Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
VX Vidzeme 2004: Brīvas gribas latviešu neprāts

Autors: Didzis Caune
Publicēts NRA 2004. gada 25. maija numurā
Foto: Kristaps Liepiņš un sacensību dalībnieki

VX maču organizētāji savus pasākumus nu jau pieteic kā nopietnākos Eiropā. Visticamāk, ka tālu no patiesības nav. Komandu nosaukumi vien kaut ko liecina par šo piedzīvojumu sacensību skarbumu…

VX Vidzeme 2004, kas Mazsalacas apkārtnē risinājās no piektdienas vakara līdz svētdienas pusdienai, distances garums elites klasē bija vismaz 150 kilometru. Kontrollaiks - 40 stundu. Pilnu maršrutu spēja veikt tikai astoņas no 26 startējušām elites komandām. Ežiem, kuri bija visātrākie, piedzīvojums ilga gandrīz 25 stundas. Starp citu, nez kādēļ no kopskaitā 350 dalībniekiem nelatviešu bija vien aptuveni desmit...



Neperspektīvie organismi

"Bija baigi labi... Skarbi? Bet par to jau mēs maksājam," deklarē Pēteris Zariņš no elites komandas Mona X. Viņi finišēja septītie. Atceroties distancē pavadītās 34 stundas, visdrūmākais brīdis bijis, kad nācās lēkt Salacā: "Stāvot sešus metrus virs melnas dzelmes, man bija ļoti bail. Vajadzēja krietni saņemties. Toties pēc tam gandarījums liels. No lēkšanas bija iespējams atteikties, par to gan saņemot pusstundu soda laika. Mūsu meitene varēja izvairīties no kontaktlēcu pazaudēšanas. Vēl nepatīkamāks bija tikai desmit kilometru pārbrauciens ar laivu Burtnieku ezerā. Tā bija jau otrā nakts. Temperatūra knapi plusos, un pūš ass vējš. Tiem, kuri neairēja, salšana sanāca pamatīga... Uzvarētājiem zaudējām desmit stundas - nesaprotu, kā cilvēki tik ātri spēj pārvietoties. Skaidrs, ka dalībnieku līmenis ir ļoti audzis. Veselība visiem laba. Tādā aukstumā vīrusi mūsu organismus viennozīmīgi atzina par neperspektīviem."



Mežā tomēr pazūd

"Šīs sacīkstes droši ir skarbākās, kādas Latvijā jebkad bijušas. Izstājāmies otrajā naktī. Mēs nespējām nolēkt no tās klints," atzīstas Ulla Ernštreite, Idiotu meitene. "Bijām totāli nosaluši un pārguruši. Ķermenis viss nobrāzts. Kājas lupatās. Tomēr izšķirošais faktors bija lēkšana - vismaz man. Jau iepriekšējā naktī, kad termometrs rādīja pāris grādus zem nulles, bijām peldējuši, turklāt ar riteņiem, un tagad atkal naktī jālec no klints un jāpeld pāri upei ar visām mantām. Nu nē... Domāju, nākamreiz elites klasē komandu būs vēl mazāk."



Problēmas piedzīvojumu sacīkstēs sagādā ne tikai apstākļi vien. Komandai Mežā neviens nav palicis šīs bija jau otrās sacīkstes, kad mežā tomēr šis tas palika. Pirms diviem gadiem tā bija ķivere, ko pēc noteikumiem nedrīkst pazaudēt. Tagad piedzīvojums bija vēl greizāks. Beiguši velo posmu, četrinieks savus riteņus atstāja norādītajā placī, tos saslēdzot ar ķēdi. Pēc kāju posma atgriezušies, lai atkal dotos velo pārbraucienā, dalībnieki bija spiesti konstatēt, ka pazudusi atslēdziņa, ar ko riteņi saslēgti. Nākamo stundu slēdzene izmisīgi tika dauzīta vaļā ar akmeņiem...



Paldies, ka atzini nespēku

"Kad piedzīvojumi beidzas un sākas idiotisms, tad ir jābeidz," pārliecināti pauž komandas 07 dalībnieks Reinis Motte. Pieredze, kas gūta, ar laivām braucot sestās jeb augstākās grūtības kategorijas upes, šinī gadījumā neko daudz nelīdz: "Izstājāmies pēc 17 stundām. Vienkārši viens no komandas salūza morāli. Paldies viņam, ka pateica skaļi mūsu visu vēlmi!

Ja 30 kilometri jābrien pa purvu, tad jautri vairs nav. Lai līksmo tie, kas var tam atrast spēku! Bet piedzīvojumi bija. Kad četros no rīta pārpeldējām Salacu, ritenim sasala pārslēdzēju trosītes..."



Šoks un ovācijas

Ežu kapteinis Jānis Melbārdis teic, ka uzvaras ķīla ir stiprs komandas gars. Svarīgs arī līdzvērtīgs spēku samērs un stabili rādītāji visās sacensību disciplīnās. Jānim šie bija tikai trešie VX mači. Viņš piekrīt pārējiem - tie bija patiesi ekstrēmi. "Iepriekšējās VX sacensībās galvenais bija izturība - šie mači nebija tie garākie. Toties morāls trieciens bija vairākkārt. Vispirms emocionāli vajadzēja pamatīgi saņemties Salacas pārpeldēšanai. Jo vairāk tāpēc, ka dabūjām noskatīties, kā pirms mums konkurents nenoturējās pie virves, un viņu aizrāva straume. Vismaz viens ritenis Salacā ir palicis... Īstenībā tur nedrīkstēja skatīties uz šādām neveiksmēm.

Pie klints bija šoks. Bijām vien dzirdējuši, ka, iespējams, kaut kur būs jālec. Man nācās to darīt pirmajam. Kad ieraudzīju to vietu, tas bija kā pa pieri dabūt. Tu jau īsti nezini, kas ir apakšā... Pretējā krastā - izvietojušies skatītāji."

Ovācijas un aplausi drīz skanēs atkal...



Vēlies padalīties atmiņās par šo piedzīvojumu? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv