Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Aivars Bojārs: …kāpt līdz pēdējai dzīves stundiņai!

Autors: p.p.a
Foto: no Andra Lejnieka un Normunda Reinberga arhīva
2007. gada februāris, Rīga

1993. gada ziema, februāris. Un rīta avīzē lasāma ziņa:

Elbrusa pakājē nosities Latvijas alpīnists…
Tas notika 10. februāra rītā, kad Latvijas alpīnistu grupiņa apmēram 3500 metru augstumā turpināja veikt Elbrusu…
Pārējo alpīnistu acu priekšā pa 45 grādu stāvu nogāzi sāka uz leju slīdēt Aivars Bojārs… Nelīdzēja nekas no alpīnistu drošinājumiem, ledus siena ņēma savu… Apmēram pēc 300 metriem alpīnists atsitās ar galvu pret ledus izcilni…
Aivars Bojārs bija viens no izcilākajiem Latvijas alpīnistiem, viņa sapnis bija Everests. Vēl pērn viņš kopā ar Lietuvas kolēģiem mēģināja šo ieceri īstenot taču laika apstākļi atturēja sportistus pavisam netālu no pasaules augstākās virsotnes. Martā Aivars gribēja braukt uz Everestu vēlreiz. Bija jau sarunāta ekspedīcija (kopā ar austrāliešiem un nepāliešiem)… Trīsdesmit trīs gadu vecumā viņa sapnis palika neīstenots.



Kaukāza pārgājienā, Digorijā (1983)

Latvijas jaunatnes kalnkāpēju asociācijas prezidents, pieredzējis alpīnists, ārsts, pedagogs. Daudziem no Latvijas 80-to gadu jaunajiem klinšu kāpējiem, gluži vienkārši – pirmais treneris. Pārņemts ar austrumu cīņas sporta veidu filozofiju un Latvijas patriotismu. Azartisks, uzņēmīgs, prasīgs.

Viņa traģiskā bojāeja Kaukāza kalnos, 1993. gada 10. februārī, daudziem toreiz šķita salīdzināma ar augstas klases autosacīkšu pilota nosišanos pārbraucienā ar velosipēdu… Kopā ar Aivaru viņa pēdējā kāpienā bija viņa audzēkņi Normunds Reinbergs, Kaspars Klapkalns, Egita Risa un Regimants Baranovskis. Grupā bija arī televīzijas cilvēks – toreizējais NTV-5 ziņu koordinators Gints Barkovskis, kurš kādā intervijā pēc atgriešanās no Kaukāza stāstīja: "Aivars bija pārliecināts, ka 9. februāris ir slikts datums, lai dotos uz virsotni, tāpēc ceļā devāmies 10. februārī četros no rīta. Laika bija maz. 26 stundās mums vajadzēja ne tikai uzkāpt Elbrusā, bet arī atgriezties nometnē. Gājām nepilnā ekipējumā. Pusceļā Aivaram uz ledus paslīdēja kāja un slīpajā nogāzē mēs viņam palīdzēt nevarējām…"

"…Pie baltas lapas apsēžos, kā pie baltas domas kapa,
Un kas pažēlos reiz tos, kas viens otru nesastapa…"


Šī, grupas "Pērkons" dziesma ar Māra Melgalva vārdiem, esot bijusi viena no pēdējām, kuru vienmēr dziedošais alpīnists Aivars Bojārs Kaukāza kalnos dziedājis. Tik daudzas dziesmas desmit gadu laikā iemācītas audzēkņiem, neskaitāmas izdziedātas pārgājienos un kalnos…


KTAP "Atskaites vakarā" Rīgā, Annas ielā (1985)

Caur ērkšķiem pie zvaigznēm…

Normunda Reinberga intervija ar Aivaru Bojāru
Intervija publicēta avīzē "Latvijas Jaunatne", 1992. gada 25. novembrī

Alpīnists un ārsts Aivars Bojārs. Vienīgais cilvēks Latvijā, kurš nu jau divas reizes bijis Himalajos. Pirmo reizi izlūkgājienā, kad padomju ekspedīcija gatavojās iekarot Kančeņdžangas smailes. Otro reizi šogad – no augusta līdz novembrim lietuviešu ekspedīcijas sastāvā, kuras mērķis bija pasaules griesti – Everests (8848 m).


Pirmais no kreisās Aivars Bojārs (virsotnē Arhimeds, Kaukāzā)

Cauri Tibetai un Ķīnai ekspedīcija nokļuva Ronbukā, kur uzstādīja bāzes nometni. No šejienes alpīnisti devās jau cīņā ar dabu Džomolungmas ziemeļu pusē pa ceļu, kuru 1978. gadā veica ķīniešu ekspedīcija un 1980. gadā Reinholds Mesners – pilnīgā vienatnē. Tika uzstādītas vairākas starpnometnes, taču stiprais sniegs un vējš neļāva iet līdz galam. Everests palika neiekarots, bet Aivars ir cerību pilns to paveikt jau pavasarī.

- Kas ir alpīnisms un kas ar to nodarbojas? – jautāju mūsu "kalnu ērglim".

- Varbūt muļķu sporta veids, kas izšķiež sabiedriskos līdzekļus, putina ģimenes ar vienu vienīgu mērķi kāpt kalnos. Bet nopietni runājot – tas ir dzīves un domāšanas veids, nevis sports, kaut gan tajā ir daudz sportisku elementu. Stagnācijas laikā ar to nodarbojās cilvēki, kuriem patika alpīnismā valdošā morālā vide.

- Kā var kļūt par alpīnistu?

- Uz šo jautājumu atbildēt grūti. Agrāk cilvēki aizgāja uz sporta biedrību "Daugava", kur tiem arī palīdzēja. Tagad ir vairākas iespējas: var braukt uz alpīnisma bāzēm un tur meklēt instruktorus, var iegūt pieredzi, mācoties no savām kļūdām, var iestāties kādā alpīnisma sekcijā. Taču visumā tas ir sāpīgs jautājums. Kad pēc gadiem uzlabosies mūsu materiālais stāvoklis, cilvēki atsāks došanos uz kalniem, taču var būt daudz nelaimes gadījumu, jo iesācēji nemācēs kalnos pareizi uzvesties.

- Vai alpīnisms ir dārgs sporta veids?

- Viss ir atkarīgs no nodarbošanās līmeņa – tātad arī attiecīgi no uzgājiena rajona, inventāra un pat uztura. Jo tālāk no Latvijas kāpjam, jo dārgāks ceļš. Jo sarežģītāks maršruts, jo labāks un attiecīgi dārgāks inventārs nepieciešams. Tā piemēram viegli plastmasas zābaki maksā no 300 līdz 400 USD, turpretī ādas zābaki, kādus lieliski lietojam jau n-tos gadus, maksā tikai 1000-1500 rubļu.

- Vai Latvijas valdība atbalsta un veicina alpīnisma attīstību?

- Jautājums būtu jāadresē Alpīnisma savienībai, tādēļ precīzu datu manā rīcībā nav. Taču domāju, ka valsts atbalsts būtu nepieciešams Latvijas nacionālās alpīnisma skolas izveidei, kura, kaut arī ne masveidā, palīdzētu tiem, kas grib nodarboties ar alpīnismu.

- Cik Latvijā ir alpīnistu?

- Atbilde nevar būt noteikta. Visi cilvēki, kuri dodas kalnos, iedalāmi kalnu tūristos un alpīnistos. Daļa kalnu tūristu ne tikai veic pārgājienus, bet arī iet uz virsotnēm. Ja par alpīnistu uzskata cilvēku, kas iet uz virsotni pa nopietnu maršrutu, tad tādu būtu diezgan daudz. Agrāk katru gadu uz kalniem devās ap 200 alpīnistu, no kuriem puse bija iesācēji. Arī šis skaits ir liels. Taču reāli alpīnistu, kuri nodarbojas sekcijās un dodas uz kalniem, ekonomisku un sociālu problēmu dēļ, ir maz.

- Kad un kā sākāt nodarboties ar alpīnismu?

- 1978. gadā. Nejauši pieteicoties ekskursijai "Mana dzimtene PSRS". Tās ietvaros apmeklējām Lielo kanjonu Krimā. Kādā vietā gids teica: "Tālāk var iet tikai alpīnisti!" Vārdi palika sirdī, un, kad izlasīju sludinājumu par jauno alpīnistu uzņemšanu, gāju un pieteicos. Galvenais ir tas, ka man jāsaka liels paldies Raitai Liepiņai no RJTS (Republikāniskā jauno tūristu stacija – Red.) par to, ka ievadīja mani šajā gultnē. Vēsturiskā skatījumā tā bija situācija, kad visapkārt valdīja meli – runāja vienu, bet darīja pavisam ko citu. Kalnos attiecības starp cilvēkiem bija patiesas. Tur valdīja tīrība un zināma atklātība.

- Kā kalnu gaiss ietekmē jūsu veselību?

- Hm. Ļoti labi. Bet ja runājam par Himalajiem, tad pirmajās dienās slimoja visa ekspedīcija. Pats biju tik neuzmanīgs, ka pirmajā izgājienā saaukstējos un dabūju bāzes nometnē ārstēties. Visumā ekspedīcijas laikā pazaudēju 10-12 kg svara, jo tādā augstumā praktiski nenotiek organisma atjaunošanās procesi. Ekspedīcijas laikā vienam dalībniekam bija plaušu tūska, un daži bija tuvu tam, taču viss beidzās laimīgi.



- Kādas virsotnes ir iekarotas un kādas vēl jāiekaro?

- Iekarotas ir aptuveni 100 virsotnes, bet tā kā to nosaukumi nevienam tāpat neko neizteiks, labāk pastāstīšu par nākotni. Sirdi man vairāk aizkustina tehniskais alpīnisms un par augstkalniem nemaz negribēju domāt, bet, bijis Himalajos, sapratu, ka tur ir kaut kas, kas pievelk. Tādēļ sagatavošanās procesā biju ar LJKA (Latvijas jaunatnes kalnkāpēju asociācija – Red.) ekspedīciju uz Haupmaņa smaili (kādreizējā Ļeņina smaile – 7134 m). Kad redzēju, ka spēju panest augstumu, devos uz Everestu. Arī tagad tas nav mainījies, un pavasarī, ja nekas nenotiks, kāpšu tajā atkal. Vēl LJKA ietvaros centīšos sarīkot ekspedīciju uz Altaju, kur Latvijas alpīnisti laikam vēl nav kāpuši.

- KTAP. LJKA. Ko tas nozīmē?

- KTAP - būdams students, sāku vadīt jauniešu sekciju pie Vidzemes priekšpilsētas (tolaik Proletāriešu rajons - Red.) pionieru nama. Sākotnēji likumdošana neatļāva ar alpīnismu nodarboties bērniiem, tādēļ bija kalnu tūristu pulciņš. Vēlāk bija arī rezultāti, un klinšu kāpšana tika legalizēta, taču pamatideja palika, un radās kalnu tūristu un alpīnistu pulciņš.

LJKA - situācija ir līdzīga. Vecā sistēma gruva un esošās struktūras vairs nevarēja atrisināt alpīnisma problēmas. Kad jutu, ka varu arī vairs neaizbraukt uz kalniem, ar saviem domubiedriem nodibināju LJKA jeb Latvijas jaunatnes kalnkāpēju asociāciju. Tai ir kardināli atšķirīgi vērtību kritēriji, un tā ir virzīta tieši uz jauniešu alpīnismu un klinšu kāpšanu. Ar tās palīdzību jau esam sarīkojuši ekspedīcijas Pamirā un Kaukāzā. Protams, grūti!

- Kādas bija izjūtas kāpjot 8000 m augstumā?

- Nevaru atbildēt skaidri. Mans mērķis bija Everests. Tas arī bija galvenais dzinējspēks, kas bīda tevi uz augšu. Lejā karsta saule, augstāk stiprais vējš, un pēc visa – milzīgs nogurums. Pie sevis skandināju kādreizējo saukli: "Soli pa solim, tad kalnā tiksi!" Bija, protams, domas par mājām, bet galvenā – kā tikt augšā.

- "Mikrofonā" ir rubrika "sievietes un alkohols". Kā ar to ir kalnos?

- Sievietēm nevajadzētu ar to nodarboties nopietni. Viņu ir vienkārši žēl. No otras puses – katru reizi jāpārliecinās, cik patīkami, kad grupā ir kāda no viņām. Sievietes ienes zināmu siltumu, noņem spriedzi un atstāj visumā pozitīvu iespaidu uz stipro dzimumu. Alkoholu kalnos praktiski nelieto, izņemot atsevišķos atpūtas brīžos mazās devās. Cita lieta, kad ir beigusies kārtējā sezona un tu laimīgi dodies mājup.

- kas jūs varētu piespiest atteikties no kalniem?

- Ceru, ka tāda situācija neradīsies. Gribētos, līdzīgi savam draugam Daiņum Makauskam, kāpt līdz pēdējai dzīves stundiņai. Kalni ir daudz ko devuši, un tas ir dzīves veids. Ko citi gūst skrienot, to es kāpjot.

- Kas palīdz LJKA un jums piepildīt jūsu sapņus un mērķus?

- Tie ir mūsu mecenāti – Mežnieces kundze no "Interlatvijas", firma "Lat West East". Tāpat atbalstījusi firma "Koblenz" un "sarkanais kvadrāts"

- Ja kāds, izlasījis šo interviju, vēlas uzsākt šo ceļu, kur viņam griezties?

- Viņš var meklēt kādu no esošajām sekcijām, un protams, ja viņu apmierina LJKA statūti un mērķi, tad var griezties pie mums. Vairāk, protams, gaidām tieši jauniešus.

- Ko varat pateikt noslēgumā?

- Himalaji ir "baltās salas" alpīnistiem. Tas ir visas pasaules garīguma pols. Braucu uz turieni, nezinot, kas mani pievelk – vai augstās virsotnes vai garīgums. Galu galā, ja es nebūtu alpīnists, es tur ierastos kā ceļotājs. Alpīnisms ir mans ceļš, lai nonāktu šajā garīguma pasaulē. Dzīvē viss ir virzīts uz kādu virsotni. To sasniedzot, izvēlamies nākamo. Visa dzīve ir kāpšana – citreiz veiksmīga, citreiz ne. Katram cilvēkam dzīvē ir jāatrod savas "baltās salas", bet Himalaji ir universāla vieta visiem. Katram vajadzētu tur nokļūt, lai gūtu spēkus dzīvot. Varu tikai novēlēt katram atrast savas "baltās salas".


Nobeigumā kāds citāts no Aivara Bojāra bieži pieminētās Juičširo Miuras un Ērika Perlmana grāmatas "Ar slēpēm no Everesta":
"No nāves nav jābaidās. Cēla nāve mākslinieciski summē un vainago cilvēka dzīvi. No negodīgas un apkaunojošas dzīves ir jābīstas daudz vairāk nekā no nāves, ejot taisnīgu un pareizi izvēlētu ceļu."
Bušido (cīnītāja ceļš)



Aivars Bojārs (aizmugurē otrais no labās) ar daļu no saviem audzēkņiem pie Aldartorņa

KTAP pulciņa biedri, bijušie Aivara Bojāra audzēkņi! Varbūt 2007. gada nogalē varam noorganizēt kādu "Atskaites vakaru"? Dodiet ziņu Normundam Reinbergam vai Kristapam Liepiņam. Būtu ļoti jauki redzēt Jūs visus atkal kopā! Tāpat arī, ja saglabājušās kādas rakstītās atskaites par pulciņa pārgājieniem un treniņizbraucieniem – priecāsimies tās publicēt p.p.a lapā, tāpat kā šo, par pulciņa pirmo Krimas braucienu rakstīto dienasgrāmatu.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv