Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Trīspadsmit dienās apkārt salai

Autors: Artis Dzenītis
Foto: Dārta Treija un Artis Dzenītis
2007. gada janvāris, Rīga

Ne velti Sardīnija kļūst arvien populārāka klinšu kāpēju vidū. Klintis tur tiešām ir fantastiskas. Un ne tikai. Skaistas smilšu pludmales mijas ar augstām klintīm. Jūra mierīgā laikā nemainīgi zila un ūdens pavisam dzidrs…



Latviešu neticamie piedzīvojumi Sardīnijā, jeb 13 dienās apkārt salai

Ierašanās
Frankfurtes lidostā (kas patiesībā atrodas 125 km attāluma no pašas Frankfurtes) beidzot rodas sajūta, ka kaut kur tiek braukts. Kopā ar vēl dažiem, kas "bēg" no NATO samita uz Verdonu vai Maroku, esam arī mēs – Dārta un es. Mūsu ceļš ved uz Sardīniju. Kristapa vadītajai ziķeru grupai uz izlidošanu Francijas virzienā jāgaida 9 stundas, Gashas vadītajam baram Spānijas reiss ir pēc 10 stundām, bet mums uz Alghero vēl par 30 minūtēm vēlāk. Tā nu, laiku īsinādami, kopā ar Bacardi Schmigenmeister sēžam uz lidostas terases, kas paredzēta pasažieru sagaidīšanai. Laiks nepatīkams – no gaisa nāk kaut kāds slapjš un auksts lietus un sniega krustojums. Toties kompānija jautra un visiem ir labi līdz brīdim, kad atklājas, ka pats Bacardi Schmigenmeister ir aizmirsis mājās karoti un, lai šis Marokā nekristu kaunā, es nolemju vienu aizņemties no blakus esošā restorāna, kur ieturas pārējie grupas biedri. Operācija izdodas veiksmīgi, taču, kad oficiante nāk novākt traukus, viņa pamana, ka vienas karotes trūkst un paliek pavisam dusmīga. Nākas vien atnest to atpakaļ, lai izvairītos no milzu starptautiska skandāla ar Vācijas slepeno dienestu iesaistīšanos. Nākamajā rītā agri aizlido Kristapa grupa un drīz arī mēs, pārējie ceļotāji, ejam "iečekoties". Spānijas braucējiem tas izdodas ātri, bet mēs ar Dārtu tikai stāvam lēnajā rindā un vērojam kā ģeometriskā progresijā palielinās rindas garums uz lidojumu drošības pārbaudi. Par laimi tā mums nav jāizstāv, jo iešmaucam kopā ar Gashas grupu.

Jau pēc pāris stundām pa lidmašīnas logu vērojam saules apspīdēto Sardīniju un vēl pēc dažām minūtēm sajūtam klimata atšķirību. Nav slikti, ja novembrī ir +20 grādus silts. Ātri nokārtojam visas papīru padarīšanas un tiekam pie rezervētās mašīnas.

Sardīnijā – Itālijai piederošajā salā, kas ir divreiz mazāka par Igauniju (~25tk km²), bet ar nedaudz vairāk iedzīvotājiem (1,6 milj.), esam paredzējuši pavadīt 13 dienas. Sākumā tas šķiet pilnīgi pietiekami, lai salu labi iepazītu. Bez kāpšanas klintīs, esam paredzējuši aizbraukt uz dienvidu un ziemeļu punktu, kā arī uzkāpt augstākajā Sardīnijas kalnā. Lai samazinātu izmaksas, bet varētu pārvietoties, esam noīrējuši nelielu auto, bet nakšņot plānojam teltī, neizmantojot kempingu pakalpojumus.



Ceļi
Jau pirmajā dienā bailīgi braucam pa kalnu serpentīniem, no kuriem paveras fantastiski skati uz visām pusēm, tai skaitā arī uz leju!!! Pretim braucošā autobusa šoferis gan laikam sen vairs nebaidās noripot no kraujas, jo stūrē ar vienu roku, bet otru izmanto, lai pļāpātu pa mobilo telefonu. Apskatot pilsētas un baudot neaizmirstamus skatus, lēnām virzāmies dienvidu virzienā. Galva dulla, jo tikai no rīta ieradāmies no pavisam citas pasaules malas un ēst gribas, taču neviena picērija nedomā sākt savu darbu ātrāk par septiņiem vakarā. Kad beidzot esam paēduši, sevi liek manīt nogurums un nāk miegs, taču ir tumšs un nezinām kur lai ceļ telti.



Tā nu, meklējot piemērotu telts vietu Oristano apkārtnē, braukājam pa celiņiem starp pļavām, kas izskatās pēc ganībām. Negribas jau palikt kaut kur – vajag ar šiku, pie jūras, skaistā vietā utt. Lēni uzstūrēju mašīnu uz kāda uzbēruma un braucu, skatīdamies pa malām, līdz iebraucu bedrē. Tā izrādās milzīgs, ūdens izskalots caurums uzbērumā, kas nu ir mašīnai pa vidu, jo priekšējais ritenis tam pārlidojis pāri, bet aizmugurējais vēl nav tajā iegāzies. Ko nu? Galvā ja nāk visādas domas par evakuatoru, tomēr nolemjam mēģināt tikt galā paši saviem spēkiem. Jāpieber tikai bedri pilnu ar akmeņiem un lieta darīta! Tomēr ir kāda problēma – izstaigājot apkārtni, atrodam tikai kādus trīs akmeņus. Tikpat labi varētu censties piebērt pilnu krūzi ar trīs zirņiem. Tomēr izeju atrodam – izrādās, ka mūsu atrastais izskalojums nav vienīgais uz uzbēruma. Ir arī citi, no kuriem var nolauzt vai nospārdīt kādu cietu zemes gabalu. Beigās Dārta vēl atrod nezināmas izcelsmes un nesaprotama pielietojuma koka izstrādājumu, ko pabāžam zem riepas, lai ir aiz kā aizķerties. Mašīnu izdodas izkustināt un nu jau visi tās riteņi atrodas vienā līmenī ar uzbērumu, tomēr pa vidu, starp tiem, vēl aizvien lielā bedre. Lēni šūpinādami, tomēr aizstumjam to mašīnu līdz drošai vietai. Pēc tam atrast vietu teltij vairs nav nekādu problēmu.

Citā dienā, tā vietā, lai brauktu pa šoseju, izvēlamies "taisnāko" ceļu – pāri kalnam. Asfalts ātri vien beidzas un ceļš, palikdams pavisam šaurs, iet gandrīz "vertikāli" kalnā, mezdams tādus līkumus, kurus ļoti grūti "izņemt" pat ar mūsu mazo Fiat Punto. Braucam arvien augstāk un augstāk, brīnīdamies par pasakaino kalnu skaistumu. Aiz pārejas ceļš tikpat strauji sāk iet uz leju un vietām tā izskalots, ka braukšana kļūst neomulīga… Tomēr galapunkts nu jau ir tuvu un varam pārvietoties lēnām, jo nekur nav jāsteidzas. Vietā, kur mūsu "šoseja" uziet uz cita ceļa, ir barjera, bet pie tās milzu piekaramā atslēga!!! No otras puses uz barjeras pielikta šilte, kur rakstīts "STRADA INTERROTA" un vēl šis tas, kas nozīmē, ka ceļš slēgts, jo ir sliktā stāvoklī un braukšana pa to - bīstama.



Jūra
Meitenes, kas bija Sardīnijā pirms mums, stāstīja, ka esot staigājušas pa kalnu takām peldkostīmos un vietējie kāri noskatījušies uz viņu lielajām... mugursomām. Tomēr es nebiju gaidījis, ka varēs peldēties novembrī. Jūra tur ir nemainīgi zila un ūdens pavisam dzidrs (izņemot to dienu, kad noīrējām ekipējumu zemūdens peldēšanai). Ūdens novembra otrajā pusē siltāks kā Baltijas jūrā augustā. Skaistas smilšu pludmales mijas ar augstām klintīm. Kad vakarā nolemjam uzcelt telti pludmalē, neesam tur vienīgie – pamanu, ka aiz kāpas, pie pašas jūras, ir cilvēki ar pieres lukturiem. Tie nav orientieristi, bet gan makšķernieki, kas, visticamāk, ķer sardīnes un uzturas pie jūras cauru diennakti. Kā vieni prom, tā otri klāt.



27. novembra rītā es nolemju mazliet nopeldēties. Viļņi milzīgi un gāž nost no kājām. Tikai ar grūtībām var tikt līdz vietai, kur ir pietiekami dziļš, lai varētu mierīgi peldēt. Iepeldu vēl mazliet dziļāk un tāpat vien – turoties uz vietas priecājos par ūdens viļņošanos. Pēkšņi pamanu, ka Dārta krastā jau līdzinās mazam punktiņam. Zemūdens straumes. Tās nes mani jūrā!!! Uzsāku cīņu pret tām, taču tas nepavisam nav viegli! Cik vien ātri varēdams, peldu pāris minūtes. Esmu piekusis, bet neizskatās, ka būtu tuvāk krastam. Galvā nāk domas par pludmales patruļas motorlaivu vai helihopteri, taču, ņemot vērā, ka nav peldēšanās sezona, tie varētu ierasties tikai pēc siestas. Sāku skaitīt īrienus. Piecdesmit no visa spēka izdarīti īrieni, tad neliela atpūta. Atkal piecdesmit un atkal dažas sekundes atpūtai. Kaut arī lēnām, tomēr krasts tuvojas. Kad izeju ārā no jūras, visi iespējamie muskuļi ir "piedzīti" un man ir karsti, atšķirībā no makšķerniekiem biezajās jakās.



Klintis
Ne velti Sardīnija kļūst arvien populārāka klinšu kāpēju vidū. Klintis tur tiešām ir fantastiskas. Gan pie jūras, gan iekšzemē; dažādās grūtības pakāpēs. Ārkārtīgi daudz labi aprīkoti sporta maršruti bazalta, kaļķakmens un granīta klints bluķos.

Bez klinšu kāpšanas metropoles Cala Gonone, izmēģinām arī citas vietas – Bugerru, Domusnbovas, Cagliari, Capo Testa un Capo Caccia. Tās visas, izņemot Cagliari, ir lieliskas. Salas galvaspilsētas Cagliari dienvidos atrodas bāka, bet pie tās klintis, kas aprīkotas sporta kāpšanai. Tomēr āķi tajās ir veci un salikti tā, ka kritiena gadījumā var kārtīgi apdauzīties, maršruti maz un kāpšana neinteresanta. Ukraiņu sievietes, ko satiekam pie bākas, pastāsta, ka šis neesot labs rajons, jo te uzturoties daudz pederastu, kas izzogot mantas no mašīnām un vispār lai mēs labāk braucam uz San Antioco salu, kas esot skaista un vasarā uz turieni ceļojot visi "ņemci". Tā arī izdarām, tomēr, nekā īpaša neatraduši un mūsu ūdens caurlaidīgajā teltī lietus iztraucēti, jau agri nākamajā rītā braucam pāri visai salai uz austrumu krastu. Nākamreiz esot tajā apgabalā, noteikti vajadzētu pamēģināt Usassai klintis.

Reizēm, kāpjot ir grūti izdarīt izvēli – iet pa maršrutu taisni uz augšu vai arī pa vieglāko ceļu, kuru izvēloties, ir jākāpj caur kaktusu!!! Bailes norauties vienmēr izrādījās mazākas par bailēm no kaktusa.



Daži sīkumi
Šo salu nav iespējams labi iepazīt 13 dienās, jo ir tik daudz ko redzēt. Saprotam, ka 7 automašīnas nomas dienām jāpievieno vēl sešas, lai varētu paspēt apbraukāt kaut daļu no tā, ko gribas apskatīt. Tiem, kas Sardīnijā ierodas pirmo reizi, noteikti jāredz kādu no visuresošajiem "nurdžiem" (nuraghe – arhitektūra, kas liecina par nomadu ciltīm Sardīnijā). Tās ir celtnes, kas būvētas no lieliem akmeņiem, kuri sakārtoti tā, lai varētu turēties kopā arī bez saistvielām – cementa māla vai kā cita. Šīs būves parasti atrodas augstās vietās un no tām paveras neaizmirstami skati. Noteikti ir vērts aizbraukt uz Capo Testa – salas ziemeļos. Jūras viļņi gadu gaitā granītu ir izveidojuši tādās formās, ka var stundām staigāt ar atvērtu muti un brīnīties par šo neticamo dabas skaistumu. Bosa, Domusnovas un Cala Luna ir tikai daži no brīnumiem, ko mums sniedz šī fantastiskā sala. Mēs nesasniedzām dienvidu punktu un neuzkāpām augstākajā Sardīnijas kalnā, toties skaistums, ko redzējām, liek domāt par atgriešanos šeit jau tuvā nākotnē.

Aizbraukšana
"In Frankfurt it is not as nice as here" saka lidmašīnas pilots, kad tā jau pacēlusies no Alghero lidostas. Tas visu arī izsaka. Frankfurtes lidostā jāpavada vien "nieka" 28 stundas un jau varam doties mājup – uz Rīgu. Laiku palīdz īsināt Kristapa un Gashas grupas, kas veiksmīgi atgriezušies no Provansas Francijā un Marokas. Vēl tikai nedaudz un esam jau Latvijā. Atgriezāmies, lai atkal dotos ceļā. Uz kurieni gan šoreiz?



www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl daži apraksti par Sardīniju, kas pēdējos divos gados kļuvusi par Latvijas klinšu kāpēju un piedzīvojumu meklētāju bieži apmeklētu vietu.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv