Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Sveika, māt!
jeb hrestomātisks izbrauciens pa Amatas upi novembrī

Autors: Kristaps, ar Gašas, Ineses, Ivetas, Guntara un Pētera piebildēm
Foto: Kristaps Liepiņš
Arhīvs: 2003. gads, Rīga

Viss sākās ar domām par garlaicīgu, pretīgu, pelēki slapju rudens nogali. Kā dzīvi padarīt kaut mazliet krāsaināku un ļaut sirdij un rokām nedaudz ietrīsēties brīnuma gaidās? Kā gan? Lai to uzzinātu, tika uzdots retorisks jautājums diskusiju lapā: "Vai kāds negrib piedalīties rudenīgi slapjā un baisi aukstā izbraucienā pa Salacu šīs nedēļas vidū?"

Pie ūdens tūrismā pieredzējušo komentāriem, ka "izmantot mātes dabas slapjos untumus" varot arī patīkamākā veidā, un "Salacu tak var braukt da-jebkad" sākām aizdomāties, ka daļēji jau viņiem taisnība. Lai gan Salacas izvēles vadmotīvs bija noformulējies – "ziemā Salaca ir aizsalusi, pavasarī pārāk daudz ūdens, vasarā pārāk skaista... atliek braukt tagad!" - tomēr paturējām sev iespēju mainīt savus plānus pasākuma gaitā. Jo galvenais jau ir gribēšana un apņemšanās, kas motivētu agri celties un ar laivu uz auto jumta doties ārā no Rīgas, lai arī rasina jau augšminētais, pretīgi pelēkais rudens miglas lietus un gaisa temperatūra nav visai piemērota peldēšanai apklātās ūdenstilpnēs.

Ar plānu "aizbrauksim līdz Amatai, paskatīsimies ūdens līmeni, ja nebūs, brauksim uz Salacu vai citur..." tiekamies Ieriķu ūdensdzirnavu krodziņā. Pēc rīta kafijas, sēžamies mašīnās un nobraucam pie Amatas. Ūdens tajā ir! Nav jau izdaudzinātais "pavasara līmenis", bet braukšanai tīri gana. Tā kā mūsu laivas, viena kanoe un divas cietās divvietīgās smailes, nav tādas, kā citu reizi pierasts braukt pa Amatu (tie, no mums, kas ir šeit jau laivojuši, to darījuši ar piepūšamām divvietīgām vai piepūšamām rafta laivām), tad nolemjam braukt uz upes augšgalu, pie Amatas ciema, lai nedaudz mierīgākā iesākumā "pierīvētos" pie laivām un saviem laivas biedriem – arī kompānija mums šoreiz raiba, kopējas pieredzes uz upes nav.

Gaša: "Pie upes apskatām ūdeni. Vilnīši ar baltām galotnēm tāpat vien nerodas. Kaut kas tur ir. Ir nojauta, ka ūdens ir labs. Izlemjam, ka Salaca un Ogre pagaidīs līdz citai reizei. Krāmējam mantas, tad vēl nenojaušot kas no tā iznāks. Ielieku noderīgas lietas mūsu laivas kolektīvajā hermētiskajā maisā. Hidru īpašnieki uzvelk hidras. Pārējie - citu, viņuprāt piemērotu apģērbu.

Upe skrien strauji. Ir pirmās krācītes. Pirmais apnesiens. Tā nekas. Mēģinām savaldīt nepazīstamo cieto smaili un saairēties ar pāriniekiem. Pēteris brauc kopā ar Ivetu, Kristaps ar Guntaru, Gaša ar Inesi.

Lielais dzelzceļa tilts ir klāt. Atceros straumi pagājušo gadu pavasarī... Nieks vien ir, salīdzinot ar to kas tagad te darās. Te negaidīti, nez no kurienes uzglūn dažādi jauni šķēršļi, krāces lielākas. Smailēm nav "bruncīšu", kas parastam un vidējam ūdenim arī nebūtu nekas. Bet vilnīši nāk un piesmeļ to laivu... maitas tādi. Neko darīt, pie ūdens jāpierod pamazām! Pēteris ar Ivetu piestāj izlieties. Mēs arī nākošā līkumā esam nolēmuši izgāzt iekšējo baseinu dabīgajā tecējumā.

Ar vienu aci redzam kaut ko neparastu upē uz leju. Nevar saprast - tur ūdenskritums vai? No Pētera un Ivetas laivas nav ne miņas, tikai kaut kādi airi vicinās pa gaisu haotiski. Saprotam, ka sūdi lieli. Apgāžam laivu otrādi un ejam izlūkot. Pie HES atteces kanāla ir forša pārgāze uztaisīta. Otra smaile ir piesmēlusies līdz lūkai un vairāk kā zemūdene bijusi. Kanoe ir ticis vieglāk cauri. Inesei negribas tur braukt, un Guntars ar Kristapu aiziet līdz mūsu laivai un mērcas iekšā. Pēc izpētes viņi nobrauc pareizi, pa lielo lēzeno mēli. Jāpiebilst, ka no upes skatoties nekas nav skaidrs līdz pat pēdējam brīdim."



Iveta: "Vakardiena bija tiešām izdevusies. Lietas, ko es laikam ilgi atcerēšos ir zemūdeņu spēlēšana un peldēšanās aiz Lustūža līkumiem. Par zemūdenēm: nolēciens no tā sliekšņa aiz tilta bija pietiekams, lai laivu pielietu gandrīz līdz augšai ar ūdeni - laiva kļuva pusvadāma, lai neteiktu - nevadāma un sāka lēnām šķiebties uz sānu, iesmeļot vēl ūdeni. Kaut kā peldēt tobrīd negribējās, lai gan izskatījās, ka nāksies. Tomēr laiva tika iztaisnota, lai gan nu jau atradās zem ūdens un airi kalpoja tikai līdzsvaram, nevis stūrēšanai, un tādā stāvoklī arī to Kristaps izvilka krastā."

Jau pēc pirmās nopietnās vietas – pārgāzes sliekšņa šķērsošanas pirms paša jaunā HES izbūves, tika secinātas divas iztrūkstošas lietas cietajām smailēm – "bruncīši" un vismaz kaut kāds "cēlējspēks", gaisa rezerves laivas iekšpusē, kas apgāšanās un piesmelšanās gadījumā varētu celt laivu, neļaujot tai ātri nogrimt... Bet nu kā nav, tā nav, neba jau tāpēc atteiksimies no iesāktā plāna realizēšanas. Pēc nelielas pirmā slapjuma un aukstuma savaldīšanas, izlejot laivas un paskraidot pa krastu, dodamies tālāk. Amata, kā Amata. Brīžiem jautri, brīžiem zari, brīžiem viegli izšūpo laivu krācīšu baltajās putās. Un tieši šie ir tie brīži, kuru dēļ bija arī vērts visu šo uzsākt – dvēsele iedziedas, acīs visa dzīve kļūst krāsaināka, neskatoties uz rudenīgās miglas pielietajiem Amatas ielejas mežiem, kas brīžiem lēnāk, brīžiem straujāk slīd garām mūsu laivām.



Īpašas sajūtas pārņem ikvienu Amatas braucēju, kad tu tāds neliels "kukainītis" savā "čaumalā" lēni slīdi garām lielajiem Amatas iežu atsegumiem: Vizuļu iezis, Ainavu krauja, Dzilnas iezis, Zvārtes iezis. Rudi dzeltenās smilšakmens klintis mijās ar zilajiem māliem, dolomītu slāņiem, dažādos toņos zili zaļajām sūnām, kas vietām pārklāj gan klintis, gan resnu koku stumbrus. Krastos bieži pamanāmi izteikti spilgti bebru koktēlniecības paraugi un to vēl nepabeigtie projekti. Daži no nograuztajiem kokiem izveidojuši kārtējos šķēršļus upē, atkal nākas piestāt pie krasta un celt laivu tiem pāri. Tomēr dažu sagāzumu izdodas arī izbraukt, vai nu pastumjoties zem pāri upei nogāztā koka, vai lavierējot pa mazākām pārplūdušās upes attekām, kas piedara braukšanu vēl interesantāku, tehniskāku. Jāsaka, ka Amata pēdējos gados ir kļuvusi biežāk braukta, līdz ar to, salīdzinot ar dažām citām Latvijas starujupēm, arī brīvāka no sagāzumiem. Gribās jau arī tomēr braukt, nevis visu laiku komunicēt ar bebriem un māti, stiepjot laivu pāri n-tajiem sagāzumiem!

Gaša: "Apnesam Kārļu aizsprostu un gāžam tālāk. Vietām pagaidām viens otru, pabildējam. Vietas ir interesantas. Jaukākie pārsteigumi ir bebru nogāztie koki tūlīt aiz upju līkumiem. Paveicas, un nekur tā īsti nepiespiežamies, lai gan iespējas ir cik tik uziet. Jauka atrakcija bija izbraukšana pa apakšu zemu nokritušam kokam, pilnā ātrumā. Var arī galvu noraut un aplikties...

Vienu brīdi bijām atpalikuši, pirms Zvartes ieža braucam jau pa priekšu. Viss notiek ātri, vienā stiepienā nomaucam elegantu posmu un knapi paspējam iekrāmēties atstraumē pretī Zvartes iezim. Kanoe laiva drīz mums seko, sagaidām arī otru smaili. Dabīgi, ka atkal laivā ir akvārijs izveidojies, zivis tikai trūkst."



Novizināmies līdz Zvārtes iezim, kas pēc vienas no iespaidīgākajām Amatas krācēm majestātiski izslienas gandrīz vai pašā upes vidū. Izmetot nelielu goda apli atstraumē, piestājam pretējā krastā, lai nedaudz iekostu līdzņemtās maizītes un iedzertu siltu tēju. Pēc nelielas apspriešanās, kas sevī ietver klusu biklu jautājumu "bet Lustūzī būs sarežģītāk, kā līdz šim?" un secinājumu "baļšovo kriminala ņet", iepakojam izpakoto, vēl reizīti kopā ar Guntaru nobraucam pirms Zvārtes ieža esošo krācīti, un laižam pa upi lejā. Pa ceļam, vēl pirms Lustūža piestājam nofotografēt smuku līkumiņu, kā arī vēlreiz izliet mazo draisko vilnīšu piešļakstītās laivas. Un tad – nu tad lustēsim!



Kanoe laiva Lustūzī iet kā radīta, un pirmos divus līkumus izņemam tik pareizi, ka gandrīz vai jāsecina, ka pareiza braukšana atņem visam šim pasākumam zināmu riska burvību... Piestājam atsraumē pie krasta, piesienam laivu un skatāmies, kā šos līkumus izņems cietās smailes. Iveta ar Pēteri – nu skaisti, tiesa otrajā līkumā jau ar airiem gar klinti. Inese ar Gašu pirmajā līkumā – nu vēl skaistāk! Ieejot otrajā – nu pavisam skaisti! Tikai tā laiva tā sveras, sveras... Gaša vēl mēģina uz aira izcelties atpakaļ, un brīdi tas izdodas, bet pēc brīža jau aiziet "klasika". Abi peld, laiva, nu tā skaisti apliecas ap akmeni, salokot priekšējo un pakaļējo galus kopā... Sveika māt, esam klāt! Skrienu pa krastu līdz, saukdams Guntaram pieķert virvi, kas jau nolikta laivā pa ķērienam. Pēc otrā sviediena Inese, garām peldot to satver, un tiek pievilkta pie krasta. Gaša jau saviem spēkiem ķepurojas pa pretējā krasta klintiņu augšup.

Gaša: "Pie Zvārtes ieža ieliekamies upē pēdējie. Braucot panākam otru smaili. Tie lej ārā akvāriju no laivas. Pēc brīža pašiem arī tas pats jādara. Paspējam pieraut klāt krastam, atstraumes te nav nekur - tik uz priekšu tek. Es pieķeros pie kaut kāda stumbra. Kamēr Finka kāpj āra no laivas, es turos. Pēc tam kāpjot pats izdomāju pieturēties stingrāk pie koka – bladāc! Koks man virsū, es pats atmuguriski ūdenī. Izrādās satrunējis. Jūtu, atkal auksti paliek. Tikko biju sasildījies... Laiva smaga. Ar katru reizi ar vien grūtāk pacelt un izliet ārā. Nogurums ir jūtams.

Fiksi braucam tālāk. Drīz jābūt ir nobeiguma krācēm. Tā arī ir. Nepaspēj ne attapties, ka priekšā redzams riktīgs rodeo pagriezienā. Visa upe vienās "pumpās". Ar acu kaktiņu manu mūsējos krastā tālāk. Ak, tad fotografēt apstājušies... Izņemam kaut kā vienu līkumu, piesmeļam laivu riktīgi. Jūtu, ka būs baigās auzas. Par apstāšanos un izliešanos domas atmetu uzreiz. Priekšā klints un pagrieziens. Laikam jau Lustūzis. Tikai akmeni neredz, jocīgi. Mēģinām izņemt pagriezienu, laiva palecas un sagāžas uz vienu sānu. Saprotu, ka kaut kur zem ūdens esam trāpījuši pa to lielo akmeni. Laiva sasverās pa labi, ar airi atbalstos kaut kur, mēģinu atliekt atpakaļ... Par vēlu. "Akvārijs" ir satecējis vienā pusē un savienojies ar upi. Viss skaidrs. Gāžoties mana alumīnija aira lāpsta ir atbalstījusies Finkai pret kaklu, mēģinu novērst nevajadzīgas traumas, bet te jau pats izkrītu no laivas.



Sarijos ūdeni, viena kāja vēl ir aizķērusies laivā. Atbrīvoju kāju un mēģinu starp "pumpām" ievilkt gaisu. Aizpeldu tālāk, bet mani rauj klāt pie klintīm. Kaut kur sataustu upes dibenu, redzu laivu dreifējam, domāju ar roku aizķert, bet kustības ar galvu nesinhronizējas un laiva aizpeld tālāk. Esmu izstumts no straumes nepareizajā pusē - peldos blakus klintīm ar airi rokās. Ar vienu aci redzu, kā Finka aizpeld, gaisā pazib glābšanas striķis... Esmu pie krasta. Nu nepavisam negribas man peldēt vēl tālāk, lai tiktu otrā krastā. Mēģinu izvilkties pie egles klints malā. Vairākas reizes krītu atpakaļ - spēka un veiklības pietrūkst. Ar kādu ceturto reizi esmu krastā. Guntars ar Kristapu ielēkuši kanoe un laikam brauc pakaļ mūsu laivai. Pārējie krastā."

Slīkstošās laivas viens gals, lēni, vēl tā kā atvadas mums mādams, slīd pa upes straumi lejup. Un pazūd nākošajā līkumā. Atsienam kanoe laivu, un abi ar Guntaru iramies pa straumi ar cerību, ka tomēr vēl panāksim, ieraudzīsim kādā piespiedē, sanesumā. Divus līkumus pēc Lustūža, nedaudz steigā "salaužam malciņu", neizņemot uzmanīgi līkumiņu, turpat uz sēkļa gala arī tiekam "izsisti no līdzsvara" un apmetam. Hidrotērpa un Boxit telefona iepakojuma tests. Pēc minūtes jau atkal traucamies pa upi uz leju, bet tā arī meklēto nesaskatām.

Uzsaucam Gašam, kas skrien gar krastu "ziemeļmeitas lūkojot", ka turpināsim līdz Gaujai, ja nu tomēr kaut kur kādā sanesumā ieraugam meklēto laivu, un turpinām nobraucienu. Jo tuvāk Gaujai, jo mazāk cerību. Pirmkārt jau, neviena sanesuma, otrkārt, tā pielietā divvietīgā smaile ir krietni smagāka par to niecīgo gaisa "cēlējspēju", kas bija Gašas un Ineses mantu maisā. Pēc pēdējās stāvās, sarkanās Amatas klints, jau pa krietni lēnāk plūstošu upes straumi izslīdam Gaujā. Sveika, māte Gauja.

Gaša: "...esmu skrienot sasildījies un kājas vairs nav ledainas. Eju pa otru krastu atpakaļ uz augšu. Kāds man ir pārsteigums, kad turpat pie tilta redzu Pēteri stāvajā krastā, kur pats pirms brīža biju. Viņš sauc Ivetu. Esot aplikušies, un Iveta aizrauta pa straumi un pazaudēta. Esmu manāmi satraucies - nevienu citu objektu neesmu manījis peldam. Eju un domāju, bāc, laivu pazaudēt tomēr ir sīkums, cilvēku pazaudēt - tas nemaz nav smieklīgi. Tas nemaz tā uzreiz aptverams nav. Pēc 150 metriem Iveta tomēr atrodas. Finka nāk pa krastu un arī Iveta ir izpeldējusi veiksmīgi. Otra smaile ir piespiesta pie kokiem un nav kustināma. Ar Pēteri pa diviem cīnāmies brītiņu, līdz izvelkam laivu ārā. Viens sāns laivai ir traumēts, gan jau nāksies vēlāk līmēt."

Iveta: "Izbraucām lieliskos Lustūža līkumus un dikti nopriecājāmies, ka tik smuki sanāca neapgāzties. Laikam jau upei tas īsti nepatika un pirms taisnā posma ar smilšakamens sienu kreisa krastā, mēs līkumā trāpījām akmenim ar laivas sānu - rezultāts bija samērā loģisks - laiva līdz pusei pilna ar ūdeni un šoreiz to nolīdzsvarot neizdevās. Peldējām blakus laivai, līdz atstraumei kreisajā krastā, kur bija niša smilšakmeņos, pa kuru varēja uzkāpt augšā. Aptuveni tajā brīdi man paslīdēja roka un es aizpeldēju tālāk, pēc kādiem pārdesmit metriem piestājot pie saliņas. No sākuma priecīgi palēkāju, lai nenosaltu, nopriecājos par tik jauko vietiņu, bet tad apskatot smilšakmens sienu man aiz muguras un upi priekšā, apjautu, ka vieta jau jauka, vienīgi projām tikt tā īsti nevar. Noņēmu airim vienu galu un ar metāla trubu atbalstoties pret gultni lēnām bridu pāri upei."

Inese (Finka): "1) Esmu dzīva un pie pārāk labas veselības! 2) Es pirmo reizi braucu ar smaili! 3) Es pirmo reizi tā nopietni peldējos!! Ja godīgi, man patika... Paldies Guntaram par virves mešanu un manis glābšanu, paldies Kristapam, kas iemūžināja šo vēsturisko peldi, paldies sarkanajai smailei, kas mūs "pacieta' līdz pat Lustūzim! Paldies Ivetai un Pēterim par lielisko kompāniju! Paldies peldvestei, kas mani turēja virs ūdens, kamēr es peldējos pa krācēm!"

Pēteris: "Jā, jā! Tas tik bija viens riktīX pasākums! Ar smaili braucu pirmo reizi un guvu interesantas atziņas:
- ir milzīgs prieks sastapt līdzbraucēju upmalā pēc laivas apgāšanās;
- pielieta smaile pārvēršas par zemūdeni, taču arī tādā iespējams pārvietoties saglabājot cieņu un airēt atrodoties līdz viduklim ūdenī;
- peldot cieši pieguļošā glābšanas vestē apģērbs zem vestes paliek sauss;
- no malas tas viss izskatās briesmīgāk nekā tad, kad esi tur iekšā;
- "Cik labi, ka nelīst lietus!"

Guntars: "Man jau tā grūti salīdzināt, jo es pirmo reizi braucu pa Amatu. Mēs ar Kristapu veicām posmu no Amatas ciema (Amata) līdz Skaļupēm (Gauja). Pārējie beidza pie Cēsu - Līgatnes tilta. Jāsaka, ka mūsu "overi" vairāk bija saistīti ar izmantoto laivu (smaiļu) specifiku nekā ar ekstrēmajiem apstākļiem vai ko citu. Bet vispār šķiet ūdens līmenis jau krītas, izskatījās, ka pāris dienas iepriekš bijuši vēl kādi +10-15cm. Ir doma, ka varbūt brīvdienās pasākumu vajadzētu atkārtot. Mantu meklēšana, kā reizi, dažiem varētu būt laba motivācija..."



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv