Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Ieskaties kaulainajai acīs...

Autors: Kaspars Celmiņš [ AUTORS?]
Arhīvs: 2003. gads, Rīga

No 2003. gada 9. līdz 12. jūlijam Ziemeļkaukāzā notika Krievijas sezonas ekstrēmākās sacensības nobraucienā pa mežonīgu upi ar kajakiem – "Campus Extreem Kayaking 2003". Sacensībās piedalījās Latvijas KFC (Kayak Fun Club) komandas kajakeris Kaspars Celmiņš.

Lūk, sacensību norises izklāsts: neoficiālie treniņi sākās 6.07. Gonačhiras upes izejas krācē, tās garums 200 m. Pirms šī posma upe tek 30 m dziļā šaurā krācēm un ūdenskritumiem, sifoniem un piespiedēm piesētā kanjonā, kanjona garums 300 m. Tas ir sākotnēji noteiktais superfināla posms - kas to paveiks un pirmais no četriem sasniegs finišu - kļūs par Campus ekstrēmā kajakinga sacensību uzvarētāju. Treniņu posms sākas uzreiz pēc kanjona (III+, atsevišķos posmos IV kat.).

Nedēļas beigās esošais saulainais laiks, kas pastiprināja kalnu ledāju kušanu, radīja patiesi sarežģītus treniņu apstākļus. Upes caurplūdums ap 30 - 40 kub.m/s, ļoti ātra straume, praktiski bez atstraumēm, stāvviļņi un mucas, ūdens līmenis sasniedza krastos augošo koku saknes.

Svētdien veicu divus treniņu braucienus. Pirmajā braucienā treniņu trases beigās izvēloties nepareizu trajektoriju, lai šķērsotu mucu apgāzos, un tikai ar trešo mēģinājumu izdevās laivu apgriezt, kajakeru žargonā - uzcelties, pielietojot eskimosu apgriezienu, kajakeriem apgāšanās nav nekas neparasts. Tomēr šoreiz, ņemot vērā straumes ātrumu, tā 30 m mani nesa ar galvu uz leju un uzcēlies biju zaudējis orientāciju, tāpēc sekojošo kritumu nācās šķērsot atmuguriski, tikai tad atgriezties sakarīgā braukšanas trajektorijā un jau nākamajā momentā lekt pāri akmens zobam. Pirmā brauciena kļūdas cēlonis bija braukšana pa nepazīstamu, kaut arī no krasta izlūkotu upes posmu. Otrs mēģinājums bija veiksmīgs, šķēršļus veiksmīgi apbraucu un, kaut arī trases beigās jutu spēku izsīkumu, biju pārliecināts par iespēju labi startēt sacensībās. Nolēmu taupīt spēku un treniņus turpināt nākamajā dienā.

Visu nakti no svētdienas uz pirmdienu kalnos plosījās negaiss. Ierodoties treniņu posmā pie Gonačhiras upes tilta konstatējām, ka upē ūdens līmenis strauji kāpis, pelēki blāva masa bez jebkādām noteiktām straumes struktūrām apstulbinošā ātrumā nesās lejup no kalniem. Finiša vietā noorganizējam drošināšanu. Vienīgā vieta, kurā vakar bija rāma atstraume, šodien ir straumē. Drošināšanu veidojam šķērsām pāri upei nostieptas virves, kuras viens gals piesiets pie tilta armatūras otrs ir turams rokās pretējā krastā un vajadzības gadījumā atlaižams vai paceļams, papildus tam ir divi glābšanas virvju metamie maisi. Braucēji brauc pa pāriem savstarpēji viens otru drošinot.

Pirmais pāris veiksmīgi finišējis nostājās finišā neizkāpjot no laivām gaidīja nākamā pāra finišu. Es un mans pārinieks gatavojāmies doties uz startu, kad īsi pirms finiša otrā pāra viens no braucējiem apgāzās un atsities ar seju pret zemūdens akmeni tika apdullināts un zaudēja samaņu. Laiva kopā ar kajakeri, ar galvu uz leju, straumes plosīta peldēja garām glābējiem, kajakera rīcība zem ūdens liecināja, ka viņš vairākas reizes mēģina izpildīt eskimosu apgriezienu, bet kādēļ kajakers nelīda laukā no laivas nebija skaidrs.

Kas tāds bija pilnīgi negaidīts, cilvēks nekāpj no apgāztas laivas, un pamest tam virvi nav nozīmēs tādēļ kajakos esošie finišējušie braucēji traucās pēc avarējušā. Diemžēl cietušajam Ukrainas kajakerim Eduardam šis brauciens, šī upe un šī krāce izrādījās liktenīga. Tikai pēc vairākiem kilometriem, kur upe sadalās akmeņainās attekās un mežonīgais upes plūdums daudzmaz nomierinās puišiem izdevās piestāt.

Visi ir kā pēc gigantiska pātagas cirtiena. Tiek izsaukti MČS kalnu glābēji, miliči… formalitātes. Pārējie dalībnieki ir dažādu domu nomākti - kam tādas sacīkstes. Bet vakarā ierodas jauni dalībnieki, puiši, kas iepriekšējo nedēļu pavadījuši braucot pa citām Kaukāza upēm. Turpinās lietus.

Nākamajā dienā sacensību organizatori psiholoģisku apsvērumu dēļ pieņem lēmumu par kvalifikācijas posma pārnešanu uz citu Gonačhiras upes daļu - starp otro un trešo tiltu.

No rīta notiekot, treniņa braucienam pa Amanauzu lejpus Dombaja ciema tilta V+ kat., es vērtēju savus spēkus un atzīstu tos kā neatbilstošus, lai sēstos laivā, kaut gan atsevišķos posmos upe braucama, bet ir nepieciešams posmu nobraukt vienā piegājienā. Tā kā tie ir neoficiālie treniņi ir arī neoficiāla drošināšana un tā ir tikai pašās posma beigās. Šie apstākļi vakardienas notikumu iespaidā perspektīvu velk visai spilgtos kontrastos tāpēc vēlēšanās braukt pa Amanauzu nerodas, kaut arī zinu, ka sacensības notiks šajā posmā. Ja nav vēlēšanās braukt - nav jābrauc.


Aleksejs Amanauzā

Rīta treniņbrauciens Aleksejam, izvēršas cīņā par dzīvību. Viņš neveiksmīgi startē, nespēj piestāt pirmajā atstraumē, straume viņu atmuguriski ienes krācē kur viņu apgāž. Kajakers vairākas reizes izmisīgi ceļas piespiedē, ar trešo mēģinājumu tas izdodas, bet noturēties pretim straumei ir bezcerīgi un viņš ar nulles ātrumu ieiet nopietnā pārgāzē, kur viņu atkal apgāž... beigu galā viņš palaiž laivu un airi un pats, guvis vairākus sasitumus uz kājām un galvas, laimīgā kārtā izpeldot sifonu, saviem spēkiem nokļūst krastā.

Pēcpusdienā notiek treniņbraucieni Gonačhiras posmā starp otro un trešo tiltu. Braucu vienu reizi, tā kā ūdens saglabājas joprojām liels, veidojas asi stāvviļņi, posma beigās 3+ kategorijas krāce, šajā upes posmā galvenā bīstamība ir no krasta upē iegāzušies koki un piespiedes pie tiem. Treniņu laikā tika palaista Maksa laiva, bet tā tika veiksmīgi atrasta, es salaužu airi, bet to konstatēju tikai nākamajā dienā, un šī apstākļa dēļ treniņš man izpaliek. Šodien aizbrauc Ukraiņu komanda, noskaņojums nevarētu teikt, ka jautrs... Notiek dalībnieku reģistrācija, saņemu dalībnieka numuru 9, reklāmas uzlīmes... Vēlāk braucam meklēt Alekseja, aizpeldējušo laivu, ko arī atrodam izskalotu uz upes sēkļiem.

Sacensību diena sākās ar oficiālo karogu pacelšanas ceremoniju. Šodien jāveic kvalifikācijas posms. Pirms sacensībām divas reizes nobraucu kvalifikācijas posmu. Ūdens līmenis krītas, tas kļuvis dzidrs. Galvenais šķērslis - krāce finišā, kurā kvalifikācijas komisija nosaka dalībnieku braukšanas stabilitāti. Kopš vakardienas un aizvakardienas situācija krācē krasi mainījusies.



Startēju. Viļņi sitās sejā, bet apzinos, ka pārlieka steiga var novest pie neprognozējamām sekām tāpēc braucu apejot šķēršļus, galvenokārt akmeņus, kas ūdens līmenim krītoties sākuši atklāties. Finiša krāces ieejā veicu manevru, kas paņem papildus laiku. Pašā finišā, protams, pulcējas skatītāju pūļi un viņu uzmudināts pēdējos metrus neganti airēju.

Finišējis, neizkāpjot no laivas sagaidu nākamo braucēju, gadījumā, ja nepieciešams sniegt palīdzību. Tad eju skatīties kā brauc pārējie dalībnieki. Taktika visdažādākā, finiša krāce tiek izmalta pa visām iespējamajām trajektorijām un novērtējis, ka manis paša sniegums mani apmierina no otrā brauciena atsakos, kā vēlāk izrādās lieki.

Vakarā pēc kvalifikācijas rezultātu apkopošanas es no līdera atpalieku par 33 sekundēm un 25 simtdaļām un ieņemu pēdējo vietu.

Sacensību gaita ir izklāstīta arī www.whitewater.ru un www.dombai.info lapās.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv