Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Stāsts par trim runčiem

Autors: Artūrs Altbergs [ AUTORS?]
Līdzautori: Jānis Ventiņš, Valts Vīgants
Foto: Artūrs Altbergs, Valts Vīgants
2005. gada oktobris, Rīga

Laikam taisnība ir tiem gudrajiem prātiem un sarežģītajām sejām, kuru darba uzdevums ir spriest, pētīt un pēc tam biedēt mierīgos iedzīvotājus ar to, ka ozona slānis sairst, pasaule sasilst, ziemeļpols kūst un ūdens līmenis ceļas un tā tālāk. Vismaz attiecībā uz to, ka kaut kas kūst un kūst visai naski.

Ja vēl kādā nepilnus desmit gadus vecā rakstā ieteikts uz Francijas Alpiem vasarā braukt no jūlija līdz septembra sākumam, tad vismaz šogad augusta beigās, septembra sākumā tur augšā – kalnos, izskatījās visai čābīgi – viss sakusis, atkusis, brūk un jūk, un pati kāpšana sanāk, tāda kā maza loterija ar augstām likmēm. Savukārt lejā – Šamonī, priekš normāla tūrista un saguruša alpīnista ir viss, ko tik sirds un dvēsele vēlas. Nu, labi, ne viss…, bet daudzmaz viss!

Chamonix, 2005, vasara
Jau pati ierašanās diena, t.i. 20. augusts, aplauza ragus tik ļoti kalnos sagribējušajiem - lija lietus, viss miglā un neziņā tīts. Arī pie gudrās montagne būdiņas izkārtā lapele par laika apstākļiem neko iepriecinošu pat i’ netaisījās paziņot. Taču kā parādīja vēlākais, viss mainās uz labo, un atliek vien klausīties gudros prātus.

Gudrie prāti, t.i. eksperti po zlačnim mestam goroda Šamoņi Ventiņš un Vīgants, ieteica sākumā karstu nestrēbt, un aklimatizācijas, un visādu citādu kondīciju sasniegšanai izmantot samērā nesen apgūto Aiguilles Rouges rajoniņu. Patiesie, īstenie eksperti gan raustīja degunus un šķaudīja, bet mums pie kājas. Nokļūšana tur ar pacēlāju no La Flegere līdz Index, kas augšā – lejā € 16,- par vienu seju. Tā arī nākamās dienas tika pavadītas tur – klinšu kāpšanas pasaulē, kā rezultātā rokas, kājas, prāts un gars tika pieradināts pie klints tā, ka vai El Capitan padodiet. Maršruti samērā viegli atrodami, izveidoti stacionārie drošināšanas un staciju punkti. Finālā izkāptas sekojošas virsotnītes (maršrutiņi): Index – L’an d’ Emile, TD, 250 m, grūtākā vieta 6a; Pointe 2628 (Cathedrale) – La Cour des Grands, 200 m, grūtākā vieta 6b+, izgājām kā 6a/A0; Aiguille Gaspard des Crochues, grūtākā vieta 5c.


Index - Le Emile: Jānis drošina, Valts kāpj

Skaidrības labad gan būtu pieminams, ka kāpšanas rajona izvēlē ja ne izšķiroša, tad būtiska ietekme bija tam apstāklim, ka, izvēloties šo kāpšanas rajonu, kāpienā nogurušajiem alpīnistu kungiem atceļā uz bāzes nometni Chamonix Sud pavērtos iespēja mazināt savas ciešanas ar kādu putojošo smalkā ceļmalas bufetē.

Pēc pumpuriņiem jānāk ziediņiem, tāpēc turpmākās aklimatizācijas veikšanai pārcēlāmies uz Argentiere hut, kas uz Argentiere ledāja. Nokļūšana ar pacēlāju līdz Grands Montets stacijai no katras mīļās sejiņas prasīja € 22,50, tad ar pašu jestrajām kājelēm pa ledāju līdz jaukajai būdiņai. Būdiņa, jāatzīst, ka nopietna – 140 deguniem, ja nepieciešams. Papildus vēl tas, ka tur simpātiska meitene katru dienu vāra zupu, šmorē cepeti un pasniedz vīnu. Mīnuss – tas viss diemžēl nenotiek par skaistām acīm, ar kādām mēs, trīs jauni, skaisti un perspektīvi jaunieši, esam apdāvināti… Bet ko darīt? Vienīgi to, ko īstam latvietim – pačīkstēt un par 2 naktīm 3 kungiem samaksāt € 260,-. Un vēl – baudīt nesteidzīgo laika ritumu. Neizprotamu iemeslu dēļ mobilie tur neķer lauku. Tas viss kopā ar visai pieticīgo klimberu pulciņu padarīja šo būdiņu par vietu, kur var vēsā mierā dzīvoties. Arī kāpšanai izvēlētie maršruti ar roku sasniedzami.

Kā pirmo sniega, ledus maršrutu izvēlējāmies uz Aiguille d’Argentiere (3902 m) pa dienvidrietumu sānu, t.i. Milieu ledāju, grūtība PD+. Beidzot dabūjām sniegu un augšā arī mazliet ledu. Kāpiens tehniski nav grūts, fiziski – četras stundās 1200 metri pa vertikāli, kā nu kuram. Osobo trudno orgaņizmam, oslabļenim alkogoļom, ņikotinom


D'Argentiere virsotnē: Jānis un Valts

Virsotne patiešām skaista un viltīga – viena vienīga karnīze, un skats no tās uz visām pusēm vēl skaistāks – uz dienvidiem – Verte, Les Courtes, Les Droites, tālumā Monblāns; dienvidaustrumos – Grandes Jorasses; austrumos tālumā redzams Materhorns. Noeja bija jāveic veicīgi. Saule savu darbu darīja kā nākas un pirmās mazās lavīniņas jau lēnam šļūca, paldies dievam, ne ar mums.

Nometnē mūs sagaidīja jauni draudziņi... Pie būdas apsēdāmies, žāvējām visus slapjos, sasvīdušos un smirdošos hlamus, gudri runājām, iedzērām tējiņas un šeku-reku uzradās kaut kas līdzīgs milzīgam kāmim, nu riktīga kaķa lielumā, un sāka bičot kādu nebūt kārumu.

Pēc pāris kumosu maizes saņemšanas šamais pazuda starp akmeņiem, lai pēc pāris minūtēm atgrieztos ar vēl trim tādiem pašiem mataiņiem. Tad nu sākās mantu inventarizācija – zābaki tika izostīti un drēbes izmīdītas. Baigie žipčiki.

Pēc gudrajām runām, uz kādām kompānija nebija jāsteidzina, eš’ gandrīz vai līdz brauciena galvenajam kāpienam aizdomājāmies. Tika noskatīta Les Courtes ziemeļu sienas atradze, grūtība D. Taču pēc apskates ar tālskati tika konstatēts, ka sniega tur nav, ir tikai klinšu čupas, visticamāk "pieskaries – brūk" tipa. Arī gudrā grāmatiņa teica, ka maršruts ir d…ā, ja nav sniega, tāpēc šis plāns kompānijas kopsapulcē tika noraidīts. Tā vietā pirms kāpšanas lejā uz Šamonī "izskrējām" Le Plateau: Pointe 3177 (maza virsotnīte, no kuras sākas viena no d’Argentiere ribām) dienvidu kores maršrutiņu, grūtība IV/V.


Raksta autors "pie nolaišanās" pa virvēm

Izskriet ta izskrējām, bet… pie nolaišanās tā nojājāmies (2 reizes virve iesprūda un pat mūžīgi pacietīgais Ventiņš sāka izrunāt tādus ķirurga cienīgus tekstus kā – "būs jāgriež…"), ka pacēlāju nokavējām.

Lieki piebilst, ka uz pacēlāju mums bija arī jau apmaksātas biļetes... Tā sev nodrošinājām vēl elegantāku nokāpienu četru stundu garumā. Vienīgais mierinājums, ka Vīgants un viņa francūziskā žestikulēšana attiecībās ar būdas simpātisko saimnieci, veicot norēķinus, nostādīja viņu izvēles priekšā – kā prezentu saņemt katram apelsīnu (Mmmm, gardums!!!) vai katram alus bundžu (vēē, cik riebīgs…). Paldies ledus cirtnim, Vīgantam bija, un ceru, ka arī vēl joprojām ir tendence uz alpīnisma ideālu nodošanu.


Izietie maršruti: Aiguille d'Argentiere un Le Plateau: Pointe 3177

Vēlāk, pateicoties "precīzajai laika plānošanai", mums radās iespēja pārliecināties arī par to, vai kāds francūzis pavēlā vakara stundā būtu gatavs savā spēkratā uzņemt un aizgādāt uz slaveno Chamonix trīs vīriņus, varbūt nedaudz pēc sviedriem dvakojošus un ar ledus cirtņiem bruņotus, bet visādi citādi - jaunus un perspektīvus.

Pēc mazas, bet saturīgas atpūtas Šamoņī izlaidīgākajās vietās, ar domu kaut kur ieberzties vai, Ventiņa vārdiem sakot, atrauties, uzbraucām (tikai € 35,- per persona) uz Du Midi staciju. Pa ceļam satikām manāmi sagurušu Prof. Liepiņa kompāniju, kas iepriekšējo nakti eleganti bija pavadījusi maršrutā zem zvaigžņotā debesu juma. No Du Midi notenterējām (vārda pilnā nozīmē, jo Vīgants tikko kā bija iegādājies jaunus dzelkšņus un eleganti izpildījās par prieku un šausmām visiem, kas skatījās kā "tie dullie alpīnisti" iet pa kori lejā) uz plato un pagodinājām ar savu ierašanos Mont Blanc du Tacul. Un te tad viss arī sākās. Visi plānotie un noskatītie maršruti bija pliki. Kur ledum/sniegam jābūt – tur nekā nav, tikai ik pa laikam kaut kas nonāk lejā. Varētu šķist, ka kāds laiku pa laikam piebrauc ar savu ziliņu un izgāž pār mūsu izvēlēto maršrutu pa kravai ledus, akmeņu un citu labumu. Zem maršrutiem sniegs akmeņains un tumšs. Atklāti sakot, apetīte tur līst nekāda.

Galu galā noskatījām virs Pyramid du Tacul esošu kori, kam vajadzētu izvest uz Diable ridge. Maršruts gidu grāmatās iezīmēts nebija, bet tā brīža kondīcijā mēs to novērtējām kā D/D+. Vēl nebijām piegājuši maršruta sākumam, kad no augšas sāka svilpot dūres lieluma akmeņi. Karā kā jau karā. Bombardēšana sākusies! Līdz korei lielākoties nācās līst pa ledu. Tā kondīcija nekāda labā – izčākstējis un slikti turošs. Kad visi bijām sanākuši pirmajā stacijā, no blakus esošā ledus atdalījās pāris kubikmetri un graciozi aizlidoja lejā. Ventiņš tikai skumji piebilda – un tur es gribēju taisīt staciju… Pie pašas kores neviltota skrāpēšanās pa brūkošām klintīm. Tieši šīs brūkošās klintis lika mainīt iecerēto maršrutu un nolaisties aiz kores esošā ledus cirkā, pa kuru "uzkapājāmies" līdz tā augšējai malai un atkal pārgājām uz klintīm.

Neizskatījās, ka šis būtu populārs maršruts, jo pēdas no iepriekšējiem klimberiem bija ļoti vecas (aprūsējis un morāli novecojis nazis bez korķviļķa). Pašu kompānijas kāpēji arī laiku pa laikam viens otram uzmundrinoši uzdeva pārliecību iedvesošu jautājumu – kuda že put deržim, tovarišķi…


Artūrs uz Diable ridge, aizmugurē - Grand Capucin virsotne

Ņemot vērā to, ka pie šādiem apstākļiem ātrums nebija mūsu sabiedrotais, mazliet zem Diable ridge (ap 3900 m) bijām spiesti noķert auksto naktsguļu uz nelieliem plauktiņiem ierīkotā elegantā, gaumīgā nakts stacijā.

Kā samaksa par ne pārlieku ērto nakšņošanu – estētisks baudījums – nolūkošanās uz blakus esošo Grand Capucin un saullēktu pār apkārtējām virsotnēm. Nākamā rītā izgājām uz kores un notraversējām līdz Aigs du Diable priekšžandarmam. No tā nolaidāmies līdz jau minētajam ledus cirkam, kuru notraversējām līdz kuluāram starp Petit un Grand Capucin. Arī šeit postaža – viss nokusis, kur sper kāju, tur izbirst vidēji viena ziliņa krava. Staciju un nolaišanās vietas redzamas uz klinšu sienas pāris metru augstumā no pašreizējās kuluāra gultnes. Pēdējā virve izvērtās par pasākuma naglu. Nesauksim vārdā to, kurš taisīja staciju, un to, kurš bija moceklis, bet fakts paliek fakts – brīdī, kad nabaga pilsonis izpildīja lēcienu pāri bergšrundam, glīti noformētā stacija ar lielu blīkšķi un putekļu mākoni izjuka. Pilsonis veiksmīgi ielidoja bergšrundā un pēc brīža atsaucās, ka viss štokos, kamēr lejā stāvošie muka pa malām no galda lieluma plātnēm, kas graciozi lidoja, šļūca un vēlās lejā. Arī tas vēl nebija viss, kamēr Latvijas alpīnisma sakoncentrētais gods un lepnums, pirms tam Prof. Ventiņa vadībā nošķērsojot dziļu plaisu pārpilnu teritoriju (kārtējā drosmes un slinkuma uzvara pār saprātu – neies jau staigāt nezin’ kur apkārt…) uzvilkās līdz Du Midi stacijai, pacēlājs bija tālēs zemajās, zem mākoņiem slēptajās – kārtējo reizi bez lieliskās trijotnes. Lieki piebilst, ka nekas ēdams vairs nebija! Arī dzēruši neko nebijām jau nulle kā 12 stundas. Nekas cits neatlika, kā noskatīties uz tiem, kam ir ko stumt māgā, uzvārīt ūdeni, ievietot jau trīsreiz lietotos tējas maisiņus (mēs jau neesam nekādu cūkmeni, nesām līdzi…) tajā un, zobiem no smiltīm šņarkstot, iedzert vismaz to (turklāt bez cukura). Tad kā cibiņiem likties horizontāli uz pacēlāja stacijas tuneļa betona, lai no rīta tiktu lejā, kur pa galvu un kaklu kravātu somas un ķertu transportu līdz Ženēvai, no kurienes vakarā lidmašīna uz Berlīni.


Skats uz Dent du Geant smaili vakara saules staros

Nervi būtu totālā čupā, ja nebūtu jaukā, saviesīgā, izglītojošā un kontrastainā naksnīgā ekskursija pa Berlīni (maršruts – Berlīnes bufešu traverss) un tās šaubīgajiem iestādījumiem, kuras ietvaros kompānija atguva i’ fiziskos spēkus, i’ dvēseliski garīgo harmoniju.

Paralēlie kārdinājumi un baudas Šamonī
Vēl nebaudītais kārdinājums. Viss dzīvē notiek pirmo reizi. Tā nu mēs ar Vīgantu nespējām turēties pretī kārdinājumam pamēģināt Hydrospeed (tikai par € 43,- no klēpīša) – ar tādu kā uzpūstu polietilēna pannu zem vēdera, pats hidrā, pleznās un aiziet pa l’Arve (upe, kas tek cauri Šamonī) lejā pāri visiem akmeņiem un cauri visām krācēm. Interesanti… bet ar kajaku būtu vēl feināk.

Jau pārbaudītas vērtības. Piscine (sorry, tas ir tikai baseins…) + pirtis. Neatņemama brauciena sastāvdaļa par € 8,- par vienu reizi no viena kailā ķermeņa.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Kalnu filmu festivāla ietvaros vakaros varēja vērot filmas, kur kalni, kalni, kalni un i-netā, žurnālos lasīti vārdi. Žēl, ka franciski….un € 7,- no acu pāra!

Gastronomiskie pasākumi. Jaukākā bauda no gastronomiskā viedokļa bija tautiešu dz-dienas – vispirms Baibai V., tad Prof. Ventiņam un beigās Mairitai L.. Galdā tika likti gardumi, kāda pudele vīna.

"Metināšana". Lai kas braucienā aizgāja gar degunu, neizdevās vai nepriecēja, bet tikai ne "metināšana", ar ko pilsoņi aizrāvās visai negausīgi, un kas padevās un gāja uz URRĀ. Citos sabiedrības slāņos šo aktivitāti gan saista ar alpīnisma ideālu nodošanu… bet tikai ne tik inteliģentā kompānijā, kur satikušies universitātes pasniedzējs, naudas mijējs un Temīdas kalps!

Secinājums!
Beigu beigās tika konstatēts: Vispār jākāpj (process) tāpēc, lai būtu kas tāds, par ko tad bufetē pie alus kausa pārspriest! Un varbūt laiku pa laikam kaut kur jāuzraušas (rezultāts), lai tiktu gūti jauni, pārspriešanas cienīgi stāsti!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv