Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Highly recommended! jeb Norge 2004

Autors: Kaspars Celmiņš [ AUTORS?]
Foto: Atvars Eglītis

Arhīvs: 2004. gads, Rīga

Latvju kajakeri (arī ūdenstūristi) Norvēģijā viesojušies un Norvēģijas straujupes maluši ne vienreiz vien, un kāpēc to nedarīt vēl un vēl. Jo Norvēģija ir salīdzinoši tuvu, nevajag vīzas, tu joprojām esi cilvēks, nevis "fašist, buržuj paganij", Norvēģijā var taisīt "wild camp" un upju augšteces ir pieejamas arī ar vieglo automašīnu...

Braucienā piedalās trīs laivu braucēji - Atvars (ar Rainbow Zulu), Pauls (ar dzeltenu Prijon Creeker) un es (Kaspars, ar sarkanu Prijon Creeker), kā arī krasta atbalsta grupa Santa, Ruta un Māra.

26.07.2004.
...izbraucam no Rīgas vēl pirms pusnakts un jau pirms rīta ausmas mēs sasniedzam Paldiskus. Jestri stūri groza vadītājs, dažādas gudrības klāsta pasažieri. Paldiski – līdz "juku laikiem" slēgtā teritorija, ar krievu armijas poligonu, pašā Glinta stāvkrasta pussalas izvirzījumā, tagad strauji augoša osta.

27.07.2004.
Līdz prāmim vēl pāris stundas, šoferītis ieņem puslīdz horizontālu stāvokli, lai sakrātu spēkus, kamēr...

Igauņu Glinta stāvkrasta kores pļavu lēno odu eskadriļu uzbrukumi beidzas tikai tad, kad norāpjamies lejā pie jūras, kur rēns vējelis tos iztrenkā, tikām paši klenderējam pa stāvkrasta pakājes klints bluķiem. Uzrāpjoties atpakaļ kraujā - Mirklis inspirācijai!!! ...vērojam, kā pār visu zaļi-dzelten-balti-violeto skariņu un kausiņu, kātiņu un stiebriņu klājienu, kas plešas starp kadiķu puduriem ap Paldiski bāku, kas smaili duras debesīs un caururbj ar savu smaili, mostas diena ar violetioranžas saules kamolu virs apvāršņa kūpošā miglas katla. Bet nu, ai-dā uz prāmi!

Uz tā uzbraucot, mūs izmēra, jo gaisīgajai igauņu būtnei mēs izskatāmies par augstu, Fordiņš jau tā ir augsts un uz tā vēl laivas, bet viss ir "gerai" un "važojam". Uz prāmja lietuvieši un latvieši ir vairākumā, tas viss skaidrojams ar Tallink izdevīgajām cenām, kaut gan no Rīgas un arī no Palangas kursē prāmji... viela pārdomām.

Maltīte, zviedru galds. Ņam ņam ņam, šopings, longdrinkings un klāt jau tas krasts - Kapershāra. Zviedru robežsargs, pavirši uzmetot skatu mūsu pasēm, welcomē mūs savā zemē un Fordiņš rauj mūs cauri Zviedrijai tieši ziemeļu virzienā.

Norge gandrīz jau klāt! Norges sargs ir puskrēslā ceļu šķērsojošs alnis, kas mistiski pazib līkumotā ceļa auto starmešu gaismas lokā.
NORGE!!!

Sasniedzam Femurdenas ezeru un no tā iztekošo upi, tradicionālo pirmo nakšņošanas vietu Norgē, Pauls to atrada jau 1998. gadā. Upe joprojām šalc tālumā un sūnas, kuras citas reizes slēpās svaigi krītoša slapja sniega ķēpā, tagad rotājas pirmās ausmas staros. Tumsa tā arī neiestājas. Lai slavēta polārā diena!

28.07.2004.
Rīts ir brīnišķīgs! Visi gulējuši brīnumlabi! Tas lielākā vai mazāka mērā ir Džeka un Daniela nopelns. Paldies tiem! Fordiņš traucās tālāk.

Mistra senā cīņu upe, šoreiz mēs uz to noraugāmies no skatu laukuma un nosprieduši, ka upē ūdens nav, nostaļģijas mākti aizstūrējam līdz Frijas lejasgalam, kur taisām nelielu izkustēšanos, lai pabolītos uz Frijas lejas kanjona izejas ūdenskritumiem, raisot dažādus dialogus, kā nu mēs visādus šitādus brauksim vai nebrauksim un tādā garā.

Upes krastā atrodam vecu "Ērenpreisu", tiek bīdīti teksti, kā tas te gadījies – "mož Norges laiž ar tādiem verķiem pa aizsalušām upēm un šitais cietis Titānika cienīgu katastrofu". Mož vajadzētu iemēģināt šo ūdenskritumu, es piedāvāju, bet tas tiek atlikts uz vēlāku laiku, varbūt uz brauciena beigām, un Fordiņš rauj mūs visus tālāk.


"Ērenpreiss" Frijas kanjonā

Visa diena paiet pārbraucienā no Fremunsendenas caur Kopangai, Ringebu, Vinstrai, Vagamo, Bismo, iepērkot kartes Ottā un beigu galā aizbraucot līdz Ostri (Astre) upei.

Ostri – citāts no apraksta: "Sākums no Liavatnet ezera, tad 3-4 km IV, tilts, 10 km II un tad X, pēc tam 300 m V un tilts…". Nometne mums ir uzcēlusies ļoti tuvu X ūdenskritumiem, ejam skatīties tipa rītdienas braucamos gabalus, jo mēs jau tā uz spēcīgām krācēm esam nobrieduši. Ūdenskritumi sākās daudzsološi, 100 m garā posmā ir trīs viens pēc otra sekojoši ūdenskritumi un slaidi, sākums ideāls, bet vidējais krīt pret kanjona sienu un straume iegriežas tādā vērpetē, ka piltuves centrā un atstraumes malā veidojas ievērojama līmeņu starpība. Zīmes visai viennozīmīgas, upē tiek mesti koki, kas peldot cauri krācēm nerāda nekādu labu piemēru, lielākā daļa no tiem jautri kuļājās starp ūdenskritumiem esošajā pūlā ar piltuvi. Jā, iebraukt ūdenskritumā var pavisam bezobidno, pilnīgi gluds gabals, kurā pēkšņi ir viena slīpa muciņa pāri visai upei, tad vēl viena un tad straume jau ir kļuvusi nevaldāma un atstraumju vairs nav, bet priekšā ir slaids...

Nu, bet gabals, kas ir lejpus ūdenskritumiem ir 300 m gara krāce bez pārtraukuma ar zig-zag izeju klinšu vārtos. Kļūstam domīgi, rodas vēlēšanās kāpt kalnos. Un kāpjam arī, uzelšam 1294 m augstajā Uppnosā – kalnu plato klusums un ideāls vējš pūķa laišanai.

Pa to laiku Atvars ir izstudējis, ka tepat tuvumā tekot Tundra, jauka IV upīte ar drausmīgu izeju. Aprakstos teikts, "to labāk nevajagot iet skatīties pirms braukšanas, varot apmaldīties un, ja izdodas finišu atrast, tad redzētā iespaidā iespējams zaudēt vēlēšanos braukt pa upi…".

29.07.2004.
Aust brīnišķīgs saulains rīts, ejot rīta pastaigā uz ūdenskritumiem, mož pa nakti palikuši braucamāki, netālu no ūdenskritumiem satiktā francūžu kajakeru kompānija gatavojas Tundrai. Laižam!

Tundras sākums ir samērā plašā ielejā, kas drīz vien savelkas aizas ieejas ūdenskrituma mezglā. Divi no francūžiem to brauc - viens visu un otrs no puses, smuki, mums vēl jāievingrina kauli, tāpēc ūdenskritumus apnesam kopā ar pārējiem pa slaveno varoņu taku.


Tundra. Pirmās krāces...

Tālāk seko visāda kalibra un slīpuma krāces, jauka upe, tieši kā radīta adaptācijai pēc ziemas guļas, bet te pēkšņi priekšā parādās 6 pēdas plata šķirba klinšu sienā, kurā upe pazūd. Krastā! Finišs.

Mēģinājumi ieraudzīt ūdenskrituma apakšu ir bezcerīgi bezjēdzīgi, jo hidrotērps liegi slīd pa sausajām sūnām un izkaltušajiem ķērpjiem un pārlūkoties pār kanti tik un tā nevar, var tikai tur iekrist. Ir šausmīgi karsti un svīstoši mokoši izkļūt no aizas līdz ceļam, kur mūs gaida lāceņu lauki un mašīna.

Nākošā upe mums plānota ir Skjoli. Šai upei ir sasodīti grūti atrodams piebraucamais ceļš, bet nejauši satiktie un nostopētie britu kajakeri ieklārē pareizo ceļu un apgaismo mūs ar realitātes skaudro staru – "…jauka upe, ūdenskritumu zem tiltiņa varot lekt, tikai esiet piesardzīgi - šodien gāja bojā viens vācu kajakers no 12 cilvēku lielas grupas, sākumā braucām kopā, bet tad viņi sāka vilkties un mēs aizbraucām, tā, ka sīkākus apstākļus nezinām…". Nu top skaidrs, kāpēc pa ceļu braukāja katafalks, kuru ieraugot kāds pamanījās izmest jociņus par ekspress sūtījumu uz mājām.

30.07.2004.
Bāc – atkal gribas kalnos, tālāk no upes, ...., bet nekā. Arī pēc diennakts ilgas atpūtas pie Skjoli braukt pa to nav vēlēšanās. Skjoli augštece ir skaista - plaša ieleja ar stāviem zaļi noaugušiem krastiem un ūdenskritumu pērļu virtenēm.

"Man riebjas tādas upes!" un "Kas var būt pretīgāks par vazāšanos pa kalniem?" nākas dzirdēt ļoti bieži, tāpēc, pametuši Skjoli, mēs pārbraucam uz Visu, kas, cerams, ir braucamāka.

31.07.2004.
Braucam līku loču pa mežonīgiem serpentīniem pa šauro Visas aizu. Ko gan tas varētu liecināt! Ko es varu teikt par Visu – neko. Es joprojām atsakos no braukšanas. Man riebjas šitādas upes! "Visas augša nepārtrauktas IV, vidus posmā kanjons ar ūdenskritumu izejā, tad IV līdz koka tiltam pār ūdenskritumu pirms ieejas nākošajā kanjonā…" – tas no apraksta. "Upes barošanās no ledāja…", kas pēdējās dienās acīmredzami pakusis, tāpēc bieza tumšpelēka straume mežonīgā ātrumā aiz horizonta aizrauj Atvaru un Paulu, kas šur tur brauc, bet tomēr vairāk nes pa krastu. Prom, prom. Skjak-Skjak-Skjak-Skjak-Skjak!


Skjak play wave, life is life!

Piestājam Skjak. Es iemēģinu playspotu. Oh, labais. It kā viss atgriežas rāmī, gribas uz upi, uz foršu upi, uz tādu kā Jori, bet mēs braucam uz Ostri. Atkal Ostri krastos skan Latvju dziesmas un prīmuss vāra groku un medus pār vaigiem rit.

Tā kā sasodītā video kamera ir vairāk jāuzlādē, kā ar to var filmēt, tad dodos pie Norgēm pēc elektrības, Norges nav mājās, bet elektrība atrodas turpat uz lieveņa. Lūk, vēl viena maršruta priekšrocība – vienīgie, kas šajā apvidū var kaut ko nospert, esam mēs paši, tāpēc droši atstāju video uz lieveņa un atgriežos nometnē.

Kad ierodos pēc kameras, saruna ar namatēvu ir pavisam amizanta: atvainojoties par ielaušanos īpašumā un elektrības laupīšanu, es kā kompensāciju sniedzu alus bundžu, atbilde ir apmēram šāda "Holdo rī holdo rā moldor-boldor" un alus tiek paņemts un viss! No more conversations!

1.08.2004.
Brauciens pa Ostri tiek paredzēts kā "čisto fanovij splav". Ostri jestri tek no kalniem, ļoti līdzīga Jori, it kā nepārtraukta krāce, bet tāda, nu ar pitstopu vietiņām no kurām var palūrēt kas tad ir tālāk. Paulam vienviet pēc krāces sanāk papeldēt, bet aprakstos teikts, "ka upuri un to lietas šajā upē spiesti peldēt tālu", tā arī gandrīz bija, bet Atvars viņu izglāba, kamēr es to filmēju.

Atmaksa bija salda!

Kādus 100 m pirms finiša ir straujš kreisais līkums un sekla kreisā krasta atteka, ja pa to tek daudz ūdens, tad tā neesot laba zīme. Mums šī zīme nebija izlikta. Krāce nav gara, ieeja uz paša līkuma pa mēli, kas apjukusi balti sakulta joņo pār akmeņu krāvumiem, kas izskatās pēc cilvēku roku darba, lai netiktu izskalots ceļš. Te tomēr kaut kas ir, tāpēc Atvars un Pauls drošina, fotografē un filmē, kamēr es braucu. Ai, ai, ai, izlūkojot krāci, es kaut kā nebiju pievērsis uzmanību un saskaitījis, cik tad mucām cauri būs jāizsitas pēc ieejas, nu tipa, ja jau iekšā iebrauc labi, tad jau iekšā nepaliks.

Bet nekā! Tiekot uz mēles vidus straumes, ātrums turbulences dēļ virspusē it kā sabremzējās. Es zaudēju ātrumu un iemaucu pirmajā mucā, tad nākošajā un, augstu uzlidojot putu viļņa mugurā, nospriedu, ka vairāk jau nebūs, bet tas bija skarbinieks, priekšā pavērās plati pavērta mucas kārā rīkle, kurā es ievēlos kā nevarīgs kaķēns nu jau pilnīgi bez ātruma.

Krikeris tika pārsviests pār asti, cēlos, bet gaiss, tas ir augša, nebija tajā virzienā, kurā tam bija jābūt, jo es tajā mirklī tiku malts kā skaidiņa. Pēc trīs nesekmīgiem mēģinājumiem tikt laukā no haotiskās ūdens plūsmas, veicis trīs vai vairākas neapzinātas vertikālās kustības, zaudējis orientāciju es pametu laivu.

O, jā! Tas tik tiešām ir efektīgi! Iemūžināta tika tikai "razkolbasa" sākuma daļa, jo fotogrāfam un operatoram steigšus bija jāpārtop par glābējiem. Kāri tveru pēc gaisa un pamestā virves gala.

Pauls to visu apbrauca pa kreiso pusi, Atvars pa labo.


Ostri, žostkij raskolbas

Dažkārt pēc tiešas saskarsmes ar stihiju, pēc situācijas analīzes un pieļauto kļūdu, apzināšanas, rodas jauns spēku pieplūdums, kā rezultātā un mums visiem radās 100% nostaļģija pēc Jori, kas baltas putas kuldama, brāžas mūsu atmiņās kopš 2002. gada.

U2, brīnišķīgi kalnu serpentīni un dziļi fjordi tika baudīti līdz mēs sasniedzām Troļļu ceļu. Termometra stabiņš Troļļu sienas pakājē rādīja +23, mēs ar Paulu pirms tam Norddālas fjordā taisījām peldi – ūdens tik tiešām bija sāļš. Bet pa ceļam ir Absbjornia strauts...

2.08.2004.
Piebraukšana pie Absbjornia ir tikai no lejas, bet lejā upe nav ne ar ko izcila, nu tāda Dīvaja. Bet aprakstos teikts, "lai ejot pa koka tiltiņu pāri un kāpjot pret straumi, cik tālu ir vēlēšanās, tipisks drop and pool strautiņš".

Sākām mēs ar 8 m ūdenskritumu. Ilgi, lēnā garā apģērbjoties, gatavojāmies lēcienam. Es jau iepriekšējā vakarā biju atskrējis līdz šai vietai, bet šorīt man tā vien gribējās citēt Arsenu "Vodopadi prigatj očeņ hočitsa toļķa doma v dģivaņe u teļevizora".

Diena ir brīnišķīga saule pār kalniem savu zeltu sijā, bet mums ūdenskritums ceļā priekšā. Sākumā tā kā Atvars pirmais bija gatavs lekt, tad es, bet beigās eju gatavoties pirmais. Kā tas bija? Nu, strjoms sūrākais, no augšas ieeja izskatās savādāk kā no lejas. Laiva sasodītā uz ūdenskritumu nez kāpēc grib viena pati, kājas pa akmeņiem slīd, pēkšņi brunci uzmurcīt tā īsti labi nevar, airis kaut kur, velna pilnais, tālu krastā mētājas, labi aris ir rokā, viss "normaļok", var arī paairēt šurpu turpu pa atstraumīti, pārprāmēties uz otru krastu, johaidī neko neredz, kur tur bija jātrāpa – starp to vilnīti un to akmeni vai starp to vilnīti un šito akmeni, paairēju pret straumi, atskatos un ieairēju straumē. Var sajust straumes pieaugošo ātrumu, laiva ir kā ar gumiju piesieta - viens divi trīs īrieni, pārgāzne, asas šļakatas sejā, bezsvara sajūta, brīvais kritiens un mani ieskauj mīksts putu mutulis. Iznirstu apgāzies - ceļos un LABAIS!!!! To pašu atkārto Atvars, bet Pauls piezemēšanās tehniku pamanās pat uzlabot.

Tālāk sekoja divdaļīgs slaids, tad vēl ūdenskritums, tad atkal slaids. Kopumā mēs četrās stundās nobraucām tikai 400m, bez peldēm un smagiem glābšanas darbiem, karstākajos mirkļos es un Pauls stūmām klintis, ko Atvars neiemūžināja, un apnesām trīs ūdenskritumus.


Ūdenskritums uz Absjornia…


...tad viens slaids...


...un vēl viens slaids!

Kāpēc tik īss posmiņš? A’ tāpēc, ka sākumā augstāk slinkums bija vilkties. Vairāk tādas upe, kā Absbjornia!

Bija agra pēcpusdiena, kad sasniedzām Jori un mēs, ieturējuši maltīti, caur dūmaku un priežu zariem krītošās saules staros uz mirkli atslīgām snaudā. Te piepeši Atvars, buroties caur rakstiem, iesaucās "Jābrauc augšējā Jori" tur esot "lokāli ūdenskritumi" un citādas visādas brīnumaini jaukas lietas. Mēs devāmies ekspedīcijā I, ūdenskritumu mēs atradām, tas bija viens, iespaidīgs un nebraucams. Dievs radījis miljardiem ūdenskritumu un tikai katrs 100-ais, ko tu cilvēks atrodi, ir piemērots tavām spējām, lai tu to pievarētu.

Saīguši atgriezāmies nometnē. Sasēdušies ap lielu plakanu akmeni, gatavojot vakariņas, spēlējām kārtis. Rezultāts bija briesmīgs, cilvēkam, kas ir pārēdies un tai pat laikā zaudējis kārtīs, bija jāveic visādas tur atraktīvas darbības. Tika izspēlētas dažādas viktorīnas, piemēram - Kas ir labākie šī brauciena pavāri? (Atbilde: Pauls un Ābele!) Lai bagātīgās putras devas nesadomātu uzkrāties kādās neparedzamās organisma vietās, mēs ar Paulu gājām ekspedīcijā II uz Lejas Jori pirmajām krācēm.

Jori ūdens nebija, krāce, kas pagājušajā reizē bija viens milzu viļņu un putu šļakatu klājiens, tagad izskatījās kā mēra kapi ar vientuļi pieslietiem un šķībi sagāztiem akmens monumentiem.

Šī vēsts Atvaru satrieca kā zibens šautra no skaidrām debesīm ziemas vidū, bet slavenajam ekspeditoram drīz vien bija gatavs cits plāns, jāatgriežas Ottas ielejā.

3.08.2004.
Atā, Jori! Lai mums par tevi jauki iespaidi, kas iegūti agrāk (2002), tāpēc mēs dodamies uz Skjervu un Finnu. Aprakstos teikts, "ja liekas, ka Skjerva ir ok, tad arī Finnai jābūt OK", jo savādāk būs smaga izkļūšana no kanjona, pielietojot klinšu kāpšanu.

Skjerva jauks strauts, mēs braucam tā lejas daļu, kustības trajektorija sarežģīta, regulāri jāizlūko, jauda pieaug pēc Finnas ietekas.


Skjervas aso akmens plātņu labirintā

Finna ir ļoti brīnišķīga upe, dziļi klusi kanjoni, kristāldzidrs ūdens, lokālas krāces, dropi, vairāki apnesieni.

Kas tad ir tas apnesiens? Vālē veči pa upi, redz priekšā krāce, pastiepj kaklu garāku, ja apakšu krācei redzēt var vālē lejā, ja nevar un vairs nav par vēlu met krastā un slāj skatīties, kas par ziepēm, fotoaparāti un metamie striķi līdzi. Ja izlūkošanas laikā atklājas, ka priekšā ir "žopa konkretnaja un nafig, nafig kričat pjanije pioņeri" laiviņas šai vietai tiek apnestas apkārt pa krastu. Nu tādā vietā mēs arī "čutj ne" iemaucām, jo ne es, ne Pauls nelasa aprakstus, ko turpretim dara Atvars un viņš bija atradis, ka aprakstā teikts "parasti divi apnesieni pirmais pa labo krastu ap pretīgu undercut ūdenskritumu, otrs pa kreiso krastu ap sifonā krītošu ūdenskritumu. Ļoti, ļoti iespaidīgi, nepalaidiet garām..." Pirmais apnesiens mums kaut kā sanāca pavisam pa otru krastu, jo arī Atvars mēdz kaut ko sajaukt, bet labāk kaut ko sajaukt nekā ielidot TĀDĀ ŠAISĒ!!! Tad nu mēs stiepām laivas augstu klintīs, tad tās laidām ar virvēm lejā, paši ieķērušies koku saknēs un šļūcot pa slapjiem, slideniem, sūnās un ķērpjos noglumējušiem akmeņiem, augstu un vienlaicīgi tieši virs pretīgā undercuta, no kura šķīra līdz 30 m tāls lidojums ar viegliem klinšu radžu, koku stumbru un krītošu laivu pieskārieniem, DON’T!

Tāds paskarbs apnesiens pagadījās. Otrs apnesiens ir vieglāks, bet no aprakstiem jāsecina, ka ūdens līmenis ir zem vidējā, jo "apnesienus iespējams veikt neizkāpjot no laivas, vienkārši apšļūcot pa akmeņainu atteku". Mums šīs attekas bija sausas…

Mirklī, kad liekas, ka aiz pagrieziena vajadzētu būt aizas izejai, kanjons sašaurinās līdz 2-3 m, šķiet arī krāces ir beigušās, tomēr ne, vēl ir pāris naidīgi ūdenskritumi, viens pat divās pakāpēs, tā sauktais "must run", jo apnest nav pa kurieni. Labi, ka nav tāds kā Frijā "must run blind"...


Finna. Ievērtējiet kanjonu, starts pēc otrā apnesiena.

Kad kanjona sienas atkāpjas, upe kļūst akmeņaina un sekla, aprakstos teikts, ka "var braukt līdz Vagai, bet tikai tādā gadījumā, ja nav bailes no armatūrām un citādām drazām upes gultnē". Mēs beidzam krietni pirms Vagas labajā krastā, "ja ir laiks, vēlams novērtēt ūdens līmeni pie tilta. Vagas upē jābūt ūdenim, bet, ja tas izskatās liels, labi padomājiet par braukšanu pa Skjervu un Finnu, ja neizdodas ūdens līmeni novērtēt no tilta, tad zvaniet 61237281, jums tiks sniegta informācija par ūdens līmeni Finnā absolūtā augstuma atzīmēs virs jūras līmeņa, ideāls līmenis ir 90-120 cm, no 405.31. Izziņa ir Norvēģiski…"

Apmierināti un priecīgi dodamies uz mūsu brauciena saldo ēdienu, desertu Ullu. Ilgi meklējām mēs Ullu, līdz mēs to atradām. Izrādās, ka vislabāk ir piebraukt pa ceļu caur Rukinu. Tad tik augšā, augšā gar ūdenskrātuvi, lejpus kuras ir skatāmi ūdenskritumi. Jābrauc tik tālāk pāri tiltam, kas ir finiša vieta, augstāk un augstāk līdz pirmajam ceļam pa kreisi, tad līdz tiltam ar barjeru. Tilts ir pāri Store Ullai, slavenajai "extreme race place" uz upes čupām briesmīgi un nebraucami ūdenskritumi, bet skaisti un dzidri.

Vakarā sākas smalks lietiņš, visu ieskauj skraja migla un visi fiksi salien migās. Jūtos stipri sainspirējies un dodos skatīties Ullas ūdenskritumus. Ceļš ved stāvi kraujā un tā kā ir salīdzinoši gaišs vairākās vietās nolienu līdz upei līdz atduros pret pamestu ēku iespējams hidroelektrostaciju. No kalniem veļas spokaini miglas vāli no egļu zariem nokarājas ķērpji un sūnas atgādinot miegainu milžu ūsas un bārdas, savāds troksnis no lejup krītošā ūdens un top skaidrs kā rodas stāsti par troļļiem....

4.08.2004.
Kalnos slāņojas mākoņi, miljardiem ūdens pērlīšu sakarināts skujās un ar mākoņu vati aizbāzta debess, tāds ir šis rīts. Pauls šodien nebraukšot. Mēs ar Atvaru sagatavojamies un sākam.

Gājiens līdz upei ir tāls, ja mēs vēl būtu zinājuši, ka jāiet ir uz Store Ullu, tas nozīmē uz kreiso pieteku, tad mēs būtu nonākuši tajā vietā, kur vajag, bet mēs gājām uz labo, tas ir Ullu. Sākumā ir "kamņežopings" kādus 200 m līdz Store Ullas un... Ullas satekai. Upe nav sarežģīta, lokāli kritumi mijas ar posmiem, kuros upe it kā pazūd akmeņu krāvumos un atpakaļ vispār nav vērts skatīties, tik tālu redzēt nav iespējams. Braucam, braucam, te pēkšņi atskatoties redzu, Atvars ar zīmēm rāda, ka nākot miegs, jā samērā garlaicīgi, bet, kad atskatos atkal, redzu, ka Atvara nav. Stāju krastā. Pagrozos atstraumē, Atvars neparādās pie horizonta. Kāpju laukā un eju skatīties, kas par desām. Johaidī, Atvars rāda skābu ģīmi. Nu neko, mazums, kas, lai ievelk elpu domāju, bet pagrozījies tomēr zvanu Paulam – tā un šitā evakuējiet mūs.

Pie visa vainīga šī rīta mannā putra, kuru Atvars sarijās ar sviestu un medu, tagad vēders sāpot. Atsteidzas Pauls un satraukts palēkā pa pretējā krasta akmeņiem, paplātījis rokas, iekāpj ar abām kājām ūdenī un brien pie mums. Izrādās Atvars ir nepaklausīgs un saka, ka vēl jau mazlietiņ un varēšot braukt, bet paspēris dažus soļus aizdomīgi nožvangājas. Mēs ar Paulu lietas uztveram nopietni. Palīdzu tikt Atvaram pareizajā krastā un viņi abi ar Paulu aiztipina pa meža taciņu.


Ulla: Last drop

Tāda savāda migliņa ceļas no upes, man vienam tagad pa to jārullē uz leju, bet tur kaut kur ūdenskiritumi un slaidi Oi Oi Oi! Nu tā, čik čirik prātīgi smeļot ar airiem nokļūstu pie tilta vēl pirms Pauls un Atvars to sasnieguši. Uz šitās upes nav nekādu ūdenskritumu!!! Sāk līņāt, sapakojamies un braucam lejā. Tur apskatām HES un ūdenskritumus, es pat kādu no tiem atrodu par braucamu, bet īstas pārliecības par to, ka šie ir īstie braucamie gan nevienam nav....šitādu neražu, tiek studēti apraksti pavālēt garām slavenajiem Ullas slaidiem un ūdenskritumiem, johaidī, nu tāda škrobe....aprakstos teikts "Ullas ūdenskritumu posms ļoti rekomendēts, nepalaidiet to garām! "

Bet Fordiņš jau rauj mūs uz mājām...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv