Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Šosejas kaifs ar baiku

Autors: Anda Savļenko [ AUTORE?]
Foto: www.velo.lv

Iesākumā tajā nedēļas nogalē bija paredzēts piedalīties Eiropas čempionātā rogainingā. Bet apstākļi mainījās, un jāatzīst, ka par to jutos tikai atvieglota. Kamēr tautieši lietū bradāja dubļus Igaunijā, es izmēģināju kā ir – braukt šosejas velo sacensībās.

Pieteicos uz Rīgas 22. velo maratonu ļoti savlaicīgi, jo ambīcijas bija pietiekami lielas, un starta koridora numurs bija svarīgs. Taču… nedēļu pirms tam, Kandavas MTB sacensību laikā, saasinājās mana saaukstēšanās (nezkāpēc…), un vēl dienu pirms velo maratona klepojot domāju – to drive or not to drive? Atstāju šo grūto lēmumu likteņa ziņā un, skatoties kā aiz loga gāž, nolēmu – ja rīt līs, tad nebraukšu, ja spīdēs saule, braukšu!

Rīts atausa silts un saulains. Uzvilku VX Team dzelteno kreklu, apsaitēju kaklu ar lakatu, paņēmu savu mīļo baiku un aidā uz Biķerniekiem! Laikus aizrunāto šosejnieku neņēmu un slikus baikam arī neuzliku – ar manu plaušu stāvokli tam nebija nozīmes. Domāju – būs labi, ja tos 50 ar astīti km varēšu nobraukt. Bet miera nav, mājās zem segas palikt nevaru. Jābrauc!

Tikko ierodos Biķernieku trasē, vēl pat nepaspēju apkārt apskatīties, kā operators piegrūž klāt kameru un jautā: “Kāpēc Tev patīk braukt ar riteni?” Nu mīlīši! Vai tad es pati sev ko tādu esmu jautājusi! Tas nu jau šķiet tik pat pašsaprotami kā elpot. Pamēģini pats tagad uz fikso atbildēt, kāpēc Tev tas patīk… Kaut ko nomurminu un tieku pie reģistrēšanās.

Nolemjam ar Agnesi startēt no pašām beigām un mierīgi braukt kopā. Esam viena otru sīvā cīņā nomocījušas Kandavas MTB trasē, tagad mērķis viens – noripināt šo distanci līdz galam. Pēdējā koridorā stājas tikai daži velobraucēji, ielido vēl bars ar Salaspils Zīriņiem. No šejienes startē arī Lāčplēšu tandēms, kuru ausis tiesneši nepiekāpīgi neatzīst par ķiveri un stipros vīrus diskvalificē jau pirms starta. Noskatāmies kāru aci uz viņu braucamo un nolemjam nākamgad piedalīties ar tandēmu.



Starts! Pirmajos koridoros visi saspiesti kā šprotes bundžās, masu psihoze gaisā šķiet saožama. Bet mēs no aizmugures mierīgi un prātīgi, koķetējot ar Lāčplēšiem, dodamies baram nopakaļ. Turpat netālu no starta bijis pirmais kritiens – kādai meitenei sacensības jau beigušās. Izbraucam caur Šmerli uz Brīvības ielu – ūūūū, kas te par auto sastrēgumu! Tie, kas ārpus Rīgas mūriem dodas baudīt skaisto dienu, nu pamatīgi “ieberzušies”. Apdzenam interesantu duetu – velo priekšējā grozā ielikts suns. Uzsaucam: “Bet kur sunītim ķivere?” un esam jau garām.



Līdz Mežaparkam braucam lēnu garu. Lāčplēši, ar dubultspēku minot pedāļus, sen kā no mums aizbraukuši. Pļāpājam savā starpā. Te pamanām, ka aiz mums aizvējā iesēdies kāds puisi. Pavelkam šo uz zoba, ka nu varam parunāt “starp mums meitenēm”. Tomēr tas uzkurina manu sacensību garu. Uzsaucu Agnesei, lai sēžas astē un uzņemu tempu virs 30 km/h. Ho-hooo! Pēc pāris km jūtu, ka ar elpošanu man viss ok, un ir arī spēks kaulos atgriezies. Sirds gavilē, adrenalīns ieplūst asinīs. Pretvējš iekļūst aiz brillēm, asaras tek.



Aiz muguras Agnese kaut ko saka. Saausos, izdzirdu frāzi “Es te maratonu braucu,” un paskatos – jā, viņa runā pa telefonu! Lūk, kur augstākā pilotāža! Esmu ieņēmusi ceļa kreiso pusi, dzenu garām braucēju rindām. Psiholoģiski ir ļoti komfortabli startēt no beigām un braukt citiem garām… Agnese smejas, ka biežāk tā jādara. Līdz Mīlgrāvim esam sev līdz “parāvušas” vēl pāris braucējus. Braucam garām veikaliem un skaļi apspriežam, ka žēl - nav nauda līdz. Ja būtu, varētu iebraukt bulkas uzēst, te gardas cep.

Kāda meitene mani apdzen. Automātiski palielinu ātrumu, negribu viņu palaist prom. Agnese mani nomierina un pareizi dara – ātrā braucēja drīz vien atgriežas mūsu peletonā. Mānīgi ir braukt bariņa vidū un saprast, ka viegli un ātri velo ripo aizvēja dēļ. Palēnām tuvojos kādam puisītim, kas agresīvi min velo pedāļus. Puika paķer Isostar pudeli, izdzer un izmet. Braucot garām, es savelku niknu ģīmi, dikti cenšos neelst un uzbrēcu: “Kāpēc tā piedrazo?” Agnese aiz muguras iespurdzas. Atskatos uz viņu un apstulbstu – kas par baru mūsu aizvējā! Pēdējo braucēju tajā neredzu.. Toties dzeltenais VX Team krekls gan viņiem labi redzams! Nākamajā nedēļā Magnētā paziņa man saka: “Tu nu gan man aizgāji garām! Un aiz Tevis vēl trīsdesmit cilvēki…” Labi, ja varu vēl kādam palīdzēt.

Odometrs rāda pēdējos metrus līdz 25 km, līdz teju pusceļam. Esmu tomēr nogurusi, Agnese mani nomaina. Dzirdu aizmugurē satrauktus jautājumus “Kas notiek, kas notiek?”, uz kuriem kāds atbild: “Viņas mainās!” Jā, diez vai daļa no viņiem ir braukusi peletonā un zina, ka tieši aizvēja dēļ tik viegli braukt. Es to zinu, es to izmantoju un itin drīz atkal jūtos spirgta. Nolemjam mainīties ik pēc 5 km. Izmantojam arī ikvienu, kas cenšas mums paiet garām – sēžamies astē, kamēr vien temps mūs apmierina.



Uh, vēl pēdējie padsmit kilometri. Divi peletona puiši jūt mūsu sagurumu un nāk talkā peletona vilkšanā. Esam viņiem pateicīgas. Mūsu lielais bars pajūk dzirdināšanas otrajā punktā. Pēc tam ceļš pagriežas uz finiša pusi un… uz nežēlīgu pretvēju. Grūti, ai, cik grūti! Viens vilcējs atraujas no mums, nevaram noturēt līdzi. Cits vilcējs neuzrodas, tā kā nākas vien pašām cīnīties ar vēju.

Cik labi atkal ieraudzīt Biķernieku mežu! Pagriezienā uz Biķernieku trasi stāv pats labākais virziena rādītājs – onkulis klusu kaut ko nočukst un kautrīgi noplivina roku uz atvērto vārtu pusi. Tādam steigā itin viegli pabraukt garām. Man sācies pirmsfiniša nemiers – ka tik kāds no peletona tagad nepateicīgi neapdzen mūs! Tādēļ nežēlīgi dzenu uz priekšu gan sevi, gan mudinu Agnesi! Te klāt jau pēdējais pagrieziens, finiša taisne, sadodamies rokās un taisām bildes cienīgu finišu. Tikai nav neviena fotogrāfa!

Aiz finiša līnijas man liek piebremzēt, lai var noskanēt numura čipu. Strauji piebremzēju un saņemu triecienu no aizmugures – kāda braucēja nepaspēja sabremzēties un nu izstiepjas uz asfalta. Taču tūliņ priecīga pielec kājas un pasakās mums, ka esam palīdzējušas nobraukt viņas pirmo maratonu. Nu kā lai nesmaida pretī? Saskandinām Mangaļu pudeles arī ar mūsu palīgiem peletona vilkšanā.

Ai, cik labi ir gūt pozitīvas emocijas, cik labi just sevi dzīvojam! Šādi mirkļi dara mūsu dzīvi laimīgu. Un sacensībās nav tik svarīgas izcīnītās medaļas, kā tas, cik apmierināti ar savu sniegumu esam. Tomēr piekrītu Agneses spriedumam – labāk braukt MTB. Labāk ievelties zālēm aizaugušā grāvī vai izstiepties uz grants, nekā trakā ātrumā krist uz asfalta. Taču zinu – nāks jauns gads, būs atkal nemiers un jāpiedalās Rīgas asfalta deldēšanā!

Iesaku katram pamēģināt, kā tas ir – barā un vieglā neprātā iznesties cauri velo sacensībām! Šosejas vai MTB – kas nu katram tuvāks... :)

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv