Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Kāpšana Provansā, bez majonēzes

Teksts: Arta Millere [ AUTORE?] & Jurģis Blumbergs [ AUTORS?]
Foto: Arta Millere, Jurģis Blumbergs un Kristaps Liepiņš
2006. gada decembris, Rīga

Pēc nepatīkamajiem notikumiem ar Ryanair patvaļīgo biļešu anulāciju uz Maroku, kurp plānojām doties, tikuši prom no NATO gaidās stresainās Rīgas, jau esot Frankfurtes (HHN) lidostā, lielā kompānija sadalījās trijās daļās, un katrs devās savā virzienā. Ar mērķi – paceļot un pakāpt klintīs.

Atvadoties no Marokas un Sardīnijas "iekarotājiem", nelielā, bet jaukā piecu cilvēku kompānijā šoreiz devāmies Marseļas virzienā. Lidmašīnai tuvojoties galamērķim, mākoņi kļuva arvien biezāki un biezāki, līdz, nolaižoties Marseļā, lietus jau gāza kā ar spaiņiem. Tas nedeva cerības, ka laiks te varētu uzlaboties un pat likās, ka par sauli un Vidusjūras siltumu nāksies aizmirst. Ar Tila un Kristapa gādību autonomā tika sameklēts piemērots auto, ar kuru varējām doties vēlamajā virzienā – ārā no lielpilsētas. Vēl Marseļas info centrā, ar izpalīdzīgās meitenes palīdzību tika iegūta nepieciešamā informācija un karte, ātrā ieskrējienā kāpēju veikalā iegādātas pāris maršrutu aprakstu grāmatiņas un varējām turpināt ceļu uz mazu piekrastes pilsētiņu Cassis. Vēlāk vakarā, nolūkojoties negaisā, klausoties vēja brāzmās un nikno piļu pakšķēšanā uz restorāna nojumes, vērojām tālumā izgaismotās jūras piekrastes klintis.



Lai arī cik nesimpātiska bija pirmā diena Provansā, tomēr nākamā diena jau pašā rīta agrumā mūs patīkami pārsteidza – neticami, bet spīdēja saule un varēja justies kā dienvidos. Gaisa temperatūra bija ap +20°C. Steidzīgi, gandrīz vai "drāžoties", traucāmies uz izvēlēto kāpšanas vietu, kas atrodas ~50 km no Vidusjūras piekrastes. Pēc mantu atstāšanas viesnīciņā, uzlīkumojām līdz Sainte Victoire klinšu masīvam, kas kādus metrus 400 paceļās pār pārējo ainavu kā tāda gaismas pils, un neļauj nomaldīties it nevienam kāpt gribētājam.



Spraucoties cauri mazo ozoliņu lielajām zīlēm, nokļuvām līdz pirmajam sektoram Les Cle’s du Royaume. Iemēģinājām spēkus, un klintis parādīja savu varenumu. Bet ne tikai klintis... arī tie, kas šos maršrutus kotējuši. Lielajā gādībā par to, lai kāpēji nepalaistos slinkumā, pat vienkāršs 5c izrādījās gana ciets rieksts. Maršruti bija ap 30 m gari, grūtība izpaudās visa maršruta garumā, ne vienā "grūtākajā solī" - atslēgas vietā, kā tas reizēm mēdz būt citur. Tumsa pienāca nemanot. Laiks doties uz bulanžēriju, supermarshe un veikaliņu, kurā var nodegustēt vietējo vīndaru produkciju un tīkamāko no tās iegādāt...


Zanda un Jurģis La Mouche de Le Grand Parcours sektorā

Nākošajā rītā devāmies uz citu sektoru - La Mouche de Le Grand Parcours. Šeit maršruti bija vēl garāki (līdz pat 50 m!), līdz ar to, ne par mata tiesu vieglāki (lai arī tikai Fr 5a – 5c+), kā arī tie bija tipiski franču stilā ekipēti – t.i. drošināšanas starpāķi atradās tālu viens no otra (4-5 m), un pirmā atsaite no zemes dažkārt bija 5–6 m augstumā. Vienam no šādiem maršrutam arī ticis atbilstošs nosaukums - Psycho d’elite.



Pēc kārtīgas "vingrošanas" visas dienas garumā (katram izkāpti vismaz 6-10 maršruti, viens otrs pat 2-3 reizes, jo bijām nolēmuši šodien spiest uz apjomu) dodamies pie miera, lai nākošajā rītā brauktu slaveno, gandrīz vai episkiem stāstiem apvīto, Eiropas lielāko kanjonu – Verdonu lūkoties. Lai kā arī baidāmies par to, ka tur varētu līt, par spīti visiem lietus piebūrējiem "šamaņiem", kas sūta brīdinošas īsziņas no Latvijas, tur spīdēja saule. Ātri ieņēmām vienīgo atvērto viesu māju, šķiet, visā apriņķī starp Aiguines un Les Salles du Verdon, un steidzāmies aptaustīt tuvākās Verdonas klintis – sektorā Grand Galetas. Pārsteidzošs bija klints materiāls – kaļķakmens ar daudzām pamatīgām diagonālām, dažkārt pat rombveida plaisām, kas tad arī bija vienīgās "aizķeres", pāri plāksnēm – tikai netverami mizeri.



Beidzot Jurģis izbaudīja, kā ir kārtīgi norauties ~27 m augstumā virs zemes (maršruts Annee d’eclipse 6a). Brīvs kritiens ~3 m. Emociju – krietni vairāk. Līdzības ar lēkšanu no tilta nesaskatīja. Lai arī no malas varētu likties, ka Kristaps vieglītiņām tipina pa klinti augšup, arī viņam tas nenācās viegli (it sevišķi vienīgajā šī sektora 6b+ L’embarras du choix (directe)). Kārtējo reizi franči lika par sevi manīt. Tomēr virvi krūmos uzreiz nemetām, vakarā vienīgajā apkārtnes krodziņā ieēdām spēcinošos Mozzarella salātiņus un plānojām rītdienas varoņdarbus.


Jurģis kritienā! Lai gan bildē tas izskatās ne tik labi, tomēr kritiens bija iespaidīgs.

Diemžēl nākošajā dienā saule no mums aizvērsās, atsūtot lietus un miglas mākoņus. Taču, neskatoties uz to, tika pieņemts lēmums doties ar auto apkārt kanjonam un arī pašā kanjonā lai izpētītu, kas tad tur ir tik īpašs, ka tas tiek dēvēts par Eiropas klinšu kāpēju Meku? Nostājoties 300 metrīgas un vairāk kā vertikālas Samsona kuluāra kraujas malā netālu no La Palud sajūties tikpat maziņš, kā debesīs lidojošie kalnu ērgļi, tomēr bez spārniem... Lai gan dažs labs Base Jumper no turienes lec kanjonā, kaut mirkli baudot brīvā lidojuma mirkli! Ērgļi droši vien tik noskatās – kādi neprašas – planēt vajag, nevis krist...!



Nobraucām no kanjona malas un sākām doties lejup pa kanjonu nelielā pastaigā. Mums par pārsteigumu, taka ieveda tunelī, kas aizvijās vairākus simtu metru garumā, vietām vien priecējot mūs ar tuneļa sienā izcirstiem logiem. Izejot no tuneļa, kur vien skats vērsās, visur kāpšanas maršruti, maršruti, maršruti... Dažos no tiem vēl aizvien karājās virves, atsaites. Lai gan inventārs uz klints vilināja, tomēr, šķiet, tikai retajam izdotos iegūt to savā īpašumā. Aplūkojām arī milzīgas rudas klints pārkares sektoru, kur, vairākus gadus atpakaļ, ar MAP tehnikas pielietošanu kāpis Kristaps. Šie maršruti lika mums pamatīgi atgāzt galvas (sienas pārkare šajā sektorā sasniedz pat 20 un vairāk metrus!), bet Kristapam tas uzvēdīja jaukas atmiņas par Francijā pavadītajiem alpīnisma instruktoru kursu laikiem. Par piemiņu un papildus motivācijai no šīs vietas paņēmām pāris dabisko aizķeru mūsu mājas sienai. Ejot atpakaļ gar upi, sasveicinājāmies ar bariņu vietējo aitu, kas neizpratnē uz mums nolūkojās: sezona taču beigusies? Apbraucām visu kanjonu, šķērsojot vienu Verdonas upes pieteku pa tiltu, kura augstums varētu būt vairāk kā 100 m. Īstā vieta, kur "pastiept" gumiju lecot, kā arī beiseriem. Jā, šī vieta ir ne tikai īsteno kāpēju talanta šūpulis!



Lai kā arī kanjons vilinātu ar savām sienām, izvēlējāmies piezemētāku nākamās dienas kāpšanas vietu – sektoru, kura ekipēšanā praktizējas vietējie skolēni - On Niva Vollon d’Estay. Te nu kārtējo reizi nācās pārliecināties, ka ne viss, kas ir pa spēkam čaklam franču skolēnam, ies no rokas Latvijas universitāšu absolventiem... Šis sektors bija vienīgais ar īsiem, 20 m maršrutiem, bet aizķeres tajos, šķiet, brīžiem bija radītas tikai bērnu rokām. Šajā sektorā arī pirmo reizi manījām pie klintīm piestiprinātas mākslīgās aizķeres, divas tādas bija arī 6c maršrutā Les Matres du temps, bet ja tādas nebūtu pieskrūvētas?! Pēcpusdienā aši, piedzīvojumu sacīkšu režīmā šortkatējot dziļu strauta ieleju un grūti caurejamu mežu, steidzāmies uz citu sektoru - Les Hauts - Vernis, kur rieta saulē tika iemēģināts franču 6c+ (La terreur en estafilade), bet bez mākslīgās aizķeres – viena vertikāla plaisa izteikti gludā plāksnē. Līdz ar tumsu Kristaps vēl steidzas izkāpt kādu 30 metrīgu klasiskas kamīntehnikas 6a (L’intel Leo).


Kristaps 6c maršrutā "Les Matres du temps"

No šī sektora pavērās fantastisks skats uz Verdonas upes mākslīgo ūdens krātuvi un ozoliņiem pilno ieleju, kuru, šurp nākot, bijām šķērsojuši. Pēc vietējo stāstiem, reiz pašā ielejas dziļumā bijis ciematiņš, bet pēc ūdenskrātuves uzpludināšanas, pārvedot nojauktās ēkas, augstāk kalnā tika uzbūvēts jauns, pilnīgi identisks Les Salles du Verdon ciematiņš, kas skaitās jaunākais "vecais" ciemats visā Francijā, bet pēc skata nemūžam to nepateiktu.

Jau pamatīgā krēslā steidzāmies mājup, kur mūs gaidīja mājas saimnieku gatavotais mielasts (tajā dienā bija slēgts pat vienīgais krodziņš, bet jāsaka, ka sezonai beidzoties, visā apvidū var knapi atrast tikai pa kādai atvērtai viesu mājai, veikalam, vai bāram, arī cilvēkus sastapt ir pagrūti, bet labā ziņa ir tā, ka tūrisma informācijas birojs strādā). Pēc ķirbju zupas, gaļas burgundiešu gaumē, pīrāga, vīna, austrumu saldumiem un saimnieka ģitāras pavadījumā dziedāto dziesmu baudīšanas, devāmies pie miera. Neskatoties uz bagātīgo ēdienu klāstu, Latvijā tik pazīstamā Provansas majonēze tā arī uz galda netika manīta... Bet pēc tās arī nemaz neprasījās.



Tā kā laiks Verdonā bija pārāk neprognozējams, un šeit, atšķirībā no piejūras rajoniem ir par 4-6 grādiem vēsāks (Verdonas kanjons atrodas ~120 km no jūras, ~800 – 1200 m.v.j.l.) devāmies atpakaļ uz Sainte Victoire masīvu, kas tomēr vairāk uz dienvidiem.

Turpmākajās dienās, galvenokārt, tika kāpts Svētā Viktora masīva dažādos sektoros (La Pigne ar fantastisku kāpšanu saulrietā, Le Roude - Sarkanais, ar fantastisku aizvēju vējainām dienām, maršrutiem no 5b – 6c un atsevišķi stāvošu klints zobu (žandarmu) uz kura ir Spiderman 6a, maršruts, kuru jāizbauda ikvienam konglomerāta klinšu cienītājam, La Martine - kurā bez 6a un 6b tika pamēģināts arī franču 7a+) kas atšķīrās ar gan ar klints materiālu, gan ar aizķeru savdabību, tāpēc rutīnā un vienveidībā neieslīgām.


Jurģis saulrieta laikā kāpj "Massam" 6b maršrutu La Pigne sektorā


Arta "atbrīvo" izkāpjot "Free Tibet" 6a Le Rouge sektorā


Kristaps uz "Les Mouettes ne rient encore" 6b (Le Rouge sektors)

Kādu dienu, kad mistrāls (spēcīgs, no Vidusjūras puses nākošs vējš) pūta visspēcīgāk (brāzmās 30-35 km stundā) un bija noslapinājis masīva lielāko daļu, it īpaši to, kas pavērsts pret austrumiem un dienvidaustrumiem, pa stāvāko taku devāmies trekingā uz vienu no Sainte Victoire rietumu galā esošajām virsotnēm, kuras galā slejas milzīgs krusts. Krusta tuvumā varēja izbaudīt mistrāla spēcīgo elpu! Bez turēšanās pie margām vai citiem nelidojošiem priekšmetiem, nostāvēt bija visai pagrūti. Toties virsotnes aizvēja pusē patīkami pārsteidza tur izveidotā 17. g.s. kapella ar mazu iekšējo pagalmu, kur vējš vispār neiepūta un valdīja pilnīgs miers.


Pamatīgs mistrāls – lidojoša sajūta!

Pamanījām, ka Francijas dienvidi ir ne tikai spēcīgu kāpēju un velobraucēju (brīvdienās to daudzums uz ceļiem patiešām pārsteidz!) šūpulis, bet arī iecienīta žiperīgu pensionāru atpūtas vieta. Uz virsotni devās 60-70 gadīgu tantiņu bariņš, kurām sejās smaids nenozuda arī neilgi pēc mums uznākot virsotnē.

Jau atceļā uz Marseļu iebraucām Tulonā, kur ievērtējām no pilsētas netālu esošo Destel Beato sektoru, kas atradās mazas upītes kanjonā (Valon du Destel). Šis sektors ir tik tuvu Tulonas piepilsētai Ollioules, ka praktiski varētu būt izstaigājams kājām, ja vien ceļam būtu paredzēta ietve... Šajā brauciena pēdējā dienā pievienojam izkāpto maršrutu sarakstam vēl piecus.



Mājupceļā, jau Frankfurtē, sastapām Marokas un Sardīnijas apceļotājus. Dalāmies iespaidos, tā mazinot lidostā paredzēto nīkšanas laiku. Un plānojam nākošos ceļojumus.

Izpildītie vingojumi:
30-50 maršruti sākot no Fr5a – 7a+.

Dalībnieki:
Jurģis, Arta, Kristaps, Tils, Zanda un Opel Merriva.

Secinājumi:
● Kamambērs jāapēd vienā, ieteicams - iegādes dienā. :)
● Ļoti nepieciešamas maršrutu informācijas grāmatiņas, jo maršrutu ir tik daudz, ka brīžiem grūti tajos orientēties.
● Bez kārtīga iepriekšēja treniņa pat spēcīgam ziķerītim šajos sektoros būs jāpapūlas, lai atrastu ko pieķert. :)
● Šeit virs sava "grāda" kāpt ir ļoti sarežģīti, kā arī pat par savējo te būs jāpacīnās.
● Neskatiet frančus pēc viņu ozoliem. :)

Ieteikumi:
● Runājiet franciski, un jums pavērsies kādas puspieslēgtas viesu mājas durvis.
● Dzīvošana viesnīcās un viesu mājās, neskatoties uz ne pārāk lētajām cenām, ir patīkama (gulēšana gultā, karsta duša, klāts brokastu galds ar franču kruasāniem un šokolādes maizītēm, TV ar pārdesmit programmām... un izrādās, olas vakariņām var vārīt arī elektriskajā tējkannā…), to lētāku var padarīt ar gāzes degļa un savlaicīgi nopirktu gāzes krājumu lietošanu gatavojot supermarshe nopirkto pārtiku.
● Francija ir lieliska vieta, kur iepirkt klinšu kāpšanas ekipējumu!
● Optimālākais kāpšanas laiks Provansā būtu aprīlis/maijs - jūnijs, septembris – oktobris.

A revoir, kā smejies, mēs vēl plānojam atgriezties! :)




[ FOTO GALERIJA]

[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv