Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Reinholdam Mesneram - 65!
No VX arhīva: "Eseja jaunajai tūkstošgadei"

Autors: Reinholds Mesners
Eseja nolasīta Alpine Club organizētajā simpozijā "Climbing into Millenium - Where’s it Going?" 1999. gada 6. martā Šefildā, Lielbritānijā
Tulkojis Jānis Ventiņš
Foto no p.p.a arhīva
No VX / p.p.a vortāla arhīva

Jau ir pagājis pietiekami daudz laika starp manu pirmo astoņtūkstošnieku un pirmo sirdslēkmi, un šobrīd es esmu tajā vecumā, lai izsvērtāk paraudzītos uz alpīnismu aizejošajā un tā perspektīvām nākošajā gadsimtā.

Tas nebūs viegli, jo mums nāksies akceptēt stingras ētiskās prasības. Tomēr tikai tā mums izdosies saglabāt alpīnismu arī nākotnē. Tomēr, pirms sākam mūsu ētiskos meklējumus, noskaidrosim kādas vērtības kalnos mums ir vissvarīgākās.

Pirmkārt, tas ir risks. Dodoties uz kalniem, mēs nedrīkstam aizmirst par to. Pirms dažām nedēļām Austrijā lavīnās aizgāja bojā 38 tūristi. Kā gan iespējams 38 cilvēkiem brīvdienu laikā Eiropā iet bojā lavīnās? Atbilde ir vienkārša - viņi bija aizmirsuši, ka kalni ir bīstami. Tomēr kalnu pamatbūtība nebūt nav mūs apdraudēt. Šis skaistais klinšu un ledus miers kļūst bīstams tikai tad, kad tur ierodas cilvēks. Kalni bez briesmām vairs nav kalni. Es neesmu pret mākslīgajām klinšu sienām sporta zālēs. Ir ļoti svarīgi, ka bērniem un arī pieaugušajiem tiek dota iespēja kāpt. Šīm sienām jābūt drošām, tā, lai neviens netiktu traumēts. Bet kalnu pirmatnējai videi ir jābūt bīstamai. Briesmas iet roku rokā ar bailēm un nāvi, tās sniedz mums mācību un pieredzi. Briesmas ir filtrs, kas neļauj kuram katram iet tur, kur viņam nav jāiet.

Vai mums izdosies saglabāt alpīnisma pamatvērtības arī nākotnē? Pirms dodamies uz priekšu, atskatīsimies atpakaļ. Atsauksim atmiņā A. F. Mameriju, vienu no simtgades ievērojamākajiem alpīnistiem, pirmo cilvēku, kas mēģināja kāpt astoņtūkstošniekā. Mamerijs daudz kāpa arī Alpos. Viņš bija viens no pirmajiem alpīnistiem, kurš atteicās no kalnu gidu palīdzības un kāpa pats. Un te izpaužas vēl viena svarīga alpīnisma iezīme - mums pašiem ir jāpieņem savi lēmumi, pašiem jābūt atbildīgiem par sevi un saviem biedriem. Tas vēl joprojām ir svarīgi arī šodien. Mēs esam ideālisti. Es nekad neesmu tā vienkārši pametis mājas un devies kāpt kalnos. Vispirms manā prātā ir radusies pati ekspedīcijas ideja. Ja tā izrādījusies pietiekami pamatota, tā ir pārtapusi reālā darbībā - partneru, naudas meklēšanā, un beigās arī pašā braucienā. Un, kad, galu galā, pēc visām briesmām un grūtībām, es esmu veiksmīgi atgriezies mājās, vienīgi es pats varu izvērtēt, vai viss ir padarīts labi, vai nē. Mums nav vajadzīgi vērtētāji ārpus alpīnisma. Kalnos mēs esam anarhisti. Tur nav likumu krājuma visiem. Tos veido katrs pats. Mani neuztrauc, ja kāds kāpj Everestā gida pavadībā. Protams, tas ir pret vēstures tendencēm, tomēr tā nav liela problēma. Mani neuztrauc arī tas, ka daudzi ir pasākuši dzīt stacionāros āķus pat ledus maršrutos. Ja viņi tā grib, lai viņi tā dara. Es varu sameklēt sev citas vietas, lai priecātos par pirmatnējo dabu un mācītos no tās, kaut arī manā vecumā kalni ar katru dienu kļūst augstāki, tuksneši - lielāki, bet klintis - stāvākas.

Reizēm es domāju, kas lika tādiem vīriem kā Mamerijs un Melorijs, vai arī Bends un Boningtons, abus pēdējos vēl ir iespējams "studēt" dzīvā veidā, darīt to, ko viņi darīja? Un kāpēc mēs nu jau 100 gadus darām to pašu? Iedomāsimies Nanga Parbatu šodien. Konkrēti Kinshofera maršrutu. Pirmie to 1962. gadā izgāja vācieši. Aplūkojiet visas šīs fiksētās virves mūsdienās, un jūs tūlīt sajutīsiet, ka šobrīd kaut kas te ir galīgi nepareizi. Uzmanīgi paskatieties, kas lieto šīs virves. Tie ir ne tikai tā saucamie klienti, bet arī vadošie alpīnisti. Pretēji Mamerijam 1895. gadā viņi izmanto citu novilktās virves, citu ekspedīciju teltis un iemītās pēdas. Daži pat zog pārtiku un skābekļa balonus. Nu kā lai citādāk to nosauc, ja ne par parazītismu? Viņi nemeklē to īpašo kalnu pieredzi, kas pilnveido. Tā rodas tikai tad, ja mēs ejam paši ar savām kājām. Cik augstu un pa cik sarežģītu maršrutu, tas vairs nav tik svarīgi. Katram no mums ir savas iespējas, katram ir sava spēku robeža. Pēc pirmā mēģinājuma kāpt 8 km virsotnē, turpmākajos 55 gados tika iztērēti miljoniem dolāru, tomēr nevienam tā arī neizdevās sasniegt kādu no tām. Daudzi alpīnisti zaudēja dzīvības. Septiņpadsmit 1937. gada vācu Nanga Parbata ekspedīcijas dalībnieku aizgāja bojā lavīnā. Lielas traģēdijas un nekādu panākumu. Bet ne jau tāpēc, ka 30. gadu alpīnisti nebūtu bijuši pietiekami spēcīgi. Viņiem trūka pieredze un labs inventārs. Tomēr viņi gāja līdz pēdējam, līdz savu iespēju galīgajām robežām. Pirmie astoņtūkstošniekā - Anapurnā, uzkāpa francūži Hercogs un Lašenāls. Viņi neizdzīvotu, ja lejupceļā nebūtu satikuši savus biedrus. Atcerieties kā viņi krita plaisās un līda pa lavīnbīstamām nogāzēm, un kā beigās kļuva akli un nosaldēja rokas un kājas. Viņi izmantoja vienīgo izdevību, bet bez šīs īpašās motivācijas viņi nebūtu varējuši to izdarīt.

Pienāca Everesta kārta. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, britu komandai Dž. Hanta vadībā beidzot izdevās sasniegt Everestu. Gan mums, gan mēdijiem tas joprojām ir viens no izcilākajiem notikumiem alpīnisma vēsturē. Žēl, bet šo īpašo prestižu, ko ieguva pirmie kāpēji un ko vēlāk vēl vairāk uzspodrināja Boningtons un citi alpīnisti, mani pašu ieskaitot, šo īpašo prestižu tagad izpārdod citi. Daudziem netīk pašu spēkiem kāpt Everestā, bet viņiem patīk nopirkt tā prestižu. Šķiet, ka šis tirgus šobrīd darbojās perfekti. Es pat garantēju, ja tūrisma brošūriņās tiktu piedāvāts kāpiens Everestā ar šādiem saukļiem – "Everests augšā, bet ne lejā" vai "Everests pa grūto maršrutu", vai arī "Everests pa šausmīgo maršrutu", vai pat "Everests pa trako maršrutu", tam vienalga būtu liela piekrišana, jo klienti grib pirkt tikai un vienīgi Everesta prestižu. Mums visiem patīk būt slaveniem. Mums visiem patīk saņemt aplausus pēc tam, kad izdarīts kaut kas īpašs.

Turpināsim mūsu ceļojumu vēsturē. 50. un 60. gados tika uzkāpts visos pārējos astoņtūkstošniekos. 55 gadi bez veiksmes un tad 15 gados viss. Kāpēc? Tāpēc, ka alpīnisti, apkopojot visu iepriekšējo pieredzi, iemācījās, kā šīs virsotnes ir sasniedzamas. Viņi iemācījās sadzīvot ar lielo augstumu. Pēc tam interese par tām pazuda. Atceros, vēl 60. gados man kā klinšu kāpējam un alpīnistam neinteresēja ne Everests, ne Nanga Parbats, ne Anapurna. Bet tad nāca jauna alpīnistu paaudze, kas nebūt negrasījās kāpt pa jau iestaigātajiem maršrutiem. Tā izvēlējās lielās sienas. Pirmā bija Boningtona komanda, kas izgāja Anapurnas Dienvidu sienu. Tas principā izmainīja alpīnistu attieksmi pret astoņtūkstošniekiem. 70. un daļēji arī 80. gadi bija ļoti labvēlīgi, lai kāptu Himalaju virsotnēs. Mēs varējām darīt jebko - mums pašiem bija nauda, mums nevajadzēja to meklēt pie sponsoriem. Uz 8000 m augstajām virsotnēm mēs devāmies vienu vai pat divas reizes gadā, nevis reizi dzīvē. Mēs uzkrājām pieredzi un kāpām arvien grūtākus un grūtākus maršrutus. Šobrīd lielākā daļa 8000 m virsotņu sienu jau ir izietas. Pirmo reizi augstkalnos es ierados 1970. gadā, pēc tam, kad jau 20 gadus biju pavadījis Dolomītos un Alpos. Mēs negājām zināmos ceļus. Mēs izvēlējāmies sātanisko Rupālas sienu uz Nanga Parbatu. Jūs droši vien zināt, ka lejupceļā mans brālis traģiski gāja bojā lavīnā. Virsotnē mums nebija nacionālā karoga. Tā vietā mēs izvilkām savus kabatlakatiņus, un tas bija lieliski. Tas nozīmēja, ka sasniegums ir mūsu pašu un ka tā ir mūsu pašu nauda, kas iztērēta par šo kāpienu. Mūsu motivācija kāpt kalnos nenāk no nacionālisma, vai kāda cita cēla mērķa. Patiesā motivācija nāk vienīgi no sirds. Katram no mums ir savu iespēju robeža, un mēs zinām, ja mēs to sasniegsim, tad ar mums kaut kas notiks. Lai to pārbaudītu mums nevajag karogus.

Man ir laimējies. Es esmu kļuvis miljonārs pateicoties alpīnismam. Varbūt es esmu vienīgais kalnos kāpējs, kas tādā veidā kļuvis bagāts. Es esmu bijis apmēram 100 ceļojumos. Es tos vairs nesaucu par ekspedīcijām, kopš brīža, kad jebkurš var nopirkt ekspedīciju uz Everestu. Jau no paša sākuma īpašu uzmanību es esmu pievērsis kāpšanas stilam. Es gāju jaunus maršrutus ar mazām komandām, es nelietoju skābekli, un, galu galā, es spēju vienatnē uzkāpt arī Everestā, kaut arī neesmu radīts solo kāpšanai. Man ir bail augstkalnos ilgstoši palikt vienam. To darīju vienīgi, lai pārbaudītu pats sevi. Jau daudzus gadus lielāko gandarījumu es izjūtu nevis sasniedzot virsotni, bet gan atgriežoties no tās - tajā īsajā brītiņā pirms bāzes nometnes, kad vēl atrodos starp pirmatnējās dabas spēkiem un civilizāciju. Tas ir īstais kulminācijas punkts. Ne virsotnē. 30 reizes es esmu kāpis astoņtūkstošniekos un 12 reizes esmu atkāpies. Varbūt tas man ir bijis daudz svarīgāk kā veiksme. Zaudējot es esmu mācījies. Citādi es kļūtu iedomīgs, pazaudētu saikni ar realitāti, izdarītu kaut ko nepareizi un mirtu.

Dosimies tagad uz Alpiem un paskatīsimies, ko mēs tur redzam šodien. Pēc nesenajiem nelaimes gadījumiem Austrijā, ir skaidrs, ka kalnus nav iespējams padarīt pilnīgi drošus. Risks paliek vienmēr. Ja DAV (Deutsche Alpine Verein) iedomājas, ka visos Alpu maršrutos sadzenot āķus samazināsies nelaimes gadījumu skaits, viņi maldās. Jo vairāk kalnos būs stacionāro āķu, jo vairāk virvju un pacēlāju jūs tur novietosiet, jo vairāk cilvēku kāps kalnos un tiks pakļauti lavīnām, vētrām un pašu kļūdām. Jūs ziniet, ka šveicieši izcirta tuneli cauri Eigera ziemeļu sienai. Tas bija tur arī 1938. gadā, kad Hekmārs, Harers, Kaspareks un Vorgs pirmo reizi izgāja Eigera ziemeļu sienu. Neskatoties uz to, Eigeru uzskatīja par lielu izaicinājumu. Kāpēc? Šādu attieksmi noteica gan grūtības, gan arī briesmas, kas sagaidīja kāpējus. Tad 70. gados tur ieradās helikopters, lai glābtu visus. Vai gandrīz visus. Šodienas Eigera siena vairs nav tā pati, kas kādreiz. Tā nav kļuvusi īsāka, tomēr tā nav tā, kurā mēs kāpām 30. vai pat 70. gados.

Monblānā pirmo reizi tika uzkāpts 1786. gadā. Ja uz to šodien nevestu takas un pakāpieni, ja būdas aizslaucītu lavīnas, tad tas vēl joprojām būtu liels un izaicinošs kalns. Es garantēju, ka tādā, pirmatnējā Monblānā, daudzi no tiem, kas šodien kāpj astoņtūkstošniekos, nemaz nespētu uzkāpt. Monblāns ir nopietns kalns, bet katru vasaru mēs to reducējam par ļoti mazu kalnu. Jebkurš, kurš spēj staigāt, var tur uzkāpt. Risks un grūtības izzūd. Vienmēr tuvumā ir kāds, kas spēs palīdzēt. Bet tam nav nekāda sakara ar īsto alpīnismu. Es esmu pārliecināts, ka nākamajām paaudzēm vēl joprojām ir miljoniem iespēju kāpt gan lielajās virsotnēs, gan mazajās klintīs visā pasaulē. Es priecājos, ka esmu varējis iet pats savu ceļu. 25 gadu vecumā no vairāk vai mazāk laba Dolomītu klinšu speciālista es kļuvu par augstkalnu kāpēju. Uz Nanga Parbata es zaudēju daļu savu roku un kāju pirkstu un vairs nevarēju kāpt smagās klinšu sienās. Tad, 15 gadu laikā, es kļuvu par apsēstu augstkalnu alpīnistu. Daļēji tā, protams, ir arī mana vaina, ka šodien 8000 m virsotnes tiek uzskatītas par kaut ko īpašu. Godīgi sakot tās nebūt nav tik īpašas. 8000 m virsotnes izgudroja Napoleons ieviešot metrisko mēra sistēmu. Tomēr, ja jūs kāpsiet tajās pašu spēkiem, tās joprojām būs grūtas, augstas un bīstamas virsotnes, pat ejot pa tā saucamajiem klasiskajiem ceļiem.

Pēdējo trīs četru gadu laikā ne reizi vien es esmu lasījis, ka Everestā atkal kāds uzkāpis vienatnē. Pārbaudot ziņas, izrādās, ka kāpts solo, bet uz virsotnes ir būts kopā ar 20 citiem kāpējiem. Kā to var izdarīt? Es nezinu, kā tas iespējams. Varbūt viņi lidoja virs pārējiem? Pagājušā vasarā Karakorumā es gatavojos kāpt Gašerbrumos. Es cerēju, ka tur būs tikai dažas ekspedīcijas. Bet, kad es sasniedzu bāzes nometni, izrādījās, ka tur priekšā jau bija vismaz 200 cilvēku. "Tas ir tik slikti," viņi man apgalvoja. "Te nekā vairs nav no tā, kas bija jūsu laikos. Viss ir sabojāts." Uz ko es atbildēju: "Tad kāpēc jūs atrodaties te? Jūs tieši tāpat piederat pie tiem, kas visu sabojā! Es dodu priekšroku iet pats savus ceļus, un te ir daudz tādu iespēju. Jūs varat iet gan pa labi, gan pa kreisi, gan tur, gan tur!" Bet viņi visi gāja pa vienu ceļu, un tikai pēc tam, kad citi jau bija uzkāruši virvju margas. Neviens no 200 kāpējiem nemēģināja kāpt pats savu ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir Gašerbrumu "vieglais ceļš". Es devos prom un kāpu citur - mazākās virsotnēs, saviem spēkiem un alpīnajā stilā. Es domāju, ka šis kāpšanas stils augstkalnos mums ir jāievieš no jauna. Tas ir grūtāks, bet sniedz daudz lielāku gandarījumu, kā kāpšana kopā ar 200 citiem tikai tāpēc, lai varētu pateikt: "Es esmu tur uzkāpis!" Sarežģītās sienas vēl joprojām atrodas turpat, astoņu kilometru augstumā. Tomēr atcerieties, ka mūsu likme ir ļoti augsta.

Kā jau teicu, lielākais gandarījums man nav vis virsotnē, bet gan atgriežoties no tās. Esmu pārliecināts, ka, nokļūstot bīstamās un sarežģītās situācijās, mēs kļūstam citādāki, pat nedaudz dzīvnieciski. Mēs atrodamies starp "izdarīt vai neizdarīt", vai pat starp "izdzīvot vai mirt". Brīdis, kad saprotam, ka kāpiens ir bijis veiksmīgs un ka esam spējuši atgriezties, ir brīnišķīgs brīdis. Izjūtas ir tik spēcīgas, ka gribās tās pārdzīvot vēl un vēl. Esot tur iekšā, mēs meklējam iespēju tikt ārā, bet izkļūstot ārā, no jauna vēlamies būt tur iekšā. 1995. gadā plānoju šķērsot Ledus okeānu. Jau pirmajās dienās es cietu neveiksmi un man vairs nebija iespēju turpināt. Tomēr es reizēm vēlos tur atgriezties. Ne jau tāpēc, ka uzturēšanās arktiskajā naktī un aukstumā man sagādātu lielu prieku. Bet gan tā brīža dēļ, kad pēc bezgalīgā sniegotā līdzenuma, pēc riska, grūtībām un pirmatnības, es pie horizonta ieraudzīšu haotiskās un apledojošās Kanādas kalnu klintis. Pavisam mazu, knapi 300 m augstu kalnu, bet tomēr kalnu. Šis brīdis būs tik liels, ka es par to atdotu visu, kas man pieder, pat manu pili. Tikai ne manus bērnus. Tos es neatdotu. Bet visu pārējo gan. Es esmu ļoti priecīgs, ka šādi brīži nav pārdodami. Nekad, neviens nevarēs tos nopirkt. Tos var iegūt vienīgi riskējot, sapņojot un pakļaujot sevi briesmām, bet ja es pats saviem spēkiem iecerēto nevaru paveikt, tad lai tā arī paliek.

Šorīt mēs runājām par komercekspedīcijām uz Everestu. Mēs gan nerunājām par pašu problēmu, bet par to, cik tas ir legāli. Tomēr domāju, ka mums visiem kļūst šķērmi, ja kāds pērk kaut ko, kas nemaz nav pērkams. Lai kurš tas būtu, kas mēģinātu uzkāpt Everestā tipiskas komercekspedīcijas sastāvā, būtībā viņš nekāpj Everestā. Tāds kalnoskāpējs apkrāpj pats sevi. Viņš no alpīnisma nekad negūs tik patiesas un pilnvērtīgas izjūtas, kādas gūstam mēs, un nav svarīgi vai mēs kāpjam klintīs, pa ledu vai augstkalnos. Šīs izjūtas var iegūt vienīgi pašam atrodoties briesmās un grūtībās, un vienīgi pašam uzņemoties visu atbildību. Ja dienu pa dienai, soli pa solim, mēs esam cīnījušies par izdzīvošanu, un, ja nav bijis neviena, kas varētu mums palīdzēt. Es neesmu pret kalnu gidiem. Gidiem vēl joprojām ir īpaša loma alpīnismā. Bet ir viens izņēmums. Neviens gids, lai cik labs arī būtu, nespēj nodrošināt kāpienu Everestā. Ja kāpjot Everestā sākas liela vētra, vai lavīna, vai tiek izdarīta kāda liktenīga, cilvēciska kļūda, neviens vairs nespēj klientam palīdzēt. Te nu ir jautājums, vai legāli ir apgalvot: "Kāpsim Everestā. Es uzvedīšu jūs augšā un garantēju, ka jūs nonāksiet atpakaļ lejā." To nu neviens nevar garantēt. Pirms 8 gadiem kāds amerikāņu biznesmenis man piedāvāja uzvest viņu Everestā. Viņš teica, ka es esmu vienīgais, kas varētu dabūt viņu tur augšā. "Es negribu tev maksāt, jo tas, ko es prasu, maksā vairāk kā es spēju samaksāt. Tā vietā es tev dodu daļu no aviosabiedrības, kas man pieder." Es atbildēju - nē. Es nekad to nedarītu, jo, pirmkārt, es varbūt nemaz vairs neesmu spējīgs uzkāpt Everestā. Otrkārt, es nekāptu ar skābekli, jo es nekad to nelietoju, bet kā gidam man vajadzētu to lietot. Treškārt, es nekad nevarētu uzņemties atbildību par sava klienta dzīvību. Kalns ir pārāk bīstams. Ziniet, es tagad esmu daudz laimīgāks bez tā gabaliņa aviosabiedrības.

Lai izdzīvotu mums ir nepieciešami tikai daži elementi. Mums vajag ūdeni, skābekli un pārtiku. Mums vajag zemi zem kājām, gaismu un siltumu. Un neko vairāk. Tagad, manas dzīves trešajā periodā, es dodos tuksnešos. Pirmais bija vertikālais periods, tad nāca augstums, bet šobrīd es izmēģinu līdzenumus. Es šķērsoju Grenlandi ziemā. Tur bija nepārtraukta nakts. Gaisma bija pazudusi. Es šķērsoju tuksnesi. Tur nebija ūdens, nebija pārtikas. Kāpjot klintīs, zem manām kājām nebija pamata. Lielajos kalnos, man trūka skābekļa. Kalni un mežonīgā daba nav domāti cilvēciskām būtnēm. Tik daudz kas mums tur ir svešs. Mēs saprotam, ka varam mirt. Mēs saprotam, ka tikai sakopojot visas savas iespējas un instinktus, mums izdosies izvairīties no nāves. Pēc tam gan mēs jūtamies "great" un gribam to atkal un atkal. Diemžēl mēs nekad precīzi neuzzināsim, kas mūsos notiek dziļāko izjūtu brīžos. Tomēr mēs meklējam šīs zināšanas. Es studēju alpīnisma vēsturi, lai uzzinātu, kā pirms 100 gadiem lielie rakstnieki, līdzīgi kā Krakauers šodien, izteikuši savas dziļākās izjūtas. Tās šobrīd mani interesē pat vairāk kā kalni. Mēs vairs nedodamies uz Himalajiem vai Dolomītiem, lai zīmētu kartes. Satelīti to izdara mūsu vietā. Bet mēs varam izmantot kalnus kā līdzekli, lai pētītu savas iekšējās būtības kartes. Ieskatieties kalnos kāpēju sejās, kad viņi atgriežas no kalna. Ja jūs varētu redzēt Hermaņa Bula seju pēc Nanga Parbata, vai Tomo Cesena seju pēc Lodzes dienvidu sienas, jūs iegūtu daudz no tā, ko gribat zināt. Mūsu sejas ir kā kartes. Bet mūsu sejas parāda tikai daļu no tā, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē, un tieši tur notiek vissvarīgākās lietas.

Nu jau atkal es esmu nonācis pie galvenā - pie jautājuma par bīstamību. Risks, aukstums un grūtības sastāda daļu no kalnu būtības. Mēs nedrīkstam to nākamajā tūkstošgadē izpārdot. To gan būtu samērā viegli izdarīt. Nu kaut vai izbūvējot pacēlāju uz Everestu. Sanāktu tīri labs bizness. Bet tā darot, mēs nozagtu visu to īpašo, kas piemīt Everestam. Mums nav tiesību sagraut šīs vērtības! Tikai caur tām mēs varam ko mācīties. Man alpīnisms ir viens no labākajiem veidiem kā mācīties no dabas, kā mācīties caur kādu, kas ir stiprāks par mani. Daudzi vācu žurnālisti un alpīnisti no DAV man pārmet: "Tu esi traks, tu saki alpīnisms bez briesmām nav alpīnisms. Vai tiešām tev patīk fakts, ka cilvēki mirst?" Viņi apgalvo, ka es eju "brūnajā" - nacisma virzienā, jo nacisti vienmēr esot teikuši, ka kalniem ir jābūt bīstamiem. Vācijā šobrīd ļaudis kalnus mēģina pataisīt drošus, bet viņi pielaiž divas lielas kļūdas. Pirmkārt, viņi degradē kalnus, jo kalni bez briesmām nav kalni. Otrkārt, viņi sagrauj filtru, kas varētu atturēt no kāpšanas tos, kuriem nevajadzētu kāpt.

Ziniet, mums tomēr nav jāizgudro noteikumi citiem. Varbūt agrāk es tā darīju, bet tagad man ir noteikumi tikai man pašam. Tie būtu:
- es nekad neiešu tur, kur citi jau ir gājuši;
- es eju savu iespēju robežās;
- es neatstāju kalnos tiem nepiederīgas lietas, piemēram, stacionāros āķus.

Jaunie kāpēji, lai drošinātos tajās trakajās lietās, ko viņi tagad dara, lieto pavisam citas tehnoloģijas. Viņi kāpj zemākās virsotnēs pa ļoti sarežģītiem maršrutiem. Es esmu pārliecināts, ka rīt, viņi to pašu darīs arī uz 8000 m virsotnēm. Bet ne tikai grūtības, ne tikai maršruti ir svarīgi. Svarīgs ir arī risks, un pats fakts, ka kalni ir bīstami. Vienīgi saglabājot kalnu vērtības, mēs varam cerēt iegūt ko vērtīgu paši sev. Tikai tad mēs varēsim kalnus uztvert tā kā to spēja Hilarijs, Mamerijs vai Melorijs. Šīs vērtības nav domātas pārdošanai. Ceru, ka pēc 20 vai 30 gadiem Everesta tūrisms būs izzudis, un žurnālisti, kas patiesi ir ieinteresēti objektīvi atspoguļot notikumus kalnos, beigu beigās sapratīs, kas ir īstais alpīnisms un kas nē. Ir vēl tikai trīs likumi, kuriem es sekoju. Es nekad savā dzīvē neesmu iesitis stacionāru āķi, un nekad to nedarīšu. Ja es nevaru iziet, es neeju. Es nekad nelietoju skābekļa balonus. Ja es nevaru kāpt, es nekāpju. Es nekad savu ceļojumu laikā tuksnešos vai kalnos neņemu līdz telefonu vai rāciju. Es tur vairs nebūtu vienīgi pats ar sevi, ja ziņotu par to pasaulei. Es negribu tādā veidā degradēt riska sajūtu. Es nevēlos, lai man uz Everestu būtu sagatavots ceļš līdzīgi, kā Disneja izklaides parkos, kur augšā dabū jebkuru, kas to vēlās. Tie ir mani noteikumi, pēc kuriem es vados. Un kad nākamreiz es sadomāšu kaut kur doties, tie vairs nebūs tik lieli kalni un tik lieli tuksneši. Kā nekā es kļūstu vecāks un nest gribās arvien mazāk un mazāk. Toties nākamajā reizē es varbūt pazudīšu uz kādu pusgadu. Tikai ar mugursomu, un neviens nezinās, kurp es dodos.

Paldies par uzmanību.


Informācija par Reinholdu Mesneru meklējama arī www.reinhold-messner.de lapā, kā arī viņam veltītajā wikipedia.org lapā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies izteikt viedokli? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā "Sarunas, diskusijas" lasāma arī intervija ar Reinholdu Mesneru:
● Reinholds Mesners: Pieredze "ejot gar robežu" >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv