Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Latviešu piedzīvojumi Lieliskajā Francijā

Autors: Gatis Višņevskis (Gasha) [ AUTORS?]
2007. gada janvāris, Rīga

Pirmdiena, 8. augusts, (2005. gada vasara)
Neiedziļinoties detaļās, viss sākās kā parasti. Ar sakrāmētu mugursomu iepriekšējā vakarā (naktī), gulēt ejot vēlu un cauru miegu domājot kā nenogulēt un neko neaizmirst.

Indriķis pasūtījis taksi un atbrauc mazliet vēlāk, domājot, ka nav ko skriet. Taksometra šoferis domā tāpat un neiespringstot izmet pāris līkumus uz Jūrmalas šosejas. Mēs jau klusībā esam gatavi viņu nožmiegt par to, ka nemāk aizbraukt uz lidostu. Asumu vēl piedod līstošais lietus un korķi pirmdienas rītā. Ierasto Ls 4 vietā tas grib saņemt Ls 6. Tā mums liekas diezgan liela nekaunība, bet sīknaudas trūkuma dēļ tas dabū Ls 5, un turpina pukstēt.

Dodamies tālāk uz nākošo speciālo uzdevumu - somu svēršanu. Esmu spēcīgi nokrāvies, bez lielās mugurenes ir vēl mazā un fotoaparāts ap 2 kg, kas nevienā somā nelien. Un kājās trekinga zābaki. Dzelži mazajā mugurenē. Soma nemaz tik smaga nav. Kaut kā ap 20-21 kg iekļaujos.

Tanī brīdī vēlreiz apdomāju vai pareizi darīju ņemot līdzi plastmasas zābakus un vēl trekinga zābakus. Krosenes normālas man nevienas nebija. Un smagu mugursomu tomēr ērtāk nest ar trekinga zābakiem - nevar tā kājas samežģīt. Man vēl kopš Sardīnijas kritiena tās kājas gribējās pasaudzēt. Un vēl otra lieta - gribēju nopirkt dzelkšņus Šamonī. Zābaku īre pēc manām domām sanāktu pārāk dārgi uz divām nedēļām. Ērtības labad var arī pastiept lielāku smagumu. Tāpat jau divi fotoaparāti ne par kādu ekonomiju neliecina. :)

Pēc pāris stundām jau esam ceļā uz Berlīni kur jāsagaida Pēteris. Tur atkal iznāk jautrība. Ap 12:57 Shoenfeld dzelzceļa stacijā jāiebrauc būtu vilcienam. Bet nav skaidrs pa kuru ceļu un tieši cikos. Kamēr abi ar Indriķi vandāmies pa stacijas peroniem - zvana Pēteris un ziņo, ka gaidot jau pie lidostas ēkas. Haa-haa. Maucam atpakaļ.

Nākošais mērķis ir divas stundas pirms izlidošanas savākt iekāpšanas numuru EasyJet termināļos. Man jau ir gatava stratēģija, un veikli spaidot podziņas tiekam starp pirmajiem 10-smit pasažieriem.

Kārtējā jautrība šodien - mani paņem priekšā lidostas iekāpšanas kontrole:
Pirmais piegājiens - kamēr mantiņas iet cauri rentgeniem mani iztausta un, protams, pārbauda trekinga zābakus. Novilkt arī liek. Lieki piebilst, ka tīrās zeķītes kopš Rīgas vairs tik smaržīgas nav. Mans smaids noplok, kad ieraugu vācu drošībnieku dāmu pie manas mazās mugursomiņas. Karabīnes un klinšu ieliktņi, redz, neesot paredzēti salonā likšanai. Hmm... Ko nu? Esot jāčeko bagāžā. Labi, aiznesu, domāju no manis tagad nokāsīs deviņas Eiropas ādiņas. Nekā nebija. Viņiem pietiek tikai ar "boarding pass". Smaidīgs dodos atpakaļ;
Otrais piegājiens - rinda jāstāv vēlreiz. Brr. Man priekšā arī Pēteris, tā kā ne jau tikai uz mani gaida Kasio ar Indriķi. Atkal nodemonstrēju savus smukos trekinga zābakus un ne tik svaigos "sieriņus", ar vienu acu kaktiņu atkal pamanot kādu formā tērptu dāmu grozoties pie manas foto somas. Grr... Uz kāpnītēm gaida līdzjutēji un ar interesi nolūkojas uz to visu - pamāju ar roku, ka viss kārtībā. Pēc pāris jautājumiem noprotu, ka mans lieliskais fotoaparāts izskatās pēc elles mašīnas. Blakus telpā atrodas nopietns spektra analizators, liela skapja izskatā. Maksā ar noteikti pusmiljonu. Paši viņi klāt somai neķeras, es izvelku foķi ārā. No somas ar milzu trubu tiek izsūkti radioaktīvie putekļi, foķis noslaucīts ar speciālu lupatiņu un tas viss analizēts. Izskatās nopietni. Pasākums tiek pierakstīts žurnālā ar pildspalvu. Uhh... drošība!

Pēc pāris stundām atkal esam gaisā un lidojam uz Ženēvu. Nosēžoties ar vienu aci jau paspējam aplūkot Alpus. Sniegs vēl ir. Tas priecē.



Nākošais speciālais uzdevums - nokļūt līdz tiem Alpiem. Pēteris ir izpildījis mājas darbu un ieguvis sabiedriskā transporta kustības plānu. Galvenais ir sastādīt perfektu plānu un tad censties to izpildīt. Ženēva ir jauka vieta, tik tā franču valoda... Vienīgais kas liecina par to, ka esam Šveicē, ir Šveices franki, kas jāmet biļešu automātā un autobusi (pareizāk sakot trolejbusi), kas kursē precīzi pēc grafika. Precīzais grafiks gan mums nepalīdz, ja nemākam precīzi nopirkt biļetes ar Eiro monētām. Loģiskā domāšana mūs glābj, un pēc pāris minūtēm mums ir precīzas braukšanas biļetes un esam palaiduši garām tikai vienu precīzo trolejbusu numur 10. Stresa nav. Franču mēlē sākam iecirsties.

Transportā pieturas tiek gan paziņotas, gan parādītas uz ekrāniem. Tālāk sēžamies autobusā numur 9. Viss notiek precīzi pēc grafika. Vilcienu stacija Geneve Eaux Vives jau atrodas tuvāk Francijai. Tālāk mums tā neveicas. Frančiem visas kartes ir kā shēmas un vilcienu stacija arī nav nekāda baznīca. Līkumojot pa ielām pamanos biški samežģīt kāju. Brr... Labi, ka zābaki kājās.

Vilcienu stacija stipri atgādina Limbažu dzelzceļa staciju. Tāda noplukusi veclaicīga un gandrīz pilnīgi tukša. Esam nokavējuši divas minūtes iepriekšējo vilcienu. Neko darīt. Pašmācības ceļā tiek apgūta lieliskā Franču valoda, kā ābeci izmantojot vilcienu kustības sarakstus. "Tous les jours" - kursē katru dienu. "Sam et Dim" – saīsināti - sestdien un svētdien. Pamazām top skaidrs, ka vēl šodien varam aizbraukt līdz galam, jo drīz būs vilciens uz Annemasse - tuvāko pieturu kur jāpārsēžas. Atliek tik tāds "sīkums", kā iegūt biļetes no jocīgas metāla kastes, kas pieprasa Šveices frankus. Pašapkalpošanās. Pēterim saglabājušies nedaudz franki kopš kaut kāda tur 1998. gada, kad viņš pēdējo reizi šeit bijis. Valūta ir stabila un monētas skaistas. Tādas tās ir arī patreiz.

Protams, ka mums visiem franku nepietiek. Priekš tādiem muļķiem kā mēs, otrā pusē telpai, ir naudas maiņas punkts. Vīriņš otrā pusē stiklam saprot tikai lielisko Franču valodu. Tomēr 50 EUR man izdodas samainīt frankos. Papīra frankos. Gudrinieks. It kā viņš nesaprastu, ka biļešu automāta kaste darbojas ar monētām. Ar otro piegājienu 20 franki tiek saskaldīti sīkāk - vīriņš neapmierināts, ka tiek traucēts, dodas atpakaļ bakstīties gar kompi. Merde! (analoģiski angl. "shit")

Mēs ar Indriķi acīm meklējam citu veidu kā saskaldīt naudu - otrā pusē ielai ir kaut kāds kebabu veikals vai kiosks. Tur esošais arābu tautības puisis laipni samaina 40 Frankus 5 Franku monētās. Atpakaļ nākot norēcamies par pasākumu. Domāju, ka visiem skaidrs, kāds mums palika pirmais iespaids par šo pasaules nostūri, kur gatavojamies pavadīt nākošās pāris nedēļas.



Zibens ātrumā monētas tiek sabērtas metāla kastē, izbirst 3 biļetes un skrienam uz vilcienu kas tūlīt, tūlīt aties. Stresa nav. Jaukajā "Limbažu dzelzceļa stacijā" Šveice jau ir praktiski beigusies un vilcieni var arī nekursēt pēc grafika. Tomēr daudz nekavējamies, pieripo divi vagoni un drīz izbirstam Annemasse. Pārsēšanās te neizbēgama, jo te ir mums nelabvēlīgs "Y" veida krustojums. Hohooo, Francija. Jaunie vārdi ir "Voie" - ceļš. Izpalīdzīgs, bezgala, konduktors mums vajadzīgo ceļu uzraksta ar pildspalvu uz savas rokas. Smaidīgi, bezgala, dodamies uz vajadzīgo peronu kur pārdesmit minūtes jāpasēž. Dīvainajā Annemasses stacijā visi pulksteņi pārsvītroti ar tādu izteiksmīgu līmētu krustu. Tie acīmredzot rāda nepareizu laiku, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav labojams. Relaksējam un dodamies tālāk uz La Roche sur Foron. Tur sēžamies nākošajā un drīz jau esam St. Gervais Le Fayet. Te arī ir kalnu vilciena gala pietura. Bet šovakar mums derētu kāds kempings, Pēteris cer beidzot baudīt siltu dušu. Mēģinām sakomunicēt ar kādu Franču viesnīcas dāmu par kempinga atrašanās vietu. Kamēr ejam "pa kreisi" un "pa labi" sekojot norādēm, daļa vērtīgās informācijas jau aizmirsusies. Izsecinām, ka tie 4 km (40 minūtes gājiena) ir kempings ko redzējām pa ceļam, gabaliņu atpakaļ. Tas mums nepatīk, tādēļ maucam atpakaļ un ejam uz augšu kalnā. Te patiesībā ir Le Fayet, bet St. Gervais ir kaut kur augšā. Nu gandrīz kā Augšlīgatne un Apakšlīgatne. Sekojam pa taciņu blakus sliedēm un skarbi kāpjam. Paliek jau tumšs un vēss, bet man sviedri tek straumēm. Drīz izlienam uz shosses, vēl pēc kilometra ir arī St. Gervais centrs. Un līdz kempingam jāiet vēl "tikai 2 km". Man jau apnicis, bet mēģinu sev ieskaidrot, ka nieks tas vien ir.

Kempingā telti ceļam jau pa tumsu. Tēju neviens tā īsti negrib - visi lien gulēt. Ārā smukas zvaigžņotas debesis, un kaut kur tālumā redzami arī sniegoti kalni. Vienas dienas ceļojumam ļoti pat neslikti. Esam arī nonākuši 900 metru augstumā. Ar labu nakti!

Otrdiena, 09. augusts
Lai ari kalnos ir svaigs gaiss, necik ilgi jau pagulēt nevar, jo jāceļas un jādodas jaunos piedzīvojumos. Šodienas plāns ir aiziet atpakaļ uz St. Gervais, iepirkties, dabūt kaut ko no inventāra un uzbraukt ar kalnu tramvaju uz augšu.

Kamēr sakrāmējam somas un žāvējam telti, ir jau pulkstenis 11. Mazās mugursomas saturs tiek iebāzts lielajā un ārpusē tiek izvilkta virve. Mans šodienas atklājums ir veids, kā foto somu piekarināt priekšā mugursomai. Tā kā "zabroskas" un bāzes nometnes mūsu plānos neietilpst, kāpjam Latviešu Alpu stilā - māja uz muguras.

Haa-haa. St. Gervais noenkurojamies un ejam pēc pārtikas un inventāra. Es palieku sargāt mantas, un atklāju jaukas kartiņas kioskā. Mierīgi paspēju tās sarakstīt nosūtīšanai uz Latviju. Aizmirsu piebilst no vakardienas, ka Francijā pajautāt ceļu nemaz nav tik viegli - izruna atšķiras no rakstības. Ja piemēram "Le Fayet" apmēram ir skaidrs "le faijet", tad uzminēt, ka "St. Gervais" izrunā kā "Senžervē" var ne kurš katrs…

Pēc pāris stundām mums ir pārtika visām četrām dienām. Pēteris izīrējis dzelkšņus, Kasio ticis pie jauna leduscirtņa un dzelkšņiem, man arī ir jauni dzelkšņi. Indriķis neko nav plānojis pirkt - viņam ir sagādāts "padomju laiku" ekipējums, ar ko varētu pietikt. Sākas pusdienas laiks, un Kasio knapi dabū saulesbrilles, bez kurām tomēr iztikt grūti uz Monblāna.



Nākošais uzdevums ir uzbraukt ar tramvaju kalnā. Noteiktajā laikā esam stacijā, gaidām starta pozīcijā lai ieņemtu vietas tramvajā pie loga. Haa-haa. Lieliskajā Francijā tramvaji nekursē pēc saraksta. Izņēmums varbūt ir pats pirmais reiss no rīta, un tad arī, nesezonā. Pēc 5-10 minūšu gaidīšanas redzam, ka no augšas nobrauc remonta brigāde ar vienu vagonu. Pēc viņiem seko mūsu tramvajs, kas pa citām sliedēm apdzen remonta brigādi, lai brauktu lejā un pēc tam augšā. Stresa nav. Gan jau pēc pusstundas tiksim tramvajā.

Tikmēr novērtējam citus klimberus šortos un vieglām somām. Atšķirība ir gan. Bet mēs neiespringstam. Pēc brīža jau sēžam pie loga tramvajā un baudām Alpu ainavas. Nid d'Aigle stacijā mūs sagaida milzīgs pūlis ar lejā braukt gribētājiem. Skaidrs, ka mums draud tāds pats liktenis, ja piektdienas vakarā gribēsim tikt lejā. Kāpjam tik augšā un pēc kādas stundas pusotras esam pie pirmās būdas.



Fiksi pakasāmies par telts vietas līdzenumu un uzceļam telti. Mēs ar Indriķi pasmaidām, jo salīdzinot ar Sajānu telts vietām, šis grantētais pleķis ir kā princeses gulta. Līdzīgi, kā dzerot degvīnu, galvenais ir labi uzkost, tāpat kāpjot, galvenais ir pareizi aklimatizēties. Daudz nekavējoties gāžam bez somām augšā pa taku uz nākošo pieturas vietu. Kasio to uztver kā treniņu un aiziet pārliecinošā ātrumā. Kāpju kopā ar Indriķi, bet viņš ir mazliet apaukstējies un domā, ka nav ko iespringt. Līdz sniega laukam uzejam abi ar Kasio. Drīz rietēs saule, tāpēc nekavējamies un ejam lejā. Netālu no mūsu telts ir būda, bet mēs izmantojam iespēju elpot svaigu gaisu. Naktī jau ir samērā vēss.

Trešdiena, 10. augusts
Šīs dienas plāns ir nonākt Gouter Hut 3800m. Aizmirsu pateikt, ka tramvaja stacija Nid d'Aigle bija 2400 m apmēram un telti mēs uzcēlām pie 2760 m. Vēlreiz kāpjam pa to pašu vakardienas iesildīšanās maršrutu. Nu jau daudz vieglāk. Pēc brītiņa esam pie sniega lauka. Tālumā redzama kore, pa kuru nāksies kāpt augšā. Nu skarbi vispār. Maucam pāri sniegam, līdz nonākam pie bēdīgi slavenā kuluāra. Nezinātājiem varētu paskaidrot, ka gadā kādi 10-15 cilvēki tur tiek "nošauti" ar lielā ātrumā lejā lidojošajiem akmeņiem. No rīta vēl nekas, bet pēcpusdienā lido riktīgi. Augšā kūst sniegs un izraisa akmeņu nogruvumus. Izvelkam ķiveres. Sīkums, bet varbūt noder. Kasio ķiveri nelieto, man ir kaut kāds CAMP podiņš, Indriķim ir skeitbordistu ķivere sakarīga un Pēterim ir sertificēta celtnieku ķivere. :) Uz pārējo klimberu fona izskatāmies diezgan pieticīgi. Laimīte no mums nenovēršas un veiksmīgi pārskrienam pāri kuluāram, lai sāktu rāpties pa kori. Tur arī akmeņi birst, tikai šoreiz tos birdina vairāk vai mazāk pieredzējuši klimberi.



Sākumā iet diezgan ātri, uz beigām paliek interesantāk. Abi ar Indriķi pagaidām Pēteri. Vēl pēc kādas stundas jau būda redzama tepat virs galvas. Vietām te pieskrūvētas troses un dzelzs stieņi. Citi to izmanto, es jūtos drošāk turoties pie klintīm. Smukas klintiņas, aizķeres arī daudz. Tad man vēl prātā neienāk, ka tās troses varētu noderēt lejā kāpjot. Beigu posms ir pavisam jauks un nu jau esam klāt. Kasio jau kādu pusstundu gaida un ir padzēris tēju. Pasēžam brīdi kafejnīcā un ejam kasīt sniegu - tas ir celt telti. No būdas skats lejā uz kori ir vienkārši fantastisks. Lai gan tās ir parastas "divnieka klintis" (krievu 2A). Lai uzkāptu līdz telts vietām nākas uzvilkt dzelkšņus. Man tas nozīmē arī plastmasas zābakus. Telts vietās neviena nav, izņemot vienu mazliet papluinītu atstātu telti. Kas to lai zina, kāpēc tā tur ir...



Izlīdzinām telts vietu un mēģinām nostiprināt. Laiks strauji bojājas. Būs baigie mēsli un pēc visa spriežot rītdiena būs jāpavada te, uz kores. Telts mums liela, pasmaga, bet baigi laba. "Lafuma Acadia 4". Slēptās reklāmas beigas. :) Aklimatizācija ir jāiegūst, tāpēc plānojam vēl pastaigāt. Jūtamies diezgan sūdīgi. Ķirbis sāp mazliet. Brienam augšā pa Dome du Gouter nogāzi, kamēr vēl gaišs. Saule vēl spīd un dzīve ir skaista. Bet no dienvidrietumiem tuvojas shaise mellu mākoņu izskatā. Kasio atkal trenējas un uzskrien gandrīz līdz nogāzes augšai, kur var jau redzēt Vallot Hut. Mēs neiespringstam, pabildējam mazliet šo to un no pusītes kāpjam lejā.

Pa vienu dienu esam uzlīduši gandrīz 1,2 km pa vertikāli. Lejā iecērtam leduscirtņus pa telts stūriem un malām lai neaizpūš. Aizstaigājam vēl līdz būdai, lai apskatītos laika ziņas un lienam gulēt. Tā kā darīt tāpat nav ko, baigi spriežam par to, vai izdosies uzkāpt, vai ne. Plāns ir naktī piecelties un pablenzt ārā, vai redzamas zvaigznes. Teltī dabūjami arī daži bezvadu labumi, piemēram, GPRS un WAP: wap.windguru.cz ir topā. Sola vēju un daudz nokrišņus.

Ceturtdiena, 11. augusts
Neatceros vai kāds naktī paskatījās ārā, bet pavisam noteikti zinu, ka kāpt negribēja neviens. Telti plosīja vējš, brīžiem bija lietus, slapjš sniegs un citi labumi. Izbāžam galvu ārā - ZZZZZieminieks! Taka aizsnigusi riktīgi un vispār saputināts tā, ka neko saprast nevar. Nav ļaunuma bez labuma - sniegu kausēšanai var grābt tāpat teltī sēžot. Šodienas plāns: gulēt, ēst, kausēt sniegu, skatīties laika ziņas. Dienas gaitā, protams, ka paspējam arī apgāzt katliņu ar ūdeni teltī. Bet tas jau piederas pie lietas. Paspējam arī aiziet uz būdu padzert tēju un pasēdēt, paskatīties uz klimberiem, gidiem un pavāriem.



Sākam iespringt par ūdens krājumiem. Gāze iet uz beigām. Būdā ūdeni var nopirkt, bet diezgan sālīti. Paskatāmies arī uz kori no augšas, kur būs ar visām somām jāiet lejā. Izskatās briesmīgi. Slapji apsniguši akmeņi līdz pat kores apakšai. Vēl jautrību izraisa tualetes problēma. Tas ir - tualešu neesamība. Katrs dara kā grib un kā var. Plaisa nogāzes malā ir aizsnigusi un tuvoties malai negribas. Iekārtojam klucētavu tālākajā brīvajā telts bedrē.

Vakarpusē guļam, kausējam sniegu, ar vienu roku to grābjot no telts priekšnama. Putina tā, ka sniegs pats nāk teltī. Laiku sola labu tikai rīt no rīta. Varbūt pusnaktī, ja paveiksies. Bet mums vajag ap 2-3 naktī. Leduscirtņi sasprausti pa stūriem, ierakti lai telts neaizpūšas prom. Naktī tos vajadzēs rakt ārā. Ūdens rezervuāros sabāžam sniegu un sildām guļammaisos, lai rītdien būtu ko padzerties. Vispār tā ir slikta ideja. Sniegs kūst ļoti švaki, ūdens pudele paliek slapja no kondensāta. Vēl Indriķim un Kasio ir paņēmušies līdzi plāni guļammaisi. Nu tā uz 600-800 gramiem. :) Notiek grīdas siltināšanas mēģinājumi. Laika vecis uzdarbojas pēc pilnas programmas, it kā zinādams, ka mēs te sēžam uz kores. Telts tiek locīta un ņurcīta, tikai vidū gulētājiem sienas netiek līmētas klāt pie sejas. "Visu gaišu"...

Piektdiena 12. augusts
Pamostamies ap 2:00 naktī. Nē nē, ko jūs. Alpīnisms nav priekš mums. Mēs taču netaisāmies te kāpt. Miegs tik salds, viegls vējiņš šūpo telti...

2:20. Vai tikai kāds tur neaizgāja? Nē, nē. Tas tikai liekās. Blenžam telts griestos un guļam.

2:30. Bla bla bla. Kaut kas angliski runā blakus uz takas. Hmm. Drosminieki tomēr. Bla bla bla. Kaut kas franciski arī... Blaaaaaa!!!! Jāceļas!

Indriķis vakar izlēma, ka nekāps, jo veselība nav. Šodien viņš domā tāpat. Notiek ģērbšanās. Pablenžam ārā - ZZZZZieminieks. Saputināts atkal, bet debesis tīras melnas un zzzzvaigznes!

Es kaut kā bakstos un izlienu no telts pēdējais. Ar vienu kapli tiek kaplēti ārā pārējie, kas iesaluši maitas telts stūros. Kasio ar Pēteri jau aiziet, es vēl čakarēju ārā savu leduscirtni. Stresa nav. Eju pakaļ spīdošai čūskai, kas rāpjas pa nogāzi. Kasio iet viens pats. Virvi mēs izlēmām nelietot, jo laiks ir labs, plaisas nekādas nav un priekš diviem tā virve tāpat ir par garu.



Drīz vien iesvīstu mazliet. Esmu pamazām noķēris Pēteri, kas mani mazliet pagaida. Sākam apdzīt komerciālās sasaites. Drīz vien esam uz Dome de Gouter un gāžam lejā un atkal augšā uz Vallot būdu. Te jau paliek interesantāk. Nogāze ir noledojusi, un bišķi jāpakaplē. Dzelkšņi ar plastmasniekiem zābakiem ir super. Te nav pārāk auksts, nu kādi -7 grādi varbūt. Pie Vallot būdas uztaisām pauzi. Tālumā kur gaišāks, jau var redzēt uz sniegotās kores cilvēku rindu. Drīz arī paši esam tur, un ir iespēja atpūsties un pabildēt. Izvelku lielo foķi, iespraužu sniegā. Mierīgi palietoju mazo statīvu un trosīti. Lejā var redzēt Šamonī ielejas gaismas. Arī lidmašīnas tepat virs galvas lidinās. Skaisti.

Vēl pāris pauzes uz kores, lec saule un atkal ir iespēja to iemūžināt uz filmas.Nu jau ir diezgan gaišs. Satiekam Kasio, kas jau nāk lejā. Tagad rinda nav, bet jāsamainās uz šaurās kores ar citiem klimberiem. Pēc brīža esam virsotnē. Auksts gan. Nav jau tas Monblāns tik izteiksmīgs kā Elbruss, bet nu smuki skati tomēr apkārt.



Mazliet pabildējamies ar Pēteri un slājam uz telti. Pa ceļam ielienam Vallot būdā paskatīties. Brr, baigā miskaste. Piemēslots traki. Nesteidzoties pārāk esam jau lejā. Kasio noskrējis lejā mazliet ilgāk nekā stundas laikā. Ir jau gandrīz nojaukta telts un mantas sabāztas pa mugursomām. Fiksi krāmējamies nost, jo jāpaspēj tikt lejā pirms citiem klimberiem. Brr. Skats lejā uz apsnigušo kori nav uzlabojies. Nav skaidrs, kā tur var noiet lejā nenovelkot uz aci. Pēteris ar Indriķi uzvelk dzelkšņus. Kasio ar atvieglotu somu skrien lejā iečekoties ar tramvaja biļetēm. Sākums mazliet bailīgs. Uzvelku sistēmu un vienu cilpu, lai var piekrampēties pie trosēm. Zemāk sniegs jau pakusis, un tad arī troses beidzas. Huh! Stresa nav. Mierīgi kāpju lejup, ar vienu aci uzmanot Indriķi un Pēteri. Pāris reizes, protams, kājas paslīd, bet paspēju savākties un drīz vien atpūšamies pie ledāja zemāk. Saņemam SMS - Kasio iečekojis biļetes uz 15:25. Ir apmēram 13:00, un vēl divarpus stundas laika. Paliek silts un apkārt redzami tūristi šortos. Velku visu nost un bāžu savā milzu mugursomā. Relaksējam vēl brīdi un gāžam lejā pa nākošo kori 2760m būdas virzienā.

Kad palikusi ko iet ir varbūt kāda pusstunda, man jau riktīgi mīksti ceļgali no slodzes. Paiet var, bet sajūtas nav labas. 2 km nokāpiens tomēr. Kad ierodamies Nid d'Aigle, nosviežu somu un novelku zābakus. Ehh, civilizācija. Aizeju pēc kāda alus. Vērojam cilvēku barus un mēģinām izrēķināt kurš tad būs mūsu tramvajs. To, ka lieliskajā Francijā tramvaji nekursē pēc saraksta, mēs jau zinām. Cilvēku bars patreiz lien iekšā tanī, kam jāatiet 14:30. Pulkstenis gan jau rāda pāri 15:00... Nu labi, pagaidīsim. Vēl drīz būs viens, kas brauc tikai uz nākošo Bellevue pieturu. Un tad mūsējais. Parādās stress, jo Pēteris grib līdz 19:00 nodot dzelkšņus nomā. Indriķis domā, ka esam nopelnījuši vēl kādu alu. Es savukārt paziņoju, ka stresa nav - jo trijās stundās jau nu kaut kā līdz lejai tiksim. Haa-Haa. Tikai ne Lieliskajā Francijā! Kaut kas tiek nomurmulēts pa skaļruni franciski, jūtami nekas labs tas nav. Turpinām dzert alu, kad blakus sēdošā vācu klimbere sāk angliski pukstēt saviem ceļabiedriem, ka viss ir slikti utt. Kāds, kas saprot franču mēli viņai paskaidro, ka nupat lejup braucošais tramvajs esot salūzis. Pamazām noskaidrojas fakti: tramvajs redzams 300 m zemāk, aizejot aiz klints līkuma. Tas ne tikai salūzis, bet arī noskrējis no sliedēm. Un Bellevue pieturā gaida nākošais.



Sākam rīkoties paši saviem spēkiem. Pēteris paņem somu un jau aiziet lejā. Kasio viņam seko. Mēs ar Indriķi arī, bet apstājamies pie salūzušā tramvaja, jo rodas IDEJA! Kasio tomēr aizskrien tālāk pie Pētera, jo negrib to atstāt vienu. Mēs ar Indriķi iefiltrējamies starp pasažieriem un veiksmīgi dabūjam sēdvietas nākošajā tramvajā, kas tagad evakuē salūzušo. Skaidrs nav nekas. Uzrakstam SMS, ka gaidīsim Le Fayet. Pa ceļam vēl tiek iekrāmēti kaut kādi pasažieri. Tramvajs jau tāpat ir pārbāzts. Tāpēc jau viņi lūzt... tā tehnika taču ir ļoti veca. Vispār viss notiek sasodīti lēni. Tā, ka izbraucot ap 16:00 lejā esam tikai 18:00. Iepērku alu un uzkodas un sākam gaidīt. Gandrīz pēc stundas parādās Pēteris. Ar mazo mugursomu. Drīz arī atbrauc autobuss ar Kasio un divām mugurenēm. Pamazām viss noskaidrojas. Bellevue ir pacēlājs uz Chamonix ieleju. Tur izrādās, ka evakuēja tos kas netika prom dēļ tramvaja. Kasio bija palicis novest somas, bet Pēteris bija nokāpis uz St. Gervais veikala nomu un paspējis. Vēl 2 km augstuma. Kopā no virsotnes vairāk kā 4 km ar savām kājām vienā dienā. Uhhh!

Bet diena ar to vēl nebeidzas. Tālāk mums ir plāns aizbraukt ar vilcienu uz Chamonix. Nezinot reālo situāciju, sazvanos ar otru grupu, un iegūstu šādas tādas informācijas kripatas. Krāmējamies vilcienā. Pa vagonu iziet cauri kaut kāds vīrietis un pēc tam staigā pa peronu. Pēc izskata varētu būt vilciena vadītājs. Kaut ko gaida. Tad izvelk no kabatas blašķīti un ieņem bišķi sīvo. Ohooo, lieliskā Francija, mēs visi padomājām. Vilciens, protams, kavējas izbraukt. Beigās izrādās, ka vīriņš vismaz šim vilcienam nav vadītājs. Sīkums, bet patīkami. :)

Izveļamies Chamonix, un mēģinām atrast Kristapu. Ar otro piegājienu tas netīšām izdodas. Parastais kempings esot slēgts un jāiet pāris kilometri uz citu. Nu un vēl viens jaunums, kas manī sajūsmu neizraisa, ir tas, ka rīt plānots izgājiens, tāds paliels. Nevarētu teikt, ka esmu baigi noguris, bet nu šis tas uzkāpts ir šorīt! :)))

Ieguvuši kaudzi ar informāciju slājam uz kempingu Le Tour virzienā. Mēs ar Pēteri reāli velkamies nopakaļ. Pēc kādām 40-50smit minūtēm esam klāt. Viltīgi piebiedrojos otrai grupai neko nemaksājot, bet Kasio, Indriķis un Pēteris ceļ telti mežiņā netālu no pārējiem. Nosviežu somu un nevaru saprast ko lai iesāk. Arta un Mārīte mierīgi sūc aliņu, pārejās teltis tumšas, vispār izmirums kaut kāds. Noskaidroju, vismaz, kurā teltī varu paplīst. Sāku visus lamāt, ka nav vakariņas siltas, un ka trūkst tūrisma gara. Iespējams, ka nepamatoti. Bet tas tā kā būtu saprotams, jo kopš 3jiem naktī biju ēdis tikai dažas konfektes un pāris bundžas alus… :) Sadabūjam degli un gāzi un uztaisām sev kārtīgas vakariņas. Ir jau 1:00 naktī. Dzeram līdzpaņemto šampanieti un ejam mazgāties uz dušām. Nu jau tāds pofigs iestājies, jūra līdz ceļiem utt. Žagodamies no gāzētā dzēriena, aizvelkos līdz teltij un atplīstu.

Sestdiena, 13. augusts
Agrs rīts, kaut kur ap 7:00. Kasio ar Indriķi te vēl paliek 2-3 dienas. Pēteris brauc prom kaut kad ap pusdienas laiku. Bet mēs fiksi savācamies un liekās mantiņas aiznesam pie kempinga saimniekiem, nolikt skapī. Skrienam uz busu un drīz esam Chamonix dzelzceļa stacijā. Gāžam uz Mer de Glace ledāju. Cilvēki nav daudz, laiciņš tāds biški apmācies. Izveicam ledus treniņus, daudzi iepirkuši jaunus zābaciņus un dzelkšņus. Palēkājam pa ledu filmas "Vertical Limit" cienīgās pozās un laižam tālāk pāri ledājam augšā uz takas. Tādas visādas dzelzs kāpnes klintis sadzītas. Nu civilizēti bezgala. Pagaidām jūtos lieliski, aklimatizācija ir jūtama un iet ir viegli.



Taciņa pastāva vietām, bet nu skaisti. Vienubrīd atraujamies no pārējiem minūtes 10-15. Tālāk tik fiksi vis neiet. Galva var domāt ko grib, bet kājas domā, ka ir nogurušas. Piedzītas no iepriekšējā kāpiena. Velkos no mugurpuses un pa brītiņam kaut ko pabildēju. Uz beigām sākas visādi skarbi kāpumi, pabojātas kāpnes utt. Meitenes ir piekusušas, man savukārt gribas ātrāk galā un es sāku piespiest fiksāk. Drīz arī Nilu esmu noķēris un kraujas augšā kaut kur pazib Kristaps. Uhh. Augšā sagaidām pārejos un novērtējam telts laukumiņu iespējas.

Saceļam teltis un sildām vakariņas. Klimberi iegrimuši savā ikdienā, čubinās pa telti un mugursomu. Manī atkal pamostas skarbais tūrists - gribas visiem iespert, par to, ka tūrisma pamatprincipi tiek pamesti novārtā. Padod tikai viņiem aliņu un siltu tēju. Klusībā nolamājos un ķeros pie vakariņu gatavošanas. Bet neaizmirstu savu solījumu izdresēt tūrismā! :) Par laimi man palīgā nāk Alīda. Pirmā porcija ir makaroni ar sieru. Domāts, ka pirmajā porcijā būs arī gaļa mazliet. Otrā bez. Knapi piebeidzam pirmo lai varētu vārīt otro. Nevar saprast, no kā tie alpīnisti pārtiek, no tīra gaisa vai? Visu dienu kāpuši, bet ne nieka nevar apēst. Nu labi. Ar varu jau neviens netiek spiests ēst. Es, liekas, varētu apēst puscūku, tāpēc trīs porcijas aiziet mierīgi. Atlikumu iepakojam katliņā rītdienai.

Vakarā dzeram tēju un vērojam saules rietu, mēnesi un skatāmies uz sniegotajām virsotnēm.



Svētdiena, 14. augusts
4:00. Brrr. Pietiek gulēt! Sasodīts, tās agrās celšanās man laikam nekad neiepatiksies. Tā kā guļu nosacītajā ārpusē, man jālien ārā pirmajam. Veee, jāvelk atkal tās pašas sasvīdušās drēbes. Fiksi mēģinām apliet ar karstu ūdeni auzu pārslas un tamlīdzīgas neēdamas lietas. Ko tikai cilvēki nav spējīgi apēst idejas vārdā... Pulkstenis jau pāri pieciem. Bet Lieliskajā Francijā kavēties ir tikai normāli, tāpēc baigi neiespringstam. Šodienas plāns: uzkāpt pa Dienvidu kori uz Aiguille du Moine. Tāds AD- maršrutiņš, biški smukāks par vieglāko ceļu. Skaitās viena no vieglajām, skaistajām virsotnēm ko rekomendē izkāpt visiem Alpu iesācējiem. Ak, jā, plāna otrā daļa - nemazāk svarīga: nokāpt no virsotnes... Viegla pastaiga pa pļavu līdz sākas sniega nogāze. Uzvelkam dzelkšņus un uzkāpjam pa sasalušo sniegu līdz klintiņām. Te ir pagrūti apgriezties. Tikai pāris līdzenas vietas plaisā starp klinti un ledu. Novelkam zābakus un uzvelkam klinšu čības.

Kopā ar mums kāpj vēl kādi franči un laikam arī angļi. Mēs ar Ullu un Nilu ejam pēdējie. Sākumā ir mazliet auksti pirkstiem. Kaut kur arī citi kāpēji noripina pamatīgu akmens bloku, un Kristaps knapi paspēj palekt malā. Neliela adrenalīna deva. Sākam mazliet traucēt sasaites cita citai. Es izmantoju iespēju pabildēt. Virs Monblāna tāda milzu sēne veidojas no mākoņiem. Kamēr izejam uz kores, mākoņi jau ir visur. Ēnas pusē paliek mazliet vēsi un tāds vējiņš pūš. Stresa pagaidām nav. Mēs gan ar Nilu pabakstāmies gar vienu frendu kas nenāk ārā. Kristaps paņēmis sasaitē divas dāmas - Alīdu un Maiju. Diezko fiksi viņiem neiet, bet visumā ļoti normāli. Tālāk seko m'Arta un Mārīte. Arī labi iet. Mēs savukārt dažreiz iesprūstam, parasti tad, kad Kristaps paskatās, vai nav kāds pazudis. :) Tad mēs savicinām kājas un rokas - ātri, ātri atkal gaidām maršrutā aiz Mārītes. Klintiņas labas, tādas ar rozīnītēm, lieli bluķi, kamīni nu skaisti, skaisti...



Pavisam skaisti paliek kad sākas vējiņš un lietutiņš pilina. Kamīni pārvēršas par notekcaurulēm, un tās klinšu čībiņas sāk nelāgi slīdēt. Parādās iespēja uz vēdera palīst pa dažiem plauktiem, kur arī tas ūdens tā kā tek. Hohoo, esam atpakaļ uz dienvidu nogāzes. Ir jau pulkstenis 14:00-15:00 apmēram. Virsotne ir tepat, tepat netālu, bet mēs tā kā gribētu tikt lejā pa vieglo maršrutu, kas tepat arī ir redzams. Tāds viegls serpentīns izskatās. Tik tie akmeņi tādi slideni... Kā jau tas Lieliskajā Francijā ierasts, ieberzieni nāk vairumā. Kamēr gatavojamies "dulferēties", "nolaisties pa virvi" un visādi citādi izpildīties, sāk snigt tāds sniedziņš. Tā lai par maz neliktos, Nils ir aizmirsis savu vējjaku lejā somā, kopā ar cepuri un cimdiem. Nu pagaidām jau var iztikt. Laižam lejā ar trīs dubultvirvju komplektiem. Mēs ar Nilu un Ullu ejam pēdējie un novācam virves. Vismaz Nilam ir iespēja sasildīties izvelkot un marķējot tās.

Cik tad īsti būs tās virves, nav skaidrs. 500 m pa vertikāli laikam, nu mazāk par 10 virvēm diez vai. Bet ir cerība, ka ātri tiksim lejā. Pirmās 3-4 virves iet ideāli. Atrodam nolaišanās vietas. Tālāk sāk neganti putināt. Virves otru galu vairs neredz. Nils ir mazliet apsnidzis, bet izskatās, ka viņš izturēs bez jakas. Tālāk sākas ieberzieni. Cilpu vietas vairs atrast nevar dēļ sasnigušā sniega. Plaukti pie stacijām arī paliek tādi nekādi, bet Kristaps cīnās kā var. Gaidām augšā baigi ilgi, lēkājam un sildāmies. Tiek vilkta ārā šokolāde un citas rezerves. Nevar saprast kāpēc tik ilgi virve nav brīva. Nolaižos un saprotu kāpēc. Stacijā var nolikt 2-3 pēdas. Trīs cilvēki uz vienas kājas jau tur bakstās. Beidzot atbrīvojos no virves, ievelku stacijā Ullu, un tūlīt nāk arī apsnigušais Nils.



Seko lielais ieberziens. Nez kāpēc aiz manis nolaižas arī Ulla. Un Nils paziņo, ka nevar izvilkt virvi. Haa-Haa. Palīgā uzkāpt arī nereāli. Slapja pilnīgi gluda akmens plāksne, kuras vidū ir stacija ar Nilu. 120 metrus virves atstāt negribas gan! Tā maksā tik, cik maksā. Iekaros vidējā virvē un mēģinu to izraut ar savu svaru. Laikam vienīgā reize manā mūžā, kad nožēloju, ka esmu tievs, slaids vīrietis labākajos gados. Dinamiskā virve pa mani riktīgi izņirgājas un es tieku izvazāts pa biezo sniega kupenu visos iespējamos veidos. Kristapam ir apnicis salt apakšējā stacijā un viņš uzkāpj mums palīgā. Slapjai un sniegotai virvei piemīt visai nelāgas īpašības, tāpēc pirmais piegājiens ar aptverošo izgāžas. Otrs ropmens, kā zinādams, ir izvairījies no darba, un kopā ar Artu jau nolaidies zemāk. F***. Tikmēr Nils stacijā pamazām pārtop par statuju. Neko daudz sasildīties nevar, tik vien kā pārcelt vienu kāju blakus otrai. Tai pat laikā Kristaps, izmantojot vienu ropmenu, un "kaut kādas tur mātes" vārdus, izpilda sāpīgus atsitienus pret klinti. Savukārt Nilam pie pleca jau klauvē kaulainā ar izkapti. Palīdzēt arī nekā nevaram...

Holivudas filmās parasti beigas ir laimīgas, tā arī šoreiz ropmens un F***vārdi palīdz izvilkt virvi un nokāpt Nilam no sienas. Bet ar to jau viss vēl nebeidzas. Līdz lejai vēl nezināms skaits virves. Es palieku pēdējais. Ceru līdz tumsai tikt lejā, kad Ulla sagrauj manas cerības paziņojot, ka ir jau 20:00...

Tagad abi ar Ullu izvelkam virves. Pilnīgs p***. Ar traktoru gandrīz jāvelk. Atkal palieku viens stacijā. Liekas, ka paiet mūžība. Liekas, ka mani visi ir pametuši, telts un siltais guļammaiss ir kaut kur neaizsniedzami tālu lejā. Aiz stūra parādās vējš un mākoņi. Kad atkal paraustu virvi, esmu jau apledojis kā kraukšķīga bizē kūka. Fiksi jātin lejā, nulles izoterma strauji tuvojas. Arī es pamanos izpildīties, kājas pa gaisu un sāpīgi apdauzu roku, par laimi otra roka paliek uz virves... Tā, tā mierīgi, mierīgi, nesteidzies. Lejā mani gaida Ulla un Kristaps, lai savāktu virves. Nemaz nevarat iedomāties cik patīkami ir redzēt kādu cilvēku! :) Šeit ir slapjā stacija, ūdens tek straumē pa cilpu tieši uz kājas. Bikses tanī vietā saplēstas mazliet un jēga maza. Lampas gaismā mēģinu saskatīt virvju krāsu. Ar vienu kāju šeit jāstāv peļķē, bet otra visu laiku izslīd uz ledus. Cik labi, ka čībiņās ievilkta siltā sporta zeķe!

Atkal mani ir atstājuši. Vari bļaut cik gribi... Vēl kādas 2-3 virves līdz zemei. F***, kā man nepatīk slapjas sniegotas virves un sniegs, kas birst aiz apkakles. Tā... Viss. Karājos virvē virs plaisas, un gaidu kad atbrīvosies vieta lai uzvilktu zābakus. Mani siltie zābaki ir apsniguši ar sniegu, un situāciju glābj vilnas zeķes, ar kurām tie aizbāzti. Nu jau man ir pofigs. Karājos virvē un relaksēju. Pēdējā virve ir uzlikta uz sniega. Palīdzu citiem nolaisties. F***, dēļ biezā sniega to izvilkt ir neiespējami. Piekabinu pie sevis un kāpju atmuguriski zemē. Baltie mēsli ir visapkārt.... Kā man patīk ZZZiema!!! Brīžiem izslīdu un izraisu nelielu lavīnu. Stāvums beidzies. Kāds mani lejā sauc. Gāžu lejā. Izrādās, ka Nils ir mūs gaidījis. Haa-Haa. Viss vēl nav beidzies. Pēdējais speciālais uzdevums: uz apsnigušas pļavas nogāzes starp klinšu pierēm atrast apsnigušas teltis. Redzamība 10 metri. Neviens neatceras pareizo virzienu. Domas dalās. Kā parasti. Sākumā ejam pa kreisi, tad uz leju. Visādi ieberzieni. Neko nevar saprast. Pamazām sākas panika. Sapinos ar virvēm un novelku uz aci mīkstajā sniegā. Mēģinu pārņemt iniciatīvu, bet tas nemaz tā neizdodas. Tiek atrasts kāds telefons un mēģinām uzzvanīt pārējiem. Ne nē. Neviens trubu neceļ. Pulkstenis ir jau pusviens, galvā grozās drūmas domas par nakšņošanu sniegputenī klajā laukā. Beigās vienojamies par virzienu un maucam. Pa akmeņiem dzelkšņi sper baigos uguņus. Vēl uz dibena nošļūcam pa nogāzi un esam pie teltīm. Pirmajiem arī nav veicies daudz labāk ar meklēšanu. Tiek vārīta tēja. Eh, cik maz gan vajag pilnai laimei! :) Un tagad beidzot var ielīst siltos guļammaisos un nomirt…

Pirmdiena, kaut kāds tur augusts…
Pamostamies vēlu, ir jau gaišs, apkārt sniegs, kas mazliet pakusis. Izveļamies mazliet aizpampušam acīm un mēģinām savākt izkaisīto inventāru. Viss apledojis un riebīgs, fuu...



Atlikušā pārtika tiek uztaisīta ēst brokastīs un vācamies prom no šī nemīlīgā kakta. Patreiz vēl nekas nevienam nesāp un visi var pakustēties. Maucam uz būdas pusi un tad uz apakšējo morēnas taku. Es skrienu fiksi visiem pa priekšu, jo jūtos labi. Sabildēju milzu kāmjus (marmotus) un pamanu, ka Mārīte iet diezgan jau nu lēni. Viņai aiz muguras iet Nils. Kā izrādās, aptraumēts esot celis. Nav zināms kad, kā un kur, bet katrā ziņā iespējas vakar bija pietiekami daudz. Sapulcējamies pie noejas uz ledāja. Nu tādas niknas kāpnes pāri klintīm, vertikāli 50 metri. Nolaižam somas un izkrāmējam Mārītes mugureni. Mana mugurene nav nekāda pūciņa, bet nu tagad jau pāri pa 25 kg, kopā ar visiem bonusiem un slapjajām virvēm. Atgādina pagājušā gada Sajānu pārgājienu.



Mans ātrums nokrītas, bet nu uz beigām neatpalieku. Mani muskuļi vēl arvien piedzīti pēc Monblāna, jo atpūtas tā kā nav bijis nemaz. Ceram paspēt uz 17-18:00 kaut kādu kalnu tramvaju. Pa ledu tomēr jāiet vairākas stundas, un pēc tam no Mer de Glace jāuzkāpj atkal pa stāvajām kāpnēm uz otru pusi kur ir tramvaju stacija. Baigi fiksi ejam. Nu jau pagalam saguruši uzvelkamies pa kāpnēm uz augšu. Visi tadi nerunīgi braucam uz leju. Hohooo, ir nolemts iedzert kafiju un varbūt vel kaut ko krodziņā netālu no Chamonix stacijas. Mierīgi to ari izveicam. Tā nu jau tuvojas vakars, derētu tā kā kaut ko ēdamu iepirkt. Iepērku gāzes balonu, alus iepakojumu, kaut ko padzerties, graužamo, maizi utt. Īsāk sakot visu ko sirds vēlās, bet sirds vēlās nu ļoti daudz. Izejot no veikala mani piemeklē jauks ieberziens. Mēģinu atvērt polietilēna maisiņu, bet neizdodas. Arī otrā un trešā reizē. Pirkstu gali nejūtīgi, slideni un nekam nederīgi. Kamēr mokos pienāk kāds francūzis, un izpalīdz sagurušajam alpīnistam. Gribas smieties, bet kaut kā nevelk... (Savukārt visi pēc tam smejas par to, ka lūguši nopirkt Gasham cukuru, bet viņš atgriežas un domīgi novelk: "…hrens viņu zina, kā to cukuru te sauc!") Tagad nokrāvies ar mugureni un iepirkumu maisiņiem abas rokās velkos uz busa pieturu un kempingu. Pārsteigums!!! Kempingā Kasio ar Indriķi atstājuši mums to aizdoto gāzes balonu, kas ir ļoti patīkami. Izkaram drēbes, paēdam un ejam atkal gulēt. Rīt atpūtas diena. Atcerējos vēl ko. Gribam vakarā izmazgāt fiksi drēbes. Kamēr bakstāmies, ir jau pulkstenis 8-nji un veļas mazgātavu aizslēdz tanī brīdī, kad gribam ieslēgt mašīnas. Brr. Jāceļas agri no rīta. Ieberziens.



Otrdiena, vēl arvien augusts?
Vai tiešām otrdiena? Visas dienas sajukušas, lai gan, kāda tur starpība. Šodienas uzdevums ir vienkāršs. Izkarināt karāties visu ko var izkārt, un to ko nevar izkārt, to kaut kur nolikt lai žūst. Staipām virves, veļu un visu pārējo. Alīda paspēj no rīta saspaidīt pogas veļas mašīnām. Citi kaut ko savā nodabā rušinās. Es mierīgi guļu uz paklājiņa saulītē un dzeru alu. Mārīte sēž teltī un skatās uz saviem kāju pirkstiem. Es nekad līdz šim nebiju redzējis apsaldētas kājas. Ziniet, nekā laba tur nav. Tiek lietota dažāda medicīna. Nils kaut kur staigā gar savu telti un dažbrīd aplūko savus pirkstus. Atšķirībā no Mārītes, kas sēž plača vidū, viņš savu iztrūkstošo ādu nevienam nerāda... :) Pamazām tuvojas pusdienas laiks. Briest plāns aiziet pakāpt uz Chamonix treniņu klintīm. Kristaps kaut kur garlaikojas pa pilsētu. Mēs vēl aizvien urbinām degunus un grozām vešiņas... Mūsu kempinga kaimiņi ar milzīgu izbrīnu mūs vēro. Kādu divsimts kvadrātmetru pleķītis vienmērīgi piebārstīts ar visādu inventāru - sākot ar virvēm un beidzot ar zeķēm.

Beidzot sabriest darbība - gribam paspēt uz autobusu Chamonix virzienā. Viss tiek samests teltīs un skrienam. Klintiņas atrodas mazliet ārpus Chamonix. Ir jau agra pēcpusdiena, bet viss ir burtiski piebāzts ar cilvēkiem. Uztaisām pikniku parciņā, nu tur apēst kaut ko, apskatīties, kas kuram apdauzīts, kādu medicīnu vajag, kādi tālākie virsotņu plāni. Kad atgriežamies uz klintiņām, ir jau vēla pēcpusdiena, saulīte pazūd un atbrīvojas vietas uz maršrutiem. To ari fiksi izmantojam un paspējam katrs kādus 2-3 izkāpt. Protams, ka ir nemērīgs slinkums, klinšu čības vēl mitras, tāpat kā virves.

Vakarpusē ejot uz Chamonix sabriest kodiens. Tāds neliels, miermīlīgs. Plāns ir apmēram tāds: aizvilināt Kristapu uz kempingu, paēst garšīgas vakariņas, un nodegustēt pāris pudeles Ruma. Pēc kārtējās vazāšanās pa veikaliem, atkal nokavēti visi transporti. Mēs ar Alīdu, Ullu un Nilu ejam ar kājām. Nav jau daudz, kādi 3-4 kilometri. Tikmēr Mārīte ar Artu un Maiju izmanto blondīnismu (piedodiet!), nu tāda jauka īpašība lieliskajā Francijā. Ļoti noderīga stopēšana. Esam nogribējušies pēc kaut kā garšīga, tādēļ tiek taisīti salāti un omlete. Pamazām okupējam mazo kempinga virtuvi, dzeram rumu un ēdam mazliet piedegušu omleti un vispār... jauki pavadām laiku.

Trešdiena, atkal kaut kāds augusts…
Windguru neko labu nesola tuvākās dienas. Trešdien, ceturtdien vēl kāpjams laiks, piektdien lietus. Un vispār, mainīgs tas laiks. Šodienas plāns: aizbraukt uz Grands Montets pacēlāja staciju, uzbraukt uz 3200 m, uzkāpt kādā virsotnē un palikt pa nakti netālu no pacēlāja.

Skrienam uz autobusu, bet, protams, to nokavējam. Izrādās, ka zināms tikai atiešanas laiks no galapunkta, kas ir kādu nezināma skaita minūšu attālumā. Tad nu ļoti aptuveni paspējam uz nākošo autobusu. Stresa nav. Bet bremzēt arī nevar, jo tūlīt aties trošu vagons un jānopērk vēl biļetes "alle-retour", turp atpakaļ latviski runājot.

Kaste uz trosēm viegli šūpojas, bet izskatās mazliet uzticamāk nekā Krievija redzētie aparāti. Pēc brīža izkāpjam pacēlāja stacijā. Lejā redzams sniegs. Atrodam kādu vietiņu, kur nosviežam somas, sasienamies sasaitēs un gāžam augšā. Mērķis - Aiguille Petite Verte. Viena no iecienītām virsotnēm, kur var ātri uzbraukt un uzkāpt. Bez lieliem ieberzieniem. Kā jau sapratāt, tad šoreiz no ieberzieniem cenšamies izvairīties. :)

Ziemeļu puses apledojusī nogāze ir auksta. Ledus ciets, bet labs. Gāžam pa nogāzi blakus trīs sasaitēs. Es eju pirmais, pa kreisi tuvāk korei. Alpu ledus ir OK! Dzelkšņi jaunie arī duras labi. Paskrūvējam āķus, pabirdinām "pudeļu ledu" virves biedriem uz ķiverēm. :) Pēc pirmās virves es jūtos saguris - uztaisu staciju, bet kājas baigi piedzītas, nenormāli sāp. Tā ir, ka nedabū atpūtu. Beigas izcērtu pakāpienus lai varu nostaties pirmajā baletpozīcijā. Nu jau labāk. Palaižu lai Nils iet pa priekšu. Haa, viņam šis ir pirmais reālais ledus! Otrā virvē viņš aiziet diezgan labi. Izlienam uz kores un smukās sniega parabolas "Demi-Lune". Eh, skaisti. Sabildējam to visu. Šitā vajag kāpt, mierīgi, paris stundas augšā un lejā, nekādi ieberzieni un sniegputeņi.



Lienam ārā uz klintīm un čibinām virsotnes virzienā. Ejam kā pēdējā sasaite, un mazliet nākas pagaidīt. Te vēl rosās citi kāpēji un mūsu sasaites arī.
Pēc kādas stundas vai vairāk esam arī virsotnē. Liels klints bluķis akmeņu kores virspusē. Bet nu skaisti. Klinšu kāpšana saprātīgās devās, tā, ka pat ar kalnu zābakiem var izkāpt. Ir, protams, arī rozīnītes! :) Mēs kā pēdējie nesteidzamies un sabildējam sevi un apkārtējos jaukumus. Kad esam uz kores, pārējie mūs jau gaida. Kā parasti, viss tik fiksi nenotiek, pieliekam soli un atkal varam pagaidīt. Vienas virves dulferis un varam doties "mājup".



Nākošais plāns - uztaisīt pusdienas un uzcelt teltis turpat sniegā kaut kur. Pusdienās kausējam sniegu. Tūrisma iemaņas lēnam, bet neatlaidīgi apgūst arī pārējie. Man pie sniega kausēšanas palīdz Alīda un citi. Beidzot arī ēstgriba alpīnistiem ir līmenī. Tas priecē. Apēsti tiek ne tikai makaroni, bet ari mazliet šokolādes. Vakars tuvojas un pamazām top plāns! Teltis necelt sniegā, bet pagaidīt, kad aiziet pēdējais vagons un ielīst stacijā.

Sacīts darīts. Kristaps pastāsta pāris atgadījumus ar pacēlāja stacijām, un pamazām top skaidrs, ka tāda nakšņošana šeit ir neatņemama Alpu alpīnisma sastāvdaļa. Teltis tepat uzceļam uz pacēlāja stacijas grīdas dēļiem. Nils izdomā, ka nav ko mocīties teltī un aiziet uz tualeti gulēt. Neatceros vai tur bija apsildāmā grīda (perfekti tīra!), bet auksti tur nebija gan. Eiroremonts :) Lienam pa migām. Beigās kādi četri izdomājam, ka vajag taču vēl kaut ko apēst. Un kādu tēju. Ūdens nav... Labi. Nav, tad nav. Mēs ar Nilu apņēmības pilni dodamies lejā pēc ledus/sniega. Turpat stacijā ap stūri manu uzmanību piesaista mitra grīda un kāda muca. Iekšējais jumts. Notekcaurule. Un pilna līdz malām 100-litrīga muca ar ūdeni. Wooooaaaaaaa. Noprovēju ūdeni - nesmird. Tātad, dzerams! :) Kondensāts laikam. Ar smaidu sejā atgriežamies pilniem katliem. Pasēžam pie tējas un lienam gulēt. (Te mēs vel nezinām ko pārējie domās rītdien par mūsu ūdens ņemšanas vietu…)

Ceturtdiena, joprojām augusts
Esmu lieliski izgulējies, kad zvana modinātājs. Nez kādēļ esmu uzņēmies šo lomu. Ar gudru ziņu izbāžu roku no telts, aizdedzinu prīmusu un guļu tālāk. :) Kristaps par šo joku pasmejas. Arī no telts.

Nu jau pēc 20 minūtēm, ūdens uzvārījies, bet visiem pofig. Brr, guļu ārmalā un lienu vien ārā pirmais. Atkal aplejam ar karstu ūdeni visādas baisās auzu putras. Jāpaspēj novākt teltis pirms nāk pirmais tramvaja vagons augšā.

Šodien daži no mums izdomā nekāpt. Nav vairs iekāriena, un veselība arī apskādēta nedaudz, tā kā iemeslu var atrast. :) Alīda, Maija un Mārīte paliek pie somām uz platformas un vēros šo visu no malas.

Mēs savukārt domājam izmest riņķi pa kori, tādu mixu paiet. Ar dzelžiem, tā normāli. Vieta diezgan piemērota. Nu un, protams, nedomājam ieberzties, jo ap 13:00 Windguru sola negaisu. Sniegu.



Divās sasaitēs bišķi pa ledu, bišķi pa klintiņām uzlienam pusi no Petite Verte virsotnes augstuma, tādu traversiņu pa plāno ledus kārtu zem klintīm. Nu ideāli. Adrenalīnu var noķert. Tikmēr palicēji no platformas ar teleskopiem skatās mums uz mezgliem. :)

Pāris stundas tā kā būtu pagājušas, pa otru pusi pamazām vācamies nost no kalna. Procesā es atrodu vecu karabīni. Kristaps, savukārt, atrod pāris nolaišanās cilpas, vienu pat diezgan labu. Trofejas ir. Pāris dulferi un esam uz sniega. Es vel paspēju izpildīties atpakaļ nākot. Tauta kaut kā sāk desot pa kalnu uz leju, es desoju līdz, un kā negadās - aizķeros ar dzelksni bahilās... Bladaaac! Izstiepjos klasiski uz deguna pilnā garumā. Pašam smiekli, bet tā neveikli jūtos.

Uz platformas viss redzams un tur arī jautrība. Nu beidzot Alpu norma izpildīta, var vilkt visus dzelžus nost un bīdīt uz Chamonix. Bahilas jaunās arī iemēģinātas un izplēsts normāls caurumiņš. Pēc brīža jau braucam ar vagonu lejā, atstājot virsotnes kārtējā negaisa varā.

Dienas turpinājumā nekas prātīgs nenotiek. Nāk lietus un tāpat nobakstāmies pa kempingu. Rītdien brīva diena, ar neskaidru laika prognozi.

Piektdiena, vienkārši augusts
Rītdien vairums ļaužu dosies mājup, izņemot Mārīti, Artu un Kristapu. Laiciņš šodien tāds nesaprotams, zināms tikai, ka līs. Un stipri. Šodienas plāns: iztērēt naudu. Daudz naudas. Par alpīnisma ekipējumu. Bet lai būtu arī kaut kas par tēmu, tad līdzi tiek paņemtas pāris virves un klinšu čības, ko vakarpusē pakāpt pa klintiņām. Sākam ar Alpīnisma "lielveikalu" (tas tiek saukts arī par "templi").

Kad man jau sāk apnikt, ejam uz kaut kādu lētāku bodīti. Tur arī ir kaut kas noderīgs. Pamata dažādi nieki, kā mugursomas pārvalks, kādas cilpiņas, dzelkšņu uzmavas utt. Arī tur tiek pavadīts ievērojams laiks. Beigas nākas vel izveikt aprēķinus cik kurš kuram ir parādā. No kopējā fonda tiek iepirkts maršrutā atstatais, pamatā visādas cilpas un nozaudēti ieliktņi.

Beigas kāpt gribētāju ir palicis vareni maz, Arta, Alīda, Ulla, Kristaps un es. Citi dara nezin ko. Kamēr nonākam pie klintiņām un slinki izvelkam sistēmas un uzvelkam čības - tikmēr nez no kurienes atnāk lietus. Un samērcē mūs kārtīgi. Bāc! Riktīgs Merfija riebīguma likums. Drīz jau tas lietus beidzas, bet klintis ta slapjas...

Slājam atpakaļ uz Chamonix, un mūsu galvās pamazam nobriest neliels kodiena plāns. Tāds noslēguma kodiens. Kopā aizejam iepirkt pārtiku rītdienas ceļam. Esam sadalījušies, un ejot gar autobusu pieturu Alīda ar Ullu izdoma nelaist garam autobusu un nolikt mantas kaut kur. Es savukārt domāju nelaist garam kodienu un dodos uz visiem zināmo viesnīcas numuriņu. Tur jau mani gaida Arta, Mārīte un Kristaps.

Biju cerējis, ka tautas būs vairāk, bet nu neko. Nopirktas divas lielas pildītas vistas un viena no tām jau iesākta. Bijām rēķinājušies uz 5-6 cilvēkiem. Iekosts ir, ārā jau paliek tumšs un sāk spēcīgi līt lietus. Gāž. Tomēr atrodam motivāciju aiziet uz kādu krodziņu. Ir taču piektdienas vakars! Drošiem soļiem dodamies uz kādu zināmu vietu upes malā. Tur arī normāli ietusējam. Kempingā līst lietus, un neviens mums negatavojas piebiedroties. Ir atbraukuši vēl citi mūsējie no Kalnu Grupas, un kaut kādu iemeslu dēļ viņiem pietrūkst telts vietu. Bet mums viss vienalga - kāds pazīstams mūziķis spēlē jaukas roka balādes un tā negribas neko darīt. Ir jau pāri pusnaktij, kad izdomājam tīties prom. Lietus vairs nelīst. Bet stopēšana arī kaut kā nesokas. Minūtes 20-30 stāvam ceļa malā. Bet arī lieliskajā Francijā dažreiz uzspīd saulīte - brauc mašīna, apstājas un mūs pat ieved iekšā kempingā līdz receptionam... mmmmm. Sīkums, bet patīkami. Uzceļam arī atvesto trūkstošo telti. Visu gaišu!

Sestdiena, brauciens mājup
Tā negribas celties. Grūti apzināties, ka šodien jādodas prom. Ir agrs rīts. Šodienas plāns: nonākt no Chamonix Ženēvā. It kā vienkārši, bet...

Mēģinu sakrāmēt somu - tas tā neizdodas. Beigās nokavējam autobusu, atliek braukt ar stopiem. Drīz vien kāds pensionāru pāris ir ar mieru mūs visus aizvest. Arta ar Mārīti brauc mūs pavadīt. Chamonix nonākot, arī Kristaps izlien pastaigāties mazliet. Noteiktajā laikā ap 10:30 esam iekāpuši vilcienā un mājam atvadas palicējiem.

Esmu sarēķinājis vilcienus un sazvanoties ar Pēteri pārbaudījis, ka tie ir pareizie. Pēc brīža jau pārsēžamies St.Gervais-Le Fayet uz nākamo vilcienu. Ir iespēja mierīgi izbaudīt kalnu ainavas. Nākamajā pārsēšanās vietā jāgaida kāds brītiņš. To izmantojam, lai apēstu pusdienas un iedzertu kakao. Ir arī piedzīvojumi. Maijas iemestajai monētai nepaveicas, un tā izlozē neveiksmīgi iesprūdušu plastmasas krūzīti. Es blakus stāvot paspēju noreaģēt un pabāžot roku iztaisnoju to... Lai arī reakcija zibenīga, tomēr mazliet par vēlu un sejā dabūju zināmu daudzumu karsta kakao! :) Huh...

Drīz arī braucam tālāk. Annemasse - pārsvītroto pulksteņu stacija. Šeit es kaut ko mēģinu atcerēties, ko Pēteris teica par vagoniem, kas kursē vai nekursē... Saklausu kaut ko lieliskajā Franču valodā pieminam Ženēvu. Izbāžu galvu no vagona un par laimi sastopu vilciena vadītāju. Tas angliski māk apskaidrot, ka uz Ženēvas Eaux Vives staciju kursē tikai pēdējie divi vagoni no četriem. Tiek apgriezta lokomotīve un viss notiek.

Atkal esam Ženēvas "Limbažu dzelzceļa stacijā" un dodamies šoreiz uz tuvāko tramvaja pieturu. Braucam pāri upei, ir zināmas šaubas par nepieciešamo izkāpšanas un pārsēšanās vietu, bet viss notiek ar apbrīnojamu precizitāti - pēc 3 minūtēm nāk trolejbuss uz lidostu.

Esam laicīgi - paspējam pārkrāmēt somas un iekost. Nodot somas man ar pirmo reizi neizdodas - soma par smagu. Hmm. Izņemu klinšu čības un dodos pie cita chek-ina. Šoreiz ap 22 kg un tas ir OK. Līdz iekāpšanai vēl ir laiciņš un atkal mierīgi pasēžam. Tālāk pasu kontrole:
Robežsargs: "Latvia?" "Latviaaaa" "Latviaaa"
Tadi, kā sapīpējušies. Pārējiem arĪ neiet labāk.
Pēdējā nāk Ulla, nosarkusi kā biete. :) Robiņi esot prasījuši, lai pasaka kā Latviski ir "labdien" vai "paldies", un nav devuši pasi... Mnjaaaaaa.

Ejot uz lidmašīnu pamanām vēl mūsu tautiešus no Kalnu Grupas, kas ierodas ar šo pašu lideni no Berlīnes, lai dotos sastapt Kristapu. Tālāk seko interesantākā daļa. Jau ejot uz iekāpšanu Alīda pamana savā somā šķērītes. Skaidra lieta, ka tās konfiscēs. Mēģinām ieteikt, kā tās ielikt, blakus brillēm un visādi citādi. Alīda kaut kā tās ieliek somā.

Tagad metālu detektors. Kā ierasts - ielieku visu kabatu saturu kastē. Man par lielu pārsteigumu, ķīniska izskata kontrolieris sniedz man manu naudas maku (pilnu ar monētām). Es to negribu ņemt (nu taču loģiski, ka tur ir metāls!). Uz to vecis man saka: "You don't want it? I don't need it!". Uztaisu jocīgu smaidu sejā un ar maku rokā mierīgi izeju cauri "metāliem"... Jocīgā Francija (tfu, Šveice). Alīda arī mierīgi dabū cauri somu ar šķērītēm! Toties Maijai nepaveicas. Somā palikušas divas nevainīgas karabīnes, un tās tiek izvilktas ārā. Neesot salonā liekamas... Jauka kontroliere tas aizgādā līdz geitam un iepako bagāžai. Uhh, līmenis. Lieki piebilst, ka mēs smejamies par visu šo procesu nepārtraukti.

Berlīne. Esmu mazliet vīlies, ka esam tik vēlu lidostā. Neko darīt - pastaiga pa Berlīni izpaliek. Vakariņās kaut ko apēdam garšīgu, avīžu kioskā atklājam alu pa samērīgu cenu un drīz arī mazliet pasnaužam. Nākošā rītā veiksmīgi nonākam Rīgā bez jebkādiem starpgadījumiem. Atkal tiek uzkabināti ierastie 25 kg uz muguras un beidzot var doties mājup.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv