Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Malaga, El Chorro – iespēja izvēlēties

Autors: Ieva Pētersone
2006. gada decembris, Rīga

Ceļojuma piezīmes ir reizē tik klasiskas, vienādas un tomēr ļoti personiskas. Visdrīzāk ar tām mēģinu paildzināt, noturēt to sajūtu, kas valdīja piepildījuma brīžos. Tas varbūt arī veids kā sakārtot savas domas, lai varētu doties tālāk pretī nākamajam, pretī ikdienai.

Ceļu uz Berlīni šogad mēroju jau trešo reizi, tāpēc ierasto lidostas mieru pārtrauca tikai Andra pievienošanās mūsu jautrajai četrotnei. Un tā uz Malagas provinces ciemu El Chorro 25. novembra rītā devās Ilze (šī ceļojuma idejas autore un dzinējspēks, Ilzes raksts par šo ceļojumu lasāms šeit), Ieva (ar domu beidzot ieraudzīt savu sapņu zemi Spāniju), Vineta (biļešu pircēja nonstopā jeb 15 minūtēs kopš visu uzzināja), Una (laba ceļojuma garants jeb "pavārs" un "tusiņš") un Andris (puisis, kas nezināja uz ko parakstās), kam nu bija jāiztur pirmais tests - "balzāms".

Lētās aviolīnijas nu jau mūs ir pieradinājušas pie lidostu dzīves, izstrādājušas pat sava veida rituālus. Piemēram, Berlīnē tā ir mufinu ēšana. Lidojums uz Malagu mūs pārsteidz ar savu ilgumu, to neglābj par sarunas, maizītes pietrūkst! Un balzāms, pilnīgi loģiski, ir lielajās somās. Pēc 20 minūšu ilgākas lidošanas kā paredzēts veiksmīgi esam Malagas lidostā, kas tiek dēvēta par Dienvidspānijas vārtiem. Silts, mazliet smidzina, un visapkārt būvlaukums. Vilcienu gaidot, ēdam vakariņu maizītes un domājam kurp dosimies vakarā. Pludmale – citu variantu nav, citus nevajag. Viesnīcas puisis norāda vēlamo virzienu un ejam. Vilšanās ir smaga. Pelēka, netīri rupja smilts, kas vairāk līdzinās grantij, pilna ar cigarešu izsmēķiem. Ūdens tik pat pelēks. Peldes nebūs. Vecpilsētā jau sācies sestdienas vakars. Ielās ņurdoņa, bāros, kafejnīcās visi galdiņi aizņemti, andalūzieši dzer vīnu. Mēs ilgojamies pēc vakariņām. Tajās izvēlamies mistiskos salātus – viss, kas ledusskapī – kartupeļi, tuncis, apelsīni, salāti. Iespējams bija vēl kas, bet šīs ir sastāvdaļas ko Unai izdevās atdalīt. Zupa, kā mums šķita, viena un tā pati tikai siltā un aukstā variantā. Visbeidzot jūras veltes - zivis mazas, pavisam mazas un lielākas, omāri. Visi paēduši, visi laimīgi. Vīns arī saprātīgā cenā.

Rīts aiz loga visus pārsteidz – ir pilnīgi zilas debesis, saule. Ceļamies un, paļaujoties uz Lonely Planet ieteikumu, atrodam kafejnīcu svētā Augustīna ielā brokastīm. Jau dzerot svaigi spiesto sulu ieraugu, ka esam tieši pretī slavenajai Malagas Filozofijas un valodniecības fakultātei. Tajā mācījušies ne viens vien spāņu dzejnieks un filozofs. Latvijā visvairāk pazīstamais ir Raudives tulkotais Unamumo. Filozofiskas brokastis.



Mūsu rīcībā ir dažas stundas, tāpēc izvēlamies divus galvenos apskates objektus: Taifas musulmaņu karalistes laika cietoksni Alcazaba un Castillo de Gibralfaro, un izcilā gleznotāja Pikaso muzeju. Alcazaba cietoksnis savas militārās funkcijas pildīja līdz pat 19. gadsimtam, iespējams tāpēc ir vislabāk saglabājies maoru nocietinājums visā Spānijā. Brīdī, kad tuvojamies ieejai cietoksnī, sadzirdu un tad arī ieraugu ģitāristu. Tas šķiet ir pēdējais piliens šī rīta iespaidos, sapņu zeme Spānija nepievīla, vairs nevar pievilt. Ir dzimusi noskaņa, šīs zemes izjušanai vajadzīgais dvēseles stāvoklis.

Pirms Pikaso muzeja paspējam iegādāties suvenīrus – kastaņetes, vēdekļus, lakatus, kartiņas. Ačgārna kārtība, kas piestāv šim rītam. Sekojot vispārējai masu psihozei iestājamies rindā un nokļūstam Pikaso muzejā. Tas darbojas tikai dažus gadus. Starp dažiem tiešām unikāliem darbiem dominē skices. Pikaso var patikt un var nepatikt, bet viņa savdabība ir kā apliecinājums tam, ka spāņi ir Eiropas lielākie mistiķi, dīvaiņi. Spāņi mīl mistēriju. Arī es atrodu savu Pikaso - izjaukto seju acis ir tās, kas liek man pakavēties ilgāk.



Malagā noteikti katrs var atrast "savu" skulptūru. Mani aizrāva El Cenanchero (street fishmonger) jeb ielas zivju pārdevējs. Stalts puisis. Vēl pēc brīža atrodam citu. Pie Laikmetīgās mākslas centra tāds mazliet sašķiebies, bet baltā kreklā. Un gandrīz bijīgi klusējot izbaudām Puerta Oscura dārzu kam pāri slejas Alcazaba varenās sienas.

Stacija mūs sagaida ar bagāžas kontroli un teikumu, kas saceļ vētru ūdensglāzē: "Today is no train to El Chorro". Nu ko, sākas piedzīvojumi. Ilze zvana Huanam, pasūta , lai mūs sagaida taksis un mēs braucam uz Aloru. Nakts melnumā līkumojam kaut kur un visbeidzot iegriežam nelielā ceļā, kas atduras Finca la Campana pagalmā. Huans mūs sagaida un ved uz mājiņu El Gato. Tā ar savām divām istabām, plašo virtuvi, kamīnu un baseinu aiz loga kļūst par mūsu mājām uzreiz. Māk, māk tie spāņi radīt noskaņu. Daži drosmīgie metamies vakara peldē. Tam seko nopietnās, jeb kāpšanas sadaļas apspriešana. Pirmās dienas plāns ir skaidrs – klinšu sektors Escalera Arabe jeb Arabe steps. Tieši "kāpnes" ir atslēgas vārds šī sektora atrašanai.



Nākošās dienas rītā atklājam ne tikai to, ka neesam šeit vienīgie kāpēji, bet arī Huana burvīgo veikalu, kurā ir gandrīz viss ko vajag, lai izdzīvotu, pat vēl vairāk. Viņa vīnu kolekcija ir pārliecinoša. Una atviegloti nopūšas, jo ziņas no grāmatām par ciemata supermercato nav iepriecinošas.

Optimisma pilni dodamies ceļā meklēt pirmo kāpšanas vietu. Galu galā nenojaušot, ka spāņi iezīmē tikai tos ceļus, kas nepieciešami, bet citus izlaiž, nokļūstam vietā Las Escantadas, par kuru rakstīts – saimniekam nepatīk, ka te kāpj. Mēs gan to neizjūtam. Ar maršrutiem gan te tā trūcīgāk. Bolderings beidzās ar to, ka Andris iet kāpt, pats veidojot drošināšanas punktus. Tikmēr atgriežos ar priecīgu ziņu, ka esmu atradusi normālu, ejamu maršrutu. Ir tam līdzās vēl citi, bet tie netiek izmēģināti. Pirmās nopietnās daļas beigas. Mājās ejot nevaram paiet vienaldzīgi garām citronu un apelsīnu kokiem, pagaršojam. Labi gan.



Ejam uz ciematu, jāpaskatās, kā tur izskatās. Ir saņemtas arī ziņas no Unas, ka stacijas bārs ir gana labs. Tur mūs sagaida ruds kaķis, kā arī citi kāpēji, kas malko vietējo alu. Iepirkšanās ir gana jautra. Saimniece no haotiski pieblīvētas vitrīnas izvelk visu ko prasām, sagriež, iesaiņo. Vineta izcili labi lieto savu grāmatu "Spāņu valoda aizņemtiem cilvēkiem". Galvenais ir nekur nesteigties un sarunāties. Pēc alus seko straujš pāris kilometru kāpiens uz mājām. Pēdējie 300 m caur olīvkoku lauku ir izšķirošie, lai iesvīstu un varētu pārliecinoši iekrist baseinā. Tas tad arī kļūst par mūsu vakara rituālu: stacijas, kurā vilciens pietur 2x nedēļā, bārs, alus, ātrs gājiens kalnup un baseins... un vīns... un Unas pagatavotās vakariņas. Tā bija lieliska sajūta, kad atgriežoties mājās kāds jau rosās pa virtuvi. Vakariņas un brokastīs sasmērētās maizītes ļāva justies kā kārtīgās brīvdienās. Bezrūpība. Nemanāmi vakari pārvērtās jautrā vakarēšanā pie kamīna, baseina. Nez kur uzradās Māris. Dažreiz viņš, protams, bija Andris. Bet tā dubultošanās, kas dzima Vinetas galvā, lēnām pielipa visiem. Vai viņi savā starpā sadalīja, kas ko dara nav ne jausmas, bet viens no viņiem vienmēr bija līdzās.

Ceturtajā ceļojuma dienā devāmies no ciemata prom Lielā kanjona virzienā gar dzelzceļu. Lai nokļūtu izvēlētajā vietā jāiet cauri trim tuneļiem, ir iespēja palūkoties uz dažām baisi skaistām laipām un tiltiņiem no kuriem pārdesmit metru augstumā sākās kāpšanas maršruti. Pie sektora Los Cotos kazas mūs sagaidīja uz sliedēm, tad skaisti uzskrēja augšup pa klintīm, lai pēc dažām stundām atgrieztos un nodemonstrētu kā ir jānāk lejā pa klinti kāda 6a+ maršruta līnijā. Ir mums uz ko tiekties, ir. Par šiem paraugdemonstrējumiem sajūsmā bija arī pārējie klints "iekarotāji". Uz sienas rosījāmies vairākas stundas. Pirmo maršrutu kāpjot bija sajūta, ka nejūtu klinti, ka pilnīgi sveša ir katra kustība. Ko es te vispār daru? Katrs cīnījās ar sevi, bet dienai beidzoties pirksti mazliet sūrstēja, pirmie zilumi arī jau bija un pirmais gandarījums arī.

Mājās ejot iegriezāmies kāpšanas inventāra veikalā, kas izrādījās pietiekoši bagātīgs savā klāstā. Tur ir viss, kas nepieciešams, ja kaut kā nav, kaut ko pazaudē vai sabojā. Un galvenā priekšrocība, ka darbalaiks piemērojas klientam, jo veikala saimnieks turpat arī dzīvo. Iegādājāmies viņu piedāvāto kāpšanas maršrutu aprakstu versiju, tā lai vakara nopietnajā daļā būtu ko pastudēt, salīdzināt ar mūsu rīcībā esošo grāmatiņu.

Piektā diena jeb vēl viens mēģinājums atrast "mūsu" maršrutus. Izgājām gandrīz laikā. Māris sāka uzdot tempu. Andris tā nekad nebūtu darījis, bet... Skrējām, skrējām un paskrējām garām. Attapāmies jau aiz klinšu grēdas. Mūs strauji ielenca blējošu aitu bars, kas savā nodabā klejoja pa t.s. dabas parku. Griezāmies atpakaļ, jau skaidri apzinoties, ka diena gandrīz vējā. Novērtējot situāciju tika izvēlēta vieta kāpšanai, kas bija pa spēkam tikai Andrim. Uzvilku kurpes un lodājot pa klintiņām no augšas ieraudzīju sen meklēto veco trepju vietu. Vēlāk apakšā šo vietu bija atkal grūti identificēt, no augšas pakāpienu nospiedumi bija izteikti, bet lejā... tomēr beidzot bija pilnīgi skaidrs, ka esam pareizajā vietā. Tāds miers iestājās...



Laiks mūs lutināja visu kāpšanas laiku. Dienā saule, lai arī rīti bija dzestri. Ejot mājās atklājām taisno taciņu gar citronu kokiem. Negausīgi Vineta un Andris (jeb tomēr Māris?) salasīja veselu bļodu. Tējai, padzērienam, interjeram, smaržai. Vakarā mūs no bada nāves izglāba vācu pensionāri, kas Unu noveda no ielejas pretējā pusē esošā kalna. Neapdomīgi aizrāvusies ar smukajiem skatiem, Una pirmā atklāja milzīgo ūdenskrātuvi kalna galā. Bet kāpiens lejā bija sagaidāms ilgs un nešķita vilinošs. Kā glābējzvans uzradās nomaldījušies vācieši, kas meklēja El Chorro. Pavārs atgriezās mājās laimīgs.



Nākošajā dienā bija jāapvieno nopietnā kāpšana ar vārda dienas svinībām. Una palika mājiņā iegrimusi domās par svētku ēdienkarti. Mēs jau agri devāmies ceļā, nu jau zinot ko darām. Tik skaidri, ka bija pat mazliet dīvaini. Šķiet, ka pirmās stundas pie klints pagāja nemanot. Nav pat neviena foto attēla. Pat sarunas bija tādas īsas. Tika mēģināts uz nebēdu kāpt, izbaudīt to sajūtu, ka dažreiz arī kaut kas izdodas, ka vienā maršrutā var atrast dažādas interesantas kāpšanas ceļu variācijas. Dienas nobeigumam bijām atstājuši t.s. iesildīšanās El Pilarito foto sesijai. Atsevišķi stāvošs klints gabals ar trijiem maršrutiem, kas dod iespēju uzkāpt "smailē" un "lidot" dienvidu debess fonā. Līdzās uz lielās sienas kaimiņu puiši cīnījās savos maršrutos, ik pa laikam skaļi noraujoties. Saulei noslēpjoties aiz kalna muguras, kļuva vēss un bija laiks doties mājās. Palika mazliet nepabeigta kāpiena sajūta, kaut kur tajā klints plaisā aizķērās domas.



Vakara rituāls ar stacijas bāru, protams, ka neizpalika, tikām apbalvoti ar iespēju beidzot sagaidīt vilcienu, kas apstājas stacijā. Dzelzceļa speciālista viedoklis - tas dīvainais vienvagona veidojums, kas lēni piebrauca pie perona bija automotrise. Un tomēr, vilcienu sagaidījām. :) Malagas stacijas informācijas dienestam bija taisnības – El Chorro ir ciemats, kurā vilciens pietur tikai divas reizes nedēļā. Pārējie traucas cauri uz Seviļu. Bet, ja reiz esi atklājis šī ciemata burvību, tad nekas nespēj atturēt no tā baudīšanas.

Kaut kur uzradās ziedi, dāvanas, dziesmas, saldais ar putukrējumu. Arī Māris atnāca ciemos pie Andra. Zvaigznes naksnīgajās debesīs es pamanīju tikai tovakar, pārējie gan apgalvoja, ka tās tur jau sen. Vineta vēlreiz mēģināja nogaršot olīves, vai tiešām vēl nav gatavas. Nezinu, nezinu, vai tas bija vīns, prieks par izkāptajiem maršrutiem, ka beidzot tās klints sajūta atgriežas, vai vienkārši mēness gaisma, bet virtuves kamīns šķita par parastu un lēnām pārcēlāmies pie baseina un āra pavarda. Andalūzija bez vakarēšanas ar kastaņetēm nav iedomājama. Klinšu kāpējiem tas ir ideāls pirkstu vingrinājums. Vinetai izdevās izvilināt pat dažus ritma elementus.



Nākošās dienas rīts uzausa vēss un apmācies. Diena, kad beidzot tiešām noderēja vējjaka, kad devāmies garajā trekingā apskatīt apkārtni, kur tad galu galā visas šīs dienas tik bezgala labi jutāmies. Una bija mūsu gids. Mērķis skaidrs – mistiskā ūdenskrātuve kalna galā, ko vērojām jau kuro dienu no ielejas pretējās puses un slavenais klintī izcirstais nocietinājums Bobastro no 9. gadsimta. Ceļš veda garām arī vietējai baznīcai, kuras lūgšanu telpa nepārsniedza mūsu mājiņas izmērus. Balta, tā it kā piekļāvās un reizē izcēlās uz platās klints muguras. Vakarā atgriežoties baudījām vietējā krodziņa labumus. Vineta atklāja tapu noslēpumu – uzkodas, ko veido pārpalikumi no iepriekšējās dienas maltītēm. Nolēmām, ka tās būs ideālas arī priekš mūsu pēdējā vakara.



Atgriežoties mājās vēl mirkli pakavējāmies stacijas bārā, atvadījāmies no saimnieces, kas mūs jau sveicināja kā senas paziņas un skrējiens kalnā uz savu Finca la Campana. Vineta ienira nakts melnumā pēc citroniem, mēs veidojām kluso dabu ar vīna pudelēm.



Katra laba brauciena pēdējam vakaram jābūt mazliet skumīgam. Jo tas ir mirklis starp kāda sapņa beigām un jauna rašanos. Arī to vajag mācēt izdzīvot. Skumjas iezogas nemanot. Kā mēnessgaisma pagalmā, sejā, logā. Viss pārējais ir nopietnās jeb kāpšanas daļas secinājumi, ka pietrūka vēl dažu dienu, ka jākāpj, jākāpj, jākāpj un tad varbūt arī kas izdosies. Aizbraukšanas kņada ar vēlmi pēc iespējas ātrāk sakrāmēt somas, lai par to vairs nav jādomā, nespēja sabojāt arī pēdējo rītu. 2. decembris bija ideāla diena pēdējai peldei šajā gadā. Un Tu aizbrauc noguris un laimīgs un aizmiegot vēl acu priekšā redzi to uzrakstu pie olīvkoku dārza – "Vajadzīgi strādnieki olīvu darbos". Ir iespēja izvēlēties. Atgriezties. Doties tālāk.

[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv