Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
O' Bella Sardegna: pavasarīgi kāpieni Sardīnijas klintīs

Autors: Andris Malahovskis [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš

No Latvijas Alpīnistu Savienības informācijas internetā: "No 2005. gada 2. līdz 9. maijam, Sardīnijā (ITA) pabija grupa (12 cilvēki) ar Latvijas kāpējiem instruktora Kristapa Liepiņa vadībā, kas nedēļu pavadīja Vidusjūras piekrastes pilsētiņas Cala Ganone (Sardīnijas salas A piekraste) apkārtnes klintīs.
Sešu kāpšanai veltīto dienu laikā tika izkāpti ~20 maršrutu Budineto, La Poltrana, Cala Fuili, Aguglia di Goloritze un Biddirscottai klinšu masīvos (grūtību kategorijas Fr 5 - 6c), tajā skaitā arī vairāki maršruti ar tradicionālo drošināšanas punktu organizēšanu (klinšu alpīnisms) un daži vairākposmu maršruti, kuru garums pārsniedza 120 m. Cik zināms, šī bija pirmā Latvijas kāpēju grupa Sardīnijā, kas līdz šim bija "baltais plankums" Latvijas klinšu kāpēju kartēs."


Braucienā piedalījās: grupas vadītājs Kristaps Liepiņš - profesors, Alīda Ābola, viņa arī Aīda, Ilze Sedleniece, Līga Jarašūne, Maija Škenderska, Andris Malahovskis, Nils Elksnis, Valdis Kulpe, Iveta Miķelsone - Ita, Arta Millere (a la M'arta), Gatis Višņevskis - Gasha, Ieva Riekstiņa, Daina Fišere - kopā trediči.

Viss sākās ar lidojumu ar "EasyJet": Rīga - Berlīne (Schoenefeld). Brīva diena Berlīnē. Somas atstājam mantu glabātavā (4 eiro/24h). Ar vilcienu braucam līdz Aleksanderplatz (televīzijas tornis), tālāk kājām līdz Brandenburgas vārtiem, Bundestāgs, parks, parks, parks… Konstatējam vāciešu īpatnējo attieksmi pret parkiem, kur lapas netiek grābtas, nolūzušie koki netiek izzāģēti, krūmi pārvērš parku par grūti caurejamiem džungļiem. Vēlāk, lidojot virs Vācijas, varēs redzēt mežus, kuros vienas šķirnes koki aug rindās vienādi zaļi lapodami, kā iekopts kartupeļu lauks, tā, ka nav iemaldījies neviens svešs koks vai krūms.

Tā kā ir svētdiena, veikali ir ciet, nākas baudīt pastaigu pa Berlīni. Vienā no laukumiem mūs pārsteidz jauniešu mītiņi – Neues Nazis, kā arī piere saraucās, kad ieraudzīju padomju zaldāta pieminekli ar PSRS ģerboni un uzrakstu krievu valodā. Brauciena beigās es konstatēšu, ka krievu Berlīnē ir ļoti daudz, par to liecina divas krievu valodā iznākošās avīzes – "Berlinskaja gazeta" un vēl viena, kuras ir ne tikai nopērkams kioskos, bet pat brīvi pieejamas lidostas uzgaidāmajā telpā. Vairākas reizes tiek dzirdēta krievu valoda arī uz ielas. Pat kebabu ēstuvē kāds turks mūs uzrunāja krieviski, kad uzzināja, ka esam no Latvijas. Pēc ļoti ilgas un bezmērķīgas Berlīnes traversēšanas arodam lētu ēstuvi (Berlīnē lētākie ir turku kebabi vai ķīniešu burgeri). Paēduši nobraucam dažas pieturas ar vilcienu un esam Potsdamas rajonā (jaunais rajons ar moderno arhitektūru, kur atrodam mūsu Saules akmens brāli vai māsu un daudz citu stikla milžu), tur pavadām vairākas stundas. Daži aiziet uz IMAX filmu par zemūdens valstību, jo šeit ir viens no retajiem IMAX kinoteātriem Eiropā. Pārējie iedzer alu, kas maksā 4 eiro. Rezultātā divi aliņi maksā tikpat, cik filmas apmeklējums…

Tālāk ar vilcienu uz lidostu (izmantojam grupas biļeti – 14 eiro dienā 5 cilvēkiem). Rītu sagaidām nakšņojot lidostā, aizņemam gandrīz visus trešā stāva uzgaidāmās telpas soliņus, lieti noder paklājiņi un guļammaisi. Guļot uz lidostas grīdas gar degunu pazib gan policistu zābaki, gan grīdas mazgājamās mašīnas slotas.



Agri no rīta lidojam uz pilsētu Olbia Sardīnijā. Lidmašīnā daudz temperamentīgu itāļu, kuri, lidmašīnai nosēžoties, aplaudē. No lidmašīnas gandrīz vai uzreiz sēžamies autobusā, kurš mūs par 6 eiro aizved uz pilsētiņu Siniscola. Jau pēc pirmajiem ceļā pavadītajiem 100 metriem visiem sāk dzirkstīt acis. Baudām Vidusjūras dabu, kalnus un sauli. Dzeltenie citroni kokos liecina, ka vasara (mūsu izpratnē) šeit jau sen iestājusies.

Pa ceļam redzam ganāmies baltas govis, milzīgus kaktusus un ar eksotiskiem krūmiem apaugušas kalnu grēdas. Esmu sajūsmā par arhitektūru - mazās mājiņas ar romantiskām nojumēm, nekas nav kantains un simetrisks kā pierasts Latvijā.

Ar itāļiem Valdim saprasties izdodas diezgan labi, ņemot vērā to, ka šoferis pārsvarā runā itāļu valodā, bet Valdis to nesaprot... Valdis vienojas, ka autobuss mūs nevedīs caur Nuoru uz Dorgali, jo tas ir līkums, bet mēs sagaidīsim citu autobusu Siniscola. Pieturvietai blakus ir maza kafejnīciņa. Nepacietīgākie paspēj nobaudīt pirmos Itālijas vīna malkus un saldējumu, kas garšo lieliski. Paspēju iemācieties jau pirmos itāļu vārdus – "bella", kas nozīmē skaisti (Bella Donna). To pasaka Valdis par rozīti, ko uz kafijas putiņām "uzglezno" kafejnīcas pārdevēja. Tas arī raksturos visu Sardīnijā pavadīto laiku.

Kafejnīcas pārdevēja tirgo arī populārākās Sardīnijas sabiedriskā transporta kompānijas ARST autobusa biļetes, un saka, ka autobuss uz Dorgali būs pēc aptuveni pusotras stundas. Mums tika solīts pēc 20 minūtēm!!! Varbūt tas ir kāds privātais pārvadātājs, spriežam. Tā arī ir - norādītajā laikā buss ir klāt, protams, esam vienīgie pasažieri. 13 eiro – tāda ir atbilde uz jautājumu, cik maksā biļete. Valdis vēl pārjautā, vai katra? Tā kā par dārgu, tiek parādītas biļetes par 6 eiro, ko mums jau iedeva iepriekšējā busa šoferis. Pēc sazvanīšanās ar kolēģi (bileto mileto), šoferis pamāj - viss ok, lētāk. Pusceļā autobuss apstājas kāda ciema nomalē, "šoferjuga" atver durvis un smaida. Sākas naudas iekasēšana Sicīliešu gaumē... Vieta tāda, ka pietrūkst tikai vīru ar stobriem iznākšanas no tuvējās mājas pašā ceļa malā. Par laimi piedzīvojumi šoreiz izpaliek un tiek samaksāta taisnīga maksa – viss ceļš no Olbijas līdz Dorgali maksā 13 (iespējams 16 - grūti atcerēties) eiro. Tā arī bija cena, ko varēja atrast tūrisma ceļvežos.

Ceļš ved gar mazām pilsētiņām, kurām cauri nevar izbraukt pa vienu taisnu ielu, bet jālokās pa daudziem kvartāliem. Ieliņas ir tik šauras, ka ar roku gandrīz var aizsniegt mājas. Nav ilgi jāgaida, līdz skatienam paveras Vidusjūras saules apspīdētais zili dzidrais ūdens. Dorgali iebraucam pusdienlaikā, un tas nozīmē siesta – laiks, kad visi, tajā skaitā veikali, pārtrauc darbu. Par laimi izdodas atrast mazu bodīti. Drīz vien jau tiek baudītas olīvas, Sardīnijas īpašā maize un, protams, vīns. Tas viss notiek Carabinieri durvju priekšā, vai precīzāk uz viņu kāpnēm, viņus gan tas īpaši neuztrauc.

Uz Cala Gonone braucam ar regulāro autobusu, to izmanto arī skolēni, kas brauc uz mājām. Izbraucot cauri tunelim, nokļūstam uz kalnu ceļa serpentīna, kas noved mūs līdz mērķim. Lejupceļa sakumā redzam visu mūsu ciematiņa sarkanos māju jumtus un jūru no augšas. Serpentīns mūs ved tuvāk un tuvāk, līdz esam galā. Esam gatavi pārgājienam uz kempingu, bet līdz kempingam nav pat pārsimts metru. Tā drīz esam galā, saņemam atslēgas no četriem auto treileriem un iekārtojamies. Tie, kas vēlas, saņem gultas veļu. Istabiņā ir divas vai trīs gultas ar segu, skapīši. Katra mājiņa ir nokomplektēta ar galdu, gāzes plīti, ledusskapi un traukiem.

Pēc iekārtošanas nometnē un dušas apmeklējuma seko pirmais pārgājiens uz kalniem. Nezinot taku nākas ložņāt pa krūmiem, kas ir diezgan asi, seko pirmās uzplēstās kājas. Pēc mazas virsotnītes sasniegšanas un nākošās dienas kāpšanas vietas apskates nolemjam mazliet pakāpt. Atrodam bolderingam piemērotu akmeni un aptaustām Sardīnijas klintis. Tās izrādās ļoti asas, ar mazām asām aizķerēm. Liekas, ka čības tūlīt saplīsīs. Pēc neilga brīža jau steidzamies lejā pa taku, jo jāpaspēj uz veikalu. Mums laimējas - uz kempingu ejam pilniem maisiem, netiek aizmirsts ne vīns, ne alus…

Jau pirmajā vakarā izcēlās Ilze, kas pagatavoja burvīgus salātus. Ar eksotiskiem ēdieniem viņa mūs pārsteidza visu Sardīnijā pavadīto laiku. Pārējiem asistējot, tika gatavoti un nobaudīti gan dažādi salāti, izmantojot garšvielas un mērces, gan zupas, protams, arī italpastas ēdieni. Ar ēdienkarti apmierināts ir arī profesors, viņu īpaši aizrauj kaperīši un olīvas. Atklājam vietējo vīnu marku Dorgal un Sardīnijas alu. Kādu vakaru nolemjam nobaudīt vietējo picu un ejam uz picēriju. Picērijā lieti noderēja Artas spāņu valodas zināšanas, jo, kad Valdis iedeva 500 Eiro par vakariņām viesmīlis, pajautāja "Vai tas ir tik, cik jāmaksā?" Varējām jau smaidot tiek si, si… jo nesapratām ko viņš jautāja. Arta viņam paskaidroja, ka mums nav citas naudas. Tā, ka dabūjām atlikumu un varējām atstāt itālim tējas naudu.



Galvenais brauciena mērķis bija kāpšanas iemaņu apguve, un tas arī tika intensīvi darīts. Pirmajā kāpšanas dienā pēc divdesmit minūšu piegājiena pa taku visi esam slapji. Esam atnākuši uz Budinetto. Šeit ir vairāk kā 20 ar stacionārajiem āķiem aprīkoti maršruti. Pārsvarā Fr 5 vai 5+. Tā kā nezinu, ko tas nozīmē, sākumā kāpju ar augšējo drošināšanu. Sienas ir slīpas, līdzenas, ar mazām asām aizķerēm. Tās sākumā biedē, jo liekas - noraujoties būs nevis sasitumi, bet grieztas brūces. Natalie ir mans pirmais maršruts Sardīnijā. Pēc tā iziešanas Kristaps ņem mani uz eksaminēšanu: ejam vienā sasaitē, viņš gan iet pirmais. Tiek iemācītas daudzas noderīgas lietas.

Uz dienas beigām sāk izbeigties dzeramā ūdens krājumi, tas skar ne tikai mani, bet gandrīz visus. Nākošajās dienās ņemu 2x1.5 l, daudz vairāk kā pirmajā dienā, ūdeni ņem arī citi, bet diena ir nedaudz vēsāka, vairāk tā neslāpst un ūdens paliek pāri. Budinetto sektorā visu dienu spīd saule, tikai agrās rīta stundās šeit ir ēna. Sākot no desmitiem, visa diena jāpavada saulē, no kuras gan var paslēpties zem krūmiem, kas aug klints pakājē. Koku gan nav daudz, tā kā no rīta jāpasteidzas aizņemt vietas zem koka, kamēr citi kāpēji vēl guļ.

Arī otrajā dienā mūsu mērķis ir Budinetto. Kopā ar Valdi un Artu izejam maršrutu Spigolo di destra – maršruts ved pa kori, šeit ir jāizmanto tradicionālie drošināšanas paņēmieni (ielikņi, frendi). Dienas beigās liels ir mans prieks, kad izeju pirmo 6a maršrutu.



Trešajā dienā dodamies uz La Poltrana sektoru. Šeit paveras iespējas dažiem garākiem maršrutiem – pat četras virves (~150 m). Maršrutu kategorijas no 6a līdz 7a. Tikai Kristaps un Arta (ne bez grūtībām) iziet dažus no tiem. Pārējie cīnās ne mazāk interesantos vienas virves maršrutos. Mēģinām ar Valdi iet kādu maršrutu (HR 85), tālāk par pirmo virvi reti āķi ir, bet maršruta turpinājums nav iezīmēts shēmā. Neskaidrā stacijas atrašanās vieta, problemātiskā drošināšanas ierīkošana un nevēlēšanās noraušanās gadījumā iekrist krūmos attur no šī mēģinājuma. Par to, ka tas bija prātīgs solis, liecina arī vāciešu sasaites atkāpšanās vēlāk pēcpusdienā.

Mēģinām maršrutus ar kliedzošiem nosaukumiem – I wanna hold your hands, Banzai (6a+), Artai tas izdodas arī ar apakšējo drošināšanu. Līdzenās, mazliet slīpās sienas ar maziem caurumiņiem man dažubrīd sagādā problēmas arī vienkāršās vietās.

Par to es gan nebrīnos un neskumstu, jo zinu, ka Latvijā šādu kāpšanas tehniku neesmu apguvis. Kristaps visiem iesaka iziet Deutsch Wall maršruta pirmo virvi. Kopā ar Gashu izeju to kā otrais - tiešām ekselenta kāpšana. Tā paiet vēl viena lieliska kāpšanas diena.

Ceturtajā dienā dodamies pa ceļu gar jūras krastu dienvidu virzienā. Tiek fotografētas klintis uz zaigojošās jūras fona. Pēc 40 minūšu gājiena ceļš izbeidzas pie kraujas, esam sasnieguši Cala Fuili. Kāpšanas sektors pašā jūras krastā. Kāpjam sektoros Spigolo, Ferry. Ar apakšējo drošināšanu izeju 9. maršrutu (Unnamed) - šo maršrutu dienas beigās izeju arī ar tradicionālo drošināšanu. Daudzi 5+ maršruti ir ļoti pateicīgi tradicionālajai drošināšanai. Vēl izeju Ponilli Peppe, Spigolo Fuili, Parliomone. Daudzi iemēģina roku uz 6b Mad Max, bet, izņemot Kristapu, neviens to nepievar. Interesanta izvērtās Desiderai maršruta iekarošana, sākumā, izejot pusi maršruta, noraujas, un uz plaukta atsitas Gasha. Otro pusi tālāk uzņēmās iet Nils. Kad līdz stacijai jau bija palikuši tikai daži metri, viņš pamanījās iebāzt līdz elkonim roku kādā dziļā caurumā… kad to izņēma, tā bija netīra, kā no dubļiem izvilkta. Tā mēs atklājām jaunu kāpšanas stilu – "trušu alu" paņēmiens.

Dienas beigās nopeldamies ledainajā jūrā un dodamies mājās. Lēnām pierodu pie akmeņainajām pludmalēm, jo smilšu Cala Fuili piekrastē nav. Labākais, ko var sagaidīt pludmalē, ir mazi, balti oļi. Par to jādomā, ja ir vēlme sauļoties, jo uz akmeņiem ilgāk par 10 minūtēm nogulēt grūti. Volli arī neuzspēlēsi. Cala Fuili sektora dziļumā plešas kanjons, ko apskatīt devās Ita un Nils.



Piektā diena izvēršas par atpūtas dienu lielākajai daļai grupas, bet Kristapam, Artai un Valdim par virsotnes dienu. Viņi izkāpj gandrīz pusotru simtu metrus garo Sinfonia dei Mulini Vento (6b+) maršrutu Aguglia di Goloritze smailē. Uz Cala Goloritze dodamies ar motorlaivu. Tā kā esam lielāka grupa, maksājam 20 eiro, 26 vietā, ko sākumā vēlējās laivu nomā (tie, kas nebrauca ar laivu uz Cala Goloritze, ar velosipēdiem devās aplūkot vīna dārzus un Tiskali grotu). Brauciens pa dzidru zilzaļu ūdeni, gar kura krastiem paceļas gan klinšu masīvi, gan mazākas klintis ar alām. Alas var apskatīt, piebraucot tām klāt ar jūras kajaku, bet nelabvēlīgā vēja dēļ kajakus izīrēt neizdevās. Ceļš ved gar Cala Luna pludmali. Ierodoties Cala Goloritze, atklājam, ka tā ir īsta zilā lagūna. Saule, dzidrs ūdens, mirdzoši balta pludmale, klintis, ziedi. Tā kā esam diezgan agri, kāpšanas siena ir ēnā. Trijotne var doties maršrutā. Pārējie dodas pastaigā pa kanjonu. Uz takas mūs pārsteidz vientuļu govju zvani un aitu blēšana. Izdodas atrast arī lopiņu patversmi karstam laikam - tā ir no zariem saslieta nojume zem kādas klints pārkares.

Noslēguma diena – pēc neilgām pārrunām izlemjam doties uz jaunu vietu – Biddirscottai, akmens laikmeta jūrmala un klintis ar pierastākām aizķerēm. Piegājiens ved pa jūras krastu, šoreiz ziemeļu virzienā. Mūs pārsteidz akmeņainā jūrmala. Vislabāk šo vietu raksturo Gashas novērojums – tur pietrūka tikai vecu dinozauru kaulu, jo viss pārējais atgādināja akmens laikmeta aizmirstību. Akmeņi, kas šeit atrodas gadu tūkstošiem, ir sastopami trīs krāsu toņos - balti, melni un zeltaini. Baltie ir gludi, ar maziem caurumiņiem. Melnie ir ūdens un nokrišņu izgrauzti asi un robaini, tajos ir izveidojušās neskaitāmas alas un ūdens rezervuāri, iešana pa tiem sagādāja grūtības. Sāļais jūras ūdens akmeņus gar krasta līniju ir iekrāsojis zeltainus.



Salīdzinot ar iepriekšējām dienām, klintis šeit ir stāvākas, arī to struktūra atšķiras, tās ir gludas, vietām pat slidenas. Šeit daudz vairāk varēja izmantot Latvijā iegūtās kāpšanas iemaņas, jo aizķeres ir līdzīgas Latvijas kāpšanas vietās sastopamajām. Kaut pie maršrutu nosaukumiem bieži bija rakstīts 6a, kāpšana man padevās daudz labāk, salīdzinot ar asajām sienām citās vietās. Zem klintīm ir smiltis, tāpēc jādomā, kā pasargāt no tām virvi. Pastaigājoties tālāk gar klintīm var atrast daudzas alas ar stalaktītiem. Kristapam, kādā padziļā tumšā ārā lienot, nejauši izdodas vienu tādu nolauzt. Dienasgaismā ar interesi apskatām tā kristālisko struktūru, bet lielāku sajūsmu izraisa tā nepārprotamā forma. Tas tūlīt tiek izmantots fotografējoties.

Biddirscottai stāvās klintis kāpjot prasa ne tikai izveicību un lokanību, bet arī fizisko spēku, tāpēc uz kempingu dodamies noguruši. Vakarā pakošanās un noslēguma vakariņas. Skaidrs ir tas, ka sešas dienas pavadītas brīnišķīgās kāpšanas vietās un lieliskā kompānijā. Lidojums uz Rīgu, paliek atmiņas un vēlēšanās atgriezties, jo Sardīnijā vēl gaida Cala Luna un Cala Mariolu romantiskās pludmales, elpu aizraujošās niršanas un jūras kajaku izbraucienu iespējas, Grotta di Ispinigoli - ala ar garākajiem stalaktītiem pasaulē, viens no Eiropas dziļākajiem kanjoniem Gorropu un daudzas citas vietas.

Fotogrāfijas no kāpieniem Sardīnijas klintīs skatāmas www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija"

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv