Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Bez balss, ar klibu kāju

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto: Klubs "Adrenalīns"

Ir tāds vārds PARAPLĀNS. Latvijā vēl ne sevišķi populārs. Dažiem tas neizsaka neko, dažos raisa bailes, citos intrigu, bet pavisam nedaudzos stihiju. Vēl īsti nezinu pie kuriem piederu es, bet liekas, ka velk uz beidzamajiem.

Ja kādam šo lasot kļūs slikti, tad ziniet, ka vieglāka literatūra atrodama www.baznica.lv, taču, ja lasot skries skudriņas, kā pirms randiņa ar neredzētu pielūdzēju, tad tava vieta ir klubā "Adrenalīns" un tiksimies Rumbulas lidlaukā.

Kopsummā ņemot, paraplāns ir vieglākais lidojamais aparāts pasaulē. Izpletnis neskaitās, jo ar to nelido augšup, bet tikai nolaižas. Ar paraplānu PACEĻAS. Lai līdzenumā sāktu lidot (Latvija kalnu ziņā ir pamatīgi apdalīta) vajadzīgs vilcējspēks – motors uz muguras vai uz auto uzstādīta speciāla vinča, ar kuru ievelk.

Pēc iepriekšējās dienas lidošanas vietas meklēšanas (bļaustīšanās pa jūrmalas kāpām) biju galīgi zaudējis balsi. Par trīs nedēļas atpakaļ traumēto kāju labāk pat nestāstīšu. Neskatoties uz vēlām vakara izklaidēm (muzeju nakts apmeklējumu) no rīta jau biju agri tādā pusnomodā un gaidīju mobilā tālruņa pīkstienu, kas dotu man stimulu lēkt no gultas un izlasīt saņemto īsziņu par šīsdienas lidojuma vietu un laiku.

Beidzot ! Tukuma lidlauks 10.30.

Profi vakar runāja, ka iespējamas augšupejošās termiskās gaisa strāvas. Tas nozīmē, ka ja ļoti paveicās + tev ir sajēga un jušana, tad ir zināmas iespējas tikt augstāk nekā atāķēšanās brīdī.

Klusu iznesu miskasti (lai par manu pazušanu ģimenei ir viens iemesls mazāk dusmoties uz mani), sievai buča tika savīta ar aizsmakušu tēzi “es te drusku aizbraukšu palidot" un autiņā iekšā. Vēlāk izrādījās, ka visiem bēgšana bijusi saistīta ar miskastes nešanu…



45 minūtes un esam pie lieliem, no padomju laika mantotiem vārtiem. Vārtu vīrs mūs cenšas apbēdināt, ka daļa lidlauka plākšņu esot prihvatizētas, līdz ar to tas neesot lietojams. Trīcošu sirdi izbraucam uz lidlauka, bet sākums izskatās labs. Braucam divas mašīnas paralēli, kā pa tādu Nevadas tuksnesi. Kāpinām ātrumu, betona plākšņu savienojuma vietas klab kā vilciena riteņi un to vafeļotās virsmas zem riepām zumm. Turpinām spiest gāzi grīdā, bet lidlauka bojātā vieta nerādās.

Jesssss! Visi trīs kilometri ir nevainojami. Uz skrejceļa neviena akmenīša, nevienas dzīvas dvēseles. Atpakaļ braucot sāku spiest grīdā jau uzreiz un pēc pāris kilometriem spidometra bultiņa sasniedz 170 km/h. Izrādās, ka par laimi privatizētājiem ir pieticis godaprāta sākt ar pievadceļiem.

Tūliņ klājam spārnus uz skrejceļa gala un sākam kārtoties lidojumam. Parasti vējš paraplānu piespiež pie zemes, bet šoreiz vējš ir tāds kamolains - tas neļauj audumam gulēt: rauj gaisā, purina, sviež zemē. Zinātāji saka – tas nav vējš, tās ir termālās strāvas. Es ar vaļā muti ticu visam ko stāsta. Esmu pirmziemnieks, jeb pirmsezonnieks.

Esmu norūpējies par savu traumēto kāju, jo, ja starta momentā uznāks bezvējš (vai nedod Die’s - pavējš) nāksies aiz mašīnas rikšot pa betonu, būs sāpīgi. Pirmais pacēliens kā parasti, 3-5 soļi un kājas atraujas no grēcīgās zemes. Pirmajos 50 metros mani atkal piemeklē pamatotas bailes, ka var trūkt šņore, pēc kā nepareizi reaģējot ir iespēja ļoti strauji tikt atpakaļ zemē. Tas arī bija manas kājas traumas iemesls, tādēļ nomierinos tikai virs simts metru augstuma, kas ir pietiekami, lai izlīdzinātu lidojumu. Skrejceļš ir pietiekami garš un līdz ar to var uzvinčot pāri par 400 m. Skats neiedomājami skaists – viss gaiši zaļš, lapas tikko izplaukušas un zālē pa retai pienenei. Gaiss ir mitrs, tādēļ neredz bezgalīgi tālu, bet pēc pārdesmit kilometriem skatu pārtrauc tāda gaišzili-sudrabota dūmaka. Debesīs neviena mākonīša un dīķīši lejā nedabīgi zaļi. Purvs tik pievilcīgi zaļš, ka gandrīz vilina tur nosēsties… Atkabinos no auto vilktās šņores un griežos atpakaļ. Vietām galvā iesitas tāds viegls reibonītis, kas liecina par augstuma maiņu. Grūti gan novērtēt cik un uz kuru pusi mainās augstums. Kādu brīdi griežos ap vietu, kur var noķert šos reibonīšus, bet instruktors pa rāciju iesaka atgriezties uz starta vietu, lai nav kilometrs jāmēro kājām pa zemi. Nosēžos normāli un esmu vēl pārņemts no Kurzemes iespaidiem.



Pēc stundas viens no mūsējiem aizdomīgi ilgi karājas gaisā un nemaz nelaižas lejup. Mēs no zemes ar baltu skaudību spriedelējam cik šis augstu varētu būt – 550 m? 600 m? 650 m? Lai nekaitinātu sevi, lielākus skaitļus pat neminam.

Stāvu pirms kārtējā starta. Man ir aizdevuši variometru – tāds aparāts, bišku lielāks par mobilo, rāda augstumu un augstuma izmaiņu, kā arī pīkst līdzīgi, kā antiradars. Jo lielāks augšupcēliens, jo biežāki pīkstieni. Vēl domāju, vai nepaņemt fotoaparātu, bet pabļaut neļauj aizsmakums un nolemju nekavēt tautu.

Pāris soļu un esmu gaisā. Variometrs izdod pirmos kūtros pīkstienus. Pēc brīža jau jestrāk, bet reizēm pavisam kā cīrulis. Paceļoties ar vinču aiz auto, labs cēliens ir līdz +4 m/s. Šobrīd izskatās, ka tiešām gaiss kustas virzienā no zemes uz debesīm, jo cipariņi brīžam uzlec līdz 6.0 m/s.

Esmu jau sasniedzis 550 m augstumu, kaut auto nobraucis labi ja pusi lidlauka. Tas apstājas, jo acīmredzot uz vinčas beidzas šņore. Auto lejā ir tik nedabīgi mazs, ka to gandrīz nevar redzēt. Pārliecinos, ka mani tiešām augstāk nevilks un atkabinu šņori. Man par lielu brīnumu, variometrs pieticīgi, bet turpina dziedāt. Griežos atpakaļ, lai tiktu virs tās vietas, kur bija vislielākais cēliens kad mani vinčoja. Nokļūstu reibonīšos, kuri, kā variometrs stāsta, ir straujš lejuplaidiens. – 3,5 m/s. Oi, nē – tik ne to. Griežos vēlreiz atpakaļ. Rāviens spārna labajā pusē. Tas varētu nozīmēt, ka labajā malā ir termālais cēliens. Pagrieziens prasa piepūli un patiesi, variometrs sāk jautri pīkstēt. +1,7 m/s. Labs rādītājs. Cenšos, taustīt, sajust, meklēt virzienu, kurā varētu būt augšupejošās strāvas. +0,5 m/s. Nekas. Galvenais, ka tik nav mīnusos.

Altimetrs tāda 620m virs tepat redzamās jūras līmeņa. Tas jauki – esmu ieguvis savus pirmos 70 metrus. Pa kreisi no manis parādās stārķis. Viņš lido nekustinot spārnus. Tas nozīmē, ka tur ir termālis. Rācijā ieskanas instruktora balss – kā jūties? Atbildu vienā vārdā "650..." Lidoju pie stārķa un izdzirdu variometra treļļus. 680m. Nez vai izdosies tikt līdz 700 m? Kādu brīdi riņķojam vienā spirālē. 730m.

Pēc brīža ieraugu, ka nu jau esam četri lidotāji. Trīs svēteļi un es. To es biju dzirdējis, ka viņi nebaidās no paraplāna. Sekoju putnu paraugam un metot spirāles lēni virzāmies jūras virzienā. Prātā pavīd ķecerīga doma, ka varbūt putni meklējot termāļus lūkojas pēc paraplāna nevis cilvēks pēc putniem…? Tukums ir zem kājām kā bērnu klucīšu rindas. 780 m. Nez vai izdosies 800 m? Brīžam variometrs dzied kā cīrulis un reiz ieraugu pat +2.8 m/s. Tas ir ļoti labs rādītājs!



Redzama puse no Rīgas jūras līča. Pasakains laiks un skats. Nespēju sev piedot, ka nepaņēmu fotoaparātu. 840 m. Kluso vēja šņākoņu stropēs pāršķeļ čerkstoša lejā stāvētāju balss rācijā. "Norman – tu izskaties nepieklājīgi mazs…". Maigi teikts, ka balsīs dzirdama labsirdīga skaudība. Es atbildu, lai kāds atved vilnas zeķes, jo kājas sāk salt. Viņi uzreiz sarosās un saka, jā, jā, laidies tik lejā – zeķes iedosim. Nēēēē…. tad jau labāk aukstām kājām, bet gaisā. Vispār es ceru, ka vēl kādam izdosies tikt augšā un varētu griezt spirāles divatā. 880 m. Sāk purināt. Gaiss vairs nav viendabīgs. Varētu būt līdzīgi, kā pa vilnīšiem aiz motorlaivas. Jūtos, kā aizsmakušais Ļev Solovejčik, kurš uz taburetes ziemas ohotā lidoja ar gaisa baloniem. Par balsi nesatraucos, jo te tāpat nav ar ko sarunāties. Īstenībā arī kāja tiek atpūtināta un gaisā jau vēl neviens nav sasities. Tas nozīmē, ka visas likstas veidojas uz zemes, nevis lidojot.

Cenšos ieraudzīt, kā lejā vinčo citus, bet auto uz skrejceļa vispār nevaru saskatīt. Stārķi sāk attālināties jūras virzienā. Arī es jau esmu vairākus kilometrus no starta vietas. Baidos, ka nāksies atteikties no tālāka lidojuma kopā ar debesu iedzimtajiem. Vēl drusku pakratos pa augšupejošiem virpuļiem un griežos atpakaļ.

Citu termāli vairs atrast neizdevās un pēc laiciņa uz skrejceļa mani apstāj citi lidotāji – nu kā? Padodu variometru. Tā atmiņā saglabātas 26 minūtes, 907 metri. Manā glabājas kas cits, bet to nevar izstāstīt… Palika vien pāris citas bildes stipri zemākiem lidojumiem un asinīs viela, kuras vārdā arī nosaukts mūsu klubs – Adrenalīns.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv