Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Vakara pastaiga

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]

Pagājušā gadsimta sākumā, kāda ap 70 gadus veca eskimosiete devās 400 km garā ceļā, lai paskatītos, kā izskatās "baltais cilvēks" (turpat "blakus" bija polārekspedīcijas nometne). Kurš no mums var pateikt, ko viņa tai brīdī domāja? Kāda bija motivācija, lai tik niecīga (no mūsu redzējuma) iemesla dēļ dotos ceļā, no kura, pavisam iespējams, viņa vairs neatgriezīsies? To spēj saprast vien kreiļa impulsīvais, kreatīvais un neprognozējamais domas lidojums, kur jēdzieni nauda, valsts un privāts ir sveši.

Jā, vai zināt, ka leduslācis ir kreilis? Un vai zinājāt, ka daļa pētnieku uzskata, ka arī latvieši kādreiz bijuši kreiļi un tikai vācu kundzība mūs padarījusi eiropeiskākus (saproti - labļus)? Ar to es nevēlos teikt, ka mūsu senči nav pērtiķi, bet leduslāči, taču mūsu asinīs ir saglabājies kaut kas no vēlmes uz nezināmiem piedzīvojumiem, neprognozējamības plīvura, no vēlmes paveikt ko tādu, ko nav darījuši citi un vienīgais guvums būs atmiņas un atziņa – ES TO VARU!

Godīgi sakot, bez kādām apcerīgām filozofiskām domām, mēs, trīs draugi, kādu parastu piektdienas vakaru atvilkām mājās savas birojā nosēdētās pēcpuses, pavakariņojām un kā parasti sanācām kopā, lai patērzētu savā Kalnciema ielas pagalmā. TAM bija vajadzīgas tikai divas minūtes. Varbūt pat tikai divi teikumi. Mēs pat neatceramies, kurš tos teica. Tie skanēja apmēram tā – "Varbūt kaut kur šovakar aizejam? Varbūt apejam ap Lidostu?"

Un nu tik sāksies! Pulkstenis bija apmēram 21. Tika dotas 15 minūtes pārģērbties. Es uzvilku par pusotru latu humpalās pirktos zviedru armijas zābakus, vieglā mugursomiņā iemetu lieku pāri zeķu un pāris polietilēna maisiņu, gadījumam, ja apavi tiek samērcēti.

Aivars paņēma blašķīti ar ugunsūdeni, un Ivars - savu suni... Kā runāts, pēc 15 minūtēm tikāmies pagalmā. Bija novembra vakars ar visiem no tā izrietošajiem laika apstākļiem – uz lauka garozains sniegs, ass vējš un gaiss ap –15ºC.

Līdz Lidostai gājām pa šosejas malu, norunājām apiet tai apkārt pēc iespējas tuvu sētai, protams, no ārpuses. Vējš dzēla tā, ka par sviedriem nebija ko domāt, lai cik ātri arī gājām. Centāmies izmantot šosejas uzbērumu par vēja aizsegu, bet sasalusī, savēlusies zāle un sniegs stipri traucēja soļošanu. Tad jau labāk iet sāniski, bet pa ceļmalu. Vietā kur ceļš dalās, gājām pa kreisi, jo tas Lidostas gals bija vairāk pazīstams. Tur nu vairs ceļa nebija, tādēļ tēmējām uz lielu novadgrāvi, lai tā ledu izmantotu kā ceļu. Ledu parasti pārbaudām noguļoties uz muguras daļēji uz krasta, tā lai kājas ir vismaz pusmetru uz ledus un tad, zābaku papēžus izmantojot kā āmuru, var iegūt diezgan objektīvus rezultātus. Ledus bija teicams, ja neskaita, ka mani ķieģeļveidīgie armijas zābaki nežēlīgi slīdēja…

Civilizācija beidzās un Ivars palaida brīvsolī savu suni. Monotonā iešana pa ledu bija iemidzinājusi mūsu modrību un pēkšņi kāds no mums iekliedzās STĀT! Neko garāku nevarēja paspēt, jo pāris soļus priekšā, ledū bija pusmetru augsts pakāpiens. Kāpiens bija uz leju, tādēļ nebijām ātrāk pamanījuši šo dīvaino veidojumu. Kādu brīdi blisinājām acis par šo dabas parādību un sākām jau apcerēt X-failus. Kad mūsu elpas palika klusākas, dzirdi sasniedza klusa ūdens urdzēšana. Skaidrību ieviesa suns Ramzess, kurš vienkārši nokāpa lejā padzerties. Izrādās mēs stāvējām neliela, bet ļoti akurāta bebru dambja augšpusē. Ja mēs būtu spēruši vēl pāris soļu, peldēšanās vismaz līdz jostasvietai būtu neizbēgama, jo sals nebija tik bargs, lai sasaldētu straujāk tekošu ūdeni.

Kādu brīdi pa ledu tālāk gājām ļoti piesardzīgi, bet drīz bija jākāpj laukā no grāvja, jo bijām sasnieguši Lidlauka kreiso galu. Zinājām, ka gājiens kādu brīdi būs pa grants ceļu, jo Lidostas Mārupes gals ir iecienīta lidmašīnu "kritināšanas" vieta. Tur var civilizēti piebraukt ar auto un raudzīties kā tieši virs galvas nelielā augstumā pārlido lidmašīna, kura pēc dažām sekundēm nokūpina riepas pret skrejceļa betonu. Riepas deg tādēļ, ka ritenis lidojot negriežas, bet lidmašīnas ātrums pie nosēšanās ir ap 300 km/h, tā kā katrs dragreisists nobāl to melno švīku priekšā, kuras klāj nosēšanās vietu.

Pulkstenis bija ap vienpadsmitiem, kad bijām gandrīz apgājuši apkārt pus lidostai. Nolēmām izmest mazu līkumu degunu sasildīšanas labā un apmeklēt bijušo (varbūt tagadējo) kara pilsētiņu Skulti, jeb tagad - Jaunskulti. Skats varēja būt diezgan komisks – trīs vīri, satuntulējušies gandrīz vai muzeja cienīgās epizodiski armijas drēbēs, ar vācu aitu suni saitē iznāk no meža. Pirmā gaišā ēka, ko ieraudzījām, izrādījās vietējais klubs, kurā dimdināja diskotēka. Tur sēdēja trīs krievu daiļavas un gaidīja savus Ivanus, bet to vietā ienāk trīs minētie klaidoņi ar suni. Viņu sejas izstiepās un likās bija gatavas ieraudzīt aiz mums ienākam arī piekto ceļinieku - Nemirstīgo Kaščeju. Visdīvainākais, ka bez viņām tur vairs neviena nebija. Atstājām viņas krievu mūzikas un Ivanu ziņā un gājām ārā.

Izrādās, ka Skultē joprojām stāv padomju laika piemineklis – reaktīvā lidmašīna uz betona postamenta. Izskatījās, ka dažus lodziņus un sīkākas detaļas kādam savajadzējies saimniecībā, bet citādi tā vēl ir viengabalaina. Vietējie gan uz mums skatījās ar ne visai lielu uzticību. Likās, ka mums piestāvētu jautājums "Vai līdz Berlīnei tālu?", tomēr neriskējām ar tādiem jokiem.

Tobrīd mēs vēl nezinājām, ka grūtākais ir priekšā. Atstājuši lidotāju pēctečus sargājot savu pieminekli, devāmies atpakaļ Lidostas virzienā. Izrādījās, ka no Skultes puses Lidostas sētai pieguļošas teritorijas ir izīrētas dažādām firmelēm, kuras par vienīgo apsardzes veidu atzīst dzeloņstieples. To nu tur bija pilns mežs. Vecas sētas, jaunas sētas, vēsturiskas un pamestas dzeloņdrātis. Izlauzušies tam visam cauri vairs nezinājām, vai esam šķērsojuši kādu slēgtu teritoriju vai mūsu bikšu gali ir saplēsti tīri legāli. Tālāk sekoja trakākais. Nekad nebiju domājis, ka visa lidostas pretējā mala ir viens briesmīgs purvs! Kā zināms, purvs ir visai slinks uz sasalšanu, tādēļ ledus tilti gandrīz vairs nebija izmantojami. Vietām pa sētas apakšu bija grāvji ar ūdeni vai vienkārši briesmīga slīkšņa. Tajās vietās Lidostas betona sēta mijās ar metāla sētu, kas darināta no karalaika izgudrojuma – pārvietojamā skrejceļa perforētajām metāla plāksnēm.

Turoties ar rokām sētas caurumos mazinājām kāju spiedienu uz ledu, lai būtu mazākas izredzes uz peldi. Pāris vietās gan mūsu domas par ledus izturību dalījās, bet Ivars smiedamies par mūsu piesardzību kopā ar suni gāja tieši pāri kārtējam grāvim. Suns Ivaram gāja, kā jau pieklājas, pie kreisās kājas. Pēkšņi atskanēja brīkšķis un šļaksti. Tieši blakus Ivara kājai suns ielūza ledū. Es kliedzu - LEC UZ KRASTU! Likdams saprast, ka suni varēšu aizsniegt turoties pie sētas un šobrīd jāglābj Ivara vēl sausās drēbes. Ivars lēca, taču vēl ar roku aizķerdams suņa kakla siksnu un ar to pietika, lai tiktu krastā abi. Lieki teikt, ka turpmāk viņa domas par ledus izturību bija stipri rezervētākas.

Pēc laiciņa nonācām pie kārtējā izvirzījuma Lidostas sētā. Izskatījās, ka te kādreiz bija stāvējušas kara lidmašīnas, jo vietām bija gareni zemes pauguri, kādus lieto lai aizsargātu lidmašīnas no šķembām. Sēta nomainījās uz kārtējām dzeloņstieplēm un izskatījās, ka tai īpašas nozīmes nav, jo visapkārt bija tik briesmīga slīkšņa, ka tai tāpat nebija iespējams iziet cauri. Taču mūsu lielākā problēma - sēta bija tik tuvu pārplūdušam grāvim, ka nebija iespējams iet gar tās ārpusi. Sargus neredzēja, prožektori bija tikai pie pāris lidmašīnām un suņus arī nedzirdēja. Novērtējuši situāciju, nolēmām sadarīt grēka darbu - šķērsot šo laukumu pa sētas iekšpusi. Sēta bija tik veca, ka tikt tai cauri - tīrais nieks. Divas minūtes līgana skrējiena un bijām betonētā laukuma pretējā pusē. Tur izrādījās, ka uzbērtajā uzkalnā ir lūkas. Par cik bijām meža aizsegā, drusku paložņājām pa šo vēstures muzeju.

Pēc brītiņa soļojām atkal gar betona sētas ārpusi. Ik pa laikam pievilkāmies pie sētas augšmalas, lai redzētu Lidostas ainavu no pretējās puses un novērtētu attālumu līdz sētas galam, jo ārpuse ir stipri krūmaina un nepārredzama. Skrejceļa koši zilās uguntiņas naktī izskatījās diezgan sirreāli. Vēl nereālāk bija iedomāties, ka vēl dažas stundas atpakaļ bijām sēdējuši birojā pie galda. Šeit mums bija citas prasības, citas vērtības un citi mērķi…

Tālākais ceļš saistījās ar monotonu soļošanu, ko reizumis pārtrauca lamāšanās, kad kāds sapinās zemē ieaugušās dzeloņstieplēs. Pēc laiciņa jau pārstāju skaitīt cik reizes tas notika. Man liekas, ka katrs no mums sapinās tajās vismaz reizes trīsdesmit.

Beidzot! Esam nogājuši sētas garo malu! Vēl jāveic gals un puse no otras garās malas.

Sētas gals, kurš vērsts Imantas virzienā, sagādāja tikai vienu problēmu - zemes virsma bija tik viļņaina, it kā mēs soļotu šķērsām bezgalīgam grāvju tīklam. Ar vienu kāju augšā, otru lejā. Mēģinājām iet tālāk no sētas, bet tur tik biezi krūmi, ka var acis izskrāpēt.

Protams, trakākais bija pēdējais posms. Nu jau par to esmu lasījis vēl vairākos stāstiņos, bet līdz tam nebiju saskāries ar Lidlauka sētai pieguļošo mazdārziņu problēmu. Lai tos apietu jāiet milzīgs līkums, turklāt tā ir atkāpe no nospraustā maršruta. Izvēlējāmies tradicionālo variantu - pa taisno. Jāpiebilst, ka pulkstenis jau bija, maigi izsakoties, pavēls, līdz ar to palūgt atvērt vārtiņus būtu tas pats, kas paprasīt atslēdziņu no naudas skapīša. Bijām veiksmīgi forsējuši jau pāris sētas, kad pēkšņi rāpjoties uz kārtējā dažādu materiālu + dzeloņdrāšu veidojuma pretī noklakšķēja suņa zobi un sākās skaļa riešana. Godīgi sakot pateicāmies sunim, ka viņš reaģēja savlaicīgi, nevis, kad mēs būtu jau sētas iekšpusē… Turpmāk sekojām pēc plāna – kārtīgi saspert pa sētu, brīdi pagaidīt, lai uzmostas potenciālais briesmonis, tad pārlec viens no mums, pārliecinās, ka sētā nav noslēpies kārtējais zobenzobu tīģeris vai ar bisi bruņots mazdārziņu patriots un tikai tad pāri sētai stiepām... suni. Ja mēs suni laistu pa priekšu, tad varētu sagadīties, ka pēc brīža būtu jālien pāri arī mums un no rejošu suņu divkaujas kamola jāatšķetina mūsējais un jācenšas dabūt to pāri sētai. Es gan šaubos vai sētas "iedzimtais" tai brīdī mātu mums ar mutautiņu!

Tā šķērsojot neskaitāmas sētas un pa reizei atstājot dzeloņstieplēs par piemiņu kādu apģērba stērbeli nonācām uz ielas ar visai eksotisku nosaukumu – Mūkpurva iela.

Bijām plānojuši, ka atpakaļceļā ieiesim Statoilā, sapirksim aliņus un nosvinēsim "Lidostas apņemšanu". Šobrīd līdz plauktam ar miestiņu bija vairs metru 300, bet nevienam vairs necēlās kāja tai virzienā. Nolēmām, ka iztiksim ar tām pāris pudelēm, kas vēl bija aizķērušās dzīvokļa ledusskapī. Līdz mājai puskilometrs, bet ceļš klāts ar tik sasodīti piebrauktu sniegu, armijas zābaki slīd katrs uz savu pusi. Tos savākt prasīja lielu piepūli un neizdošanās gadījumos dažu labu zilumu uz pēcpuses.

Veikuši beidzamo kilometru, iesoļojām mājas pagalmā. No tā bijām izgājuši ap 21.15. Tagad bija 3.00. Aivars sāka aizbildināties, ka ledusskapī nez vai tas aliņš vēl ir, bet mēs priecīgi piekritām, ka nemaz jau tā negribas. Godīgi sakot, negribējās atzīties, ka nez vai pat varēsim uzkāpt uz otro stāvu. Iztukšojām līdzpaņemto blašķīti un beidzot sapratām, kā Sibīrijā var tā dzert šnabi - tas mūsu pārsalušajās rīklēs aizgāja kā ūdens…

Secinājumi:
1. Lidosta ir lielāka, kā tā izskatās;
2. Nevērtē ceļu pēc kilometriem;
3. Dažās stundās tu vari pilnīgi aizmirst ko tu darīji no rīta;
4. Spēlē "Akmens-Šķēres-Papīrīts" vajadzētu ieviest terminu "Dzeloņdrāts"!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv