Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Viss ir miris, viss ir kluss, gan jau rūķis palīdzēs (turpinājums)

Dņevņiks – otčots laivu kruīzam pa Longotjoganas upi Polārajos Urālos

[1][2]

12.diena, 11.07.2006
Pamostos no gaisa trūkuma, nosvīdis kā sivēns līpot pie telts paklājiņa. Kamēr mēģinu tikt pie kaut kādām skābekļa rezervēm, Mārcis nopūšas ar dihlofosu un riskē izlīst laukā. Komentārs – "Nav tik traki". Izlienu arī es, kreklu ap galvu vicinādams, aiznesos upes virzienā.un tikai pēc desmit minūšu pasēdēšanas akmens vannā sāku sevi uzskatīt par rīcības cilvēku. Pārējie arī, odu tīkliņus galvās samaukuši, tusē apkārt aizdomīgi flegmatiski, trūkst tikai zaļi-dzelteni-sarkanas mices galvās, džambīt’s azotē, kūpošs kāsis rokā un Bobs Mārlijs fonā. Utomļonnije solncem, tā sacīt, jo tundrā opcija ielīst kaut kur pavēnī netiek piedāvāta.

Neskatoties uz lēnajām kustībām, visi ir uz ūdens neraksturīgi agri, jau kaut kur ap 12:00. Ūdens nedaudz nokrities, tomēr ne tik daudz, lai radītu problēmas krāces vēlreizējai nobraukšanai ar piegruzītiem kaķiem. Pēc krāces vēlreiz piestājam kanjoniņā uz palēkāšanu no klints - tas ir tieši tas, kas tajā brīdī ir vajadzīgs, lai tu pēc hidrā izsutuša tušonkas gabala atkal sāktu pārvērsties par balto cilvēku. Atdzesējamies tā, lai maz neliktos un kuģojam tālāk uz priekšu.
Pēc kanjona sākas interesants posms, kurā taisni airējamie gabali teju katrā līkumā mijas ar šiverām un brīžiem arī normālām krācītēm ar sļiviem, tā - līdz kādam metram un aptuveni tikpat augstiem viļņiem.



Uz pusdienām, pēc kādu 15 km nokošanas, piestājam pie krāces, kurā, kā vēsta turpat pie klints piestiprināta plāksnīte, 1970.gada 21.jūlijā gājusi bojā Gaļina Tjurina, līdz šai vietai Aija un Vitolds saskaitīja 17 šiveras un krācītes, par kurām devītā un septiņpadsmitā atzīstamas par krācēm. Visas viņas gan ejam cauri bez izlūkošanas, tobiš tiek veikts "prosmotr s reki". Krāce, pie kuras atrodas minētā piemiņas plāksnīte varētu tikt klasificēta kā pagaidām nopietnākā aiz "Malij vodopad", taču arī šeit izlūkošana nav nepieciešama un letālais gadījums, visticamāk, ir bijis saistīts ar poda vai peldvestes nelietošanu, vai ļoti nelaimīgu ārējo apstākļu sakritību. Galu galā uz Abavas un Gaujas arī tauta aiziet pie Neptūna, turklāt krietni lielākā skaitā... Pēc minētās krāces līdz mūsu nākamajai nakšņošanas vietai ir 11 krāces, no kurām jaudīgākās ir trešā un ceturtā. Vietām izpildām kamņežopinga disciplīnu, jo krāce ir megaplata un sadalās vairākos kritumos, no kuriem ūdens tā īsti nepietiek nevienam no viņiem. Vietām upe tek izcili skaistos kanjonos, kurus lai kārtīgi izbaudītu, visprātīgākais būtu neairēt, taču tas nav iespējams, jo "po zokonu podlosķi", te ir šiveras un tāpēc naski jācilā airis, lai neuzmauktu virsū kādam abļivņakam.

Uz vakara pusi, pēc kādiem 15 km, vienā līkumā ieraugām krastā kaut kādus dīvainus siluetus – ne ta akas, ne ta mehāniskās dzērves, arī pēc čumiem neizskatās. Izkāpjot ārā un uzsperoties augšā krastā, atklājas, ka tie ir veci, ar zāli un sūnu apauguši visurgājēju vraki un vēl kaut kādi hlami, kuru izcelsme un pielietošanas iespējas vēl kādu laiku mums ar Mārci ir tēma debatēm. Lēnā garā no pusdienošanas vietas esam nopeldējuši 20 km, un, kaut arī iekšā vēl ir airējamais, visai savlaicīgi metamies uz nakšņošanu. Ir karsts, bezvējš un pilns ar odiem un moškām. Neskatoties uz žaronu, upes pretējā (dienvidu!) krasta nogāzē ir pilns ar sniegu. Aija aizplēš ar kaķi pāri upei pakaļ baltajai substancei un pēc laiciņa sakarsušie organismi veldzējas ar viņas samaisīto "alpīnistu saldējumu" no sniega, sausā piena un rozīnēm. Teltīm, lai tajās nenosmaktu, ārējos tentus neviens neliek, paēdam, visi ar sietiem drusku patusējam apkārt un ļoti laicīgi salienam pa teltīm. Teltī izraisās kautiņš starp mums un odiem; par spīti skaitliski nevienlīdzīgajam spēku samēram, mēs šajā kautiņā esam uzvarētāji. Miegs nevienam vēl nenāk, tāpēc ar Mārci un Tomu velkam laiku, griežot zoli, vēlāk mani nomaina Iveta, kamēr es pa telts ieejas sietiņu čolēju uz odu mākoņiem, kas lidinās pret blāvi zilajām naksnīgajām debesīm un, aizraujošā skata pārņemts, mēģinu aizmigt.



13.diena, 12.07.2006
Nakts, par laimi, ir pavēsa un vienu brīdi pat ielienu guļammaisā līdz galam. Visi draudzīgi guļam ar galvām pie ieejas, kāri medījot teltī ienākošo skābekli. Kaut kur no rīta mums pāri pārlido helikopters.

Kad rīta sutoņa kļūst neizturama, ļaudis gāžas ārā no teltīm, ieskrien upē uz spirdzinošo rīta peldi un, odu mākoņu pavadīti, steigā ģērbjas. Šodien, neskatoties uz karsto laiku un viena katla iztrūkumu (atstāts iepriekšējā nometnē), sataisāmies ātri, a varbūt man tā tikai liekas. Man ir izdevies atrast pagaidām efektīvāko odu aizbaidīšanas līdzekli – substance tiek ražota draudzīgajā Vjetnamas Tautas republikā un tirgošanā pieejama miniatūrā sarkanā bundžiņā ar zvaigzni virsū. Kad ar to, mēģinot samazināt mošku dzēlienu radītās pumpas, sazieķējos, kādu laiku no lidojošajiem lopiem ir pilnīgs un absolūts miers - paldies vjetnamiešiem, lai viņiem laba rīsa raža šogad!

Pēc izbraukšanas pārairējamies pāri uz otru krastu, okupējam lielo sniega kupenu, kāds pa turieni pavārtās, cits paēd sniegu, citam velk uz alpīnām izklaidēm... Pēc ziemas priekiem salecam pa zirgiem un čukinām lēnā garā uz leju. Tikpat lēnā garā mums seko milzīgs lietus mākonis – melna ir visa padebess, cik tālu acs vien spēj saskatīt. Stipri pieaudzis vēja ātrums, tā kā vējš pūš no muguras, vienu brīdi paburājam ar gaisā izstieptiem airiem, taču, kad sāk ālēties pērkons un satumsušās debesis pāršķeļ garas zibens šautras, metam mieru, lai nedabūtu pa nagiem. Kad pēc kādas stundas esam aizbraukuši gandrīz līdz kanjonam, kas ir aptuvenais orientieris, kā pusceļš līdz ūdenskritumam, vējš kļūst tāds, ka gandrīz kaķi apmet riņķī, no debesīm sāk birdināt tā, ka nekas nav redzams desmit metru attālumā, vien vējš pār melno ūdeni triec baltas lietus šaltis. Tieši pirms kanjona ir vēl viena krāce, tajā vispār akmeņi tiek pamanīti pašā degungalā, tomēr nobraucam lejā bez ekscesiem. Kanjonā ir aizvējš, redzamība nedaudz uzlabojusies, tāpēc laicīgi pamanām kreisajā krastā piestājušu Aijas un Vitolda kaķi. Piestājam arī mēs, ielienam pie šiem krūmos un gaidām, kad negaiss piestās. Vēl pēc brīža ir klāt arī Iveta un Toms, pulkveži esot piestājuši krastā jau kaut kur iepriekš.


Živopisnijs kanjončiks

Lielā auka samērā ātri beidzas un es uzrāpjos kraujā paskatīties uz upi no augšas. Skats ir fantastisks, uz visām pusēm līdz pašam horizontam plešas tundra, caur kuru līkumo upe, izņemot rietumu pamali, kur tālumā vīd dūmakā izgaistoši Urālu melnie silueti, skats tāds, ka gribas iespraust mutē Belomoru, uztaisīt skarbu mačo mūli un nosēkties – "Maļboro kantri!". Augšā, pēc vairāku dienu pārtraukuma, atkal parādījušās dažas eglītes, tā, ka atkal varu, kad uznāk vēlme izmest laso, piestāt aiz kociņa kā džentlmenim pieklājas. :) Atrodu vairākus briežu ragus, vieni no tiem, tiesa, ar vienu nolauztu žuburu ir puslīdz godīgā stāvoklī, lai šamējos varētu savākt par piemiņu. Tomēr māksla prasa upurus – šeit ir pilns ar asinskāro tautu, tāpēc nākas pukojoties, ka nav paķerts līdzi aizsargsiets, tīties lejā.

Kamēr nodabūju savu pakaļu lejā līdz katamarānam, negaiss ir pāri, arī pulkveži ir klāt, tā, ka varam atkal mest savus rumpjus uz katamarāniem un ķerrājam uz priekšu. Pēc kanjona nobraucam pāris krācītes un tad arī lēnā garā sākam lūkoties pēc ūdenskrituma. Kad pēc neilga laiciņa ieraugām šiveru un tālāk klintis abos upes krastos, kaut arī nekāda ūdens šalkšana nav dzirdama, ir skaidrs, ūdenskritums ir klāt, tāpēc jau baigi laicīgi pirms šiveras metam krastā un ejam šamējo lūkoties.




Lekt vai nelekt – tāds ir jautājums…

Viss pasākums te nosacīti sadalās divās daļās – pa kreiso pusi upe mauc lejā visus četrus metrus vienā piegājienā diezgan lielā platumā, kamēr galvenā ūdens masa gāžas lejā pa labo pusi divās divmetrīgās pārgāzēs, starp kurām ir slīpas mucas, piespiede pie klints un citas jautras atrakcijas, kas ir pilnīgi pietiekošas, lai nolekšana ar veselām ribām un visiem zobiem savās vietās būtu zināmā mērā loterija. Leģendas gan vēsta, ka kaut kāda grupa ar četrinieku to ir izdarījusi. Otrā pusē pasākums izskatās cerīgāks, bet tur pirms jēdzīgākās trajektorijas ir kamņežopings, kaut kur, kur braukšana izskatās visjēdzīgākā, krituma pusceļā redzams zobs, vārdu sakot, izdomājam visas iespējamās otmazkas, lai ūdenskritumu nelektu un brienam atpakaļ pēc kaķiem, lai viņus apnestu pa varoņu taku, kas labajā krastā, gar visādiem briežu žokļiem, iestaigāta visai pamatīga.

Kamēr mēs vēl urbinām degunus un skatāmies uz ūdenskritumu, Toms ar Ivetu jau ir nonesušies lejā un uzairējušies pa ūdenskritumam sekojošo kanjonu gandrīz līdz pašam kritumam tik operatīvi, ka Mārcis izfunktierē, ka šamējie nesušies lejā pa taisno – pa spraugu klintī ūdenskrituma labajā pusē, kur ar krāna ūdenim atbilstošu caurteci tek lejā maza čuriņa, un sāk mani kūdīt, ka mums arī nav ko stiepties apkārt, vajag tā kā īstiem večiem – pa klintīm lejā rāpties. Perspektīva mudīties lejā pa klintīm ar mugursomām plecos un kaķi kamiešos mani nevilina ne mazākajā mērā, tāpēc beigās vienojamies par kompromisa variantu – nonesam tašas un airus pa varoņu taku, un pēc tam, klupdami un krizdami, pirzdami un stenēdami, mēģinām izmocīt tukšo kaķi cauri pa aptuveni sešdesmit grādus slīpu un kādu metru pusotru platu klinšu spraugu – disciplīna jūtami nes pēc kanjoninga ar sarežģītību paaugstinošiem elementiem. Bet nu nav tik traki, lejā esam tikuši arī bez gravitācijas palīdzības, Mārcis ir sevī mītošajam Vē Xserim iebarojis nepieciešamo adrenalīna daļu un varam kuģot tālāk, atstājot pie ūdenskrituma Aiju un Vitoldu, kuri kanjonā ir piefiksējuši lēkājam hariusu un tagad mēģina kanjonu atbrīvot no pārāk lielas delikatešu koncentrācijas tajā.

Pārāk neaizraujoties ar airēšanu, noķeram Ivetu ar Tomu un pulkvežus un visi lēnā garā peldam uz priekšu. Tundra pamazām sāk pāriet mežatundrā, koki parādās aizvien biežāk un pieņem aizvien lielākus gabarītus, parādās pat vietas, kuras cilvēks bez liekām bažām par apvainošanu minhauzenismā, varētu arī nodēvēt par mežu. Pie vienas tādas vietas, pēc pāris stundu braukšanas un 5-6 šiveru piebeigšanas stājam krastā, lēnā garā uzvārām tējiņu, uzvārām zupiņu un gaidām zvejnieku dēlus, lai tiktu skaidrībā par vakara tālāko ēdienkarti. Ap saulrietu abi copētāji ir klāt, atkal ir liels daudzums hariusu (ap 30), taču, atšķirībā no iepriekšējiem, šie nav tik goliātisku izmēru, tāpēc kūpināšanai sanāk vien divi spaiņi, plus šis tas iesālīšanai. Drusku paliek mutē mazuma piegarša, laikam esmu izlaidies.

Pēc vakariņām Aija palaiž pa apli spogulīti un varam pēc ilgāka laika apskatīt savus mošku noēstos mūļus. Izskatos pēc cūciņu slimnieka, pārējie pieklājīgāk – tikai pēc tripera epidēmijas skartajiem. Jā, un Iveta izskatās, ka kaut kur ir kāvusies, jo kreisā acs ir vareni aizpampusi. Seko savstarpējo zobgalību vakars pa šo tēmu, paralēli arī nedaudz groks un naktsmiers.



14.diena, 13.07.2006
Lēnais rīts – kamēr puse longotjogansu guļ, tie, kas agrāk pamodušies lēnā garā dzer vienu tējiņu pēc otras un klausās Didža stāstus no tiesu, tiesībsargājošo institūciju un kriminālo aprindu dzīves. Pretēji vispārpieņemtajai praksei, šeit visiem vērojama tendence līst ugunskura dūmos, lai nedaudz pakūpinātu nost snuķainos draņķus, taču šodien, salīdzinot ar iepriekšējām dienām, viņi te tusē nedaudz mazākā skaitā.

Izbraucam ap 15:00 pēc Latvijas laika, tātad sešos vakarā pēc vietējā. Pēc pāris līkumiem upei kreisajā pusē pietek vēl viena apmēram tāda paša kalibra upe Juņaha, pie abu upju satekas kreisajā Longotjoganas krastā redzams pamests čums, pie kura mēs ar Mārci un Vitolds ar Aiju piestājam un uzkāpjam augšā ekskursijā. Augšā stāv vigvama karkass, ar vietējo pekelēm piekrāmētas nartas, slēpes, ziemeļbriežu ragi, kā arī visāda vietējo miskaste. Spēcīgi nes pēc govs, tobiš ziemeļbrieža, bet nu citādi sajūta kā brīvdabas muzejā, ar visiem čumā atrodamajiem viņu pribambasiem fočējamies teju kā japāņu tūristi. Par piemiņu gribu ievilkt nāsīs vienus augstas kvalitātes ragus, bet negribas konfliktēt ar sirdsapziņu un izaicināt Burhānu, tāpēc ragus atstāju īpašniekiem un lēnā garā brienam atpakaļ pie kaķiem.



Pēc Juņahas pietekas upē principā arī beidzas Longotjoganas interesantākais gabals un, kaut arī upe uz priekšu vēl tek un vietām ir kaut kas pat krācēm līdzīgs, viss liecina par to, ka pasākums iet uz dīķa pusi. Pāris kilometrus pēc pietekas upe met spēcīgu līkumu, kur pa upi ir ko bakstīties kilometrus divarpus, bet pa taisno pārstiepjot laivu pa sauszemi gabals varētu būt uz ne vairāk kā metriem simts, tāpēc abi VX aktivitāšu cienītāji Toms un Mārcis, lai attaisnotu definīciju, ka Vē Xseri ir cilvēki, kas laivas nes pa krastu, jau no paša rīta dīdās, ka šiten vajagot taisīt lielo perversiju, ko sauc par šortkatu. Palasot locijas, tomēr rādās, ka apnesiens nebūs jātaisa, jo šortkatu pa divdesmit pieciem gadiem, kas pagājuši kopš kartes uzdrukāšanas, ir izgrauzusi upe. Vienā vietā tā arī rādās, ka ir noticis – upe sadalās, iegriežam ātrā straumē, kas aiziet pa labi, smuki, esam nogriezuši pāris km. Turpinām maukt uz priekšu, dzirdam, ka kaut ko bļaustās Aija, tomēr nepievēršam uzmanību, jo mums labi airējas un vispār viņa sajūsmā bļaustās gan tur, kur vajag, gan tur, kur varbūt arī, ka nevajag. Tā nu airējam, upē laiku pa laikam ir kaut kādas salas, vietām feinas straujtecītes, vietām vajag uzairēt, bet nu pasākums uz priekšu iet. Pēkšņi vienā krastā ieraugām stāvam Vitolda un Aijas zilo kaķi – tātad, esam vēl kaut kur braukuši riņķī, kamēr šie abi izbraukuši pa taisno. Kad piebraucam pie šiem, izrādās, ka nav tik traki – tas, ko mēs bijām noturējuši par šortkatu, izrādās, bijusi sala, savukārt vieta, kur Aija bļaustījusies, bijusi īstā, kur laivu pārstiepēji varējuši ieekonomēt 2,5 km airēšanas un ko Aijas & Vitolda un Ivetas&Toma ekipāžas arī izdarījuši. Tā kā upe šajā līkumā bija visnotaļ dinamiska un vispār, esmu te atbraucis, lai brauktu pa upi nevis stieptu kaķi, līkuma noairēšana mani pārāk nesatrauc. Citās domās ir mans cienījamais kompanjons, kurš ir tik satriekts kā tiesnesis Moiše Landaus Ādolfa Eihmaņa tiesas prāvā un vēl labu laiciņu īgns un nerunīgs cītīgi kaplē uz priekšu. Airējas labi, īpaši pēc tam, kad mūs pusstundu drusku izmērcējis spēcīgs lietus. Nemanot esam aizspērušies krietnu gabalu pārējiem priekšā un, kamēr šamējie mūs noķer, paiet krietns laiciņš, kā rezultātā pusdienas ēdam kaut kādas pāris stundas pirms saulrieta, par ko stahānoviskākajam longotjogansu galam notiek savstarpēja izlamāšanās ar Vitoldu un Aiju, kas brauc lēnām, mētājot spiningu un aiz tam nav varējuši mūs iedzīt. Lai šamējie varētu pamētāt vēl, sarunājam, ka pieturēsimies pie vecās labās politikas, ka šie lēnām copēs, kamēr skrējēji meklēs, kur apmesties uz nakšņošanu. Puslīdz piemērotu nometnes vietu mums izdodas atrast tikai pēc ilgākas meklēšanas, jo nav vairs tundra, kur pofig, kur telti celt, visur apstākļi tāpat būs vienādi – jo labākas iespējas kaut ko sameklēt, jo izvēlīgāki kļūstam.



Beigās atrodam vienu tīri OK sērīti ar lielu daudzumu malkas un pusmetrīgiem vēdzeļu skeletiem mētājamies krasta akmeņos. Atbrauc Vitolds - vienā vietā esot smiltīs redzējis arī lāča pēdas, kā arī... hmm... kā lai to delikātāk pasaka – sauksim viņus par lāčāboliem, ar kuriem vislabāk salīdzināšanai fotografējot noderējis spininga kāts. Redzamas ne tikai lāču, bet arī civilizācijas pēdas – kaut kur tālāk pie krasta redzama motorlaiva, Vitolds, inspicējot kaut kādus piekrastes ezeriņus atrod kasti ar kaut kādām medikamentu ampulām. Vakars tiek ziedots piromāniskām aktivitātēm – Didzis nokurina savas botas, savukārt Andris sarīko atentāta mēģinājumu pret Mārci, provējot šamējo aizlaist pie tēviem ar ugunskurā ielidināta dihlofosa baloniņa palīdzību. Līdz pozitīvam iznākumam (kā nu kuram) pietrūkst apmēram metrs, tā, ka atviegloti varam uzelpot par seku neesamību un likties cisās.

15.diena, 14.07.2006
Laiks atkal ir OK, saulains, silts, viegls vējiņš aizpūš projām visus insektus un arī upē ūdens temperatūra, kaut arī atpaliek no Karību un Rivjēras kūrortiem, tomēr kļuvusi pavisam vasarīga. Līdz ar to, atkal uz braukšanu neviens īpaši neiespringst un upē ieplivināmies tikai ap 17:00. Upē straume pazudusi gandrīz pilnībā, bet vējš pūš no muguras, tāpēc airēšana problēmas nesagādā. Precīzāk izsakoties, airēts tiek tikai tad, kad upe izdomā, ka joka pēc šad tad vajadzētu izmest kādu līkumu pretēji tās tecējuma (un arī vēja) virzienam, pārējā laikā uz priekšu tiek zēģelēts, par buru izmantojot aira lāpstiņas, paklājiņus, dažādus apģērba gabalus. Sakooperējamies ar Tomu un Ivetu un uzcērtam augšā pamatīgu buru, kam par galveno izejmateriālu kalpo telts virsa. Kad vējš iekož tādā kvadratūrā, ir pavisam cita aršana, taču viss skaistais ātri beidzas, uz vakaru vējš pierimst - lokām buru kopā un atkal esam spiesti salīdzināt savu likteni ar melliem vīriem, kas senos laikos galeras uz priekšu dzina, taču tā kā esam visu dienu slaistījušies, spēks kaulos ir gana un uz priekšu iet tā neko. Vietā, kur upe beidz tecēt uz dienvidiem un pagriež savu vaigu uz rietumiem, tā ir izgrauzusi vēl vienu kartē neatzīmētu šortkatu, kur, turoties pa labi, var veiksmīgi ieekonomēt kādus trīs kilometrus airēšanās pa gludu ūdeni. Nedaudz minēto vietu apzināt traucē priekšā esošā sala, taču visu laiku stūrējot pa labi problēmu nav, un sākam airēt nu jau paralēli mazajai Obai, kura atrodas dažus kilometrus pa kreisi no mums.

Pēc dažiem līkumiem sākam meklēt apmetnes vietu. Par spīti tam, ka krasti kļuvuši purvaināki, staignāki un visādiem riebīgiem džungļiem noaugušāki, veiksmīgi izdodas atrast sērīti, uz kuras izkāpjot, kājas neiegrimst līdz potītēm dubļos. Smiltīs atkal manāmas lāča un vairāku citu lopiņu pēdas. Paēdam. Uztaisām paikas krājumu revīziju, kā arī nelielu tās pārkomplektēšanas un pārdales procesu. Iedzeram groku un noskatāmies kā pretējā krasta egles ietinas baltos miglas vālos – multfilmas "Zaķīšu pirtiņa" cienīgais skats izsauc tik nežēlīgas asociācijas ar Gauju vai Ogri rīta agrumā, ka uznāk tāds sērīgs garīgais – no vienas puses, velk prom uz Latviju, no otras puses gribās vēl ilgāk uzkavēties šeit, kur daba katrā apmetnes vietā ir pilnīgi citādāka un katrs vakars un rīts ir neatkārtojams savā skaistumā. Rīt pēdējā pārgājiena aktīvā diena, kuras laikā mums jānokopj atlikušais Longotjoganas gabals (12 km) un jānosmeļ aptuveni četri kilometri pa Mazo Obu, lai nokļūtu Halaspugorā, kur sākas kaut kāda civilizācija.


Pēdējā nakts pie Longotjoganas

Uz atvadām no Longotjoganas uzrīkojam tādu nelielu atlikušo spirta krājumu degustāciju, padziedam kopā ar Didzi "Rīgas puikas tiltu taisa" un pret rīta pusi aizrāpojam gulēt.

16.diena, 15.07.2006
Tā kā pa šodienu mums ir jānokļūst līdz Halaspugorai un jāmēģina līdz vakaram atrisināt dažas loģistikas problēmas, saistītas ar mūsu nokļūšanu līdz vēl 60 km attālajiem Labitnangiem, par spīti visnotaļ gruntīgai iepriekšējā vakara sviķošanai, mūsos virsroku šorīt ņem Apzinīgais Pilsonis, kā ietekmē longotjogansu kvorums pārvietojas uz divām kājām jau ap desmitiem no rīta. Vakardienas pārtikas inventarizācijā ir atrasti virsnormas vakariņu krājumi, tāpēc pirms paredzamā gludūdens gabala varam atļauties ignorēt tradicionālās rīta putriņas un iecirst māgā zirnīšus ar speķi, ietriekt kuņģī pa buljona krūzītei un visādi citādi piebikāt sevi ar kalorijām. Tas arī veiksmīgi tiek darīts, operatīvi tiek novākta nometne un rekordagrumā – jau ap divpadsmitiem – esam gatavi pacelt enkurus.

Lai neizjauktu vispārzināmas likumsakarības, Burhāns ir beidzis tēlot gādīgo papucīti un šodien par godu smeļamajam gabalam mūs sagaida spēcīgs (© Vladimiras grupas dienasgrāmatnieks) vmorduvinds. Kas sagaida tas sagaida, alternatīvu nav pārāk daudz un arī pati reālākā – pēc dažiem kilometriem nogriezties no Longotjoganas pa kaut kādu šauru atteku, pa kuru līdz Mazajai Obai sanāk taisnāks ceļš, tiek atmests kā neperspektīvs, jo pēc tam lielāks gabals būs jākapā pa Mazo Obu. Nu neko, kādu desmito reizi izstudēju karti un sevi mierinot ar domu, ka līdz Halaspugorai rukoj podaķ – pāris līkumi, pāris taisnāku gabalu, tad 90° pagrieziens pa kreisi, tad garš taisnais, tad neliels līkumiņš un atkal garš taisnais, tad vēlreiz 90° kreisais pagrieziens, tad vēl neliels taisnais gabaliņš un esam iekšā Mazajā Obā – rāpjos katamarānam kamiešos, piepūšam vaigus un sākam smelt pa Longotjoganu Mazās Obas virzienā. Skarbinieks ir pamatīgs, tomēr kaut kā uz priekšu, bēru ceremonijas procesa ātrumā, kustamies. Kaut kur pirmajos līkumos redzam, ka mums līdzi turas Aija ar Vitoldu, taču, kad sākas taisnais klucis, nav vairs laika lūrēt ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz aizmuguri – kaplējam tikai uz priekšu, lai vējš mūs neaizpūstu atpakaļ uz vietām, kur mēs sākām savu ceļojumu. Kad sīvā cīņā pirmās taisnes pāris kilometri upei un vējam ir atkaroti, pie līkuma piestājam aizvējā un pačolējam, cik tālu no mums atpaliek pārējie. Lai dzīve neliktos vienmuļa un būtu pilna patīkamu pārsteigumu, konstatējam, ka nevienas citas ekipāžas mūsu redzamības lokā nav. Pabrīnāmies, kur pārējie šitik spēcīgi atpalikuši un izvēršam nelielu strīdu par to, vai šamējos pagaidīt, vai kapāt tālāk. Strīdā uzvar viedoklis, ka jābrauc, kamēr spēks kaulos un pagaidīt atpalikušos var arī mazliet vēlāk, un pēc nelielas atpūtas airējamies atkal ārā no aizvēja un ņemam priekšā nākamo taisni. Kad pēc zināma laika un enerģijas patēriņa esam nokopuši arī to, vēlreiz piestājam krastā, lai pagaidītu pārējos. Pa to laiku upes krasti kļuvuši pavisam zemi, koki pazuduši un visapkārt ir kaut kādas kalmes, kaut kāda purvaina zāle, un vietumis arī sīki krūmeļi. Izkāpjot krastā, pārvietošanās notiek ar zināmu piepūli un žļekstēšanu.

Lai pārējo gaidīšana nebūtu tik vienmuļa, drusku pamielojamies ar riekstu un rozīņu maisījumu, kā arī turpat uz katamarāna abi divi, ņemot vērā miega deficītu iepriekšējā jēriņnaktī, nedaudz noliekamies slīpi. Kad pēc nelielas atrašanās ārpus laicīgā stāvokļa, atkal tiek pavērti acu plakstiņi, upē, cik vien acs spēj saskatīt, nekādu izmaiņu nav, gaidīšana sāk palikt mokoša, tāpēc nolemjam, ka sagaidīt pārējos Halaspugorā ir krietni sakarīgāk nekā gaidīt viņus šeit, tāpēc paceļam enkuru un izejam jūrā. Nē, es nepārteicos, kad esam paairējušies minūtes piecpadsmit, upes krasti lēnām pazūd un mums priekšā viļņojas milzīgs ūdens klajums, no kura vietām laukā slejas zāļu stiebri un virs kura draiski klaigā kaijas – skaidrs, ka beidzot esam iebraukuši vietā, kura aprakstos dēvēta par "Большои Xарбейский сор", jebšu latviski izsakoties: pakaļā - ne ta purvā, ne ta mitrājā, kur grozi galvu pa labi, grozi pa kreisi, visur viena vienīga ūdens zilgme, vien taisni pašā priekšā, kaut kur labi tālu, vīd šaura zemes strēlīte.


Iveta un Toms, Longotjoganas ieteka Mazajā Obā

Šinī brīdī iestājas reāls abloms – cik nu man paurī stāv karte, šinī brīdī vajadzētu pagriezties pa kreisi un airēt uz Mazo Obu, taču ūdens uz visām pusēm ir tik daudz, ka sāk rasties aizdomas, ka ne tikai Mazajā, kur mums jāmet pa labi uz Halaspugoru, bet teju vai lielajā Obā esam iebraukuši. Vislabāk šaubas par to, uz kuru pusi griezties, kliedētu iečolēšana kartē, ja vien karte kopā ar Vitoldu neatrastos mums nezināmā vietā kaut kur Obas un Longotjoganas pieteku labirintos. Tā kā pēc vairākkārtējas maršruta pārpīpēšanas, skaidrība par mūsu dislokācijas vietu nerodas, un perspektīvas aizbraucot nepareizi – iebraucot sorā pa labi draud blandīšanās pa Obas pieteku sistēmu un purviem līdz baltajām pelītēm, savukārt iegriežot Mazajā Obā pa kreisi, mēs varētu līksmi smelt projām no Halaspugoras un Labitnangiem Jamalas pussalas un Ziemeļpola virzienā – nav pašas rožainākās, izdomājam vēl kādu brīsniņu dārgos ceļabiedrus pagaidīt, nesmādējot cerības uz ceļa pavaicāšanu iespējamajiem garāmbraucošajiem zvejniekiem. Kad pēc ilgākas gaidīšanas neparādās ne viens, ne otrs, sākam spēlēt šahu ar varbūtībām, kur varētu būt palikuši pārējie, katram variantam piespēlējot savu rīcības plānu un izfunktierējot, kādu rīcību viņi sagaidītu no mums. Diemžēl visjēdzīgākais variants – satikšanās Halaspugorā – atkrīt mūsu dezorientācijas dēļ, otrais variants – viņi pabraukuši mums garām – tiek atmests kā mazticams, kļūst skaidrs, ka šamējie vai nu aizvilkuši uz Obu pa kādu no attekām vai arī kaut kas atgadījies ārpus situācijas kontroles un tikpat skaidrs kļūst, ka, lai pārbaudītu abus variantus, mūs gaida neliela smelšana atpakaļ uz augšu pa Longotjoganu, turklāt tas mūs neatbrīvo no uzdevuma aizkļūt līdz Halaspugorai. Šajā sakarībā gribas sākt nedaudz īdēt, bet tā tiek pārvarēta ar ķeršanos pie aira un sākam kaplēt atpakaļ visu šodien, kā izrādās, pa tukšo noairēto gabalu.

Lai neizbesītos jau pirms laika, atceramies, ka vējš tagad pūš no muguras un nedaudz paburājam, taču tuvojas vakars, vējš pierimst un drīz vien atkal esam spiesti ķerties pie airiem. Pazūdot vējam, pie darba atkal ķeras odi, bet nu šoreiz šamējie spieto riņķī saprātīgos daudzumos. Pie attekas, kura no rīta tika apskatīta kā alternatīvais ceļš, Mārcis redzamā vietā sērītē noliek ūdens pudeli un uzraksta smiltīs "Uz nometni". Katram gadījumam. Gaisā virmo aizdomas, ka pārējie nelietīgā kārtā tomēr aizbraukuši pa šejieni, tomēr šoreiz, lai sirdsapziņa būtu mierīga, nolemjam aizairēties līdz nometnei. Lieki teikt, ka besis, komplektā ar neziņu, ir milzīgs, un vienīgais, kas saglabā ticību Labajam šajā dzīvē un stimulē kustēties uz priekšu, ir Mārča ierosinājums, ka pēc nometnes sasniegšanas varētu piestāt uz pusdienām.

Nometnes vieta jau pa labu gabalu redzama vientulīgi tukša, tā, ka piestājam krastā, iekožam maizītes ar desu un ķiploku, piebāžam kabatas ar šokolādes batoniem (cik labi, ka vakar tika veikta paikas pārdale!) un ar jauniem spēkiem plēšam uz atteku. Kaut arī varbūtība, ka pārējie aizbraukuši pa šejieni, ievērojami pieaugusi, šaubas ir saglabājušās, tāpēc pudeli uz sērītes atstājam un smiltīs iezīmējam bultu ar aizbraukšanas virzienu un saviem autogrāfiem. Braucam tālāk. Upe ir šaura, purvainiem džungļiem krastos un puslīdz jūtamu straumi. Atsit kaut ko pa vidu starp Sloceni un Pededzi, katrā ziņā pavisam cita lieta nekā Longotjoganas lejtece. Nebūtu besis tik liels, kazi, liktos pavisam skaisti. Pēc kādiem pāris kilometriem, sev par milzīgu atvieglojumu, ieraugām kādas sērītes dubļos atstātas katamarānu pēdas – apziņa, ka esam uz pareizā ceļa, atkal besi uz kādu laiku atstāj statista lomā. Lēnām aiz koku galiem pazūd saule. Ceram trāpīt uz saulrietu Mazajā Obā, taču arī pa atteku izrādās pietiekošs gabals ko kapāt un uz rietošo sauli virs Mazās Obas čolējam pār attekas purvainajiem un nu jau pavisam zemajiem krastiem. Vienā brīdī māc bažas, ka atkal varam iebraukt kaut kādā okeānā, tomēr šoreiz viss ir brīnišķīgi un, kad no attekas iekuģojam lielākos ūdeņos, vismaz skaidrs, ka esam iebraukuši upē. Upe šeit gan ir triju Daugavu platumā, tā, ka atkal uzmācas domas par to, ka ar kaut kādu zaļo cilvēciņu palīdzību, esam nokļuvuši Lielajā Obā, taču jebkurā gadījumā, atceroties kartē zīmēto un ielūkojoties kompasā, jāmauc pa labi uz dienvidiem un, kaut arī pārliecības vairs nav par it neko, tādu virzienu arī ieturam, par orientieri ņemot kaut kur tālumā vīdošu zemes strēli, kas iezīmē vienu no upes līkumiem.

Teikt, ka naksnīgā airēšana bija romantiska, īsti negribētos, jo, pirmkārt, tumsa nav redzēta jau divas nedēļas un, otrkārt, jebkādu romantiku nokauj nogurums, izsalkums, odu pulciņš virs galvas, nepieciešamība pēc ķermeņa novietošanas savādākā stāvoklī nekā sēdēšana ar salīkušu muguru uz beņķa nospiestu sēžas muskulatūru un vēlme visai šai Obas anabāzei ātrāk pielikt punktu. Turklāt, lai kategorija par zemu neliktos, uz rokām parādās tulznas un vispār tiek zvērēts pielikt punktu jebkādām airēšanas aktivitātēm visā atlikušajā mūžā, ja vien tam nebūs lemts beigties kaut kur tepat uz Obas.
Kaut kur vietā, kur Mazajā Obā ietek Longotjogana, brīdī, kad dialogs ar personīgo besi pieņēmis visaugstākos toņus un izsmalcinātākos lamuvārdu krājumus, to nepieklājīgā kārtā pārtrauc klusa pukšķināšana un, atskatoties aiz muguras redzam kuģi, kurš Labitnangu virzienā stumj baržu ar smiltīm. Izjūtas, šitādu brīnumu ieraugot, pieļauju, varētu būt daudz precīzāk aprakstītas grāmatā par Robinsonu Krūzo. Arī mūsu reakcija, kaut arī ne tik spontāna, ir visai līdzīga – pēc kuģa pamanīšanas ar pēkšņi ne no kurienes uzradušies spēkiem nolidojuši vēl kādu puskilometru, brīdī, kad kuģis ir aptuveni tādā pašā attālumā no mums, sarīkojam mazu apspriedi, lai nolemtu, vai nelikties ne zinis, vai mēģināt Obas vagotāju nostopēt, kaut vai lai pavaicātu ceļu. Pēc neilga brīža ar nospiedošu balsu vairākumu (divas par, nulle pret, nulle atturas) tiek nolemts šādu likteņa dāvanu gar degunu nelaist. Uzraušos stāvus uz katamarāna baloniem un virs galvas sāku enerģiski kruķīt ap galvu cepuri. Brīdī, kad kuģis mūs iedzinis, šamējais būtiski samazina ātrumu, skaidrs, ka esam pamanīti, tāpēc stahanoviešu tempā airējam turp, kur mūs jau gaida puiškāns, kas te piestrādā par matrozi. Pēc uzzināšanas, ka patiešām atrodamies uz Mazās Obas un pareizā ceļa noskaidrošanas, uzzinām, ka kuģis iet mums vajadzīgajā virzienā uz Labitnangiem. Palūdzam, vai šamējie mūs nevar aizraut līdz Halaspugorai, uz ko pēc neilgas atrašanās stūres mājā pie kapteiņa, matrozis atnes pozitīvu atbildi. Pametam viņam burkānu, pagaidām, kamēr mūsu kaķis tiek piesiets pie reliņiem un uzrāpjamies uz kuģa klāja. Kā to pieklājības likumi prasa, uzkāpjam augšā stūres mājā apsveicināties ar kuģa kapteini, kurš sākotnēji ir visai izbrīnīts, ka kuģojam pa Obu pret straumi, savukārt, kad kartē parādam mūsu pārgājiena maršrutu un izstāstām īsu apmaldīšanās sorā vēsturi, seko replika: "Nu vi, rebjata dajoķe – tak idti bez GPS, bez sotovoi svjazi – veģ v 21om veke živjom!?" ("Nu jūs, puiši dodat – tā iet bez GPS, bez mobilajiem sakariem – 21ajā gadsimtā taču dzīvojam!?" Red.). Kad apjautājos, kurš uzvarējis pasaules kausa izcīņā futbolā, kuģa kapteinis ir pavisam izbrīnīts: "A čto vi – dve ņedeļi bez radio, bez ņičego prožiļi? Ja bi tak ņe smog. Ja poņimaju, ja zģes plavuju, čtobi zarabotaķ, no taščitsa sjuda iz Latviji, čtobi prosto tak dve ņedeļi hoģiķ po reke... Ja bi na takoje ņe soglasilsja daže jesļi mņe za eto bi zaplaķiļi. Daže jesļi ģesjatj tisjač rubļei zaplaķiļi, bi ņe soglasilsja!” ("Ko tad jūs – divas nedēļas bez radio, bez nekā nodzīvojāt? Es tā gan nevarētu. Es saprotu, es te peldu, lai nopelnītu, bet vilkties šurp no Latvijas, lai vienkārši tā divas nedēļas ietu pa upi... Es tam nepiekristu pat tad, ja par to man maksātu. Pat ja desmit tūkstošus rubļu samaksātu, es nepiekristu!" Red.)

Izrādās, ka nav nemaz tik dziļa nakts – pulkstenis ir tikai viens pēc vietējā laika. Kad esam nobraukuši minūtes divdesmit, redzes diapazonā parādās arī māju puduris, kas kartēs ir apzīmēts kā Halaspugora. Paķīķerējot kapteiņa laipni piespēlētajā binoklī, pļaviņā pie sādžas redzamas kaut kādas teltis un udžiņš, vēl pēc brīsniņa acs spēj izšķirt žāvēties saliktos kaķus un vēl tuč tuč vēlāk var arī sākt atpazīt mūsu dārgos ceļabiedrus pēc viņu fizionomijām. Tā kā kuģis iet uz Labitnangiem un nav zināms, kā pārējiem būs veicies ar transporta, prom uz civilizāciju, sadabūšanu, iešaujas prātā doma, ka vajadzētu paķert līdzi arī pārējos, tomēr, paskatoties uz nometni, kļūst skaidrs, ka tādējādi kuģis tiks aizkavēts par stundu vismaz. Nākamā ideja – pašiem braukt uz Labitnangiem, iegādāties visiem vilciena biļetes, nopirkt vietējo SIM karti un piezvanīt, lai paziņotu pārējiem par savu ierašanos un gaidīt viņus tur – arī tiek atmesta kā nebiedriska, turklāt draud ar nīkšanu Labitnangos. Beigu beigās nolemjam braukt krastā turpat Halaspugorā, vēl jo vairāk tāpēc, ka rīt ap pusdienlaiku te garām uz Labitnangiem ies vēl viens tvaikonis, kuru mūsējā kuģa kapteinis sola pabrīdināt, ka Halaspugorā ir grupiņa ūdenstūristu, kuri trakoti vēlas nokļūt Labitnangos un, gadījumā, ja nebūsim vēl atraduši citu veidu, kā nokļūt Labitnangos, pastāv ļoti liela varbūtība, ka tiksim paķerti pa ceļam.

Lēnā garā atvadāmies no kapteiņa. Uz jautājumu, cik esam viņam parādā, kapteinis atmet ar roku, savukārt abi matroži izsaka vēlmi kopīgi nofotografēties savādāk "ņikto ņe poveret, čto mi latišej vezļi" ("Neviens neticēs, ka vedām latviešus" Red.). Jā, esam kļuvuši par eksotiku, bet nu to var saprast – iedomājos, kas notiktu, ja pa Daugavu no Bolderājas uz centru peldētu katamarāns ar čukčiem, kas mēģinātu nostopēt ienākošos kuģus. Kaut gan, pie visa pieradušajā Rīgā neviens ne par ko nebrīnītos un, visticamāk, garāmbraucošie kuģi nostučītu čukčus ostas policijai un šamējie dabūtu pēc pilnas programmas.




Pazudušo dēlu ierašanās Halaspugorā

Norāpjamies gar bortu lejā uz kaķa, tiekam atsieti no kuģa un pilnā hodā ejam uz krastu. Šajā brīdī uz rokām pārplīst kaut kāda tulzna, bet nu jau ir vienalga, jo pēc minūtes airēšanas svētki būs beigušies. Pateicoties faktam, ka līdz šim no krastā esošo skatiem mūsu katamarānu sedza kuģa korpuss, tiekam pamanīti tikai tagad, par ko liecina Elitu Mīlgrāvi Mikrofona aptaujas noslēguma koncertā atgādinoša sajūsmas pilna ūjināšana no krasta.

Prieks atkal redzēties ar kolēģiem ir neizsakāms un ar uzviju sniedz emocionālu gandarījumu par visu šodienas aplauzienu un bešu gammu. Arī no pārējo kamiešiem, ar savu ierašanos, esam novēluši neziņas ceļarulli (un Vitolda plānus rīt braukt ar vietējiem zvejniekiem ķemmēt soru), prieks ir abpusējs, aizmirstas visi ceļā un gaidīšanā sarūpētie pārmetumi par atraušanos no kolektīva vai braukšanu ne pa sarunāto maršrutu, un to vietā apmaināmies ar dēku stāstiem par šodien piedzīvoto. Apskatoties kartē, izrādās, ka vieta līdz kurienei bijām tikuši, nebija vis Mazā Oba, bet vēl joprojām Longotjogana, kurai pagriežoties pa kreisi, es nebiju savā paurī piefiksējis faktu, ka tajā vietā Longotjoganai pietek vēl kaut kāda upele. Savukārt, kas attiecas uz kolēģiem, no Longotjoganas pa taisno uz Mazo Obu šamējie nogriezušies neizturamā pretvēja dēļ, taču relatīvi mierīgo posmu uz attekas pilnībā kompensējis vmorduvinds uz Mazās Obas – šamējiem brīžiem klājies pat tik gauži, ka Didzis Andrim bičojis korķuviļķi, ar ko vēnas pārgriezt, jo koku, kura zaros pakārties, Mazās Obas purvainajos krastos nav bijis iespējams atrast. Kaut kur pie Longotjoganas ietekas mūs vēl joprojām gaida kolēģu, par orientieri atstātās, pusdienas, tomēr zināmu apsvērumu dēļ tām pakaļ nebraucam, tāpēc, ja kādam ir interese par pāris šokolādes batoniņiem, rupjmaizes kancīti un tuč tuč čiplok’, viņš mierīgi var aizbraukt uz Mazo Obu un šamējās delikateses iehavot.


Longotjoganas grīvas anabāze satelītuzņēmumā un kartē


Lielāka izmēra karte skatāma šeit.

Pēc divu nedēļu atpūtas no civilizācijas, pārsteidzošs ir fakts, ka šeit ir zona mobilajiem sakariem. Kas vēl neticamāks – vietējie zinājuši teikt, ka pērn ap šo laiku šeit gājusi garām vēl kāda grupa no Latvijas. Par spīti tam, ka hanti parādīja apskaužamas zināšanas ģeogrāfijā un pat zināja teikt, ka šamējie ir no Rīgas (Latvijas un Lietuvas jaukšana šajos platuma grādos uzskatāma par normu), mēs tā kā skudriņas tipas – hantu vārdiem ticējām – neticējām.

Par spīti tam, ka fiziskais stāvoklis ir tāds, ka mani uz rokām nolauztu jebkurš, pat anatomijas kabinetos par uzskaites līdzekli kalpojošs ģindenis, garīgais, gluži pretēji, ir teicams un pavelk uz vieglu eiforiju. Pavisam tas uzlido debesīs tad, kad kolēģi ceļ priekšā no vietējiem hantiem iegādātas, tā sacīt, Mazās Obas veltes – mazsālīts muksuns un vītināts ščokars iet iekšā rūkdami, turklāt zivju gabarīti ir pietiekoši iespaidīgi, lai nebūtu iemesla žēloties par mazuma piegaršu. Tagad īsti vietā pārfrāzēt "12 krēslu" tekstu, ka tādas zivis grēks ēst bez sīvā, bet nu nogurums ir tāds, ka īsti pat sīvo negribas – žāvādamies izdzeru savu krūzīti groka, tad vēl vienu malciņu par godu atbraukšanai, vēl vienu krūzīti groka un tad liekos cisās.

17.diena, 16.07.1006
Pamostos. Par spīti ne pārāk teicamajam fiziskajam stāvoklim – sūrst vakar uzberztās tulznas un mitrajā hidrā tuč tuč noberztie zvani – garīgais vēl joprojām lidinās vieglā eiforijā, ko nespēj nokaut arī mūsu miglā tītās evakuācijas iespējas. Alternatīva visai ticamajai, tomēr ne simtprocentīgajai varbūtībai, ka mūs paķers vakar sabīdītais tvaikonis, ir kruīzs hantu motorlaivās par 1000 rubļiem no deguna uz 25 km attālo tuvāko miestu Obas krastā Horsaimu, no kurienes iet arī kaut kāds sauszemes ceļš uz Salehardu, kur uz Labitnangiem pāri Obai var tikt ar prāmi. Tomēr garīgais ir tik labs, ka šāda alternatīva vispār netiek pat pieļauta.

Diena ir silta, saulaina un arī visādā ziņā skaista, arī odus nemana, jo pūš diezgan pastiprs vējelis, turklāt, po zakonu podlosķi, šoreiz pa nakti šamējais izmainījis pūšanas virzienu par 180° un atkal pūš pakaļā. Pats zālēm noaugušais Mazās Obas krasts ar viļņojošos upi atsit Baltijas jūras piekrasti kaut kur pie Engures, turklāt iespaidu pastiprina vietām krastā stāvošie zvejnieku kuģi.



Lēnā garā paēdam brokastis. Pēc tam lēnā garā likvidējam vakardienas fišiņas. Pakrāmējamies. Bišķi atkal kaut ko ierijam. Iveta cep pankūkas. Uztaisām ar vietējiem vēl vienu lielo biznesu, kā rezultātā tiekam vēl pie pāris mazsālītiem muksuniem, ko ieēst vilcienā un divdesmit četriem ščokariem, ko aizvest uz Rīgu kā suvenīrus. Bišķi uzēdam pankūkas. Hants, kas mums ir notirgojis zivis, uzaicina Vitoldu ekskursijā aizbraukt līdzi izlūkot tīklus. Vitoldam tas nav divreiz jāsaka un abi aiziet uz motoreni. Pārējie pekelējas, bet tā slinki – nojauc un saliek telti, atnāk uzēst kādu pankūku, ietūcī mugursomā guļammaisu, apēd kādu prjaņiku, pačamda žāvēties izlikto hidru, iedzer tējiņu un tādā garā. Kaķus pagaidām neviens, izņemot Vitoldu un Aiju, vēl ārā nejauc, jo nav zināms, kā mēs aizkļūsim līdz kuģim un vai vispār nebūs jāsēž ņencu kazankai ar Mercury motoru lokanajā sakabē. Atmauc Vitolds. Apēdam pēdējās pankūkas un izdzeram tējas un buljonus. Sākam dedzināt visus striķus un striķīšus, maisus un maisiņus, bikses un biksītes, sierus un sieriņus, kedas, cauros lietusmēteļus, saplēstus odu sietiņus, kirzavikus, - vārdu sakot, visu, kas caurs un nevajadzīgs. Ugunskurā aiziet tādas ūdenstūrisma relikvijas kā Vitolda divdesmit gadus vecās vjetnamiešu kedas un viņa jaunības dienu pārgājienus piedzīvojusī korķa veste no tiem pašiem laikiem. Kaut kādus mums nevajadzīgus, bet, iespējams, vietējiem saimniecībā noderīgus hlamus, ar Vitolda, pāris no intensīvas lietošanas caurumus ieguvušo, zivju kūpināmo spaini priekšgalā piedāvājam hantiem; šie saka, lai tik visu, kas neder, liekot čupā. Pakošanās tempi saglabājas lēni līdz brīdim, kamēr no ciema nokāpj lejā hants un paziņo, ka aiz līkuma parādījies kuģis. Ja mēs būtu zirgi, tad es teiktu, ka šajā brīdī mūsu reakcija būtu adekvāta terpentīna terapijai starp apakšējiem vaigiem, jo kustēšanās ātrums ir jūtami pieaudzis, viss tiek ķerts, grābts, dalīts un operatīvi somās bikāts, lai pie kuģa būtu starta gatavībā. Paralēli tam, Halaspugoras atbildīgais par ugunsdrošību ar Vitolda cauro kūpināmo spaini stiepj ūdeni, lai apdzēstu gandrīz izdzisušo, mūsu nu jau pavisam novārtā atstāto ugunskuru.

Pēc pusstundas, kad kuģa mašīnistam ir bišķi atkal pamāts ar cepuri, baržas stūmējs strauji pagriež uz mūsējā krasta pusi, urrā, atkritīs braukšana uz Labitnangiem caur Horsaimu un Salehardu pa dārgo. Atkrīt arī airēšanās uz tvaikoni ar katamarāniem, jo kuģis pilnā hodā iestumj baržu krastā, tā, ka varam uzkrāmēties augšā ar komfortu un šiku. Mērkaķa ātrumā pāris no mūsējiem ir augšā uz baržas klāja, pārējie padod kaķus un šmotkas, matrozis nepaspēj pat atnākt un padot trepītes, kad viss jau uzdabūts augšā.





Atvadāmies no hantiem, sakāpjam paši uz klāja; kad, mašīnistam padodot atpakaļ, kuģis kādu laiku negrib norāpties no krasta, sākam jau bažīties, vai nebūs jākāpj lejā šamējais drusku pastumt, bet nu pēc pāris minūtēm viss ir kārtībā, esam nost un lēnā garā pačukinām garām Halaspugorai, vēl pēc laiciņa papeldam garām vairākām saliņām un iekuģojam Obā. Ja Mazā Oba likās megaplata, tad Oba vispār vairāk atgādina jūru nekā upi – zēģelē brāzmains vējš, upē pusotrmetrīgi viļņi, visapkārt lidinās kaijas, albatrosi un vēl visādi baklani, kaut kur, paglūnot atpakaļ, redzams kā ūdens klajums saplūst kopā ar debesīm horizontā, uz krastiem attālumi tādi, ka ķīķeri vajadzētu ņemt talkā. Kaut arī vējš pūš no pakaļas un burāšanai laiciņš būtu pašā labumā, labi vien ir, ka esam uz kuģa, nevis smeļam uz Horsaimu pa Obu (bija arī tāds variants). Kamēr kuģojam, savācam kopā kaķus, sakrāmējam pa kārtīgam mugursomas, paēdam un, aiz neko darīt, ielejam litrā. Aija notīra, atasako un sagriež gabaliņos, jeb citiem vārdiem sakot, padara lietošanai gatavus abus muksunus. Vitolds aiziet uz kuģi pačalot ar kapteini, es aizeju notestēt kuģa tualeti. Esmu nelielā šokā, jo tik glaunas labierīcības pēdējo reizi izbaudīju, šķiet, savās mājās – viss smalks, tīrs, ar dibenam draudzīgu tualetes papīru, karstu ūdeni un ziepēm izlietnē, pilnīgi neticas, ka kaut kur Krievijā iespējams atrast arī šādas vietas. Vārdu sakot, tēlaini izsakoties, šī ir vieta, kurā gribās atgriezties vēl un vēl. Atpakaļceļā pačaloju par šo un to ar matrozi – šis vēl piedāvā karstu ūdeni, lai varētu noskūties, bet nu tas jau būtu pārāk šerpi, neviens nenoticētu, ka esmu bijis atvaļinājumā, tāpēc kautrīgi no karstā ūdens atsakos. Toties Vitolds no karstā ūdens neatsakās, kā rezultātā mēs, uz baržas stāvot, laiku varam īsināt, nedaudz iedzerot groku. Groku dzerot, Vitoldam parādās ideja, ka varētu aizšaut uz vienu dienu uz Salehardu, kur varētu arī pie viena piereģistrēt pases, bet tā kā puse no mums ir kategoriski skrējēji uz Rīgu, Salehardas jautājums paliek zem jautājuma zīmes.

Uztaisām atkal vienu pārpalikušās paikas inventarizāciju, kas beidzas ar nelielu kašķi par nelikvīdās paikas likteni (pelēkajiem zirņiem, sāli, piena pulveri, putraimiem, mannu, vēl šo to) starp mani, Vitoldu un Aiju. Viedokļu sadursmē tiek atrasts zelta vidusceļš un Burhānam tiek kāds kilograms pelēko zirņu, puskilo sāls un vēl kaut kas, ko nav iespējams aprīt vilcienā, savukārt uz Vitolda mugursomu aizceļo manna un trīs paciņas ar sausā piena pulveri, kuras viņš pārņēmis savā protekcijā. Vēl pāris paciņas ar jau nedaudz ārā sākušu birt minēto substanci, es, riebīgs būdams, izbaroju Burhānam pa kluso.

Otrs kašķis sanāk nedaudz vēlāk, kad no finansiāla rakstura pārrunām ar kuģa kapteini atgriežas Vitolds, - uz jautājumu, cik no mums pienākas, saņēmis rabīna cienīgu atbildi "A skoļko tebe ņebilo bi žaļ plaķiķ, čtob’ ot tuda vibratsa?" ("Bet cik tev nebūtu žēl maksāt, lai no turienes tiktu ārā?" Red.). Skaidrs, ka jo mazāka summa, jo mazāk viņu būs žēl, taču Vitolds negrib atstāt par mums zanudu iespaidu, kam pretī tiek nokrauta argumentu kaudze, ka no mūsu paķeršanas pa ceļam nenotiek ne lieks laika, ne degvielas patēriņš, turklāt nav ko izlaist kuģa kapteiņus ar pārlieku lielām summām. Tā rezultātā notiek teju pusstundu ilga ecēšanās, kā rezultātā optimālā summa apstājas pie skaitļa 5000 RUR no visiem. Atgriežoties no vizītes ar savākto kolekti pie kapteiņa, Vitolds dara zināmu, ka arī kapteinis ar summu palicis apmierināts, tā, ka viss ir štikos. Turklāt kapteinis vēl sarunājis, ka ostā mūs sagaidīs gazele, kas par 30 RUR no deguna mūsu rumpīšus un mantas aizgādās uz 5 km attālo staciju – ideālāk būt vairs nevar!

Izrādās tomēr, var būt arī ideālāk – kad pēc sešu stundu kuģošanas pietauvojamies Labitnangu ostā un ceļam kamiešos mugursomas, lai pa laipiņu pāri vēl vienam kuģim tās stieptu uz mola, kāds no kuģa komandas mums saka, ka nav ko sarežģīt lietas un jau pēc brīsniņa uz baržas platformas nolaižas smilšu grābjamais kauss.
Operatīvi salidinām savas pekeles kausā un jūsmodami skatāmies, kā tas viss tiek parauts gaisā, lai pēc brīža smuki nolaistos blakus krastā gaidošajai gazelei. Kaut kas tāds iespējams tikai Krievijā!





Atvadāmies no mūsu kuģa apkalpes, spiežam roku un nofotografējamies ar vakardienas kuģa, kurš stāv turpat blakus, ekipāžu, pačolējam kā pie ostas mola ālējas kajakeri un sagruzamies gazelē. Ap deviņiem vakarā esam svaigi uzbūvētajā savdabīgas formas stacijā, izgruzamies, un atstājuši Vitoldu un Andri par mantu vaktētājiem, ar to pašu gazeli aizbraucam uz veikalu, kur vitrīnās visādas delikateses tušonkas diētas nomocītos organismus vilina... Tomēr delikatešu plauktiem tiek bez vajadzīgās ievērības paskriets garām, lai piestātu pie letes, kuru rotā alus krāns un uzraksts "Пиво "Полярное" живое", sagrabinātu naudiņu un pēc brīsniņa celtu pie lūpām glāzi ar vēsu alu... Principā, šajā brīdī, kad ir iemalkots pirmais alus malks, var uzskatīt, ka pārgājiens ir arī beidzies – svētlaimi drīz nomaina tukšuma sajūta, un apziņa, ka skaistākā pārgājiena daļa beigusies un priekšā atlicis tikai garš un apnicīgs mājupceļš. Riebīgo sajūtu likvidēšanai paķeru vēl kādus alus un dodos atpakaļ uz staciju, kur redzams, ka mums atkal ir nospīdējis – tikko Andris ar Vitoldu sametuši visas šmotkas zem jumta, sāk zupēt. Jā, ar laiku Polārajos Urālos mums ir paveicies – kaut esam paspējuši izbaudīt teju visu apgabala piedāvāto ekstru spektru – sniegu, lietu, aukstumu, karstumu, odus, moškas un pretvēju, neviens no tiem nav mūs aplaimojis tik ilgstoši, lai pēc palīdzības būtu jāgriežas pie psihoterapeita.

Iekšā alu dzert nevar nekur, izņemot bufeti, tāpēc, kamēr visi nav atgriezušies no veikala, sūcam alu laukā. Sapīpējam ar Didzi Ivetiņas sacienāto "Belomoru". Kad atgriežas pārējie, sastiepjam šmotkas stacijas uzgaidāmajā telpā. Daļa paliek stacijā un, metot tramīgus skatus visapkārt, iemalko šo to no saldenās pudeles, daļa aiziet ekskursijā pa Labitnangiem. Kaut kur pēc pusnakts, kad daži ir parubījušies uz radiatoriem, daži noklājušies ar guļammaisiem uz grīdas un arī pudele vairs tik draiski kā olimpiskā lāpa neskrien riņķī, izdomāju, ka laiks apskatīt Labitnangus pienācis arīdzan man. Stacijas tuvumā redzams, ka šeit tautai parādījies kaut kāds džungurs – blokmājās iestellēti pakešu logi, uz jumta zīmējas zili bleķa dakstiņi, kaut kur apkārt briest asfaltēšanas darbi. Paejot tālāk, gan atkal redzama vecā labā Krievijas ziemeļmiestu aina – staļinlaiku klasicisma stilā celta skola, metrīgās nezālēs ieaugušas koka mājeles un piecstāvu "sērkociņkastītes". Tiesa, šeit pēdējās ir ievērojami gaumīgākas par standarta Krievzemes un lielu daļu arī Latvijas paneļniecēm, ja vispār uz blokmājām var attiecināt kaut kādus gaumes kritērijus. Pa ceļam uz tā saucamo Labitnangu centru, satieku Tomu ar Ivetu, kas tā kā vīkšās atpakaļ uz staciju, taču neatsaka sastādīt kompāniju vēl vienai ekskursijas tūrei pa Labitnangiem. Sakarā ar apskates objektu iztrūkumu (ievērības cienīgākie ir pieminekļi Lielā Tēvijas kara un Sociālistiskā darba varoņiem Labitnangu parkā, kā arī kokā cirsta, absolūti bezgaumīga lāča skulptūra ar naglām zobu un alus pudeles korķi deguna vietā), ekskursijas maršruts reducējas uz tūri "veikals – parks – veikals" un patīkamu pasēdēšanu alus sabiedrībā uz soliņiem. Ievērības cienīgs fakts ir tas, ka nevienā Labitnangu veikalā nepārdodas nekas niknāks par alu un visos sīvajiem atvēlētajos plauktos valda tuksnesis – izrādās, tam par iemeslu nav viss ziemeļnieku atturīgais dzīvesveids, bet gan kaut kāda tipiski Krievijai raksturīga pāriešana no vecajām uz jaunajām akcīzes uzlīmēm – trauciņus ar vecajām akcīzes uzlīmēm tirgot aizliegts, bet jaunās akcīzes markas attiecīgie dienesti vēl nav paspējuši sadrukāt, tāpēc niknais netiek tirgots vispār. Vot, kādi laiki Krievijai pienākuši...

Pieminēšanas vērts ir arī Labitnangu parks, kurš atgādina ar lampiņām, svaigi nobruģētiem celiņiem un beņķīšiem izrotātu purvu, kura sausākajās vietās balandas augstumā sekmīgi sacenšas ar bērzeļiem un priedītēm. Spēcīga vieta.

18.diena, 17.07.2006
Pēc neliela skaita miezīšu izsēdēšanas, lēnā garā čāpojam atpakaļ uz staciju, taču nenoturamies kāda, pa ceļam esoša, lokāla valdzinājumam un iemetam aci tur. Minētais lokāls gan ir vairāk spēļu elle nekā slāpes remdējošs iestādījums, arī apmeklējumu sastāda automātu vienīgo ekstremitāti raustošs jauneklis un piecas bārmenes, tomēr šeit pasēžam visnotaļ omulīgi, pačalojam ar bārmenēm par Adrianu Kukuvasu (par to "kak u nas i kak u vas"), iedzeram vēl nedaudz alu un lēnā garā pametam jauko iestādījumu, lai dotos uz staciju.

Tā īsti neatceros, vai stacijā ieradāmies tā kunga vai šitā kunga dūšā, bet nu tas nav svarīgi, galvenais, ka esam klāt stundu pirms biļešu kasu atvēršanās. Biļešu kases veras vaļā piecos no rīta pēc Maskavas laika, jeb septiņos pēc vietējā, bet ar laikiem ir atkal čau, jo stacijā visi pulksteņi iet pēc Maskavas laika, ārpus tās – pēc vietējā un esmu izsamisis jo gauži, nezinot pēc kāda laika lai dzīvo. Tiesa, kad ieraugu pie kasēm izveidojušos rindu, kurā kā trešais stāv Vitolds, laika problēmas pāriet citās dimensijās un tagad izpaužas kā mēģināšana uz maiņām rindā novilkt atlikušo stundu. Beidzot kases lodziņš attaisās, tiekam pie kārotajām biļetēm un atlikušās stundas laikā ar Vitoldu un Aiju aizejam uz bodi iepērkam pavalgu mazsālītajam muksunam – svaigu baltmaizi, sviestu un sīpolus. Kad esam atpakaļ, līdz vilciena atiešanai palikusi pusstunda, modinām augšā "līķus", ņemam paunas un lēnā garā sturmējam vagonu.

Septiņos nulle piecās sastāvs noraustās un vilciens lēnām sāk kustēties Maskavas virzienā. Savu ceļojumu atpakaļ, protams, sākam ar vēl pustukšā vagona piesmirdināšanu, uzēdot zivjmaizītes, taču te līdzvaina jāuzņemas arī pavadonei, kura mums neļauj taisīt vaļā logus. Brokastīm seko klusā stunda, no kuras pamostos, kad vilciens stāv Jeļeckijā. Pie kioskiem nekādu rindu šoreiz nav, taču alu arī vairs negribas – paņemu minerālūdeni un nākamās pāris stundas nonīkstu pie loga, skatoties uz Urālu ainavām. Nedaudz vēlāk pamostas Didzis un divām galvām esot gudrākām nekā vienai, parādās ideja ainavu baudīšanu apvienot ar groka iestrēbšanu. Kad vēl drusku vēlāk Urālu grēdas baudīšana jau līdz brošai, bet ir pamodušies Toms un Mārcis, izvelkam kārtis un visu atlikušo dienu zipājam zoli, no kuras mūs atrauj tikai lielās pieturvietas Intas, Pečoras, Uhtas un Sosnogorskas stacijās.

19.diena, 18.07.2006
Turpinām tusēt pa vilcienu. Abās Kotlasa stacijās papildinām alus krājumus, nedaudz pēcāk sanāk teju razborkas ar kaut kādiem diviem Labitnangu pitbulterjeriem, kuri aiz škrobes, ka nav paspējuši no rīta salāpīties (šķēršļu sprints zem blakus stāvošajiem vilcieniem, pakaļ aliem, abiem Kotlasā beidzās ar sastādītu protokolu), meklē kašķi. Vienā brīdī jau šķiet, ka rubaks būs neizbēgams, taču beigās abas puses nomierinās un nākamajā lielajā stacijā Konošā, kur mūsējā līnija saiet kopā ar Arhangeļskas trasi, izkāpjam sadzert alu. Ar alu mieloties turpinām arī tālākajā ceļā, kamēr kādam tas neapnīk un viņš neatpogā vaļā vēl vienu vienību no pārpalikušajiem spirta krājumiem. Tālāk vakars noris groka ritmos, bez manas līdzdalības, jo manas un Didža nodalījuma kaimiņienes uz Maskavu ved spaini ar muksuniem, un uzaicina mūs ar Didzi un Andri uz nelielu degustāciju. Ap šo laiku, pēc teju trīs nedēļu pārtraukuma, polāro nakti nomainījusi mūsu platumu grādiem raksturīgā tumšā, tā kā jau savlaicīgi sāku žāvāties un liekos slīpi. Nakts vidū kārtējo reizi pamostos no vilciena stāvēšanas kādā no lielajām stacijām, izkāpjot ārā ieelpot svaigu gaisu, uzzinu, ka tā ir Jaroslavļa. Tamburā satieku Ivetu, Tomu un Mārci, šie visi trīs ir jautrā prātā. Mārča rokās esošās spirta pudeles tilpums ir tuvu kritiskajam. Par to, kur pudeles saturs varētu būt pazudis, liecina tās turētāja nelabi spīdošās acis. Man paliek kaut kā ne pārāk omulīgi, tāpēc fiksi izsūcu drosmei vienu alu un aizbēgu atkal uz savu koiku.

20.diena, 19.07.2006
Esam Maskavas Jaroslavļas stacijā ap pieciem no rīta. Toms pa nakti, vienās no vilciena labierīcībām, izlietnes krānam piemeistarojis pumpja šļauku un nomazgājies "dušā". Nekur nesteidzamies, jo metro tāpat vēl nekursē. Sagaidām, kamēr pussešos atvēries metro stacija. Aizbraucam līdz stacijai "Rižskaja". Parkā pasēžam un pagaidām, kamēr atvērsies stacijas bagāžas glabātava. Nododam bagāžu. Pagaidām, kamēr atvērsies stacija. Iestājamies rindā pēc biļetēm. Tā kā plackartu vagonos biļešu vairs nav, šikojam un ņemam kupejas. Izdodas tikt pie kupejas visiem četriem un blakuskupejas, kurā būs dislocēti trīs no mums – tas nozīmē, ka beidzot visi būsim daudzmaz kopā un tas, savukārt, atkal ož pēc viena neliela banketa.

Kad biļetes ir ķešā, dodamies uz kantori, kurā mums trīs dienu laikā pēc iebraukšanas Krievijā bija jāpiereģistrē vīzas. Kantoris ir kaut kur pie Sarkanā laukuma. Kamēr Vitolds aiziet noskaidrot, kur tieši, sēžam pie Krievijas Veselības ministrijas mājas un buhājam iekšā aliņu. Atnāk Vitolds, kurš ir uzzinājis, ka minētais reģistrētāju kantoris taisās vaļā pēc stundas. Aizejam kaut ko iekost un atpakaļceļā noejam pa Sarkano laukumu, kur Tomu un Ivetu, par skaistām acīm, sašņorē miliči. Abi sadakšo, ka šamējo pases atrodoties reģistrācijas kantorī un tā viņiem izdodas kaut kā no pogainajiem atkratīties. Pēc šiem ekscesiem, beidzot aizvelkamies uz reģistrācijas kantori, kur atkal kādu stundu pagaidām rindā, kamēr beidzot Vitolds ar visām pasēm tiek pie reģistrācijas. Toties sūram darbam saldi augļi – Vitoldam izdevies sabazarēt, ka tiksim iereģistrēti ar atpakaļejošu datumu, turklāt, kamēr pases atrodas reģistrācijas procesā, mums tiek izsniegtas izziņas, kas apliecina, ka esam ieradušies Maskavā vakar un, ka mūsu pases paņemtas uz reģistrāciju. Ar to vizīte kantorī līdz pēcpusdienai beidzas un sākoties sešu stundu "ej, kur gribi" periodam, longotjogansi izšķīst uz visām pusēm, kā tarakānu saime virtuvē, gaismu ieslēdzot. Kopā ar Andri, Didzi un Mārci uztaisām vienu nelielu maratonu pa Maskavas krogiem, sākot ar sēdēšanu iestādījumā pie Sarkanā laukuma, kur iedzert nāk arī viltus Iļjičs, Felikss Edmundovičs un vēl visādi erzacpolitbiroja locekļi, un beidzot ar alus dārzu Petrovkā, taču tā kā Maskava nav gluži tas pats, kas Prāga un sakarīgus iestādījumus te jāmeklē bezmaz ar uguni, tad jau agrā pēcpusdienā uz krogu observēšanu iestājas apātija un lēnā garā sākam kustēties uz Rižskajas stacijas pusi – Didzis ar Mārci pa taisno, mēs ar Andri caur Kazaņas stacijas vojentorgu. Rižskajā satiekamies atkal ar kolēģiem, seko piereģistrēto pasu savākšana, rubļu izpirkšana, suvenīru iepirkšana un citas tikpat ikdienišķas lietas, šmotku savākšana un iegruzīšanās firmas "Latvijas ekspresis" vilciena vagonā Nr.13. Te uzreiz jāatzīmē, ka kupeju vagoni nav pārāk piemēroti ūdeņnieku lielajiem rukzakiem un trubām, jo trūkst plauktu virs guļamlāvām un arī zem pirmā stāva koikām bagāžas nodalījumi ir uz pusi mazāki, taču tas nav šķērslis kaut kā visu ierūmēt. Toties komforts latviešu kupejniekos ir ar krievu vilcieniem nesalīdzināms – mūs jau gaida saklāti guļamie, uz galdiņiem stāv minerālīša pudeles, labierīcībās atrodama tāda ekstra kā gaisa atsvaidzinātājs un šeit ir iespējams uz poda nolikt savu sēžu, nebažījoties par iedzīvošanos pumpās, bet pats galvenais – pavadones te izturas pret pasažieriem kā pret cilvēkiem, nevis pionieru vagona pasažieriem, pie kam arī tad, kad pēc nelielas pasēdēšanas daži mūsu hiperaktīvākie citiem kolēģiem mēģina nodemonstrēt dažādu cīņas sportu paraugdemonstrējumus un arī pārējie neuzvedamies diez ko klusi. Par to, kādā kondīcijā mēs šķērsojam robežu, vislabāk liecina dialogs starp Andri un krievu robežsargu, tam ielūkojoties Andra pasē un tur iegūto rezultātu salīdzinot ar pases īpašnieka no segas pabāzto aizpampušo un trīsnedēļu rugājiem noaugušo mūli:

"Ņepozož!", skanēja verdikts no robežsarga mutes;
"Nu i čto?", pajautāja Andris un pagriezās uz otriem sāniem...

21.diena, 20.07.2006
Pamostos, kad sutas kumeļš jau praktiski ir izjoņojis cauri čangaļzemei. Krustpilī, kad, vilcienam stāvot, čolēju laukā pa logu, no otras augšējās koikas pabāžas Toma vieplis:
- Kas šitā par staciju?
- Krustpils.
- A kur šitie?
- Kādi šitie?
- Nu... robežsargi...
Jā, Toms un abu valstu robežsargi bijuši savstarpēji laipni, nav viens otru apgrūtinājuši ar savu klātbūtni, kā rezultātā Toms iebraucis Latvijā bez jebkādas piefiksēšanas, piereģistrēšanās un pasu apzīmogošanas. Par to, kā minētais fakts varētu atsaukties uz turpmāko Toma Krievijas apceļotāja karjeru, ziņu pagaidām trūkst, bet nu šajā brīdī visiem pofig – nu jau arī pārējā tauta pamodusies, priecīga, ka atkal ripo pa tēvzemi, kaut ko stumj kuņģī, kaut ko pucē un sāk snaikstīties pēc mugursomām. Ar minētajām aktivitātēm atlikušie simts kilometri tiek nokauti nemanot un klāt jau tas brīdis, kad krāmējam šmotkas ārā uz perona, uz kura mūs sagaida Cibulis, Pulkvedis Nr.2, kurš atnācis savākt atpakaļ, uz pārgājiena laiku, Andrim nodotās pulkveža pilnvaras, kā arī Andra sieva. Turpat uz perona, par prieku netālu stāvošam policistam, uz perona paklātām avīzēm sadalām vītinātos ščokarus, uztaisām vēl pāris Gruppenfoto un lēnā garā izklīstam, lai sāktu aklimatizāciju pelēkajā ikdienā.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv