Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Džilisu - nepiepildītais sapnis

Autors: Kaspars Celmiņš [ AUTORS?]
Foto no autora arhīva
Arhīvs: 2002. gads, Rīga
[1][2]

"Semja –semjoi, pohod po raspisaniju."
Sena, mutvārdos saglabāta ūdenstūristu gudrība.
Atsevišķos gadījumos dienu un tajās notiekošo gadījumu secība ir sajukusi, līdz ar to arī krāču secība.


2002. gada marts
Jau pietiekoši ilgu laiku mani tirdīja sajūta, ka nepieciešams doties kalnos, lai atpūstos no ikdienas murga. Tikai viena nieka bēda – nav ceļa biedru, kas būtu ar mieru doties uz kādu attālāku zemes nostūri, lai trauktos pa pavasara palu straumēm... Vēlāk izrādījās, tādi tomēr ir, jo atradu aicinājumu doties braucienā uz Ziemeļkaukāzu, Elbrusa piekājē pa Malkas upi. Vēstuli (e-mailu) sūtīja kāds man nepazīstams "katamaraņšķiks" – Ģima. Jā, biju dzirdējis par dažādos laikos veiktiem varoņdarbiem šajā apkārtnē. Vārds Džilisu vien, vieta ar siltajiem avotiem un ūdenskritumiem, ir tik teiksmains. Tādēļ arī stāsta nosaukums par piecu ūdenstūristu piedzīvojumiem būs "DŽILISU – NEPIEPILDĪTAIS SAPNIS".

Tā nu Oļa (sver 49 kg, nes 42 kg smagu mugursomu, par ko ļoti lepojas un pārgājiena beigās apēd visu - arī lēcējpeli), Raimonds (Raimuļa, viņš arī Muļa) - vienkārši briesmīgs cilvēks, katamarāna "Sarauj Latvija" vai "Duet", bet varbūt "Dujet" ekipāža; Ģima (ļoti agri ceļas pirmais un nežēlīgi modina pārējos, agrāk par mani) Aleksejs (Ļoha), kas sākumā atsakās no ēdiena, bet beigās prasa papildporcijas – "Joma – Jo" katamarāna ekipāža, un es - Kaspars taisu groku, patīk anekdotes par kūkām, mēģinu nosvilināt ieleju, un griežu divās nevienādās daļās glābšanas virves, ir kopīga valoda ar Muļu un līdz ar to Muļa tiek pārvilināts dzīvei zem tenta – braucu es viens, lai nebūtu nepārtraukti ar kādu jāapspriež kādēļ atkal esam uz kārtējā akmens, vai peldam, izbraucam no Rīgas saulaini dzestrā pavasara rītā...

2002. gada 24. aprīlis
Esmu mazliet nosalis sēžot un gaidot , bet mierinu sevi ar domu par siltu un saulainu dienvidu saulīti. Norunātais laiks, kurā, manuprāt, ir jāizbrauc, pārtop par laiku, kurā ar konkrētu kavēšanos ierodas Ģima visā vainojot Oļu. Mugursomas ir pietiekoši lielas, lai tās kompakti neietilptu mašīnas bagāžniekā un kajaks arī lāga negrib turēties uz jumta, bet "dārgie kāzu viesi – osobovo kriminala ņet" saka Ģima. Tad traucamies no pilsētas un apvedceļu ņudzeklī mašīnā uzņemam arī Alekseju un dīvainā kārtā vieta atrodas arī viņa mugursomai. Viņa baķa atvadām vēl piekodina, lai mēs neslinkojot un šad un tad izlūkojam upi arī. Apsolāmies to ievērot un līgojam tālāk, līdz atduramies pret Latvijas – Krievijas robežu.

Dzīve uz robežas rit nesteidzīgi – spīd saulīte, trallina cīruļi, rindā stāv 5 vielās mašīnas. Paiet 3 stundas un esam Mātē – Krievijā, kas mūs uzņem ar vispār pieņemtu eksekūciju – Krievijas muita, feiskontrole un rituālam līdzīgu darbība – iebraukšana pēc barjeras esošā peļķē, kas izskatās kā mūžsenās zemes neiztrūkstošais vaibsts.

Un tā ar vieglu vēsmiņu traucamies pa Krievijas ārēm Pēterburgas virzienā. Bet tas taču ir pretējā virzienā! Viss ir čiki! Mēs braucam uz mūsu atbalsta punktu un vilciena starta vietu. Un nepienāk ne nākamās dienas rīts, kad četri pusaizmiguši rumpīši atlūst uz grīdas kādā no en-tajiem stāviem kādā no en-tajām en-korpusu ēkām silti ieritinājušies savos guļammaisos.

2002. gada 25. aprīlis
Mēs esam ciemos pie Oļas vecākiem, no rīta ieturamies ar pelmenīšiem un dodamies satikt Hičinu (kajakeri no Pēterburgas), kas mums ir sagādājis biļetes vilcienam uz Kislovodsku. Tad mēs uzsākam trauksmainu tirgus (Severvij rinok) apmeklējumu iepērkot pārgājienam nepieciešamo pārtiku. Mazliet pavizināmies pa Pēterburgas ielām iegriežoties vienā – otrā tūrisma veikalā un meklējot man tik vajadzīgo bankomātu. Atrodas gan bankomāts, gan tūrisma veikali, Aleksejs nopērk sev airi un hermētiskos maisus, Dima 4 gab. gāzes balonus prīmusam un es - trīs citronus.

Vakarā iet vaļā lielā pakopšanās. Mēs ar Alekseju liekam cukura gabaliņus katrai dienai atsevišķā paciņā. Noteikumi ir stingri: 25 gabaliņi dienā, t.i. katram 5 un ne gr. vairāk. Bet es zinu, kas ir groks bez saldas tējas, tāpēc ielieku pa dažiem gabaliņiem katrā maisiņā vairāk. Beigās sanāk vienas dienas paciņa ar kādiem 4 gab., kurā tiek ielikts melnas plēves gabaliņš un šī paciņa nokristīta par "nelaimīgās dienas" paciņu, un par to it kā atbildēšot pārtikas pārzinis, bet es tas neesmu.

Šajā vakarā izceļas Aleksejs un Ģima: viņi ir nolēmuši uzsākt savstarpēju pārbaudījumu trīs nedēļu garumā un tas sākas tieši šovakar. Tātad, ja kādam steidzami ir nepieciešams padoms jeb kādā jomā – nekautrējaties Ģima to neliegs. Šajā vakarā viņš sniedza padomus Aleksejam gan kā ir pakojama un krāmējama mugursoma, gan kā mušļus plastikāta pudelē jākrāmē un tādā garā. Visilgāk pakojas un krāmējas Oļa, jo Ģima ir devis padomu arī viņai pārkrāmēt mugursomu līdz pašai apakšai un "sabakāt" tur iekšā katamarāna balonus, beigās viņa mugursomu nosver – 42 kilogrami…

2002. gada 26. aprīlis
Nākamās dienas rīts tika veltīts, lai Oļa nopirktu jaunus (normālus, izturīgus) zābakus un mēs nogādātu visu mantību līdz dzelzceļa stacijai "Moskovskaja". Zābaku iepirkšana bija tik rezultatīva, ka Oļa nopērk divus pārus zābaku no kuriem viens, manuprāt, ir jāizmet tūlīt, jo ir no plānas zamšādas un solās izmirkt pie pirmā iekāpiena peļķē, otrs pāris ir labāks. Mani padomi tiek atstāti bez ievērības un ar pamatojumu, ka zamšāda ātrāk žūs, tiek maukti kājās. Ne jau man būs jāstaigā.

Veiksmīgi izstrādājuši loģistisko stratēģiju, kā aizvest visu uz staciju un arī pašiem tur laicīgi nokļūt, sakraujam visu iedzīvi mašīnā un stacijas virzienā aiztraucās Ģima un Aleksejs, mums ar Oļu turp jādodas ar metro. Nonākuši līdz mistiskajai satikšanās vietai atkal šķiramies - Aleksejs kaut ko ir aizmirsis dzīvoklī, tādēļ man un Oļai ir jāsēž uz trotuāra malas gaidot kad atgriezīsies Ģima un Ļoha.

Sēžam gaidām, tērzējam, acu augstumā ņirb steidzīgu garāmgājēju kājas un apstājas kāda izbrīnīta suņa purns ar izkārtu mēli, laiks gaidot velkas lēni. Kad līdz vilciena atiešanai atlikusi mazāk kā stunda, parādās arī gaidītie. Interesanti, bet nesamais paņemas vienā paņēmienā un nokļūst stratēģiski svarīgākajā vietā, no kuras ērti sasniedzams jebkurš perons un samērā labi dzirdams arī vilcienu atiešanas paziņojums. Tā ir Krievija un tādēļ, lai dzīve nešķistu vienmuļa tā tiek pušķota ar dažādām cilvēku nerrošanām. Ja cilvēks zina vilciena atiešanas laiku un arī vilciena numuru, tad perons, no kura tas aties, tiek turēts pilnīgā slepenībā un izmisušajam pūlim tas tiek paziņots 5 minūtes pirms vilciena atiešanas, tieši tik pat ilgi pirms atiešanas tiek padots arī pats sastāvs.

Esmu sagatavojies uz diezgan asu vārdu cīņu par to, ka es uzdrošinos stiept vagonā iekšā savu laivu un vēl šīs milzīgās mugursomas... Uz perona satiekam Ablomonova grupu, kas brauc uz Zeļeņčuku, ar to pašu vilcienu, ar kuru mēs.

Sēžam ļodzīgā vilcienā un traucamies pretī dienvidiem, izkāpjam pieturās, kurās vilciens stāv 10-15 min. un pērkam dažādas ēdamas un dzeramas lietas arī torti, ko noliekam uz augšējās(manas) lāvas, vakarā tā vairāk atslābināmies... Dima, ieraudzījis manu lielo 1 l emaljēto tējas "tasīti", apsola tai pie 200 gr. atzīmes izbakstīt caurumiņus, bet krūze drīz vien attaisno savas tilpuma priekšrocības, jo tajā tiek samiksēts pirmais groks šajā pārgājienā. Arī pilsētā nopirktie citroni beidzot atrod savu pielietojumu. Šajā vakarā veicam tikai nelielu spēkiem mērošanos ar šo viltīgo jūras vilku dziru.

2002. gada 27. aprīlis
No rīta mostamies ar dūšu kā miets un sākam kaldināt plānus, kā satikt Raimondu, jo viņš mums tikai šodien pievienosies, līdz šim viņš ir ciemojies pie sava drauga (Ķomas), kas dzīvo Voroņežā. Tātad mēs brauksim tai cauri, lai gan sarunās tiek pieminēti arī "Voroņēžškije Grjazi". Līdz Raimonda iekāpšanai ir ļoti ilgi jāgaida, laiku īsinām sitot "duraku" un regulāri iestiprinoties... Raimonds pie Ķomas padzīvojis ir uz goda – paēdis, izpēries pirtī, atveldzējis izpērto miesu ar kādiem aliem un šņabjiem, stāv uz perona priecīgs un apsveicinājies raušas vagonā (citā ne mūsu!!!), lai pēc mirkļa atkal ierastos, kopā ar labu nodomu sarūpētiem labumiņiem – 4 l alus, salātiem un medu no Ķomas. Vai vakarā ciemos atnāca kapteinis Groks...

2002. gada 28. aprīlis
Kuku. Ceļamies un jūtamies pārsteigti, kā gan spējam pārvietot savus. Visi ir ļoti priecīgi un pēc nelielas brokastu iestiprināšanās un garas pieturas, kuru sauc "Miņeraļnije Vodi", un draudzīgas pamāšanas Ablomonova grupai, sāk vilkt un celt, pakot savas mugursomas. Es to izdaru diezgan fiksi, jo nebiju pamanījies to izārdīt, meklējot kādu svarīgu lietu kas ierakta tās pašā dziļākajā vietā. Zināmas dīkdienības dzīts sāku rakāties pa plackarta galda virsmu un dažādu drazu kaudzi kas nevienu neinteresēja – dārgie kāzu viesi, jums ļauts pāris reizes minēt ko es atradu... 1,5 polšus, par kuru likteni interesi izrādīju es, Muļa un 20% arī Oļa.

Tuvojoties Pjaķegorskai mēs iepazināmies ar vietējiem jaukumiņiem. Dzīve ir skaista, bet kalnos līst, arī Kislovodskā. Sparīgi speram pirmos soļus uz perona un jūtam, ka kāds svarīgs mūsu dzīves posms atkal ir noslēdzies, bet nav ilgi dota mums vaļa šādām apcerēm, jo mūs uzmeklē kāds bārdains vietējais. Rokās viņam ir airi. Sauc viņu Koļa. Viņš ir GAZ – 66 šoferis no seismologu bāzes. Viņš pavēsta, ka Internacionālās grupas Maskavas pārstāvji nebūšot (4. gab!), tā vietā viņi atsūtījuši mums airus un vēl mums "gud lak". Sevī tikai priecājos par šo faktu – grupa mazāka, tātad mobilāka.

Tiekam "telepotrēti" uz bāzi, ar Bobiku piecatā uz tā pakaļējā sēdekļa. Bāzē Ģima ar Koļu ilgi skatās kartē un groza to dažādos virzienos. Mums ar Raimuļu pēc visas mūsu iedzīves pārcelšanas no Bobika Gazikā uznāk tāda kā tieksme veldzēt savus organismus ar kaut ko atspirdzinošu – tikām arī Ģima tekstus ar šoferi ir sabīdījis. Braucam pa nežēlīgi bedrainām un līkumainām ielām kratoties Gazika "ļuļķā". Koļa mūs ir atvedis uz kaut kādu tirgu, kurā nopērkam Raimondam slēpošanas bikses, visiem saldējumu, 1 kg citronus, dilles, lokus un 3 polšus.

Dārgie kāzu viesi, mūsu ceļojuma apraksts tiek turpināts balstoties uz citu stāstīto un fotogrāfijās un video redzēto, jo par šīs dienas pēcpusdienā un vakarā notiekošo es vēl joprojām varu apgalvot sekojošo – es tur neesmu bijis, mani pa tiešo teleportēja uz nākamās dienas rītu.

Krievija, Kaukāza priekškalnes zemes ceļš pa to kārpās GAZ -66... Mežonīgi kratoties ceļa grambās Gaziks mūs ved kalnos. Mēs kulbā sēdoši alkatīgi lūkojāmies iluminatoros un cits par citu skaļāk izdvesdami sajūsmas saucienus iztēlē jau atrodamies ilgi gaidītās upes krastā. Koļa apsolīja mūs aizvest līdz pašam – DŽILISU. Manai sajūsmai nav gala. Dažādi iestiprināmies un atspirdzināmies. Dažās vietās izkāpjam palūkoties uz apkārtējo ainavu un atsvaidzināties. Aleksejs vienā tādā pieturā ir tik ļoti sajūsmināts, ka vienā setā paņem kādu beznosaukuma virsotni, kas līdz šim varēja būt Mazais Benmanīts, bet tagad saucās Alekseja vārdā...

Šādas izklaides ir ļoti nogurdinošas un tādēļ es ar Muļu atslēdzam ne tikai atmiņu, bet arī vēlmi pārvietoties. Mašīna sāka braukt pa lietus un sniega ūdens izskalotu ceļu. Motors kauc gaudo, kravaskaste mežonīgi kratās, viss, kas nav piesiets krīt un zvalstās pa grīdu, Aleksejs izmisīgi cenšas visu noturēt, mums ar Muļu nav emociju, Oļa ar Ģimu pielipuši iluminatoriem komentē, ka it kā sākot snigt. Tuvojas vakars. Mašīna apstājas, iespējams vēl pērnajā, sniegā iegrimusi līdz pusasij. "Taiga taigoi", bet atpakaļ mēs negriezīsimies. Koļa atvadās no mums, sāk ķepināt slapja sniega pļekas. Kalnos dabai savi untumi.

Arī mēs ar Raimondu ieslēdzam auto pilotu un ceļam somas plecos... Pabakstījis dažas stundas sniegu ne tikai ar kājām, rokām metot kūleņus, klūpot sniega kupenās un cīnoties ar somu, laivu un airiem, beigās laivu kaut kur atstājot, panāku Ģimu, kurš paziņo, ka tajā vietā, kur viņš stāvot, vajag taisīt nometni - tas ir 20m uz augšu un 5m pa kreisi no manis visur vienādi baltā baltumā. Sniegs vairs nesnieg. Piesalst. Man nezin kādēļ šķiet, ka upe ir tepat aiz paugura, es pat par to esmu pārliecināts, bet īsajā vārdu apmaiņā man beidzot pielec, ka Koļa mūs ir apčakarējis aizvezdams labi ja ¼ no iecerētā attāluma. Sapratis, ka ielaisties tālākā sarunā ir bezjēdzīgi, nometu somu un dodos meklēt savu kajaku Kaukāza plašumos. Pa ceļam satieku pārējos un paziņoju Ģimas priekšlikumu par nakšņošanu sniegā. Man pret to nav nekādu iebildumu – neko tāpat nevar mainīt, dažiem gan ir komentāri. Kajaks vientuļi gaida mani Kaukāza plašumos. Esmu priecīgs par atkalredzēšanos un paņēmis to saitītē velku pret kalnu.

Sasniedzu nometni un palīdzu atrakt telts vietas sniegā, atnesu ūdeni (kādēļ mēs nelietojām to no 5 l bidoņčika nesaprotu), bet mani labie nodomi izrādās maldinoši man pašam – palīdzot Ģimam turēt katlu virs vārgās prīmusa liesmiņas, mani nagi izrādās pārāk tizli un tie ar nekoordinētu kustību sagāž nestabilo konstrukciju. Ūdens, kas bija jau tuvu vārīšanās temperatūrai līst zemē čūkstēdams, prīmusa liesmiņu apdzēšot. Nu neko, eju nu jau otro reizi uz peļķi, kas ir tikai 20m attālumā no teltīm, bet ir jau pārklājusies ar ļoti plānu lediņu... Atnesis ūdeni, lai nepieļautu iepriekšējo kļūdu, es ņemu pavadā laivu un sāku to stiept pret kalnu. Kā izrādās aiz paugura, kas redzams no nometnes ir vēl viens paugurs 2x lielāks par pirmo, apcerot dažādas domas par Džilisu laivu aizvelku līdz sedlienei un griežos atceļam.

Nometnē ir baigais bardaks, Ģima pārējiem palīdzot beidzot ir sagatavojis rijamo – bet tā kā tēja (visa) atradās pie manis, viņš ir izārdījis ½ manas mugursomas to meklējot, neņemot vērā manu priekšlikumu izmantot paciņu tēju, kas ir palikusi no vilciena un ko es pirms aiziešanas noliku viņam blakus pie prīmusa. A kam tad tagad viegli?

Mirklī, kad putra ir gatava atskan – MISKI NA BAZU. Es dzirdot kaut ko tādu esmu pilnīgā autā, nu biju es dzirdējis par lielās brāļu tautas tūrisma tradīcijām... Tik tiešām viss notiek pa īstam. Paķēruši katrs savu bļodu, visi iesprūk teltīs – Oļa, Muļa, Ģima vienā, Aleksejs otrā un es palieku lielā Kaukāza vidū, tikai liels pilnmēness sāk savu ceļu pāri tam visam. Esmu tik ļoti par slinku, lai līstu mugursomā pēc paklājiņa, ka šo nakti mēs ar Ļošu guļam "vaļetom" uz viena tepiķīša. Bija auksti.

2002. gada 29. aprīlis
Pēc apkārtējā trokšņa, kas nāk no blakus telts ir skaidri saprotams, ka beidzot klāt ir ilgi gaidītais, nakts aukstumā tik tāli šķitušais rīts. Tas bija to vērts, tikai dēļ viena šī skata, šīs panorāmas, kas pavērās visapkārt – BRĪVĪBAS GARŠA. Saulains rīts, gaiši zila debess, paugurs, kurā es vakar uzstiepu laivu, aiz paugura Kalns un ūdensšķirtne starp Harbazu un Hasautu, kurā mēs ķepurojamies augšā, lai tiktu uz plato. Kalns -nekas cits tas nevarēja būt, kā vienīgi Elbruss... Man par to šaubu nav, bet atsevišķi mūsu grupas indivīdi tēlo neizpratni – "chto to mņe ņiveritsa chto eto Eļbrus, razve on takoi maļiņkij, Ah da! paņimaju on za tjem holmom, no vobšem to prikoļnaja gora, prikiņ, tam zaļestj s kajakom".

Bet dzīve kalnos ir skarba, vakardienas peļķe aizsalusi ar biezu ledu, ūdens bidoņčiks pārvērties ledus klucī) un tādā garā, plus tam visam konstatējam faktu, ka mums līdz Džilisu būs jāčāpo vismaz 40 km. Tas tik ļoti samulsina Oļu, ka viņa veic zināmas manipulācijas, kuras Ģima komentē –"ženskaja logika rebjata, što paģelaješ" un mums uz mirkli jāapjūsmo Kaukāza panorāma.


Aizmugurē - Elbrusa dubultā virsotne

Kamēr pārējie vēl čammājas, es ņemu mugursomu plecos un turpinu vakar iesākto pastaigu pa Kaukāzu, sasniedzis laivu es atstāju mugursomu un velku laivu, kad tā uzvilkta paša lielākā pampaka augšā eju pakaļ mugursomai. Kamēr uznesu mugursomu arī pārējie jau sasnieguši pampaka augšu. Notiek lielā bildēšanās uz Elbrusa fona – lieliska dieniņa.

Oļa sev ir nolēmusi sarežģīt pārgājiena apstākļus un velk sev nopakaļ ūdens/ledus bidoņčiku, ja viņa to uzliktu plecos tad viņa nestu tieši tik daudz cik pati sver, bet kam tad tagad viegli – BRĪVĪBAS GARŠA. Šo paņēmienu īslaicīgi tiku izmantojis iepriekšējā vakarā, bet nu man šķiet, noskatos no Oļas un piesienu arī es laivu pie mugursomas.

Safotografējušies un paskatījušies kartē, secinājuši, ka ne nieka neesam izkustējušies turpinām čāpot. Jā, ceļu šeit klāj ne mazāk kā 2 m biezs pērnais sniegs. Koļa (kā izrādās ir bijis ļoti godīgs, pusi no naudas atdevis atpakaļ, vajadzēja prasīt visu!) šeit varēja nelolot nekādas cerības.

Īsi pirms pusdienlaika sasniedzam pamestu ļetņiku, kuram kādreiz ziedu laikos ir bijusi elektrība. Esam sasnieguši ceļu – Lielais Greiders. Soli pa solim, soli aiz soļa un tā līdz pusdienām. Pusdienās ieturamies ātri, daži veic pamestā ļetņika Nr2 apskati un turpinām ceļu. Atpūtas mirkļos, kad vairāk vai mazāk esam visi kopā, tiek raisītas sarunas gan par to kā jāiet, gan cik labi būtu nonākt Džilisu, izpeldēties siltajos avotos.

Vienā šādā apstāšanās vietā, tālumā ievērojam savādu kustīgu, ar binokļa palīdzību sazīmējam, ka tur rosās divas mašīnas - Bobiks un Gaziks. Turpinām ceļu līdz nākamajai atpūtas vietai. Mūs panāk smilškrāsas Bobiks ar Kabardino – Balkaru un Karače – Čerkesu robežsargiem, vīri strauji birst no Bobika laukā. "Kto takije?" klakšķot automātu pārlādēšanas sistēmām viņi mums prasa sastājušies puslokā ap mums, manī uzjundī pamatots satraukums. Galveno sarunu uztur Ģima un atbild visu kā tas ir, sargi atslābst un sāk stāstīt, ka kopā ar elektriķiem, kaut kādā tuvumā esošā fermā labo elektrību un kāds putniņš esot pateicis, ka pa kalniem klīstot svešie, tāpēc esot nolēmuši pārbaudīt, kas un kā. Redzot mūsu labos nodomus, un to, ka esam pilnīgi nekaitīgi tūristi, sargi stāsta par vēlo pavasari un aicina ciemos... Sargus mēs uzcienājam ar šņabi un viņi nemaz netic, ka tūristiem ir šņabis (parasti jau tūristiem ir spirts) un taisām bildēšanos uz Elbrusa fona (bildēs Elbrusu redzēt nevar...). Sargi vēl parāda ceļu, nevis mūsu kartē, bet gan ar dunci zīmējot to uz ceļa. Atvadījušies čāpojam tālāk.

Nākamajos atpūtas brīžos ar vien karstākas diskusijas tiek vērstas par to vai iet, vai neiet uz Džilisu. Es piedāvāju atstāt smagās lietas (laivas, airus, lieko pārtiku) uz krustojuma un naski izmest cilpu radiālajā uz šo teiksmaino vietu. Tomēr es tieku pārliecināts, ka tur jau tāpat nekā nav un ka tas neattaisno pāris dienu brišanu pa sniegu līdz vietai, ko par celi nenosauksi, lai paskatītos kaut kādus tur ūdenskritumus un pagulētu siltā peļķē.

Par to man uznāk sūrākā škrobe, kuru slāpēju nikni stampājot "Lielo Greideri", līdz nonāku militāristu aprakstītajā raksturīgajā U – veida līkumā – krustojumā ar ceļu no "Narzānu ielejas". Sasodīts, no šejienes var redzēt vietu, kur jābūt manai sapņu vietai Kaukāza plašumos – Džilisu. Bet atnāk Ģima, liek roku uz pleca un stāsta cik viss ir sūdīgi un cik nu kuram pašlaik ir viegli un tādā garā, lai gan patiesībā mani pār liecināt vairāk nevajag – vienojamies, ka turp tomēr neiesim, (lai gan vadoties no vēlākā ūdens maršruta grafika to mierīgi varējām atļauties) un kad ir atnākuši pārējie, nogriežamies pa kreisi uz "Narzānu ielejas" pusi.

Pēc dažiem simtiem metru taisām nometni – ar lielisku panorāmu uz Elbrusu. Vakarā ciemos atnāk Kapteinis Groks un Majors Glintveins, kurus trijatā viesmīlīgi uzņemam. Oļa aizbildinās ar kaut kādām kaitēm un Ļoha parāda savu muguru, kas uz jostas vietas ir ieguvusi noberzumu plaukstas lielumā, tāpēc viņi, izspieduši no Muļas pa saujai tablešu, ielien teltīs ārstēties un noklausās, ko mēs ar jaukajiem ciemiņiem runājam. Tiek bīdīti teksti par smēri, kas večiem jāsmērē uz mantām, lai tās netiktu noberztas no pārāk mežonīgas slāšanas. Ievērības cienīgs ir Ģimas stāsts par to, kā viņš ir sācis braukt pa upēm – šāda mutvārdu daiļrade ir Ģimas tēla spilgts kolorīts. Jums, dārgais lasītāj, ir jāiztēlojas uz lielā "draiboksa" sēdošais Ģima, aizrautīgi stāstot savu stāstiņu un ik pa laikam raustot "beisboleni" aiz naga aizgūtnēm smejoties (Muļa to nosauca savādāk – "ržjot", tam latviski nav tulkojuma). "Ržjot" arī visi pārējie un smiekli aizpilda Kaukāza mēmos plašumus līdz dārgie viesi atvadās - pudeles ir tukšas. Naktī gar mūsu teltīm braukā smagā mašīna.

2002. gada 30. aprīlis
Kārtējās smagās darba nedēļās pirmā, šī mēneša pēdējā pirmdiena sākas ar Ģimas dziesmiņu par ķīniešiem un ķīniešu tautas kori, kas spalgās balstiņās dzied piedziedājumu – uņ-ja-uņā-uņa-uņā-uņa-aņ ņjā-uņa-aņ ņjā-uņa-aņ ņjā-uņa-aņ ņjā-uņa-aņ ņjā-uņa-aņ ņjā-uņa-aņ ņjā-uņa-aņ ņjā-uņa...

Rīts ir brīnišķīgs. Elbruss kā uz delnas un uz to varētu skatīties aizgūtnēm, tikai mums jādodas tālāk. Apkārt valda neiedomājams klusums un miers. Kūstošā sniega tērcīte, no kuras vakar ņēmām ūdeni sasalusi. Visas teltis ir kondensātā. Tomēr neraugoties uz visiem šķēršļiem, drīz brokastis ir gatavas. Oļa vilcienā izlielījusies, ka pirmās pārgājiena dienas viņa, redz ,neēdīšot un tāpēc Ģima varēs ēst viņas porciju, bet viņa itin naski ieštopē ik rīta putras devu un Ģima neslēptā skaudībā to komentē – "štob ti podavilas". Aleksejs nolēmis aiziet izskalot krūzīti un, viņš veic krietnu rīta rosmi nokāpjot līdz tuvākajam strautam, kas arī ir aizsalis.

Atkal soma ir plecos, atkal laiva skrapst pret akmeņiem, dubļiem un sniegu (es to velku). Raimonds ir izvirzījies vadībā. Viņam sekoju es. Kādu gabaliņu varam iet pa vakar naktī garām braucošās mašīnas sniegā atstāto sliedi. Bet drīz vien tā beidzās – ceļš vijas pa pakalna ziemeļu nogāzi un tā virsmu klāj necaurbrienams sniegs un mašīna nav tālāk tikusi, bet ceļa mala ir atkususi un var čāpot pa pērno ceļmalas zāli.

Kādēļ naktī ir braukusi mašīna top skaidrs apejot pauguru, tur stāv oranžs buldozers ar salūzušu un nokritušu kāpurķēdi – nav alus, nav variantu. Čāpojam tik tālāk.


Uz priekšu...

Mans draugs, briesmīgais cilvēks Raimonds un es redzam lācēnu, kas izbiedēts pazūd Harbaza ielejā tādā ātrumā, ka doma par tā fotografēšanu parādās tikai tad, kad to redzēt vairs nevar.

Nākamajā atpūtas vietā Oļa ar lepnumu demonstrē savu zābaku, kuram viņa pamanījusies atplēst zoli, kā rezultātā pus kāja sperot katru otro soli sprūk ārā. Viņa saka, ka starp izvēli saplēst zābaku vai salauzt kāju viņa klūpot izvēlējusies pirmo. Nesaprotu, kur viņa tik mežonīgu vietu atradusi ejot pa "ceļu".

Šis notikums rada manī šaubas par Oļas tālākām iespējām pārvietoties, sasodīts, es biju gaidījis, ka Oļas zābaki pašķīdīs, bet, ka tas notiks tik ātri – to nu gan ne. Bet Ģima saka "kam tagad viegli" un padzēris aukstu tēju turpina ceļu, kas nu jau ir izšķūrēts.

Apejot nākamo ceļa līkumu ieraudzījām Kamazu, Gazu un kādus piecus vietējos, kas gaidīja augšup braucošo buldozeri. Kamēr notika gaidīšana, ar "aksakaliem" sabīdījām tekstu, mēs varot gaidīt un varot arī iet, bet pēc pāris stundām, kad viņi sataisīšot (!) salūzušo oranžo buldozeru, braucot atpakaļ viņi mūs varot "podbrosiķ do razvilki" uz Harbazu. Gaidīt, manuprāt, ir pilnīgs bezceris un tāpēc labāk turpināt ceļu kājām, bet paskatoties uz Oļas zābaku ir skaidrs, ka gaidīsim.

Kamēr gājām bija silts, bet gaidot transportu un vārot zupiņu sajūtam, kā vējš pūš pa visām šķirbām un caurumiem gribēdams mūs sasaldēt, bet mēs esam attapīgi un sastutējuši mugursomas, airus un katamarānu rāmju trubas, pārklājam šo konstrukciju ar tentu. Palienam apakšā. Tik traki vairs nepūš. Varētu pat pasist "duraku", bet kārtis esot izmestas, vai iebāztas kaut kādā nezināmā vietā, kas saucas necenzētā vārdā...

Vietējo "aksakalu" aktivitātes mēs novērojam ar Alekseja binokli – drusku labāk redzēt jau var, bet cilvēkus ieraudzīt gan ne, komentējam to, kā pārvietojas tehnika. Kad apnīk gulšņāt zem tenta un klausīties Ģimas un Oļas diskusiju par pārtikas programmas izpildi, es eju pastaigāties kalnos.

Nav pagājušas ne nieka trīs stundas, kad Kaukāza plašuma klusumu sāk tricināt mežonīga tehnikas rēkoņa un metāla klaboņa oranžā traktora izskatā. Kad tas ir pabraucis mums garām un vadītājs ar zīmēm parādījis, ka drīz būšot klāt arī pārējie, izpūtis melnu dūmu mutuli traktors pazūd aiz līkuma.

Aleksejs izsaka sekojošu piezīmi – "Es pašlaik ar mīlestību ieelpoju šo dūmu smaku, cik ļoti es novērtēju civilizācijas priekšrocības", bet piedzīvojums vēl tā īsti nav sācies. Drīz vien parādās Kamazs un mēs ceļam savas mantas kuzavā, kurā iekāpjot, tur jau esošā 30 cm biezā dubļu kārta mazliet šokē, jo biju gaidījis gludu dzelzs segumu.


Labāk kā ar kājām...

Mežonīgi kratoties un izmisīgi turoties pie bortiem braucam kādas minūtes divdesmit, bet varbūt laika izjūta bija zudusi. Braucām līdz vietai kur sniega kupena sniedzās pāri mašīnas jumtam (ceļš jau pirms tam bija izšķūrēts) un veicot izmisīgu lēcienu pāri kaut kādam pampakam mašīna uzkārās. Tas izskatījās pēc "proščaj roģina", jo buldozers atradās aizmugurē, bet tas piebrauca nesamazinot ātrumu un sāka Kamazu stumt un, protams, izstūma. Tā, lūk – nevienam šeit nav viegli. Kādu gabaliņu vēl tiekam vesti, bet tad klāt ir arī ceļa atzars uz Harbazu.

Uzmetuši visu plecos pačāpojam kādus metrus 200 un stājamies ceļa malā būvējam teltis, vāram vakariņas. Aleksejs un Oļa “aiziet uz Harbazu pie kurpnieka” un sašuj viņas zābaku. Visi izrubās kā spuldzītes un naktī drudžaini klabinot zobus gaida rītu.

2002. gada 1. maijs
Pirmais no telts lien laukā Aleksejs – viņš paņem vienu sasalušu zeķi un uzvelk, to pašu viņš dara ar otru, uz sasalušajām zeķēm viņš uzvelk sasalušus zābakus un paņēmis sasalušas bikses viņš tās atstutē pret mugursomu cerībā, ka vismaz tā tās atkusīs. Mani komentāri, ka šāda cilvēka rīcība kalnos liecina par to, ka viņam līdzi ir pārāk daudz drēbju, Alekseju nesamulsina, arī mani zābaki ir sasaluši, bet tikai zābaki, jo pārējās visas drēbes man ir mugurā. Viņš saka, ka viss ir normāli, savukārt Ģima saka, ka viņš savu zābaku nesasalšanu esot uzticējis Oļai, kura tos pa nakti turot sev zem galvas.

Pabrokastojuši un sakrāmējušies pirmie iziet Aleksejs un Raimonds, tā arī es viņus vairs nesatieku līdz pašam Harbazam. Izejam arī mēs ar Ģimu un Oļu. Aiz līkuma atklājas lielisks skats uz Elbrusu, tādēļ Ģima taisa lielo filmēšanu. Man velkot laivu paliek tās žēl, jo sniegs jau ir beidzies un tā izmisusi šļūc pa akmeņiem, cenšos to vilkt vairāk pa zāli. Ceļš diezgan strauji ved lejup, tas ir ūdens straumju izvagots dažviet pat metru dziļās vagās un gravās, laivai labāk patīk šļūkt pa tām, tāpēc ņemu to un uzsienu uz mugursomas. Ir skaidrs, ka nākamais pampaks aizsegs skatu uz Elbrusu, tāpēc nometis paunas un parpalas eju fotografēt, pa to laiku garām paiet Ģima un Oļa.


Kajaka ciešanas

Ir iestājies jauks silts laiciņš, svaigi smaržo ceļmalā plaukstošie bērzi, iet ir pavisam viegli, nemaz nevar salīdzināt ar sasodīto taigu, kur taku aizšķērso sagāzti koku stumbri tādā augstumā, ka ne pāri pārkāpt, un ne pa apakšu izlīst, ar katru soli ko speru, tuvojos Harbazam. Klāt arī pēdējais serpentīna līkums, Ģima un Aleksejs ir atnākuši pretī pavēstīt priecīgo vēsti un paņem kādu drusciņu no paunām.

Upes krastā visiem uznāk sūrākā vēlme pēc atsvaidzinošām peldēm, un tiek mazgāts viss pēc kārtas – mutes, zobi, rokas, kājas... Rūdītākie grupas biedri pat iemērcās pilnā augumā. Vienīgi Raimuļa ir kaut kur pazudis, it kā esot devies pretī mums pa sev vien zināmu taciņu. Viņš ierodas pēc krietna laika...

Beidzoties šim atslābinājuma brīdim iestājas pārgājiena nākamais posms – pakošanās, paunošanās, un katamarānu būvniecība. Tā kā mans kajaks nav jābūvē un mantas čik-čirik esmu iepakojis hermētiskajos maisos, man tiek uzticēta pusdienu gatavošana. Cilvēciskais slinkums gūst virsroku un es ņemu katlus, pannas, cepeškrāsnis un grillus padusē, eju uz vietu kur sausā zālē palu straumes sanesušas sausus kociņus un žagariņus. Iesmeļu ūdeni katlos, uguns iekuras it viegli, mēģinu uzkonstruēt kur uzkarināt katlus, bet nekas prātīgs nesanāk.

Pačakarējies gan šā, gan tā, beigās katlus uzkarinu uz kādreiz bijušas ceļa caurtekas groda armatūras, ko sausajā zāle iepriekš nepamanīju. Secinu, ka tā tik ir lieliska konstrukcija. Ar cirvja palīdzību pārceļu jau iepriekš iekurtos sprunguļus – rezultāts ir momentāns – sausā zāle aizdegas un vēja dzīta virzās uz vietu kur upes krastā izmētātas mūsu mantas un tiek būvēti katamarāni. Jūtu, ka labi nebūs un ne Glābējkomandu, ne Kaukāza uguns dzēsējus neizsaukšu, tāpēc pielieku visas pūles, lai notiekošo nepārvērstu par vispārēju katastrofu, lai gan sena ūdenstūristu gudrība lēš, ka vairāk par šo ieleju nenodegs. Man tas izdodas, arī grupas biedri to ir atzinīgi novērtējuši – uzfilmējot un novērtējot, kā tiek uzturēta nometnes ugunsdrošība. Pabeidzis cīniņu ar ļaunajām liesmām pievēršos ēdiena gatavošanai. Izrādās, kamēr tēloju ugunsdzēsēju, ūdens ir uzvārījies un varu saukt visus pusdienās. Protams, esmu paņēmis nepareizo "pakeķik razkladki". A man "pofig". Visi ēd un visiem vēderi pilni.

Pēc maltītes mēs atsākam katamarānu būvi. Es palīdzu Muļam un mums rodas "štuks", ka tēja bez spirta nav garšīga. Tāpēc Muļa pakonsultējies ar Ģimu iejauc gan tēju, gan šņabi. Šņabis paliek nostāvēties un sakosties, bet no "tējas" pudeles var veldzēties uzreiz. Pēc pāris šādiem atspirdzinājumiem (atspirdzinājāmies mēs tikai ar Muļu) Ģima kļūst aizdomīgs un atklāj mūsu konspirāciju. Aleksejs pavaicājis vai man tuvākajās divās stundās cirvis nebūs vajadzīgs aiziet kalnos gāzt mežu, un atgriežas tik tiešām pēc divām stundām ar izcili līku kārklu mietu klēpi. Tad mēs sanesam malku.

Katamarāni gatavi, malka sanesta, tents uzstiepts, varam sākt gatavot vakariņas. Ilgi mēģinu večiem ieskaidrot, kas ir tagans. Beigās nākas to parādīt. Iekārtojos uz tepiķīša zem tenta un atspiedies pret laivu izbaudu vakara burvību, kuru iztraucē Ģima aicinot sazāģēt malku. Tā jau es domāju, ka pārāk liela iniciatīva ne pie kā laba nenoved – rezultāts ir tāds, ka uz pirksta ir jāliek plāksteris un jādezinficē brūce organismu skalojot iekšķīgi...

2002. gada 2. maijs
Rīts pēc Darba svētkiem aust drēgns un dūmakains, kaut arī guļu 2m atstatu no telts, nedzirdu Ģimas skandēto ķīniešu darba ļaužu dziesmiņu, tādēļ vēl kādu laiku uzturos silta guļammaisa apskāvienos. Viss ir iegājis ritmā, kad uguns ir iekurts un atskanējusi komanda – "miski na bazu", individuālā rosība ap savām lietām tiek atlikta malā. Ieturoties vienojamies par braukšanas un mantu lejup gādāšanas taktiku. Pa priekšu gar upi tiks nestas mantas, tad šo pašu gabalu brauksim vai pludināsim laivas. Neraugoties uz nežēlīgo režīmu, kuru par katru cenu grib uzturēt Ģima, pirmo reisu ar mantām uztaisām tikai tad, kad saule pilnīgi iespīdējusi Harbaza upes ielejas līkumā un sākusi pamatīgi karsēt. Šo apstākļu mudināts Muļa brauc diezgan atkailināts. Mēs pārējie it kā svīstam.

Ar prikoliem uz ūdens mums ir okei. Pirmo krāci uz Harbaza es braucu, bet gudrāk to būtu bijis apnest, jo akmeņu ir vairāk nekā ūdens, bet tā spiediens pamatīgs. Palīdzu apnest "Sarauj Latvija". Tad atkal stiepjam mantas – vietām aiza kļūst šaura un nākas bradāt pa upi vai ķepuroties pa stāvām krasta nogāzēm spraucoties caur krūmiem, bet uz priekšu virzāmies it naski.

Nonākuši pie pirmā ūdenskrituma ar divām pakāpēm visi nolemj braukt, kaut arī akmeņu ir pietiekoši un to nekādi nevar saukt par ūdenskrituma lekšanu, bet gan par akmeņu stumdīšanu. Nu ko lai dara – jāskatās kā labāk un viss būs čiki, saka Ģima un brauc.


Apnesiens

Tad braucu es un pēc kāda laiciņa, kad operators ieņēmis savu vietu arī Oļa un Muļa. Visi ir ļoti priecīgi, bet prieku sačakarē lietus un tas, ka būs jāapnes otrais ūdenskritums. Sākumā es pat gribu braukt, bet palīdzējis apnest katamarānus un mantas man šis šķērslis šķiet pārāk akmeņains, lai tajā brauktu iekšā, un pats pārāk noguris. Man tas atgādina kaut kādu Alaras ūdenskrituma un Frijas vidusdaļas kopojumu. Kuļamies tālāk iepriekšējā stilā – sākumā nesam somas, bet ejot pa kreiso krastu atduramies klintī (kā vēlāk pārliecinājāmies vietējie "aksakali" mierīgi pa tām pārvietojas). Izdomājam, ka mantas liksim uz katamarāniem no akmens, kas ir vienīgā vieta kur to var veikt.

Aleksejs un Ģima savāc visas somas un pārprāmē tās pretējā krastā, kur mēs visi drīz vien satiekamies. Lietus ir beidzies un uzspīd nedaudz saulīte, bet viņa laikam ir uzvilkusi pufaiku tāpēc īpaši silti nevienam nepaliek. Visi tā nojājušies pa krūmiem, akmeņiem un ūdeni, bet pusdienojuši neesam. Cik tālu līdz Malkai zina tikai Ģima, bet viņš to neatklāj, saka, ka atkal ir jāprāmējās uz pretējo pusi. Man šis pasākums nonācis līdz vienai brošai un tādēļ pierādu, ka ir iespējama ceļa turpināšana pa šo pašu krastu. Upē krituma šajā posmā vispār nav – vien akmeņainas sēres. Šo posmu katamarāni brauc ar pilnu kravu. Es jau kļūstu priecīgs, bet parādās Ģima un saka, ka esot jābeidz, jātaisa nometne, lai gan pulkstenis nav vairāk kā trīs. Kamēr es bakstos ap šo un to, veči jau sāk stiept katamarānus caur krūmiem un man nekas cits neatliek kā palīdzēt.

Pēkšņi mūs uzmanību piesaista no pretējā upes krasta krūmiem laukā lienošs vietējais "aksakals" – ar bisi un ar makšķeri. Pāri upei sabļaustāmies, un uzzinām, ka līdz Malkai ir palicis viens kilometrs (aborigēna izpratnē). "Aksakals" kādu mirkli veicina makšķerēšanu, bet kad parādās viņa čoms, abi pa stāvo klints sienu aizrāpo uz to pusi no kuras mēs atnācām. Es redzēju, ka viņi bija noķēruši dažas zivtiņas. Pārējie jau sākuši pārģērbšanos un veic diezgan nesekmīgu malkas meklēšanu, kad es attopos, ka mans kajaks atrodas iepriekšējā pitstopā, tādēļ naski metos to transportēt lejup, bet tā kā to staipīt pa krūmiem ir škrobe, braucu un būtu aizbraucis līdz Malkai.

Vakarā Ģima stāsta pasaku, kas ir noticis pirms diviem gadiem un cik melnais balzāms toreiz bijis garšīgs. Johaidī, atstiept uz šejieni melnā balzama pudeli nav knaps darbiņš. Pudele vēl joprojām tur stāvot atspiesta pret bērzu, ja nu vienīgi bērzs nav izskalots. Vēl Ģima rāda uz grotu, kas būtu apmeklējuma cienīga, bet visi ir pārlieku izbadējušies, tādēļ priekšroka tiek dota vieglai zupiņai, neilgai atpūtai, vakariņām pēc reglamenta un sešiem litriem auzu pārslu biezputras. Aleksejs aiziet gulēt pēc reglamentētajām vakariņām, tādēļ palaiž garām iespēju noklausīties pamācošu stāstu no Ģimas dzīves. Viņu papildina Oļa, iesperot tādus mītiskus tēlus kā Iļuha, Močevskis, un vienmēr izsalkušais Ablomonovs...

2002. gada 3. maijs
Šis rīts ir izņēmums, jo pirmais pieceļos es. Dodos izlūkot apkārtni. Izlūkgājiens ir veiksmīgs un es salasu kādu klēpīti malkas. Arī pārējie sāk staipīt savus kaulus un nodarboties ar rīta aktivitātēm. Un tiklīdz ir atskanējusi komanda "miski na bazu" es ar mežonīgu rēcienu metos kaujā ar putras kalniem. Brokastu laikā Aleksejs atzīstas, ka beidzot pa visu pārgājiena laiku ir kārtīgi izgulējies. Ne jau gulēt še esmu braucis – nodomāju un nevaru izšķirties cik cukura graudiņus likt tējā... Paēduši visi turpina bakstīties un kasīties, līdz drosmīgākie, ar kaujas saucieniem uz lūpām sāk ģērbt slapjos hidrokostīmus, kurus pat apsildīt ugunskurā nav iespējams tā paša iemesla dēļ, kura rezultātā nav sadegušas Oļas zeķes jo malka nometnes tuvumā vieni prauli.

Ģima iepriekšējā vakarā izstiepa metamā maisa virvi to metot cauri šaurai koka žāklei un tagad kādas n- reizes bez panākumiem to cenšas atbrīvot. Pirmais kā parasti apģērbies ir Aleksejs, bez jebkādām emocijām uzvelkot savu pilno hidru, kuru kā parasti viņš ir aiznesis žāvēties kāda puskilometra attālumā no nometnes. Visizteiksmīgākais apģērbšanās priekšnesums izdodas Oļai, Muļa uzvilcis daļu no hidrotērpa mēģina pārējos iesaistīt sumo cīņās ieņemot attiecīgu pamatstāju zem tenta. Pēc apģērbšanās visi dziļdomīgi stāvam upes krastā un vērojam, kā Ģima paņēmis mugursomu mēģina forsēt upi. Viņš iebridis tik dziļi, lai netiktu saslapinātas noberztās mantas un sapratis, ka viņa iniciatīva negūst atbalstu no grupas pārējās daļas, rāpjas atpakaļ krastā. Nolemjam tomēr labāk upi forsēt ar laivām.

Tik tiešām vakar "aksakals" nav melojis un veikuši divus gājienus turp atpakaļ sasniedzam Malku. Es pēdējo posmu braucu, apnesot tikai trešo ūdenskritumu, kas patiesībā ir lielu akmeņu krāvums upē, starp kuriem upe krīt tā, ka uz to ir labāk skatīties nekā braukt... Drīz vien visi satiekamies pie pirmās krāces, kur notiek manu mantu sadale starp katamarānu "Dujet" un "Joma-Jo". Kādu brīdi izmisis skraidu no viena pie otra ar savu paunu sainīšiem. Kad atiramies no krasta uzspīd arī saulīte.

Pirmo krāci "Joma-Jo" veic, kamēr Aleksejs vēl liek kājas cilpās. Nofotografējis šo vēsturisko mirkli es arī metos putu un mutuļu vērpetē un kad atskatos redzu, ka katamarāni ir vēl aiz iepriekšējā līkuma, tā kā īpaša krimināla nav, tad vīlēju tik uz priekšu, kamēr upē parādās nepārskatāms posms.


Vietām var arī braukt

Piestāju pirms krāces uz akmeņainas sērītes kreisajā krastā, eju skatīties: nu priekš katamarāniem varētu būt – "gabaritnij ņeprohod iz za obļivņika". Man viss skaidrs - jābrauc krastā izlikt foto un video "drošināšanu". Katamarāni brauc uz akmens taisot pirueti. Viss ir čiki, saulīte spīd, upē ūdens šalc un es atkal atraujos līdz nākošajam nepārskatāmajam posmam. Piestāju labajā krastā, izlūkoju, eju atpakaļ pie laivas un gaidu pārējos. Sarunājam, ka arī šo krāci filmēsim un fotografēsim, pirmais braucu es, tad Ģima atstāj video un brauc lejā viņiem seko arī "Duets", bet viņi visi nezin kādēļ aiz krāces krastā viss nepiestāj, bet aizpiļī sūrāko gabalu uz priekšu...

Es nezinot ko darīt ar kameru, skrienu pa krastu viņiem pakaļ, bet viņi nezin kādu motīvu vadīti piestāj pretējā krastā (kreisajā) jau faktiski līkumā iegājuši krācē, “čalkojas na struje”, lai gan labajā krastā uz paša līkuma ir super atstraume. Sapratis, ka veči zina ko dara kuļos pa krūmiem un sūnām gar upes krāčaino posmu, katamarānieši pa pretējo krastu. Krāces beigās sarunājamies ar zīmēm un par cik kamera ir man esmu varu filmēt.

Pirmie brauc "Joma-Jo" paņemot ar rāmi visus akmeņu un beigās ielīmējoties klintī, jo Ģima Aleksejam pirms ielekšanas labā krasta atstraumē, aiz klints bluķa uz kura sēžu es un filmēju, izkliedz "ģerži kormu". Aleksejs dara visu kā saprot un māk, atskan Ģimas lamas un viņi pārtrauc airēt, kaut arī veči vēl nav atstraumē, Ģima sniedz ļoti vērtīgus padomus un lamājas tik ilgi, kamēr es viņu neapšļācu ar ūdeni. Ģima ir aizsvilies ne pa knapu. Pat izkāpis uz sauszemes viņš turpina savu monologu - kā pareizi airēt un saprast viņa komandas, kuras brīžiem nevienam nav līdz galam izprotamas. Atdodu kameru un dabūju vēju par to, ka to neesmu izslēdzis pirms metos līdz jostas vietai atstraumē, lai "Joma-Jo" izvilktu krastā.

Sarunājam, ka es iešu atpakaļ augšā pēc kajaka, pabraukšu gabaliņu, palīdzēšu "atčalkoties" Duetam un tad braukšu pats. Atceļā saēdos pērnās brūklenes un vēl pirms Oļa un Muļa ir atnākuši, esmu gatavs viņus "atčalkot". Bet viņi staigā pa krastu un meklē Oļas airi, Muļa stumda pa pakausi kasku un ar vārdiem, ka gan jau Ģima to ir savācis, ir gatavs iet tam pakaļ. Es ar to neesmu mierā un attapīgi Oļai iedodu rezerves airi, kas piesiets pie kaķa rāmja.

Kā viņi ir šeit piestājuši – "fig viņ zin". Lai "atčalkotos" un normāli ieietu krācē ir jāprāmējas pāri mēlei, bet tajā ir viens balons, kamēr otrs balons vēl ir pa pusei krastā. Duetu reāli mazgā nost. No sākuma gribam "kaķi" uzvilkt pret straumi, bet mēlē esošo balonu “pierok” un čiks mums sanāk, katamarāns ir ar mantām (nu ne jau ar tām!)...Ar Erkas cienīgiem uzmundrinājuma bļāvieniem par airēšanu un pieturot straumē esošo balonu es Duetu "atčalkoju" un viņi aiziet krācē "nosikami po struje". Mana kārta braukt, kamēr viss šis risinājās, sācies Kaukāziskais laiks - apmācies un sāk ne īpaši stipri līt. Nobraucu krāci ieskrienot pāris akmeņos, kaut arī meklēju kur dziļāks.

Esam piestājuši uz kreisā līkuma pēc krāces, Ģima škrobīgs šņorē nost visas mantas un saka, ka visa rāmja ģeometrija ir pagalam un, ka tālāk braukt nevarot. Ģima ar Alekseju veic "treņirovku" kā jāairē. Es arī domāju bišķi "pokolbasīties", bet laicīgi saprotu, ka nav ko lieki mērcēties un mēs stiepjam visu krastā un ierīkojam nometni. Šī ir pirmā un vienīgā reize kad tenta nostiepšanā nepiedalās Ģima un rezultāts mani ļoti apmierina. Līst smalks lietiņš. Dodamies pēc malkas un atstiepjam dažas sausas priedītes. Var redzēt, ka dzīve šeit nav viegla, jo priedes šeit ir vieni vienīgi savērpušies sveķeļi, kurus tikai ar īpašu izveicību ir iespējams saskaldīt, to arī demonstrē Muļa. Aleksejs pārģērbjoties demonstrē, kā braucamās bikses pārvēršas šortos. Pēc maltītes Aleksejs un Ģima iet remontēt katamarānu. Mani neoprēna cimdi ir galīgi izdiluši un es tos lāpu. Jau pirms pārgājiena gribēju tos izmest ārā un nopirkt jaunus, bet šūšanas darbnīcas darbinieks strādā ļoti cītīgi un drīz cimdi izskatās, ka izturēs vēl vienu sezonu.

Atnāk Ģima un Aleksejs, viņi tiek cienāti ar šņabi, Raimonds iejauc vēl vienu, šoreiz pudelē sabāžot arī dažus sagrieztus citronus, un kamēr dzira saēdās, mēs ar Muļu dodamies pastaigāties pa kalniem, patiesībā mans mērķis ir nofotografēt nometni no augšas un paskatīties, vai no aizas kores nevar redzēt lielos kalnus. Izrādās, ka Muļa ir pastaigā devies ar iešļūcenēm, bet tas viņu neattur no kalnos rāpšanās ar šādiem apaviem pa sasodīti nepiemērotām vietām...

Atgriezušies nometnē palūdzam Ģimu izstāstīt kādu pasaciņu un viņš no draiboksa izvelk priekšteču aprakstu par šo maršrutu. Un tas ir apmēram šāds – arī viņi ir sākuši savu ceļu no Harbaza, diezgan fiksi tikuši līdz Malkai. Sataisījuši divus četriniekus "kaķus" un jau pašā sākumā, daļu no vienas ekipāžas noskalo pirmajā krācē, otrs "kaķis" iet pakaļ un vienu no peldošajiem izzvejo. Otram ir kaut kāda plēsta brūce, kuru pats (dakteris būdams) arī apstrādā un uzliek šuves, bez tam viņiem ir nepieciešams pasmags katamarānu remonts. Nu ko dārgie kāzu viesi, mums tāda krimināla nav, mums ir citronu šņabis un pirmo reizi ugunskurs ar divmetrīgu liesmu, lai gan Ģima sākumā pret nometnē jau esošo priedes bluķīti bija visai kritisks – "drova sirije, oņi ņebudut goreķ".

Vakarā Ģima izstāsta, kā pagājušajā gadā viņš nodarbojies ar autostopu Irkutskas apkārtnē un nostopējis Moskviču, kuram braucot nolūzis gāzes pedālis, bet tas ticis salabots nakts laikā aizejot uz tuvējo ciemu, atrodot metinātāju, kaut kādu "ģaģu Feģu", kas vispār nav sapratis ne rīta, ne vakara un beigās pedālis ticis sametināts nevis uz leju, bet gan uz augšu, un tas "torčījis" šoferim starp kājām... Jā, Krievija... Tad vēl viņš stāsta, ka šī vieta saucoties "Bratskaja mogila" un ka pa sānu ieleju, pa kuru mēs ar Muļu neaizgājām, ir trīs kaut kādi čerepi, un Oļa saka, ka pagājušo reizi (pirms diviem gadiem) pie viņiem esot atnācis vietējais, kurš dzīvo pa kalniem un cienājis viņus ar vītinātu gaļu un zivīm un stāstījis briesmu lietas, tad vedis ekskursijā pa kalniem.

2002. gada 4. maijs
Mostamies, kā parasti saule mūsu nometni neapmirdz, jo ir ieslēpusies vienā mazā mazītiņā mākonītī un tas maita noklājis visas debesis. Līst smalks lietiņš. Brokastu un starta gatavošanās notiek bez īpašas ievērības cienīgiem notikumiem. Līstot smalkam lietutiņam mēs startējam. Šīs dienas sākumā pa upi veiktais posms man ļoti patīk, sevišķi krāce "Seši pakāpieni", kur katamarānus esam spiesti apnest, jo ir negabarīta spraugas, bet mazajam kajakam tīrā bauda - lieli buližņili abļivņiki, mēlītes ūdens mierīgs, ir dīķīši, ne īpaši stipras mucas.

Pēc šīs krāces ir absolūti mierīgs upes posms un ļoti plata ieleja, bet tad pēkšņi upei pagriežoties pa kreisi straumē stāv "mjortvij ļes" un vēl pēc simts metriem sākas pirmā "Seļevoj" krāce. Sākumā gandrīz tajā metos iekšā neizlūkojis, bet tad gan apdomājos un apstājos pie kreisā krastā atstraumē, kādus pārdesmit metrus no krāces sākuma. Pēc kāda laiciņa parādās un piestāj arī katamarāni – lieta skaidra, mantas jāapnes un jāapnes arī katamarāni. Par cik lielākais daudzums manu mantu ir pie Raimonda, tad palīdzu viņam pārvietot lielo oranžo draibegu, kuru nesam uz maiņām.


Autors

Arī ar katamarānu sanāk maza stīvēšanās, bet to nesam tikai līdz pus krācei, jo tālāk var braukt, kad mantas ir apnestas, drošināšana (video un foto) uzlikta, skrienu augšā, pa ceļam vēl izlūkojot krāci - visvairāk man nepatīk tās vidus posms, kur sala upes vidū aizsedz skatu uz labajā attekā notiekošo un izskatās, ka no labā krasta ir šķērsām pāri koks, bet tā īsti nevar saprast. Krāce iedalāma trijos posmos: sākums ar izteiktām mēlēm gar lielākiem akmeņiem, ar diezgan izteiksmīgu kritumu, tad seko posms ar saliņu, kur vairāk ūdens ir labajā attekā un tad posms ar pārgāznītēm, kuras ir jau ar distanci. Nu, bet, kas jādara, tas jādara - braucu pirmo posmu pa labo pusi, tad pirms saliņas esošajā atstraumē apstājos, cerībā, ka no šīs vietas varēs labāk redzēt kas tur ir ar to koku. Izrādās viss ir kārtībā, galvenā strūkla iet pa kādu pusotru metru platu spraugu un koka tur nav, vienīgi jātrāpa galvenajā straumē un jārīkojas fiksi, jo upe šeit ir labi ieskrējusies.

Metos straumē un tā mani sagrābj, krastā vairs tikai zib akmeņi, krūmi un koki, izrādās, ka esmu mazliet pārcenties ar centieniem irties uz kreiso pusi, nākas lēkt pāri vairākiem akmeņiem, bet visa nopietnības sajūta pazūd aiz šī posma ieraugot Alekseju. Viņš drošina, pēc otrā posma ieņēmis pozu kā otrā pasaules kara granātmetējs.

Tad es eju savākt foto un palīdzēt "atčalkoties" katamarāniem, kuri nobrauc atlikušo krāces daļu "nosikami po struje", bet tas saprotams pats par sevi, jo tie brauc bez bagāžas. Pēc krāces nobraukšanas atsākas uz mirkli piestājušais lietus, bet tas neattur mūs no tālākas upes bagarēšanas. Bagarēšana notiek vārda vistiešākajā nozīmē, jo visi ieperamies sēkļainās attekās, kam seko straujš līkums pa kreisi... Uz līkuma iekšējās malas ir akmeņaina sēre, uz kuras es piestāju, bet katamarāns – "Joma-Jo" iet tālāk neizlūkojis. Viņi ieiet cieši gar labo krastu, bet no labā krasta aiz sēres ir slīps koks kuru Aleksejs atvaira ar ķiveri, kura šo saskarsmi neiztur un ielūzt – vienkārši veca plastmasa, bet koks ir vēl viltīgāks, tas pamanās izraut arī labā balona korķi un viņi ir spiesti piestāt krastā. Krāci nobrauc arī "Dujet’s" un arī es.

Izrādās, ka šodien nav nevienam viegli, jo dārgie kāzu viesi nezin kur lai dabū pazaudēto balona korķi. Muļa, pastumdījis pa pakausi kasku saka, ka viņam varētu būt krājumi, bet tie atrodas oranžajā maisā ieliktajā mugursomā, kas arī ir iepakota nemirkstošā maisā un protams, pašas mugursomas apakšā. Viss ir čiki. "Joma-Jo" piepūsts, Duetam "germo upakovka" atkal sapakota un uzsieta - braucam. Upe atkal kļūst platāka mierīgāka un pēc kāda mirkļa spējā labā pagriezienā tā iešaujas aizā. Pirms aizas kreisajā krastā ir plaša akmeņaina sēre un pēc sēres ir pieteka, mēs apstājamies uz sēres un ejam izlūkot, kas notiek aizā, ūdens līmenis ir pietiekoši zems un vietās, kur klintis slienās stāvus no ūdens, var izbrist, aiza pēc ieejas paliek platāka. Tur ir divas izteiktas krāces ieejā un vidusposmā, niknākā ir vidusposmā ar baigāko kanalizāciju gar lieliem akmeņiem.

Apskatījuši krāces, uzlienam diezgan stāvā un augstā krastā un atrodam aizpērno nometnes vietu. No šejienes toreiz viņi bija gājuši prom, jo esot bijis ļoti liels ūdens un nav bijusi pietiekoši stipra grupa. Vecajā nometnes vietā atrodas divi pāri vecie "voģenije korki", vecs džemperis un kaudze ar alumīnija trubiņām. Ģima priecīgs par atrastajām Iļuhas "korkām" uzreiz tās uzmauc kājās, arī Muļa stīvē kājās otru pāri paskaidrodams, ka esošās viņš jau no kaut kāda mistiska "Kutsajoki" nēsājot...

Ieturējuši perekusu un pārvarējuši slinkumu izlūkojam aizu no augšas atgriežoties pie tās ieejas...

Tā kā braucu pirmais, man tomēr interesē vai visi foto –video drošinātāji ir savās vietās, tādēļ rādu, vai viss ir OK. Oļa neko nesaprot, viņa ir vienīgā manā redzes lokā, viņa grozās un bolās kamerā, es noskaities parādu ko par viņu domāju un eju braukt. Viss baigi rullē un vienā vēja pūtienā un šļakatu murskulī esmu lejā. Tad aiziet braukt Ģima un Aleksejs, viņi mēģina aizstumt pāris akmeņus, bet tas diez ko labi nepaodās... Aizas sūdīgāko krāces gabalu katamarānus apnesam, jo kanalizācija starp buližņikiem izskatās viltīgāka par mums, es dodos to braukt. Paskatījies, ka pa labi nemaz tik labi tomēr nav, līdz viltīgajai vietai vālēju pa labo pusi, tad metos kanalizācijā, kas patiesībā nemaz tik viltīga nav un pēc tās zaudēju uzmanību un tad seko viena un uzreiz otra muciņa, pirmajā kārtīgi aizlej acis un otrā iekrītu bez ātrumam, bet tā mani slinki apviļājusi izlaiž pa kreiso pusi...

Līdz vakaram vēl ļoti ilgi tādēļ atstājot Olgu par dežurantu nometnē ejam izlūkot upi. "Baļšova kriminala – ņet", bet ir jāskatās kā labāk. Krāces iet nepārtraukti, bet ko gan var novērtēt no tāda attāluma, brauks tad jau jutīs. Ejam pārsvarā pa kaut kādu terasi un trajektoriju var izvēlēties ļoti labi. Vispār viss ir čiki. Saēdamies meža ķiplokus un kad apnicis iet tālāk, ejam atpakaļ. Nometnē visi sakrītam dažādās pozās ap ugunskuru un Ģima sāk stāstīt par piedzīvojumiem, kas risinājušies pirms diviem gadiem – cik toreiz bijis liels ūdens, cik mežonīga bijusi upe un kādā krāsā tas bijis. Tā kā šī vakara programma ir neskaidra, jo krājumi teju teju beigsies, mēs ar Muļu esam noskaņoti tos iznīcināt pilnībā... Nakts paiet kā murgs – kāds nepārtraukti vazājās savu nepieciešamību vadīts, pūš tā kā vējš, tad vēl līst slīps lietus, bet nakts zem tenta ir silta...

2002. gada 5. maijs
Rīts kā parasti sākās ar draudzīgās Ķīnas Tautas Republikas darbaļaužu dziesmiņu ar piedziedājumu – uņ-ņa-ņņā. Tas nozīmē tikai vienu - Ģima ir augšā, un lai apliecinātu savu rosību viņš sāk skaldīt malku, bet es, lai pierādītu šādas rīcības bezatbildību atvaļinājuma laikā, cenšos pierādīt savu slinkumu ar izmisīgiem centieniem saglabāt rīta snaudienu. Tas neizdodas pilnīgi nekādā mērā.

Apkārtējo neciešamās aktivitātes ietekmē ceļos arī es, un tas ir tikai tāpēc, ka ir atskanējusi komanda – "miski na bazu". Brokastis paēduši, mantas sapakojuši un sametuši ugunskurā visas vecās kedas, ejam draudzīgā uzbraucienā upei. Laiku par siltu un dienvidniecisku nosaukt nekādā gadījumā nevar un pirmajam mērkties upē man negribas, tādēļ piedāvājos vismaz paskatīties kā katamarāni iesāk slapjās atrakcijas – man tās ir vēl slapjākas kā viņiem. Vienā elpas vilcienā, ja neņem vērā vienu upes posmu ar akmeņu sēri, vairākām nejēdzīgām attekām, un krūmu sagāzumiem, kurā "Duets" mazliet pastīvējās, nobraucam vakar vakarā izlūkoto upes posmu.

Visu laiku braucu aiz katamarāniem, dažās vietās tomēr izkāpjam un paskatāmies kas ir tālāk un secinājuši, ka "boļšova kriminala ņet" rullējam tālāk, līdz pirms kāda strauja labā pagrieziena upes posmā ar labu kritumu un bezjēdzīgi izsvaidītiem akmeņiem, dārgie kāzu viesi, tas ir abi katamarāni ir nolēmuši taranēt vienu un to pašu akmeni vienlaicīgi. Sadursmi es novēroju jau no droša attāluma stāvot krastā ar metamo maisiņu rokās, bet es varu tikai nervozi lēkāt, cenšoties neko nepalaist garām no upē notiekošā. Ģima, kas sēž uz katamarāna, kurš ir visniknāk uznesies akmenim, dod komandu Oļai, kas sēž uz mazāk akmeņos iestrēgušā katamarāna: "Tolkņi". Oļa arī "tolknula" un rezultāts bija pārsteidzošs –"Duets" aiziet pa krāci lejā, mēģinot pēc iespējas mazāk taisīt piruetes ap akmeņiem, bet ekipāžas pārsteigums ir vēl lielāks kad viņu katamarāns jau sēž uz nākamā akmens straumes vidū, jau aiz līkuma. Šajā pat laikā Ģima un Aleksejs arī gatavojas laisties straumē, bet labi ka viņi ievēro manu izmisīgo žestu neairēt un paliek sēžot uz akmens pažāvēt airus. Tikām Raimonds un Oļa ir uzrāpušies uz akmens un Muļa dziļdomīgi stumdīdams pa pakausi ķiveri apcer esošo situāciju...

Mēs visi esam noilgojušies pēc asām izjūtām un, lai tās tik tiešām rastos īpaši labas, no "Dueta" katamarāna nokrīt sasodītais sarkanais metamais maisiņš un visa virve izritinās straumē. Es apstulbumā satveru galvu, bet mūsu jauktā ekipāža atsvabinājusi katamarānu no akmens važām atdodas straumes vilinājumam un pazūd aiz līkuma cēli airējot, nemaz nenojaušot, ka viņiem pakaļ velkas vismaz trīsdesmit metrus gara virve, slinki stiepjoties pāri akmeņiem. Jāpiezīmē, ka otrs virves gals ir cieši piesiets pie katamarāna rāmja un tādēļ es nemaz neapsveru gadījumu, kas notiktu ja virves peldošais gals iestrēgtu starp akmeņiem. Ģima redzot mani saķeram galvu saprot, ka nu ir laiks arī viņam beigt airus žāvēt un laisties tik pa straumi uz leju, protams, arī viņi neskatās uz maniem izmisīgajiem centieniem ar zīmēm parādīt, ka tur, kur viņi brauc, ir viņu liktenīgais akmens, bet viņi ar šķērsli tiek galā uztaisot strauju pirueti un pazūd aiz līkuma.

Es metos skriešus atpakaļ pie savas laivas un viltīgi manevrēdams braucu skatīties, kas notiek aiz līkuma, pāris burbuļos muti nomazgā un piešļāc acis satrakotās viļņu vērpetes, bet man izdodas saskatīt arī to, ka Raimonds stāv krastā un gluži kā vecītis no pasakas par zelta zivtiņu velk starp akmeņiem iestrēgušo virvi. Ir dzirdēti un piedzīvoti visādi gadījumi par šādām situācijām, bet nebiju gaidījis, ka pašam būs ar kaut ko tādu jāsastopas. Izbraucu pa virves apakšu tuvu krastam un piestāju atstraumē. Izrādās, virve pēc izritināšanās nav pamanīta ilgu laiku, un labi vien ir, būtu tikai novērsusi braucēju uzmanību, bet kad "Dujet" gribējis stāt krastā, virve beidzot ieķērusies, labi, ka atstraume bija liela un sekla. Visa uzmanība ir pievērsta problēmai, kā atsvabināt striķi no ūdens un akmeņu skavām. Mēģinām gan tā gan šitā, es ierosinu nogriezt cik ir, un visu aizmirst, bet Aleksejs saka, ka vajag vilkt no augstākas vietas (t.i. no pretstraumes puses) un viņam tas arī izdodas.

Nākamā krācīte ir ar vairāk vai mazāk izteiktām pārgāznēm. Arī šo mēs filmējam. Vareni priecīgi par paveikto, dragājam tālāk, bet ne cik tālu viss netiekam, atduramies kā vējš pret mietu, pret krāci "Seļevoj Nr. 3". Apstājamies lēzenā kreisā krasta ārējā līkumā uz sērītes pirms labā krasta pietekas un ejam izlūkot. Paskatoties pirmos 20 krāces metrus šķiet ka šo varēs braukt, bet nākamie 20m ir tādi paši kā pirmie 20 un tad vēl tādi paši 50, tad vēl 30 un tad kādi 150 vispārīgas kanalizācijas, kur gadījumā, ja būtu jāceļas (jātaisa eskimo rooll) to darīt nebūtu vajadzīgs, jo domas par šādu rīcību un "ko es vispār šeit daru" atšķiltu daudz asinskāru, asu akmeņu. Apnesiens arī šeit nav nekāds cukurs – 1km pa nobirām, tad pa stāvu krauju augšā un tad tas pats lejā un esam uz akmeņainas saliņas.

Ejam pakaļ katamarāniem. Ģima piedāvā Oļai iepriekšējo daudzo kopīgi nobraukto kilometru vārdā izmēģināt laimi nobraucot krāces lejas posmu. Saliekam drošināšanu un operatoru, un viņi sāk rullēt pirmā pārgāzē, katamarāns aizķeras aiz akmeņiem un atlikušo krāces daļu viņi paņem atmuguriski, par ko izbrīnā "pamočī" garām "čalkai" uz saliņas. Viņi piestāj kādu gabaliņu aiz stāvas klints sienas. Atpakaļ ceļš uz saliņu izskatās nogriezts. Izmisuma mirkli slāpē pašaizliedzīga Ģimas rīcība atbrienot līdz krūtīm pa upi, gar klintīm atpakaļ uz saliņu. Visas mantas ir uz saliņas un transportam palicis tikai katamarāns "Sarauj Latvija", šis tad ir arī Muļas, Alekseja, Ģimas un visu mūsu sūdīgi piesieto mantu glābšanās plosts - "Noasa šķirsts". Viss tik tiešām noris veiksmīgi. Viss ir čiki! Nobraukuši sasienam mantas kā tām pienākas uz katra katamarāna, nobraucam vēl divas krāces un stājam krastā.

Protams, krasta rosība saistās pirmkārt ar tenta uzstiepšanu, katrs saķēris savu stūri, tentu staipa visādi, beigās tents ir iestiepts tādā augstumā, ka airi pa tā stūriem, kas domāti, lai to balstītu, patiesībā cēli karājās. Ģima sniedz padomus Oļai par telts uzsliešanu... Es dodos mazliet pakāpties, lai no augšas noknipsētu nometni un atgriežos laikā tieši uz banketu...Kā izrādās Ģimam šodien ir dzimšanas diena un viņš no somas izceļ šampanieti, konjaku, sarkanos ikrus, kartupeļu biezeni un tad seko sūrākais kodiens, kura kulminācijā Aleksejs uzsauc tostu par mums – cilvēkiem (rebjata), kas sastopoties ar šķēršļiem ar azartu tos pārdzīvo. Šim vakaram Ģima, ir pietaupījis sekojošu stāstu – par to kā noticis brauciens ar busiņu uz Maskavu un kā tam pārlūzusi degvielas padeves caurulīte, un kā parasti ir izlīdzējis ceļmalas ciemata metinātājs, kurš parakājoties metāllūžņu kaudzē atradis nepieciešamos materiālus remontam ar paštaisītu elektrometināmo stundas laikā uzmeistarojis visu nepieciešamo, un kad par darbu viņam gribējuši samaksāt, tvēris pēc kurbuļa un visus iztrenkājis - atradušies te viņam "fraieri"...

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv