Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Prom no pelēkās ikdienas...
Concordes komanda SalomonProRace 2005 Krievijā, Sočos

Autors: Jurģis Blumbergs [ AUTORS?]
Jāņa Viškera komentāri
Foto: Ingus Portnajs un organizatori

Viss sākās tā, ka septembra pirmajos datumos no Gusta saņēmu linku par SalomonProRace. Uzklikšķināju uz tā un izlasīju visu info, pēc kā asinis dzīslās tūdaļ sāka plūst mazliet ātrāk un arī sirds sāka pukstēt krietni vien straujāk. Vakarā satiku Jāni, kuram ieminējos, ka ļoti labprāt uz turieni aizbrauktu. Viņš teica, ka arī tā kā gribētu, bet baigi daudz darba un ar finansēm tā paknapāk…

Tā pienāca diena, kad visiem Konkordiešiem uz e-pastu izsūtīju, ka es ļoti labprāt aizbrauktu uz šīm sacīkstēm, ja vien kāds būtu ar mietu man piebiedroties. Nepagāja ne stunda, kad atnāca atbilde no Maijas :"Es gribu turp braukt". Vēl pēc brītiņa atnāca atbilde no Jāņa, ka viņš arī piedalās. Atlika vien tāds nieks, kā sameklēt ceturto komandas dalībnieku. Sākumā ieskrēja galvā variants par Kristiānu, taču viņš tajā brīdī vēl nebija Latvijā un lai arī ļoti gribēja piedalīties, teica, ka viņam vispirms jārunā ar priekšnieku, taču tam būtu nepieciešamas vairākas dienas. Tas nu mums galīgi nederēja, jo laika vīzu un citu formalitāšu kārtošanai bija atlicis visai maz. Tad nu ar nemierīgu sirdi zvanīju Papiņam (tā mēs draugu vidū dēvējam Ingusu). Tā kā viņš pēc Latvijas Čempionāta rogainingā jutās slims, lielas cerības uz viņu neloloju, taču līdzko es viņam piezvanīju, tā notika klikšķis un momentāni tika aizmirsts par slimībām un Papiņš bija ne vien gatavs startēt, bet no šīs dienas papildus maksimāli gatavoties šim pasākumam ar pilnu atdevi.

No Jāņa puses tika paziņots, ka viņam vienīgi nav laika nodarboties ar dokumentu un formalitāšu kārtošanu, tāpēc visus šos sīkumus nācās uzņemties man. Tad nu varētu uzskatīt, ka no šī brīža piedzīvojums bija sācies.

Nolēmu, ka pirmdien 5. septembrī nu ir tas īstais un pēdējais brīdis, kad jāiesniedz papīri vīzu kārtošanai. Apzvanīju vairākus tūrisma kantorus, kas ar to nodarbojas, bet, ak, vai. Izrādījās, ka jau ir par vēlu, lai vīzas iegūtu 11 dienu laikā, jo šīs 11 dienas būtībā ir 11 darbadienas un atlika variants tās uztaisīt tikai 6 darbadienu laikā, kas jau izmaksātu 2 reizes dārgāk. Tā, kā citu variantu vairs nebija, tad norijām šo kamolu un gatavojos iesniegt papīrus vīzu kārtošanai 6 darbadienu laikā, bet...!! Piezvanot uz kārtējo firmu uzzināju, ka uz vietu, kur mums jādodas (Krasnodaras novads) vīzas 6 darbadienu laikā nemaz nevar uztaisīt un tās var būt gatavas tikai tad, kad mums jau ir jāatrodas uz starta līnijas. Tajā brīdī man rokas tā, kā mazliet nolaidās, taču padoties nemaz netaisījos un apzvanīju savus kolēģus, lai uzzinātu visus iespējamos viedokļus šajā sakarā. Tad nu dominēja variants, ka vīzas jātaisa uz jebkuru citu Krievijas vietu, bet reģistrācijas zīmogus iespiestu konkrēti sacensību vietā. Saņēmu arī apstiprinošu atbildi no organizatoru puses. Tad nu vīzu papīri tika iesniegti, nauda samaksāta un atpakaļceļa vairs nebija.

Nākošā problēma bija sameklēt mikriņu, ar kuru turp doties, jo tas izrādījās vislētākā alternatīva, pretstatā ar lidmašīnu vai vilcienu, kuriem problēmas radītu mūsu lielā bagāža. Apzvanījām vairākus busiņu īpašniekus un izīrētāju firmas, no kā izvēlējāmies Andi ar diezgan stilīgu, bet samērā vecu un pagrabējušu busu, jo pārējie busiņu īpašnieki vai nu netika, vai arī gribēja tā ļoti kārtīgi nopelnīt un izteicās, ka neesot nekādas labdarības biedrības, kas par brīvu vadā cilvēkus uz kalniem. Jāsaka, ka tur ir arī daļa patiesības. Vēlāk vēl uzzināju, ka pēc mūsu aizbraukšanas diskusijās parādījās vairāki busiņu piedāvājumi, bet mīļie cilvēki, kur jūs bijāt mazliet ātrāk?

Tā nu pamazām pienāca diena, kad vajadzēja sēsties busā uz doties uz tālo vietu, kura saucas "Krasnaja Poļana". Aizbraucu uz Jelgavu pakaļ Ingum, lai to atvestu uz Rīgu ar visām parpalām. Tālāk viss norit kā pēc plāna, ja neskaita, ka Ingum nākas uz Jelgavu skriet vēlreiz, jo aizmirsta soma. Andis ar busu kavējas. Jānis sāk palikt nervozs. Maija zvana, ka kavēsies... No Ogres, kur tiek ielādētas Maija un viņas mantas, apēduši Maijas mammas ceptās pankūkas, izkustamies ap plkst. 21:00.

Kā negudri traucamies Krievijas virzienā, līdz posmā starp Jēkabpili un Varakļāniem busa priekšā izskrien milzīgs meža kuilis, buss maina savu trajektoriju, taču pateicoties brīnumam mēs noturamies uz ceļa un apstājamies. Izkāpjam ārā un secinām, ka izdauzīts kreisās puses lampas stikls, pamatīgi saliekts priekšējais bamperis un no kaut kurienes ārā gāžas eļļa. Es, Papiņš un Jānis skrienam meklēt notriekto meža kuili, taču par brīnumu tas ir aizmucis, lai gan liekas, ka tālu tas nevarētu vairs tikt. Pieņemam lēmumu doties līdz Rēzeknei un policijā piereģistrēt atgadījumu. Pirms tam secinām, ka stūres pastiprinātājs vairs nedarbojas, stūri pa labi sagriezt praktiski nevar, jo rats metas pie saliektā bampera. Vēl ir pazudis sajūgs un uzsākt braukt var tikai ieliekot ātrumā un startējot no vietas.

Iebraucam Rēzeknē un Statoilā, piesienoties pie apgaismes staba, mēģinām iztaisnot bamperi, lai var sagriezt stūri. Pēc brīža klāt policija ar jautājumiem, ko mēs te darām? Vai nenogāzīsim stabu? Vēl pēc brīža bamperis ir daudzmaz vietā un stūri var sagriezt. Dodamies uz policiju un piereģistrējam CSN. Pēc negadījuma pirmā doma bija, ka mūsu piedzīvojums ir beidzies tā arī nesasniedzot Latvijas –Krievijas robežu. Taču par spīti visam nolemjam nepadoties un turpināt ceļu, jo ieguldīts pasākumā pārāk daudz un galu galā jācīnās līdz galam.

Mums par brīnumu, visa ceļa laikā tiekam apturēti tikai pāris Milicijas posteņos, no kuriem nauda tiek iekasēta tikai vienā un tas jau ir Džubgā, kad līdz galapunktam atlikuši tikai aptuveni 200 km. Naktī no 19. uz 20. septembri esam "Krasnaja Poļana", kur pārnakšņojam busā, bet agri no rīta ierodamies slēpošanas bāzē "Irbis", kas arī ir sacensību bāze.

Tiekam sagaidīti ar ovācijām un jautājumiem, kas noticis ar busu, un vai tiešām mēs ar tādu grabažu esam nokļuvuši līdz galapunktam? Kad visi uzzina, ka tam vel nav sajūga, stūres pastiprinātāja un ir parādījies pamatīgs stūres brīvgājiens, ukraiņu vietā par atsaldētajiem ekstrēmistiem tiekam nodēvēti mēs. Turpmākās divas dienas tiek veikti dažādi reģistrācijas pasākumi un nepieciešamās instruktāžas raftingā, virvēs u.t.t.

Papildus vēl ar pacēlāju uzbraucam kalnā līdz 2238 m augstumam, kur pāris stundas pastaigājam pa kalna kori, lai gūtu vismaz kādu aklimatizāciju un izstaipītu kājas pēc tālā ceļa. No augšas ar kājām dodamies lejā, lai līdz tumsai paspētu ierasties nometnē un veiksmes gadījumā arī paēst vakariņas...

Starts
Ir 2005. gada 22. septembris, lielā diena ir klāt. Iepriekšējā vakarā vēl notika tāda kā preses konference, kuras laikā dalībniekiem tika izsniegti sacensību topi un komandas stādītas visiem priekšā, kā arī veikti pirmie komandu foto.

Pirms starta, kas mazliet aizkavējas, visi ar velosipēdiem dodas uz pacēlāju, ar kuru no aptuveni 540 m tiek pacelti uz 2238 m, pa ceļam velosipēdus atstājot 1500 m augstumā. Augšā fantastisks skats uz apkārtni, un arī laiciņš ir lielisks. Visiem pēc vakardienas noskrējiena vēl mazliet sāp kājas.

Trekings 1
Starts-TA1 (0:00:00 – 0:40:05) 1500 m

Kad tauta ir tikusi augšā ar pacēlāju, paiet pārdesmit minūtes. Tiekam iepazīstināti ar "Salomon Russia" galveno pārstāvi, kurš arī ir pasākuma galvenais sponsors. Tiek teikti pirmsstarta vārdi, un ilgi gaidītais lielais notikums ir sācies. Visi steidz lejā pa kalna kori klupdami, krizdami. Skats no starta vietas tiešām ir fantastisks. Mēs trāpāmies kaut kur pa vidu. Ik pa brīdim dalībnieki no aizmugures brīdina par krītošiem akmeņiem, kuri aizripo garām milzīgā ātrumā. Pēc aptuveni 100 veiktiem metriem dalībnieku desa ir krietni izstiepusies, un pirmie jau ir tālu lejā un no augšas izskatās tādi mazītiņi. Lielākā daļa dalībnieku novirzās vairāk pa labi nost no kores, taču iepriekšējās dienas pieredzes vadīti, mēs turpinām ceļu pa kori. Mums pa priekšu spridzina krievu "specnaza" pārstāvji ar visiem automātiem, taču drīz vien tiem pulveris ir jau izšauts un tie ietur atpūtas pauzi. Mēs turpinām tālāk un novirzāmies mazliet pa labi iekšā mežā, jo kore paliek pārāk stāva. Pa mežu iešana ir daudz veiksmīgāka, ja vien to var nosaukt par iešanu. Īstenība mēs glisējam pa nogāzi lejā tā, ka prieks. Vietām bremzēt palīdz dažādi zari, pie kuriem var pieķerties. Vienā brīdī man krūmos ieķeras trekinga nūja, taču es to veiksmīgi atbrīvoju... Pārējās komandas laikam izvēlējušās citus ceļu variantus. Pēc neilga brīža priekšā ieraugām dažas komandas, kuras tuvojas no sāniem, kur atrodas rododendru audzes. Esam tikuši jau uz blakus esošās slēpošanas trases pacēlāja platformas un atliek tikai nelielu gabaliņu paskriet pa blietētu virsmu, līdz esam pie mūsu velosipēdiem Izskatās, ka tur palikusi vēl apmēram puse no tiem, ja ne pat lielākā. Pirms nokļūšanas uz platformas pamanu, ka vienai trekinga nūjai pazudis apakšējai posms. Acīmredzot palicis tajā krūmā, kur tā ieķērās.

Velo posms 1
TA1-KP53 (0:45:16– 3:14:51) 14000 m

Ātri uzvelkam velokurpes, skriešanas čības piestiprinot pie somām, un ar to ir sācies downhill. Daudzas komandas izskatās visai nepārliecinošas un sākumā labāk izvēlas stumt, nekā braukt. Visi mūsējie tomēr dod priekšroku braukšanai. Jānis un Papiņš aiznesas kā negudri, bet es cenšos braukt aiz Maijas, lai mēs viņu neatstātu aizmugurē vienu… Kad esam kādu puskilometru pa vertikāli nolaidušies, esmu visiem tā kā mazliet priekšā un nolemju pagaidīt pārējos. Te parādās Maija un saka, ka Ingum "mīkstais", bet Jānis liek mums braukt tālāk, jo viņi paši tikšot galā.

J.V.: Skatos - Papiņš piestājis malā un sāk rosīties, saprotu, ka radusies problēma. Tā arī ir - mīkstais. Par abiem mēģinām steigā mainīt kameru, jo Jurģis ar Maiju jau paskrējuši garām un vairs nav sasaucami. Kā jau parasti, steigā nekas īsti labi nesanāk un tiek nolauzts pumpim gals, ko fiksē pie ventiļa, bet riepa vēl pavisam tukša. Tomēr kaut kā izdodas nedaudz iedabūt gaisu kamerā, tā lai vismaz līdz Jurģim tiktu un paņemtu otru pumpi. Panākam šos pēc gabaliņa, paņemu pumpi un saku, lai Maija ar Jurģi lēnām ripina tik uz priekšu, bet mēs ar Ingusu piepumpēsim riepu. Liels bija mans izmisums, kad, beidzot pumpēt aizmugurējo riepu, priekšējā nodevīgi izdveš žēlu nopūtu un ir tukša! Man pasprūk kāds vārds uz Papiņu, kā tā var braukt, ka visu laiku mīkstais… Kameru ar parasto ventili arī vairs nav, tāpēc ielieku savu sporta kameru cerībā, ka man nebūs mīkstais…

Man gan iezogas doma par pumpi, bet atpakaļ kāpt kaut kā negribas. Nobraucam kādu gabalu un tomēr nolemjam tos pagaidīt. Pēc kādām 10 min šie klāt ar, taču esot salauzuši Jāņa pumpi un esot nepieciešams manējais, bet mēs lai tik braucot vien tālāk. Mēs to arī darām līdz esam kalna pakājē un atkal nolemjam šos pagaidīt. Gaidām vismaz 20 min. Garām pabrauc ļoti liels skaits komandu, bet mēs varam tikai žēli noskatīties. Pēc brīža Jānis un Papiņš ierodas un paziņo, ka gadījies arī otrs mīkstais. Varam beidzot doties tālāk, ko arī darām un no visas sirds. Ceļš virzas gar upi, un viss liekas daudz garāks, nekā izskatās kartē. Kāpums visu laiku iet uz augšu ar tendenci palikt stāvāks.

J.V.: Vēl pie visa ceļš ir stipri dubļains, kas arī apgrūtina braukšanu.

Pēc laiciņa esam vietā, kur vajadzētu būt punktam, taču nekādi to nevaram ieraudzīt. Domājam, ka jābrauc vēl tālāk uz augšu. Kad esam nedaudz pabraukuši, satiekam komandu Nr.2, kura brauc pretī un saka, ka punkta tur neesot. Griežam atpakaļ un nesamies lejā uz to pašu vietu, kur bijām pirms mirkļa. Tur riņķo daudz komandu. Nesamies iekšā vajadzīgajā ceļā, bet punktu nekur neredzam. Kad pajautājam kādai komandai, tā atbild, ka punkts esot simts metrus atpakaļ. Ātri metam ričukus zemē un skrienam paņemt punktu. Izrādās, ka tas ir tik maziņš, neizteiksmīgs un nepamanāms, nevaram vien nobrīnīties. Domāju, ka to var pamanīt labi ja no kādiem 5 metriem un arī tad pamatīgi iespringstot.

KP53-KP60 (3:14:51– 4:25:38) 6300 m

Lecam zirgos un traucamies pēc nākamā punkta, kurš atrodas samērā netālu, taču ceļš turpinās uz augšu un tā stāvums pakāpeniski pieaug. Ik pa brīdi iemetu aci altimetrā. Nonākam pie kāda ceļu krustojuma, bet secinām, ka jādodas vēl tālāk. Turpinām ceļu kopā ar komandu Nr.2. Pēc laiciņa atvelkam elpu, bet aiz mums minas komanda, kura saka, ka punkts bijis pirms metriem 400. Griežam riņķī un nesamies atkal lejā. Pēdējo daļu līdz punktam turpinām kājām, jo ir paliels stāvums, bet ričuku stumt atpakaļ kalnā negribas. Paņemam punktu, kuram pēc leģendas jāatrodas 10 m no krustojuma, taču tas ir ne vairāk, kā 3 m no tā un atkal knapi pamanāms. Ik pa brīdim dzirdam citu komandu neapmierinātos, ka varēja nu gan uzlikt lukturus, lai kārtīgi var redzēt punktu.

KP60-KP55 (4:25:38– 6:45:51) 11500 m

Ceļš uz nākamo KP ir grūts, stāvs un samērā vienmuļš. Braukšana mijas ar stumšanu un tendence pēdējās īpatsvaram palielināties.

J.V.: Ceļš nu ir tik stāvs, ka var tikai stumties. Papiņš ir sagatavojis vilkšanas sistēmas riteņiem, tāpēc varu pieāķēt Maijas riteni un palīdzēt uzvilkt to kāpumā. Vienīgais uzmundrinājums ir skaistie skati uz kalniem, kas paveras starp kokiem, mēs vēl nezinām, kāds skaistums mūs sagaida turpmākajās dienās.

Tā tas viss turpinās, līdz esam sasnieguši mazliet vairāk par 2000 m un beidzot jābrauc maliet uz leju. Pēc pāris km ir arī punkts, kam blakus tiesnešu telts. Punktā ierodamies kādas pāris komandas un tiesneši visus slavē, ka esam baigie malači, ka šo posmu esam pieveikuši. Tiesneši neliedz mazliet padzerties no saviem ūdens krājumiem un apstāsta, kā labāk nokļūt starpfinišā. Pa ceļam būšot arī caurule, no kuras papildināt ūdens krājumus.

KP55-TA2 (6:45:51–7:34:08) 6500 m

Dodamies tālāk uz starpfinišu. Sākumā ceļš ved pa taku uz leju un vietām ir pat braucams. Pēc brīža taka sāk vīties uz augšu, un mūs sāk pārņemt šaubas, vai tik neesam kaut kur kļūdījušies, lai gan tiesneši teica, ka jādodas tikai pa taku uz leju, līdz atdursimies pret ceļu. Uzmanīgi papētu karti un saskatu, ka taka tiešām virzas arī pret kalnu.

Pēc diezgan pamatīga kāpuma esam uz ceļa, pa kuru tad arī tālāk dodamies lejā no kalna. Pa ceļam piestājam pie caurules-avotiņa, kur papildinām pasīkušos ūdens krājumus. Vēl pamanām kādu helikoptera vraku, kuru Papiņš paspēj arī nobildēt. Drīz klāt arī starpfinišs, kurā uz doto brīdi it kā esam pat septītie.

Trekings 2
TA2-KP58 (7:48:22–13:14:58) 4100 m

Esam priecīgi, ka ārkārtīgi smagais velo posms nu ir beidzies un varam nedaudz atvilkt elpu un uzēst kādu našķi, taču ilgi tūļāties nav laika, jo tepat uz papēžiem min pārējās komandas. Es tā kā vairāk cenšos pētīt karti, kamēr pārējie uzvelk biezās drēbes, taču arī man ir nepieciešams kas biezāks. Kamēr es tuntuļojos, Jānis jau sāk mudināt netūļāties un atkal doties tālāk ceļā. Paķeru karti un tā kārtīgi to arī neizpētījis steidzos panākt pārējos. It kā esmu iebraucis, ka jānogriežas mazliet pa kreisi no ceļa, pa kuru atbraucām. Turp arī dodamies. Tālāk ceļš ved gar upīti, kuru šķērsojam. Ieskatos kartē, ka aptuveni kaut kas līdzīgs ir un virziens arī daudz maz sakrīt. It kā ideāli ceļš kartei neatbilst, taču vadoties no iepriekšējā posma pieredzes, te nekas nepasē kopā ar karti. Kad esam nogājuši aptuveni kādu pusstundu, man sāk likties, ka nupat vairs galīgi kaut kas ar atbilstību kartei nav kārtībā. Saucu Jāni talkā.

J.V. Iet lejā no kalna ir baigi patīkami, bet visu laiku kaut kāds nemiers māc, ka lejā iet ir tā kā aizdomīgi. Pa brīdim tincinu Jurģi, vai viss ir pareizi, bet konkrētas atbildes nav. Nu jau galīgi satumsis un nevar redzēt apkārtni, bet skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Sametam galvas kopā un secinām, ka ejam pavisam pretējā virzienā, kaut gan tas ir tik patīkams.

Nolemjam vēl paiet uz priekšu kādus 100 m, lai pārliecinātos, vai tālāk ceļš pagriežas pa labi, taču tas iet galīgi nepareizā virzienā. Vēlreiz uzmanīgi ieskatāmies kartē un secinām, ka pašā sākumā tūdaļ aiz žākles pie starpfiniša bija vēl viena žākle, kurā mēs aizgājām nepareizi. Vajadzēja iet uz augšu, bet mēs uz leju, pat vēl nopriecājāmies, cik viegli ripo! Nekas cits vairs neatliek, kā griezties atpakaļ un iet līdz pareizajam ceļam. Pēc pusstundas esam jau uz pareizā ceļa. Pa gabalu priekšā vēl pamanām kādas komandas gaismiņas krietni augstāk virs mums pa vertikāli. Dodamies vien kalnā augšā. Iet uz augšu ir krietni vien smagāk, nekā ripināt lejā. Pulss atkal ir augšā, un sirds dauzās kā negudra. Pie strautiņa papildinām ūdens krājumus un cīnāmies ar kalnu tālāk. Viegli nav nepavisam. Pēc laika priekšā atkal ieraugām gaismiņas, taču vēl pēc brīža ceļš izbeidzas un blakus ieraugām ganu būdu. Saprotam, ka iepriekšējā līkumā vajadzēja griezt pa labi nost no ceļa, taču izlemjam iegriezties ganu būdā. Izvelkam savas zanačkas un Papiņš pasviež ideju, ka derētu izmantot gadījumu un pāris stundiņas nolikties slīpi. Arī gaisa temperatūra ārā krietni vien pazeminājusies un vējš zēģelē kā negudrs. Saspiežamies visi četri cieši blakām, uzliekam modinātāju un mēģinām aizmigt. Vējš pūš arī būdai cauri, taču brīžiem izdodas aizmigt…

Stāsta turpinājums: "Prom no pelēkās ikdienas... (2. daļa)"

Plaša foto reportāža par šīm sacīkstēm skatāma Concorde Galerijā

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv