Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Sieviešu loma ekstrēmu sacīkšu komandā un augsta riska sportā

Šis materiāls tapis apkopojot ierakstus kādā diskusijā (atbilžu autors Kristaps Liepiņš):

- "Sievietes (vājākā dalībnieka) vilkšana ekstrēmistu komandās ir nesportiska un vispār stulba rīcība!"

Piedod, bet šādi izsakoties Tu parādi to, ka tev nav īpaši daudz pieredzes piedzīvojumu sportā un komandu sportā vispār... :( Jo nu redzi, ir jau tā dabā iekārtots, ka kāds no zināmas cilvēku kopas ir nedaudz vājāks un visi nav pilnīgi vienādi pilnīgi visās jomās un brīžos. Un tad nu sanāk tā, ka tie, kas tajā brīdī vai attiecīgā jomā ir spēcīgāki, mēdz palīdzēt. Manuprāt, būtu muļķīgi teikt "fui" bērna vecākiem, kuri palīdz savam bērnam to nesot, lai ātrāk nokļūtu tur, kur vēlas, jo viņam taču arī ir kājas - lai tik soļo un mācās, un bauda apkārni... Sports pēc savas būtības ir sacenšanās. Komandu sports - darbs komandā, palīdzot viens otram sasniegt labāko rezultātu, kas visiem ir kopīgs. Un taktikas šajā palīdzēšanā ir dažādas: gan morāla uzmundrināšana, gan fiziska palīdzēšana (vienalga, vai somas nešana, vai velo pārnešana pāri upei, vai vilkšana kalnā ar velo).

Un nav jau tā, ka viens visu laiku komandā būtu vājais - katram ir savs vājuma brīdis, vai sava "vājā" disciplīna. Un tas, ka tajā brīdī komanda tev palīdz sniedz ne tikai baudījumu un prieku! Tas sniedz arī īstas komandas izjūtu, gandarījumu par labu komandas (!) darbu. Pie tam - katram no mums ir sava vieta komandā, kuru kādam citam pilnībā aizvietot ir grūti. Man ir grūti airēt tā, kā to dara Gatis ar kajaku, vai Ieva ar savu pieredzi akadēmiskā airēšanā, Gatis nekad nebūs alpīnisma instruktors, Ieva no kartes saprot nedaudz mazāk kā Normunds, viņam nav Ievas medicīniskā izglītība, savukārt Ieva brauc sliktāk ar velo par mani... :)

Ja Tu kaut reizi būtu bijusi nopietnās sacīkstēs, tad redzētu, ka šādas velo buksēšanas sistēmas ir praktiski visām komandām. Daudzām pat divas, lai tajā brīdī divi stiprākie palīdzētu diviem ne tik stipriem komandas dalībniekiem. Nav runa par attiecībām "vīrietis - sieviete", bet gan par "komandas darbs". Tāpat, Tu būtu redzējusi arī to, ka līdzīga buksēšanas sistēma tiek lietota arī laivu posmos, kur komandai ir divas divvietīgas laivas - otrajiem turēties pirmo "ķīļa ūdenī" ir vieglāk, tātad atkal stiprāko laiva palīdz mazāk stiprajiem. Ja Tev nav pieņemami šādi komandas spēles "noteikumi" - vai nu Tu esi ļoti feminisma pārņemta, vai arī vienkārši līdz šim Tev nav paveicies ar komandu.

Par to vilkšanu (velo) vēl: tie, kas to nav darījuši, ne velkot, ne pašam topot vilktam, nemaz nezin kā tas ir, gan vienam, gan otram, tāpēc iesaku no sākuma vispār pamēģināt - no pirmā tas prasa zināšanas par to ko viņš var darīt un ko ne šādā situācijā, arī lielāku spēku un izturību, no otrā tieši tāpat - iemaņas piekabināties, atkabināties, turēt distanci, visu laiku koncentrēties uz priekšējā darbību, reaģēt uz situāciju. Un nemaz jau tā nav, ka aizmugurē esot, kad tevi velk, tu vari sauļoties un fantazēt - tieši tāpat ir jāmin pedāļi! :) Nepamēģināsi, neuzzināsi...

Vājais dzimums piedzīvojumu sportā nestartē! Ir vīri, ir sievas (meitenes, dāmas), bet vājo šeit nav! Un ne jau aizskriet līdz nāvei kāds vēlas, bet gan savu dzīvību apliecināt...

P.S. Mēs neesam "ekstrēmistu" komanda, tāpēc mēs izturamies viens pret otru mazāk ekstrēmi... :)

- "Es gribu pati tikt galā, es negribu lai mani velk, lai man palīdz! Arī sieviete pati grib un var tikt galā."

Man šķiet, Tu gluži vienkārši neizproti komandas sporta būtību. Šeit nav katrs par sevi, nav "es gribu pati tikt galā". Tas pieder pie individuālo sporta veidu filozofijas. Piedzīvojumu sporta komandā tu esi 25% no vienota veseluma. Un ja tajā brīdī virsroku ņem tavs Ego, kas "grib un var cīnīties līdz galam", bet īstenībā jau nevar, bet tā vai tā stūrgalvīgi atsakās pieņemt palīdzību no savas komandas biedriem... Mūsu komandā neviens nav ņemts ar domu - tas ir mūsu apgrūtinājums, mūsu "krusts", kas jānes. Gluži otrādi, esam meklējuši citos to, kas mums pietrūkst, un daudz esam runājuši tieši par to, ka mēs neorientējamies uz uzvaru, bet gan uz saskaņu. Un ne jau balva vai uzvara nes gandarījumu, bet ideāls komandas darbs!

Manā prātā sasaucās trīs it kā dažādas, tomēr tik līdzīgas domas - viena par izcilas alpīnistes Vandas Rutkevičas dzīvi, otra par ļoti traģisku gadadienu, kas pagājušās dienās bija nu jau trīsdesmit gadus seniem notikumiem, trešā par pirms kāda laika izvērsto diskusiju forumā. Par sievietēm un tiekšanos uz nesasniedzamo. Par "karojošām feministēm". Par sievietēm, kas vēlas pierādīt savu pārākumu. Ne jau pār kādu konkrētu vīrieti, bet gan pār sievietes pašas iedomātu abstraktu vīrieša tēlu. Bet arī vīrieši nav nemirstīgi...

Tā nu ir sanācis, ka visā tajā milzu kaudzē fantastiskas piedzīvojumu literatūras, kuru ir izdevusi izdevniecība AGB, pamazām esmu nonācis arī līdz Ģ. Reinišas gramatai "Sapņu karavāna", kas stāsta par izcilo Lietuvā dzimušo poļu alpīnisti Vandu Rutkeviču. To lasot uzdūros arī nelielam fragmentam par 1974. gada traģēdiju Pamira kalnos, kas, varētu pat teikt, iznīcināja "sieviešu alpīnismu" Padomju Savienībā - 1974. gada 7.-8. augustā, tikai dažus simts metrus no Ļeņina smailes virsotnes (7134 m) viena pēc otras gāja bojā astoņas (!) ļoti spēcīgas alpīnistes. Viņu bojā eja joprojām ir tīta noslēpuma plīvurā. Vieni to sauc par nelaimes gadījumu, otri par slepkavību, vēl citi par nejaušu traģisku apstākļu sakritību, vēl kāds - par neiedomājamāko vieglprātību un pašpārliecinātību...

Mēs esam tikai cilvēki. Tik atšķirīgi. Sievietes un vīrieši. Tik dažādi. Un tomēr ļoti līdzīgi savā būtībā - katram no mums ir dota tikai viena viereizēja iespēja. Dzīvot. Un, iespējams nevajadzētu šo iespēju izmatot mēģinot pierādīt, ka esam labāki par kādu, pārāki. Vienkārši dzīvot. Mīlēt. Radīt.

- "Šī traģēdija bija neveiksmīgu apstākļu sakritības ķēde, iespējams, bez likumsakarībām."

Vai Tev neliekas, ka šajā gadījumā "neveiksmīgu apstākļu sakritības ķēde" bija pārāk "gara"? Oficiālais PSRS sieviešu ekspedīcijas vadītājs - Abalākovs (!), galvenais treneris - Šatājevs (sieviešu komandas vadītājas Elvīras Šatājevas vīrs), arī laika apstākļiem vainu uzvelt tieši nevar - vienlaicīgi ar sieviešu komandu virsotnes tuvumā atradās vēl septiņas (!) alpīnistu komandas (no PSRS, ASV, Šveices un Japānas), pie tam viena no šīm komandām satika sieviešu komandu jau pēc tam, kad viņas bija sasniegušas virsotni, bet viņu palīdzība tika atraidīta... Bija taču jau uzkāpts virsotnē, kāpēc šī grupa nebija spējīga nokāpt no kalna? Ekipējums? Tas bija vienlīdz labs gandrīz visiem PSRS alpīnistiem, kas tobrīd bija uz Ļeņina, ja nu vienīgi komandas "taktika" bija tāda, ka ekipējums bija pirmais uz ko ieekonomēt svaru... Nenoliedzami, visā šajā stāstā ir jaušamas "jauna pasaules rekorda" sasniegšanas vēlme - PSRS sievietes ir visspēcīgākās sievietes pasaulē! Un atsaka vīriešiem, kas piedāvā palīdzību, jo tad vairs tas nebūs "tas" rekords... Iespējams, te ir jāpasaka tas, ko lapbprāt kāri uzķers jebkura no "karojošām feministēm" - šīs sievietes vēlējās pierādīt nepierādāmo, bet tieši vīrieši bija tie, kas viņas no tā neatturēja, bet vēl vairāk - pat pamudināja... :(

Fragments no E. Šatājevas vēstules kādai alpīnistei vēl ilgi pirms došanās uz Ļeņinu:
"Свое любимое (конфеты, сигареты или что-нибудь другое) припаси как свое фирменное блюдо к «дамскому столу». Наши шефы В. М. Абалаков и В. Н. Шатаев верят нам и в нас очень и очень. Думаю, что мы не подведем. Тетки собираются хорошие. … Я очень суеверная. Ради всего — никому и никаких интервью. Пусть мы уедем молча, ага? Не хотелось бы никаких упоминаний ни строчкой, ни словом. Хотя в Союзе уже знают, так пусть знают. Но ничего ни о себе, ни о группе, ни о восхождении. Раннее толкование не лучший исход нашего дела. Поняла намек? Целую, Шатаева"

- "Sievietes, atšķirībā no vīrieša (mednieka un karavīra) vispār nav radītas ekstremālām situācijām, lai labāk stāv pie plīts…"

Domāju, ka šādā gadījumā nav jārunā kategorijās "vīrietis, sieviete". Gan vīriešu, gan sieviešu vidū ir cilvēki, kas ir gluži vienkārši gļēvi, lai atzītu savu vājumu, vai arī tādi, kas nav "komandas spēlētāji". Un ne jau tāpēc kāds jāsūta pie "plīts" vai pie "fotokameras". Kā dziedāja Visockis: "pro takih nepojut..."

Manuprāt, ir tieši pretēji - patiesi ekstrēmos apstākļos dzimuma atšķirība pastiprinās. Un es to nesaku tāpēc, lai izceltu vīrieti, kā kaut ko ļoti piemērotu galējās robežas situācijām. Patiesi ekstrēmos apstākļos dzimuma atšķirība pastiprinās un atklājas stiprākie sugas un dzimtes (!) "eksemplāri"! Laikam jau vēsturiski tā situācija izveidojusies tā, ka vīriešu sugā šo spēcīgo eksemplāru ir vairāk (piemēram, sporta attīstības vēsturē), bet tas jau neko īpaši nenozīmē - katram indivīdam atsevišķi ir "jāpierāda" sava "dzīvotspēja", neatkarīgi no tā vai viņš ir vīrietis vai sieviete.

- "Uz vīriešiem nevar paļauties. Daudzi vīrieši tikai tāpēc piedāvājas panest sievietes somu, jo zina, ka viņa atteiks."

Paļauties vai nē, tas ir jau augstāk apskatīts jautājums. Cilvēki ir dažādi. Bet par tām somām runājot - iespējams tas ir muļķīgākais, ko es šajā sakarā esmu dzirdējis: "vīrieši piedāvājas panest sievietes somu, jo zina, ka viņa atteiks". Es daudzreiz esmu piedāvājis palīdzēt panest somu sievietēm, gan kalnos, gan piedzīvojumu sacīkstēs, un retu reizi esmu saņēmis atteikumu! Un ir bijuši gadījumi, kad sievietei pēc nelielas diskusijas šajā sakarā jāpiekrīt - tad, kad vīrietis piedāvā palīdzēt, viena no domām sievietes galvā ir "viņš vēlas mani noniecināt", kaut gan vīrietis īstenībā vairāk domā par to, ka mēs abi - "vīrietis un sieviete, mēs esam viena komanda"...

Pēc šī raksta publicēšanas saņemta vēl viena vēstule: "Labdien, Kristap! Nejauši izlasīju Jūsu rakstu par "sieviešu lomu ekstrēmās...". Viss ir daudz vienkāršāk, tur nav nekā "ekstrēma" - darbojas komanda. Pilnīgi vienalga, kāda dzimuma ir dalībnieki, galvenais - rakstura īpašības, to saderība šajā "komandā".
Esmu daudzkārt pārbaudījusi "uz savas ādas" - arī "smagus gadījumus". Rezultātā - biedru iepazīšana, tad sagrupēšanās. Kopā ar A;B;C var lieliski darīt "šo to", ar D;E;F - "to šo", ar G; H;I - vēl "kaut ko". Māka ir savākt "komandu" noteiktam mērķim. Ir gadījumi, kad divi visnotaļ lieliski cilvēki kaut kādu, it kā nenozīmīgu iemeslu dēļ nav liekami vienā "komandā", ja vēlas labvēlīgu gaisotni (līdz ar to rezultātu). Karote darvas var sabojāt mucu medus. Bet "darva" taču nav slikta, tikai tai jābūt savā vietā, tāpat ar "medu" - katram savs "labums un sliktums", jāprot tikai pareizi izmantot.
Ir gadījumi, kad no cilvēkiem, kurus "augstus rezultātus" alkstoši darboņi galīgi "izbrāķējuši", tikušas izveidotas lieliskas "komandas", kuras pārspējušas pašas sevi un visus "brāķētājus". Labāk iepazīt līdzcilvēkus var tikai kopīgās grūtībās (diemžēl).
Veiksmīgs darbs "komandā" sniedz vislielāko gandarījumu (vismaz man), lielāks prieks par kopā paveikto, vienam neiespējamo.
Baiba(Z?)"


Vai ir ko vēl piebilst? Rakstiet! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv