Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Piecdesmit tūkstoši

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto no autora personīgā arhīva
Arhīvs: 2006. gads, Rīga

"Sveiks, vecais! Vai esi jau mājās no darba? ... Man ir doma aizšaut līdz jūrai... Paskaties, kas ārā par laiciņu – kokiem stumbri lokās visā garumā..."

"Čau! Ai, izskatās, ka nesanāks, laiks jau super, bet man brālis ciemos pieteicās..." Sarūgtināts nolieku telefona klausuli un skatos pa logu, kā vējš jau sāk cilāt jumta maliņu, bet kartona kastīte pārliecinoši pārlido pagalmu. Šitāds laiciņš un neviens negrib braukt uz jūru. Nu kas viņi visi ir ķerti, vai!? Tādu vēju var veselu gadu gaidīt un nesagaidīt... Pie kam ziemeļu virziens...

Manas drūmās domas pārtrauc telefona zvans. "Hei! Mans brālis atbrauca un teica – nu ko mēs tā istabā sēdēsim... Varbūt līdz jūriņai aizlaižam?" Esmu spārnos! Pasaulē tomēr pastāv taisnība. Atvēlu sev 7 minūtes ko savākt pendeles. Ar saucienu sievai - "Es te drusku ar Ivaru līdz jūriņai aizšaušu" izlidoju pa durvīm, kur mani uzreiz iepļaukā dažas vēja nestas lapas. Super! Tās man ir kā buča uz vaiga.

No Pārdaugavas līdz Mangaļu molam ir ko braukt. Sajūta kā filmā par tornādo. Steidzamies uz vietu kur jābūt kaut kam varenam, bet nezini kas un kā. Gaidīšanas un Neziņas saldā garša. Ķīmiski laikam to sauc - adrenalīns.

Izkāpjam no mašīnas, kārtējo reizi secinu, ka latvieši ir jūras tauta. Vēl nekad, nekādos laika apstākļos vai diennakts stundās neesam pie jūras bijuši vieni paši. Uzvelku kājās krievu armijas ķīmiskās aizsardzības (ZOMP) zābakus. Tie sniedzas līdz padusēm. Velkot augšdaļu iesprūstu tajā un draugi man palīdz tikt pie elpas, ar spēku uzvelkot līdz galam ietuntulējot mani tajā kā kosmonautu. Ivars saģērbjas stipri pieticīgāk. Viņa brālis atbraucis ar visu sievu un mazu bērnu. Laikam jāradina pie jūras savlaicīgi, galu galā papucis tomēr ir jūrnieks. Neskatoties uz to, ja ir jau jūnijs, laiks ir neparasti auksts un žoklis klabot šņirkstina starp zobiem vēja nestās smiltis.

Izskatās, ka uz mola neviena nav. Viss skatītāju pulciņš respektē viļņu norādīto distanci. Izeju cauri cilvēku bariņam un jūtos, kā pirmais, kuram jāieiet Zvaigžņu Vārtos.

Pirmajos soļos secinu, ka viļņi diezgan stipri sit pa kājām un lielās gumijas zoles ir iešanai apgrūtinošas. Man kaklā, tā sauktajā sporta kastē, pasargāta SONY videokamera. Kastei teorētiski ir jāiztur slapjums un nelieli triecieni. Filmēt ir vairāk nekā grūti, jo vējš purina roku un kamera dauzās pret uzaci.



Esmu ticis jau līdz metāla izvirzījumam molā. Stāvu ar muguru pret margām un filmēju, kā Ivars lēkājot pār viļņiem mēģina fotografēt. Pēkšņi rodas sajūta, ka man no muguras uzbraukusi smagā automašīna. Mugurā ietriecies kāds 9 x 9 vilnis un par lielu brīnumu, vēl stāvot kājās, tieku mests diagonāli pāri molam! Ar saviem bezizmēra gumijniekiem sabremzējos kā ar slaloma slēpēm un priecājos, ka vēl esmu uz mola. Ja kāds no mums no tā noslīdēs tad būs visai maz iespēju palīdzēt, bet viļņi uz akmeņiem žēlastību nesola.

Kad pienāk Ivars, pāris vārdos apspriežamies par iešanas taktiku, bet pesimistiskākās lietas nepārrunājam. Tās mums tāpat ir skaidras. Šeit neviens otru iespēju nedos. Ne šodien un ne šeit. Te viss ir pa īstam un tagad. Cenšamies ātri tikt līdz vietai kur molam ārējā mala ir paaugstināta. Brīdī kad gāžas vilnis nedrīkst iet. Kājas savās domās ir "jāpielīmē" pie betona. Citādi tās uzpeld un tevi nes pretī tiem diviem metriem, kas šķir no Daugavas.

Pie mola paaugstinātās daļas par laimi ir saglabājušās metāla cilpas. Kad nāk vilnis, abi bļaujam "TURRIES!!!" un skrienam pie tuvākās cilpas, lai iekrampētos tajā ar visu spēku. Mūsu balss kliedzot no visa spēka dzirdama apmēram 2-3 metrus. Vējš norauj viļņiem galotnes un nes tās pa gaisu. Izskatās kā lītu horizontāls lietus ar ķiršu lieluma pilēm. Kad tās trāpa pa ausi, tad skaņa ir kā pie pašas auss šautu no kalašņikova. Tās trāpa visu laiku...

Šobrīd nav ne miņas no adrenalīna, nav baiļu nedz arī uztraukuma. Vien vēss aprēķins. Trīs soļi, kliedziens "TURIES!", nosaluši pirksti ap dzelzs cilpu, dažu tonnu ūdens trieciens sejā, trīs soļi, kliedziens, jauna cilpa un tā bez gala.

Ja vilnis plīst aiz mola sienas par ātru, tas turpat sabrūk. Ja par vēlu, tā galotne pārslīd molam, bet ja tas trāpa pareizajā fāzē... ouuu-jeee, tad ir tāda sajūta, kā divi soļi no tevis sprāgtu jūras mīna. Tonnām ūdens uzšaujas 5-7 metru augstumā un pēc sekundes gāžas lejup. Šajā brīdī sākam izjust relativitātes teoriju. Laiks ir citāds, kā sēžot pie televizora ar aliņu rokā. Te katra sekunde ir jā-iz-dzī-vo. Ja tu kļūdīsies šajā sekundē, otras var nebūt. Tādēļ to, pēc cik ilga laika tikām uz mola, galu galā uzzinājām tikai skatoties video.

Nostājušies aiz nelielās bākas, iekrampējušies ar pirkstiem visos atrodamajos izciļņos, mēs stāvam un kliedzam. Kā mazi bērni. Droši vien tāda sajūta bija neandertālietim skatoties kā cīnās divi mamuti, vai vēl kas briesmīgāks. Spēku, ar kādu viļņi triecas pret mola betonu nav iespējams aprakstīt. Tonnām šļakatu paceļas augstāk par bākas augšu un gāžas lejup. Tai brīdī pat aiz bākas ir ūdens līdz ceļgaliem. Brīdi kaifojuši sākam atgriezties loģiskajā domāšanā.

Ivars izdomā, ka uz paša mola stūra nevajadzētu būt ūdens triecienam. Iznāk, ka tā vieta paliek it kā aizvējā, turklāt tur ir divas cilpas, pie kurām turēties. Nogaidām fāzi starp diviem viļņiem un Ivars aizskrien uz noraudzīto stūri, pietupstas un iekrampējas cilpās. Izskatās, it kā viņš vēlētos pacelt mola stūri. Nāk vilnis. Tas ir vidējs un atsizdamies pret betonu kā virzienu mainījusi lidmašīna, tas uzlido gaisā sprīdi aiz Ivara muguras. Pēc sekundes tas nāk lejā, nolīdams pār Ivaru un molu. Ivars nopurina no sevis ūdeni un staro. Pēc tam viņš mēģina to pašu ar seju pret jūru. Tad ūdens tonnas eksplodē sprīdi no viņa sejas.

Nogaidījis starpfāzi, viņš atskrien pie manis. Es atdodu videokameru viņam un skrienu uz mola stūri. Kad esi no visa spēka iekrampējies dzelžos un nospriegojies, tad nevar pagriezt galvu, lai redzētu, kad nāks vilnis. Pirmais bija slābs. Dažas sekundes klusuma. Jessss! Vienu brīdi sajūta varētu būt kā Gulivera Milžu zemes trauku mazgājamajā mašīnā. Ūdens visapkārt ir apmēram tikpat cik gaisa. Tajā visā ir jāmāk elpot, bet tobrīd par to nemaz nedomāju. Varbūt, ka arī neelpoju. Izmēģinu vēl ar seju pret jūru, bet viļņi liekas tādi paslābi. Tobrīd es vēl nesapratu, ka jūra gatavo mums pārsteigumu. Atskrienu pie bākas un Ivars saka, ka viņam ir ideja. "Tur vajag sēdēt iekša ar visu videokameru". Tālāko būtu vērts ierakstīt uz DVD lai var apskatīt no vairākiem skata leņķiem un visādos ātrumos. Divreiz nav jāsaka – Ivars jau ir uz stūra, ar vienu roku turas cilpā, bet otrā - videokamera. Es stāvu aiz bākas un vēl tagad ierakstā redzams (atkārtoju, ka redzams, nevis dzirdams), kā bļauju, kad vilnis nāk. Pirmais vilnis saplīst par ātru un sabrūk pie Ivara kājām. Bļauju vēlreiz un rādu, lai turas. Arī tas izrādās niecīgs. Tad manu uzmanību pievērš nevis vilnis, bet ūdens kalns, kurš tuvojas Ivaram nepavisam ne no muguras, bet no sāna. Pie kam, no tā sāna kur roka aizņemta ar filmēšanu. Izvalbu acis, pārgriežu seju un bļauju cik spēka, lai saprot, ka notiks, kas vairāk kā gaidīts. Iekrampējos bākas durvju eņģēs un manos spēkos ir vien noskatīties, kas notiks. Vilnis nāk pret mola betona malu pareizajā fāzē... tā galotne uzlido gaisā pusotrā bākas augstumā... pakavējas tur nepilnu sekundi un nepielūdzamā gravitācija to velk atpakaļ - mums uz galvas. Viss mola paaugstinājums burtiski tiek aprakts zem milzīga ūdens kalna. Man stāvot aiz bākas, ūdens sniedzas līdz padusēm. Lūkojos tajā virzienā kur pēc pāris sekundēm vajadzētu parādīties Ivara aprisēm un man galvā ir tikai viena doma – kaut viņš tur būtu…



(...reklāmas pauze ...he-he-he!)

Vēl pāris mirkļus ūdens skrien atpakaļ jūrā un mani sāk pārņemt slikta nojauta. Mola stūris ir tukšs... Sekundes desmitdaļā aprēķinu viļņa trieciena virzienu un skrienu tā virzienā. Tur zem galvenās platformas ir vēl viena zemāka platforma. Tai vietā, kur vasarā var sauļoties, šobrīd darbojas briesmīga veļas mazgājamā mašīna un tajā pavīd Ivara dzeltenās jakas stūris. Ar vienu roku ieķēries metāla cilpā ielecu ūdenī un saķeru jaku. Tajā brīdī pār molu gāžas vēl viens milzīgs vilnis. Mani pārklāj putains ūdens un nostiepj mani kā stīgu starp Ivara jaku un cilpu, kurā turos. Kreisā roka tur mūs abus un cilpa ir glumāka, tādēļ mani norauj no cilpas. Airējos pa ūdeni joprojām turēdams jaku. Jūtu, ka ūdens spēks mazinās un paspēju kaut kur pieķerties, kad gāžas trešais vilnis. Slīdam tālāk pa betona virsmu izmisīgi cenšoties ar nagiem ieķerties betonā.

Pēc brītiņa abi izbāžam galvas no ūdens, paskatāmies viens uz otru un saprotamies bez vārdiem. Izmantojot pauzi starp viļņiem, kaķa ātrumā esam augšā uz mola un noslēpjamies aiz bākas. Pirmie vārdi skan – "Vai kamera bija ieslēgta?" – "Aha! Nepaspēju izslēgt…" atbild Ivars. Secinām, ka pirmajai reizei laikam pietiks un vēlreiz bijīgi paskatījušies uz jūru dodamies atpakaļ. Ejot škrobojos par veļasmašīnā apdauzītajiem elkoņiem un ceļgaliem. Ivars ticis uz puslīdz cietas zemes sāka palikt lepns – "Ko līdi tur? Es būtu pats izkāpis ārā." Man neatlika nekas cits kā paskaidrot, ka es tikai pēc savas videokameras aizgāju... Vislielākais brīnums, ka kameras kaste bija vienā gabalā un bez plaisām, kaut arī pamatīgi noskrāpēta. Vēlāk skatoties video, secinājām, ka zem ūdens esam bijuši vairāk par minūti.

Atpakaļceļā ieraugam ko neparastu. Apmēram mola vidū divas meitenes. Viņu apģērbs būtu ļoti piemērots kāda naktskluba apmeklējumam. Drosme gan apbrīnojama, jo neskatoties uz viļņu radītajiem šļakatu kalniem viņas spītīgi turpināja ceļu uz mola galu... Pāris sekundes pēc mūsu sastapšanās mola sienu vilnis trāpīja pareizajā fāzē... Manu kliedzienu TURIES! aiznesa vējš. Milzīgs vilnis kārtējo reizi pārklāja molu un vienu no meitenēm norāva no cilpas. Viņa bezpalīdzīgi ķepurojās pa ūdeni, kurš bez žēlastības meiteni nesa uz mola malu… Pēdējā sekundē Ivars viņu saķēra aiz apģērba un noturēja, kamēr aizskrien ūdens. Otra jaunkundze tikmēr rīstījās un izklepoja ūdeni. Mēs secinājām, ka vētra pastiprinās un šie laika apstākļi nav īsti radīti priekš viņām, turklāt viņu zināšanas par jūru, viļņiem, ūdeni un vēju arī vairāk atbilda tādām, kas šādus skatus vēro TV ekrānā. To arī viņām paziņojām un likām iet atpakaļ. Acīmredzot mūsu gājiens bija radījis nepareizu ilūziju par atrašanos vētras laikā uz mola.

Pa molu gāja vēl kāds vīrietis, kura iešanas stils likās daudz pieņemamāks un aprunājušies mēs viņam izstāstījām bīstamos punktus mola galā. Viņš aizgāja līdz mola galam un drīz nāca atpakaļ. Tas bija ļoti vērtīgi, jo vētra pastiprinājās un meitenes vairs pašas nespēja noturēties kājās. Viņi ar Ivaru drošināja meitenes, kamēr izkļuva no lielo viļņu zonas. Es biju aizņemts, jo man taču bija jāfilmē…

Bīstamākais moments atpakaļceļā bija vieta, kur molam beidzas sānsiena un tas kļūst plakans, bet viļņi vēl ir ļoti spēcīgi. Patvērušies aiz sienas pēdējiem metriem gaidījām kādu 9 vai 9 x 9 vilni aiz kura būtu jābūt dažu sekunžu pauzei skrējienam krasta virzienā. Vilnis nāca kā paredzēts, noraujot mani gar zemi, vēlreiz apdauzot ceļgalus, elkoņus, kameru un visu pārējo. Neganti lamājoties uztrausos kājās un visi metāmies krasta virzienā...

* * *
Ienācu mājā, bērni tūlīt aicina skatīties ko sevišķi aizraujošu – pa TV rādīja vienu no pirmajām sērijām raidījumā "Baiļu faktors". Paskatījos uz cilvēciņiem, kuri ķiverēm galvās, piesaitēti drošības virvēs bezvēja laikā staigāja pa kādu augstāku celtni un pajautāju, "Ko viņi tur dara?"

"Drosmīgākais no viņiem dabūs 50 tūkstošus!"

"Āāāā...", es garlaikoti novilku un gāju novilkt slapjās drēbes, lai ar dziedējošu smēri apsmērētu sadauzītos ceļgalus un elkoņus.

www.adventurerace.lv sadaļā "Dēku stāsti" lasāmi vēl vairāki aizraujoši Normana Graustiņa piedzīvojumu apraksti.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv