Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Vai kalns var būt "slepkava"?

Autors: Atis Rektiņš [ AUTORS?]
Foto: no p.p.a arhīva (L. Hartmane, K. Liepiņš)
2007. gada februāris, ASV

Ne visai glaimojošais apzīmējums "kalns – slepkava" visbiežāk tiek veltīts diviem kalniem – K2 (8611 m) un Nanga Parbatam (8125 m). Nedaudz retāk tas tiek attiecināts uz visiem astoņtūkstošniekiem, taču gandrīz tikpat bieži to izmanto gadījumos, kad kalns īsā laika posmā "prasījis" sevišķi daudzu cilvēku dzīvības.

Šādā skatījumā pēdējo divdesmit gadu laikā īpaši var paraudzīties uz diviem kalniem: attiecībā uz 1986. gada sezonu - K2, kad bojā gāja 13 alpīnisti un 1996. gada Everesta (8848 m) sezonu ar 15 bojāgājušajiem alpīnistiem. Jāsaka, ka arī 2006. gada pavasara sezona Everestā bija liktenīga vairāk kā 10 kāpējiem…

Neviena pasaules organizācija centralizēti neapkopo datus par nelaimes gadījumiem kalnos, īpaši jau tādēļ, ka Himalajos ir pietiekoši daudz citu problēmu, lai kāds valsts līmenī nodarbotos ar šādu datu apstrādi. Vairāk vai mazāk precīza informācija pieejama tikai par "civilizēto" valstu kalniem, taču arī tā parasti nav 100% uzticama, īpaši attiecībā uz 20. gs. sākumu vai 19. gs. beigām. Citur pasaulē kaut kādi dati tiek apkopoti tikai veiksmīgas uzkāpšanas un nāves gadījumos, parasti neviens pat necenšas reģistrēt nesekmīgus uzkāpšanas mēģinājumus un arī tie pietiekoši bieži notiek apejot oficiālās atļaujas un oficiālos "atļautos" kāpšanas maršrutus.

Vairāk vai mazāk universāls rādītājs, kuru izmanto kalnu bīstamības raksturošanai ir tikai viens – kopējais nāves gadījumu skaits uz kalna pret virsotni sasniegušo cilvēku skaitu izteikts procentos. Protams, šis rādītājs nav pilnīgs un var pat likties neloģisks, jo bieži negadījumos bojā gājuši to ekspedīciju dalībnieki, kuri nemaz nav sasnieguši virsotni, turklāt tas var viegli pārsniegt arī 100% atzīmi…

Lai nevajadzētu velti lauzīt galvu par šādas statistikas loģiskumu, pasaulē daudzmaz uzticams ir tikai viens statistikas apkopojums - par nāves gadījumiem visos 14 astoņtūkstošniekos (skat. virsotņu uzskaitījumu, kuru augstums pārsniedz 8000 m. augstumu virs jūras līmeņa, šeit), kurā ietverti dati līdz 2003. gada kāpšanas sezonai. Šie dati ir daudzu cilvēku vairāku gadu desmitu darba rezultāts, kurš pieejams ExplorersWeb interneta lapā. Informācija, protams, nav pilnīga, tomēr cita alternatīva pagaidām vēl nepastāv.

Vispirms jau aprēķināts, ka vidēji astoņtūkstošnieka virsotni sasniedz tikai viens no desmit pretendentiem uz to. Tas ir vidējais rādītājs, kurš bāzēts uz aptuveniem un nekonkrētiem skaitļiem. Neraugoties uz 90% neveiksmes iespēju, augstkalnu virsotnēs pēdējos gados uzkāpj aizvien lielāks skaits cilvēku, kas saistīts ar to, ka komerciālu ekspedīciju skaits ir aizvien pieaugošs. Tomēr, kā var redzēt grafikā, ar izteikti lielu kāpēju skaitu izceļas tikai divas virsotnes - Everests un Čo Oiju (pēc dažādiem datiem 8188 - 8201 m), pārējos astoņtūkstošniekos vidēji nav uzkāpuši vairāk kā daži simti kāpēju, turklāt lielākā daļa no tiem – pēdējo 20 gadu laikā.


Dati no ExplorersWeb (lielāka izmēra versija pieejama šeit)

Kas attiecas uz statistiku atsevišķos kalnos, tad atšķirības ir pietiekoši lielas.


Dati no ExplorersWeb (lielāka izmēra versija pieejama šeit)

Protams, īpaši izceļas Annapurna (8075/8091 m), kurā arī uzkāpis vismazākais skaits cilvēku, kaut arī šis ir pirmais alpīnisma vēsturē pieveiktais astoņtūkstošnieks (Francijas ekspedīcijas dalībnieki Moriss Ercogs un Luī Lašenāls, 1950. gada 3. jūnijā). Viens no slavenākajiem Anapurnas pēdējā laika upuriem ir krievu alpīnists Anatolijs Boukrejevs, kurš Anapurnā kāpa gadu pēc 1996. gada traģiskajiem notikumiem uz Everesta. 2005. gadā uz Anapurnas bojā gāja Kristians Kuntners (Christian Kuntner), kuram šis būtu bijis 14. astoņtūkstošnieks. Tikai dažas dienas pirms viņa nāves, pēc vairākkārtējām neveiksmēm, Anapurnā veiksmīgi uzkāpa Eds Viesturs, kļūstot par divpadsmito cilvēku pasaulē, kuram izdevies uzkāpt visās 14 pasaules augstākajā virsotnēs (pirmais kalnos kāpējs, kam tas izdevās 16 gadu laikā (1970.-1986.) - Reinholds Mesners).


Anapurnas dienvidu siena, foto no Tharpu Chuli (5660 m) virsotnes (foto: K. Liepiņš)

Arī K2 nav zaudējis savu bīstamību, taču nevarētu teikt, ka skaitļi ir ļoti uzticami, piemēram, 2002. un 2003. gadā virsotni nesasniedza neviens kalnos kāpējs, taču reģistrēts viens bojāgājušais. Īpaši izceļas Šišapangma (8027 m), jo kaut arī šis kalns skaitās viens no vieglāk sasniedzamajiem astoņtūkstošniekiem, no 1990. – 2003. gadam uz kalna bojā gājuši 17 cilvēki (līdz tam kalns vairāku desmitu gadu laikā "paņēmis" tikai 2 dzīvības). Tas varētu būt daļēji izskaidrojams paviršas attieksmes pret kalnu dēļ, jo kāpšana kalnos ir kļuvusi par pietiekoši rentablu biznesu un potenciālos kāpējus var īpaši viegli pievilināt ar "nebīstamajiem kalniem".

Arī Everests daudzu uztverē ir pietiekoši zaudējis savu bīstamību un tagad tā virsotni katru sezonu sasniedz vairāki simti kāpēju, turklāt to vidū gadās pietiekoši daudzi dīvaiņi, kas nebeidz pārsteigt ar dažādiem "rekordiem" – visjaunākais un visvecākais virsotni sasniegušais kāpējs, kāpēji ar ļoti smagu invaliditāti (bez rokām, kājām, akli), ģimenes pāri, trīs brāļi vienā dienā, kāpēji, kas lejup no virsotnes dodas ar paraplānu, slēpēm vai snovborda dēli... (Par dažiem Everesta un citu astoņtūkstošnieku preses arhīva interesantumiem var lasīt šeit.) Pagaidām Everestā nav uzkāpuši vienīgi suņi un kaķi, bet noteikti drīz atradīsies kāds, kurš līdz tam aizdomāsies. Ap Everestu arī visvairāk "spieto" gidi, jo lielākā daļu cilvēku, ja jāizvēlas savu kāpšanas ambīciju apmierināšanai piemērots kalns, izvēlas tieši "Pasaules Jumtu". Pirms neilga laika arī Eds Viesturs paziņoja, ka pēc divu gadu atpūtas viņš vadīs vienu no Everesta kāpēju grupām, turklāt vēl ir palikušas dažas brīvas vietas par 64 995 dolāriem gabalā...


Everests – pasaules augstākā kalnu virsotne (foto: L. Hartmane)

Aizvien pieaugošais augstkalnos kāpēju skaits rada problēmu, ka arvien "normālāk" tiek uztverta situācija, kurā kāpēji paiet garām tiem, kam gadījušās dažādas nelaimes uz kalna, nesniedzot nekādu palīdzību, parasti pamatojot to, ka viņu pienākums nav palīdzēt tiem, kas uz kalna atrodas pietiekami nesagatavojušies kāpienam. Šādu gadījumu skaits nu jau ir pietiekoši liels, turklāt kā nesen National Geographic atzina gids Dans Mazurs (kurš 2006. gadā uz Everesta 8500 metru augstumā, tā vietā lai turpinātu divus savus klientus aizvadīt līdz netālajai virsotnei, pārtrauca kāpienu un izglāba austrālieti Linkolnu Holu, kuru nomirt bez ekipējuma un skābekļa bija atstājuši viņa paša ekspedīcijas gidi), tad krasi krities viņa klientu skaits, jo neviens tā īsti nevēloties algot gidu, kurš šādu iemeslu dēļ "nekāpj līdz galam".

Nevar teikt, ka komerciāla kāpšana ir kas nosodāms, jo arī kāpējiem ir tiesības pelnīt naudu un no bijušo "komerciālo kāpēju" aprindām nāk vairāki pašlaik plaši pazīstami alpīnisti. Negatīvi tomēr ir tas, ka atsevišķu firmu (īpaši tādu, kas piedāvā sevišķi lētus pakalpojumus) klientiem tiek radīta apziņa, ka, kāpjot ar gidu, tiek izslēgts jebkāds iespējamais risks un sniegtas noteiktas izdzīvošanas garantijas, radot mānīgas drošības ilūziju. Dārgāko pakalpojumu sniedzēji parasti mēdz rīkoties ētiskāk (lai gan tā nav likumsakarība!), tomēr arī 1996. gada traģiskie notikumi Everestā vismaz daļēji radās tādēļ, ka tika mēģināts par katru cenu "uzvilkt" klientus virsotnē, turklāt šo pasākumu vadīja vairāki ļoti pieredzējuši kāpēji (Skots Fišers un Robs Hols), kuri pirms tam vairākas reizes bija publiski izteikušies pret šādas prakses piekopšanu.

Katrā ziņā, jāatceras tas, ka jebkurš, arī "visvieglākais" kalns var lepoties ar slavenu alpīnistu upuriem pietiekoši lielā skaitā un kā 1986. pie K2 izteicās amerikāņu alpīnists Normens Direnfurts (Norman Dyhrenfurth) par kādu, vārdā nenosauktu kāpēju – "Viņš zina, kas ir pasaules klases kāpējs, tu domā, ka viņš ir, es par to neesmu tik pārliecināts; bet vai kāds to ir papūlējies pateikt kalnam?"

***
Raksta sagatavošanai izmantotie materiāli:
● Statistikas dati, izmantoti ar ExplorersWeb atļauju.
● National Geographic Adventure raksts par Danu Mazuru (pilns raksts).

Interesanta papildus informācija:
● Everestnews raksts, protestējot pret Discovery Channel dokumentālo filmu, kuras galvenajā lomā ir gids Rasels Braiss, kura vadītā firma ētiku nenostāda galvenajā lomā (pilns raksts).
● National Geographic Adventure rakstu sērija par pēdējās desmitgades pārmaiņām Everestā, 2006. gada jūnija numurā (rakstu sērija).
● Diskusija Summitpost.org par pasaules bīstamāko kalnu (diskusija lasāma šeit).


Cho-oiju (8201 m) - sestā augstākā kalnu virsotne pasaulē (foto: L. Hartmane)

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vairāki raksti par Latvijas alpīnistu kāpieniem augstkalnos, t.sk. arī par Līgas Hartmanes mēģinājumu kāpt Čo Oiju un Ata Plakana mēģinājumu sasniegt Šišapangmas virsotni (abi 2006. gadā).

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv