Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Skrējiens pa ledu

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]

Guļot siltā gultā kārtējo reizi pārlasu Ivara Sīļa grāmatu “Vēstules no Arktikas”. No grāmatām esmu iepazinis Grenlandi tiktāl, ka lielāko daļu vietvārdi man jau asociējas ar konkrētām personām un notikumiem. Dziļā domu plauktiņā nolikts tāltāls sapnis reiz nokļūt tur pašam un kazi’ satikt kādu no grāmatu varoņiem.

Pagaidām klīstu pa Latvijas lediem, aizsalušām un pusaizsalušām upēm un jūru. Ledu esmu iepazinis tiktāl, ka kļūdos aizvien retāk. Grenlandes iedzimtie - inuiti, jeb, kā mēs, baltie, sakām “eskimosi” braucot ar suņiem arī kļūdās ļoti reti. Taču grāmatā man atšķirta lapaspuse, kur nākot jaunam laikmetam suņus nomaina sniega motocikli, kas nepazīst ledus īpatnības. Divi sniega moči aizbrauca zem ledus, aizmugurējais vīrs paspēja nolēkt un vilka ārā no āliņģa draugu. Izvilka, taču pats stipri samērcējās. Kā man teica viens polārpētnieks – tu esi dzīvs, kamēr esi sauss. Pirmais vīrs drīz sastinga. Otrs –30 grādu salā gāja uz 3 km attālo nometni. Viņu atrada ar apsaldētām plaukstām un pēdām. Skarbi.

Lasu par viņu piedzīvojumiem un atmiņā ataust savas dēkas. Pirms pāris gadiem bijām ar ģimeni ziemā aizbraukuši uz laukiem Ungurpilī.

Tai aukstajā ziemas dienā pēdējais mākonītis bija atstājis debesu telpu. Termometra stabiņš atļāvās tādām vaļībām, kā nokrist zem –30 grādiem. Tādā aukstumā gaisā esošās ūdens molekulas atrada savu mājvietu uz koku zariem un sētu žogiem uzaudzējot vismaz centimetrīgu sarmu. Sarma uztvēra pēdējos iesārtos saules starus veidojot Holivudas cienīgu krāsu un gaismas rotaļu. Nesaprotu gan tos ļautiņus, kuri tādā laikā skaistumu meklē TV kastē. Es savācu sievastēva fotoaparātu, aizņēmos zaķādas ausaini, pāris džemperu, pamatīgus dūraiņus un devos barot dvēseli. Maršruts bija skaidrs – uz aizsalušā ezera salām.

Varbūt man neticēsiet, bet tai ezerā salas ir peldošas. Jā, jā gluži kā grāmatā par doktoru Dūlitlu. Nevis kaut kādi sūnas pleķi, bet kārtīgas salas ar 15 metrus gariem bērziem, sēnēm un ogām bagātu augsni. Ezera (precīzāk milzīga dīķa) vienā galā uz ūdens aug bieza sūna, kas ar laiku noaug ar krūmiņiem, tad ar kociņiem un pamatīgāks vējš reizumis norauj pa ceturtdaļhektāram no krasta. Tā nu tās vēja dzenātas tur peld, kā tādi klīstošie holandieši. Šobrīd tās, protams, bija ledus skavās un par to kustību liecināja vien nelieli ledus krāvumi, kad tās rudenī bija saspiedušās ar saviem ledus brunčiem.

Lieki tērēt vārdus par to kā izskatījās apsarmojušie koki un niedres saulrietā. To pat nevar iemūžināt uz fotolentes, kur nu vēl vārdos. Tā nu baudot skaistumu biju aizklimtis līdz pat ezera tālākajam galam. Īsti nevarēja pateikt, kur sākas ledus, kur cietzeme, jo visu klāja apmēram pēdu bieza, sasaluša sniega kārta. Starp saliņām locījās zvejnieku iemēta taciņa, kura vairāk atgādināja ledus bļodu rindu. Iemītās pēdas pēdējā atkusnī bija atkusušas un nu atkal sasalušas. Iet pa tādām bija vairāk nekā neērti.

Biju jau dziļi starp saliņām. Pagāju pāris soļu nost no takas, lai aplūkotu kādu sarmas mākslas darbu. Bija tāda sajūta, ka sniegs kļūst dziļāks, jo kājas grima arvien dziļāks. Nepaspēju neko loģisku apsvērt, kad pēc sekundes atrados līdz padusēm sniegā. Jāpiebilst, ka sniegs bija patiešām tikai pie padusēm, jo kājām acumirklī uzbruka nežēlīgs aukstums, kas kāpa uz augšu. Biju ielūzis. Domas sāka strādāt ātrāk par jebkuru datoru. Līdz tuvākajai mājai apmēram kilometrs. Līdz mūsējai divi. Sals zem 30. Saule aiz horizonta, kļūst tumšs. Tu esi dzīvs, kamēr esi sauss. Vēl esmu dzīvs, kaut arī slapjš. Izrēķināju, ka ja atrodos trīs soļi no takas, zem kuras ir pusmetru biezs ledus, tad plānajam ledum ir drīz jābeidzas. Uzspiedos ar rokām uz priekšējās āliņģa malas un kopā ar plāno ledu iegrimu līdz pleciem. A-ha ! Tātad uz otru pusi. Izdarīju to pašu uz aizmuguri, bet rezultāts tāds pats. Tālāk rīkojos instinktīvi, jo laika bija par maz, lai vēl domātu. Uzspiedos vēlreiz uz aizmugurējās malas un kamēr tā lēnām liecās izdarīju vairākus ļoti straujus apgriezienus, kā to dara krokodili, kad sagrābuši laupījumu. Biju guļus uz ledus.

Vēl pāris vēlienu un gulēju uz takas. Piecēlos un atvēlēju sev divas sekundes lēmuma pieņemšanai. No biksēm un jakas apakšas tecēja tumšs purva ūdens. Par krūškurvi neuztraucos – no pieredzes zināju, ka ķermenis sasildīs ūdeni apakšējos kreklos un tie nesasals. Mani biedēja tas, ka kājās bija tikai vienas džinsas. Baidījos, ka tās sasals un iedzīvošos plašos apsaldējumos. Jautājums bija – skriet uzreiz vai izgriezt bikses un tad skriet. Nolēmu skriet uzreiz, jo, kamēr griezīšu bikses, sasals zābaku šņores un tad būs baigās ziepes. Vēlāk secināju, ka kaut arī pareizais iemesls bija citur, lēmums bija pareizais – no manis vēl ilgi sūcās ūdens un bikses atkal būtu kļuvušas slapjas.

Skrēju cik jaudas. Gan laika, gan siltuma dēļ. Skrienot pa taku kājas slīdēja ledus bļodās un pēc desmit soļiem pakritu. Piecēlos un skrēju atkal. Pēc dažiem soļiem atkal uz vēdera. Tas nekur neder. Turpināju skriet blakus takai. Katrs solis prasīja stipri lielāku piepūli, jo bija jālauž sasalušais sniegs. Ūdens joprojām sūcās no manām drēbēm un pa džinsām tecēja lejup uz žļurkstošajiem zābakiem. Džinsas no mana siltuma jau kūpēja, bet ar zābakiem bija bēdīgāk. Tie aplipa ar sniegu, kurš tūlīt piesūcās ar ūdeni un sasala. Šņores jau vairs sen neredzēja. Jutu, ka skrienot pa sniegu tie katru brīdi kļūst smagāki. Kāpu atpakaļ uz takas, jo tur vismaz tie nepaliek lielāki. Tagad paskriet bija vēl grūtāk. Tie slīdēja katrs uz savu pusi un bieži klupu. Mēģināju skriet pa vietu, kur saules izdobtās ledus bļodas satiekas ar sniegu. Rezultāts uzlabojās, taču, ja kļūdījos par dažiem centimetriem ledus virzienā tad sāniski iegāzos sniegā. Tas tomēr bija mazāk sāpīgi nekā uz ledus. Biju veicis apmēram pusceļu.

Biju aizelsies kā vēl nekad. Sev par brīnumu atklāju, ka pie muguras no karstuma nav ne vēsts, un arī zem aizšņorētās ausaines nav ne vienas sviedru pilītes. Visu paņēma kājas. Tās kūpēja, kā būtu aplietas ar karstu ūdeni. Mēģināju atlipināt bikses no ādas, bet tās tūliņ pielipa atpakaļ. Zem ceļgaliem tās mazāk skārās pie miesas un izskatījās kā sabuktētas skārda notekcaurules. Zābakus sen vairs neredzēja, tur kūļājas pāris kilogramu sasalušas sniega-ledus masas.

Lai samazinātu attālumu, nogriezos no takas un devos uz ezera krastu, kas veda kalnā. Tur kopš rudens nebija neviens staigājis un ieplakās sniegs sniedzās līdz staklei. Paskriet nevarēja. Gāju ātriem soļiem. Vēl pārsimts soļu un biju uz ceļa. Atkal turpināju skriet, kaut gan patiesībā klumburoju iešanas ātrumā. Atvēru blokmājas ārdurvis. Uz trešo stāvu kāpu četrrāpus, jo kājas vairs neturēja. Ātri izšmaucu cauri koridoram un ielēcu vannā. Tecināju uz biksēm remdenu (silta nebija) ūdeni un vēroju mamuta atdzimšanu divu zābaku izskatā. Tikai pēc vairākām minūtēm tiku pie šņorēm un novilku zābakus.

Pēc brīža ar rozā vaigiem un brendija glāzīti rokā gozējos pie plīts. Sievai par peldi teikt, protams, nedrīkstēja, citādi ezers būs tabu. Sakopojis visas aktiera dotības veidoju tēlojumu, kā pie pašas ezera malas zem dziļā sniega būs gadījies kāds slapjumiņš. Krekli laikam būs piesvīduši. Laikam tauta ir zaudējusi vienu talantu, jo sieva un sievasmāte noticēja...

Tas tā palika līdz brīdim, kad ienāca sievastēvs un klusēdams novērtējis žūstošo drēbju kaudzi noprasīja bez aplinkiem – “Kurā galā ta’ ielūzi?”.

Man nebija kur likties - “Aiz saliņām”, es nomurmināju.

Mjaaa, tur ir daudz avotu,“ vairāk ar sevi, nekā ar mani runā sievastēvs, ” Es gandrīz katru ziemu tur ielūztu...”

Atgriežos tagadnē un aizveru grāmatu. Nevar būt, ka viņš nevarēja aizskriet. Tur noteikti bija vēl kādi citi apstākļi... Varbūt stiprs vējš, kurš visu sasaldē acumirklī... Varbūt viņš apmaldījās? Bet varbūt, ka man vienkārši ir ļoti paveicies...

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv