Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Viss ir miris, viss ir kluss, gan jau rūķis palīdzēs

Autors: Uģis Vismanis
Foto: Andris Traubergs un Vitolds Vīze
2007. gada janvāris, Rīga

Ja gribi izšķirties no sievas,
paņem viņu līdzi uz polārajiem Urāliem

(Andris pārgājiena 14.dienā)

Dņevņiks – otčots laivu kruīzam pa Longotjoganas upi Polārajos Urālos (2006. gada vasara)


[1][2]

Īss maršruta apraksts
Praktiski visu pārgājiena maršrutu sastādīja nobrauciens pa Longotjoganas upi – Mazās Obas kreisā krasta pieteku, kura iztek no Polāro Urālu austrumu daļas. Upes garums ir ap 220 km, no tiem tika nobraukti nedaudz virs 200 km sākot no vietas, kur Longotjoganā ietek strauts Perevaļnij un kur var sākties kaut cik sakarīga braukšana līdz Lielajam Harbejas soram, kur pēdējos sešus kilometrus liedza nobraukt pretvējš un Mazajā Obā tika iekuģots pa aplinkus ceļiem. Maršruta pēdējos 8 km sastādīja airēšana pret neesošu straumi pa Mazo Obu.

Upes kopējais kritums ir apmēram 280 m, upes sarežģītības kategorija – 3. Viena kategorija nāk klāt tiem, kas pēc Longotjoganas nobraukšanas spējīgi bez stostīšanās atcerēties upes nosaukumu. Pēc administratīvās mērauklas mērot, maršruts sākas Komi Republikā un turpinās Jamalas ņencu autonomajā apgabalā. Viss maršruts atrodas aiz polārā loka.

Nokļūšana: vilciens Maskava – Labitnangi, pēc gandrīz divu diennakšu kratīšanās, izkāpšana pieturā "110.km", kur esošais ciems "Poļarnij" no maršruta sākuma atrodas aptuveni 50 km attālumā uz dienvidiem. Nokļūt līdz upei nemokot personīgās ekstremitātes, iespējams, ar ciema vīriem sarunājot transporta pakalpojumus ar GAZ-66 (180 RUR/km, mums izdevās nokaulēt uz 150) vai visurgājēju (ievērojami dārgāk). Ja brauc ar visurgājēju, iespējams sākt braucienu no Longotjoganas pietekas Ņemurjoganas, kur skaisto skatu aģentūras darbs esot vēl augstākā līmenī nekā Longotjoganas augštecē.

Izkļūšana no maršruta: 4 km pēc Longotjoganas ietekas Mazajā Obā atrodas ciems vārdā Halaspugor, kur var mēģināt ar vietējiem sarunāt aizvešanu vai nu uz 60 km pa Obu uz augšu attālajiem Labitnangiem, vai Salehardu (gadījumā, ja pakaļ zivīm ieradies kāds nopietnāka paskata kuģelis). Vai arī vienoties par sava organisma un mantu aizgādāšanu motorlaivās uz Horsaimu, kas atrodas 25 km attālumā no Halaspugoras, no kuras iet zemes ceļš uz Salehardu un arī nokļūt uz turieni, vai Labitnangiem, ar ūdens transportu šeit esot ievērojami vieglāk. No Salehardas uz Labitnangiem pāri Obai regulāri kursē prāmis, ja kas. Cits variants ir pamēģināt nostopēt garāmbraucošus kuģus, taču rezultāts nav īpaši prognozējams. Atpakaļ uz Maskavu nokļūšana ar veco labo vilcienu Labitnangi – Maskava, kurš atiet katru dienu septiņos no rīta pēc Maskavas laika.

Braucamrīki: smailīškatamarāni. Maršruta beigu posmam krietni piemērotākās saliekamās smailes nav ieteicamas dēl kamņežopinga maršruta sākumā.

1.diena, 30.06.2006
Atšķirībā no citām reizēm, kaut kāds ievērojami mierīgāks sanāk iekraušanās process – daļēji tāpēc, ka autobusā nav jāspraucas cauri pusvagonam ar vagonam neatbilstošu gabarītu mugursomu, kas pēc tam jāuzdabū uz augšējā bagāžas nodalījuma, daļēji tāpēc, ka draņķīgākie laivošanai nepieciešamie verķi, tādi kā katamarāna trubas, uz varenplašās galvaspilsētu nu jau pāris stundas ceļo ar kolēģiem vilciena Rīga -Maskava plackartu vagonā. Atkritējos esam mēs ar Ivetu, kam piektdienā jāstrādā un tāpēc atliek uz Krievzemes sirdi kratīties vēlajā autobusā.

Kad šmotkas salādētas, atvadāmies no Ivetas daudzgalvainās izvadītāju armijas, saņemam no Miksona ceļamaizei pa anšovu bundžiņai un iepakojumu ar lāčplēšniekiem, rāpjamies iekšā busā un, autobusam atstūrējot no 3.platformas, visi ikdienas stresi un nebūšanas paliek Rīgā, jo Lielais Ceļojums ir sācies.

Pa ceļam līdz robežai uzmācas lielā baža, ka tik buss neaizlido līdz robežai pārāk ātri, jo vīzas mums tikai no pirmā jūlija, taču autobusa spējas esam pārvērtējuši un uz robežas esam krietni pēc pusnakts. Pie krievu robiņiem izgruzījamies ar visām pekelēm laukā, izlaižot caur sensoru mūsējās mugursomas, šamējie viegli ierēc, bet nekas, lai viņiem tiek tas prieks. Seko atkal iekrāmēšanās autobusā, iegriešanās benzīntankā un bākas pieliešana pa Krievijas cenām, alus krājumu papildināšana un turpināšana kratīties Maskavas virzienā nolūzušā stāvoklī.

2.diena, 01.07.2006
Esam Maskavā ap 11:00 no rīta. Izlavierējam starp taksometra pakalpojumus piedāvājošiem kaukāziešiem, noparkojamies Rižskajas stacijas uzgaidāmajās telpās un sākam gaidīt vilcienu ar pārējiem longotjogansiem. Pēc aptuveni stundas vilciens, braša komjauniešu triecienmarša stacijas skaļrunī pavadīts, pieelš pie perona, seko izgruzīšanās, apsveicināšanās, alus degustācija un viss pārējais, kas tādās reizēs pieklājas. Kaut arī ir sestdiena un Krievijas vīzu reģistrētāji, visticamāk, lāpa paģiras, Vitolds savāc pases un dodas sameklēt kādu milici, lai varētu piereģistrēties. Tuvākajā peļmeņnajā milicis arī tiek sameklēts, taču materiālajā ziņā viņa vēlmes nesakrīt ar mūsu iespējām, tāpēc reģistrācijas procesam kā bezperspektīvam atmetam ar roku.

Pārgruzamies uz staciju "Jaroslavskij" - salīdzinot ar miera ostu "Rižskij", no kuras dienā atiet akurāt pa diviem vilcieniem uz Rīgu un pa diviem – uz Dižajiem Sīpoliem (Veļikije Luki), šī ir Centrāltirgus pret Biķernieku mežu - te kā skudriņas visapkārt jož steidzīgi pasažieri, pasažierus ķersta takšu šoferi, ar maitu ērgļa aci uz kaukāziešiem glūn miliči un bomži diedelē naudu un smēķus. Pašas stacijas eksterjers man raisa kaut kādas asociācijas ar Prāgu, savukārt, stacijas iekšpuse piedzīvojusi rekonstrukciju un, kaut arī sākumā ir problēmas šeit pareizi noorientēties un atrast izeju uz peroniem, tagad te jebkurā vietā par ienākošajiem un izejošajiem vilcieniem var uzzināt no zilajiem ekrāniem. Vitolds kopā ar Andri un Didzi (turpmāk tekstā sauktiem par pulkvežiem) piesakās par aktīvistiem, kas paliek sargāt šmotkas, abas beibes kaut kur nozaudējas, paši ar Mārci un Tomu aizplēšam uz centru tipiskā Maskavas tūrista apskates tūrē – apvazājamies apkārt Kremlim, pabradājam pa Sarkano laukumu, iemetam aci ГУМā, turpat pie Sarkanā laukuma iekožam kaut kādā peļmennajā, piesēžam uz soliņa kādā parciņā apēst anšovus un padzert alu, un dodamies atpakaļ uz staciju, pa ceļam iepērkot paiku ceļam un ievērtējot blakusstacijas "Kazanskij" un "Ļeņingradskij".

Kad atgriežamies stacijā, tiekam pārsteigti ar Krievijā kaut ko nepieredzētu – perons, pie kura tiks padots vilciens "Maskava – Labitnangi", ir zināms jau 40 minūtes pirms tā atiešanas, tāpēc izpaliek atrakcijas ar desošanu visa sastāva garumā un stresu par paspēšanu vai nepaspēšanu uz vilcienu. Tiesa, par to vēlas parūpēties mūsu vagona pavadone, ar tekstiem par virssvara un negabarītu bagāžu mēģinot mūs aiztriekt atpakaļ uz staciju nosvērt somas un dabūt kaut kādu tur vaučeru, taču mūs izglābj blakusesošs vilciena priekšnieks, kurš savā kilometriem bagātajā biogrāfijā piedzīvojis ne tādas vien pekeles un pavadonei dod direktīvus norādījumus mūs ielaist iekšā tāpat.

Tāpat jāpiezīmē, ka es sāku aprast pie Krievijas īpašās skaitīšanas sistēmas, jo jau otro reizi pēc kārtas gadās sastapt fenomenu, ka nākamais vagons pēc divpadsmitā ir piecpadsmitais. Tiesa, atšķirībā no pērnā Karēlijas brauciena, šis fakts tikai palīdz, jo mūsu vagons ir trešais un atrodas tālākajā no mums perona galā.

Tikuši iekšā, mēs operatīvi ar dažiem līdzbraucējiem samainām guļamplauktus, kā rezultātā mūsu rīcībā nonāk viens vesels plackartu vagona nodalījums, kurā tad arī notiek visa mūsu šūniņas sabiedriski - kulturāli - saviesīgā dzīve, protams, ar ievērojamu pēdējā pārsvaru. Pa lielai daļai pie tā ir vainīgs fakts, ka Mārcim šodien iekrīt apaļa jubileja, taču, ja arī tā nebūtu, gan jau mēs atrastu citu iemeslu. Tā nu svētām Mārča dzimumdienu, lietojam uzturā torti "Cielaviņa" ar melno "Johny Walker", kā arī citādi saturīgi pavadām laiku. Dažām gulēt kārām personām ar lieko svaru tas nepatīk, bet nu tur mēs līdz pat savai nenovēršamajai krišanai miega dieva Hipnosa apskāvienos, neko līdzēt nevaram.

3.diena, 2.07.2006
Turpinām kratīties ziemeļaustrumu virzienā. Laiks tiek veiksmīgi īsināts, dzerot lielajās stacijās iegādāto alu un dragājot zoli – ņemot vērā iespējamo kātojamo gabalu, punkta likme ir kilometrs mugursomas stiepšanas.:) Kotlasā nopērku piezīmju bloknotu un tagad turpmākās rindiņas tiks drukātas skaistā blociņā ar diviem pajoliņiem un uzrakstu "ТАРАКАНЫ! Punk Rock All Stars" uz vāka. Gribu nopirkt arī "Sport Ekspress", bet uz Kotlasu minēto laikrakstu vairs neved. Kaut kur uz vakara pusi izbeidzas alus, Sosnogorskā, kur paredzēts nākamais pitstops, visi kioski slēgti, tāpēc pulkveži atpogā pirmo spirta blašķi. Iedzeram par balto nakšu sākšanos, iedzeram par to, lai labi Vitoldam labi garšo gliemeži. Iemācu pulkvežiem virsrakstā minēto skaitāmpantiņu par rūķi, pēc kura par minēto personāžu sāk dēvēt mani pašu. Uz to arī iedzeram. Visticamāk, pēc tam tiek iedzerts vēl par kaut ko, bet tas paliek noslēpums arī pašiem tostu teicējiem.

4.diena, 3.07.2006
Kad no rīta pamostamies, vilciens jau ir nogriezies no Vorkutas trases un rāpjas Urālos pa Staļina laikos ieplānotās grandiozās Ziemeļu ledus okeāna maģistrāles pirmo un vienīgo pabeigto posmu, 1948.gadā uzbūvēto 200 km triecientrasi Čums – Labitnangi. Tāda drusku jocīga sajūta pārņem, kad tu, cilvēks, vizinies pa uz, iespējams, savu senču kauliņiem uzbūvētu dzelzceļu; tu skaties uz drūmo tundras plašumu ar bezgalīgām purvainām pļavām, krūmiem un nīkulīgiem kociņiem, urbini degunu un funktierē vai šis elles darbs un līķu čupas bija nepieciešams, lai tu, kundziņš, varētu pa divām diennaktīm atvālēt uz šo nostūri divas nedēļas pavizināties ar laiviņām... Saprotot, jautājuma retorisko raksturu, metu sūrajām pārdomām mieru un aizeju pačalot ar vakar iepazītu hoholu, kurš brauc uz polārajiem apgabaliem piepelnīties. Drusku iedzeram ukraiņu ļergu, drusku – no vilciena pavadones iepirktu alu par 40 RUR bundžā. Šķiet, Jeļeckijā vilcienā iekāpj pogainie, tāpēc nākas pamest hohola sabiedrību, lai iedotu šamējiem iečolēt dokumentā, kas pieder Latvijas valstij. Hohols pa to laiku dabū šķirties no sūri grūti pelnītajiem grasīšiem, jo miliči uz viņa galda piefiksē izdzertās alus bundžas un hoholu noštrāfē, jo alkohola lietošana (tajā skaitā, arī alus) vilcienos, izrādās, nav atļauta.



Ap puspieciem pēc vietējā laika (+2 h Maskavas laikam) operatīvi izgruzamies stacijā "110.km", mājam atvadas vagonā palikušajiem ceļabiedriem un elpojam Urālu pavasarīgi spirgto gaisu. Turpat pie stacijas ir ciems Poļarnij, uz kuru abi ar Vitoldu dodamies transportlīdzekļa medībās. Miests ir savdabīgs un atgādina milzīgas Marsa mehāniskās darbnīcas – visās malās mētājas visādi eksotiski braucamrīki, sākot ar GAZ-66 un beidzot ar visurgājējiem, sniega motocikliem un vēl visādiem brīnumiem gan braucošā, gan pusizjauktā, gan rūsas saēstā stāvoklī, metrīgos nezāļu puduros mētājas visādas rezerves daļas, teju uz katra stūra stāv pa degvielas mucai, vietējo klusumu pārrej ar soļarku darbināms ģenerators. Kaut kas, kas varētu pretendēt uz māju nosaukumu, ir pamests un posnoplēsts, savukārt lielākā dzīvība notiek visādās barakās, bleķa mucās un tamlīdzīgos arhitektūras šedevros, no kuriem vienā iesperoties iekšā, pārsteidzam ciema vīrus sasēdušus pie apaļā galda mielojamies ar spirtu. Pēc īsas un lietišķas sarunas par transportu, tiekam nosūtīti uz kādu blakusesošo šķūni, kurā varētu atrasties, uz doto brīdi uz vietas vienīgā, tehniskā kārtībā esošā GAZ-66 šoferis. Minētā persona ir izbrīnīta, ka mēs esam parādījušies tik agri, jo kaut kāda dzīvība šeit sākas no 15.jūlija, kad parādās ģeologi un kaut kādi tūristi, un tam tad tiek savesti braucamā kārtībā ciema gazoni un visurgājēji, iepirkta soļarka un izgulētas paģiras, lai tūrisma bizness ietu no rokas. Attiecībā uz mūsu transportēšanu līdz upei viņš ir noskaņots samērā skeptiski, jo Poļarnijā, sakarā ar to, ka no Labitnangiem, augstā ūdenslīmeņa upēs dēļ, nevarot atrāpot fūre ar soļarku, esot iestājusies naftas krīze, tomēr, pēc ilgākas pierunāšanas, ir ar mieru aizvest mūs līdz vietai, kur ceļš šķērso Paipudinas upi, kas ir apmēram puse no 50 km līdz maršruta sākumam. Vecis prasa 180 rubļus par kilometru, vienojamies par 150 un jau pēc stundas lidinām savas pekelītes, kā arī personīgos organismus "gazona" kravas kastē.

Pa ceļam valda tāds visai tuksnesīgs skats, kur vienīgais, kas bez tundras, kalniem un dažādu kalibru ūdenstilpnēm ir redzams, ir ziemeļbriežu bars, čums un kaut kādi pamesti dzīvojamie vagoniņi un naftas torņiem līdzīgi priekšmeti – pēc Toma vārdiem, ideāla vieta, kur filmēt kārtējo sēriju par Trako Maksi, it īpaši, ja par pārvietošanās līdzekļiem tiktu izvēlēti Poļarnijā redzētie braucamrīki. Kratoties GAZ-66 kravas kastē, sākam atgādināt kukažiņas un velēnu vecīšus – no ceļa putekļiem visi ir kļuvuši par sirmgalvjiem. Kamēr nokļūstam pie Paipudinas brasla, kur no štrāses nogriežas traktoru ceļš, Vitoldam izdodas šoferi pierunāt pavest mūs vēl kādus kilometrus desmit līdz strautam "Zolotoj", kas varbūt, ka arī nav labi no pārgājiena kategorijas paaugstināšanas viedokļa, tomēr ziņa, ka līdz upei būs jākāto tikai 15 kilometri, "longotjogansu" vidū tiek uzņemta ar lielu atvieglojumu.

Pēc izkāpšanas no mašīnas, papildus šoferim atstājam litru spirta un uztaisām pirmo pārstiepienu. Ejas normāli, vienīgi varēja būt mazāk visādu strauteļu, peļķu un lāmeļu, kurās pēc katras iekāpšanas es, paskatoties uz savām kedām, ar skumjām atceros savus Rīgā atstātos trekinga zābīšus ar goretex membrānu. Pulkvežiem, kas papildus velk no kaķa rāmja, vītņstieņa un diviem ritenteļiem uzmeistarotus ratus ar visām savām šmotkām un pārējo rāmjiem, rati dubļainākajās vietās stieg iekšā un kaut kur distances vidū šiem ieķīlējas arī ritenis, tāpēc pārējie paskrien pretī un palīdz aiznest šmotkas, kuras rati atsakās vest. Šodien esam nokātojuši kilometrus četrus un, kaut arī spēks kaulos pēc divu sutku vārtīšanās pa vilciena pēļiem vēl ir pietiekoši, konsīlijs nospriež, ka nav ko trakot un pirmajai dienai pietiks. Man ir aizdomas, ka tam iemesls ir turpat esošs ezeriņš, no kura mūsu makšķernieku diaspora cer izvilināt kādu asakainu radījumu. Aizdomas apstiprinās, jo, tiklīdz esam uzmaukuši augšā nometni, no sausiem krūmu zariem un kaut kur atrastiem baļķēniem savākuši malku un iekūruši udžiņu, Aija, Vitolds un abi pulkveži metās ezerā ar zivju bendējamajiem rīkiem asinskārajos nagos, no kurienes viņus izdodas dabūt ārā tikai pēc vairākkārtējiem gongiem ar karoti pa bļodiņu.

Ēdam makaronus, dzeram tēju, dzeram groku un skatāmies, kā lēnām aiz kalniem pazūd saule. Paši kalni, melni ar vietām palikušām baltu sniega kupenu plankumiem, izskatās pēc Alpu govīm. Mums tuvākajam kalnam, kas atrodas ezera otrā pusē, pāri mēģina pārrāpties pūkains mākonis, skats ir burvīgs bez gala, kaut arī māc bažas par to, kas notiks, kad mākonim izdosies tikt pāri kalnam.



No minētās idilles baudīšanas mūs iztraucē pieci ziemeļbrieži, kas atvelk līdz mums nartas ar pohainu vietējo. Ragavas, kurās paģirainais Santaklauss pārvietojas, pa tundru slīd tikpat ideāli kā pa sniegu, ātrums ir iespaidīgs. Piestājis pie mums, tundras dēls, lāgā neapsveicinājies, taujā pēc spirta. Neskatoties uz to, ka locijās šādos gadījumos ieteikts neliet un arī Vitolds mums to aizliedzis, kāda līdzjūtīga roka viņam ielej liktenīgos 50 gramus (pēc dialoga: - Skoļko tebje ļitj? – A ti čto - krajov ņe videš?) un vīrs nogruntējas pie mums uz ilgu laiku. Sākas visādi dzēruma debīlismi, čukča sāk mest aci uz Ivetu, solot par viņu 3000 ziemeļbriežu, tad, nu jau paģērošā tonī pieprasa vēl spirtu un, kad tiek pasūtīts, mēģina ar savu pajūgu uzbraukt pulkvežu teltij, vārdu sakot taisa haju pēc pilnas programmas. Beidzot kaut kā izdodas viņu atšūt un Santaklauss aizauļo Poļarnija virzienā.

5.+ 6. diena, 4.-5. 07.2006
Pamostos no draiskas grabināšanas pa telts jumtu. Kad, vajadzības spiests, izlienu laukā no telts, aizdomas apstiprinās – vakardienas mākonis ticis pāri kalnam, padebess riebīgi pelēkā krāsā, bez jebkādām optimismu rosinošām pazīmēm, kaut arī ne tik traki, kā teltī likās, sijā sīks lietutiņš un visās malās spēcīgi zēģelē ledains vējš. Kategorijas paaugstināšanai laiciņš, kā uz pasūtījuma. Drebinādamies ielienu atpakaļ siltajā guļammaisā un novārtos vēl pāris stundas - kaut arī miegs vairs nenāk, ārā līst gribās vēl mazāk. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdzīgu nepieciešamību vadīti, no teltīm izlien kolēģi un arī tikpat ātri ielien teltī atpakaļ, kamēr vienā brīdī tas visiem piegriežas un tauta, acīmredzot gastronomisku apsvērumu vadīta, praktiski vienlaicīgi izvācas ārā no teltīm, lai mēģinātu reanimēt ugunskuru un pagatavotu kaut ko ēdamu. Dabiski, ka tādā vējā ugunskurs nereanimējas ne lūdzams, ne sitams, tāpēc izvelkam malkas trūkuma apstākļiem domāto prīmusu un mēģinām iedarbināt šamējo. Par spīti nu jau pamatīgu valni atgādinošam akmeņu krāvumam ap dienišķo pavardu, vējš veiksmīgi pūš nost arī prīmusu, tāpēc ģimenes pavardu pārceļam uz pulkvežu telts priekštelpu, kas no visām teltīm var lepoties ar vislielāko kvadratūru. Minētajam priekškambarim galā tiek piestiķēta vēl viens tents, līdz ar ko viss bars var godīgi paēst brokastis puslīdz civilizētos apstākļos.

Sākam sastādīt nevajadzīgāko paņemto lietu Top10 – pirmās dienas līderi ir manis paņemtais pretapdegumu krēms, Mārča cikloplukturītis un Vitolda zivju kūpināmais spainis. Uz ceturto vietu pagaidām varētu pretendēt pretodu aizsarglīdzekļi. Pēc brokastu paēšanas seko laika ziņas – pareizs laiks pieci pēcpusdienā pēc Latvijas laika, tobiš astoņi vakarā pēc vietējā. Ideāls laiks brokastīm, Luiss XIV par tik izlaidīgu dzīvesveidu noteikti apskaustu... Tauta funktierē, ka šādā suņa laikā vajadzētu vēl kaut ko uzēst un likties slīpi līdz nākamajam rītam, šo dienu ieskaitot kā dņovku, tomēr tā kā kategorijas paaugstināšanai tas par labu nenāks, arīdzan lietus pierimies, sākam vākt kopā pauniņas, lai forsētu kalnu pāreju un šodien aizietu līdz Longotjoganai. Pēc kartes līdz vietai, kur mūsējam visurgājēju ceļam jāšķērso upi, ir 7 km. Tā kā gabals nav liels, laiks pretīgs un mantu ir daudz, uzpeld ideja par nesamā stiepšanu divos piegājienos, atstājot divas teltis ar pulkvežiem par vaktētājiem šajā nometnes vietā un uzceļot telti un atstājot abas meitenes par pavarda sargātājām galapunktā, lai izbesījušos stiepējus atpakaļceļā sagaidītu maksimāli komfortabli apstākļi. Mierīgu sirdi atstāju teltī guļammaisu, no somas izlido arī divas 2 l pudeles ar cukuru, uzreiz jūtams, ka soma vieglāka palikusi. Vitolds rīkojas vēl racionālāk, atstādams otrajam nesienam abus katamarāna balonus, savu zivju žāvējamo spaini un vēl šādas tādas šmotkas, pievācot sev šo to no Aijas stiepjamā, savukārt Mārcis un Toms pārdomā un nolemj visu aizstiept vienā piegājienā. Pulkveži lēnā garā sien visus rāmjus, plus vēl kaut kādus smagus draņķus, uz ratiem un laiku pa laikam iestiprinās no spirta blašķes. Lai uzlabotu laika apstākļus, savācu blašķi, aizeju uz strautu un ieleju 50 g ugunsdziras Burhānam. Didzis manas izdarības apvelta ar skatienu, kāds raksturīgs psihiatram uzlūkojot nedziedināmu pacientu.

Kaut kur ap 23:00 pēc vietējā laika startē pirmā grupiņa – Aija, Vitolds, Mārcis un es. Tomas ar Ivetu vēl kravājas un paziņo, kas startēs bišķiņ vēlāk. Visurgājēju ceļš pēc lietus palicis tā kā bišķi dubļaināks, taču, salīdzinot ar vakardienu, ceļu šķērso ievērojami mazāk visādu strautu, tāpēc izpaliek visādas žļekstināšanās pa purvainām zampām. Pēc kāda pusotra kilometra, pārlecot pāri pa akmeņiem, tiek forsēta kaut kāda upele, pēc kuras ceļš sāk iet augšā kalnā. Ceļa kvalitāte šajā vietā ir laba (cik nu vispār var būt laba kvalitāte visurgājēju ceļam), ceļš pagaidām kalnā iet ieslīpi tāpēc iet ir viegli, turklāt labajā pusē paveras burvīgi skati, kurus pilnībā izbaudīt liedz zemie mākoņi, kas apseguši kalnu galotnes. Piefiksēju, ka lēnā garā esmu atrāvies no pārējiem, tomēr turpinu iet tādā pašā solī, lai kolēģus gaidot, sanāktu ilgāks laiks pīppauzei. Vēl pēc kilometra ceļš pagriežas taisni uz virsotni, ceļš kļūst stāvāks un skats uz ieleju un kalniem arī paliek aiz muguras. Laiku pa laikam pagriežos, lai paskatītos uz leju, taču ilgāku jūsmošanu par ainavu nokauj brāzmainais vējš, kurš šādos brīžos sitas tieši mūlī. Labi, ka vismaz ejot, šamējais pūš mugurā. Uzdabūjis savu rumpi augšā pa stāvāko pārejas posmu, kādā ieplakā piesēžu, sagaidu Aiju un Vitoldu. Sāk prasīties kaut ko iestumt purnā, bet dabīgi, ka kāju gabaliem paredzētās šokolādītes un "studentu brokastis" ir aizmirsies sadalīt un, vispār, nevienam nav nojausmas, kā mugursomā šitās delikateses atrodas... Labi, ka Aijai ir NZ "studentu brokastis", man ir vēl vilcienā uzkošanai pie alus iepirkti sāļie riekstiņi, tā kā kaut kā bada sajūtu nokaujam. Iemetam aci kartē – tagad pa kori jānokāto vēl kādi trīs četri kilometri, un tad mēs pirmo reizi šķērsosim Longotjoganu, no kurienes, pēc locijas izstudējušā Vitolda vārdiem, būšot vēl kādi kilometri četri, kur upe varētu būt puslīdz braucama. Ziņa par papildus četriem kilometriem katrā virzienā, negribas teikt, ka spārno - manī mītošais Einšteins momentā ierubī kalkulatoru un paziņo, ka plānotā 21 kilometra vietā būs jānokāto 33 km, par ko gribas sākt drusku tā kā paīdēt, tā kā notraukt gaužu asariņ’, jo attiecīgajā brīdī ir nokātoti labi ja 4 km...Uzmācas domas, ka vajadzēja sagruzīt arī man visas šmotkas mugursomā un visu to pārstiept pāri vienā piegājienā, taču tā kā atpakaļ būs jāiet tāpat, lai palīdzētu pulkvežiem dabūt pāri kalniem ratus, tad ir pofig.

Turpinām kātot uz priekšu pa viegli ieslīpo pāreju, laiku pa laikam piesēžot uz īsu pīppauzi, cik nu vispār tādā drebuļus uzdzenošā vējā gribas sēdēt. Labajā pusē skatam paveras Harbejhojas grēdas malējā rietumu virsotne – tāds burvīgs, simetrisks, nosnidzis balts kalniņš – teju vai Kilimandžāro pēc skata, būtu tikai, kā butaforija, vēl ziemeļbrieži antilopju un visurgājēja vraks baobaba vietā. Pārējos virzienos redzamība ir kādi 100 metri, tālāk visi skaistie skati kautrīgi ietinušies miglas vālos.

Pēc kāda laiciņa sniega pēdas redzamas ne tikai uz Kilimandžāro, slapjš sniegs klāj arī tundru visapkārt ceļam. Pats ceļš paliek aizvien nelīdzenāks, dubļaināks un akmeņaināks, vietām pa ceļu, vietām tam šķērsām tek visādas sīkas tērcītes. Brīdī, kad piefiksēju, ka tērcītes mainījušas tecēšanas virzienu un sāk tecēt pārvietošanās virzienā, ir sajūta, ka pārieti Urāli un no Eiropas ieiets Āzijā, tomēr Aija šo sajūtu nokauj, apgalvot, ka Āzijas robežu mēs esot šķērsojuši jau vilcienā. Lai cik smagu sirdi nenāktos atzīt, tā arī ir, jo visi iepriekš redzētie strauteļi iečalo Paipudinā, kas ir Obas (nevis Usas, kā es savā stulbumā biju iedomājies) baseina upes Sobas pieteka.


Uz pārejas. Baltā svītra dibenplānā (pa labi) - Longotjogana

Palēnām par to, ka ceļš iet lejup, liecina ne tikai tērcīšu tecēšanas virziens - no mākoņiem mums priekšā iznirst arī citi grēdas kalni, starp kuriem kā balta čūska lejup rāpo ne ta sniegos ieputināta, ne ta ledājos iežņaugta upe, kurai būs tas gods savos kamiešos mūsu uz katamarāniem atspiestās pēcpuses nest... Skats no pārejas drīzāk atgādina, ka vajadzētu tā kā pēc slēpēm lūkoties un vispār iztēlē asociējas ar daudz aprunātā Aļaskas novembra laivošanas raksta "Upe aizsalst" skarbākajiem momentiem, tomēr kad nonākam lejā līdz upei, redzams, ka tik traki nav, jo starp sniega kupenām draiski čalo upe. Par upi gan pagaidām minēto strauteli nenosauktu pat viszvērinātākie kamņežopinga piekritēji, arī mums, tiesa, ar grūtībām izdodas pa akmeņiem šo upi pārlēkāt pāri. Otrā pusē Aija iebradā sniega kupenā vēstījumu atpalicējiem "LONGOT" un kātojam tālāk atlikušos četrus kilometrus līdz strautam Perevaļnij, pie kura ietekas Longotjoganā varētu sākties kaut kāda kuģošana. Laiks šeit ir nedaudz mīlīgāks, nekā pārejas otrā pusē, arī iešana lejup ir krietni patīkamāka, nekā rāpošana augšup, taču ceļš palicis pavisam draņķīgs, no kātošanas pa akmeņiem sāk sāpēt kāju pēdas... Nožēlu par trekinga zābīšu nepaņemšanu šajā brīdī jau papildina apzīmētājs "pamatīga".


Longotjoganas augštece

Beidzot esam pie Perevaļnija, kādu kilometru līdz ietekai Longotā. Pa taisno pāri tundrai līdz Longotjoganai varbūt kāds puskilometrs. Izlemjam, ka nometni taisīsim kalna pakājē, upes otrā krastā, kur gan ir iespēja dabūt pāris kubikmetrus nobrukuša kūstoša sniega uz mūsu ne pārāk apdomīgajiem pakaušiem, taču kalni vismaz daļēji pasargā no vēja un krūmu puduri reklamē, ka par malkas daudzumu mums nevajadzēs sūdzēties. Pārforsējam upi, kaut kādā ziemeļbriežu kauliem piebārstītā vietā uzceļam telti, izlādējam šmotkas, atvelkam elpu, apēdam pa šokolādītei un dodamies atpakaļ.

Pusceļā starp nometni un upi satiekam Mārci, šis ar pilnu kravu ne pārāk ērtajā 120 litrīgajā Hiko draibegā kamiešos nedaudz atgādina vienu no latviešu tautasdziesmas "Aiz kalniņa dūmi kūp" liriskajiem varoņiem, sabarojam viņu ar solījumiem, ka līdz nometnei rukoj podaķ un lēnā garā velkamies tālāk. Ceļš pār pāreju liekas nenormāli garš, augšā plosās tāda purga, ka abpus ceļam praktiski vairs nekā nevar redzēt, vējš purnā triec slapjas sniega pārslas. Toms ar Ivetu, kuri taisījās startēt neilgi pēc mums, arī nerādās, sākam bažīties, vai šie abi nav kaut kur aizgājuši maldu ceļos. Piedevām vēl virsū nāk rubaks, nav ne jausmas, vai tagad vēl nakts, vai jau diena, tā kā lēnām šitādā vīzē pienāk depresīvs garīgais, kuru mēģinu aizbaidīt ar solījumu, ka pirms gājiena atpakaļ ielīdīšu teltī drusku noplīst, pirms tam iestrebjot spēcinoša buljona krūzīti, kā arī nododoties utopiskām fantāzijām, ka teju teju no miglas iznirs visurgājējs ar kolēģiem un visām šmotkām uz borta.

Kad ceļš no pārejas jau kādu gabaliņu ved lejā, no miglas patiešām kaut kas iznirst; tiesa, gaidītā visurgājēja vietā redzami trīs stāvi, kuri pēc tuvākas apskates transformējas Didzī, Andrī un ratos – mūsu prieks, ka viņi uzdabūjuši ratus augšā pa lielāko stāvumu, ir neizmērojams! Kad satiekamies, abi pulkveži pastāsta, ka Toms ar Ivetu neesot mums sekojuši, jo bažījušies, ka tik neaizies pa maldu takām. Savukārt viņi paši, aiz neko darīt, lēnā garā pīpējot sākuši pārvietot uz priekšu pārmaiņus ratus, somas un abus kopā, brīžos, kad gājis īpaši gauži, noskaitot mantru par rūķi, kurš gan jau, ka palīdzēs. Tā kā abi pulkveži apgalvo, ka mantu palicis maz un diviem tur nometnē neesot ko darīt, Vitolds dodas uz nometni pēc palikušajām šmotkām, savukārt es, manāmi nopriecājies, ka ar saviem traumētajiem pedāļiem nebūs jākāto vēl četri pieci kilometri, pārņemu savā pārziņā kaujas ratus.

Sākotnējās cerības, ka es, samērā sprauns būdams, ar ratiem tikšu līdzi viņu alkohola un nikotīna krietni vairāk pamaitātajiem organismiem, nepiepildās – abi no ratiem atbrīvotie aizlido kā dopingu saēdušies cīrulīši un es pēc pirmā ratu vilkšanas piegājiena aizelsies noskatos, kā abus aprij horizonts. Neko darīt, iedarbinu sev smadzenēs attiecīga noskaņojuma muzonu un mēģinu vilkt ratus pēc dubultotā Didža grafika – 100 soļi, piecu minūšu pauze. Un tā līdz savam dembelim. Kamēr ceļš puslīdz līdzens, pēc grafika vilkās uz priekšu samērā OK, ja neskaita faktu, ka rati jāvelk viegli iekumpušā stāvoklī, citādi šamējiem pārāk vertikālā stāvoklī esot, pa zemi sāk strīķēties kaut kādas trubas. Mocības sākas, kad parādās visi šitie akmeņi, strautiņi, bedrītes, dubļainas lāmiņas, kurās ratu riteņi iestrēgst līdz rumbām un vēl visādas draņķības, kurās iesprūstot rati jāceļ ārā teju ar celšanu un kaut kāda pieturēšanās pie grafika notiek tikai tāpēc, lai es neatstātu ratus likteņa varā kaut kādā pančkā un pats neaizrāpotu pa tundru nezināmā virzienā. Ejot brīžiem dzirdu kaut kādas balsis, regulāri sev uzdodu jautājumu, kāds velns mani trieca uz šito ūksti, elles nostūri un visuma pakaļas cauruma perifēriju un sešsimtdivdesmittrešo reizi gānos uz sevi par to, ka neatradu vietu somā normāliem apaviem. Paldies Dievam, ka purga augšā beigusies, no vēja var paslēpties aiz velkamās kravas un izkaltušo rīkli atsvaidzināt ar ūdeni, pasmeļot to no pa ceļu tekošiem strauteļiem vai peļķēm. Pieķeru arī sevi skaitām dienišķo mantru "Viss ir miris, viss ir kluss, gan jau rūķis palīdzēs" un histēriski pats par to ierēcu.

Brīdis, kad ieraugu Longotjoganas ieleju, nāk kā atpestīšana, aizmirstas besis un ar cerību, ka šis Golgātas ceļš kādreiz varētu arī beigties, uzpeld kaut kādas entuziasma paliekas. Tā kā ceļš nu jau iet lejup, tarataika ar savu masu mani novelk līdz upei teju reaktīvā ātrumā. Drusku bažījos, kā ar to tikšu pāri upei, taču viss ir pat vieglāk, nekā tukšām rokām, jo turēšanās pie ratiem palīdz labāk saglabāt līdzsvaru lecot pa glumajiem akmeņiem.

Pārkļuvis pāri upei, ieraugu, ka pretim atnācis Mārcis. No tačkas pārkrāmējam manā mugursomā katamarāna balonu un airus, un atlikušo ceļu, tagad uz maiņām, velkam/stumjam ratus un stiepjam mugureni. Mārcis, lai atvieglotu vilkšanu, uzmeistaro ko ilksīm līdzīgu, es savukārt, ņemot vērā to, ka ceļš iet lejup, dodu priekšroku stumšanai. Šitā ceļš uz priekšu tālāk iet samērā raiti, vien pēdējo pusotru kilometru, kur ceļš atgādina izžuvušu akmeņainu upes gultni, pasākums gan atkal pieņem nāves smaku, bet nu nometnes tuvums minēto aromātu kaut kā neitralizē. Velkoties pāri Prevaļnijam, vairs neinteresē, vai tikt pāri ar sausām vai slapjām kājām, tu, cilvēks, speries pāri pa tuvāko ceļu un esi laimīgs, ka nometnē ticis un vari savu sēžu sūnās atstutēt... Jūtos tā, it kā bruņumašīnu Iļjičam uz Petrogradu būtu atvilcis. :)

Nometnē mūs ar karstu tēju un kafiju sagaida Didzis. Tauta izbadējusies pēc velna un sūdzas, ka Aija aizliegusi ķerties klāt paikai bez pārtikas ministra akcepta. Nolasu Aijai morāli par šitik birokrātisku pieeju, Didža zviedru armijas katliņā uzvārām buljonu, ieēdam pa "rupucītim" un šokolādes batoniņam – vairāk neko vārīt nav jēgas, jo visi normāla izmēra katli palikuši otrā nometnē. Kamēr niekojamies ar buljonu, atnāk arī Vitolds, Toms un Iveta. Visi ir galīgi nost, jo papildus savām mantām šie vēl saldajā ēdienā dabūjuši stiept iepriekš nesavāktās šmotkas, tajā skaitā divas teltis. Vitolds nolasa mums audzinošu lekciju par to, ka mums vajadzētu bijis prasties panākt šamējiem pretī un palīdzēt... Skaidrs, ka vajadzēja, taču, to iedomājoties, mani personīgie pedāļi atrodas akurāt tādā stāvoklī, ka es labāk esmu ar mieru noklausīties šitādus tekstus Fidela Kastro runu cienīgā garumā, nekā vēl kaut uz mirkli šamējos paekspluatēt.


Pie Perevaļnija

Nevienam nav nekādas sajēgas, kas šodien par dienu un vai ir rīts vai vakars, vienīgi no kaut kādas mākoņu šķirbas izlīdušie saules stari liecina, ka pašlaik ir tā saucamais diennakts gaišais laiks, kurš te ir no četriem rītā līdz vieniem naktī (vēlāk gan kāds esot piefiksējis, ka pēdējie no mums atnākuši ap diviem pēcpusdienā pēc vietējā laika). Tauta kaut ko iekož un parubās, izņemot daudzmaz miega deficītu likvidējušo Aiju, kas vāra pusdienas, un Andri ar Didzi, kas jau liek kopā savu kaķi. Kaut kur vēlāk (kad neviens vairs nerubī ne tikai to, cik ilgi gulēts, vai cik varētu būt pulkstenis, bet pat to, kas par dienu šodien) Aija nodauza gongu pa bļodiņu, no katras telts pa parlamentārietim izlien laukā, mērkaķa ātrumā piekrāmē bļodiņas ar zirņiem un ielien teltī atpakaļ. Mūsējā telts vēl iehavo sīvo, palej litrā, lai labāk nāktu miegs, pačalo par Rīgas krogiem un arī lēnā garā sāk klanīties.

7.diena, 06.07.2006
No rīta, ēdot brokastis, konstatējam, ka lēnā garā sāk iestāvēties speķa krājumi, tāpēc šamējais tiek operatīvi sacepts ar sīpišiem, lai neiemaitājas pilnīgi, galīgi un uz neatgriešanos. Vispār paikas noliktavā valda galīgs bardaks un kas kuram ir tašā, nezina vairs ne pārtikas ministrija manā un Ivetas personā, ne arī paši paikas turētāji. Tas viss, kopā ar polārās dienas izraisīto dezorientāciju laikā, rada pilnīgāko bardaku un anarhiju, par ko visvairāk gavilē Iveta.

Pastaigu cienītāji aiziet iečolēt, cik tālu līdz mūsējai upei, vai viņa tur maz braucama un ja nav, cik kilometrus vajadzētu panesties uz priekšu... Man nešanas pieminēšana izraisa spazmām līdzīgas sajūtas, jo pats turpinu pārvietoties uz pēdu ārējām kantēm, vizuāli, pēc Toma vārdiem, atgādinot popa karali Džeksonu viņa ziedu laiku labākajos klipos. Mārcis mani morāli uzmundrina, ka pēc VX sačiem atspiesti pēdas kauli esot normāla parādība un nepaejot ne trīs dienas, kad atlaižot, bet nu man kaut kā vieglāk nepaliek un ceļa lūkotājus gaidu atpakaļ ar sajūtām, kādas novērojamas, apsūdzētajam tiesas zālē gaidot atpakaļ tiesnešus ar spriedumu. Spriedums, par laimi, nav bargs – līdz Longotjoganai pa taisno kāds puskilometrs pa mīkstu zālīti un upe teorētiski tajā vietā esot braucama. Dzīvojam.

Laiks tāds, kā parasti sola laika prognozēs – šodien gaidāms mākoņains, apmācies laiks, brīžiem skaidrosies, vietām īslaicīgs lietus, utt. Turpina pūst brāzmains vējš, gaisa temperatūra ir visnotaļ pavasarīga. Lēnā garā liekam kopā katamarānus, lēnā garā kaut ko uzēdam, nepārtraukti tiek dzerta tēja, brīžiem, pāris reizes, šķiet, ka arī ar spirtu. Pret vakara pusi beidzot kaķi ir salikti, novācam nometni un bīdamies pāri tundrai uz Longotjoganu. Aija, Vitolds un Didzis, kas uz turieni jau aiznesušies laicīgāk atnāk mums pretī un palīdz aizstiept kaķi. Vitolds grib man nokonfiscēt arī mugursomu, taču lai es galīgi neiebrauktu mazvērtības kompleksos, neatdodu. Nav arī jēgas, jo iešana pa zālīti problēmas nesagādā.


Sākas pārgājiena ūdens daļa

Upē ielaižamies ap pusdivpadsmitiem naktī. Upe šajā vietā ir triju katamarānu platumā, mani māc bažas, ka varētu būt problēmas ar ierakstīšanos līkumos, taču tās izrādās nepamatotas. Pulkveži, kuriem ir visnokrautākais kuģis, jau no paša sākuma nelolo ilūzijas par sakarīgu braukšanu bez sēdēšanas uz akmeņiem, tāpēc Didzis dodas vakara pastaigā gar upes krastu, kamēr Andris lēnā garā transportē uz priekšu katamarānu. Upē kamņežopinga īpatsvars samērā liels, īpaši pāris vietās, kur upē ir salas un saliņas, tomēr nav bezcerīgs, straume arī samērā OK, tā, ka uz priekšu kustamies itin operatīvi... Zināmā mērā piespiedu kārtā, jo kaut arī polārā nakts ir tikpat gaiša kā diena, tas nenozīmē, ka tā būs arī tikpat silta, tāpēc esam spiesti pamatīgi airēt, lai pārspētu viltībā sala dievu Dubaku.

Pēc pāris stundām, kad saprotam, ka prāts šoreiz ir bezspēcīgs pret brutālu spēku, metam mieru braukšanai, kāpjam krastā, ieraujam pa 50 gramiem drebuļu likvidēšanai, savācam malku un darām visu pārējo, ko tādās reizēs pieklājas darīt. Pēc vakariņām vakarējam pie ugunskura gan ar tēju, gan ar šņabi, gan ar tēju kopā ar šņabi, gan ar šņabi kopā ar tēju. Īpaši gara vakarēšana izdodas Didzim ar Mārci, kuras laikā Mārcis Didzim dara zināmus savus... hmmm... sauksim tos par nacionālajiem uzskatiem, kuru radikālums pilnīgi pietiekošs, lai to paudējs uz atlikušo pārgājiena laiku tiktu pie iesaukas "Hitlerjūgends" un uz vismaz nākamo nedēļu ugunsdzērienu pudelēm mestu pamatīgu līkumu.

8.diena, 07.07.2006
Lēnā garā tiek prātots, ka kaut kā vajadzētu atgriezties pie normāla dzīves ritma, t.i. braukt pa dienu un gulēt pa naktīm, tomēr cilvēks domā, Dievs dara un nometni mēs pametam ap sešiem vakarā pēc vietējā laika, kas gan arī pēc iepriekšējām dienām ir progress.

Pulkveži turpina iepriekšējā dienā iesākto politiku, ka Andris laiž pa upi lejā ar kaķi un šmotkām, kamēr Didzis dodas pastaigā gar upi ar kājām; pārējās ekipāžas laiž pa upi lejā pilnos sastāvos. Upei, salīdzinot ar vakardienu, palielinājies kritums, parādās šiveras un kaut kādas krācītes, dažas no kurām izrādās arī nedaudz muti mazgājošas. Diemžēl mazais ūdens daudzums lielāko daļu straujteču un krāču neļauj normāli izbraukt un viss pasākums kopumā raksturojams ar tautieš’ no Gaŗezer’ vārdiem "Tas ir toutal jerk-offs!". Nē, nu nav, protams, tā, ka visu laiku būtu jāpludina kaķis, tomēr kamņežopings, kurā jālec ūdenī un kaķis drusku jāpapludina, jāpavelk/jāpastumj vai jāpastiepj, ir pietiekoši biežs, lai nevajadzētu satraukties par iesvīšanu no pārāk intensīvas airēšanas. Toties skaistums ir pa rubli, lēzenos tundras krastus ar sniega kupenu izraibināto kalnu ainavām fonā laiku pa laikam nomaina kanjonu klinšu koridori, kaut kur pa kalnu skraida polārais zaķis... Ir parādījusies saulīte, un, kaut arī gaisa temperatūra ir drusku virs +10°C, visiem tāpat ir labi.


Pirmie straujie gabali uz upes ir "total jerk-offs"

Pēc aptuveni četru stundu braukšanas upē ietek kreisā krasta pieteka Ņemurjogana, ar kuru, iepazinušies ar Vladimirovas grupas lociju, lielas cerības lolo gobļinfilmu cienītāja Aija (upe tur esot tikpat smuka, kā ainavu skati no "Gredzenu pavēlnieka") un Vitolds (Ņemurjoganā ražīgi kožoties hariuss, tēvzemē pazīstama zivs ar nosaukumu "alata"), upē pāris kilometru attālumā no ietekas esot arī kanjončiks ar interesantu krāci. Diemžēl no visas leiputrijas, ko sola Ņemurjogana, sanāk figvams, jo no upes redzami vienīgi pliki akmeņi ar pāris čuriņām, kurām taksis varētu pārbrist pāri, nesamērcējot zvanus. Grupā valda iekāriens paairēt vēl kādu stundiņu uz priekšu, it īpaši tāpēc, ka vieta, kur esam piestājuši, nav nekāda megasmukā, taču ir pasējies Didzis, ar kuru šeit sarunāts satikties, tāpēc metamies uz načovku.



Pēc laiciņa, kad ir uzceltas teltis un iekurts udžiņš, parādās arī Didzis, kuru traktoru ceļš bija aizvedis kaut kur neceļos uz Ņemurjoganas krastiem, kur šamējais uzkūlies virsū lāču pēdām un milzīgam ziemeļbriežu baram, samērā lielam daudzumam tukšu pudeļu un vientuļam tūristam, kurš Urālus apceļojot ar kājām. Pēdējais teicies esam ceļojis pāris reizes pa Longotjoganu arī ar kaķi, turklāt, pastāvot koku deficītam, šamējais parasti rāmi nemaz netaisot un ķerrājot pa upi lejup tāpat uz diviem kopā sasietiem baloniem. Pēc viņa teiktā, uz upes esot ko darīt tikai līdz lielajam ūdenskritumam, pēc tā viņš parasti ejot ārā uz netālu esošo visurgājēju trasi, kur regulāri (reizi dienā) uz dzelzceļa pusi kursējot visurgājēji. Pieņemam šo info zināšanai, paēdam, paklausāmies priekšlasījumus par to, kas mūs gaida priekšā. Iepidžinam, bet nu tā simboliski, lai auksti pa nakti nebūtu un salienam cisās.



9.diena, 8.07.2006
Laicišs šodien tā neko – kaut arī brāzmainā vēja dēļ jāvazājas apkārt džemperī un flaneļa kreklā, un telts salikšana atgādina ainas no Pink Floyd klipa "High Hopes", draudīgu lietus mākoņu virs galvām tikpat kā vairs nav. Laiku pa laikam uzrasina no skaidrām debesīm, bet tas nevienu nesatrauc, jo stiprajā vējā viss izžūst kosmiskos tempos. Izejam upē kādos 18:00 pēc vietējā laika. Kaut arī Ņemurjoganā ūdens bija visnotaļ simbolisks, pēc tās pietekas upē ūdens ir ievērojami vairāk un, kaut arī, laiku pa laikam, seklās un akmeņainās straujtecēs kaķis sēžas uz akmeņiem, braukšana ir OK. Upes ūdens ir smaragdzaļš un nenormāli dzidrs – pat vietās, kur dziļums virs metra, lieliski saskatāmi visādi akmenteļi, ūdensaugi un citas labas lietas, tāpēc ir sajūta, īpaši vietās, kur normāls straumes ātrums, ka kaut kur tūlīt tūlīt uzsēdīsimies.

Kad esam nobraukuši aptuveni 12 km, pēc gandrīz nedēļu ilga pārtraukuma pamanām pirmos kokus – sajūtas, ieraugot sīko eglīšu mežu, pielīdzināmas tērvetnieka malkošanai pēc mēneša pārtraukuma. Parādās arī kaut kādi homo sapiens – upes krastā stāv divi pīckātāji, turpat krastā zīmējas trīsasu džips. Kaut arī ļaudis kādu laiku nav manīti, nevarētu teikt, ka viņu parādīšanās sajūsminātu. Iepriecina tikai fakts, ka līdz Jamalas trases tiltam, aiz kura sākas upes interesantākais gabals, acīmredzot (kartēs tilts nefigurē), nav tālu. Pagaidām gan arī nav ne vainas, upe, kaut arī bez krācēm un tamlīdzīgām ekstrām, uz priekšu tek samērā normālā ātrumā. Dažos līkumos, pametot aci atpakaļ, tīri vizuāli rodas sajūta, ka iepriekšējais līkums atrodas zemāk nekā aktuāli braucamais. Varētu to norakstīt uz personiskajiem gļukiem, ja vien tāpat nešilierētos arī Mārcim. Čto ta nāksies visu to upes tecējumu pretēji tās kritumam norakstīt uz radioaktīvajiem iežiem, mazajiem zaļajiem cilvēciņiem, Jamalas ņencu vai hantu šamaņu spēlītēm vai arī no rīta ēsto savvaļas lociņu izraisītajiem blakusefektiem.



Ap kādiem deviņiem vakarā, piestājot uz pusdienām, par puslīdz nopietnu problēmu pirmoreiz kļūst odi – laiciņš kļuvis siltāks, vējelis uz vakaru – mazāks, tāpēc katram virs galvas parādās pa kustīgam mākonītim, kuru tauta steidz neitralizēt ar ķīmijas vai specapģērbu palīdzību, vien izturīgākie nospļaujas un turpina braukt tāpat. Uz mūsu katamarāna notiek sociālistiskā sacensība – kurš iegūs vairāk odu līķīšus uzšaujot ar plaukstu sev pa liseni – rekords pagaidām ir divdesmit divi gab. un pieder man, sakarā ar ko jau iepriekš pateicos par apsveikumiem.

Ir kaut kur vienpadsmit vakarā, kad vienā upes līkumā kaut kas noplunkšķ... noplunkšķ vienreiz, noplunkšķ otrreiz, vēl pēc brīža no ūdens izšaujas hariusa baltais vēders un ar to pilnīgi pietiek, lai grupas copētkārajā daļā pamostos maniaki. Trīcošām rokām tiek sariktēti zivju bendējamie rīki, atskan nervozi bļāvieni un mūsu ceļabiedri ir kļuvuši par sabiedrībai zudušiem indivīdiem. Tā kā mums pārējiem – tiem atsaldētajiem, kurus spininga diriģēšana atstāj vienaldzīgus – salt un barot odus uz upes nav nekādas vēlēšanās, vienojamies, ka brauksim krastā, riktēsimies uz palikšanu un taisīsim vakariņas, kamēr pārējo zivju bendēšanas tieksmes tiks apmierinātas.

Pēc pāris stundām copētāji ir klāt ar vairāk kā 30 hariusiem, turklāt, salīdzinot ar tām zivtelēm, kuras man bija nācies redzēt līdz šim, šie rādās, ir kaut kur Černobiļas tuvumā uzturējušies. Pēc obligātās zvejnieka dēlu fotosesijas, operatīvi tiek noorganizēts zivju pārstrādes konveijers – kamēr divi kasa zvīņas un ķidā, trešais zivis mazgā, ceturtais filē, piektais šķin alkšņus un sestais pienes groku, kamēr atlikušie divi uztur pie dzīvības pavardu. No nevajadzīgo lietu topa automātiski tiek katapultēts Vitolda zivju kūpināmais spainis un nepaiet ilgs laika sprīdis, kad tauta spīdīgiem nagiem un tādas pašas krāsas acīm loca iekšā žāvētas zivis ar kartupeļu biezputru. Ir sasniegta gastronomiskā nirvāna – pat Ivetai, kas zivis neēd, ir svētki, jo tauta visžēlīgi atļauj viņai izēst veselu bundžu ar tušonku, uz kuru šodien neviens cits neskatās. Odu daudzuma dēļ gan nākas pierast, ka tā visu uzreiz mutē bāzt nevar – vispirms ir jāpaceļ odu sietiņš. Pie sietiņa pacelšanas sākotnēji visai grūti piešauties un Tomam, dēļ piemiršanas veikt minēto procesu, nedaudz iepriekš, teju vai sanāca nesmukums, veicot pretēju procesu, t.i. atbrīvojoties no "zaļā", taču reakcija darīja savu, un viss beidzās laimīgi. Arī tiem, kas hariusu ēd iekšā tādos daudzumos, ka zivju restorānu un delikatešu veikalu apmeklētājiem, izrēķinot produkta cenu, paliktu nelabi, par spīti tam, ka viņi pierijušies kā cūkas un kaut kur uz rīta pusi spēj līdz savām teltīm vien aizrāpot, viss beidzās laimīgi. Atā, čuči arī tu, manu mazo draudziņ!



10.diena, 9.07.2006
Pirmo reizi pārgājiena laikā teltī parādās kaut kas Taškentai līdzīgs. Par laimi, odu no rīta nav, jo nikni pūš brāzmains vējš un šamējie tiek pūsti uz mūsu nākamajām nometnes vietām. Tauta ultralabā garīgajā izlien no teltīm jau ap 13:00 pēc vietējā laika un ķeras pie vakardienas nedaēsto žāvēto un šodien ienākušos sālīto zivju likvidēšanas. Hariuss ir vienkārši dievīgs, it īpaši, ja tev nav jāknapinās ar nožēlojamām delikateses porcijām, bet tu vari cirst māgā iekšā hariusu ar maizi, nevis maizi ar hariusu. Tā kā palikusi ir vakardienas kartupeļu biezputra, neviens, loģiski, ar rīta putrām neķeskājas, līdz ar ko varam startēt neraksturīgi agri – jau ap 16:00. Braucamais posms, kas aprakstos tiek raksturots kā dīķis, tiek braukts sauļojoties un baudot vienreizējos dabasskatus, jo vējš praktiski visu laiku pūš no muguras.

Aiz mums paliek ar zāli un vietām retiem mežeļiem apauguši pauguri, pēdējais lielais kalns Jar-Keu ar ņencu čumu tā pakājē, kaut kur paveroties atpakaļ, tālumā vēl pavīd dūmakainas lielās Urālu virsotnes un esam no kalniem praktiski izbraukuši. Upē ir apmēram tāda Gaujas straume, daudzās smilšainās un akmeņainās sēres, un upes platums arī kaut ko atsit uz to pusi, kamēr skatoties uz plikajiem krastiem, liekas, ka peldi pa Irbes pēdējiem kilometriem un aiz priekšā redzamās zemes strēles jau viļņojas jūra. Tauta turpina braukt pilnīgā piknika režīmā, uzairējot vien tad, kad kādā no līkumiem vējš iepūš pretim, bet citādi airus turot gaisā un par galveno dzinējspēku izmantojot vēju.



Sekojot Merfija likumiem, prieki beidzas, kad upe ir palikusi par galīgāko Lielupi – šajā brīdī vējš sāk pūst no visām pusēm, izņemot to, no kuras vajag, parādās odi un vispār, sāk palikt neforši. Šitādā brīdī atceramies, ka pēc piecu stundu neairēšanas varētu piestāt uz perekusu, operatīvi, ar odiem kaujoties, paēdam un metam tālāk. Pēc nepilnas stundas kapāšanas, esam nonākuši pie vietas, kur pa apvienoto auto-moto-dzelzceļa tiltu upi šķērso ceļš, kura viens gals atrodas Obskojē un otrs aiziet kaut kur ellē uz Jamalas pussalu. Tā kā atrodoties šeitan, sajūtas ir apmēram tādas, ka pasaule izbeidzas kaut kur drusku tālāk aiz Longotjoganas kreisā krasta, ārkārtīgi grūti iedomāties, ka ceļš iet iekšā vēl vairākus simtus kilometrus nekurienē. Neskatoties uz to, pa tiltu satiksme ir visnotaļ intensīva – aptuveni pa smagajam piecās minūtēs – nesen atklātās Jamalas pussalas gāzes atradnes ir gana nozīmīgs objekts, lai rosība notiktu arī šajā nostūrītī. Pie tilta piestājis smagais urāls un žigulis, šoferi pīckā. Izkāpjam un uzrāpjamies uz tilta arī mēs. Garīgais, uzlūkojot tundras bezgalīgo plašumu, kur pret horizontu ziemeļu pusē pazūd gruzoviki, definējams par visai sērīgu – daļa tautas funktierē, ka šitā varētu būt pēdējā iespēja evakuēt savas pakaļas uz Labitnangiem un braukt pavadīt atlikušās divas ceļojuma nedēļas uz Sočiem, citai tautas daļai vēlmes pieticīgākas – ka šajā brīdī pār tiltu varētu braukt autoveikals ar lielu daudzumu alus. Dabiski, ka tik utopiski sapņi nemēdz piepildīties, tāpēc, grūši pūšot un odus slaktējot, sakāpjam katamarānos un airējamies tālāk tur, kur pazuduši kalni, pazuduši koki un tagad kādu laiciņu upe līkumos pa tundru cik tālu vien acs spēj saskatīt.

Pēc tilta kādus pāris kilometrus turpinām airēties pa gludūdeni, vēl pēc laiciņa upes līkumos ik pa brīdim sāk parādīties kaut kādas šiveras, upe paliek šaurākā, straume- tā kā tuč-tuč ātrāka, paliek interesantāk. Tā lēnā garā noairējam vēl apmēram kilometrus trīs līdz krācei "Malij vodopad", kur metamies uz nakšņošanu. Odi šeit beidzot ir puslīdz apgabalam atbilstošā daudzumā, taču mums atkal nospīd, jo nakts ir tik auksta, ka hidras, kuģi un citas slapjās šmotkas lēnām apledo un asinskārie lopi paliek gribot. Lēnām sūcam groku un vērojam fantastisko skatu, kā krāce lēnām ietinas miglas vālos. Vitolds ar Aiju aiziet pacopēt, bet neko nedabū. Iedzeram vēl pa grokam un lienam teltīs, atstājot uz to jumtiem apsarmojušus un zobus klabinošus odus.



11.diena, 10.07.2006
Varam viens otru apsveikt ar vasaras iestāšanos šajos platuma grādos, laiks ir silts un saulains, puķītes zied, putniņi dzied, kukainīši arīdzan labprāt pažūžotu, bet spirgts vējiņš šamējos pūš prom. Šī iemesla dēļ, visi no teltīm izlīdušie ir stāvā sajūsmā par laiku un mūsu dislokācijas vietu un, kad no rīta copes atgriežas Vitolds, viņam tiek paģērēts – dņovku davai! Vitolds arī īpaši netielējas, priekšniecības akcepts atpūtas dienai top dabūts, urrā! - šodien nekur nebraucam. Lēnā garā Iveta šmorē augšā pankūkas, vārām kakao, vēl pēc laiciņa Aija Latvijas lielākajā rīta laikrakstā izcep trīs šorīt noķertos harīšus, vēl kaut ko uzgraužam... Vārdu sakot, šis ir tas gadījums, kad brokastis nemanāmi pāriet pusdienās. Pēc pusdienām tauta tusē apkārt pa nometni, dažs copē, cits guļ, vēl daži ielien kādā klinšainas lagūnas akmens baseinā pēc ilgāka laika organismu atkal iepazīstināt ar ziepēm un švammīti, vēl kāds vazājas pa tundru un meklē derīgos izrakteņus...

Uz vakaru tauta morāli sabriest nomaukt lejā pa krāci "Malij vodopad", sastāvošu no piecām 1-1,5 metrus augstām pakāpēm apmēram 50 metru attālumā vienai no otras. Pulkvežiem drošinot un pasākumu dokumentējot foto kadros, pārējās trīs ekipāžas nomet lejā krāci pa reizēm četrām, vispirms godīgi krāci izbraucot pa galveno straumi, pēc tam izmēģinot alternatīvas trajektorijas un beigās, kā tas parasti šādās reizēs, kad skaidrs, ka overi nedraud, pieklājas, jau braucot iekšā tur, kur slapjums lielāks, lielākajos viļņos un mucās.






Krāce “Malij vodopad”

Pēc ceturtā braukšanas/stiepšanas piegājiena mugura kūp, un kanjončikā aiz krāces sākas alternatīvas SPA izklaides ar bodiraftingu (nedaudz) un lēkāšanu ūdenī no trīsmetrīga klints bluķa, Didža komentāru, ka šitādi skati būtu noteikti sajūsminājuši mūsu apdrošinātājus, pavadīti. Šitādā garā paālējamies un lienam laukā pārģērbties, pirms vēl nav sākušies odu uzbrukumi. Nekur šie arī nepazūd, taču tauta ar ļaunu prieku gaida Lauski un vakardienas scenārija atkārtošanos... gaida un tā arī nesagaida – saulei rietot, vēsāks nepaliek, tāpēc nometne atgādina pasaules brīvo latviešu biškopju salidojumu. Badapātagu virtuozi upē visu vakaru peldina vizuļus, peldina mušas un piesauc augstākus spēkus, taču hariuss ķeras sūdīgi un, bez rīta avīzē izceptajiem trijiem, pa visu dienu noķeras vēl vienpadsmit, kuri dienas gaitā tiek sasālīti un izrīti pēc FIFO metodes, tā, ka harijiem visu laiku ir mazuma piegarša. Naktī teltī mums ir parādījusies jauna atrakcija – odu izķeršana, ir arī pirmie mošku upuri.

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv