Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Ceļojums uz المملكة المغربية‎
(komunālā tūrista piezīmes)

Autors: Raivo Šulcs [ AUTORS?]
2007. gada februāris, Rīga

Ja godīgi, sākumā nemaz negribēju braukt. Par cik tūristu grupā (darba kolektīvs), savās interesēs (pasākt kaut ko ne-tūristisku) esmu tikpat kā bez domubiedriem, nav arī priekšstata, ko labu Marokā (2007. gada 21.-28. janvāris) varētu sadarīt. Jāsaka paldies tiem, kuri tomēr mani pierunāja, jo, protams, ka patika, un tā ceļojums ir sācies.

Rīga – Londona
Izlidojam deviņos pēc Latvijas laika. Uz Londonas Stantstedas lidostu Ryanair’s aizved smuki. Ar autobusu braucam uz Victoria station, lai vakarā dotos uz Lutonas lidostu, no kurienes Ryanair’s uz galamērķi Marakešu. Dzelzceļš nedarbojas, jo pirms tam bijusi vētra.

Neienāk prātā uzreiz nopirkt autobusa biļeti turp - atpakaļ, līdz ar to brauciens izmaksā 14 + 10 vietējas naudas. Londonā aprijam fish&chips pa ~10 naudām, izmetam klasisku tūristu apli, izbraucam ar metro un naktī ierodamies Stantstedas lidostā, kur paredzams ~4 h naktsmiers. Esmu pārstiepies bagāžu, jo atstāt glabātuvē Viktorijas stacijā tas maksā 6 naudas un pārāk mazās kedas lauž kājas, jeb kājas nekādīgi negrib pieņemt kedu formu. Bet sešas naudas ir sešas naudas, gabals nenokrita.

Kopējais cipars ~50 Ls par diennakti iekš GB. Piem., ūdens Tax-frijā bez 1,5 naudām litrā nav nopērkams, bet lidmašīnā rīkle kalst un padzerties gribās. Lūtonā, kā mazā lidostā, ir tīri jauki. Atceroties Londonas centru, sajūsmina britu fanīgais akcents. Nakts lidostā, rīts klāt un laiks ~ 3,5 h pārlidojumam uz Marakešu.



1. diena. Marakeša
Pēc maz gulētas nakts lidojums ir nogurdinošs, no snaudas atmodina Āfrikas aero-peizāža. Nosēžamies Marakešas lidostā un nogurums pāriet sakarā ar kultūršoku. Esam citā kontinentā - Āfrikā. Nesaprotami cilvēki un ierasto koku vietā palmas. Apmēram 20 grādi plusā, ziemas drēbēs pa karstu. Pēc deklarācijas aizpildīšanas u.c. formalitātēm nokļūstam ārpus lidostas slēgtās zonas.

Pirmais pārpratums. Sagaidīt ieradies ne tikai tas čubriks, pie kura rezervēta naktsmītne, bet arī cits čubriks, kurš ticis sakontaktēts kā iespējamais variants "B". Kompromisa meklējumi un rodas priekšstats par vietējiem. Trīspusējās sarunās uzvar kadrs, kuram jau samaksāts un šis ņemas organizēt transportu. Tiekam izsēdināti pa mašīnām. Izbaudu daudz aprunāto braukšanas stilu Marokā, joprojām palmas un pirmie bērni - diedelnieki.

Tiekam aizvesti uz Marakešas "Avotiem" ~6 km no pilsētas. Apkārt nabadzība un miskaste, taču teritorijā šiks un oāze - slēgta sēta, mauriņš, austrumu dizaini, apelsīni, baseins. Saimnieks uzaicinājis uz sagaidīšanu vietējo tautas ansambli un cienā ar tēju. Relax iestājas pēc istabiņu ierādīšanas, pārāk biezo drēbju nomešanas un atvēsinošas peldes baseinā.

Priekškaru paceļ un uz skatuves uznāk ņekijs puskrievs-pusmarokānis-pus-vēl kaut kas, tā kā kosmopolīts un latvietis Džamals, kurš pārvalda krievu mēli (turpmāk tekstā Melnais Jānis, kuram ir dēls Melnais Pēteris, kurš vēl tikai apgūst amatu), un būšot mūsu gids un pavadonis visās lietās. Melnais Jānis bārstās ar piedāvājumiem un redzams, ka Jānis ir pie**sējs (piekāsējs), tak nav kur likties svešā zemē.

Vakara gaitā lielākā daļa grupas razkruķijās braukt kopā ar Melno Jāni uz Marakešas tirgu, jo tur būšot sak’ vietējo Jaunais Gads. Laikam bija divas cenas – 20 Eur par minimālo programmu un 40 Eur par maksimālo. Es tā kā vairāk esmu noguris no lidmašīnām un vēl paveicies – uzradies domubiedreņu harēms un mēs paliekam pie Saīda (turpmāk tekstā Sindbads) ielietot līdzpaņemto akcīzes produktu. Līdz kaulam paņem "Allah Akhbar" no mošejas torņa. Labi sēžam.

***

Ielietošana pamazām pārtop "Katrīnas palīdzības formulā", jeb pašpalīdzības pulciņā un jauki tusējam, līdz sagribas ēst. Nelaime tāda, ka uz to brīdi esmu salietojies līdz pašpalīdzības stadijai, t.i., spēju tikai pasīvi reflektēt uz apkārt notiekošo. Harēms uzaicina Sindbadu, jeb precīzāk Sindbada kalpotājs pamanījis, ka tiek dedzināts sausais spirts un vārīti makaroni, uzrodas pats ar piedāvājumu uzorganizēt vakariņas.



Apgaismības mirklis: meitenes ar Sindbadu menedžē ēdienu, es snauduļoju. Paceļu galvu un kaut ko nomurkšķu. Sindbads uzreiz aizmirst dīlu ar meitenēm un rūpīgi skatoties mutē mēģina izsekot domu gājienam, lai gan man tāda nemaz nav. O jā, patīkami, vīrieši arābu pasaulē ir cieņā...

***

Atgriežas pirmie pārbiedētie ziņneši no Melnā Jāņa Jaungada pasākuma. Leģenda sekojoša: Melnais Jānis ievedis Marakešas tirgū un nokūpējis, uzticot gida pienākumus kādam čurkam un piekodinājis čurkam nemaksāt. Čurka ieved grupu tirgus getto rajonā un sāk prasīt naudu par izvešanu ārā. Kā nu tur bija un kā ne, nezinu, bet beigās ieberziens uz $, Melnais Jānis ar savu "labais policists / sliktais policists" geimu tiek cauri sveikā kā labais un vēl uzvārās izvadājot pārbiedētos tūristus ar savu transportu. Pa naudu, protams. Kopš tā brīža visi ir pārliecināti, ka bez Jāņa Marokā nekur.

Harēms aiziet gulēt ar atvadu vārdiem, ka te nākšot žurkas un skorpioni…

2. diena - Marakeša
Nākamā diena paredzēta freelance stilā. Rīts pie baseina, harēms, neskatoties uz nelielām domstarpībām, joprojām uzticams un izlemjam aiziet ar kājām līdz centram. Vakarā izstaigājām Marakešas jauno, eiropeisko pilsētas daļu. Austrumu arhitektūra un eiropeisks dzīvesveids. Pirmā pazīme, ka sāc novirzīties no trases – spēcīga ēzeļu un cilvēku urīna smaka. Tas var atgadīties arī nogriežoties pirmajā sānieliņā no galvenās ielas. Tādējādi spožums sadzīvo ar postu. Atpakaļ ar taksometru.



Interesanti, ka vārnas (dēļ pelēkajiem tērpiem) t.i., istabenes mūsu mītnē ir ļoti kārtīgas. Tiek izvandīts un sakārtots pilnīgi viss. Drēbes, ieskaitot netīrās zeķes, salocītas un pārkārtotas glītās čupiņās, gultas smuki uzklātas, jo kā esi uzklājis pa savai modei, neder un kurpes sakārtotas ar purngaliem pret mošeju (vai otrādi).

***

Nākamajā, trešajā dienā, agri no rīta Jānis vedīs mūs ekskursijā pa Maroku. Plānotais maršruts nav vispārzināms, bet izrādās Marakeša – Essouira – Agadira. Ved pa iekšzemi uz Essouiru un tad gar okeānu uz kūrortu pilsētu Agadiru.

3. diena – Marakeša – Essaouira – Agadira
Iepriekšējais vakars pavadīts daloties iespaidos pilnā sastāvā, tāpēc gulēts atkal ir maz, bet jāizbrauc pirms sešiem no rīta. Braucam divos Jāņa noorganizētos busos. Mūsējais šoferis pēc pēdējās šoferu modes tērpies ādas jakā pie +20 pēc Celsija un angliski nesaprot, uz sakariem neiziet.

Essaouira
Pitstops vietā ar skatu no augšas uz Essaouiru. Izskatās smuki. Redzamā saliņa esot cietums. Essaouira ir ne pārāk liela, sena ostas pilsētele okeāna krastā un skaitoties ne ta hipiju, ne ta brīvdomātāju un citādu pīpētāju pilsēta. Tā arī izrādās. Fīlings savādāks nekā Marakešā. Patīkama gaisotne.



Gribējās nobildēt centrālo tornīti no okeāna puses. Pārkāpjam pāri akmens margai, vietējie izbrīnīti sāk lūrēt un kaut ko stāstīt arābu valodā. Nez kāpēc neiebraucam par ko bazars un kāpjam uz publiskam skatam aizsegto akmeņu piekrasti. Ignorējam arī STOP zīmi tūristiem – spēcīgo urīna aromātu, jo vietējie puiši tur publiski dara savas lietas. Nepaiet ne minūte, kad uzsit adrenalīnu. Diskrētās cūcības ar pieeju no okeāna stūrī, klints iedobē (tātad ar skatu uz okeānu), tusē jauks kolektīvs – milzīgs nēģeris, kā no filmas "Zaļā jūdze" melnā rūķu tērpā (turpmāk tekstā "Rūts" no "root" [angl.]). Rūtam aiz muguras kādi desmit melnīgsnēji puiši ādas jakās. Relaksēti sagūluši, sasēduši kā nu kurais, kumārī.

Ieraugot mūs, bariņš atmostas no snaudas un sarosās. Rūts, kas izskatās pēc viņu garīgā līdera, pieceļas kājās visā savā milzeņa augumā un tuvojas. Parauj nelaba priekšnojauta… Steidzīgā solītī tipinam atpakaļ. Skatītāji pie margām tā kā ierēc, pat grib padot roku, lai vieglāk pārkāpt atpakaļ uz tūristu takām. Apņemos turpmāk neignorēt urīna smaku un iepirkt tādu pašu tērpu kā Rūtam.



Pilsētas tirdziņš un centrālais laukums labs, daudz tūristu un vietējie laipni. Ik pa brīdim kāds kolorīts tēls neuzkrītoši piedāvā "smoke". Izvazājamies, iemēģinu kā ir kaulēties (tā arī nesamācījos nokaulēt zem puses no prasītās cenas, bet vispār iespējams tas ir un aizņem kādas 20 minūtes) sapērkos šādus tādus štruntus.

Pusdienas mikrogrupā paēdam ostas centrālajā laukumā, vietējā gaģušņikā, kur līp grīda un staigā kaķīši. Kaķīši viņiem cieņā (precīzāk būtu sacīt "uz kaķīšiem viņiem PO", kas nozīmē, ka kaķīšus ciena), bet suņi ne visai. Suņi skraida baros ārpus apdzīvotām vietām un šķiet, par ēdienu sev gādā paši. Izvēle par labu gaģušņikam, nevis pretim esošajai "eiropeiskajai" Vecrīgas stila kafenei, jo uzrunā kopējā pilsētas stilā ieturēts noformējums, labas cenas un patīkamais nēģeris - apkalpotājs, no kura staro "welcome" - pozitīvs un smaids pa visu ģīmi. Pie viena barojam kaķīšus, līdz sarodas vesels bars.



Maltītes vietas izvēle atspēlējas ar nelabu dūšu un vēl tagad atceroties konkrēto ēdienu kuņģī sagriežas. Situācija tiek risināta pie pirmajām pazīmēm ar tabletēm profilaksei. Bet vispār vēlu apkalpotājam un iestādei veiksmi, jo apkalpotājs bija tiešām sirsnīgs un patīkams cilvēks, bet iestāde piedur ar stilu.

Pēc tam pastaigājam pa pludmali, kur kārtējo reizi kāds maniaks mēģina notirgot mušām aplipušus saldumus, bet kad nepērkam, velkas līdzi, ķeras rokās un kliedz nebalsī pa visu pagastu: "crazy men" un "you are crazy".

***



Turpmākais ceļš līdz Agadirai ved cauri Āfrikas ainavām pa paugurainu vidi. Brīžiem varētu būt arī diezgan augstu, jo aizkrīt ausis. Pēcāk gar okeānu. Šeit var redzēt, kā dzīvo vietējie ārpus pilsētām. Dzīvo nabadzīgi - galvenie transportlīdzekļi: velosipēdi, veci mopēdi (pa pilsētas centru vālē ar moderniem mopēdiem) un ēzeļi. Rodas pārdomas, ka labi vien ir, ka esmu tūristu grupā. Lai solo projektā dotos cauri vietējo ciematiem nekurienes vidū, vajadzētu pieredzi šāda veida ceļojumos un saskarsmē ar arābiem.





Netālu aiz Essaouiras apstājamies pie kazām, kuras dzīvo olīvkokos. Par bildēšanu ganiem, protams, jāmaksā. Princips - jāmaksā par katru kontaktu ar vietējo - jāuztver kā pašsaprotams. Krietni vēlāk jau pirms Agadiras piestājam vietā, no kuras redz okeānu. Redzēju arī lielo "sērfa vilni".



Agadira
Agadira ir rietumnieciska un moderna tūrisma pilsēta pie okeāna un kas svarīgi - pie pašas viesnīcas veikals ar iespēju nopirkt alu un cigaretes pa fiksētām cenām. Ja Sindbads alu tirgoja pa Eur 3, tad tur maksāja ~ Eur 1,2 - 1,5. Cigaretes 5 Eur. Katrā ziņā labāk, nekā Anglijā pa 5 mārciņām.



Par pasākumu līdz šai vietai - pārbraucienu no Marakešas līdz Agadirai paldies Melnajam Jānim Džamalam. No manas puses, tas arī bija viņa vienīgais nopelns visā pasākumā.

Neliels pārpratums viesnīcā, jo mana pase palikusi seifā pie Sindbada. Vispār Marokā ar šito jāuzmanās - nedrīkst laist pasi un naudu ārā no rokām. Par laimi Sindbads vieš uzticību un pārāk nestresoju. Viesnīcā iečeko bez pases, ja var dabūt zināt pases numuru, to menedžē ne ta Jānis, ne ta saprotoša attieksme no personāla puses. Personāls ir mulati šokolādes krāsā (nav ne vietējie berberi, ne čurkas, ne nēģeri), bet arī šeit franciski runā visi, angliski ne visai. Franču valodu māca skolās un tā ir oficiālā lietvedības valoda Marokā. Daudz franču tūristu, galvenokārt penši.

Turpmākais Melnā Jāņa plāns sekojošs: paliekam pa nakti Agadirā, daļa brauc uz Safari skatīties visādus čusnakus un skorpionus, daļa brauc makšķerēt haizivis.

Harēms mani šajā brīdī jau ir uzmetis. Harēma zaudējums ir smags, tāpēc gūšu mierinājumu braucot līdzi vīriem makšķerēt haizivis. Tas arī vairāk atbilst interesēm. Par abām programmām - Safari un haizivju zveju Janka grib vienādi - 35 Eur no deguna. Makšķerēšanas menedžeris (cits vietējais) iekasē piķi un pieraksta istabiņas numuru, lai no rīta var modināt, ja gadās aizgulēties. Daļa liekas šlāfen, daļa ar Janku iet uz vietējo diseni. Es tā kā vairāk šlāfen.

Brokastis viesnīcā - vietējā bulka, pankūkveidīgi plāceņi, zapte, tēja, kafija, sulas. Viss tiek servēts ar rokām.

Šoferītis neielaiž busā, par cik ostā esot jārāda pase... Kaulēšanās nepalīdz. Nē un viss. Naudu atdošot vakarā. Abloms. Bēdīga perspektīva - visu dienu vazāties pa pilsētu: nekā interesanta. Par laimi uzrodas divas jaunkundzes no mūsu grupas, kurām dažādu iemeslu dēļ piegriezies un tādējādi ir kompānija. Nav tas gadījums, lai organizētu jaunu harēmu, taču vienalga prieks.



Ja jau pilsēta ir vietējā Jūrmala, jāiet uz la ocean. Pludmale atrodas līcī, starp ostu un zemes ragu, tāpēc viļņu nav. Jāsaka, ka okeānā ar vilni ir jocīgi arī atklātās vietās. Ir gabals ar lielo vilni, bet apkārt samērā mierīgs (okeāna mērogiem, protams). Kā lielais, tā mazais vilnis nenāk regulāri – 1- 3 min. jāgaida. Vilnis ir garāks kā pierasts.



Par lielu pārsteigumu ieraugu, ka pludmalē nomā SOT'us. Laiks sāk nomākties, jo īstenībā arī tur ir viņu ziema. Ar sauli pirmajās dienās mums vienkārši ir netipiski paveicies, bet ūdens auksts. Principa pēc jāiebrauc. Šie par SOT'u grib 12 Eur stundā un izskatās pēc fixed price varianta tūristiem. Paņemu uz pusstundu. SOT's izrādās štrunts, jo netek ārā ūdens pat pie izrautiem korķiem, tomēr pāris reižu izdodas sagaidīt kādu Latvijas mēroga vilnīti un uzsēsties. Ūdens sāļš pēc suņa. Rokas momentā sausas un sāls kož lūpās.

Izstaigājušies pa pludmali - šajā pludmalē ir vairāk patrulējošu policistu un līdz ar to uzmākoņas ir pieklājīgāki un ātrāk atstājas - dodamies atpakaļ uz viesnīcu ar domu kaut ko pasākt. Pa ceļam vēl sajūtam urīna smaku un noejam tuvu gar pludmales underground tusiņu, kas roku rokā sadzīvo ar tūristu vietām.



Recepcijā iesaka apmeklēt vietējo tirgu nosaukumā "....soho", precīzi neatceros, un arī pasaka, cik pēc taisnības būtu jāmaksā taksim. Starp citu, Agadirā viss lētāks, nekā Marakešā. Vietējais tirgus savādāks katrā pilsētā. Izkāpjot no taksometra redzams, ka šis tirgus ir kaut kas līdzīgs slēgtam paviljonam austrumu stilā, t.i., jāieiet pa durvīm slēgtās telpās.

Pie ieejas kāds vīrs konfidenciāli uzčukst "You are welcome". Ja vietējie saka "You are welcome" tas nozīmē kaut ko labu. Varbūt konkrētais gadījums dēļ intonācijas, ka nočukstēts/nomurmināts bija savādāks, varbūt ne. Pie durvīm vīrs džemperī ar uzrakstu "Security" jautā "Are you OK?" un vienlaicīgi no zemes izlien un piesitās gara auguma kalsnējs un žiperīgs rūts zilā rūķa tērpā un sandalēs: "I am security assistant and will guide you through this market". Tāpat jau skaidrs, ka pie***īs (piečakarēs)…

Pēc Essaouiras tirgus šis šķiet nedraudzīgs. Nejūt pozitīvu. Tas ir pirmais likums - ja vietējais tev nepatīk - neielaidies ar viņu un tas darbojas. Tirgoņi čurkas, nelaipni skatieni. Vedot cauri šim tirgus sektoram, mūsu jaunais draugs stāsta: "There are many berbers, but there are also many arabs" un citādi biedē. Cik saprotu doma tāda, ka vietējā beberu cilts ir labie arābi un ir arī tādi "sliktie" arābi. Baltos cilvēkus šajā tirgus daļā neredz un arī turpmāk redz tikai pa kādam. Vīri ar uzrakstu "Security" ejot garām, klusās balsīs regulāri pārprasa "Are you OK?" visas iepirkšanās laikā.

Noskaidrojis, ko "madame un my friend" vēlas iepirkt, mūsu aizstāvis visās lietās ved pie savējā tirgotāja, ar kuru viņam ir dīls (dīls vietējiem ir vienmēr un par visu). Aizved uz kādu lavku, pēc mana klasifikatora pie vislielākā blēža. Vislielākais blēdis ir neliela auguma apsviedīgs francūzis-marokānis, baltais, apaļām acīm. Briesmīgi izmanīgs un aktīvs. Galvā melna cepurīte. Tas, ka baltais, vieš lielāku uzticību, tak īstenībā ir otrādi. Tajā pat laikā čurkas (nejaukt ar "robotiem"), mēdz būt arī tumsoņi.

Kā pozitīvo tēlu un cienījamu tirgotāju raksturotu iedzimto beberu, 50-60 gadu vecu, solīdā rūķu kostīmā (drīzāk ne melnā) un nacionālo ķubiķeiku galvā. Jo resnāks tirgotājs, jo pozitīvāks. Labāk, ka ūsas ir, bet var arī nebūt.



Mūsu glābējs pamāca kaulēties un izmet izsaucienus a la "They are tourists, give them very good price", kā arī nesaprotamā veidā, aiz iemesla, ka nav ko izdot, pamanās izšurīt manu maku. Par laimi neko priecīgu viņš tur neierauga, jo vērā ņemamais kāposts instinktīvi salikts "slepenajā kabatiņā". Viņš izgrābj kapeikas un sāk šķirot eiro no vietējām kapeikām un LV santīmiem. Vienā brīdī skatos, ka piedurkne atveras un sīknauda nemanāmi sāk virzīties rūķa tērpa piedurknes virzienā. Mazliet stresaini nostopēju procesu.

Lai mīkstinātu divdomīgo situāciju, jamais uzprasa "Do you smoke?" Parunājam par "smoke". Viņam esot draugs Kristiānijā un tā tālāk. Īstenībā izglītots blēdis. Saku, ka atturēšos, bet intereses pēc, cik maksā "smoke". Atkarībā no kvalitātes, bet pa 5 Eur priekš vietējiem varot dabūt. Vēlreiz apliecinu, ka es tā kā šoreiz nē un Sargātājs izved mūs no tirgus. Iestājas pakalpojumu paketes kļučevojs moments. "Pay me something for my service". Velku ārā kapeiciņas. Dodu eiro monētu. Cilvēkam seja savelkas nelaimīgā grimasē, viņš skumst līdz sirds dziļumiem (uz to viņi visi lieli meistari). Ar diviem eiro mūsu tirgus gids rādās apmierināts (t.i., nav apmierināts, bet iepriekš iepazinies ar mana maka saturu atzīst par labu esam). "Take taxi here". Viņš pieklājīgi pagaida, kamēr iekāpjam taksometrā.

***

Neapmierināti ar Jankas pie**sienu (piekāsienu) atgriežas haizivju makšķernieki. Pasākums labs, zveja ta bija, tak haizivis ar gruntenēm nemakšķerē vai vismaz haizivis tur nebija.

***

Ar to arī Agadiras apmeklējums beidzies. Izrādās, ka plāni mainījušies, jo grupa vēlas pēc safari pastaigāt pa pilsētu un Melnais ies mājās mazgāties (vai bija mazgāties, bet šoferiem nāk miegs, nevar… kāda starpība, Džamalam vienmēr ir ko teikt) un var piebraukt tikai deviņos. Visi aiziet ēst (šīs pilsētas pludmalē un centrā ir arī "English pub", hamburgeri pa lēto un citas eiropeiskas ekstras). Palieku dirnēt viesnīcā. Skumstu par aizgājušo godību (respektīvi, harēmu). Iedzeru vietējo tēju, vēroju, kā piekožas franču tūristi – penši. Ja ņem nevis piparmētru tēju ar cukuru, bet "autentisko", var iegūt īpatnēju dvēseles stāvokli. Laikam nepierasti daudz kofeīna, līdzīgi kā matē tējā. Jābrīdina, ka spējas dzert vietējo tēju tieši pakārtotas kuņģim. Dzirdēts, ka tēja ir tik stipra, ka nepieradušam var piemesties "vieglas kājas". Es tā kā riskēju un viss bija kārtībā. Žēl, ka neienāca prātā pievērsties tējai jau pirmajā dienā. Pirms prom braukšanas iepirku tēju, ko dzert Latvijā, bet nav tas.



Atpakaļceļā trāpās jēdzīgs šoferis un beidzot iespēja uzzināt vairāk par Maroku. Stāsts sekojošs: pirms tam valdīja Muhameds piektais, kurš bija pilnīgs āzis – būdams vecs, turēja harēmu un domāja tikai par savu labumu. Savukārt pēdējos sešus gadus rūlzo Muhameds sestais, kurš ir pilnīgs stārs un pacēlis valsti vēl nebijušā labklājības līmenī. Progress ir acīmredzams. Viņi cīnoties ar netīrību un misenes uz ielām tiekot pamazām ieviestas. Tam gribas ticēt, jo par Sesto labi izsakās visi vietējie. Minimālā alga 200 Eur, obligāta pamatizglītība. Iedzīvotāji jūtot reālu dzīves līmeņa uzlabošanos. Latvijā tādu patriotismu nesastapsi, tātad pamats tam ir. Līdz ar to varētu būt, ka šausmu stāsti par Maroku referē uz Piektā laikiem un situācija strauji mainās.





Sarunās ar lādzīgo šoferi laiks paiet nemanot un ap vieniem naktī esam atpakaļ Sindbada "Avotos" Marakešā. Nākamajā dienā vēl pēdējais tirgus apmeklējums un tad mājās.

Par tirgošanos
Pēdējā dienā vēlreiz dodamies uz pilsētu. Šoreiz ar konkrētu domu sapirkt visādus sū*us (suvenīrus). Procedūra ir aptuveni sekojoša:
- "Bonjour!"
- Ja tiek sagaidīta atbildes reakcija, tad "where are you from?"
- Tiek minēts "England?", "Poland?", "Germany?"
- Variācija par tēmu, ja iet divas meitenes: "Hello, fish&chips", "where are you from?" Ja atbilde neseko, vietējie mēģina uzminēt "Japan?" Japāņu tūristi viņiem dikti patīk.
- Vietējais uzskata, ka ir uzvarējis, ja ievilina savā lavkā. Izrāda un izcilā visas preces un dikti slavē "Very good quality, handmade", "Very good price for you, my friend". Piezīme: visas preces īstenībā ir Marocco quality - jūk ārā pa vīlēm un mazgājot noiet krāsa…
- "It's a gift for you" - uzmini nu...
- Tirgotāji ir visai kreatīvi, piemēram, ja interesē sega, iesaista segas locīšanas rotaļās, sak' palīdzi salocīt.
- Ja prece interesē, no pircēja puses seko jautājums: "How much for this?" Pārdevējs nosauc cenu un sākas kaulēšanās. "No, no, I can pay only this price" Reizēm gadās, ka mēģina paņemt uz muļķi naglim obrozom un pirmā cena tiek nosaukta neiedomājami augsta, tāpēc labāk iepriekš gūt vispārēju priekšstatu par cenām.



Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pirmo dienu labāk veltīt ekskursijai pa tirgu un iepirkties tikai pēc tam, kad ir skaidrs ap ko grozās lietas, jeb panākumi aug proporcionāli pieredzei. Piemēram, var viegli atšķirt tūristu, kurš Marokā pirmo dienu un tādu, kurš jau iedzīvojies. Vietējie naski izmanto pirmās dienas nedrošību.

Statistiski nokaulēt vienmēr var uz pusi, labākie kaulētāji - vairāk. Ja gribas vairāk, jārēķinās ar laika patēriņu. Tirgotājs rāda apbižotu seju, dusmīgi sviež preci zemē (un pats pēc tam arī paceļ), griež muguru un izpilda vēl simts un vienu cirka numuru. Izņēmums varbūt ir tādas vērtīgas lietas, kā tēja.



Neiztrūkstošs ir vecais triks, kad kaulēšanās vidū pārdevējs iesaiņo preci un grūž pircējam rokās. Vēl šie piekopj gājienu ar neskaidru cenas izrunāšanu, piemēram, nesapratīsi vai saka "twenty" vai "two hundred".

Obligāti jāatceras, ka sarokošanās nozīmē dīlu un pēc tam neko vairs mainīt nevar!

***

Labs triks, kas iedarbojas uz tirgotājiem, kad apnīk kaulēties (bet strādā ne vienmēr), ir nosaukt savu cenu, pagriezties un iet projām. Var gadīties, ka nelaimīgs un apbižots līdz sirds dziļumiem "tu esi mani izputinājis", tirgotājs pārdod par vēlamo cenu. Varbūt arī nē.

Ja šie sadusmojas pa īstam, seko uzbrauciens: "Are you from Bangladesh?"

Jau iepriekš pieminēju, ka "First rule of the fight club" ir neielaisties ar tiem, kuri nevieš simpātijas. Ja ir agresīvs, ved dziļi tirgū, pie savas lavkas, jo šajā nav kārotā prece, droši vien arī nekas labs nav gaidāms. Es tādiem negāju līdzi, tad viņi seko un briesmīgi lamājas. Piekāsīs jebkurā gadījumā trīskārtīgi. Baltajam cilvēkam nav lemts. Tirgošanās jāuztver kā spēle, kur tu maksā par savu izklaidi.



Londona
No Marokas izlaiž bez problēmām, īpaši nepārbauda. Priekšā vēl viens vakars Londonā. Lai nosistu laiku, atkārtoti dodamies pa Londonas centra tūristu takām. Atšķirībā no pirmās dienas redzēju divas Londonas – turp braucot pilsēta likās demokrātiska un draudzīga, otrajā reizē - par britiem neko labu nepateikšu.

Raugi, necietās izveikt nelielu sociālo eksperimentu: pastaigāt pa pilsētu rūķa tērpā, kas principā nav vis BinLadena apmetnis, bet nekaitīgu berberu nacionālais tērps. Laba pieredze uz savas ādas, kas ir aizspriedumi un diskriminācija.



Kopš šīs reizes būšu tolerantāks pret "citādajiem", jo apmēram iedomājos, kā pret viņiem izturas balto cilvēku pasaulē. Londonā neizturu spriedzi un velku rūķa tērpu nost. No otras puses, ja kultūras savā starpā konfliktē, nekāda tolerance tur nevar sanākt.

Otrā nakts lidostā. Izbraucot no GB garas rindas pie pārbaudes. Izkrata pamatīgi. Liek pat novilkt kurpes un laiž cauri skanerim.

Mājup
Paceļoties uz Frankfurti jau priecīgāk. Tuvojamies mājām. Frankfurtes lidostā jāpavada tikai kādas 6 stundas. Pēc Londonas priecājos par Vācijas cenām un varam atļauties arī patērēt, jo salīdzinot ar Maroku un Londonu, viss šķiet tik lēti.

Beidzot lielais brīdis Frankfurte - Rīga ir pienācis. Lidmašīnai paceļoties domās jau esmu mājās un skaitu stundas, līdz brīdim, kad atkalredzēšos.

"In Riga weather is little bit worse, there is heavy snow and some drift" ziņo pilots. "During flight we will inform you about further weather conditions".

Par vezer kondišoniem turpmāka informācija no pilota kabīnes neatskan. Ar lielu troksni izbīdās riteņi. Lidmašīnai drebot ejam na posadku. Bišķi šūpojās pa labi, pa kreisi. Salonā tiek izslēgtas gaismas. Lidmašīnas riteņi pieskaras skrejceļam un tad… pilots strauji iedod grīdā. Paceļamies. Divreiz uz īsu brīdi ieslēdzas turbīnas.

Kaut kas nav kā vajag
Lidmašīna uzņēmusi augstumu, pilots mundrā un optimistiskā balsī ziņo: "As you have noticed we were not able to land". Pēc brīža pieslēdzas arī otrs pilots latviski, bet tā arī neko jēdzīgu nepasaka. "Kā jau kapteinis angļu valodā minēja..." Tad pa vidu sāk čerkstēt un maisīties pilotu iekšējā komunikācija ar zemi, sakari pārtrūkst. No tā visa ir saprotams, ka plāns ir 20 minūtes riņķot virs Rīgas lidostas un mēģināt vēlreiz.

Salonā jūtama zināma nervozitāte. Stjuar(desa) kādam pasažierim neatļauj apmeklēt ateju "please sit down, toilet not allowed"un vispār neko neatļauj un nerespondē. Bērniem savukārt nepatīk vājais apgaismojums un izjūtas, kas rodas strauji uzņemot augstumu un krītot - viņi raud. Protams, arī tas, ka salonā valdošajā spriedzē var "cirvi pakārt". Bērni jūt arī to. Vecākiem ir ko nopūlēties bērnu mierināšanā.

Pēc mana pulksteņa 20 minūšu vietā riņķojam jau 40 minūtes. Vēl vienu reizi rodas sajūta, ka ejam na posadku, bet atkal paceļamies. Sajūta nav patīkama. Esmu atvadījies no kevlara, kajaka un citām laivām un ģimenes. Vēlos, lai manus pelnus izkaisa virs Bangladešas. Apsveru iespēju atzīties, ka esmu gejs, jo mana teorija tajā brīdī ir sekojoša: dedzina benzīnu, lai mazāk sprāgst, kad ies uz "emergency landing". Nezin kāpēc nāk prātā Holivudā plaši ekspluatētais scenārija variants, kad nevar izlaist riteņus, jo kaut kas ieklemmējis.

45. minūtē ieslēdzas gaisma un stjuarte paziņo, ka ir "15 minūtes for toilet", bet pilots manāmi atslābis (vairs nav tik pārspīlēti optimistisks) lietišķi paziņo, ka lidojam uz Kaunas un "it's about 20 minutes from here".

***

Tā vietā, lai priecātos par atrašanos uz draudzīgās Lietuvos Respublikas zemes, pasažieri nezin kāpēc briesmīgi sašutuši un saceļ neapmierinātu ļembastu. Laikam tāpēc, ka uz sēdekļu uzlīmēm attēlotā "emergency landing" ārā izkļūšanas shēma viņiem liktos saprātīgāka vai vismaz interesantāka par ordināru landingu. RIX tomēr tuvāk mājām, nekā Kaunas.



Kauņā stāsts arī beidzas. Pēc kārtējās nakts lidostā un n-tajiem pārlidojumiem besis baigais, vienīgais saprātīgais risinājums šķiet pa ceļam gulēt. Diezgan operatīvi visus ar autobusiem ved uz Rīgu. Autobusā pamodina. Domāju, ka esmu Marokā un uzrādu pasi, tad atkal aizmiegu. Rīgā ar ~ 12 stundu nokavēšanos esam ap puspieciem no rīta.

***

Fiskāls un morāls bankrots.

[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv