Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Raivo Šulcs: Visapkārt jūra, zemi neredz!

Ar Raivo Šulcu sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no p.p.a un Raivo Šulca personīgā arhīva
2007. gada janvāris, Rīga

Raivo Šulcs. Vienkārši Šulcs. Tas, kurš no Jūraslaivām… Lai arī mūsu ceļi jau bija krustojušies līdz šim, tā pa īstam iepazināmies 2006. gada pavasarī, kad Latvijā, pateicoties Raivo, parādījās jūraslaivas – kopā ar jaunām iecerēm, jaunām iespējām un jauniem piedzīvojumiem.

Jūra ir plaša. Tur pietiek vietas visiem piedzīvojumu meklētājiem. Un pašiem piedzīvojumiem arī. Kādā diskusijā Raivo rakstīja: "Es ar domāju, ka nebūs akla tumsa - zemes līniju jau redzēs, vai vismaz būs skaidrs, kurā pusē ir zeme. Bet tikko laiva apstājas un pagrozās, tā visur sāk rādīties apmāns. Vienu brīdi, kādus 5 km pirms finiša jau apsvēru, ka nāksies sagaidīt gaismu veļu kompānijā… Bet nu ja tādos apstākļos kādam pirmo reizi jūrā atrasties šķita intriģējoši un nemaz nebija tik briesmīgi, tas nozīmē, ka "ekskursija" uz Kolkas bāku vai ceļojums pa Igaunijas salām saulainā un siltā dienā vispār sniegtu satisfakciju."

Savukārt tiem, kas nav gājuši jūrā pie viļņiem, kas augstāki par 1,2 m, būs grūti saprast šo, Raivo rakstīto: "Es pagaidām neticu, ka pret plīstošu razkolbasa vilni (divām tonnām) var no sāna uzlikt kanti principā, lai cik gatavotos. A razakolbasā, neatkarīgi no mola tuvuma, ir razkolbass un nāksies dabūt sānos anyway. (Es nepārprotami burkšķu, jo īstenībā man vienkārši skauž, ka es nedabūšu iekolbasīties pa riktīgo!)" Lai nedaudz vairāk izprastu, ap ko lietas grozās, lūk, neliela saruna ar Raivo Šulcu.



Laiva. Jūra. Viļņi. Kurš bija tas vilnis, kas tevi, laivā sēdošu, ievilināja jūrā?

Patiesībā visa sākums bija jahtošana, precīzāk - katamarāns. 2000. gada augusta beigās burājām piknikā Rīga - Roņu sala - Rīga. Turpceļš piektdienas naktī, sestdiena uz salas, atpakaļ - svētdien no rīta.

Šķiet, ka pie visa vainojams turpceļš - tumsa, diezgan spēcīgs vējš un lieli viļņi visu nakti. Dažbrīd likās, ka krakšķošais katamarāna korpuss neizturēs un mēs visi mirsim. Tik asas izjūtas piedzīvoju pirmo reizi un man patika. Post factum, protams… :) Zivis tonakt tika pabarotas pēc pilnas programmas. Rīts sveicināja ar mierīgu laiku, sauli un salas aprisēm pie apvāršņa. Par Roņu salu varētu stāstīt ilgi un aizrautīgi, atcerēsimies, ka tas bija 2000. gads un toreiz tur tiešām durvis ciet neviens neslēdza. Atpakaļceļā vasarīga diena, jūra gluda kā spogulis, bezvējš.

Visapkārt jūra, zemi neredz. Dēļ bezvēja Rīgas vārtiem tuvojamies jau tumsā. Bāku gaismas un reidā stāvošo kuģu ugunis. Tas viss kopā veicināja interesi par to, ko vēl varētu sadarīt jūrā un apņemšanos tā vai citādi pasākumu atkārtot.

Airu laivā nopietnāk jūrā, vairāk kā sauļojoties, pirmo reizi iebraucu līdzi kādam zvejniekam. Bija jāpaspēj izvilkt tīkli, jo gaidāms negaiss. Es vadīju laivu, viņš vilka tīklus. Īsti nepaspējām. Zvejnieks kliedza: "Airē!". Es airēju cik spēju, bet netiku ne no vietas. Visapkārt balts, jau sāka zibināt zibens. Tad viņš pārņēma vadību (viņam rokas bija tādas, kā man kājas resnākajā vietā) un tikām krastā. Kopš tā laika visvairāk baidos no negaisa jūrā.

Tā nu sauļojāmies, braukājot gar krastu ar kanoe. Faktiski lietas tika mestas pie malas, līdz pienāca zīmīgais 2004. gads. Atceros kā šodien - stāvam ar Rolfu Mazirbē un blenžam uz Sāremā. Pļāpājam ar kādu vietējo zvejnieku, kurš nostalģiski pavada dienas jūras krastā ar tālskati rokās. Viņš arī bija tas, kurš viesa pārliecību, ka "pāršaut pāri" airu laivā ir iespējams.

Kuri ir tie mirkļi, kad iekšā krūtīs notiek kādas dīvainas "kustības" un Tu saproti - Piedzīvojums ir klāt!?

Tā pa īstam, iznākot jūras krastā. Iekampjot gaisu un aplaižot apkārt skatu. Iespējams, laivas joprojām uzsietas uz piekabes vai jumta bagāžnieka, bet tūlīt sāksies. Vai tā būtu blandīšanās pa Igaunijas salām, vai sērfošana viļņos - abos gadījumos ikdiena tiek atlikta malā un lielāks vai mazāks piedzīvojums ir sācies. Dodoties jūrā vienmēr klātesošs ir nezināmā, varbūt pat riska elements, kas liek sirdij straujāk pukstēt. Jūra ir varena.

Stāvot rāmas upes krastā, krūtīs dīvainas kustības nenotiek. Varbūt tāpēc, ka nav mums Latvijā tādu pamatīgu upju, arī esošajās ūdens līmenis liek vēlēties ko vairāk. 2006. gada sausajā vasarā puslīdz normāli braucamas bija tikai lielākās upes. Pārējās - "kamņežopings" (žargons - braucot pa upi laivas dibens strīķējas gar akmeņiem). Patīkama atpūta gadu no gada - jā… bet tu praktiski vienmēr vari pateikt kā sāksies, turpināsies un beigsies tavs laivu brauciens pa upi. Un tā jau ir rutīna, ja runājam par laivošanu, kā piedzīvojumu. Cik reizes var laivot pa Gauju?

Īstā piedzīvojuma vārdā upes vasarā tiek mestas pie malas un iespēju robežās tiek braukts rudenī un ziemā, vēlams pa iepriekš nelaivotām upēm - šeit saglabājas pārsteiguma un izpētes elements.
Tāpēc mums ir laivojumu projekts Aqua Incognita - neparastie, maz brauktie, plaši nezināmie laivošanas maršruti gan tuvākās, gan arī tālākās Latvijas malās. Protams, augstākminētais attiecas uz Latvijas upēm. Tiem, kuri braukā uz kalnu upēm, būtu pavisam cits stāsts.



Sanāk, ka nezināmais ir tas, kas aicina? Ar jautājumu – varēšu vai nevarēšu? Un ko dari pie tās robežas, kad sāc just, ka laikam nevarēsi?

Nezināmais - jā, aicina. Neīstenoto vēlmju saraksts ir visai garš. Pirmkārt ziemeļu virzienā. Par "varēšu vai nevarēšu" izaicinājumu - vairāk pabraukājot līdzi nāk arī piesardzība. 2007. gadā noteikti nāks klāt jaunas atziņas…

Piemēram, par laivām. Jūras kajaks ir ļoti laba lieta, taču dodoties garākā pārbraucienā tālu no krasta prasa nopietnas iemaņas - kajaks ir iespēja nezaudēt sportisko interesi - bezgalīgi vairot meistarību, apgūt eskimosu apgriezienu un braukšanu viļņos. Ja 15 km no krasta brauc trīs kajaki, ir vējš un viļņi, un viens kajaks apkrīt, pārējiem diez vai būs iespēja palīdzēt. Viņi pat nevarēs pietuvoties avarējušajai laivai un domās, kā neapkrist pašiem. Nemierīgākos laika apstākļos laivām ir tendence izklīst. Paļaušanās uz eskimosu apgriezienu, ka izdosies tieši tajā brīdī, kad visvairāk vajadzēs, manuprāt, ir nedaudz "mīts". (Starp citu, dažādi derīgi pastāsti atrodami www.seakayakermag.com lapas sadaļā "Safety"). Ja kāds apgalvo, ka ir eskimosu apgrieziena monstrs, lai mēģina noturēties kajakā pusstundu piekrastes bangās un tad apsver savas izredzes jūrā. Tāpēc arī negrimstošas SitOnTop laivas. SOT ir lēnāki, taču pašizglābšanās iespējas ir lielākas. Pie tam, SOT ir visādi - radīti speciāli sērfošanai viļņos un arī garākām distancēm piemēroti. Ar to es negribu sacīt, ka kajaki ir slikti – pats labprāt izmantoju katru iespēju braukt jūras kajakā!

Laimīgā kārtā nevienam no mūsu jūrābraucēju kompānijas vēl nav gadījies pa īstam "ieberzties". Tur ir arī sava daļa riska un veiksmes. Vai vasarā braucot pāri līcim vajadzēja vai nevajadzēja griezties atpakaļ? Tas ir no sērijas "kā būtu, ja būtu", to mēs nezinām. Varbūt viss būtu labi, varbūt ne. Gribās tomēr laivot ilgi un laimīgi, nekad nenonākt līdz nevarēšanas robežai.



Par atgriešanās sajūtu - no divējādām pozīcijām: Tu jau pieminēji brīdi, kad ir bijis jāgriež atpakaļ, kādas ir sajūtas? Un no otras puses - kad ceļojums (un piedzīvojums) teju teju beigsies, un Tu atgriezies "dzimtajā krastā" - tas atkal pavisam savādāk?

Pasākums "Pāri līcim" tika kaldināts un ilgi gaidīts. Lieki minēt, ka sajūtas ne visai... Vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā brīdī šķita, ka varbūt varēja arī negriezt atpakaļ... Atpakaļceļā lēmuma pareizība apstiprinājās. Ne dēļ laivas defekta, kā šķita pirmajā brīdī, bet Rolfam palika sliktāk (viņš gribēja nokļūt Roņu salā un devās ceļā savārdzis) - mūsu ekipāža diez vai aizbrauktu. Otra laiva (Krasts ar Ingusu) kļuva par situācijas ķīlniekiem. Nojaušu, ka "škrobe" viņiem bija baigā. Visu cieņu, ka "pārkāpa sev pāri" un piekrita pavadīt mūsu laivu. Pēc šādas izgāšanās pirmā doma bija par gandarījuma braucienu, kas tā arī nenotika un ir atlikts uz 2007. gada vasaru. Starp citu, skatoties uz mūsu improvizēto ziemu, tālāks pārbrauciens lielā mērā atkarīgs no tā, vai vasara nebūs tāda pati kā ziema.

Brauciens, kas veiksmīgi izdodas ir cita lieta - gandarījums un iedvesma nākamajiem maršrutiem. Tāds vienmēr šķiet par īsu - nebūtu jābrauc atpakaļ, varētu vēl aizlaist tur, tur un tur... Vairāk kā 2-3 dienas pēc kārtas līdz šim diemžēl nav izdevies izbrīvēt. Kā parasti - plāni lielāki, nekā iespējas.

Kuri ir tie virzieni, kuros Tu labprāt norādītu tiem laivotājiem - piedzīvojumu meklētājiem, kas ir pārņemti ar jūrā braukšanu? Divās kategorijās: vietējais brauciens vienai/divām/trijām dienām un nu jau nedaudz tālāks, kur ir nu vismaz nedēļa jāairē, bet tā, lai pēc tam nebūtu "nekad vairs" sajūtas, bet gan tā skaisti, dvēselei?

Katram jau savs. Man patīk arī vienkārši braukt gar piekrasti, bet citiem tas, varbūt šķiet garlaicīgi. Bet piekrastē ir iespēja ieraut nāsīs vilni… :) Ja kategorijā vienas dienas brauciens, tad, lai izjustu jūras garšu, kādā saulainā dienā vajadzētu aizlaist uz Kolkas bākas "saliņu". Labāk maijā, jūnijā vai jūlijā, kad laika apstākļi ir puslīdz mierīgi. Vēl patīkama izklaide - sērfošana piekrastes viļņos. Jānoķer tikai labs jūras vējš. Baltijas jūras piekrastes viļņiem ir cits spēks, nekā līča viļņiem. Šāda veida "vingrojumiem" priekšrocība augustam un septembrim - labs vējš un silts ūdens. Par divu un vairāku dienu braucieniem ir viedoklis par vietām, kurās gadījies būt - Igaunijas salām. Tas varētu patikt visiem - pietiekami tuvu, lai iekļautos laikos nedēļas nogalē un pietiekami interesanti, lai nebūtu tā, kā pie mums. Ar savām "nacionālajām" īpatnībām.



Interesanti varētu būt Igaunijas salu ziemeļi - no "paceļamām lietām" Hiiumaa ziemeļu gala askēze noteikti ietilpst 2007. gada sezonas plānā. Hiiumaa pavisam mierīgs laiks mēdzot būt tikai dažas dienas gadā - to izbaudījām uz savas ādas pārbraucienā no Vormsi uz Hiiumaa. Arī Saaremaa ziemeļu piekraste ir interesanta un skaista. Domāju, ka ieteikdams Sāremā ziemeļu krastu nekļūdīšos. Dienvidu piekraste diez vai - tās krasti drīzāk ir niedrēm apauguši un purvaini. Par tālākām vietām - Ālandu salas, Norvēģijas šēras un Dienvidu jūras u.c nemācēšu komentēt, pašam tās joprojām ir vēlmju sarakstā. Varbūt arī labi - pagaidām pa pilnam pietiek ar neapgūtām tuvākām iespējām. Ka nesanāk vēl, ka tālākais gals iepatīkas un zūd prieks par to, kas tepat blakus.

Vai tikai Tu neesi no tiem, kas jūsmo par katru akmeni, katru mazo vilnīti un katru saules stara apspīdētu "zelta" smilšu sērīti ?:) Kā ir ar to Romantiku? :)

Jūras romantiku var raksturot ar vārdu "noskaņa", kā tautā saka - "fīlings". Jūrā ir savs fīlings, upē - savs. Jūrā, noteikti, plašāki apvāršņi. Ja nevajadzētu vides (necivilizētas dabas!) noskaņu, jeb romantiku, varētu iet un airēt uz airēšanas trenažiera (tas tāds pats kā skriešanas trenažieris, tikai savādāks).

Vismaz Rietumu kultūrā ir tāda Jūras Romantika. Biežāk attēlota kā eksistenciāla romantika. Ne bez pamata tik daudz ekspluatēta: sākot ar latviešu tautasdziesmām un literatūru un beidzot ar gleznām (pat īpašu gleznošanas novirzienu – "marīnismu")un Holivudas filmām. Popkultūrā ir arī tāda romantika - dienvidu jūra, kruīzs, balta jahta, skaistas meitenes, daudz naudas… Bet tas jau cita tēma. Jā, interesanti, ir tāda Piedzīvojumu Sacensību Romantika? :)



Atgriežoties pie tālākiem ceļojumiem: cilvēkiem vajadzīgs skaists mērķis uz ko tiekties. Vai Tev tāds ir? Sapņu jūras tālumā?

Tālā, tālā nākotnē, kad pūcei aste ziedēs, būs vienlaicīgi daudz naudas, laika un veselības, gribētos izbaudīt autentisku kajakošanu Grenlandē vai Aļaskā. Joka pēc varētu braukt apkārt arī Horna ragam, bet tas pakārtoti (ironizēju par sevi!). No reālāk īstenojamām lietām, bet pie tā jāstrādā, joprojām dzīva ir doma par labi sagatavotu Pāvilosta - Gotlande ekspedīciju.

Nu nesapratīs, nesapratīs Tevi lasītājs "parastais": kas ir tas, kas liek cilvēkam vēlēties sēsties laivā un 24 stundas airēt Baltijas jūras viļņos, lai nokļūtu no punkta P (Pāvilosta) uz punktu G (Gotlande)!? OK, pieļauju siltā, eksotiskā jūrā: skaistie dabas skati, zivtiņas mazas un pavisam lielas…

Lasītājs "parastais" pats mēdz blandīties pa mežiem vai nedēļu kāpt kalnā, lai pēc tam atkal rāptos lejā, tāpēc sapratīs. Pārbrauciena no punkta P un punktu G gadījumā tiktu iemantots neaizmirstams piedzīvojums un pēc tāda, varbūt pat kāds cits skats uz dzīvi. Uzairēt Baltijas jūras viducī varētu būt samērā neparasts pasākums, jo, atgriežamies pie nezināmā - ir teorija, ka tur varētu arī nebūt gluži "spogulis", arī ja nav vēja. 24 stundu laikā apstākļi var arī pamainīties. Mazums, kas var gadīties, var piemeklēt tā pati banālā jūras slimība vai palikt slikti no karstuma, "izbesīties" un iestāties vēl simts un viens ČP. Braukt ar šiku un nofraktēt pavadošo Valsts bruņoto spēku karakuģi laikam neizdosies (Red.: Par divu vējdēļotāju Gotlandes "iekarošanu" divu NBS jūras spēku kuģu pavadībā neaizbraucot 20 km līdz Gotlandei 2005. gada septembrī var lasīt šeit.), bet kādu jahtu vajadzētu. Doties, paļaujoties tikai uz veiksmi, nebūtu prāta darbs. Un jābrauc būtu maksimāli "pa gludo". Ir bijuši pirmie mēģinājumi uzkonstruēt SOT'am buru, un testos tas principā darbojas, bet jāpilnveido. Jāmēģina kāds diennakts brauciens gar piekrasti - ko darīt lietas labā vēl pietiek.

Principā, nav tik svarīgi, vai izdotos noturēties Baltijas jūrā 24 h vai nē, tas būtu Piedzīvojums ar Lielo Burtu. Labā laikā, teorētiski, iespējams tas ir, gribētos pamēģināt praktiski. Ja nesanāks, sanāks ekskursija uz Gotlandi jahtā un piekrastes laivošana tur - arī labi… Laivošana jūrā plašāk tautā iegājusies tikai pirms gada. Interesanti, ka šī nodarbe atbalstu guvusi nevis "veco laivotāju", kuriem laivošana ir hobijs Nr.1, bet "piedzīvojumu meklētāju" publikā. Kā nu tur bija... "Piedzīvojumi Pārveido Pasauli"? (Red.: "Piedzīvojumi Pārveido Attieksmi" ir p.p.a moto.) Principā pasauli, kā tādu, pārveidot derēja, bet tas lai paliek amerikāņu ziņā. Tāpēc, lai 2007. gadā izdodas nedaudz piemānīt Lielo Pasauli par labu Savas Pasaules prioritātēm!



www.adventurerace.lv publicēti septiņi Raivo Šulca rakstītie jūras piedzīvojumu / laivojumu apraksti. Baltijas jūra, gan tuvāk, gan tālāk no Latvijas krasta – vieta, kur gūt nopietnu pieredzi. 2007. gadā – arī Vidusjūra…

● Viena diena var būt vairāk kā visa sezona
Diena viļņos neatstāj vienaldzīgu nekad. Īpaši, ja dodies laivot vienatnē. Iecerētais maršruts Saulkrasti - Laučakmens un atpakaļ ~30 km... >>>

● Saracēņu zemē, Tirēņu jūrās jeb Sardīnijas brauciena hronikas
Brīnumi visapkārt: absolūta vasara, neticami dzidrs zili zaļš ūdens - paradīze zemes virsū! >>>

● Ceļojums uz المملكة المغربية‎ (komunālā tūrista piezīmes)
Obligāti jāatceras, ka sarokošanās nozīmē dīlu un pēc tam neko vairs mainīt nevar! Maroka... >>>

● Pieredze nāk brēkdama jeb "Adrenalīns "atlaiž" tikai pēc stundas..."
Azarts pret veselo saprātu. Šoreiz azarts ņēma virsroku un hmm… prieks, ka viss beidzās labi. >>>

● Latvijas vienīgās (jūras) salas gūstā
Sestdienas (2006. gada 3. jūnija) Kolkas jūrasbrauciens - pikniks savā ziņā izvērtās par nepieciešamību strādāt komandā un kopumā veicina ticību... >>>

● Kajakos uz Sapņu zemi
Dažiem Sapņu zeme nav Antālija Turcijā. Pirms ~11 550 gadiem Baltijas ledus ezers savienojās ar okeānu, ūdens līmenis kritās, un no jūras pacēlās sala. Runā, ka vārds “Ruhnu” tā īsti neko nenozīmējot. >>>

● No vēja atkarīgie (I un II daļa)
Kolkā ierodamies ap trijiem. Nolemjam pasnaust līdz rītausmai. No jūras nāk nakts drēgnums. Ap četriem sākam kravāties. Līdz ar rītausmu paliek siltāks. Ziemeļmeita novēl veiksmi un evakuējas... Klusējot airējam. Mani neliek mierā halucinācijas. Aizmugurē dzirdu sieviešu balsis. Gļuki. Īsti vīri tādiem netic. Iestāstu sev, ka nevar būt (lai gan, ja tā godīgi, pāris reizes paskatījos atpakaļ). >>>
.

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem .

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv