Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Noķert Kaupo

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]

Prologs

Katamarāna pontoni šķeļ nelielus Ķīšezera vilnīšus gandrīz bez šūpošanās, vējš viegli šņākuļo gar burām un daudzajām šnorītēm, sirdis gavilē! Ar skaļu paukšķi gaisā uzlido šampanieša pudeles korķis. Putas tiek gan ūdenī, gan katamarānam, gan mums.

Kaķis 1, jeb “Paskatīties jau nav grēks”

Kāda vairs starpība, kuram vakar tāda doma ienāca prātā. Visas dullās idejas jau sākās kā vienmēr - spontāni. Pat nezinu, kurš no mums pirmais atvēra reklāmas portālu, kurš atvēra sadaļu par peldamrīkiem, kurš ierosināja aizbraukt, kurš piezvanīja un kurš vispār uzskatāms par vainīgu. Arī saruna kā vienmēr – “Nu nav taču uzreiz jāpērk, paskatīties jau nav grēks...”

Aizbraucām. Paskatījāmies. No bērnības laika, kad laiviņas drāzu no priedes mizas, zināju, ka katamarānam ir jābūt diviem pontoniem, mastam un burai. Viss pārējais dziļā miglā tīts. Savukārt te viss bija tīts biezā zirnekļu tīklu kārtā. Vecā garāžā stāvēja sarkani stiklašķiedras pontoni, nosegti ar faraona laiku cienīgu putekļu kārtu. Pārdevēja stāstītais mūsu iztēlē uzbūra krāšņas ainas par to kā tas viss varētu izskatīties samontēts un kur nu vēl uz ūdens.

Turpmākās darījuma detaļas nav svarīgas. Svarīgi ir tikai tas, ka nākamajā rītā mans pagalms izskatījās kā kuģu būvētava. Lai no alumīnija cauruļu, buru, šņorīšu un skritulīšu nebeidzamā jūkļa izveidotu viengabalainu peldamrīku, pārdevējs, jeb Katamarāna vecis bija atsaukts personīgi. Janka uz manu izdomu un zināšanām nepaļāvās, (reiz no Taimiņa biju gandrīz dzelzceļu uzbūvējis), tādēļ, zinātājam uzdeva visādus jautājumus, kuri man likās visai lieki.

Pēc pusotras stundas pagalmā kā uzvaras karogs pacēlās balta bura. Nav jāstāsta, kāda tobrīd sajūta iezogas sirdī. Ceļojuma alku, piedzīvojuma, neziņas sajūta. Un drusku no bērnības, kad tikts pie jaunas spēļmantas.

Janka gan neticīgi staigāja apkārt un centās no Katamarāna veča izmangot vēl kādu lieku skritulīti vai striķa galu. Arī man nebija pārliecības, ka tas ir VISS komplekts, taču nekādi lieki striķa gali nekarājās un es Jankam samērā pārliecinoši paziņoju savu spriedumu – “Ņemam!”

Katamarāna vecis savu misiju bija beidzis un mēs sapratām, ka tūliņ paliksim trīsvientulībā ar mūsu jauno brīnumu. Skaidrs, ka mums to nāksies izjaukt, bet digitālā fotoaparāta nebija. Labu brīdi hipnotizējām mūsu guvumu, lai fiksētu atmiņā visu to bezgalīgo striķīšu un skritulīšu kopu, kura mūsu prātos nepakļāvās nekādai loģikai.

Tika veikts norēķins ar Katamarāna veci, ātri pārsmadzeņojot, ka autiņam jaunas riepas nespīd jau sen, tātad vai nu sievai kārtējo reizi nāksies atteikties no ziemas mēteļa vai bērniem no jaunām skolas somām. Kā sak’ visu pasauli jau nenopirksi, jāņem tikai nepieciešamākais...

Kaķis 2, jeb “Šitais nepeldēs”

Rīts. Ķīšezera krasts. Kāds sērfotājs stāv ar rokā izstieptu plaukstas lieluma metroloģisko staciju. Tāda droši vien maksā tikpat cik viss mūsu kuģis. Es pagriežu degunu pret vēju. Man patīk, kā vējš kutina sejas matiņus un žūžo ausīs. Var diezgan precīzi noteikt vēja virzienu un stiprumu. Būs labs!

No mašīnas jumta noceļam pontonus, tentu, kurš tiek nospriegots starp tiem, un ārprātīgu daudzumu ar visādiem citiem loriņiem, par kuru darbību un piederību palikusi vien pārliecība, ka tie vakar tiešām izskatījās nepieciešami. Montējot karkasu viss ir puslīdz loģiski. Praktiski iztiekam bez lamāšanās, personiskiem apvainojumiem un Alcheimera pieminēšanas. Tas viss sākās pie takelāžas.

Pēc brīža atklājam, ka turpat no blakus stāvoša konteinera puiši iznes pie karkasa piestiprinātus piepūšamus pontonus un viss ir apbrīnojami līdzīgs ar mūsu katamarānu. Protams, ar nelielām atšķirībām. Piemēram, mūsu veļas auklu vietā viņiem ir īstas burātāju virvītes košās krāsās, spīdīgi ņeržas (nerūsējošā tērauda) skritulīši un galvenais apaļīgs papucis – burāšanas treneris, kurš bez mitas dod dažādus norādījumus. Tai brīdī mūsu leksika jau sasniedza kulmināciju - “Eu, Janka ! kas Tu tiešām **** neatceries, kur bija piesieta šitā ****? Man liekas, ka šitā ***** šņore ir jāsien pie tā pelēkā draņķa tur aizmugurē...“ Savukārt no kaimiņu puses skanēja tādi vārdi, kā bloki, tallrepes, škotis, vantis, štagas, grotbomis un citas gudrības.

Pabeiguši darbu Janka pieaicināja kaimiņu ekspertu, lai dod savu atzinumu, ka mūsu brīnums ir samontēts vismaz konceptuāli pareizi. Atzinums bija īss un kodolīgs – “Šitais nepeldēs!”, un sekoja detalizēts skaidrojums, ka mums viss ir sastiprināts ačgārni, turklāt katrai otrajai detaļai vispār vieta ir muzejā vai pat miskastē.

Es, cik nu pieklājīgi spēju, pasūtīju papuci ar visām viņa gudrībām uz poda un sākām stumt katamarānu ūdenī. Kaut kāda sajēga par buru man bija no braukšanas ar aizvēsturisku (Tallinn-1980) vējdēli un tādēļ jutos pārliecināts. Janka gan drošības pēc aizņemas divus romiešu galeru cienīgus airus, gadījumam, ja mēs netiekam atpakaļ.

Tomēr viss bija vēl labāk, kā spēju iztēloties. Tiklīdz buru pavilka vējā, tā Kaķis (katamarāns) momentāni uzņēma pieklājīgu ātrumu un stūrei klausīja labāk, kā viena otra mašīna uz šosejas.

Janka nez no kurienes izvelk šampanieti un sakratot pudeli izšauj korķi. Ir gan viņš viltnieks – es pat netiku manījis, ka viņš tādu tika paņēmis un noslēpis striķu jūklī. Šampis tiek gan Ķīsim, gan kaķim, gan mums uz galvas. “Ar šitādu ātrumu jau var ķert Kaupo”, Janka gudri paziņo. Savukārt es nebiju sekojis līdzi latviešu kuģošanai ar katamarānu Kaupo apkārt pasaulei un domāju, ka vārdi “ķert kaupo” ir kāds jaunvārds terminam “ķert kaifu”. Sirsnīgi izsmējāmies par manu nezināšanu un jauno terminu. Turpmāk par labu burāšanu tā arī teicām – ķert kaupo.

Pa to laiku speci bija ielaiduši ūdenī savu peldamrīku. Viņi vizinājās turpat pie krasta, kamēr mēs jau atgriezāmies no Ķīša otra krasta. Godbijīgi vērojām viņu darbošanos ap burām un spriedelējām ”Viņi noteikti tagad visu kārtīgi ieregulēs un tad rādīs baigo klasi...” Vēl kādu brīdi braukājam un gaidām klasi, bet šie tik regulē un regulē. Pēc laiciņa gadījāmies blakus, nolēmām parunāties. Piebraucām blakus, parunājāmies laidām katrs pa savam. Sagadījās, ka viņi tai brīdī mums vēju zaga, t.i. mūsu bura bija viņējās aizvējā. Neskatoties uz to mūsu kaķis uzreiz uzņēma divreiz lielāku ātrumu. “Laikam negrib lielīties”, mēs nodomājām. Pēc brīža tas atkārtojās vēlreiz. Trešajā reizē viens no viņiem nervozi prasa: “Klau, veči, kas tas jums tāds par aparātu?” Mūsu atbilde bija līdzīga, kā tai anekdotē par lauku veci – “Da nazinu, še rublis...”

Izrādās, ka visa lieta slēpjas pontonos un viņu katamarāns ar piepūšamajiem pontoniem neskatoties uz gudrā papuča padomiem vienkārši ātrāk nekustās. Mums, protams, deguns mākoņos, bet ne uz ilgu laiku – tikai līdz nākamās nodaļas vidum...

Nu ko, kā sak’ – neskati vīru no cepures.

Kaķis 3, jeb “Lauztās priedes”

Pēc šādiem tādiem mierīgiem braucieniem, sirds kāroja ko asāku. Kādā vasarīgā dienā koku galotnes vēstīja, ka šodien var ķert kaupo. Ātri sakravājāmies un devāmies uz Juglas ezera krastu. Vējš bija īstais. Vienam cilvēkam bija knapi pa spēkam pacelt pliku mastu. Velkot buras biju no rokām izlaidis kādu brīvu šnores galu. Vējš lika tam dancot, kā saniknotai čūskai. Vienā brīdī šis niknais radījums trāpīja man pa vaigu un pāri sejai palika koši sarkans nospiedums. Tas liecināja, ka vējš ir riktīgais.

Katamarāns jau uz krasta dīžļājās kā stallī nostāvējies mustangs un tiklīdz to ielaidām ūdenī uzrāviens bija atbilstošs. Aiz stūrēm ūdens nevis burbuļoja, bet svilpa, atstājot divas putu strūklas. Tūlīt arī sastapāmies ar pirmajām grūtībām pagriezienos. Izrādās, ka lielā vējā viss notiek pavisam savādāk kā mērenā. Kad bijām drusku apraduši ar jaunajiem apstākļiem domāju, ka jāmēģina izcelt no ūdens viens pontons, kā redzēts fotogrāfijās. Vilku buru arvien stiprāk vējā, bet pontons gaisā necēlās. Te pēkšņi škote manā saujā atslābst un atskan nelāgs brīkšķis. Uz klāja pār mūsu galvām un pār kaķa priekšgalu nogāzās kaudze ar alumīnija caurulēm, trosēm un audumu. Mēs izbiedēti skatījāmies viens uz otru. Pēc pāris sekundēm tikai attapāmies, ka pārlūzis masts.

Vēlāk mums jautāja – “Kā gan ar nolūzušu mastu tiek krastā”, jo mēs šo joku nākamajā gadā atkārtojām jūrā apm. 2 km no krasta. Atbilde ir vienkārša: viens stūrē, bet otrs tēlo mastu – stāv kājās ar pēc iespējas lielāku buras gabalu rokās. Ja uz ūdens ir tāds vējš, tad ātri vien esi krastā. Cits jautājums ir - kurā krastā...

Nu ko, kā sak’ – katra pārcenšanās aptumšo prātu.

Kaķis 4, jeb “Cunami”

Nez vai ir jēga stāstīt par to, kā cilvēks mēneša laikā iemācās visu par alumīnija sakausējumiem, apzina visas importētājfirmas, citzemju ražotājus, lai nopirktu atbilstošu alumīnija cauruli mastam. Vēl izrādījās, ka Cietvielu fizikas institūta gaitenis ir par līkumainu, lai cehā ienestu jaunā masta sagatavi. Nācās atkal stiept rori ārā un stumt no sētas puses iekšā pa gaiteņa logu. Šā vai tā, bet kaķim tika jauns masts. Likās daudz saturīgāks, bet nebija izjaucams, par ko mēs dārgi maksājām ceļu policijai vadājot tik bezjēdzīgi garu cauruli.

Tā nu mēs kādu dienu braucam uz Lielupes autostāvvietu pie jūras, lai pavizinātos ar kaķi. Taču jau tā šaurajā celiņā kāds nejēga savu auto atstājis tā, ka ar katamarāna piekabi garām tam netikt. Meklējām citu vietu kur tikt ūdenī un atradām tikai Lielupē.

Dienas mērķis bija paskatīties uz regati, kas risinājās jūrā kādus pāris kilometrus no krasta. Tajā piedalījās mazas klases jahtas, līdz pat pavisam mazām tupelītēm, kuras vada pamatskolnieki. Tā nu mēs ar visu čammāšanos un vietas meklēšanu bijām stipri nokavējušies, turklāt vējš bija “nokritis”. Īsi pirms iziešanas jūrā (no Lielupes grīvas) pāris kuteri vilka aiz sevis sakabinātas šnorēs pavisam mazo jahtiņu virtenes. Skats - nu akurāt, kā pīļu mamma ar pīlēniem. Vēl pamielojām acis ar Lielupes krastos pietauvotajiem ūdensmočiem un pievērsāmies jūrai.

Jūra bija tuvu “spogulim”. Praktiski bez viļņiem. Te pēkšņi Lielupē apmēram pret liedaga līniju pacēlās neliels vilnis. Pēc pāris sekundēm otrs, lielāks. Zābakos stāvošie makšķernieki sāka nemierīgi rosīties uz malu. Janka arī nojauzdams ko nelāgu runāja par malā braukšanu. Mana pārliecība nepieļāva, ka jūrā maza vēja laikā var pēkšņi rasties lieli viļņi, tādēļ gaisā noskanēja pāris frāzes par drosmes trūkumu un mīkstčaulību, kas līdzbraucēju uz brīdi apklusināja. Jāpiemin, ka es tai laikā, kā vienmēr filmēju. Tālāko vieglāk aprakstīt pēc skatītā videolentē. Nākamajos kadros redzams, kā mums 50 m priekšā no nekurienes paceļas pusmetru augsts vilnis un dobji būkšķot plīst. Tālāk filmā bilde ir visai neskaidra, jo arī mani piemeklēja iepriekšminētās rakstura īpašības un aizmirsu pievilkt tuvplānu. Skaņu celiņš liecina, ka arī man beidzot sagribējās apmeklēt tuvējos krūmus, bet bija jau par vēlu. Nu jau arī mēs bijām tikuši līdz vietai, kur upe savienojas ar jūru. Nākamais vilnis piedzima tieši zem katamarāna un kaķis, kā milža rokas pacelts cēlās augšup. Sekundes daļu sēdējām vismaz metrīga viļņa galotnē, tas dobji dārdot plīsa tieši zem mums, tad katamarāns sasvērās uz priekšu un ar milzu šļakstiem pārgāzās pāri vilnim, iedurdamies ar pontoniem ūdenī. Vēl paspēju ieraudzīt, ka vilnis bija tikpat liels cik tālu vien rāda acis un plīsa vienlaicīgi visā pludmalē.

Nākamais vilnis priekš mums vairs nebija bīstams un mēs tikai “pavizinājāmies liftā” augšā – lejā. Vilnis plīsa aiz mums radīdams vien dobju būkšķi un aizskalodams pludmalē atstātās drēbes. Mēs ātri pārskatījām korpusa savienojumus, skrūves un stiprinājumus un secinājām, ka esam lēti tikušu cauri. Ja tāds vilnis būtu plīsis sekundi ātrāk, tad tas neglābjami apraktu kaķi un iespējams mēs peldētos stikla šķiedras gabalu, buru un trosīšu jūklī. Tanī dienā mēs vēl ilgi un jauki burājām, kā arī ilgi spriedām par šo apm. 10 viļņu izcelsmi.

Nākamajā rītā satiekot kādu laika prognožu pareģi jautāju, kas par desām vakar īsti notika? Viņa jautri atbildēja: ”Nu ko - juti? Vakar Rumānijā bija stipra zemestrīce un atbalss rezultātā sakustējās tektoniskā plaisa zem Rīgas jūras līča...”

“Mjāaa...”, es noņurdēju, “Jutu gan, bet ne uz zemes...”

Kā sak’ ja tā padomā, iznāk, ka esam ar savu kaķi lēkuši pār cunami.



Epilogs

Tā gāja gadi un pēkšņi es atskārtu, ka iepriekšējā vasarā kaķis ne reizi nebija redzējis ūdeni. Sameklēju pircēju un sarunāju, lai brauc skatīties. Laikam ritot biju dažus loriņus nolicis tik uzticamā vietā, ka, protams, vairs nespēju atcerēties. Par cik nu jau šajā jomā biju pudu sāls apēdis, dažās stundās izgatavoju analogus. Tomēr pagāja ilgas stundas, līdz katamarānu, maniem bērniem palīdzot, dabūjām Bolderājas jahtu ostas ūdenī. Kad tiekam uz klāja, saule jau ir aiz horizonta un mākoņi krāsojas sārti. Iebraucot Daugavā jau krēsloja. Bija visai fascinējoša sajūta, kad Daugavas pretējā pusē dobji taurēdami lielie kravas kuģi steidzās uz jūru. Vienu brīdi jūtamies kā Kusturicas “Baltajā un melnajā kaķī”, jo mums garām, nu jau mēnesnīcā, brauc košām lampiņām izrotāts izklaides kuģītis ar jautri dejojošiem cilvēkiem, kuri mums māj ar rokām un sauc sveicienus.

Pontoni šķeļ nelielus vilnīšus gandrīz bez šūpošanās, vēja gandrīz nemaz nav, bet katamarāns mēnesnīcā klusi kā rēgs slīd pa Daugavas tumšo ūdeni. Par godu jaunajam saimniekam ar skaļu paukšķi gaisā uzlido šampanieša pudeles korķis. Putas tiek gan ūdenim, gan katamarānam, gan mums...

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv