Autors: Tālis Eipurs
Foto (no uz video uzņemtā materiāla): Kristaps Liepiņš

"VX Ziema 2001" - vairāk kā 60 km skrējiens-pārgājiens pa šķēršļotu Vidzemes jūrmalu nakts laikā ziemas apstākļos! 2000. gada nogalē radošā apvienība "VX" un Latvijas Alpīnistu Savienība (LAS) izsludināja pieteikšanos uz pirmajām piedzīvojumu sacīkstēm (šo sacīkšu idejas autors, Kristaps Liepiņš, šajā laikā bija arī LAS prezidents, red.) - "VX Ziema", kuru dalībniekiem nāksies mēroties spēkiem veicot sarežģītu maršrutu pa Vidzemes piekrasti no Ainažiem līdz Laučiem. Pie tam, komandām, kuru sastāvā jābūt četriem cilvēkiem, no kuriem vismaz vienai – sievietei, starts, izlozes secībā ar desmit minūšu intervālu, tiks dots sākot no vienpadsmitiem vakarā...! Lūk, kādas komandas dalībnieka atmiņas par šīm sacīkstēm.

* * *

Šis stāstījums tapis vienīgi Tāļa acīm raugoties! (Autors)
Iesākumā bija vārds – t.i. atnāca @ par to, ka būs. Kas būs? Nu būs baigi labi, būs gājiens pa ziemu, pa brikšņiem, pa februāri, it kā ļoti garš, it kā visādi citādi cilvēcīgi ekstrēms. Pagaidām migla par to manā galvā, bet drošības pēc tas kaut kur tiek atķeksēts un netiek noraidīta iespējamība pievienoties kādai komandai, kā arī iespējamā darbadiena tajā laikā.

Nāk februāra vidus arvien tuvāk, arvien biežāk aplido izmisīgi @ no tiem, kas vēl nav sev domubiedrus atraduši, jo komandā vajag 4 ļaudis un vismaz divu dzimumu. Vienubrīd, pēc bīdīšanās un grūstīšanās man skaidrs – komandā ir Ansis, Tālis, Ilze R. un vēl kāds X. Ansis meklē X, meklē ne tā, kā man šķiet pieņemami un ne tā, kā Ilzei šķiet pieņemami. Sauc Ansis virknē visādu savu paziņu vārdus, piedāvājot izteikt par tiem manu un Ilzes vērtējumu, kā par potenciālajiem komandas biedriem. Neviens no šiem nosauktajiem mani neapmierina un nevis tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki, bet tāpēc, ka visiespējamāko kandidātu vārdi nepārtraukti mainās un Juris, Pēteris, Anna vai velns zina kas nudien neko neizsaka.

Tālāk - saruna ar Artu, ziņas no viņas, ka Viktors G. arī cepot un ne īpaši sekmīgi sev komandu. Pa to laiku, jau top kas vairāk zināms par pasākumu. Vertikāle X, 60 km tie ir, diez vai labs laiks būs. Jāpasteidzas ir, lai pagūtu piereģistrēties. Zvans Viktoram – runa par to, ka jāsazvanās vēlreiz, pēc dažām dienām, kad būs zināms, vai arī viņam ar paziņām trūkst komandas biedru un vai Tālim, Ramoliņai vai Ansim arī nav līdzīgs gadījums. Drīz arī top skaidrs, ka komandā būs Viktor G., Arta C., Ilze R. un es. Ansis mazliet sapīkst, bet tas nemaina procesu. Nu neko, vienalga, kas tie par komandas biedriem, galvenais, ka tagad ir mērķis, man ir mērķis, citi ar no tā neatkāpjas un ir jāsāk mizot un cept.

Uzzinām, ka Arta C. nepiedalās, bet ir Jaunups. Nu lai ir Jaunups. Man ta’ kas. Es tāpat iešu. Vienalga kas komandā, ar visiem tāpat 60 km labi jāsatiek, lai viņu dēļ nediskvalificētos arī es. Jo, re – par visādām niekošanām tie vīri no Vertikāle X utt. ir gatavi uz vietas atstādināt komandu no gājiena un naudiņa vējā un noiets tas nav.

Jāsaplāno darbi. Pirms tam mazliet jāpasvīst, ja ir vēlēšanās pēc grūtības sološā pasākuma gar jūru no Ainažiem līdz Laučakmenim atpūsties. Pēdējā darbadiena – piektdiena paiet kā pa miglu. Domāju, kam šo gājienu varētu veltīt. Izdomāju, bet aizmirsu to kādam pateikt. Tuvojas vakars, it kā uz brīdi parādījies satraukums, kāds patiešām bija iepriekšējās dienas vakarā un tās piektdienas rītā ir pazudis pavisam. Atceros ceturtdienas nodarbi ar gumijas zābakiem un zoļu pagatavošanu. Uz kartona, kas tika izgriezts no apavu kastes, uzlīmēju vecmāmiņas dotu un manis sagraizītu pūkainu drāniņu. Zābaki kādus 2-3 izmērus par lieliem, bet it kā šķiet labi esam ar visām zolēm, vilnas zeķēm un avīzēm purngalos.

Sarunājam, ka satiekamies pie Viktora vakarā ap pieciem, jo ap 22-iem jābūt Ainažos un jāpiereģistrējas. Kavējamies. Mana galvenā rūpe – ka nu pagūtu paēst pienācīgi pirms lielā gājiena. Pienācīgi – tas ir ne par daudz, ne par maz un ne par ātru, lai nerodas nevajadzīgas grūtības ceļā. Nav nekāda satraukuma. Vakarā sēžam auto, esam piereģistrējušies un mums ielozēts viens no pēdējiem starta numuriem. Esam 38-tie no 45-iem. Domas rāmas. Ir mērķis. Tīri labs. Taustu komandu. Būs labi. Miers manī pilnīgs. Domāju savu domu. To domu, kas man jādomā 2001. februārī.

Jāgaida gandrīz 2 stundas no brīža, kad pirmie startē. Tas ir no 23-iem, līdz 00:51, kad ir mūsu starta laiks. Ir pilnīgi skaidrs laiks. Mazliet zem 0 grādi, ja vējš pūš, tad ļoti, ļoti maz – IDEĀLS laiks. Lēnām liekam mantas. Es vēl arvien nezinu, kā iepakošu visu – it īpaši apavus, jo manā LU somiņā diez vai ieies mani palielie akmensstaigājamie zābaki, turklāt tie, iespējams, reizi pa reizei būs jānomaina ar sākumā tur iepakotajiem gumijniekiem, ko pirms ceļojuma kolektīvi iepirkām "Sarkanā kvadrāta" noliktavas izpārdotuvē pa Ls 3.50. Gumijnieki vēlāk lieti noderēja un nu jau neatceros, cik reizes tos mainījām pret parastajiem apaviem. Pēc sarunām ar citiem komandu dīvaiņiem saprotu, ka, piemēram, tāda lieta kā tirolis jeb paklājiņš ir pilnīgi mašīnā atstājama lieta. To paredzēts atkal ieraudzīt tikai pēc 60 km noiešanas (tie 60 km, starp citu ir tāda maldīšanās maza, jo tas tik tā pa gaisu iznāk – patiesībā jārunā par kādiem nu vismaz 70 km). Tajā pašā laikā, secinu, ka citiem no manas komandas nav diez ko vārda vistiešākajā nozīmē spīdoša situācija ar lukturīšiem, kas naktī tā kā nu varētu noderēt itin labi, taču manējais pirms pāris dienām jauniepirktais monstriņš ir diezgan pasmags, bet rāda ļoti labi. Nu ielieku arī to somā – t.i. nekur neielieku, jo ir tumšs un jāredz, kur kāju spert un jānes vien rokā.



Starta vieta. Tur mums iedod karti, pasaka, ka upes var šķērsot ne tikai 30 metru zonā no jūras krasta, meklējot kādu šaurāku vietu vai tiltiņu. (Citādi gājienā bija noteikts, ka komandu, kas tiek pieķerta, ejam tālāk no jūras krasta nekā 30 m, diskvalificē.) Tāpat uzzinām, ka jāatrod 4 kontrolpunkti un tie visi atrodoties tādās vietās, ka no jūras krasta tos noteikti var redzēt un teorētiski arī aizsniegt. Nu labi ja tā tad tā. Ejam. Citi pirms mums it kā skrien. Jo naski atrodam, kur ir jūra, vēl droši vien nemaz neapjaušot, ka gar to būs jāiet visu laiku un visu, visu, visu, visu laiku, kamēr nenonāksim pie finiša, par kura attāluma tobrīd mazs priekšstats.

Sākumā man rodas nepārprotama vēlēšanās iet tumsā. Pilnīgā tumsā. Redzēt nakti. Kādu zvaigzni un vēl šo to, ko spīdinot lukturīti noteikti neizdotos redzēt. Pārējie komandas vīri un sievas par to īpaši apmierināti nejūtas, un man ar jāsamierinās ar to. Būs gaišs visu ceļu.

Spožākās zvaigznes atspīd jūrā. Tas ir līdzīgi kā mēness ar savu atspulga ceļu, tikai šīs varētu saukt par taciņām. Jaukas taciņas. Tādas nebiju redzējis, jo ko gan man līdzšinējos vēl nepilnajos 22 gados būtu bijis jādara pie jūras pilnīgi skaidrā zvaigžņu naktī, kad mēness arī vēl nav uzlēcis. Pirmo reizi novēroju, kā Zvaigznes riet.

Ejam. Raugoties uz priekšu, redzam, ka šurpu turpu laiku pa laikam kāds iepriekš startējušas komandas starmetis pārslīd pa ūdeni. Pašus gaismeklīšus gan nevar pamanīt, jo tie, gluži kā mums vairāk vērsti uz priekšu, prom no mums. Paraugoties atpakaļ, skats jau citāds. Cik žēl, ka, aiz mums startēja tikai 7 komandas, jo aiz mums nav īpaši gara spīdeklīšu virkne. Var saprast, ka viena komanda sākumā skrien, kurai lukturīši visiem pie pieres piestiprināti kurai nē. Kaut kā savādi šķiet, ka priekšpusē arvien tuvāk nāk tā vieta, kur lukturīšu gaismiņas apdziest. Vēl nezinu īsti ko tas nozīmē, bet zinu, ka priekšā ir Randu pļavas. Faktiski, purvs jūras krastā. Esot visgrūtākais ceļojuma posms, kurā arī ir visreālāk samērcēt kājas. ~10 km garam pēc kartes šim posmam jābūt.



Pēkšņi mums priekšā un nevis sānos, kā pierasts, ejot gar jūras krastu, ir meldri un ļoti augsti un daudz un biezi. Tur arī tās lukturīšu gaismiņas pazūd tālākam skatam. Purvs un pļavas ir klāt. Pirmais grāvis. Kāpt iekšā vai nē? Meklēt kādu pāreju tālāk no krasta? Meldros var labi redzēt, kur gājuši iepriekšējie, bet tikpat labi var redzēt, kā viņi slapjām kājām gājuši un iet tālāk. A mums to sākumā nevajag. Jāvelk gumijnieki. Tomēr sākumā joprojām bēdas, izrādās, ka ar tiem nepietiek. Tie ir pa īsiem. Meklējam ceļus, atrodam ledu – īstu, ejamu ledu. Paldies visiem, kam var pateikt paldies, bet mūsu zābaku garums ir tieši tāds, lai pa plāno un lūstošo piekrastes "ledu" uz dažādajām pančkām un līcīšiem varētu aizbrist līdz mūsu svaru izturošajam ledum. Tā arī ejam.

Man kaut kā ik pa laikam velk uz iedomāto un it kā saskatāmo krastu, jo tur skaidri var redzēt, ka luktura stars izgaismo meldru un niedru (nezinu, ko īsti) sienu. Taču kā krastam tuvāk, tā jāsecina, ka tajā var izrāpties tikai iepludinot ūdeni pagaidām vēl sausajos zābakos. Turklāt nav arī tā īsti zināms, cik ejams tas krasts un vai vispār tur ir tāds. Par zābaku drīzo piesmelšanu man šaubu vairs nav, bet pēc pirmajiem pāris km pa purviem, jāsecina parādījās daža cerība, ka sausas kājas ir iespējamas. Purvā mēs droši vien diezgan daudz vinnējām, ejot pa lediem. Vienuviet gājām nevis pa kaut kādiem līcīšiem, bet ilgi un dikti pa pašu jūru. Ledus bija uzsalis starp sēkli un "krastu" un pat jūra bija tālu. Tikai kaut kur šņāca. Ledus gan nezinu, cik biezs bija, bet laiku pa laikam tā krakšķi lika pabrīdināt pārējos, lai tuvumā nenāk. Satikām citas komandas, kas bija jau labi apmērcējušās un redzējām arī dažus labus ielūzienus.

Ledus lauki, purvi un ūdeņi – tiem bija jābeidzas aptuveni pie Kuivižu ostas. Līdz tai Jaunupam un Ramoliņai pa abiem bija samērcētas jau trīs kājas. Man un Viktoram bija mazliet garāki zābaki un tas pārējos divus paglāba no biežākas samērcēšanās, jo mēs ūdeņainās vietās vienkārši gājām pa priekšu un taustījām, cik dziļš. Iemācījāmies uzkāpt no ūdens uz ledus malas. To nevar darīt tā vienkārši – kā pa kāpnēm: vispirms jāpieiet pēc iespējas tuvāk uzkāpjamajam ledum, tad jāuzliek viena kāja (maksimāli tālu no ledus malas) un ar to, kas ūdenī jāatsperas un tad jāuzslidinās pēc iespējas tālāk uz ejamā ledus, kuram malas tomēr tādas patrauslas parasti.

Kuivižu osta. Vaļņi. Vēl arvien tumsa un tikai ar diezgan prožektorīgu bateriju var plānot tuvākos ~100 m uz priekšu. Starp citu, mazu brīdi pirms tās ostas bija arī pirmais no atrodamajiem kontrolpunktiem. Tobrīd mēs bijām diezgan tālu atvirzījušies no krasta. Jūru pat knapi varēja dzirdēt. Satikām tiesnešus un tieši uz tāda celiņa, kas veda uz jūru. Tur – tā galā arī atradām kontrolpunktu. Ja ap to nebūtu rosījušās dažas citas komandas ar saviem lukturīšiem, varbūt to arī nepamanītu.

Tātad Kuivižu osta. Tās krasta līnijas forma tāda, nu apmēram tāda – ?. Mēs pie tās pienācām tās "kaklā" jeb vārtos. Tur pāri ledus. Hmmm. Ko darīt, nu neko, uz tā pamanījām pēdas – tātad ejams ledus. Žvikts virsū. Uz otru krastu ostai. Pēc kāda laika, kad satikām kādu citu komandu, viņi stāstīja, ka ostas sardze esot mūsu forsējumu vērojusi un šausmās esot saķērusi galvu, ka tā var. Mēs, protams, to dzirdot, sajutāmies pagalam laimīgi un tikai tad vēl atcerējāmies, ka esot jau šīs ostas akvatorijas šķērsojuma beigās, meklējām vietu un veidu, kur labi varētu tikt krastā neielūstot piekrastes plānajā ledū. Mēs nolēmām krastā tikt ar ieskrējienu (…) un lecot. Tas notika uz tā paša "ledus". Tikām krastā un sapratām, ka pārējie, kas mums pirms tam bija blakus, nu jau ir krietnu gabalu aiz muguras. Man par nelielu nožēlošanu gan bija jāsecina, ka komandā nevaldīja tāds gars, kas virzītos uz citu komandu pievarēšanu. Vairāk citi domāja par sevi t.i. – kā sevi, nevis citus pievarēt.



Beidzās purvi, sākās mazi līcīši. Pilni ar ledu, brīžiem ejamu, brīžiem nē. Iemācījos ātri un veikli veikt zābaku maiņu un ievietošanu somā. Izrādās tur ir pietiekami vietas gan ēdamajam, gan apaviem, gan zeķēm, gan visādiem kompasiem, nažiem u.c., bet soma tad pavisam parasta un maziņa – tā pati, ar ko uz skolu jāiet.

Skatāmies pa kreisi – kontinenta pusi – tur no kokiem lēnām ārā spraucas mēness. Šķiet, ka gaisma jau aust. Varbūt arī nē, bet pirms tam – Salacgrīva. To var redzēt jau no krietna, krietna attāluma. Lēnām pierodam, ka viss, kas šķiet esam tepat, kādus pāris km no pašiem – patiesībā ir daudzreiz tālāk. Daudzreiz. Savu atrašanās vietu laiku pa laikam rēķinam, skatoties kartē, ievērojot šķērsotās upītes un skatoties, kad Rīgas – Tallinas šoseja atkal pienākusi pie pašas jūras. Salacgrīvā ieejam pēc noteikumiem. Kā mums izsniegtajā kartē norādīts. Tur arī pirmo reizi kārtīgi piesēžam un ieturamies. Aiziet pirmais no mūsu 4 XTC padzērieniem, vēderā pazūd pa kādai šokolādītei. Tur, ne pirmo reizi, satiekam Artas un Jaunzema komandu. Tie startējuši kādas 10 min pēc mums, bet nu jau ir klāt un cierē garām. Lai cierē – tāds mūsu komandas noskaņojums, es tā nedomāju. Man gribas mazliet ātrāk. Gribās iet vienam savā tempā un jā kāds netiek līdzi – pats vainīgs. Citi pat sāka mazliet īgņoties, ka es ar savu prožektoru aizskrienu pa priekšu un viņiem pa tumsu jāiet. Galvenais nekašķēties un jāiet vien kā ir. Lukturi gan no manis neviens nevēlas ņemt.

Pēc Salacgrīvas sākas pirmā nopietnā kilometru skaitīšana. Jūras krasts atkal pilnīgi citāds nekā iepriekš. Nav purvu, ir ledus, saburzīts ledus, daudz dūņu krastā – ap pusmetru biezs mīksts paklājs, kurā var jauki iegrimt, bet uz priekšu kustēt tīri labi. Vienīgā balto smiltiņu jūrmala bija posmā tikai pāris kilometrus pēc Ainažiem. Grūti agrāk bija iedomāties to, ka, lai arī Latvijas piekraste līdz šim man šķita kā viena vienīga balto smilšu jūrmala, tad vismaz Vidzemē to nevar meklēt starp Ainažiem un nu mmm nu kādu Tūju apmēram. Tikai epizodiski tādi "beachi" parādās. Skaitam upītes un vērojam kā gaisma aust. Man vairs lukturīti nevajag un, lai gan pie dabiskā apgaismojuma jau varētu lasīt, Ramoliņa un Jaunups vēl arvien spīdina gaismiņas.



Taisām pirmo lielo pauzi ar siltā ēdiena gatavošanu. Siltums izpaužas dažos malkos karstas tējas. Citādi atkal šokolādītes, kāda maizīte laikam un viss. Man kaut kā bail uz leduszemes gulties. Varot labi stīvus sānus u.c. dabūt. Sāk salt, ja sēž ilgāk par 10 minūtēm. Gribās iet un pirmo reizi nonāku pie atziņas, ka tas jādara pēc iespējas ātrāk. Nogurums nerodas no lēnākas vai ātrākas iešanas, bet no iešanas. Tāpēc labāk iet veicīgāk. Kaut kā kopā tas tā nedomājas un nekur aizsteigties nevar. Lai gan kaut kad vēlāk Jaunups pavēstīja, ka labi vien bija, ka mums ar Viktoru pārmaiņus bija tieksme tā tīri veicīgi soļot pa priekšu – tā mēs it kā vilkām Ilzi un Jaunupu.

Pēkšņi ir gaišs. Ir un viss. Paši vēl ēnā, bet jūrā viļņu putas jau saulē. Lido gulbji. Laiku pa laikam, bet jo vēlāk, jo mazāk satiekam pa kādam "konkurentam", lai gan vislielākie konkurenti pilnīgi visu ceļu nogāja kopā ar mums. Skaitām kilometrus. It kā drīz vajadzētu būt pusei. Sākas jau agrāk iepriekš prognozētā nepareizā kilometru skaitīšana, atlikušo ceļa gabalu novērtējot kā daudzkārt mazāku, nekā patiesībā. Īslaicīgi tas dod spēku.

Ejam – visādas upes, upītes. Arvien vairāk var pamanīt pirmos nogurumus lielos. Tādus, kas būs arī beigās. Pirmais ir saistāms ar to, ka jūras krasts ir slīps – no kreisās augstākās malas uz zemāko labo. Iznāk tā, ka viena kāja nogurst krietni citādāk nekā otra. Prāts automātiski meklē pēc iespējas horizontālāku pamatu. Otrs "besis" ir jūras šņākoņa vienā ausī. Visu laiku, un tā kā dienā arvien stiprāk pūta vējš – šalc visu laiku un stiprāk un stiprāk.

Laiku pa laikam prātā ienāk doma par to, ka nav gulēts. Vienu brīdi pat miegs nāk, bet tad laikam sāk iedarboties saēstie, sadzertie un citādi iekšā dabūtie vitamīni un skābeklis un aiziet tālāk. Brīžiem ienāk prātā arī tēze par to, pie kuras vēl pats neesmu nonācis, bet pie kuras jau pavisam gatavas esmu ieradies. Tēze pagalam nodrāzta – uzvarēt sevi. Mierinu sevi, ka ja ne citus, tad sevi jau nu noteikti pieveikšu. Redzēs, kā būs beigās un vai būs beigas.



Viss, kas bija un notika gājiena vidusdaļā, tagad sajaucies mazā putrā, bet visādas epizodes gan gluži skaidri ir galvā. Piemēram, tas, ka pienāca viens tāds brīdis, kad sāpes vai nogurums, vai nu nezinu kas tas bija, tajās kājās bija un palika vienā noteiktā līmenī. Varēja iet vai neiet. Tāpēc arī es nesapratu, kāpēc Jaunups, Ramoliņa tīkoja pēc atpūtām. Ramoliņai gan jau kopš Salacgrīvas esot bijis krietns kāju "atlūziens", bet šī tik spītējas un iet. Dažbrīd sāku bažīties, ka nav pārāk slikti, bet vairāk sevis dēļ, jo ne jau viņai sevi būs jānes tālāk. Jaunups gan tāds dīvains - te viņam uznāk tīri sprigani mirkļi, kad viņš min grīdā un tur līdzi un smej un plātās, bet pēc tam velkas, nokārušamies acīm raugoties vienā punktā un tad atkal izmainās un sāk spriņģot. Pēdējā nodarbe uz beigām gan gāja mazumā. To gan varēju arī šeit nepierakstīt.

Viktors tikai iet un daudz nerunā. Nonācām līdz Vitrupei – mazliet mazāk par pusceļu tur noiets. Kaut kad pēc tam nolēmām taisīt lielo pauzi. Nu tādu pavisam lielo. Bezmaz ar gulēšanu. Tad arī nolīdām aizvējā, sasildījām ūdeni, ēdām makaronus un visu citu, dzērām šampūnu jeb XTC un satikām pie viena garāmejošās komandas.

Izrādās mēs dažām no tām bijām pašāvušies priekšā. Tas priecēja, bet tā vien šķita, ka tās būs izstājušās, jo ceļojuma otrās puses laikā mēs sastapām tikai divas komandas. Ar tām visu laiku gājām apmēram vienā laikā, un viena no tām arī izstājās kaut kur ap Liepupi.



Vislabāk mums gājās tieši jau pēc pieminētās lielās atelpas. Šķiet "nonstopā" nogājām kādus krietnus padsmit kilometrus. Nu ja, atskatoties atpakaļ bija tīri laba sajūta, jo varēja redzēt ļoti, ļoti tālu un kas pats labākais – pilnīgi visās krasta vietās, ko vien varēja pie apvāršņa redzēt, mēs todien bijām bijuši. Apgājām Ķurmragu un ko tur vēl. Redzējām gan akmeņaino Vidzemes jūrmalu, salīdzinājām to ar purviem un lediem pēc Ainažiem, ar Vecāķu un Jūrmalas balto smiltiņu un vēlāk tam klāt pieplusojām vēl dažus jūras malas veidus, piemēram, atsegtos iežus un kolonnas, ko tie veidoja. Skaisti un viss. Tagad zināsim, kur ko meklēt, kad pie jūras sakārojas.

Nu jau tuvojās visādi 40-tie km, un autopilots bija pilnīgi loģiska parādība. Tikpat ierasta aina bija Viktors priekšā, tūlīt aiz viņa – es, bet krietnu gabalu pēc mums, bet tiešā redzamībā – Ramoliņas un Jaunupa pāris. Mums ar Viktoru tā, protams, bija milzu priekšrocība, un tas neveicināja spēku izlīdzināšanos komandā, jo, kamēr mēs šo divus gaidījām, paši, protams, atpūtāmies. Bet gribējās iet, jo tobrīd mūsu stadija bija tāda, ka nogurām no laika, ko pavadām jūras krastā nevis no iešanas. Kā Jaunups vienubrīd nojokoja – tagad nekas cits vairs nav atlicis – tikai jāiet.

Sāka izskatīties, ka uz beigām Ilzei galīgi čābīgi top. Jaunups, kas ar viņu visu laiku bija kopā gājis, sāka atrauties. Spriedu, ka tā neiešanai kopā ir divējāds efekts – ja kāds ātrākgājējs atrāvās tālāk, tas deva aizmugurējiem stimulu soļot un turēt līdzi, ja pārāk tālu kāds aizskrēja, tad tieši pretēji. Droši vien skumjākajos brīžos atpalicēji bēgļus būtu saukuši atpakaļ, tikai jūra bija pārāk skaļa. Viktors stāstīja, ka lēni nevar paiet, jo tulznas zem kājām neļauj spert daudz un mazus un biežus solīšus, Jaunupam bija vispārējs nogurums un kājas ar neturēja, bet Ilzei kājas un iekšas sāpēja un sala. Tomēr visi gāja uz priekšu. Arvien lēnāk, bet gāja un gāja.



Noietie kilometri sevi lika manīt, bet daudz vairāk uzmanība tika pievērsta atlikušajiem. Viktors, kas gāja pa priekšu, pētīja karti un orientierus un rēķināja kilometrus līdz finišam. Šķiet apzināti smiltīs viņš atstāja zīmi ar ciparu, kas tobrīd pēc manas pārliecības noteikti bija mazāks, nekā patiesība, bet lai Ilze aizvilktu līdz finišam, tas bija svarīgi, lai viņa ietu un neapgāztos. Beigās Jaunups ar Viktoru aizgāja nu ļoti tālu priekšā. Tikmēr paņēmu Ilzes somu, iespiedu viņai rokās nūju, ko viņa nez kāpēc negribēja ņemt un gājām. Divi ātrie gaidīja pie kādas laivas kopā ar Artu un ko tur vēl. Ilzes soma tika Jaunupam, bet pati Ilze, jeb viņas elkoņi mums ar Viktoru. Un tā līdz finišam.



Sāka darboties labo melu taktika – ķipa – aiz katra nākamā zemesraga tika prognozēts finišs. Lai dažiem no mums Laučakmens nešķistu pārlieku tālu. Tad mēs to ieraudzījām un, protams, tas bija tālāk nekā sākumā domājām. Pāris km pirms finiša arī man koncentrācija sagāja dēlī: Viktors rāda, ka Ilze jāved gar vienu pusi kādam lielam akmenim, bet es pilnīgā "pofigā" soļoju gar otru. Visu laiku upītes ietek jūrā. Droši vien kāds krietns pussimts pa visām gandrīz 17 ceļā pavadītajām stundām tika pārkāpts. Un varbūt vairāk, jo ir grūti pateikt, kad beidzas upīte un kad sākas urdziņa...



Finišs. Ienākam tajā pēdējie, bet kā vēlāk izrādās, laika izteiksmē tādi tomēr neesam. Nezinu kā citi, jūtas, kad ir kaut ko pieveikuši, vienalga attālumu, augstumu vai vēl ko, bet katrā ziņā, es jūtu, ka līdz robežai, kur es būtu padarījis vairāk nekā patiesībā biju domājis, ka varu, es tomēr, šķiet, nenonācu. Varēju vairāk un ātrāk un "besīgāk". Piedod Tāli, bet gan jau būs nākošā reize. Svarīgi ir tas, kas es tagad daudz labāk zinu, ko var ņemt (līdz) un ko varbūt nē.

Tas arī īsumā viss. Nākamās dienas man ir tīri miegainas. Diez kāda sāpēšana nav manāma nevienā kājā vai rokā, bet ir tāds vispārējs nogurums. Vislielākās sekas šķiet iekš pelēkās ķermeņa augšdaļā izvietotās masas un arī lūpas sasprēgājušas kaut kā netipiski – vējš visu laiku pūta no jūras puses. Labi. Satiekot LU komandas biedrus ne par ko citu daudz nerunājām.

Labi, labi, labi.

* * *

Šīs bija pirmās VX sacīkstes! Tajās uzvaru izcīnīja simboliski starptautisks komandu trijnieks: pirmajā vietā Lietuvas komanda "Grafika" (distances laiks: 9:55:51), kas otrās vietas ieguvējus – Latvijas komandu "Lēnāk brauksi – ātrāk tiksi!" (distances laiks: 9:55:58) – aptuveni 65 km šķēršļotajā distancē apsteidza tikai par 7 sekundēm! Trešo vietu izcīnīja igauņu komanda "Zero Gravity" (distances laiks: 10:02:49). Pavisam no 45 startējušām komandām finišu sasniedza 29 komandas (finišu sasniedza arī vairāki diskvalificēto komandu dalībnieki, komandas nepilnā sastāvā).

Līdz pat trešajam kontrolpunktam sacīkšu vadībā bija divas Latvijas komandas – "Lēnāk brauksi – ātrāk brauksi!", kurā startēja orientieristi no Rīgas, un "Data Experts", kurā startēja vairāki pazīstami soļotāji, t.sk. Latvijas čempione Jolanta Dukure. Diemžēl, beidzamie pieļāva taktisku kļūdu, atpūtas pauzēs sūtot komandas vājāko dalībnieku uz priekšu: vienā no ragiem pustumsā trīs atlikušie dalībnieki apsteidza savu ceturto kolēģi, un atrāvās tiktāl, ka tas vairs nespēja viņus panākt un izstājās; komanda tika diskvalificēta. Šīs komandas atbilstoši uzrādīja labākos laikus posmos līdz 1. kontrolpunktam un starp 1. un 2. punktu.

Sacensību uzvarētāji – "Grafikas" komanda no Lietuvas, sacīksti uzsāka ļoti lēni – pie pirmā kontrolpunkta viņi uzrādīja tikai 35. laiku. Taču viņi pārliecinoši aizvadīju sacīkšu tālāko daļu, uzrādot labākos laikus starp 2. un 3. kontrolpunktu, kā arī starp KP 4 un finišu. Labāko laiku starp KP 3 un KP 4 uzrādīja Latvijas alpīnistu komanda "Mezgls", kurā startēja sacensību vecākais dalībnieks Juris Osis (tajā brīdī 56 gadi!). Tieši alpīnistu komandas (lietuvieši, igauņi, "Mezgls" un vēl citas) distances otrajā pusē demonstrēja pārliecinošu izturību, uzrādot labākus laikus, un strauji iedzenot pirms tam priekšgalā esošās komandas. Turklāt lietuvieši tieši pēdējā posmā pakāpās no 3. vietas uz 1. vietu.

Var droši teikt, ka ar šīm sacīkstēm Latvijā sākās piedzīvojumu sports! Un turpina savu attīstību vēl aizvien.

Vēlies padalīties atmiņās par šo piedzīvojumu? Raksti! [FORUMA TĒMA]