Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Manas skaistākās 59 stundas Liepājā (2. daļa)
Stāsts par dalību piedzīvojumu sacīkstēs VX Latvija 2005

Autors: Anda Savļenko [ AUTORE?]
Foto: Māris Grundšteins un Kristaps Liepiņš

Kāju posmu sākam līdz ar pirmo gaismiņu. Izbrienam caur kumelīšu laukiem – ai, kā gribētos saplūkt kādu klēpi un aizvest mammai tējai. Pirmā kāju posma KP rajonā pamanām aiz sevis vēl vienu elites komandu. Ar nepatiku secinām, ka krievu komanda varētu būt mums pamatīgi pietuvojusies, kamēr gulējām. Un tādēļ mūsu prieks ir vēl ko lielāks, kad ieraugām – tie ir mūsu draugi igauņi, kas vēl nav pirmo punktu atraduši! Viņi pamatīgi izstaigājuši apkaimi, kamēr mēs saldi čučējām. Nosnaudušies tik kādu pusstundu. Šķiet, ka tikai pieklājības pēc arī mēs vispirms KP pameklējam nepareizajā paugurā un tik tad dodamies uz īsto. Atskatāmies, ka rīta rasā paliek skaists mūsu ceļa raksts. Bet no rasas kājas atkal slapjas.

Igauņi jau ir prom, kad mēs uzkāpjam īstajā paugurā un sākam meklēt punktu. Es pie viena koka paceļu kādu no izkaisītajām mini lapiņām ar numuru 15 uz tās un sāku jau brīnīties, kas te par orientēšanās maču ar tādu pat KP numuriem kā mums bijis, kad Raimis sauc, ka KP ir turpat man virs galvas. Njāā, loģika sāk iebremzēt…

Kaut arī esmu dzimusi un augusi kurzemniece, nebiju domājusi, ka Liepāja tik kalnaina. Ejam pa pakalniem, vingrojam ap elektriskajiem ganiem un ķeram pirmos gļukus – redze sāk spēlēt jociņus, rādot attālas lietas pavisam citādākas nekā īstenībā. Man vienubrīd sajūta, ka esmu pērnajā VX Latgale. Rīta cēliens brēktinbrēc pēc papildus atpūtas, un, neko nesaņēmis, atkāpjas, dodot vietu skaidrai galvai. Varbūt palīdz arī kāds neplānots SU – bebru pludinājumu šķērsošana pa nepārliecinošiem koku stumbriem.



Kad tiekam uz skaista grants ceļa, varētu tā kā paskriet, slodzes izmaiņas muskuļos būtu pat tīkamas. Man pa ceļu iet ir vieglāk – celis sāp tik kāpjot pār kokiem un kad jāiet pa nogāzēm uz leju. Bet… kājas ir bijušas slapjas nu jau trīsdesmit stundas, un tas dara savu. Kasio ir vissmagāk, arī Arturs drīz meklēs ko asu, lai pārdurtu savas uzkrātās tulznas. Man pēdas arī atmirkušas, bet iešanu tas nekavē. Vēlāk gan no pārmirkšanas botu malas sāks berzt visapkārt potītēm, bet tad mani tas vairs nesatrauks. Skriet gan baidos – ka nenoberžu visu pēdu ādu. Raimis uz mūsu fona izskatās lieliski un naski soļo uz priekšu, ik pa laikam kartē ieskatīdamies.

Kādā sānceļā izpētām, ka auto riepu nospiedumi varētu būt atstāti no VX kluba superauto Ņivas, un droši dodamies iekšā. Atkal man loģikas gļuks – pie punkta sēž kāds cilvēks velo ķiverē. Pabrīnos, kā tad tiesnesis tā ķiverē tusē, un pamanu, ka viņam sarkans krekls. Igauņi mūs ir sagaidījuši un piedāvā punktu gravā meklēt kopā. Atrodam to pirmie, parādām KP vietu un atkal jau dodamies tālāk kā līderi. Temps iešanai ir krities gan mums, gan arī igauņiem. Pēdas sausākas nepaliek un tā arī nepaliks. Es skaļi secinu – arī igauņi ir cilvēki, arī viņiem kājas slapjas un sāp. Nekur neaizmuks. Pretī saņemu joku – vai tiešām igauņi arī ir cilvēki?

Pirms raķešu bāzes sanāk pamatīga spraukšanās caur krūmiem. Beidzot veikli pārvaram visus trīs dzeloņdrāšu žogus un ar nelielu līkumu nonākam vajadzīgajā klajumā. Ho-ho! Kādas patīkamas atmiņas! Šajās pašās raķešu šahtās es ložņāju savā pirmajā VX-ā! Sajūta tāda, it kā būtu atgriezusies mājās. :) Arturs un Raimis ielien meklēt KP, es un Kasio saulītē žāvējam pēdas un zeķes. Es sasmērēju seju ar pretiedeguma krēmu, ko mazā trauciņā esmu paņēmusi līdz – atceros savu apdegušo seju pēc VX Latgale. Tas gan tas vairāk ir kā aicinājuma žests pērkonam, kas pamalē savelkas, mest mums līkumu.

Mūsu jauko atpūtu pārtrauc ziņa, ka šeit ir foto KP (es jau tā nojautu..) un nākas arī mums trausties šahtā iekšā. Protams, ūdens tur ir atkusis un, atšķirībā no VX Kurzeme, ledus, pa kuru ērti staigāt, vairs nav. Toties ir vēl augstāks ūdens līmenis. Uz KP esot jābrien pa ledainu ūdeni līdz viduklim. Skaļi paužu savas domas no sērijas “Kristaps tāds labs cilvēks, bet TIK NEŽĒLĪGS!” rezultātā tos dažus metrus pa ūdeni Arturs mani nes pičpaunā. :) Pie KP nonākam kareivīgā noskaņā, pikti un spītīgi. Caur foto mūs emocijas tiek iemūžinātas un pēc finiša iesniegtas tiesnešiem.

Kamēr brienam pa appludināto šahtu, ūdens parādījies arī virszemē – līst. Loģiski, es taču iesmērējos ar pretiedeguma krēmu.. Nolemjam dažas minūtes uzkavēties pie izejas un izmantojam laiku šo to ieēdot. Arturs stūrī iemet tukšu enerģijas batoniņa papīriņu. Uz mūsu kauninājumu viņš rāda izbrīnītas acis un kā zemessargu pārstāvis apgalvo, ka pamestos armijas objektos tā pieņemts darīt. Pie reizes vēl pabrīnās, ka šis tāds dikti tīrs, nekur pat neesot neviens “klucis”. Pasmejamies, ka to jau vēl var paspēt izdarīt, atstājot “dāvaniņu” igauņiem. Pat to laiku lietus pierimst, lienam laukā un.. sastopam tos pašus tikko aprunātos igauņus. Viņiem par godu izpildām slaiku riksi līdz pirmajam līkuma – lai redz, ka letiņi vēl friši. :)

KP ozolā atrodam glauni – kāds kartē neesošs ceļš mūs noved tieši pie tā. Un tad, kad šķiet, ka lielais kāju posms jau pieveikts un līdz SF no pēdējā KP pavisam tuvu, Bebra kungs izstrādā brīnumus. Meklējam KP21 “bebru dambis” vairāk nekā trīs stundas un tā arī neatrodam. Es pa šo laiku vēl paspēju atgulties sarkano skudru pūznī, kā rezultātā veicu spontānu daļēju striptīzu. Bet sakostā mugura nesūrst stiprāk par nātru dzeldējumiem. Kad Raimja versijas beidzas, tiek pārbaudīti Kasio varianti un pēcāk arī manas domas par vajadzīgā bebru dambja atrašanās vietu. Nekā! Ja pirms šī KP es jokoju, ka te varētu būt īpašs SU – nofotografēties kopā ar bebru -, tad tagad ne līdz jokiem. Kasio cerības atrast punktu atmet pēdējais, pirms tam vēl izmetot krietnu loku ap vairākiem dīķīšiem. Mēs pa to laiku izmantojam mirkli dziļam miegam. Es pat kaut ko sapņoju. Bet nekā.. Punkts ir kaut kur ne tur kur esam mēs. Arī igauņi stundu pēc mums tika pamanīti ierodamies šajā purvaino dīķu paradīzē.

Pavisam bēdīgi dodamies prom. Pašsajūtu vēl vairāk pasliktina tas, ka ūdens mums ir beidzies, bet pēcpusdienas saule karsē nežēlīgi. Raimis cenšas pārējos uzmundrināt ar to, ka tūlīt tiksim pie saviem mīļajiem velosipēdiem. Es gan nezinu, vai par to priecājos – celis saulē sasilis un jūtas labāk, bet vai ar velo varēšu pabraukt? Un atceros, ka uz sēdekļa jau vakarnakt vairs nebija patīkami sēdēt.. Pat drīz paredzētais jāšanas posms mani kā īstu zirgumīli vairs neiepriecina – šaubos, vai varēšu pati tikt seglos, jo būs jāizspiežas uz sāpošā kreisā ceļa.. Bet ar domu “kā būs, tā būs un nafig par to lieki kreņķēties” možu garu eju tālāk. Tāpat redzu, ka citiem komandas biedriem klājas varbūt pat grūtāk, bet viņi pacietīgi turpina ceļu. Morālais rūdījums un zināma pieredze ļauj ignorēt neērtības. Un tad nesatrauc arī tādi sīkumi, ka tikko uz kāda asuma pārdūru to pašu kreiso celi un bikses tagad izskatās kā sarkanā ogu sulā mērcētas. Arturu gan šis skats uztrauc, viņš vairākkārt apjautājas, kā jūtas mans celis.



SF5 uzzinām, ka igauņi vēl ir mežā. Vismaz kaut kāds mierinājums, ka arī viņiem nav viegli ar KP21 meklēšanu. Mmmmm… Meitenes starpfinišā mūs pacienā ar tomāt-gurķu maizītēm. Gardas gan! Un meitenes mīļas. Tiesa, teica, lai Normundam nestāstot, viņš neļaujot labi pret sacensību dalībniekiem izturēties. :)

Pa ceļam uz Priekuli Raimis atklāj savam velo defektu – aizmugurējā riepa lien ārā no aploces. Stress. Es no velo mehānikas tik daudz nesaprotu, lai adekvāti novērtētu situāciju. Bet jūnijā Tinī tikai tehnisku problēmu dēļ nācās izstāties, tā kā ne līdz smiekliem. Kopā ar Arturu es tieku sūtīta meklēt Priekuļu veikalā izolācijas lentu. Pēc plostošanas mūsu pašu niecīgie krājumi beigušies. Veikalu atrodam, bet tas ir ciet. Svētdiena kā nekā. Nekas, prasām palīdzību vietējiem. Kāda kundzīte izved mūs pie kaimiņa, kuru Arturs pliku izceļ no pirts. Kamēr vīri garāžā pārtin no lielā ruļļa vairākus metrus mums, es izklaidēju vietējos ar stāstu, kas esmu un ko te daru. Par to honorārā izpelnos pāris konfektes.



Nu tad beidzot tiekam pie zirgiem. Un kāda netaisnība – laist jāt vispirms sporta kalsi! Tagad zirgi tā nomocīti, ka mums atļauj tikai un vienīgi soļot. Bet mēs bijām sagatavojušies sniegt auļošanas paraugdemonstrējumus! Tiesa, man uz Arturam ir tādi sliņķi, ka būtu grūti viņus piespiest naigi kustināt kājas. Taču Kasio kumeļš gan izrāda vēlmi pat paauļot, tāpēc ļaujam viņam vadīt mūsu gājienu un pārkāpt norādījumus, vietām drusku parikšojot. Bet pavadošā meitene mums neko neaizrāda, tikai nosauc mūs par labākajiem šo sacensību jātniekiem. Ha, tātad jāšanas treniņi noder. Apbrīnojamā kārtā seglos sēdēt ir labi, tajos arī iekāpu it viegli. Pat kāpšļi nespiež nabaga daudz cietušās pēdas. Nu ja, 2 km tik tāda niekošanās vien ir, pavisam citas emocijas varētu rasties, ja būtu jājāj desmitiem kilometru. :)

Pēc jāšanas pirmā distances īsināšana – kāju posms atcelts, pēc zirgiem uzreiz uz peldēm. Te tiesneses mūs informē, ka igauņi ir ārā no meža un atraduši KP21. Tātad viņiem nu ir 2 stundu handikaps. Nekas! Paspējam savilkt hidras, kad arī lietus atkal klāt. Vienu KP atrodam viegli, otrs esot aizpūsts tālāk. Lai pameklējam. Un priekš kam mēs to tik rūpīgi meklējām? Tāpat nekāds KP tur nav un nebija. Palūdzam tiesnesei to pašu par aizpūsto KP stāstīt arī igauņiem, lai mēs vienīgie par lieku neesam virs 2 km peldējuši.

Kamēr pakojam hidras atpakaļ un sakām tām šajās sacīkstēs “uzneredzēšanos”, Raimis burās pa kartēm – mums atkal jābrauc uz SF3, pie armijas angāriem. Aha, es jau zināju, ka tik vienkārši netiksim vaļa no virvju SU… Pēc peldes gribas sasildīties, tādēļ velo pedāļi minās it raiti un vēl pirms tumsas tiekam jau uz angāru sienām. Ha, laikam jau mums ir lemts, ka virvju uzdevumos līst. Un kas var būt labāks par vēlīnu pastaigu pa slapjām betona sienām.. No komandas tikai es izceļos, kad vienu kāju pati sev izsitu ar virves nospiegošanu un finišā ieveļos vārda tiešā nozīmē. Citi ilgi netic, ka esmu tikai iedzīvojusies nelielā noberzumā. Esot izskatījies, ka sasitu visus sānus un galvu. Paveicās.

Trešā diennakts

Pa lietu un tumsu braucam tālāk. Labi, ka man ir lietus jaka. Žēl skatīties uz Raimi, kas, kā jau vasarā pienāks, neko siltāku nav paņēmis līdzi. Es nožēloju, ka nepaņēmu arī lietus bikses. Salst. Stipri salst. Ar visu jaku esmu viscaur slapja, bet tā vismaz aiztur vēju. Labi, ka nelija iepriekšējā naktī, kad mums bija paredzētā gulēšanas pauze. Tas būtu ļoti bēdīgi…

Nonākam pie kaut kāda plata grāvja. KP esot tur kaut kur otrā pusē. Nesaprotu, kāda sakarā? Grāvis izskatās pietiekami dziļš, bet ar velo peldēt es tiešām nemāku. Bet priekš plostu SU ūdens tā kā par šauru. Aha, esot tiltiņi un jābrauc apkārt. Paldies citām klasēm, kas mums centīgi ieminuši taku garajās zālēs! Zilonene iespaidīga. Bet arī slapja. Tiekam uz uzbēruma, tā malā akmeņu kaudzē atrodas KP. Man uzmācas spēcīga dežavū sajūta. Liekas, ka kaut kad reiz tas jau ir bijis – šis uzbērums un KP meklēšana. Laikam jau kaut kad sapnī.. Tālāk turpinās šķiet nebeidzams ceļš pa ziloneni. Kur tā ved gar pašu grāvi, tur man bail iebrukt ūdenī un velo stūre stresā mazāk klausa. Aiz muguras Arturs nepamana, ka esmu apstājusies, un strauji bremzējot, iekrīt zālē. Redzam, ka arī iepriekšējie braucēji šādi veidojuši takas paplašinājumus. Kāda krūma apbraucienā taka ir slīpa, es izslīdu un nogāžos uz sāna. Situācija kurioza – guļu slīpumā ar galvu uz leju, ritenis starp kājām. Un piecelties nevaru, nav kur atbalstīties. Šajā mirklī saprotu, ka īstenībā esmu pārgurusi. Paliek grūti. Bet vājumam nedrīkst ļauties. Ceļos augšā, braucu tālāk, pagurums pazūd.

KP pie plostiem izskatās tumšs un kluss. Bet tiesneši ir turpat - izkāpj no mašīnām un liedējas kopā ar mums. Puiši iepriekš izdomājuši, ka man jāaizpeld pēc plosta, līdzi velkot virvi un mantas saliekot draibegā. Tad plostu viņi atvilkšot un pārtransportēs riteņus. Pa to laiku es varēšu jau ģērbties. Nu labi, nodomāju. Bet, kad aizeju pie upes un tumsā paskatos uz pretējo kratu, īsti pārliecināta nejūtos. Krasts kaut kur patālu. Un ar botām peldēt man nepatīk.. Labi, tad peldēs Arturs. Prasām tiesnešiem, cik tālu otrs krasts un uzzinām, ka tālu neesot, ka tumsā viss tālāk izskatās un ka ar 20m virvi pietikšot. Drošs paliek drošs sasienam abas mūsu 20m virves kopā un Arturs peld pēc plosta. Ha! Visi 40m virves beidzas diezgan ātri, līdz pretējam krastam varētu būt ap 60m. pie sevis nodomāju, ka būtu es dikti ieberzusies, ja puišu labi domātajam padomam klausītu.

Tālāk atcelts gan etaps ar velo pa jūrmalas smiltīm, gan orientēšanās posms – mums pa taisno jābrauc uz Liepāju, uz laivu posmu. Apēdam tiesnešu gādīgi iedoto maizi un desas. Vairāk silda viņu solījums, ka igauņiem gan desas nedošot. :) Laikam jau tas dod papildus spēku, jo uz asfalta varam noturēt tempu līdz pat 30km/h. Bet vienalga, esmu atsalusi tā, ka pēc peldes es un Raimis atstājam mugurā arī glābšanas vesti. Siltāk.

Kad ierodamies Liepājā, vairs nelīst. Pamodinām dīdžeju, kas nu arī amatu apvienošanas kārtībā tiesnesis, saņemam instrukcijas, kur brukt, atkal pačammājamies un sakāpjam laivā. Dīdžejs vēl pajautā, kādu mūziku vēlamies finišā. Skat, kas par servisu!



Palēnām sāk aust gaisma. Airējam visi četri, tā ir laba iespēja sasildīties. Es kājas ietinu survival blanketā, kuram tas izrādās pēdējais brauciens – tas vienkārši izšķīda. Airēšanas vienmērīgā kustība mani iemidzina. Kad pāris reizes iemiegot palaižu airi pa ūdens virspusi un apšļakstu Raimi, saprotu, ka jēgas no manis maz, tā kā uz laiku burtiski izslēdzos. Pamostos, kad tuvojamies pie KP. Tieši laikā, lai izvilktu kontrolkatiņu no kabatas un izknaģētos. Pēdējais kopfoto pie KP. Tāds patumšs un skumjš.

Esmu atkal atspirgusi, un labprāt uzairēju. Nākamās stundas paiet interesanti – līkumojot pa kanāliem un ik pa laikam pārnesot laivu uz nākamo ūdens strēli, kurā var patrenkāt pa kādam gulbim. Satiekam igauņus, kas skraida pa krastu. Ilgi meklējam pēdējo KP ar numuru 41. Raimis un Arturs apmierināti atgriežas laivā – pamatīgi izbradājušies pa zampu līdz vidum un labi noslēpto KP atraduši. Un tad labā tempā dodamies uz finišu! Jāā! Ūrā! Mums gan ir 2h sods par neatrasto KP21. Ja igauņiem nepaveiksies, tad mums ir cerības uzvarēt. Ja ne – vienalga būs labi, ka mēs ātrāk par viņiem paveicām distanci. Jēē, mūs sagaida vienmēr smaidīgais fotogrāfs Māris un naktī pasūtītais Ramstein piedārdina Liepāju, liecinot par ViXotāju finišu. Pulkstenis ir 9:50 no rīta, tā kā distancē esam bijuši 58h un 50 min. Skaisti. Visiem mums jauns laika rekords. Bet kāpēc te ir tikai mūsu velo? Bāc, igauņi jau pirms 22 minūtēm finišējuši… Visu cieņu!



Epilogs

Aizminam līdz skolai. Man sajūta, ka vēl ilgi uz velo nesēdīšos (kaut gan zinu, ka tā nav taisnība, un brukšu itin drīz). Odometrs rāda nobrauktus 225km. Un tas ir tikai ar velo. Pie skolas savācu visus sarkanos kreklus ar Nr.1 virsū, nesu tos samainīt pret auto atslēgām. Satieku Kristapu, kas man jautā, kā patika VX. Bet man ir sācies morālais atslābums un emocijas sit augstu vilni. Es aiz dusmām par zaudēto sacīksti iekšēji vāros. Tā kā nespēju Kristapam neko atbildēt, tā vietā apraudos un aizeju mazgāt seju un nomierināties. Tas izdodas diezgan viegli, jo vilšanos nomaina gandarījums, ka spējām veikt visu distanci. Ka izturējām un nevienu mirkli nedomājām par izstāšanos.

Vēlies padalīties atmiņās par šo piedzīvojumu? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv