Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Manas skaistākās 59 stundas Liepājā
Stāsts par dalību piedzīvojumu sacīkstēs VX Latvija 2005

Autors: Anda Savļenko [ AUTORE?]
Foto: Māris Grundšteins un Kristaps Liepiņš

Pirmā diennakts

...pēc komandu pārstāvju sanāksmes sākas īsta steiga – saģērbties, sajaukt enerģijas dzērienus, salikt pēdējās mantas somā un neko neaizmirst. Drošības pēc iebāžu divlatnieku aiz bikšu kabatas rāvējslēdzēja. Ja nu svētdien beidzas pārtika un ir izdevība nopirkt maizīti ceļmalas veikalā... Pa vidu vēl jāapēd līdz paņemtie savārītie makaroni – enerģijas deva pirmajām stundām. Tā kā no Kuldīgas, kas bija starpfinišs ceļā uz Liepāju, izbraucām pēdējā minūtē, Kasio priekšlikumu pa ceļam kādā krogā paēst noraidīju.

Stress un steiga izrādās lieki. Startā varam mierīgi gulšņāt un nopētīt citas komandas sarkanajos kreklos. Man sāk nākt miegs. Slikti. Ēst arī gribas (kāpēc savus makaronus neizriju viena?), lēnām nokošļāju pusi kaut kāda mistiska enerģijas batoniņa, kas sprūst kaklā. Sauss. Ar vienu aci ievērtējam, ka viena no igauņu komandām saģērbusies šortos un kreklos ar īsām rociņām. Vai nu dikti stipri un uz visu nospļauties, vai arī cer uz vieglu atpūtas pastaigu. Otri un labi pazīstamie igauņi gan izskatās nopietni ekipējušies, uz mugurām tik pat lielas mugursomas kā mums.

Beidzot! Klāt policijas eskorts, goda loks pa Liepāju ir interesants un pat dod iespēju apskatīt visus VX dalībniekus tādus skaistus, spirgtus un smaidīgus. Starts un finišs novietots zīmīgā vietā – blakus ēkai ar uzrakstu “Māja”. Tātad mums būs mājas, kur atgriezties. :)

Raimis un Guntars jau izštukojuši, kur varētu tikt šautas raķetes – pirmais orientieris. Dzirkstošā zvaigzne debesīs parāda, ka viņu versija ir pareiza. Skrienam. Izlaužamies pūļa priekšgalā. Besis, soma smaga. Kaut arī man tajā ir tikai ūdens, medikamenti, viens rezerves zeķu pāris, un pārtika trīs dienām, pleci ir nospiesti. Zinu, ka manu komandas biedru somas ir vēl smagākas…

Uz mola uzskrienam kopā ar krieviem un igauņiem. Normunds laipni parāda vietu, kur jābrien iekšā ezerā. Uzceļam somas uz galvas kā čaklas aziātes un brienam iekšā. Īpaša sajūsma nav. Labi, ka ūdens silts kā piens. Ciku caku, zigu zagu pārbrienam ezeru, regulāri pazaudējot “bojas” – knapi pamanāmas 0,5l pudelītes ar atstarotājiem. Par pirmo “boju” kādu laiku šaubījāmies, vai patiesi esam atraduši meklēto. Paskatos atpakaļ – pār ezeru izstiepusies ugunsčūska. Vienmēr ir skaisti, kad dalībnieki ar ieslēgtiem lukturiem pārvietojas viens aiz otra. Tagad šis skaistums vēl atstarojas ūdenī. Bet neapskaužu tos, kas brien kā pēdējie. Jau mums kājas stieg dūņās, bet kādā putrā nākas brist viņiem.. Sākums daudzsološs. Kājas slapjas, muskuļi viegli piedzīti. Un zeķu aromāts neaprakstāms…

Krastā izkāpjam ātrāk nekā paredzēts. Par to kādā zemūdens bedrē pie paša krasta samērcējos līdz kaklam. Turpinām internacionālo skrējienu kopā ar krieviem un igauņiem. Atpakaļ brišanu atmetam kā zaudējošo variantu. Ar skaudību noskatos, ka krievu dāma ir bez somas. Bet toties man vienu brīdi ir tas gods noteikt skriešanas tempu – lepni bizoju pa priekšu. :)

Pie Liepājas Metalurga šķiramies no kompanjoniem. Un nokļūstam solītajā industriālajā vidē – tēlojam vilcienus un skrienam pa sliedēm. Pēc loģikas tām vajadzētu mūs izvest no teritorijas. Raimis izmet, ka mēs varam “atrauties” par ielaušanos teritorijā. Uz ko es atbildu, ka sētai pāri nekāpām un es neko nezinu. Tiesa, man atgādina, ka ezera pusē sētu neviens neliks, bet arī šis fakts manu dvēseles mieru nemazina. Tieši otrādi – lokomotīves vadītāju piedāvājums “podvesķi” vēl vairāk iedrošina. Problemātiskāka ir cita lieta – žogs. Atrodam krūmos pateicīgu vietu pāri tikšanai. Šķiet, ka tā tiek izmantota arī ikdienā. Sapriecājamies par un itin drīz uzduramies stiepļu pinuma žogam. Kamēr vingrojam pār to, garām skrien igauņi. Viņi veiksmīgāk tikuši cauri teritorijai un tagad apmierināti par mums pasmejas “He-e-e-e!” Viņu prieciņš sasmīdina arī mani.



Aizskrienam līdz velo starpfinišā un kārtīgi uzminam līdz nākamajam SF2. Tajā izlasu SU nosacījumus un atceros Kristapa vārdus sanāksmē – Elites klases sievietes jau nav sievietes.. Pa viļņlaužu krāvumiem Elites komandām jādodas pilnā sastāvā. Skarbi, bet OK.

Skrienam uz KP 2, nolemjot slēptos KP meklēt atceļā. No sākuma metam loku pa asfaltu, kas pāriet zemes ceļā. Kādu gabalu mērojam arī ofrodā un tur es pamanos tumsā ne tā nolikt kāju un sastiept labā ceļa cīpslu. Slikti. Bet komandai neko nesaku – ignorēju sāpi un cenšos to aizmirst. Pret zvaigžņoto debesi kā mistisks tēls iznirst vēja ģenerators. Skats mani fascinē, nevaru vien atskatīties. Blakus KP sākas Pirmā pasaules kara nocietinājumi, kuros salikti slēptie KP. Izmantoju to, ka puiši priecīgi un ar azartu ložņā pa kara atmiņām, un pati saudzēju kāju un tajos iekšā nelienu. Menedžēju situāciju no augšas. It drīz vajadzīgais punktu skaits atrasts, skrienam atpakaļ. Pa ceļam līdzjūtīgi noskatāmies, kā citas komandas izmeklē katru bunkuru kāpās. Tie ir tukši. Mums paveicies ar pareizu lēmumu meklēšanu sākt pēc KP2 paņemšanas.

Uz mola sameklējam savu maisu ar peldlīdzekļiem, līdz vidum uzvelkam hidras un raiti soļojam pretī peldēm. Mola galā jau pilns ar cilvēkiem, Kristaps atļauj somas atstāt tepat. Tas ir necerēti patīkami. Bet ne pārāk vilinoša šķiet kāpt iekšā viļņu bangās. Taču ūdens ir pārsteidzoši silts. Un arī mana 7mm niršanas hidra un tās kapuce labi silda. Pieķeros pie draibega un jūtos ļoti komfortabli. Arturs man pievienojas un varam pa ceļam pat parunāties. Kaut vai par to, ka jūras ūdens ir garšīgs un tajā noteikti ir daudz noderīgu sāļu, kas mums pēc skriešanas tagad jāuzņem.



Bez problēmām nokļūstam līdz akmeņu krāvuma sākumam. Pavisam blāvā gaismiņā raujam pleznas nost, botas kājās un uz priekšu iekarot viļņlaužus! Bet.. kad esmu pievārējusi pāris akmens bluķus, kategoriski pasaku – es tālāk peldu! Baidos savainot sevi pret akmeņiem un arī celi negribas samocīt vēl vairāk. Atviegloti uzelpoju, kad Raimis izsaka vēlmi man pievienoties. Kasio un Arturs kā divi frīki aizlēkā tālāk. Mēs abi katram gadījumam sabāžam arī viņu pleznas draibegā un pie tā turoties, dodamies “Amerikāņu kalniņos” – jūras pusē viļņi gana augsti un šūpo labi. Man patīk. Un arī tas patīk, ka īpaši no savējiem uz akmeņiem neatpaliekam. Vienubrīd pat šķiet, ka mums peldus iet ātrāk un viņus tūlīt, tūlīt apdzīsim. Bet kas tev deva! Akmeņu josla pagriežas un sākas pretvējš. Rezultātā kuļamies pa ūdeni kā vardes krējuma spannī. Un sviests vien sanāk – virzāmies uz priekšu gliemeža ātrumā. Viļņiem parādās pa baltai putu galotnītei. Tās nepatīkami šķīst uz sejas un es regulāri dabūju norīt pa malkam ūdens. Tik dzert vairs negribas.. Pretī kā sērfotāji uz peldmatračiem peld igauņi, ar rokām airējoties. Bet – tikai trīs! Viņi mums “mierinoši” saka, ka līdz punktam vēl tālu un apmierināti smaida. Kādā akmeņu pārrāvumā Raimis ievērtē, ka bangas otrā pusē ir mazākas. Pārvācamies uz mola iekšpusi, pa ceļam Raimis tiek sāpīgi uzmests uz kāda zemūdens akmens un noberž roku. Un tiešām peldēšana te sokas drusku ātrāk un beidzot pamanām savus komandas biedrus, kas, mūs gaidot, guļ uz bluķiem sacēluši kājas.



Atceļa pelde šķiet kā medusmaize – straume pati nes uz priekšu. Nu labi, nes uz sāniem, bet, ja pareizi aprēķina trajektoriju, tad it vieglu un ātri var tikt atpakaļ pie mugursomas. Labi, ka paņēmām visas pleznas līdz peldē uz KP, jo peldēt pa taisno ir daudz ātrāk nekā lēkāt pa akmeņiem. Pat mūsu abi frīki tam piekrīt. Galu galā – kas var būt skaistāks par rīta peldi lecošas saules staros!

Uz mola uzzinām, ka igauņi tikai trijatā ir atgriezušies un gaida savu ceturto biedru. Esam līderi. Bet cik ilgi?

Pie Armijas angāriem nokļūstam pirmie. Kamēr Raimis zīmē karti, es ar nelielām šausmiņām noskatos, kā citas klases rāpo pa to sienām, un nopriecājos dzirdot, ka mums tas nav jādara. Pat neticas.



Kāju posmā no sirds izbradājamies pa purviem. Es ik pa laikam taisu ietupienus – saule sāk spoži spīdēt un katra oga sniedz nelielu veldzi. Satiekam Raimim pazīstamas tautas klases komandas un ar tām kopā veicam atceļu uz bāzi. Pirmais lietutiņš šķiet patīkams. Ar plaukstām traucu nost lietus lāses no paparžu lapām un cenšos no tā padzerties – šajā kāju posmā ūdens krājumi mūsu somās ir “izžuvuši”. Varbūt arī tāpēc uz ceļa neskrienam, tika raiti soļojam. Pabrīnos, bet paklusēju, jo īpaši skriet negribas.

Pie Angāriem uzzinām, ka ceturtais igaunis veiksmīgi izpeldējis no jūras un mums tiek mīts uz pēdām. Taču svarīgāk šobrīd šķiet papildināt ūdens krājumus. Velo posms šādai vajadzībai ir piemērots. Iebraucam kādās ceļmalas mājās, kuru sirmā saimniece ne tikai parāda, kura aka labāka, bet pat piedāvā krūzīti ūdens pasmelšanai. Piedzeramies salto ūdeni tik, cik kuņģis spēj turēt, un esam laimīgi. Bet nu man rodas nākamā problēma – priekšā braucošā riteņa griešanās iedarbojas hipnotizējoši un es samiegojos tā, ka ik pa laikam atslēdzos un izbraucu no mūsu ierindas, lai tūliņ pamostos un atkal atgrieztos tajā. Nesanāca pirms sacensībām pietiekami izgulēties un sekas sāku jau just.

Ceļš no Bārtas pietekas ūdenskrituma ved pa obligāto distanci, kas nežēlīgi saka – brauciet pa upes krastu! Bet krasts tāds, ka tur iziet nevar, kur nu vēl ar riteni cauri tikt. Pamēģinām brist pa upi, bet tā ir par dziļu. Tā kā ļaujamies kārdinājumam braukt pa marķēto taciņu netālu no krasta. Protams, slēpto KP neatradām, jo tas bija iebāzts tādos brikšņos, kur labprātīgi neviens nebāztu savu degunu. Laikam tādā veidā tika nodrošināts pret nozagšanu, jo šajā posmā šķērsojam pieupes kempingu, kura iemītnieki izbrīnā mums pat neko nejautā. Nekas, gan jau līdzīgi citplanētieši te vēl daudz ies cauri. :)



Nu tā, klāt SU, par kuru jau nojautu un par kuru tika prognozēts, ka mols un tilts ilgi palikšot atmiņā. Njjā, mazbānīša tilts tāds skumjš un bēdīgs stāv virs upes. Mums darbības plāns ir izstrādāts, bet tas nelīdz, jo situācija prasa izmaiņas. Kad esmu pa metāla trepītēm uzrāpusies uz balsta, pauž savu sašutumu pretējā krastā stāvošajam Kristapam, ka varēja jau virves margu vairāk nospriegot. Tik ļengana man tā galīgi neder pāri tikšanai. Tā kā labi būs, ja saviem spēkiem tikšu pati pāri, mans velo būs jāpārvelk kādam no puišiem. Arturs jau ir tilta pusē, kad pa otru margu sāk darboties igauņi. Noskatāmies, ka viņu taktika – kabināt velo pie savas sistēmas, nevis uz virves – ir daudz efektīvāka.

Ne pārāk pārliecināta un sajūsmināta sāku ceļu pār tiltu. Virs mums atveras debesu slūžas, grand pērkons. Es virvi izmatoju tikai drošināšanai, ar rokām turos pie tilta augšas. Taču apakšējā mala ir ieliekta, uz tilta vidū mans augums šo attālumu neiznes. Kādu laiku tipinu uz pirkstgaliem, līdz rokas piegurts un nākas pieķerties pie margas. Nuja, tā jau domāju – līdzsvara vingrojumu neizturu un smuki palieku karājoties virs tilta. Kājas atstutētas pret apakšmalu, ieslīpi sēžu virs upes. Vispār ērti, atpūšos. Tik lietus nežēlīgi gāž. Kā filmās. Krievu komandas fotogrāfs pretējā krastā sajūsmināts klikšķina manis glābšanas misiju. Arturs mani pievelk pie margas karabīnes, padod roku un es varu ceļu turpināt un laimīga pievienoties Raimim otrā krastā. Kamēr gaidām puišus ar pēdējiem riteņiem, jokojam ar igauņiem, kas arī gaida savējos. Ierosinām, ka, ja viņi uzvilks trepītes savā pusē, tad mēs uzvilksim arī savējās. Lai ir pārsteiguma moments nākamajām komandām – atnāk līdz tiltam, bet kā uz balsta tikt, to nesaprot. :)



Lietus mūs kārtīgi izmērcē un saslapina laipas purvā, kuru jāšķērso ar riteņiem. No sākuma arī es braši turu līdz puišiem un žonglierēju pa laipām, braucot ar riteni. Bet, kad pāris reizes ieveļos sūnās un arī šķirbas starp dēļiem paliek platas, atsakos no šīs izpriecas. Ripinu velo pa vienu dēli, pati skrienu pa otru un nemaz neatpalieku no saviem drosmīgajiem braucējiem. Bet viņu prieki drīz beidzas, laipas nav saliktas pāri visam purvam. Tik marķējuma diegs norāda, kur tās reiz būs. Šo diegu es pamanos uztīt uz priekšējā riteņa rumbas, bet tādu spolīti arī atstāju – nav laika piņķerēties, vēl patāls ceļš līdz SF 4.

Starpfinišā riktīgi nočammājamies un igauņi paspēj ne tikai ierasties, bet arī kā pirmie aiziet tālāk. Kāju posms sākas ar Bārtas pārbrišanu. Njā, sen soma nav bijusi uz galvas.. Kristaps turpat sniedz info, ka brasls bijis pāris metrus augstāk un ka tur ūdens tik līdz vidum. Kāju posma beigas un plostu taisīšanas vietu mums viegli atrast – igauņi jau ir tur un darbojas ap kamerām. Atkal jāpārbrien upe, lai tiktu pie plosta būves. Noskatos, ko dara igauņi – viņi vienkārši sasien divas kameras ar virvi un komentē “Sjoravno mi vse patoņem!” Kamēr mani puiši darbojas ap plosta rāmja koku sagādi, igauņi iestumj savu vienkāršo peldlīdzekli ūdenī, sasēžas uz tā jāteniski un dodas prom. Nosecinu, ka šie labi atsals – kājas viņiem visā garumā ūdenī. Tās arī neveicina plosta plūdlīniju un peldēšanas ātrumu.

Sameistarojam savu brīnumu un iekārtojamies uz tā. Vēlamies plostu posmu pabeigt vēl pa gaismu. Atšķirībā no igauņiem, mums ir tikai divi airi. Tādēļ izmantojam situāciju sev par labu un, kamēr divi airē, otri divi guļ. Nekad iepriekš nebūtu domājusi, ka var tik saldi un ērti gulēt uz pus kameras upes vidū! Kad mani pamodina, esmu gan nosalusi, bet tas tik rosina čaklāk ķerties pie aira. Divatā ar Kasio airējam un ļaujam abiem biedriem plosta priekšgalā gulēt ilgāk par norunāto pusstundu. Ir nojauta, ka esam tuvu plostu finišam, kā arī miegs mums vairs nenāk. Bet, kad iebraucam miglas joslā, Arturs sāk miegā stipri drebināties, tā kā nākas viņus modināt un atdod sildošos līdzekļus –airus.

Starpfinišā sakurts ugunskurs, pie kura pārsalušie igauņi esot 20 minūtes sildījušies. Mēs tik ļoti nosaluši neesam, bet atkal ilgi čammājamies. Sarodas bars ar elites komandām, kas ir stāvējušas stundām garā rindā pie mazbānīša tilta. Skatos, ka viņi izskatās bēdīgāk nekā mēs un žēloju viņus, ka ar plostu būs jābrauc pa nakti. Vairākas komandas runā par gulēšanu tepat. Arī mums ir nolemts šīs nakts tumsu izmanot pāris stundu miegam. Bet ne šeit. Te tautas par daudz un vēl agrs. Un mēs tikko esam labi atpūtušies.

Otrā diennakts

Un atkal jāšķērso Bārtas upe. Pielietojam Kristapa padomu par braslu un brienam iekšā ūdenī pāris metrus tālāk nekā iepriekšējā reizē. Ceļu savu draugu plecā un brienu, turoties pretī straumei. Njāā, laikam Kristaps mūs izjokoja, jo te ūdens vēl dziļāks.. Manu somu pārnes kāds no komandas biedriem. Pārbrauciens uz SF 5 ir diezgan garš, tam pa vidu arī apmaldāmies – ir uzradušies jauni ceļi, kas jauc Raimim galvu. Bet ar visu to mēs starpfinišā ierodamies pavisam drīz aiz igauņiem – viņi ir maldījušies vairāk. Esmu priecīga, ka beidzot varu noņemt somu no pleciem – pēdējos km tā man sagādāja neciešamas mocības. Soma vēl aizvien ir smaga un plecus spiež pieklājīgi.



Ir pusdivi naktī, igauņi pošas garajā kāju posmā. Mēs esam nolēmuši te gulēt un iesakām igauņiem darīt to pašu. Kāds no viņiem lepni atbild, ka, kamēr acis karti rāda, tikmēr ir jāiet, un visa komanda pazūd nakts melnumā. Mēs apsedzamies ar survival blanketiem un momentā aizmiegam. Pirms gulētiešanas gan vēl uzēdam un sarunājam, ka tiesneši mūs pamodinās pusčetros. Savā mašīna vai teltī mūs palaist pagulēt viņi gan nav pierunājami. :) Netraucēti izguļamies, jo neviena komanda tā arī neierodas. Es gan vienubrīd pamostos no asām sāpēm celī. Slikti. Sastiepto cīpslu laikam uz plosta esmu apsaldējusi. Arī tagad salstu, jo plānā folija mani nesilda.

Raksta turpinājums: "Manas skaistākās 59 stundas Liepājā" (2. daļa)

Vēlies padalīties atmiņās par šo piedzīvojumu? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv