Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Akonkagva 2004

Autors: Raivis Spēlmanis [ AUTORS?]
Arhīvs: 2004. gads, Rīga

Augstākais dienvidu puslodes kalns, personiskais augstuma rekords, tāla, nepazīstama kontinenta piedāvātā eksotika - tie bija tikai daži no iemesliem, kas lika doties meklēt piedzīvojumus uz citu pasaules daļu. Akonkagvas strauji pieaugošā popularitāte sasniegusi arī Latviju un pulcēja ap 30 kāpējus, kas divās neatkarīgās grupās centās sasniegt 6960 m augsto virsotni.

Mūsu, Ata Plakana vadītajā grupā ceļu līdz virsotnei bija apņēmušies veikt 7 kāpēji - Elvita Ruka, Dace Šneidere, Andris Blanks, Miervaldis Bušs, Kaspars Klapkalns, Valts Ratkevičs, Raivis Spēlmanis, bet līdz bāzes nometnei mūs pavadīja arī Vineta Blanka.

Šķietami bezgalīgs lidojums pāri okeānam, kņada lidostās, lielpilsētas toksiskais gaiss - es ar nepacietību gaidīju brīdi, kad atbrīvošos no ierobežojumiem, ko uzliek urbanizētā vide, un iegūšu brīvību kalnos. Tālais ceļš, tāpat kā kāpšana kalnos, audzina pacietību - starta ciematā Puente del Inca (2700 m) nonākam 29. decembrī - pēc četrām lidmašīnās, Buenosairesā un Mendozā pavadītām diennaktīm. Baudot "amerikāņu maltīti" šajā nelielajā kalnu ciematā, spēcīgas vēja brāzmas parūpējas par vieglākajiem pusdienu elementiem, kas atsauc atmiņā bezgalīgos stāstus par vēja stiprumu Akonkagvas apkārtnē. Pie blakus galdiņa sēdošie somi vēl vairāk pastiprina manas bažas, stāstot kā palikuši bez telts un nomukuši lejā, zaudējot ar 0:1 Kalna labā.

Beidzot nokārtotas pēdējās formalitātes pie ieejas Akonkagvas nacionālajā parkā, un varam sākt garo kāpienu līdz virsotnei. Pēc garajām fiziskās pasivitātes dienām radās vēlēšanās enerģiskāk izkustēties, tādēļ dodos augšup skriešus pa lēzenajām kalnu takām. Pēc stundas un 20 minūtēm nonāku 3300 m augstajā nometnē Confluencia, ko parasti izmanto kā starpnometni ceļā uz bāzes nometni. Pagaidām viss atgādina pastaigu kūrortā, nevis skarbu augstkalnu vidi, bet priekšā vēl pietiekoši daudz augstuma metru. Mūsu programma paredz nākamajā dienā doties aklimatizācijas pārgājienā uz Plaza de Francia 4200 m, no kurienes paveras skats uz Akonkagvas dienvidu sienu.


Akonkagvas dienvidu siena

Vecgada dienā ar rīta sauli dodamies garā un apnicīgā ceļā uz bāzes nometni Plaza de Mulas (4200 m) - jāveic ap 20 horizontālie un kāds vertikālais kilometrs. Bezgalīgi gara ieleja aizvijas tālumā, bet saule no zenīta sūta sveicienus ugunīgu ultravioleto kvantu pakešu veidā, neskaitāmi mūļu bari apdzen un nāk pretī, nodrošinot regulāru satiksmi starp bāzes nometni un Puentes ciematu. Kāpiena kulminācija ir pēdējie 200-300 stāvie augstuma metri, pēc kuriem ieraugu bāzes nometnes telšu pilsētiņu.

Šī nometne piedāvāja 4200 m augstumam pirmklasīgu servisu - varēja ne tikai paēst siltas pusdienas lielajā teltī, bet arī nomazgāties siltā dušā, izmantot internetu un mediķu pakalpojumus - viņi ar lielu entuziasmu sūtīja lejā visus, kuriem skābekļa saturs asinīs bija mazāks par vēlamo. Es jau gaidīju, ka kādā no lielajām teltīm būs iekārtots baseins, bet tik tālu vēl "tehnika" nebija tikusi.



Pēc Jaungada sagaidīšanas un tai sekojošās atpūtas dienas esam gatavi doties augšup iekārtot nometni 5100 m augstajā Aļaskā. Šoreiz ir jānes līdzi arī smagākas mugursomas, jo mūļi no mums atvadījās bāzes nometnē. Laika apstākļi vēl joprojām ir ļoti labvēlīgi, un kāpiens ir samērā viegls. Tomēr drīz Kalns mums sagādā pārsteigumu - ceļot telti, mēs ar Miervaldi bijām nostiprinājuši telšu atsaites ar pārāk maziem akmeņiem un vēja brāzma mums to atņem. Skriet pakaļ - bezjēdzīgi, jo telts, kā milzu bura, nepilnas minūtes laikā bija veikusi ceļu augšup un pāri sedlienei, kas mums prasītu kādu stundu… Turpmāk teltis ceļam uzmanīgāk, liekot iekšpusē stūros pamatīgus akmeņus.

Ievērojot labi pazīstamo principu “Kāp augstu, guli zemu”, dodamies atpakaļ uz bāzes nometni, kur pusdienojam kopā ar Valtu, kuram ārsti nozīmēja evakuāciju. Diemžēl Dacei un Valtam naktī parādījās plaušu tūskas simptomi, un viņiem šis kāpiens beidzās pārāk ātri…



Otrajā aklimatizācijas pārgājienā bija paredzēts aiziet līdz 5800 m augstajai Berlīnes nometnei, pa ceļam pavadot nakti Aļaskas nometnē (5100 m). Pēc nemierīgas nakts Aļaskā saņemu satraucošas ziņas - Atis naktī novedis lejā Kasparu ar plaušu tūsku, bet Miervaldim ir kaut kas līdzīgs drudzim. Sāku jau uztraukties - ja kāpēji ar lielāku pieredzi saslimst, kas notiks ar mani? Uz 5800 m dodamies tikai mēs ar Andri. Kāpiens vēl joprojām viegls, jo laika apstākļi ir ideāli un nometni sasniedzu trijās stundās.


Raksta autors Aļaskas nometnē (5100 m)

Atgriežoties Aļaskas nometnē, kļūst skaidrs, ka arī Elvitai jākāpj lejā, un es viņu pavadu līdz bāzes nometnei, sasteidzot plānu, pēc kura man bija jāpavada vēl viena nakts Aļaskā. Naktī arī viņai konstatē plaušu tūsku, un telts atkal pārvēršas par lazareti!

Sekojošās atpūtas dienās nemierīgi staigāju ap bāzes nometni un pārdomāju turpmāko kāpšanas plānu - aklimatizācijas programma pabeigta un mani pamazām pārņēma virsotnes drudzis. Cik ilgi turēsies tik labs laiks? Varbūt kāpt dienu ātrāk? Ja nu man arī piemetās plaušu tūska? Varbūt kāpt vienā dienā no bāzes nometnes līdz virsotnei? Līdzīgas domas nedeva mieru, tādēļ pievienojos Miervaldim (kurš bāzes nometnē bija atguvis spēkus un pārliecību) pārgājienā pa ledāju uz aptuveni 5100 m augsto pāreju, lai noskaidrotu, ko no mums slēpj masīvā kalnu grēda. Ieplānotā pastaiga pārvērtās par cīņu ar attēlā redzamiem ledus asmeņiem, kas bija kā radīti lai traucētu pārvietošanos cilvēkam.



Saule, ejot caur zenītu, izkausējusi ledū paralēlas joslas virzienā austrumi - rietumi. Ledus veidojumiem sasniedzot 3 m augstumu cīņa kļuva elpu aizraujoša un nolēmu, ka atpūtas dienai "atpūta" būs pietiekama un virsotnes vārdā devāmies lejā uz pusdienām, pāreju tā arī nesasnieguši.

8. janvārī beidzot sākas kāpiens uz virsotni! Jau ierastais ceļš līdz 5800 m nometnei, šoreiz vēl nedaudz augstāk un tad lejā - neliela viltība, kas atvieglo nakšņošanu jaunā augstumā. Naktī uzmodina pazīstamās ložmetēju kārtas vējam purinot telti. Jau vakarā bažīgi vēroju mākoņus visapkārt, bet tagad sāku uztraukties pa īstam. Kādēļ laikam jāsabojājas tieši virsotnes dienā? Līdz rītam sarīkojam sacensības ar Andri "kurš biežāk apskatīsies pulkstenī", un piecelšanās signāls nāk kā atvieglojums pēc nemierīgās nakts. Miervaldis ne par ko negrib iet pa tumsu, un tā kā esam norunājuši turēties visi trīs kopā, izejam neilgi pirms saullēkta.

Sākumā ejam ļoti lēni - ik pa laikam kāds apstājas, lai uzvilktu ko siltāku. Tas ir vesels process, jo, kamēr rakņājos pa somu ar plānajiem pirkstaiņiem, rokas jau tā apsalušas, ka siltajos dūnu dūraiņos tās tik ātri neatkūst. Vējš nežēlīgi apstrādā katru atsegto ādas kvadrātcentimetru, un es izlemju pat izmēģināt sejas masku. Tomēr drīz paliek siltāk, un es sāku kustēties augšup ievērojami ātrāk. Drīz vien sasniedzu pussagruvušu būdu, kas nevarēja būt nekas cits kā Plaza Independencia - augstākā kalnu būda pasaulē, aptuveni 6500 m augstumā. Biju patīkami pārsteigts, ka atrodos jau tik augstu - laika un attāluma izjūta kalnos ir nedaudz izkropļota. Šeit vēl var dzīvot, kustēties un nieks vien palicis līdz virsotnei - ar priecīgu prātu dodos tālāk. Neliels pacēlums līdz korei, un var izbaudīt "aerodinamiskās caurules" pakalpojumus. Jutu patiesu atvieglojumu paslēpjoties no šī nepatikšanu avota aiz klints bluķa un, malkojot sasalušu dzērienu, pārdomāju, kā būtu pie -20…-30°C šādā vējā.

Kādus 300 m zem virsotnes taka iegriezās nobiru kuluārā, kuru jebkurš kāpējs bez svārstīšanās nosauks par grūtāko posmu standartmaršrutā. Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ - vienkārša formula raksturo šīs nobiras. Ātrums nokritās, ieslēdzās soļu skaitītājs. Negaidīju, ka te būs tik grūti! Vai vispār tādā ātrumā sasniegšu virsotni? Zināju, ka sasniegšu, jo kaut kas tāds piedzīvots arī agrāk - kāpšana augšup metru dziļā sniegā Alpu ziemā, velo vilkšana caur necaurejamiem džungļiem VX sacensībās, šī cīņa savā būtībā ir līdzīga un prasa bezgalīgu pacietību un dzelžainu gribu. Lēnām tuvojos virsotnes korei un eju tieši uz tās, lai ieekonomētu kādu desmitu nobiru metru. Pa kreisi ir virsotnes paugurs, uz kuru eju pa robainu kori, un taisni kāpju virsotnē pa klintīm. Zināju, ka netālu jābūt lēzenai takai, bet rāpjos tikai pa taisno ar satrauktu sirdi - tūlīt, tūlīt būs! Un beidzot ir - saulē iemirdzas virsotnes krusts un panorāma pēkšņi ieslēdzas 360 grādu režīmā!



Kā parasti šādos mirkļos, nespēju noticēt realitātei. 30 minūtes un es sāku lejupceļu - virsotne ir sasniegta, kad ir nokāpts lejā. Sākumā jāiet uzmanīgi, lai neizraisītu akmeņu lavīnas, kas var trāpīt kādam no garās kāpēju rindas, kas devās augšup. Tālāk iet ātrāk, un pēcpusdienā esmu veiksmīgi atgriezies bāzes nometnē. Virsotne sasniegta, bet nav tāda tukšuma, ko atstāj piepildīts sapnis, jo vēl ir daudz sapņu nākotnei, ko piepildīt…

Piedzīvojumi Mendozā

Pēc virsotnes veiksmīgas sasniegšanas devos meklēt piedzīvojumus šajā tālajā kontinentā - tik daudz kas jāredz un jāizmēģina. Interesantas atrakcijas piedāvāja jau Mendozas apkārtne vien - raftings, lidojums ar paraplānu.

Raftings izpaudās kā nobrauciens pa, manā skatījumā strauju, kalnu upi ar lielu gumijas laivu. Krāces pamatīgi izkratīja laivu ar tās pasažieriem, un neviltoti sajūsmas saucieni izskanēja vilnim gāžoties pāri laivai, nodrošinot katram airētājam pa spainītim "silta" ūdens.



Lai gan airējām paši, laivu praktiski vadīja instruktors, kurš deva airēšanas komandas. Paši mēs diez vai būtu laivu savaldījuši. Tomēr radās priekšstats, ko nozīmē laivot kalnu upēs.



Lidojums ar paraplānu - sen jau gribējās to pamēģināt. Rēkdams džips uzveda mūs kādā paugurā Mendozas apkārtnē. Lidojums, protams, būs tandēmā - lai lidotu pats, vajag pabeigt nedēļu ilgus kursus. Domāju, ka pacelšanās būs sarežģīta, bet pāris soļu pa kalna nogāzi un vēja brāzma maigi paceļ izpletni augšup - sākas lidojums. Fantastiska brīvības sajūta! Paraplāns klusi slīd vairāku simtu metru augstumā, un liekas, ka lidojums varētu turpināties bezgalīgi. Tomēr nolaišanās vieta ir redzama, un es zinu, ka instruktors laidīs mūs lejā. Būtu daudz interesantāk, ja pats varētu vadīt lidojumu! Nolaišanās tikpat mierīga - pāris soļi skrienot un 15 minūšu lidojums ir galā.

Pasaules gals

Pasaules gals - tā Ugunszemes tālākās dienvidu pilsētas Ušvajas iedzīvotāji iecienījuši dēvēt savu novadu. Patiesībā tas ir reklāmas triks, jo Ušvaja nebūt neatrodas pašos Ugunszemes dienvidos, bez tam no Ugunszemes uz dienvidiem ir vesela salu sistēma. Pēc Igvasu tropiskajiem džungļiem dodoties 5000 km uz dienvidiem, varēja izbaudīt tipisku Latvijas rudeni ar lietu un vējiem dienvidu puslodes vasaras vidū. Nolēmu iepazīt šo tālo zemi paša spēkiem - man jau pietika garlaicīgi gidi, gari pārbraucieni pa šosejām, pastaigas pa iežogotām takām. Izīrēts ritenis, topogrāfiskā karte 1:50000 un esmu jau pilnā ekipējumā. Sniegotas virsotnes aptver pilsētu - uz tām arī dodos. Liekas, pēc Akonkagvas sasniegt kaut kādus bezvārda 1300 m augstus paugurus tāds nieks vien būs. Tomēr vietējās īpatnības sagādāja man ne mazums dabisku un mākslīgu šķēršļu. Kalniem pieguļošā purvainā mežu zona ir caurausta ar neskaitāmiem stiepļu, brīžiem arī dzeloņdrāšu žogiem. Slapjā zāle, klintis un nobiras stāvajās nogāzēs lieliski pildīja slidkalniņa funkcijas, bet ledainais vējš un lietusgāze neļāva pārkarst. Atgriezies slapjš un nedaudz noguris, ar entuziasmu sāku plānot nākamās dienas velomaršrutu - šī zeme sāka man patikt.



Dubļaina taka veda te augšup, te lejup, kārdinot nokāpt no riteņa un izbaudīt stumšanas un nešanas priekus, līdz beidzot ieveda purvā. Līdz ceļiem ūdenī un sniegotas virsotnes tepat blakus - tādus priekus Latvijā neizbaudīsi! Kartē neiezīmēts ezers. Nu, protams, bebri pastrādājuši! Kas par milzīgu aizsprostu - bebriem šeit jābūt lielākiem! "Obligātais" posms gar upīti ieved necaurejamos dzeloņkrūmos. Biju sev sarīkojis nelielas piedzīvojumu sacīkstes… Nākamajā dienā izvēlējos braucamākas takas un celiņus Ugunszemes nacionālajā parkā. Ātruma rekordi nobraucienos uz leju, stāvs kāpums augšup, taciņas ar visdažādāko sarežģītības pakāpi piedāvāja lieliskas treniņu iespējas. Nemanot pienāca brīdis, kad nācās atgriezties Latvijā…



Autora fotogalerija no šī un citiem ceļojumiem skatāma šeit.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv