Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Piedzīvojumi Ziemeļpolā

Autors: Atis Rektiņš [ AUTORS?]
2007. gada janvāris, ASV

Par spīti tam, ka nereti liekas, ka viss ko vien zemeslodes ziemeļos un dienvidos varēja atrast, ir jau atrasts, pēdējos gados uz mūsu planētas poliem notikušas dažas samērā interesantas ekspedīcijas ar nopietnu (!) piedzīvojumu meklējumu ievirzi.

Zināmās aprindās 2007. un 2008. gads pasludināts par Starptautisko Polāro Gadu (jau ceturto reizi, iepriekšējie bija 1881.-84., 1932.-33. un 1957.-58. gadi), kad polārajiem apgabaliem plānots veltīt īpaši daudz zinātniskās un pētnieciskās uzmanības. Šajā rakstā gan vairāk vērība tiks pievērsta mums tuvākajam Ziemeļpolam.

Līdz Ziemeļpolam jau 1909. gadā pirmais aizgāja anglis Pīrijs, protams, pēc tam šis fakts tika regulāri apšaubīts un pārbaudīts, kā arī tika diskutēts par to, vai Ziemeļpolu nejauši neatklāja jau eskimosi pirms viņa. Pēc Pīrija dažādu tipu polu sasniedzēji kļuva aizvien vairāk, taču Ziemeļu Arktika piedzīvojumu meklētāju vidū nekad nav bijusi tikpat populāra kā Dienvidu Antarktīda vairāku iemeslu dēļ – to sedz ūdens un kustīgs ledus, kas pasākumu padara krietni vien bīstamāku, un mīlīgo pingvīnu vietā pa ledu staigā leduslāči, kuri ne vienmēr ir draudzīgi noskaņoti un cilvēkos nereti saskata staigājošas "uzkodas".

Sākot ar 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem notika simtiem ekspedīcijas, pārsvarā zinātniski pētnieciskās, īpaši PSRS paspārnē, kura vismaz šajos apgabalos centās pārspēt citas valstis un tās arī pārspēja, līdz deviņdesmitajiem gadiem organizējot trīsdesmit dreifējošās stacijas vien, kuras arī atbildīgas par lielāko daļu Ziemeļu Ledus okeāna izpētes.

1978. gadā pirmo reizi Ziemeļpolu sasniedza pirmā nemotorizētā solo ekspedīcija - japānis Naomi Uemura. Viņa ekspedīcijai papildus pārtika gan tika piegādāta pa gaisu vairākas reizes. Vēlākajos gados viņa panākumu atkārtoja vairāki ceļotāji dažādās kombinācijās, bet tikai 1994. gadā norvēģis Bjorns Ouslends (Born Ousland, par viņa 2006. gada "uzvaru" Antarktīdā www.adventurerace.lv jau ziņoja pirms gada) pirmais sasniedza Ziemeļpolu neatbalstītā solo ekspedīcijā (četrus gadus pirms tam, Bjorns Ouslends ar vienu kolēģi neatbalstīti Ziemeļpolu jau bija sasnieguši, taču šis pasākums īsti neskaitījās, jo trešais viņu ekspedīcijas dalībnieks pa ceļam tika evakuēts medicīnisku iemeslu dēļ).

1995. gadā kanādietis Ričards Vēbers (Richard Weber) un krievs Mihails Malahovs (Michael Malachov) 121 dienas laikā neatbalstīti aizgāja līdz Ziemeļpolam un atgriezās Ward Hunt salā (Kanāda).

Lai sasniegtu Ziemeļpolu, ir ļoti svarīgi izvēlēties pareizo virzienu, galvenokārt pastāvošo straumju un vēju dēļ. Ziemeļpolam tuvākā cietzeme ir Arktikas Rags Severnaja Zemļa arhipelāgā – 1000 km un Ward Hunt sala Kanādā – 775 km. Dodoties ceļā no Kanādas, jārēķinās, ka vadošās straumes ir pretējā virzienā, tādēļ visai bieži šādas ekspedīcijas īsi pēc sākuma tiek atceltas, jo tās vairāku nedēļu laikā aizdreifē vairāk atpakaļ nekā uz priekšu. Dodoties ceļā no Krievijas, kur straumes ir labvēlīgākas, parasti ceļotāji sākumā tiek pārbaudīti ar vismaz dažus kilometrus platu lāsmeņu joslu, vai labākajā gadījumā, grandioziem ledus sastrēgumiem, kas arī visai efektīvi jau pašā ceļojuma sākumā pamatīgi izmērcē un tādējādi aptur lielāko daļu ekspedīciju. Pēdējo 20 gadu laikā, tikai divām vai trim ekspedīcijām gadā (no vismaz piecām) izdodas veiksmīgi pārvarēt sākuma grūtības un, ja ne sasniegt galamērķi, tad vismaz atrasties ceļā ilgāk par pārdesmit dienām.


Attēls no www.carto.eu.org

Attēlā redzams tipisks Ziemeļu Ledus okeāna šķērsojuma maršruts. Tas bija 2006. gadā paredzētais Džordža Baumana neatbalstīts solo gājiens, kurš nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ ātri tika pārtraukts.


Attēls no www.georges-baumann.com

Ne vienmēr ir iespējams ekspedīciju vadīt attālināti, ofisā pētot satelīta bildes un pa telefonu norādot labāko maršrutu, jo debesis šajos apgabalos bieži ir apmākušās, turklāt dažu stundu laikā, kas paiet līdz brīdim, kad satelīta bildes tiek saņemtas un apstrādātas, situācija jau parasti pamatīgi izmainījusies. Lielas problēmas straumes sagādā arī vēlāk, dažām ekspedīcijām liekot noiet liekus pat vairākus simtus kilometru. Parasti dažādas komerciālās ekspedīcijas nemaz pat nemēģina uzsākt ceļojumu no cietzemes, tās tiek ar helikopteru nogādātas nelielā attālumā no Ziemeļpola, kuru relatīvi drošos apstākļos ar vai bez nakšņošanas to sasniedz dažu dienu vai stundu laikā.

Pēdējos gados ir notikušas trīs pietiekoši ievērojamas ekspedīcijas uz Ziemeļpolu, viena 2000. un divas 2006. gadā.

2000. gads
Norvēģi Rūne Gjeldnes (Rune Gjeldnes) un Torijs Larsens (Torry Larsen), 109 dienās noslēpojot 2100 km veica pirmo neatbalstīto Arktikas šķērsojumu. Viņu maršruts sākās Severnaja Zemļa un beidzās Discovery ragā (Kanāda) un ekspedīcijas sākumā katrs aiz sevis vilka aptuveni 145 kg smagas ragavas ar ekipējumu.

Interesanti, ka pārgājiena pirmā daļa tikai veikta 76 dienās, bet otrā – tikai 33 dienās. Iemesls tam, kā vienā no lekcijām pēc ekspedīcijas stāstīja Rūne, bija tas, ka Ziemeļpolā pārskatot atlikušos pārtikas krājumus viņi konstatēja, ka "nedaudz" kļūdījušies un palikusi pārtika tikai aptuveni trīsdesmit dienām. Tajā laikā pasaules rekords atbalstītā pārgājienā no Kanādas līdz Ziemeļpolam bija 54 dienas. Rūne teica: "Tad nu mums atlika tikai divas iespējas - izstāties vai pārspēt pasaules rekordu". Samērā ātri viņi izšķīrās par otro variantu, kaut gan bija skaidrs, ka būs nepieciešams līdz minimumam samazināt pārtikas devas un dienā vidēji noiet lielākus attālumus nekā līdz šim. Abi tomēr saskārās ar līdz tam neparedzēti lielām grūtībām, lielākoties nepatīkamu ledus krāvumu veidā. Par spīti nepārtrauktai taupīšanai, pārtika beidzās ātrāk nekā plānots un kad tā gandrīz bija beigusies, viņi uz ledus atstāja gandrīz visas savas mantas un devās nedaudz zem 80 km garā nepārtrauktā "maratonā", apstājoties atpūsties ik pa 2 stundām. Abi paļāvās, ka laime viņiem uzsmaidīs arī turpmāk un viņi neuzdursies platām, tikai pārpeldamām plaisām, vai arī nepiedzīvos citas nepatikšanas.

Viss beidzās laimīgi, rekords tika uzstādīts, tomēr pēcāk abi ceļotāji vairākas dienas pavadīja slimnīcā atkopjoties no dažu desmitu (!) svara (32 kg Torijam un 21 kg Rūnem) kilogramu zaudējuma. Rūne 2005./2006. gadā uzstādīja vēl vienu rekordu, veicot garāko neatbalstīto solo pārgājienu pāri Antarktīdai (~4600 km).


Attēls no www.ericlarsenexplore.com

2006. gads
Šajā gadā Arktika piedzīvoja divus pietiekoši ievērojamus pirmgājienus – pirmo Ziemeļpola sasniegšanu vasarā un vēl vienu - polārajā naktī.

Jau iepriekš minētais Bjorgs Ouslends kopā ar dienvidafrikāni Maiku Hornu (Mike Horn) pirmo reizi veica pārgājienu uz Ziemeļpolu polārās nakts laikā. Šo sasniegumu viņiem līdz galam gan īstenot neizdevās, jo ekspedīcijas beigās jau bija iestājusies polārā diena. Tik un tā, pārgājienu viņi uzsāka pilnīgā tumsā, tādēļ visu diennakti bija jāizmanto tikai lukturi, daba neskopojās ar -40 grādu temperatūrām un puteņiem. Jau pašā sākumā viņiem gadījās pietiekami daudzi piedzīvojumi ar leduslāčiem, no kuriem viens pat pamanījās aizstiept vienu maisu ar ēdienu (prieki lācim bija īsi, jo viņu noķēra un ēdienu atņēma), savukārt cits – pa kluso sagrauzt ceļotāju gumijas laivu, kuras lāpīšana arī aizņēma ļoti ilgu laiku. Pārējais laiks abiem bija aizņemts ar peldēšanos vismaz 3 vai 4 reizes dienā un 150 kg smago ragavu vilkšanu, kā arī īslaicīgiem kašķiem savā starpā. Nav gan ziņu, vai pāris šo ceļojumu atkārtos, lai paveiktu to ziemā pilnībā, taču, visticamākais, ka Bjorns savu ideju gribēs realizēt līdz galam.

Pāris mēnešus vēlāk amerikāņi Eriks Larsens (Eric Larsen) un Lonijs Duprē (Lonnie Dupre) pirmo reizi sasniedza Ziemeļpolu vasarā. Neviens līdz šim pat nebija domājis par šādu pasākumu, jo tas nozīmētu nepārtrauktu dzīvošanos mitrumā un lietū, neizturīgu un drūpošu ledu, slēpošanai nepiemērotu sniegu, neparedzami daudz lāsmeņus un polāro lāču roņu medību sezonu pašā plaukumā. Turklāt, pat mūsdienās nav īpaši daudz uzticamu datu par laika apstākļiem un ledus biezumu Arktikā vasarā, jo šajā laikā to parasti klāj mākoņu sega, kas šādus mērījumus no satelītiem būtiski apgrūtina.

Tā kā bija paredzamas biežas un regulāras peldes, viņi mantas aiz sevis vilka nevis kamanās, bet gan vienvietīgās kanoe, kuras savam oriģinālajam mērķim nācās izmantot pietiekami bieži. Tuvojoties polam, atklāts ūdens bija sastopams aizvien vairāk, pretēji visam gaidītājam un atsevišķi lāsmeņi bija pat vairākus kilometrus plati. Beidzamajā ekspedīcijas dienā (62 dienā pēc ekspedīcijas sākuma), uz paša pola ceļotāji satika leduslāci, arī iepriekšējās dienās abi novēroja negaidīti daudz roņu - līdz tam vēl nebija zināms, ka lāči un roņi vasarā dzīvotu tik tālu ziemeļos.


Attēls no www.tv2.no

2007. gadā gan nekādas kardināli jaunas ieceres nav plānotas. Arī vienīgais atlikušais nekad neveiktais gājiens ir neatbalstīts solo pārgājiens pāri Ziemeļu Ledus okeānam caur Ziemeļpolu. Skatoties pēc Antarktīdas solo gājēju pieredzes (solo gājienos ekipējuma svars uz cilvēku ir krietni lielāks, nekā ejot grupās), līdzi ņemamo mantu sākuma svars šādam pasākumam būtu vismaz 160-180 kg un pagaidām nav īsti izdomāts, kā to visu droši varētu dabūt cauri sastrēgušiem ledus laukiem un plaisām. Jādomā gan, ka tas kādam tuvāko gadu laikā izdosies, turklāt prognozē, ka jau 2030. gadā, pateicoties globālajai sasilšanai būs iespējams kanoe vai kajaka brauciens līdz Ziemeļpolam. Vismaz 2006. gada 21. decembrī gaisa temperatūra Ziemeļpolā aptuveni atbilda temperatūrai Latvijā – tā bija +1°C...

Interesanta informācija internetā:
● Bjorga Ouslanda mājas lapa;
● Stāsts par Bjorga Ouslanda un Maika Horna 2006. gada nakts pārgājienu lasāms 2007. gada janvāra "National Geographic" (raksts lasāms šeit) un 2006. gada februāra "National Geographic Adventure" (raksts lasāms šeit);
● Rūnes Gjeldnes mājas lapa;
● Ērika Larsena gājiena fotogrāfijas, sīkas dienasgrāmatas un video pieejami šeit;
● Visai savdabīgs Norberta Klaucēna stāsts par vizināšanos ledlauzī pirms dažiem gadiem uz Ziemeļpolu šeit.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv