Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Brauciens uz Augstajiem Tatriem

Autors: Kaspars Antonevičs (Kasis) [ AUTORS?]
2007. gada februāris, Rīga

Viss sākās ar to, ka pagājušajā vasarā man bija iespēja kopā ar ekskursantu grupu pabūt Čehijā, Alpos, Venēcijā, Zalcburgā un Vīnē. Man tā bija pirmā reize tik tālu ārpus Latvijas - arī pirmā reize kalnos. Jāsaka, ka nekas no redzētā nespēja līdzināties kalnu majestātiskumam, varenumam un skaistumam. Bija ļoti maz tādu, kurus kalni būtu atstājuši vienaldzīgus. To gan būs lemts saprast tikai tiem, kas paši kalnos bijuši - nekādas fotogrāfijas vai filmas to nespēs tā pa īstam atspoguļot. Manī kopš tā laika nostiprinājusies sekojoša pārliecība - IR JĀCEĻO!

Ir to vērts redzēt radikāli atšķirīgas kultūras vai ļoti īpatnējas pilsētas, piemēram, Venēciju (toties Vīnē īsti nav ko redzēt - daudz līdzības ar Rīgu, izņēmums ir tikai dažas ēkas un pilis), bet pavisam noteikti ir jāredz kalni un kalnu upes, īstas alas un tuksnešus... Pirmo reizi tur var aizbraukt ar tūristu grupu, lai vismaz "apostītu" kas un kā, bet pēc tam ir jābrauc pašiem, lai kultūru varētu patiesi "izgaršot"!

Varbūt kāds man nepiekritīs, ka īsti nav jēga "tusēt" pa Vīni vai Milānu. Piekrītu, ka tur varētu būt interesanti arhitektiem un urbānistiem, bet neviens vēl nav pārspējis to Arhitektu, kas radījis kalnus un aizas, upes un okeānus. Bet lai nu paliek, gribu tikai iedvesmot Latvijas iedzīvotājus CEĻOT - tas patiesi IR TO VĒRTS!

Tā nu "saslimis ar kalniem" vienlaicīgi sapazinos ar kādu pāri - Aleksandru un Ivetu, kas paši ar savu auto katru gadu dodas uz Augstajiem Tatriem. Nolēmu viņiem nākamgad piebiedroties. Jau marta beigās pa e-pastu rezervējām numuriņus palikšanai. Šie saimnieki Aleksandram labi pazīstami jau vairākus gadus. Tomēr tagad jāsaka, ka arī braucot "uz dullo" dzīvošanas vietu varētu mierīgi atrast - atkarībā no maksātspējas tuvāk vai tālāk no kalniem.

Nepieciešamais aprīkojums
Ja braucat uz kalniem, tad obligāti jāņem līdzi: kalnu zābaki (ne jau naglotie, bet specializētie), jo bez tiem ir liela iespējamība dabūt vismaz traumas; kreklus ar garām piedurknēm, cepuri un pretiedeguma smēri (mums sākumā tādu nebija, un kaut arī 2x ziedāmies ar ļoti stipru pretiedeguma krēmu, pirmajā dienā kādu 6 stundu laikā apcepāmies patiešām nežēlīgi. Pie tam kalnos sākumā apdegumu nemaz nejūt, jo ir vēss); vieglu, līdzi staipāmu lietus apģērbu (un aizmirstiet siltos Latvijas vasaras lietutiņus. Tur var pēkšņi uznākt pat sniegs), kā arī ērtu mugursomu.

Tad nu ķeramies klāt! Centīšos rakstīt ļoti īsi :), lai Jūs negarlaikotu, bet tai pašā laikā sniegtu aptuvenu iespaidu. Protams, arī fotogrāfijas tiks stipri šķirotas.

1. diena - Ak, Polija!
Izbraucām 5 cilvēki ar 2 mašīnām svētdien agri no rīta - plkst. 5.00 no Jelgavas, kamēr ceļi vēl tukši. Kopumā šodien plānots nobraukt ap 1000 km un nakšņot kempingā pie Krakovas. Naudu esam samainījuši uz eiro, lai nekur nebūtu problēmu to samainīt nacionālajā valūtā. Priecē patiešām labie Lietuvas ceļi (jāsaka, ka no redzētajiem, Latvijas ceļi bija vissliktākie), monolītās autobusu pieturas un miers, kas valda visapkārt. Latvija ir vienīgā valsts, kur prasa braukt ar iedegtām tuvajām gaismām dienas laikā. Arī mēs tās izslēdzam, jo taupām degvielu. Degviela vislētākā bija Latvijā.



Deviņos no rīta esam pie poļu robežas un pāri tiekam diezgan ātri. Braucienu cauri Polijai varētu raksturot mūsu vārdi: "garā, stulbā Polija" (piedodiet par atklātību). Reljefs līdz pat Krakovai (kas ir Polijas viņā galā) ir diezgan vienmuļš, ceļi pamatā tikai divjoslu, līkumaini un nepārredzami, intensīva satiksme un daudz smago auto (lai gan "fūres" pa īstam izbaudījām atpakaļceļā, t.i., darbdienā), bet, pats galvenais, apdzīvotas vietas atrodas viena no otras vidēji ik pa 1-2 kilometriem! Tātad jāsamazina ātrums, jo šis lielais ceļš vienlaicīgi ir arī ciemata galvenā iela. Tajā pašā laikā poļi paši brauc kā apsēsti. Es teiktu, ka Polijā braukšanas kultūras vispār neeksistē. Apdzīvotā vietā ātrumu labākajā gadījumā samazina līdz 70, bet parasti pieturas pie 90, gājējus uz pārejām neviens nepalaiž. Kad mēs pāris reizes tomēr palaidām, tad gājēji uz mums nolūkojās ar dziļu mulsumu un dievināšanu. Ārpus apdzīvotām vietām ātrumi ir lieli (kaut pielāgojoties dažkārt braucām ar 115, tomēr mēs nevienu neapdzinām, apdzina mūs) un apdzīšanu parasti veic nekaunīgi braucot pa viduslīniju - pa joslām braucošie, savukārt, brauc arīdzan pa gājējiem un velosipēdistiem paredzēto nomali.

Citādi ainavu grezno izkrāsotās daudzdzīvokļu mājas, visuresošās reklāmas un nožēlojamās autobusu pieturas. Zem Varšavas braucam cauri lielajiem poļu ābolu un čerešņu dārziem. Čerešņas zemnieki tirgo turpat ceļa malā un tās maksā ap 90 santīmu kilogramā. Mēs divatā paņemam 4 kilogramus.

Pa ceļam atpūtas nolūkos iegriežamies kādā mazpilsētā, bet ap plkst. 21iem esam kempingā pirms Krakovas. Atsevišķi jāmaksā par mašīnu, cilvēkiem un telti, bet summa nav tik liela. Kempingā ir dušas, tualetes, izlietnes, piknika vietas un elektrības pievadi nakšņošanas vietām. Te, padzirdot, ka esam nobraukuši veselu tūkstoti, seko izbrīna pilni skatieni.

2. diena - Beidzot galā!
Atlikuši tikai kādi 200 km. Taču jau uz Krakovas apvedceļa otrai mašīnai (dīzelim) nobrūk dzinēja galvas blīve (lūk, arī mācība - nebrauciet tikai ar vienu mašīnu!). Par laimi ir pirmdiena un netālu atrodas neliels serviss, kur par 500 eiro nedēļas laikā apņemas auto salabot. Tā nu visu nepieciešamo "salādējam" mūsu 1.5 litrīgajā Honda Civic un arī paši "saspiežamies". Lieki piebilst, ka "amortiņi ir līdz zemei". Bez tam no šīs vietas sākas kalnu ceļi, bet atlikuši tikai 200 km!



Tā kā aiz Krakovas ir kalnains apvidus, tad šis ir "biezo rajons". Ļoti interesanta šķita privātmāju arhitektūra ar starpstāvu jumtiem.



Nonākot Slovākijā, drīz arī pavērās pirmie Augsto Tatru kopskati. Turpmāk mūsu ceļš veda gar to pakāji līdz pat mūsu apmešanās vietai - villa "Elena" (zaļā māja), apmēram 3 km attālumā no nelielas kūrortpilsētiņas Tatran Kolomnica, kas jau atrodas pašā kalnu pakājē. Mājiņā ir četri divistabu dzīvoklīši ar visām ērtībām un aprīkotu virtuvi, mēs aizņēmām vienu no tiem. Cena ir 10 eiro no cilvēka par diennakti. Apmetoties vēl nedaudz tālāk no kalniem, cena jau būtu 8-7 eiro. Visā Augsto Tatru pakājē ir izmitinājušās kūrortpilsētiņas ar neskaitāmiem hoteļiem, viesnīcām un villām, ir sastopami pat kempingi. Starp pilsētiņām var arī pārvietoties ar ultramodernu, bet ļoti lētu vilcienu. Tā biļetes cena svārstās no 10-30 slovāku Korūnām (1Ls=apmēram 54 Korūnas). Pārtikas cenas ir līdzīgas kā Latvijā. Pilsētiņā, parasti, ir viens centrālais pārtikas veikals - neliels, bet lepni saucas "Supermarket".



Pēc atbraukšanas nolēmām tikai nedaudz pastaigāties un "atkopties" pēc garā ceļa. Taču ar kalnu ir tā – sākumā diezgan plašā joslā ir meža zona, tad seko kroplās priedītes un tikai augšā ir klintis un akmeņi. Lai tiktu līdz augšai, paiet daudzas stundas. Mēs šoreiz pastaigājamies meža zonā. Kalnu mežu zonās dažviet ir izveidoti pat asfaltēti celiņi. Šo celiņu augšā parasti var iznomāt skuteri, ar kuru tad var izbaudīt vairāku kilometru garu nobraucienu. Savukārt par dabas varenību vēsta 2003.gada vētrā pilnībā nopostītie simti kalnu meža hektāru. Skartajās vietās izturējušas tikai lapegles.



3. diena - Pirmais kāpiens
Nu bija laiks doties kalnos. Lai taupītu laiku un spēkus, ar pacēlāju no Tatranska Lomnica uzbraucām līdz čatam (tā vietējā valodā apzīmētas kalnu ēstuvītes, kurās var arī pārnakšņot, saņemt medicīnisko palīdzību un izsaukt helikopteru). Te, protams, pilns ar tā sauktajiem "čaiņikiem" - tūristiem sandalēs ar "kolu" un čipsiem rokās, kas tā arī īsto kalnu burvību neieraudzīs. Mēs sevi pieskaitām "pusčaiņikiem", jo mums jau ir neliels kalnu aprīkojums un vēlme kāpt. Vēl paliek mums pagaidām neaizsniedzamās "pus profesionāļu" un "profesionāļu" kategorijas - arī tādi Augstajos Tatros ir sastopami.



No čata uz visaugstāko virsotni ved vēl cits pacēlājs, taču tas ir ļoti dārgs un kursē reti. Nolemjam iet paši, pa nosprausto tūristu taku (ir nopērkamas speciālas kartes, kur iezīmēti visi iespējamie maršruti ar aptuvenajiem laikiem, lai tos veiktu). Kalnos neko nemēra kilometros…



Mēs esam vietā, kur jau principā beidzas kroplo priedīšu zona. Var tikai apbrīnot to sīkstumu. Pakāpjot vēl augstāk, ir tikai pelēki un brūngani akmeņi, kas vietām apauguši ar zaļganiem ķērpjiem. Ejot, tie zem kājām čirkst un dobji sasitas.



Ejot, entuziasms tikai aug. Ar katru soli paveras aizvien jauni un jauni neaprakstāmi dabas skati. Nolemjam aiziet līdz nākamajai virsotnei, kas nebūt nav tuvu. Attālums kalnos ir stipri mānīgs un tā saukto tūristu taku nereti pat nevar pamanīt - vai tā te vispār ir? Neizpaliek arī mazliet ekstrēmu izjūtu, kad jāšķērso posmi, kur taka ir tikai 1 m plata, bet vienā pusē klints, otrā stāva nogāze.



Beidzot esam pašā augšā - virsotnē, 2037 m augstumā, vietā, kad augstāk vairs nav kur! Sajūta un skati ir vienkārši FANTASTISKI!! Ir pat sajūta, ka esi paveicis ko tādu, ko ne katrs spēj, jo lielākā daļa līdz šejienei neatnāk. Līdz ar to starp kāpējiem izveidojusies tāda kā brālība - visi savā starpā sveicinās. Tas ir kā apliecinājums izturībai un kalnu mīlestībai.



Atpakaļceļā pacēlāju vairs neizmantojam un līdz pat mājām aizejam ar kājām. Jāsaka, ka tas bija muļķīgi. Vai spējat iedomāties, ka Jums kādas 3 stundas kā kalnu kazai jālēkā no akmens uz akmens virzienā tikai uz leju, vienlaicīgi uzmanoties, lai nepakristu? Šādi strādā tikai kādas konkrētas muskuļu grupas! Mums, nepieradušajiem, tas bija par smagu. Viss šodienas gājiens bija kādas 8-9 stundas.

4. diena - Termiskie avoti
Šodien kājas sāp tik ļoti, ka grūti nokāpt pat no otrā stāva. Nolemjam braukt uz padsmit kilometru attālajiem termiskajiem avotiem veseļoties :). Šādu minerālavotu baseinu atpūtas parki Slovākijā ierīkoti vairāki. Mēs samaksājam 150 korūnas un varam dzīvot kaut visu dienu, izmantojot jebkuru baseinu. Visa nagla, protams, ir termiskais baseins. Te ūdens temperatūra ir nemainīgi 37o silta, ūdens ir brūngani dzeltens un iekšā vietām ieplūst spēcīgas zemūdens ūdens strūklas. Visi sasēduši uz akmens sēdekļiem, ka ārā redzamas tikai galvas. Šeit nedrīkst uzturēties ilgāk par 20 minūtēm temperatūras dēļ. Arī pārējos baseinos ir tas pats minerālu piesātinātais ūdens, tikai normālā temperatūrā. Tauta šeit vienkārši relaksējas…



5. diena - Alas
Kājas joprojām sāpēja, bet pats galvenais - bija jānopērk krekls ar garām rokām, jo bijām pamatīgi apdeguši, tāpēc nolēmām aizbraukt līdz ~ 20 km attālajai lielākajai pilsētai Popradai (aptuveni kā Jelgava) un pēc tam uz ~ 70 km attālajām alām Zemajos Tatros Demjanovskas dabas parkā. Popradai daudz laika neveltījām. Atmiņā palika divas lietas - skaistā centrālā gājēju iela un zemās kreklu cenas - aptuveni 3 lati par labu kreklu labā veikalā.

Zemie Tatri piedāvā vairākas atpūtas iespējas, tajā skaitā dažādas alas un nobraucienu pa kalnu upi (nobrauciens maksā 17 eiro no personas). Mūsu mērķis ir "Jaskyni Slobody" - stalaktītu alas. Šīs alas ir diezgan garas, dziļi zem Zemo Tatru klintīm. Pamatpiedāvājums ir stundas gara pastaiga gida pavadībā pa īpaši sagatavotām, daļēji izgaismotām ejām, bet ir arī garāki maršruti. Alās gaiss ir mitrs un drēgns, pil ūdens un gaisa temperatūra ir no 1 līdz 7o. Nonākot kādās grotās, tiek atskaņots arī stāstījums poļu un slovāku valodās :(. Tomēr tas nespēj bojāt to grandiozo pazemes iespaidu ar stalaktītu - stalagmītu krāsainajām pilīm, neredzēti dzidrajām pazemes upēm, velvēm, kambariem un šaurajām, dziļajām plaisām. Sajūta ir kā nonākušam mistisku rūķu pasaulē - tas ir tik reāli!

Kopumā tauta šeit pelna labi - auto novietošana 100 , stundas ekskursija 150 korūnas. Ja vēl gribi fotografēt, tad 200, bet filmēt - 300 korūnas. Nedomāju, ka ļoti daudzi pirka fotografēšanas atļaujas, bet bildēja daudzi. Gids nevienu nepārbaudīja, tāpēc arī mēs atļāvāmies paslepus steigā uzņemt kādu bildi (acīmredzot ienākumi tāpat ir pietiekoši). :)



6. diena - Aizsalušie ezeri un kalnu pāreja
Beidzot nekas vairs nesāp un esam gatavi īstam pārgājienam. Mūsu maršruts vedīs augšup pa ieleju (pirmajā attēlā), tad pa kalnu pāreju jāšķērso kalnu grēda (pa kreisi) un pa otras puses ieleju atpakaļ. "Ieleja" nebūt nenozīmē "pastaiga zaļumos". Parasti tās ir terasveidīgas, kuras atdala vairāk vai mazāk stāvs kāpums. Izejot no mežu un priedīšu zonas, nonākam pie kādas kalnu upes, kur cilvēki vienkārši bauda atpūtu. Vairums tālāk arī neies, jo priekšā ir augsta klinšu siena, no kuras gāžas ūdenskritums. Nonākot gandrīz pašas sienas augšā, secinām, ka mums šogad paveicies. Izrādās, ka nākas šķērsot daļu ūdenskrituma tikai pa pusotru metru platiem, slīpiem, gludiem akmeņiem gar pašu kraujas malu turoties pie piekaltas ķēdes. Ne tik sausās vasarās šeit pāri brāžas ūdens, taču mums šis "prieks" iet secen.



Uzkāpjot virs ūdenskrituma, skatam paveras kalnu ezeriņš. Uz apkārtējiem akmeņiem saceltas tūristu atstātas piramīdiņas - "uz atgriešanos". Vēlāk atrodam vēl kādus ezeriņus. Ūdens tajos ir kristāldzidrs un neparasti mierīgs, tikai vējiņš nedaudz ņirbina spoguļgludo virsmu - šeit taču nav mums ierastās dzīvības! Pie viena no tādiem nejauši dzirdam kādu angliski runājošu pāri spriežam, ka varbūt derētu griezties atpakaļ, jo pāri kalnu grēdai draudīgi sāk velties tumši mākoņi. Tas varētu būt prātīgs lēmums, jo uznākot lietum vai sniegam mēs ne vien izmirktu, bet arī akmeņi kļūtu slapji un slideni, kas varētu būt ļoti bīstami. "Atpakaļ" nozīmē kādas divarpus stundas gājiens pa akmeņiem, bet "uz priekšu" būs ne vien atpakaļceļš, bet vēl arī ļoti stāva kalnu pāreja. Ir jāsaprot, ka kalnos NAV kur paslēpties.



Mirkli minstināmies, bet tomēr nolemjam turpināt. Tālāk kāpums kļūst aizvien stāvāks un grūtāks - tuvojamies pārejai. Reizēm nākas šķērsot sniega joslas, kurās pie akmeņiem iespējama iebrukšana vai neuzmanīga soļa gadījumā garāks nobrauciens ar neparedzamu rezultātu. Skatam paveras jau pa pusei aizsaluši ezeriņi (un tas ir jūlijā!). Visbeidzot lai nokļūtu uz pašas pārejas, nākas uzrāpties pa kādu 10 m augstu, vertikālu klinti. Vari mēģināt ķerties pie klints radzēm vai piekaltās ķēdes. Tas tev nav nekāds "gumijlēcēju klubs" ar nodrošinājumu un mākslīgo klinti, te viss ir pa īstam!



Pati pāreja augšā ir ieslīps akmens laukumiņš, kurā turoties pie ķēdes varētu izvietoties kādi pieci cilvēki. Esam aptuveni 2300 m augstumā un tas ir augstāk, kā mūsu pirmā virsotne. Tiklīdz esam augšā, tā pusē, no kuras tikko nācām, nogrand spēcīgs pērkons. Mums tiek tikai dažas piles. Veicās! Lejupceļā kādā sniega posmā tomēr paslīdu un dažus metrus nobraucu pa ledainu, sablīvētu sniegu līdz izdodas "nobremzēt". Tas viss šortos, vasaras vidū!



Vēl pēc kādas stundas gājiena atkal parādās dzīvība - flora. Skaistos akmens dārzus šeit nav veidojis cilvēks.



Taupot kājas un ieekonomējot arī kādu stundu laika, pašu pēdējo posmu nobraucam ar pacēlāju. Tas šoreiz ir vaļējs un arī tas ir piedzīvojums!

Lejā secinām, ka kalnos šodien esam pavadījuši 7 stundas. Tas ir ļoti labs rādītājs šim maršrutam. Arī kājas vairs nesāp, ir tikai patīkams nogurums. Šis viennozīmīgi bija mūsu grūtākais, bet arī visskaistākais un visvairāk gandarījumu sniedzošais pārgājiens.

7. un 8. diena - Atvadas
Septīto dienu nonīkām pa māju, jo lija spēcīgs lietus, bet astotajā dienā jau atkal spīdēja spoža saule. Bija svētdiena un jau pirmdien no agra rīta mūs gaidīja nogurdinošais mājupceļš. Ir mazliet skumji - ir jātiek kalnos! Nolēmām nepārpūlēties un noskatām maršrutu tikai kādām piecām stundām pa vienu no gleznainākajām Augsto Tatru ielejām - Mala Studena. Praktiski viss mūsu maršruts ved gar krāčainu kalnu upi ar ļoti aukstu, bet garšīgu ūdeni. Satiekam arī "šerpas" - stiegrus puišus, kas uz savām mugurām uznes visu nepieciešamo kalnu "čatiem".





Iznākot no priedīšu zonas, acīm paveras vārdos neaprakstāma pasaku valstība - tālumā no augstas klints gāžas ūdenskritums, kura straumes ielejā sadalās neskaitāmās, pārdesmit centimetrus dziļās, kristāldzidrās tērcītēs, apņemot desmitiem saliņu. Visa ieleja ir dažādu zili un dzelteni ziedošu puķu pārņemta. Brienot tajās līdz pat viduklim un baudot vienreizējo dabas pirmatnīgumu, šķiet, ka esi nonācis pasakā. Nevilšus šķiet, ka arī fejām jābūt kaut kur te pat...



Mēs nolemjam uzkāpt līdz "čatiņam" virs ūdenskrituma. Tas atrodas 2015 m augstumā. Daļēji nākas šķērsot arī ūdenskritumu, bet tā ūdeņi šoreiz aizsteidzas starp akmeņiem mums zem kājām. Skaisti!

"Čatiņā" nedaudz ieturamies. Cenas, ņemot vērā piegādes īpatnības, čatiņos vienmēr ir augstas un ir atkarīgas no preces svara nevis no satura. Tā, piemēram, 0,5 litri alus, minerālūdens un kola maksā vienādi - 50 korūnas. Lielāka šokolādes tāfelīte, protams, ir lētāka par šiem dzērieniem, jo ir taču vieglāka!



Ieturējušies, atpūšamies pie blakus esoša, bet šoreiz dziļa ezera un nolemjam nākamgad šo maršrutu noiet līdz galam. Tur priekšā ir kādas 5 reizes grūtāks maršruts kā pirms pāris dienām mūsu noietais, šoreiz ar kādus 50 m vertikālu kāpumu uz pāreju. Bet patreiz laiks posties mājās, lai krāmētu ceļa somas. Mēs nākamgad noteikti atgriezīsimies!

Rezumē
Kā jau nojaušat, mans mērķis nebija sniegt izsmeļošu stāstījumu par piedzīvoto. "Aiz kadra" palika vēl ļoti daudz. Taču, ja man būs izdevies kaut vienam likt aizbraukt uz kalniem, tad uzskatīšu, ka ieguldītais darbs ir atmaksājies ar uzviju. Gribu Jūs iedrošināt apmeklēt arī nodaļu "Dažas pērles" - te ievietoju dažas bildes, kas man izteica ko vairāk, kā tikai skaistus skatus. Tās ir lejupielādējamas to oriģinālajā kvalitātē (katra ir nedaudz virs viena MB), lai Jūs patiesāk varētu izbaudīt tajās esošo vēsti.



Un neliels finansu pārskats...
Kopā ceļojums ilga no 16.-25. jūlijam, tātad nepilnas 10 dienas. Mums diviem cilvēkiem viss, viss kopā, ieskaitot degvielu, dzīvošanu, pacēlājus, ēšanu, ekskursijas u.c. izmaksāja ap 335 Ls! Nevis katram, bet mums abiem kopā! Pat ierēķinot ap 400 kilometru pārlādētu mašīnu pa kalnu ceļiem un daļēju kondicioniera lietošanu. Protams, varat ņemt vērā, ka mēs braucām divatā ar ekonomisku 1.5 litru Honda Civic, gandrīz neieslēdzot gaismas.

Vēl daži cipari, kurus rakstā neminēju:
95. markas benzīns Latvijā maksāja Ls 0.642, Polijā ap Ls 0.79 (Slovākijā vēl dārgāk, tāpēc pildījām Polijā). Kopā iztērējām ap 130 litriem (ap Ls 95.-) uz aptuveni 2500 km (ieskaitot ekskursijas). Tīrais ceļš zem 2400 km
Dzīvošana: 2 personas * 10 eiro * 7 dienas = 140 eiro
Pārtikas cenas līdzīgas, kā Latvijā. Mēs arī Latvijā iepirkām šokolādes un riekstus enerģijai kāpjot kalnos (ir ierēķināts kopsummā). Ēst taisījām paši. Bet pusdienas 2 personām slovāku nacionālās virtuves restorānā (grilēta vista ar kartupeļiem, sula, cīsiņš ar skābiem kāpostiem - nesmejieties, tur bija viesmīle, kas saprata tikai slovāku valodu, kas apelsīnu sulas vietā atnes ābolu) izmaksāja Ls 5.61
Pacēlāji 150-500 (ekstra, bet parasti 150-250) korūnas = Ls 2.76 - 9.20 (uz leju ir stipri lētāk, kā uz augšu)
Un vēl, ja pērkat kalnu apavus un citu aprīkojumu, tad ir ļoti svarīgi tos nopirkt labus, jo sevišķi apavus. Kā zināms, 2x gadā Adidas veikalos (varbūt arī citos) ir izpārdošana par 50%. Tā nav reklāma, bet iespēja, kuru izmantojām arī mēs.

Vairāk un lielāka izmēra bildes no šī ceļojuma skatāmas autora interneta mājas lapā.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv