Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Piekraste – nepabeigtais ceļojums

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Arhīvs: 2003. gads, Rīga

Šis ir jau sen iecerēts, izsapņots un daudzreiz atlikts ceļojums. Pareizāk – ceļojuma aizsākums. Baltijas jūras krasts. Šoreiz – tikai Latvijas teritorijā, no Lietuvas – Latvijas robežas Kurzemes tālākajā dienvidrietumu galā, līdz pat Latvijas – Igaunijas robežai nedaudz virs Ainažiem. Latvijas jūras piekraste no Lietuvas līdz Igaunijai stiepjas aptuveni piecu simtu kilometru garumā.

Kādreiz domājām to veikt ar velosipēdiem un kājām, bet šīs vasaras gatavošanās piedzīvojumu sacīkstēm "Endurance Quest 2003" Somijā ieviesa šajā plānā pamatīgas izmaiņas - esam sākuši apgūt arī laivošanu ar jūras kajakiem. Tāpēc plānots piekrasti skatīt nu jau no dažādākiem skatu punktiem: gan kā kājām gājējiem, ejot gar jūras krastu, gan pāri velosipēda stūrei, braucot pa liedagu un jūrai tuvākajiem ceļiem, gan arī no jūras kajaka, šūpojoties Baltijas jūras un Rīgas jūras līča līganajos viļņos. 160 kilometri pa jūru, 275 kilometri ar velosipēdu, 75 kilometri kājām... Vai šo ceļu iespējams veikt trijās dienās? Mēs vēlamies atrast atbildi uz šo jautājumu. Ne jau lai kādam ko pierādītu. Paši priekš sevis. Ar šādu ieceri, ar diviem Campo jūras kajakiem uz mašīnas jumta, ar diviem Merida velosipēdiem mašīnas salonā, krietnu devu Maxim sporta pārtikas somās un apņēmības pilni pirmdienas pēcpusdienā izbraucam no Rīgas.

Laika prognoze nav iepriecinoša, tuvākās dienas tiek solītas ar ļoti nepastāvīgu laiku, brāzmainu vēju un lietu. Bet tas mūs neaizkavē. Vēlamies pārbaudīt ne tikai iespēju realizēt šādu ieceri, bet arī paši sevi, jo gan man, gan Guntaram, ar ko kopā esam devušies ceļā, tuvākajā laikā ieplānoti vēl nopietnāki pārbaudījumi – Guntars ar saviem komandas biedriem iecerējis startēt piedzīvojumu sacīkstēs "Eko Maratonas" Lietuvā, savukārt es, komandas "VX Team" sastāvā septembra vidū vēlos doties uz piedzīvojumu sacīkstēm "Terra Incognita Adventure race 2003" Horvātijā, kurās mūs gaida piecu dienu pārbaudījumi gan uz zemes, gan jūrā, gan upēs, gan kalnos... Bet patreiz vēl esam Kurzemē. Nakti pārguļam Papē. Ceļamies pirms pieciem, ēdam brokastis un ar mašīnu dodamies Lietuvas robežas virzienā, uz Nidu. No tumši melnzilajiem mākoņiem līņā smalks lietus. Pirms robežkontroles punkta nogriežamies jūras virzienā, un pa pielijušiem zemes ceļiem, mašīnas starmešiem aptaustot ceļa malas, izbraucot cauri vairāku māju pagalmiem, apstājamies nelielā laukumiņā pie kāpas. Izkāpjot no mašīnas, izjūtam jūras vēja skarbo pieskārienu.



Lai arī laivošana ar jūras kajakiem mums vairs nav sveša, tomēr jau no pirmā skatiena uz vēl rīta gaismas neskarto jūru, sākam izjust respektu pret šo dabas spēku. Piekrastes bangas ir iespaidīgas! Tomēr ceram tām veiksmīgi izlauzties cauri uz mierīgāku ūdeni, dažus simtus metru no krasta, kur viļņi ir lieli, bet vēl neplīst baltajās putojošajās bangās. Iepakojam mantas no Campo laivu nomas laipni atvēlēto divu vienvietīgo jūras kajaku bagāžas nodalījumos, uzvelkam hidrotērpus, glābšanas vestes, un uz ūdens līnijas sēžamies laivās. Jau pirmie viļņi, satverot laivas purnu, cenšas mūs izmest atpakaļ uz sauszemes, tomēr ar visu spēku airējot turamies pretī. Nākošie balti mutuļojošie viļņi, nolejot mūs ar sāļo jūras ūdeni, cenšas mūs vest pie prāta un likt atsacīties no šīs ieceres. Tomēr esam spītīgi. Jau pēc dažām minūtēm esam pāris simtus metru no krasta, un varam uzsākt virziena maiņu, jo esam iecerējuši doties paralēli krastam Liepājas virzienā. Viļņu augstums ir iespaidīgs, brīžiem tie aizsedz skatu uz krastu, brīžiem paceļ mūs virs sevis, lai atkal spēji aizrautu lejup.



Austrumu pusē nedaudz paveras mākoņi un cauri tiem izlaužas rīta saules sarkanīgi oranžie stari. Laivas sarkanais klājs, viļņu šļakatu apskalots iekrāsojas vēl spilgtāks uz zili pelēkās mākoņu un jūras pamales fona. Airējam kādus piecdesmit metrus viens no otra, ik pa brīdim uzmetot skatienu viens otram. No ziemeļiem strauji tuvojās milzīgs tumšs mākonis, pēc piecām minūtēm tas jau aizsedz visu pamali, sāk celties pamatīgs pretvējš. Līdzi tam, jau pēc brīža aizvien pieņemoties spēkā jūru sāk kapāt spēcīgas lietus šaltis. Vienu brīdi liekas, ka sākoties lietum jūras viļņi nedaudz pierimst, bet jau pēc pāris minūtēm mūs sasniedz aizvien augstāki viļņi, kas aizvien biežāk un biežāk plīst baltajās putu bangās arī šeit vairākus simtus metru no krasta. Vējš kļūst tik spēcīgs, ka airēšana vairs nav lietderīga – vējš mūs pūš atpakaļ. Pārbļaudami vēju un viļņus, pieņemam lēmumu iet krastā.

Sagriežam kajakus pret krastu un airējam krasta virzienā. Šis ir grūtākais manevrs ar jūras kajaku, jo viļņi paceļ laivu un tā sērfojot lielā ātrumā slīd uz krastu. Ja laivu neizdodas noturēt perpendikulāri vilnim, tas vienā mirklī sagriež laivu nedaudz sānis, un ar bangas krītošo mutuli norok kajaka asti un sānus. Tajā mirklī tu esi jau zem ūdens... Man šajā reizē veiksmīgi izdodas izvairīties no peldes sabangotajā piekrastes ūdenī, un kajaka purns ar lielu ātrumu tiek izgrūsts krasta smilšainajā sērē. Atskatos uz Guntaru, kas tieši tajā brīdī kopā ar mutuļojošu vilni šķērso pirmo sēkli. Laiva sagriežas, virs ūdens pazib laivas baltais dibens, Guntara airis. Pēc mirkļa iznirst arī Guntars. Viņa cepurīte tiek ziedota jūrai...

Patveramies aizvējā piekrastes meldros. Pēc piecām minūtēm spēcīgā vēja brāzma nedaudz pierimst. Nolemjam doties atpakaļ jūrā. Esam pārsteigti par šādu laiku, jo laika prognozi klausoties, bijām nedaudz citā izpratnē par iespējamo laika apstākļu pasliktināšanos. Airējam vēl nepilnu stundu, līdz tālumā parādās Papes bāka un mols. Nolemjam apiet molu un iet krastā pie bākas. Pietuvojoties molam redzam, ar kādu spēku viļņi triecās pret ūdens nomelninātajiem baļķu pāļiem. Airējam starp molu un nelielu atsevišķi, metrus trīsdesmit tālāk stāvošu mola daļu. Šajā vietā viļņi maina savu virzienu un nu esam spiesti izvairīties no viļņiem, kas draudoši tuvojas brīžiem pat krusteniski. Mola pārrāvumā izveidojusies tāda kā straume, kas laivas nes atpakaļ un vienlaicīgi arī cenšas piespiest pie krastam tuvākās mola daļas. Mūsu sirdsdarbība paātrinās, iespējams ne tikai no spēka, ar kādu airējam... Pārsimts metrus aiz mola, kur viļņi vairs nav tik bīstami, sagriežam kajakus pret liedagu un ejam krastā. Šajā reizē peldēt nākas mums abiem, jo straujā dziļuma maiņa pie pirmā sēkļa šeit rada pamatīgas krasta bangas, kuras pārvarēt "sausām kājām" mums neizdodas. Slapji no galvas līdz kājām, jūras viļņu šņākoņas pavadīti, nesam laivas pāri asām zālēm noaugušajai smilšu kāpai.



Lai arī vairāk kā divu stundu laikā esam "nocīnījuši" tikai kādus desmit kilometrus, tomēr joprojām esam optimisma pilni. Esam gatavi mainīt savus plānus, turpināt ceļu ar velosipēdiem un kājām. Lai arī joprojām līst lietus, un mākoņi strauji skrien pa padebešiem, kaut kur virs mums tomēr virmo cerība, ka laika apstākļi varētu uz vakara pusi mainīties. Pārģērbjamies, sienam jūras kajakus uz automašīnas jumta, izceļam un saliekam braukšanas kārtībā velosipēdus. Šoreiz esam atteikušies no saviem ierastajiem, lai izmēģinātu divus jaunus Merida velosipēdus, kurus mums aizdeva Gandra velonomā. Atstājam automašīnu ar kajakiem mūsu "atbalsta grupai" – Verneram, un izripinām uz pielijuša zemes ceļa, kas vijas paralēli jūras krastam. Pēc kādiem desmit kilometriem tas izbeidzas vairāku māju pagalmos, un mums nākas taustīties pa pielijušā priežu meža takām. Vēl pēc dažiem kilometriem smilšainais ceļš strauji pagriežas uz austrumiem, nost no jūras un mēs esam spiesti izbraukt liedagā. Braukšana pa to iespējama, bet tikai turoties cieši pie viļņu apskalotās joslas, kur smiltis nav tik irdenas un velosipēda riepas negrimts tajās dziļi.

Pabraucam garām vietai, kur pārsimts metrus no krasta nogrimis kuģis. No tā virs ūdens redzams tikai kāds virsbūves fragments un viens masts. Lietus aizvien pieņemas spēkā un spēcīgā pretvēja dēļ meklējam patvērumu piekrastes mežā. Nesam velosipēdus augšu pa stāvo smilšu kāpu un stumjam pa tumšzaļo sūnu, līdz uzduramies kādam aizaugušam ceļam, kas iet paralēli jūrai. Kaut kur pie Jūrmalciema ieturam nelielu ēšanas pauzi. Rupjmaize ar cepeša gaļu, sporta dzēriens un Maxim enerģijas batoniņi jogurta glazūrā - saldajā... Sāk parādīties pirmās noguruma un pesimisma pazīmes, jo pēc nelielas atpūtas un ēšanas nu nemaz vairs negribas slieties kājās, kāpt uz velosipēda un doties tālāk. Īsu brīdi uzspīdējusī saule atkal paslēpjas aiz pelēkajiem mākoņiem un pēc brīža jau līst lietus. Labi, ka esam izvēlējušies velosipēdus ar dubļu sargiem, jo citādi mēs būtu ne tikai slapji, bet arī krietni dubļos līdz ausīm.

Pie Bernātiem izbraucam uz šosejas, kas līdz Liepājai iet paralēli jūras karstam tikai kādus trīs, četrus simtus metru no tās. Pusdienlaikā, kopā ar spožu sauli esam Liepājā. Pusdienojam nelielā kafejnīcā blakus Rožu laukumam. Jau pēc četrdesmit minūtēm atkal esam uz velosipēdiem un dodamies cauri Liepājas Karostai Ziemeļu fortu virzienā. Līst rudenīgi pelēks lietus. Līdz pat Akmeņragam mēģinām turēties uz kartē iezīmētā, jūrai tuvākā ceļa. Akmeņraga bākas pakājē nomainām velo apģērbu, tālāk esam iecerējuši doties kājām. Kā labvēlību izrādīdamas, debesis apskaidrojas un atkal spīd saule. Vismaz pārģērbties varam sausumā... Nelielu ceļa gabaliņu gājuši pa priežu mežu aiz kāpas, izejam jūras krastā. Šeit iešana ir līdzenāka, tikai nedaudz ieslīpi jāliek kājas un jāuzmanās no lielākajiem viļņiem, kas uzplūstot vēlas par varēm samērcēt tavas kājas. Vējš nedaudz mainījis virzienu un tagad pūš vairāk no rietumiem.



Pāri jūrai šurp steidzas milzīgi mākoņu vāli, no kuriem lejup stiepjas ieslīpas lietus joslas. Saulei izraujoties no mākoņu gūsta, visi jūras viļņi iemirdzas žilbinošā spožumā. Pēc pusstundas lietusgāzes baltās šaltis mūs piespiež meklēt patvērumu mežā. Milzu mākonis aizslīd pāri mums un pēc brīža jau atkal uzspīd saule. Šodien esam skatījuši neskaitāmas varavīksnes.

Aiz Pāvilostas atkal sēžamies uz velosipēdiem. Meklējot taisnākos ceļus, kas mūs vestu vistuvāk jūrai Jūrkalnes virzienā, pa vecā šaursliežu dzelzceļa uzbērumu izbraucam uz Grobiņas – Ventspils šosejas. Garām slīd piejūras ciemi, mājas, pļavas. Tur, pāri tai pļavai, zeme apraujas stāvā kraujā un lejā bango jūra... Esam kļuvuši nerunīgāki, minam pedāļus katrs savā nodabā apcerot tikai sev zināmo. Līdz ar nākošo spēcīgo lietus gāzienu patveramies Jūrkalnes krogā. Šī ir mūsu pēdējā pamatīgā atpūta pirms mūsu šīsdienas plānotā ceļa beigām – Ventspils. Sēžam pie kroga galda, ēdam karstu zupu un klausāmies radio. Laika prognoze rītdienai nav iepriecinoša – Kurzemes piekrastē tiek solīta vētra, ar lietu un vēja brāzmām līdz 28 metriem sekundē. Tas nozīmē, ka diez vai rīt varēsim savu ceļu turpināt. Līdz ar to, ka viļņi jūrā, salīdzinot ar šīs dienas rītu, nav mazinājušies, nevaram realizēt šodien plānotā ceļa posma nobraukšanu ar jūras kajakiem. Braucot tikai ar velosipēdiem mūsu sākotnējā iecere zaudē jēgu. Lai arī kā, tomēr esam apņēmības pilni vismaz šo dienu nobeigt, neatkāpjoties no iecerētā ceļa posma veikšanas – nakšņosim Ventspilī!

Vakara skaistākās krāsas nomaina pelēki lietus mākoņi. Arī uz lielā ceļa jūtams visai spēcīgs pretvējš, it sevišķi izbraucot no meža klajākās vietās. Pie Užavas, jau kādu brīdi braukuši pa tumšo vakara krēslu, izņemam no somām uz galvas stiprināmos lukturus, un nogriežamies uz grantētā ceļa, kas caur Cirspeni ved uz Ventspili. Aptuveni divdesmit kilometrus garais ceļš šķiet ļoti ilgs. Mēģinām izvairīties no trepjveida izdangājumiem un lielākajām peļķēm. Tumsā tas ne vienmēr izdodas. Jāuzmanās, lai kāds asāks uzsitiens neizsit no rokām stūri. Ceļa iztaisnotie posmi aizstiepjas lukturu gaismas staru kūlim neaizsniedzamā tālumā. Sāk nākt miegs un aizvien vairāk mūs pārņem aukstums. Apstājamies lai izņemtu no somas vēl kādu Maxim enerģijas batoniņu, ar cerību, ka ēšana un jauniegūtās kalorijas sasildīs mūs, kaut nedaudz uzlabos omu un aizdzīs miegu. Kādu laiku ēdot ejam, stumdami velosipēdus pie rokas. Tālumā parādās Ventspils pilsētu gaismu atspīdums mākoņos. Šodien kopā esam veikuši jau aptuveni 170 kilometrus. Vēl pāris kilometri un esam pilsētas kempingā. Duša (ārā līst). Sausas drēbes (lietus nedaudz pierimst). Nelielas vakariņas (ārā atkal gāž kā ar spaiņiem). Gulta (vēja brāzmas, lietus). Un sapņos – ceļojums pa piekrasti, līdz pat Ainažiem...



Lai arī kā, arī negatīva pieredze ir pieredze, uz kuras pamata mēs varam "būvēt" mūsu nākotnes projektus. Šī nelielā neveiksme mūs nav darījusi vājākus, tieši otrādi – esam apņēmības un "trakuma" pilni turpināt iesāktos un vēl tikai sapņos ieskicētos projektus. Liels paldies šajā reizē par atbalstu Agrim un Dainai no "Campo" par jūras kajakiem, Askoldam no "Gandra" par velosipēdiem, Jānim par iespēju uzturēt spēkus ar "Maxim" sporta pārtiku, kā arī Verneram, kas bija mūsu "atbalsta grupa"! Liels paldies arī Liepājas veļas mazgātuves meitenēm, kas "uzņēma uz borta" mūsu caurcaurēm slapjās jūras kajaku posma drēbes un palīdzēja tām kļūt sausām! Tiksimies kādā citā, cerams, ka veiksmīgākā un ne tik vētrainā piedzīvojumā!

Paldies par atbalstu un pretimnākšanu šī projekta realizācijā:
"Campo" par laivām (www.laivas.lv)
"Gandrs" par Merida velosipēdiem (www.gandrs.lv)
"Maxim" par sporta pārtiku (www.maxim.lv)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv