Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Maroka – (velo) ceļojums telpā un laikā

Teksts un foto: Gunita Bauere [ AUTORE?]
2006. gada decembris, Rīga

Marokas (velo) ceļojuma dienasgrāmata. Stāsts par savādo zemi - bagātu savā nabadzībā, krāsainu savā vienmuļībā, kur patiesa viesmīlība mijas ar negodīgumu, kas liek pārvērtēt vērtības, mainīt priekšstatus un visbeidzot - ilgoties atgriezties Latvijā.

16.10.2006.
Tā. Esam Malagā. Astoņi cilvēki no plānotajiem divdesmit. Vēl seši, kas izbrauca agrāk, ir jau Heresā. Ieva, Jānis un Atis, ar kuriem kopā aizkļuvām līdz Londonai, paliek guļot Londonas lidostā, jo nolemj lidot uz Malagu 11:30, nevis kā mēs 6:45.

Ceļā uz Malagu īsi pirms piezemēšanās, pilots sāk veikt mistiskus manevrus, kas, kombinējoties ar gaisa bedrēm, rada diezgan pamatīgu trīci. Kāda sieviete, vai nu no izbīļa, vai varbūt tādēļ, ka viņu patiešām stipri sakratīja, iešauj visu pirms brīža pasūtītā džina un tonika glāzes saturu griestos, kas dāsni nolīst pār blakussēdētāju galvām. Tas likvidē nelielo saspringumu, un salonā iestājas jautrība.

Pašlaik jau kādu otro stundu sēžam Malagas lidostā un gaidām, kad Aivars un Edgars atgriezīsies no veikala, kas atrodas sazin kur, jo pārvadājot ritenim ir nolauzts asītes gals, un var uzskatīt, ka Aivaram nav riteņa.

Vēlā pēcpusdienā plānojam sagaidīt Jānīšus un nakti pavadīt kādā Malagas kempingā, ko mūsu aktīvists Dačuks jau ir atradis 8 km no lidostas. Nospriežam, ka esam taču atvaļinājumā, un pirmajā dienā uz riteņiem ar šo attālumu pilnīgi pietiks.



Ir ap desmitiem vakarā, esam saguruši, jo pieveikti veseli 15 km. Esam izbraukājuši gar Vidusjūras piekrasti pa Malagas promenādi. Jūrā milzīgi viļņi, Edgars ir vienīgais, kurš sadūšojas tajos iemesties. Pārējiem sanāk laba izrāde, jo sākumā viņš no viļņiem vairāk mūk nekā tos bauda.

Laiks ir fantastiski silts, nakti pavadām kempingā. Beidzot esam apvienojušies arī ar Jānīšiem, Uldi un Ģirtu.

17.10.2006.
Joprojām esam Malagā. Iesprūduši. No kempinga izkasāmies 12:00. Izrādās, ka Spānija ir ļoti neviesmīlīga pret velotūristiem. Mums jānokļūst Gibraltārā. Pirmā versija ir autobuss. Autoostā mums strikti paziņo, ka riteņus nekādā skaitā un ne izjauktus, ne neizjauktus nepārvadā. Tas vairāk izskatās pēc principa jautājuma, jo autoostas darbinieki nespēj atbildēt ne uz jautājumu, kāpēc tā, ne par bagāžas svara, ne izmēra ierobežojumiem. Arī nākamais variants – vilciens – neizdodas. Iemesls – noteikumi, kas neparedz riteņu pārvadāšanu. Arī prāmis nav alternatīva, jo tas mūs aizvestu tālu no Gibraltāra, ko esam cieši apņēmušies apskatīt.

Autoostā kāds darbinieks laikam sajūt žēlumu pret mums un iedod kaut kādu telefona numuru. Uz to zvanot, varbūt varēšot sarunāt autobusu. Atrodam pat kādu laipnu ostas darbinieku, kurš no telefonautomāta ir ar mieru par mūsu naudu piezvanīt uz šo numuru un mūsu vārdā noskaidrot, vai varam dabūt busu. Apmēram pēc stundas lepni sēžam milzīgā 40-vietīgā busā, riteņi ir bagāžas nodalījumā un par 23 € no sejas laimīgi dodamies uz 150 km attālo Gibraltāru.



Dienvidspānijā ir nekustamo īpašumu bums – kur vien skaties, visur ceļamkrāni un reklāmas par mājām pārdošanā. Top blīvas māju sienas, jo tuvāk jūrai, jo labāk. Viss vienos kūrortciematiņos ar neskaitāmām izklaides vietām. Neizskatās pārlieku vilinoši...

Beidzot esam Gibraltārā. Tā kā busu Malagā meklējām 4 stundas un ceļā esam pavadījuši 2 stundas, šīsdienas galvenais uzdevums ir atrast kempingu, vēlams to, kurā apmetušies jau agrāk šeit ieradušies Intiņa & Mārīc.

Gibraltārs ir Lielbritānijas teritorija, mazs, bet acīmredzot ļoti vērtīgs zemes gabals – no šejienes tiek kontrolēta visa kuģu satiksme no Vidusjūras uz Atlantijas okeānu. Platība ir pavisam neliela, bet pieblīvēta ar vizuāli ne pārāk pievilcīgām jaunceltnēm, un visdīvainākais, ka ir atrasta iespēja uzbūvēt arī lidostu. Lidostas ēka izskatās kā paliela garāža. Savukārt skrejceļš šķērso šoseju, pa kuru dzīva tūristu un vietējo mašīnu straume plūst uz raga galu. Kad lidmašīnai jāpaceļas vai jānolaižas, uz ceļa luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un satiksmes dalībnieki palaiž garām pa skrejceļu joņojošo lidmašīnu. Izskatās, ka tas ir arī vienīgais veids, kā tiek kontrolētas "attiecības" starp auto un lidmašīnām. Atliek vien pabrīnīties, ka tas notiek bez starpgadījumiem.



Gibraltārā pie pašas jūras ir milzīgs kalns, kas izskatās kā grandiozs klints bluķis stāvām, asām šķautnēm, ko kāds tur būtu nometis. Visapkārt kalnam līdz pašam apvārsnim manāmi tikai līdzenumi. Gibraltāra kalnā tūristiem tiek piedāvāts uzkļūt ar dažādiem transportlīdzekļiem. Rīt, pirms kāpsim uz prāmja, lai dotos uz daudzo ierobežojumu zemi Maroku, to arī taisāmies darīt.

Pirms vēl pametam kalna pakāji, atrodam pieminekli puisim-riteņbraucējam. Uz tā kaut kas rakstīts, ko necenšoties izlasīt, momentā attīstām savu versiju, ka tas ir piemineklis riteņbraucējam, kurš nomiris, braucot Gibraltāra stāvajā kalnā. Tūlīt pat atmetam vienu no priekšā liktajiem variantiem, ka pirms kempinga atrašanas kalnu apskatām, ar visām mantām uzminoties augšā.

Pie pieminekļa, protams, ir arī jānofotografējas. Sastājamies skaistās rindiņās un es un Jānīc taisām bildes. Jānīc meklē labāko skatu punktu un bradā pa pieminekļa priekšā sasēto zālīti. Pēkšņi zem Jānīša atskan skaļš šņāciens, Jānīc kā zaķis palecās, un gaisā no viņa kājapakšas uzšaujas ūdens strūkla. Visiem lielie smiekli. Izrādās zālītē ieslēpts laistītājs, un Jānīc uzkāpis uz ventīļa.



Dodamies uz kempingu gar jūras krastu, ir jau tumšs. Beidzot to atrodam, esam nobraukuši 20 km, ir neliels progress, salīdzinot ar vakardienu. Sākam celt teltis. Tikai otrā diena, bet jau neliels slinkums. Puiši apsver, vai ir vērts klāt telts lietus pārsegu. Edgars jautā: "Bet ja nu līst?" Uz to Aivars pārliecinoši atsaka: "Kur tu esi redzējis, ka līst?" Tas ir pietiekoši spēcīgs arguments, lai pārvalks paliktu neuzsegts. Nepaiet ne divas stundas, kad mums nākas "redzēt, kā līst". Smidzina diezgan pamatīgi. Es palieku teltī rakstīt, pārējie dodas īsā pastaigā, neskatoties uz līņāšanu.

18.10.2006.
Šodien darīts ir maz, tomēr iespaidu netrūkst. No kempinga izveļamies pirms vienpadsmitiem, paši esam sajūsmā, jo tas skaitās agri. Aizbraucam uz Gibraltāra kalnu un pilsētas centru. Pēc tam, kad esam iztirgojušies ar kādu vietējo "vadātāju" par cenu, par kādu viņš būtu ar mieru mūs uzvest kalnā, nolemjam ietaupīt, nomest riteņus turpat kalna pakājē un augšā doties ar kājām. Stāvums ir iespaidīgs, un lēmums ir visnotaļ pareizs. Pa ceļam pagūstam vairākas reizes gan salīt, gan atkal izžūt. Pusceļā ir pērtiķu kolonija. Ir ticējums, ka tad, kad Gibraltārā nomirs pēdējais pērtiķis, šī vieta atkal piederēs Spānijai. Tad nu briti pieliek visas pūles, lai tas nenotiktu. Gan pats kalns, gan vecpilsēta ir tik komercializēti, ka manī nerada nekādu sajūsmu. Tūristi kā traki fotografē pērtiķus, paši izskatīdamies kā viņu spoguļattēli, un tiek vadāti šurpu turpu speciālos busos. Bizness griežas.



Pērtiķu apskates vietā Dačuks nejauši pazaudē vienu lēcu. Manta nav no lētajām, tāpēc kādi astoņi cilvēki satupjamies aplītī un sākam cītīgi meklēt. Lēca ir caurspīdīga, un uz pelēkā ceļa meklēšana nevedās. Vienā brīdī manām, ka mūsu pulciņam ir pievienojies pavecāks tūristu pāris un arī cītīgi blenž uz trotuāru, cerībā ieraudzīt ko ārkārtīgi aizraujošu, varbūt kādu mini pērtiķēnu. Man viņu kļūst žēl un pastāstu, kas par lietu. Viņu sejās aiz smaida manāms vāji slēpts mulsums. Šie vēl kādu brīdi pieklājības pēc ar mums ietusē, bet manot, ka pasākums nav diez ko izklaidējošs, drīz vien mūs pamet. Beidzot atrodam lēcu, un nepalaižam garām iespēju kārtīgi izsmieties par gadījumu ar veco tūristu pāri.

Kāpjot lejā no kalna, pamatīgi salīstam. Aizdodamies uz kafejnīcu un pakafijojam. Ir norunāts tikties četros, lai dotos uz Aldžaziru (Algacer), kur paliksim pa nakti. Teorētiski būtu paspējuši uz Maroku pārcelties jau šodien, bet esot ļoti ieteicams Tandžīrā (Tanger) ierasties no rīta, jo vakarā tā esot pilna ar bīstamiem elementiem, kas nevieš tūristos uzticību.

Līdz Aldžazirai ir tikai ~20 km, bet mūsu 10 cilvēku grupiņai tas izvēršas par gandrīz nepārvaramu ceļa posmu. Jau pats sākums ir grūts – brīžiem mūs mērcē lietus, tad ir jāstājas, lai uzvilktu jaciņas; uzspīd saulīte, kļūst karsti, un jāstājas, lai jaciņas atkal novilktu, lielveikalā vajag iepirkt pārtiku, arī no turienes ir grūti tikt ārā. Visbeidzot, kad pie lielveikala jau šķiet, ka varam doties ceļā, Vilnim atklājas "mīkstais". Labojam riepu. Nobraucam apmēram 10 km un nu mīksto dabū Maija (ceļojumā jau otro reizi). Labojam riepu. Kamēr tas notiek, mīksto atkal dabū Vilnis. Labojam nu jau divas riepas. Acīmredzot šīs problēmas ir lielā svara dēļ, kas sakrauts uz pakaļējiem riteņiem. Jācer, ka likstu norma tiks iztērēta jau ceļojuma sākumā...



Iebraucam Aldžazerā, kur uzzinām, ka kempingu nav. Strauji tuvojas tumsa, izdodas atrast hosteli par 10 € no cilvēka. Mums jājūtas kā veiksminiekiem, jo Intiņas kompāniju – sešus cilvēkus – riteņu dēļ no kāda cita hosteļa izmet, bet mūs nē. Tā nu viņiem nākas doties pie mums. Pievienojas arī Jānīši.

Hostelis ir šausmīgs, bet nākas pieciest. Vismaz izdodas noskalot dubļus un sviedrus tievajā, temperatūru mūžīgi mainošajā dušas strūkliņā. Rīt, cerams, beidzot – uz Maroku.

19.10.2006.
Viegli mums neiet. Nakti pavadu vienā ļoti mīkstā gultā ar Maiju Š., sakravājamies un pametam hosteli, lai dotos ostas virzienā. Pārbraucam pāri gājēju pārejai turpat pie hosteļa un konstatējam, ka Gitai ir "mīkstais". Labojam riepu. Nez cik reizes vēl nāksies rakstīt šo frāzi... Pēc supermārketa apmeklējuma, kas mums būs pēdējais Eiropā, nokļūstam ostā. Tur puiši kādu pusstundu ar vairākiem šaubīga paskata večukiem kaulējas par prāmja biļeti. No sākotnējiem ~29 € no sejas, neskaitot riteņus, nokaulējam līdz 12 € no cilvēka, ieskaitot cenu par riteņiem. Cenas amplitūda ir vienkārši neticama. 13:45 ir prāmis. Sēžam kafūzī un baudām spāņu kafiju. Visu dienu ar nelieliem pārtraukumiem neprātīgi līst. No rīta pat apsvērām iespēju te pavadīt vēl vienu dienu, bet tā kā nav nekādas garantijas, ka rīt būs labāk, nolemjam mērcēties.

Prāmis – uz Ceutu, kur esot daudz mazāk uzbāzīgu vietējo nekā sākotnēji plānotajā Tandžīrā. Kad apmēram pēc stundas visi satiekamies, Aigaram un Gitas dēlam Mārtiņam – abiem "mīkstie". Labojam riepu. :)

Beidzot esam uz kuģa. Tas izskatās kā milzīgs katamarāns – uz pontoniem. Ceļā tikai 35 minūtes. 14:50 ierodamies Āfrikas kontinentā. Mēs to atzīmējam nevis ar šampanieti vai tamlīdzīgi, bet ar Aigara un Mārtiņa riepu labošanu. Savdabīgi, bet jau labu laiku atpakaļ esam konstatējuši, ka esam ceļotāji ar īpatnējām tradīcijām, un turpmāk šo faktu arī pieņemam kā normu.

Te ir mazliet siltāks nekā Aldžazirā, tomēr nekāda karstuma šoka nav. Ceuta vēl pieder Spānijai, un, iespējams, tāpēc mums neuzmācas vietējie tirgoņi. Plāniņš ir līdz vakaram nokļūt ~40 km attālajā Tetouanā (Tetouan). Pēc kartes izskatās, ka tas būs kārtējais "autobānis". Ir 17:15. Esam turpat netālu no ostas. Joprojām labojam riepas. Aizkavēšanās daļēji ir arī tādēļ, ka siestas dēļ sporta preču veikals atveras tikai piecos. Tagad puiši aizdevušies uz veikalu sapirkt rezerves kameras un ielāpus.



Beidzot izkustamies. Dažus, varbūt pat tikai pāris kilometrus aiz Ceutas beidzas Spānijas teritorija. Nokļūstam robežzonā. Sākas kaut kas absolūti neticams. Vienīgā līdzība Eiropai ir ceļš uz muitas punktu, kas sadalīts vairākās joslās. Mēs netraucēti izbraucam cauri muitas punktam. Nedaudz tālāk pie kaut kādiem vārtiņiem mūs aptur un sūta atpakaļ, jo pasēs vajagot zīmogus. Dodamies atpakaļ. Tur mums civiltērpos ģērbti veikli vīreļi mēģina izsniegt baltas lapeles, no kurām sākumā atsakāmies, domādami, ka mums piedāvā kādu viņiem vien zināmu vērtīgu preci. Vēlāk izrādās, ka tās ir obligāti aizpildāmas veidlapas, šķērsojot robežu, un par to izdalīšanu dažs labs mēģina noplēst 1 € kā par vērtīga pakalpojuma sniegšanu. Jā, bezdarba problēma jūtama jau šeit – uz robežas.

Abās pusēs daudzajām joslām stāv sievietes garos tērpos un galvassegās, jaunāki un vecāki vīrieši rosīgi šiverē. Robežzona ieskauta starp stāviem kalniem, uz kuriem neaug zāle, ir tikai melna, irdena zeme. Kur sākas joslas mašīnām, ir arī augstas sētas ar pīķiem galā. Neskatoties uz to visu, pamanu, ka pa stāvo kalnu ar milzīgām zaļām polietilēna pakām rokās uz augšu cīnās divi vīri. Acīmredzot – legālā kontrabanda, jo likuma sargi šim skatam nepievērš uzmanību.

Kamēr gaidām savas pases, iestājas seši vakarā. Pamanu ārkārtīgi dzīvu rosību. Turpat muitas punktā uz kādas metāla apmales tiek krauts ēdiens, un vīri sarunājas ar tādu dedzību kā latviešu vīrieši, piemēram, par jaunākajiem auto modeļiem. Beidzot saprotu – Ramadana laikā ēst (vēlāk ceļojuma laikā noskaidrojas, ka pat arī ūdeni dzert) un citas baudas atļauties drīkst tikai pēc saulrieta, un vīriešiem šīs ir ilgi gaidītās vakariņas.

Kad saņemam pases un izbraucam no nojumes, Maroka mūs sagaida ar spēcīgāko lietusgāzi, kādu vien var iedomāties. Apmēram pēc 5 km pamanām hoteli. Pēc karstām diskusijām nolemjam, ka šeit jāpaliek, jo esam izdarījuši tieši to, ko visi ceļveži neiesaka – iebraukuši Ceutā vakarā. Turklāt līst. Tā nu apņemamies rīt celties agri un tomēr nedaudz arī pabraukt ar riteņiem. Nez kāpēc ir baigais nogurums, varbūt karstās dušas un kultūršoka dēļ.

20.10.2006.
Ironiskais ieraksts vakar vakarā, ka šodien pabrauksim "nedaudz", ir realizējies. Izbraucam no hoteļa ap astoņiem. Maroka mums nav laipna. Pūš tāds pretvējš, ka pat no kalna lejup jāminas. Man ir grūti; iespējams, nesen lietoto antibiotiku dēļ. Kājas uz pedāļiem burtiski ļimst. Ir tāds besis, ka pie katra pedāļa miniena esmu gatava mest riteni grāvī. Ceļš iet tikai augšup. Atšķirība tikai tāda, ka brīžiem stāvāk, brīžiem lēzenāk.

Pa ceļam atjaunojas kultūršoks. Ja tiktu "izvesta" statistika, tad populārākā nodarbošanās Marokā noteikti būtu stāvēšana ceļa malā. Ārprātā daudz vīriešu. Vienkārši stāv ceļa malā un vēro garām slīdošo dzīvi. Vietām stāv arī sievietes ar bērniem – lielākie pie rokas, mazākie lakatā uzsieti pauniņā uz muguras, un gaida sazin ko. Otra populārākā profesija būtu ielu slaucīšana. Jāatzīst gan, ka lieliskus rezultātus tas nedod, jo ielas tik un tā ir katastrofāli netīras. Visur plīvo melni polietilēna maisiņi un cita draza.



Beidzot esam Tetouanā (Tetouan). Veikli atrodam vārtu rūmi, kuru kāds vietējais mums izīrē par 5 €. Varam atstāt riteņus un doties ielās. Pateicībā par šo iespēju Aivars nofotografē vārtrūmes saimnieku, bet patiesība ir tāda, ka tas ir drošības pasākums gadījumā, ja jāvēršas policijā par pazudušiem riteņiem.

Dodamies uz pilsētas medīnu, pareizāk sakot, uz vecpilsētas tirgu, lai sagrautu pilnīgi visus savus priekšstatus par jēdzienu "tirgus". Iekļūstam šauros, tumšos labirintiņos, kas it kā varētu būt ielas, bet augšpusē ir vai nu aizmūrēti, vai blīvi noklāti ar dēļiem, baļķiem vai zariem. Vēlāk kāds izstāsta, ka tas darīts, lai glābtos no vasaras svelmes. Ieliņām abās pusēs sēž cilvēki un tirgo gan vietējās preces – ādas krāsas, garšvielas, svaigi dīrātas ādas, augļus, pārtiku, pat koka izstrādājumus, gan arī Ķīnas produkciju – rozā skolas somas ar Bārbijas bildēm un citus krāmus. Vietām redzami tumši iedobumi, kuros praktiski bez gaismas sēž meistari un piekopj savus amatus – cep maizi, šuj apģērbu. Pamanu arī kurpnieku, pie kura atnācis mazs zēns, lai salabotu kurpi. Jūtos kā ceļojot ne tikai telpā, bet arī laikā.



Mums ir tikai 40 minūtes, jo pēc tam jālaiž pastaigā otra grupas daļa, kas sargā riteņus. Zibenīgi izdarām to, no kā tikām brīdināti – apmaldāmies. Vairs nespējam izkļūt no neregulārajiem labirintiem. Klīstam, līdz iznākam pie kapsētas. Pie vārtiem uz kapakmeņiem sēž vairākas sievietes un nedraudzīgi mūs vēro. Kapsēta ir tā vieta, kur sievietes pulcējas, apmēram tāpat kā Latvijā mēs mēdzam sanākt, piemēram, uz aerobikas nodarbībām vai kora mēģinājumiem. Marokā sievietēm nav daudz izklaides vietu, un par vienu no tām ir izvēlētas kapsētas. Gar tās malu ejot, beidzot tomēr izdodas atrast ielu, uz kuras grupas biedri mūs gaida.

Pēc laika dodamies ārā no pilsētas jaunu iespaidu pārņemti. Kustamies ar ārkārtīgu piepūli. Laikam tuvumā esošo kalnu dēļ vējš negrasās rimties. Pa ceļam mēģinām nostopēt kravas mašīnas, kas mūs paņemtu ar visiem veļļiem un aizvestu līdz Čefčauenai (Chefchaouen), jo ir jau vēla pēcpusdiena un jāpieveic vairāk nekā 50 km, kas izskatās bezcerīgi. Beidzot izdodas sarunāt kādu nelielu busiņu, kas mūs ar diviem piegājieniem par 100 € aizrauj līdz Čefčauenas kempingam. Šodien esam pieveikuši ~58 km.



Mēs, pirmās grupas 7 cilvēki, kas tiekam atvesti uz kempingu, esam pilnīgā sajūsmā. Esam nokļuvuši kalnos, aizdomas, ka samērā augstu, jo ārā ir kļuvis stipri vēsāks. Mūs uzņem viesmīlīgs vīrs, kas kā vēlāk izrādās ir pavārs un gids vienā personā. Tiekam aizvesti uz "restorānu". Visapkārt ir kluss, un iespaids tāds, ka šī vieta ir gaidījusi tieši mūs. Tas absolūti neatgādina Eiropas restorānu. Ieejot ir jānovelk apavi, jo telpa izklāta ar paklājiem, gar malām – austrumnieciskiem rakstiem rotāti dīvāniņi. Pasūtām tradicionālo marokāņu piparmētru tēju, kas ir stipri saldināta, un vietējos ēdienus. Tēja ir fantastiska. Nav žēlots ne cukurs, ne piparmētras. Toties ēdieniem ir tā pati saldeni skābenā smaka, kas Tetouanas medīnas tirgū, un jāatzīst, ka man tā apetīti neraisa.

Pēc laika ierodas grupas atlikusī daļa, un sākas vakara jautrība. Ir tikai septiņi vakarā, bet agrās tumsas dēļ ir Latvijas laika sajūta. Rīt ar riteņiem nebraucam. Kāpjam kalnos un meklējam Marokas Marlboro. Solās būt interesanti.

21.10.2006.
Šorīt ceļamies ap 7:00 un pēc 9:00 gida vadībā dodamies kalnos, lai skatītos, kā taisa Marlboro. Tas ir pulverītis, kas tiek izklapēts no kaņepei līdzīga auga, sajaukts ar tabaku un pīpēts. Tiekam vesti aizvien augstāk kalnos pa akmeņainām takām, pa it kā pilnīgi pamestiem apgabaliem. Soļojam apmēram stundu diezgan straujā gaitā, iespējams, lai būtu grūti atcerēties ceļu. Nonākam nelielā ciematiņā, mūs ieved mazā kleķa būdiņā ar rakstainiem dīvāniņiem gar sienām. Tiekam cienāti ar it kā piparmētru tēju. "It kā", jo pēc tās, mājās ejot, šausmīgi nāk miegs. Mums tiek piedāvāts uzsmēķēt arī vietējo Marlboro. Kad esam pa citu ceļu atvesti atpakaļ uz kempingu, nespēju domāt ne par ko citu kā gulēšanu.



Pēc pusotras stundas pavārs – gids vārdā Feuds mūs ved uz Čefčauenas skaistākajām vietām. Atkal pa kalnainām takām uzkāpjam punktā, no kura redzama visa zili baltā pilsēta. Pa ceļam uz ielām mums smaida bērneļi un slepeniem skatiem lūkojas aiz lakatiem aizslēpušās sievietes.

Aizejam līdz pamestai mošejai, kurā uzkāpjam un vēl labāk redzam saules apspīdēto pilsētu. Tālāk tiekam vesti uz pilsētas medīnu, kas ir stipri civilizētāka nekā Tetouanā redzētā. Ir daļa pilsētas, kas acīmredzami orientēta uz tūristiem, un tas, protams, vairs nešķiet tik saistoši.



Āra krodziņā paēdam garšīgas vakariņas, Feuds visu laiku ir ar mums, pacietīgi sēž blakus un brīžiem izskatās aizsapņojies. Man viņš patīk. Sejā redzama pacietība, miers un ne mirkli nepazūd viegls smaids. Feuds mums ir ideāls gids, kuram var droši uzticēties.



Pēc krodziņa uz kempingu, kas ir pašā kalna galā virs pilsētas, tiekam atkal vesti nevis tikai pa ielām, bet arī pa kalna taciņām. Ir jau pavisam tumšs, un redzam Čefčauenas gaismas. Feuds uzmana, lai fotografējot nepieejam pārāk tuvu klints malai. Šķiet, ka tās ir tīri cilvēciskas rūpes, nevis tikai tādēļ, ka saņem naudu par to, ka esam apmetušies viņa kempingā. Atpakaļceļā mazliet parunājos ar Feudu, ienākam kempingā, pretī skrien smilškrāsas sunītis. Feuds vairākas reizes atkārto, ka tas ir viņa suns un ka tā vārds ir Roza. Izskatās – mazo šuneli viņš ļoti mīl.

Nolemjam vēl āra terasē iedzert vakara tēju, Feuds ieslēdz franču mūziku un atnes ne tikai tēju, par ko maksājam, bet arī tāpat vien cienā ar pašceptiem cepumiem. Šķiet, arī mēs viņam patīkam. Ir jautri.

Tāpat kā vakar, agri no rīta, bet varbūt tas ir dziļi naktī, dzirdu kaut kur tālumā ritmisku bungu rībināšanu. Jā, kopš šodienas ekskursijas zinu – tas nozīmē, ka kāds gatavo Marlboro.

Rīt esam sarunājuši divus busus, kas mūs ar visiem riteņiem aizvedīs līdz Volubilim. Nezinu, cik ilgi vēl mēs turpināsim ceļot nevis ar riteņiem, bet kopā ar riteņiem. Marokas reljefs mūsu plānos ieviesis korekcijas.

22.10.2006.
Joprojām esam Čefčauenas kempingā. Pašlaik mēģinām sarunāt vienu busu un trīs "grand taxi", kas mūs aizvestu līdz Meknes. Tur tad būtu daudz ko skatīt, un iespējams pat izdotos nedaudz pabraukt ar riteņiem.

Ramadans beidzas, kad cilvēki ierauga mēnesi vai kad beidzas tukšais mēness (bet ja tai dienā ir apmācies, tad vēlāk), un visas pazīmes liecina, ka tas būs šovakar. Kad beidzas gavēšanas laiks, visi līksmo – iet ielās, ēd un priecājas. Tas nozīmē arī to, ka kādas pāris dienas neviens nestrādā. Tāpēc mums ir būtiski jau šodien nokļūt līdz Meknes, jo rīt neviens negribēs mūs turp vest. Ja pilsētā nokļūstam jau šodien, tad redzēsim arī svinības pēc saulrieta.

Ryanair ir atcēlis visus reisus no Marokas uz Eiropas Savienību. Rakstām īsziņas un sazvanāmies ar Latviju, kur draugi mēģina atrast reisus par sakarīgām cenām. Izskatās, ka Frankfurtes – Rīgas biļeti esmu zaudējusi, jo lētie lidojumi iet caur Londonu. Budžeta ceļojums rādās būs pārtapis par samērā dārgu pasākumu.



Beidzot ir atbraukuši grand taxi un buss. Sakraujam riteņus, Feuds palīdz. Dodamies ceļā. Braucam ārā no kalniem arvien zemāk, un beidzot parādās auglīgas zemes. Desmitiem kilometru garumā, cik vien skats tālu sniedzas, abās pusēs ceļam aparti melnzemes lauki. Vietām ir kalni, tie apstādīti ar olīvkokiem. Pa ceļam Volubilī apskatām Romiešu apmetnes drupas, kas, jāatzīst, mani īpaši neaizrauj, bet kompānijas pēc noklausos gida stāstījumu kopā ar pārējiem.

Pēc ekskursijas jātiek uz kārtējo kempingu ~10 km no Volubilis. Neesam ēduši visu dienu, un mīties pret kalnu ir nežēlīgi grūti. Atpalieku no grupas un sāku stumt riteni pie rokas. Ir gandrīz pilnīgi satumsis, bet visapkārt valda rosība – dzied putneļi, visos krūmos čab. Pavisam netālu dzirdu kādu gaudojam, un skaņas rada aizdomas, ka tas varētu nebūt suns. Uz elektrības vada pamanu sēžam mazu pūcīti. Ir mazliet baisi, bet klusums un vientulīgums ir vilinoši.

Beidzot esam kempingā. Nospriežam, ka gribam redzēt Ramadana beigu svinības un jādodas uz Meknes. Nekas cits neatliek kā atkal ņemt grand taxi. Mūs aizved līdz pilsētas galvenajam laukumam, kur tusē gan vīrieši, gan sievietes, tiek pirkts un pārdots, un pat dejots; kāds akrobāts rāda trikus. Ir burzmas, trokšņa un smaku juceklis. Sajūta tāda, it kā būtu nokļuvuši filmēšanas laukumā. Tas viss izskatās tik neticami...

Paēdam kādā vienkāršā ēstuvē, un pēc ilgas skaidrošanās ar taksistiem par kempinga vietu un brauciena cenu pārguruši no pilsētas kontrastiem tiekam nogādāti atpakaļ kempingā. Rītdienas mērķi – Meknes, Fes.

23.10.2006.
Šorīt no kempinga izbraucam pirms desmitiem. Sākums ir labs – kāds 10 minūšu ilgs nobrauciens Meknes virzienā, tad kāpums, vēl viens nobrauciens un visbeidzot pamatīgs kāpiens Meknes kalnā. Saule spiež nežēlīgi, un ierodoties Meknes, esam nosvīduši, un visas brokastīs notiesātās putras droši vien pagaisušas kā nebijušas. Mūs vajā neveiksmes. Šoreiz jau pavisam nopietni. Ieviņa un Jānīc no rīta nedaudz atpaliek, un tagad noskaidrojas, ka netālu no kempinga Ieviņa nokritusi. Sēžam piedrazotā Meknes parkā un gaidām jaunumus no slimnīcas. Pienāk ziņa, ka Ieviņai ir viegls smadzeņu satricinājums, kas nozīmē vismaz pāris dienas gultas režīma.



Turpmākie notikumi virzās gliemeža gaitā. Šausmīgi ilgi pavadām Meknes centrālajā laukumā, nespējot izlemt, ko iesākt tālāk. Uz Fesu šodien vairs nevaram paspēt. Toties rūpīgi izpētām pilsētas centrālā laukuma dzīvi un tuvākos tirdziņus. Atrodu sānieliņu, kurā fantastiski lēti (~1.50 Ls/kg) tiek pārdotas olīvas. Tās ir dažādās krāsās un sakrautas augstās piramīdās. Sapērkamies olīvas un turpat laukuma malā saēdamies. Tās visas ir ar kauliņiem, un jāatzīst, ka biju gaidījusi kaut ko drusku garšīgāku.



Izstaigājam arī imperatora pilsētu – daudzas sīkas ieliņas, apjoztas milzīgiem ar mozaīkām izrotātiem mūriem. Imperators ir apglabāts vienā no pils telpām. Dodamies tajā virzienā, pie ieejas jānovelk kurpes. Mūs ielaiž tikai priekštelpā, tālāk ne-musulmaņiem iet ir aizliegts. Bet arī šeit ir skaisti – durvis gatavotas no ciedra, sienas no marmora un viscaur noklātas sīkiem stikliņiem, veidojot krāšņas mozaīkas, vai arī izgrebti smalki ornamenti cietā masā, ko gatavo no ģipša un marmora putekļiem.

Apmetamies kempingā tepat pilsētā. Pēc tam bez somām vēlreiz pavizināmies pa pils teritoriju. Ir jau vēls, un visur, kur gribam tikt, priekšā ir vārti. Nometam riteņus kempingā, un Uldis, Aigars, Maija un es nolemjam ieturēties Makdonaldā. Kas var būt labāks par to?! Pazemojoša izvēle, bet šovakar gribās būt drošiem par to, ko ēdīsim. Es notiesāju kartupeļu salmiņus un saldējumu, nevaru iedomāties sevi ēdam BigMaku vai ko tamlīdzīgu.

Dodamies uz galveno laukumu, lai kopā ar pārējiem vērotu Ramadana beigu svinības (izrādās, ka īstā diena esot šodien). Viss, ko ieraugām, ir šausmīgi daudz mašīnu un ļaužu. Vienā brīdī pie laukuma sabrauc milzīgs bars policistu, visi saskrien tai virzienā, ir arī filmēšanas grupa. Kas īsti notiek, acīmredzot zina tikai vietējie. Vienīgi saprotam, ka ir ieradies augsts valdības pārstāvis, bet tā kā turpmāk nekas nenotiek, mūsu uzmanība ātri vien atslābst. Toties mēs piedzīvojam citas, vārdos neaprakstāmas sajūtas. Izrādās, kad vienuviet sapulcējas daudz Meknesiešu, sāk tik mežonīgi smirdēt pēc nemazgātas miesas, ka cērt elpu ciet. Jāāā, to mēs zinām, ka ūdens šai valstī trūkst. Arī biežā kules kasīšana, ko vīrieši šeit bez īpašas kautrēšanās piekopj, liecina, ka ar mazgāšanos ļaudis pārlieku neaizraujas.



Beidzot atrodam laiku interneta kafejnīcā papētīt mājupceļa iespējas. Nekas spožs nerādās. Es sakreņķējos. Laikam jau neesmu vienīgā. Nolemjam, ka šovakar par daudz domāts, un galīgais lēmums par biļešu rezervēšanu jāpieņem rīt, ar skaidru galvu.

Ieviņa ar Jāni paliek hotelī un vēl trīs dienas pavadīs mierā tepat Meknes. Mēs ceram rīt aizkļūt līdz Fesai, kas ir tikai 55 km no Meknes. Tā esot apskates vērta. Šodien nobraucām 26 km. Pārāk lepoties ar tādu ciparu nevar...

24.10.2006.
Pieceļamies ap 7:00. Vēl pēdējo reizi Meknes centrālajā laukumā iedzeram apelsīnu-banānu sulu un dodamies ceļā. Pamazām nokļūstam piepilsētā, grupa sadalās vairākās mazākās. Esam kādi septiņi cilvēki, kas atrāvušies no pārējiem, labu laiku mums līdzi brauc kāds vīrietis, arī uz riteņa. Nobraucam kādus 9 km, apstājamies kalna galā, lai sagaidītu pārējos. Paiet labs brīdis, līdz pie mums viena pati piebrauc Līga un paziņo, ka Atim nolaupīta pase. Viņš aiz krustojuma nedaudz atpalicis no mums. Savukārt pārējie aiz viņa palikuši stāvam pie sarkanās gaismas. Tā nu viņš braucis viens. Braucis bez krekla ar jostas somiņu ap vidu. Somiņā – nauda, mobilie telefoni, pase, bankas karte. Aiz luksofora, kur ceļš iet kalnā, braukšanas temps, protams, ir apgrūtināts. Pēkšņi ap viņu esot apstājies bars knariņu un norāvuši somiņu.

Sākumā esmu pilnīgā šokā. Tā ir nākamā ļaunākā lieta aiz veselības problēmām, kas ceļojumā var notikt. Braucam atpakaļ uz notikuma vietu. Tur ir ļaužu pūlis – neskaitāmi lielāki un mazāki bērneļi un arī pieaugušie. Aivars un Atis jau ar kāda laipna vietējā auto, kurš bijis aculiecinieks, aizbraukuši uz policiju. Bērneļus trenkā un notikušo cenšas noskaidrot arī vairāki vīrieši garos baltos tērpos. Sākumā domājam, ka tie vienkārši ir "tikumības sargi" jeb sabiedrības labākā daļa. Vēlāk izrādās, ka viens no viņiem ir policists, bet acīmredzot Ramadana svinību dēļ nestrādā un tādēļ nav tērpies formā. Vēlāk izspriežam, ka vīrietis, kas kādu laiku brauca mūsu grupai blakus, kaut kādā veidā pa ķēdi nodevis informāciju saviem biedriem, ko labāk apzagt.

Aivaru un Ati dabūjam gaidīt četras stundas. Pa to laiku piebrauc cita policijas mašīna un policisti atkal mēģina noskaidrot lietas apstākļus. Komunikācija ir ļoti apgrūtināta, jo viņi runā tikai franciski bez niecīgākajām angļu valodas druskām, savukārt mēs – tikai angliski.

Ar mums sāk runāties arī viens no baltajās drēbēs tērptajiem vīriem. Es nez kamdēļ viņam ārkārtīgi iepatīkos. Komunikācija aiziet līdz tam, ka tiek zīlēts manā plaukstā, kur līnijas skaidri rādot, ka mans boyfriend-s mani nemīl un, vienu pret otru rīvējot iztaisnotus abu roku rādītājpirkstus, liek saprast, ka mēs būtu ļoti saskanīgs pāris. Visbeidzot viņš pakāpjas nostāk un novelk no pirksta savu laulības gredzenu un tur izstieptā rokā. Pēc žestiem var nojaust, ka tiek lūgta mana roka. Šeit būtu lietderīgi piebilst, ka daudzsievība kopš 2000. gada Marokā ir aizliegta. Acīmredzot ieradumam ir liels spēks, un vīrieši turpina gribēt sev vairāk nekā vienu sievu.

Kad skaidri un gaiši lieku saprast, ka negribu būt viņa otrā vai trešā sieva, vīrietis uz mirkli atstājas. Pēc brīža mums tiek atnesta piparmētru tēja. Vīrs dzer pats un cienā mūs. Marokāņiem neraksturīgi viņš labprāt daudz fotografējas. Apsēžas starp Dainu un mani, vēlas ar viņu fotografēties, es demonstratīvi tieku pastumta prom, lai netiktu kadrā. Kad glāzēs no kanniņas tiek papildināta tēja, viņš pienāk pie manis un grasās ieliet, tomēr pēdējā brīdī atkal paceļ kanniņu un aiziet neielējis. Attieksme ir gandrīz nepatīkama. Esmu "salauzusi" marokāņa plašo sirdi. Lai viņš man piedod! :)

Pēc tējas tiekam pārsteigti ar kuskusa un dārzeņu sacepumu. To noliek turpat uz asfalta, mēs apklūpam tam apkārt un negausīgi aprijam. Vēlāk secināsim, ka tas ir bijis garšīgākais kuskuss, ko nāksies Marokā baudīt.

Tusiņš turpinās. Man pienāk kāds jaunietis, kura kvēlākā vēlēšanās ir ar savu fantastiski moderno mobilo telefonu fotografēt mani piecos veidos. Viņa sliktā angļu valoda un neuzkrītošā bīdīšanās arvien tuvāk drīz vien kļūst ļoti nogurdinoša. Viņa acīs savas akcijas ievērojami zaudēju, kad nespēju atbildēt uz jautājumu, kura ir mana mīļākā futbola komanda. Marokā futbols ir liela lieta, un radies iespaids, ka katrs kārtīgs vīrietis ja to nespēlē, tad vismaz aktīvi seko visām aktualitātēm šajā sporta veidā.



Pamazām bērneļu un jauniešu bars izklīst. Četros atgriežas Aivars un Atis. Protams, bez pases. Pabijuši trijos iecirkņos un neskaitāmas reizes stāstījuši notikušo. Policijas iecirkņos ierēdņi rakstījuši papīrus caur koppapīru uz aizvēsturiskām rakstāmmašīnām. Kopijas nav bijis iespējams uztaisīt, jo rakstāmmašīnā ielikts tikai pašiem nepieciešamais eksemplāru skaits, un tādas advancētas ierīces kā kopētājs, protams, nav bijis pieejams. Uz sienām esot bijušas asins šļakatas. Ar savām acīm es laikam to negribētu apskatīt.

Sliktākais, ka nav izdevies dabūt nekādu papīru, kas apliecinātu zādzības faktu. Tas būtu jānes uz Somijas vēstniecību Marokā. Ir sarunāts, ka zvanīsim policistiem rīt no rīta, kad pase varbūt būs atrasta, jo zaglis jau esot identificēts.

Saprotam, ka tagad vēlā pēcpusdienā braukt uz 55 km attālo Fesu atkal ir par vēlu, un nolemjam šovakar kārtīgi "atlaist". Tam nepieciešams alkohols. Dodamies policistu norādītajā virzienā uz supermārketu (pirmo, ko redzēsim šajā valstī!). Nekādu norāžu nav, pāris reižu izbraukājam šurpu turpu vairākus kilometrus, visbeidzot, prasot ceļu vietējiem, to atrodam, lai atklātu, ka Ramadana beigšanās svinību dēļ tas ir slēgts. Nu jā, mēs jau policistiem tikai jautājām, kur lielveikals atrodas, nevis – vai tas strādā. Policisti Aivaram teikuši, ka beidzoties gavēnim, drīkstot gan ēst, gan dzert, gan mīlēties, cik vien tīk. Alkohola kārotāji ir tik sašļukuši, ieraugot slēgto veikalu, ka palaižu jociņu un ierosinu doties atpakaļ uz kempingu un vismaz darīt uz nebēdu vienīgo mums pieejamo no visām trim lietām. Ēst īsti nav ko, dzert nav ko, atliek tikai džigi-džigi (laikam arābu valodā slengs vārdam "kniebties").

Atgriežamies kempingā, kur Uldis pēc brīža paziņo, ka daudzās ķibeles ir palīdzējušas viņam pieņemt lēmumu – rīt sēsties busā un braukt uz baseinu, ar to domādams Atlantijas okeānu.

Vakarā ar jaunām cerībām ieraudzīt Ramadana beigu svinības (tās esot šodien!) dodamies uz vecpilsētas laukumu. Tur kārtējo reizi nekas nenotiek. Paēdam samērā garšīgas vakariņas, sadzeramies dažādu augļu sulas un dodamies apraudzīt hotelī apmetušos Ieviņu un Jānīti. Apmēram 40 minūtes ejam caur piedrazotām, pārpildītām ielām. Pa ceļam ieejam konditorejā un nopērkam Ieviņai cepumus. Stāvot rindā, es spogulī sakārtoju matus. Divi džeki sēž pie letes un dzer kokteiļus. Tik ilgi blenž uz manu atspulgu spogulī, kamēr viens no viņiem tikai viņiem vien zināmu iemeslu dēļ aiz smiekliem iespurdz veselu šļāci kokteiļa spogulī. Man nav smieklīgi...

Vēl nepastāstīju, ka vecpilsētas ēstuvē apkalpotājs uzmeta Dačukam uz galvas dakšiņu. Laikam pietiekoši sāpīgi, jo Dačuks ir sašutis. Uz to apkalpotājs noreaģē, sirsnīgi papliķējot Dačukam uz pleca, kā gribēdams teikt, ka gan jau līdz kāzām sadzīs, un ātri aizskrien. Pēc mirkļa, kad Aivars aiziet uz kasi maksāt par vakariņām, menedžeris viņam (VIŅAM, nevis Dačukam) atvainojas par notikušo. Saprotam, ka šī valsts stāv tālu no Eiropas vai ASV, kur par tādu atgadījumu klients būtu iesūdzējis iestādījumu tiesā.

25.10.2006.
Šodiena ir neticami veiksmīga. Rīts paiet nebeidzamās diskusijās, ko iesākt tālāk – kā un vai vispār braukt uz tuksnesi, par atpakaļceļa biļetēm, par to, kurš "brauks uz baseinu". Es ilgi nevaru izšķirties, vai braukt ar Uldi, Aigaru un Maiju uz okeāna krastu zvilnēt saulītē vai tomēr ar visiem pārējiem uz tuksnesi. Beidzot pieņemu lēmumu kavēt darbā vienu dienu, kas attiecīgi nozīmē arī Frankfurtes-Rīgas biļetes iešanu zudībā, toties būšu redzējusi tuksnesi.

Tā nu Meknes kempingā atstājam "baseina" baudītājus un Ati, kuram jātiek uz Rabatu (lai dabūtu palīdzību no Somijas vēstniecības) un trešo reizi izbraucam uz Fesu. Paši smejamies, ka šajā braucienā visu darām kārtīgi – vismaz divas reizes. Tā teikt, lai labāk nostiprinās atmiņā. Diemžēl dubultā darītajiem darbiņiem jāpieskaita arī aviobiļešu rezervēšana.

Ir ceļojuma viducis, un pa plānoto maršrutu turpina virzīties akurāt puse jeb desmit cilvēku no sākotnējās divdesmit cilvēku grupas. Izrādās – tas ir labs skaitlis, lai raiti sasniegtu Fesu. Pa ceļam joņojam tādā ātrumā, ka man sāk likties – tas palīdz aizmukt no kādas kārtējās neveiksmes, kas, iespējams, glūn aiz kāda kaktusa noslēpusies. Tās visas atstājam tālu aiz muguras. Pa ceļam no vietējiem ceļmalā sapērkamies granātābolus un melones un turpat uz cietās, izkaltušās, sarkanās Marokas zemes uztaisām nelielu pārtiju – badīgi to visu aprijam. Baltmaize un auzu putras jau sen sēž aknās.

Rullējam tālāk. Pirms 16:00 esam Fesā un ieraugām pirmo lielveikalu šajā valstī. Pēc izkārtojuma un produktu kvalitātes to var ievietot Maximas tipa veikalu kategorijā. Sapērkamies pārtiku, atrodam stendu, kur var atkal sadzerties apelsīnu-banānu sulu un dodamies meklēt jauniešu hosteli. Tas nenākas viegli. Prasām ceļu daudziem vietējiem, mums ir komunikācijas problēmas, jo lielākā daļa runā tikai franciski. Ikreiz apstājoties, mums uzklūp pēc dirhama vai saldumiņa kārojošs bērneļu bars. Viens pat pamanās nobučot man roku, tā cerēdams uz tikko iegādāto Marsa batoniņu, kas spīd cauri pie riteņsomām piesietajam polietilēna maisiņam. Iespējams, ka viņš to, man nemanot, patiešām dabūja, jo neatminos to pēc tam vēl redzējusi vai ēdusi. Bērneļi ir apģērbušies gana labi, ne kā ubagi, un es klusībā brīnos, no kurienes nāk šis ubagošanas ieradums.



Beidzot laimīgi atrodam hosteli, un mums par patīkamu pārsteigumu, saimniece runā angliski. Kad parādam savus riteņus un viņas sejas izteiksme paliek nemainīgi laipna, mūsu laime ir pilnīga. Savedam braucamos iekšā, apmetamies istabiņās un vēl mazliet ietusējam. Ir sajūta, ka šis ir pirmais patiešām saliedētais vakars, viss ir harmoniski un neviens nav īgns. Šodien pieveicām ~75 km, kas ir absolūts rekords. Nu jā, šī ir pēdējā diena uz riteņiem, kaut kā taču vajadzēja attaisnot viņu staipīšanu no kontinenta uz kontinentu.

26.10.2006.
Aizdomīgi, bet šodien vēl viena veiksmīga diena. 9:30 ir sarunāts gids, kas mūs vedīs uz Fesas medīnu. Nolemjam būt čakli un vēl pirms tam aizdodamies uz interneta kafejnīcu, un ar diezgan lielu piepūli norezervējam Hapagfly biļetes no Marakešas uz Frankfurti ar pasažieru uzņemšanu Agadirā, un tālāk ar "mīļoto" Ryanair uz Rīgu. Beidzot tas ir izdarīts.



Ap 11:00 dodamies uz medīnu. Gids ir labs – ar iedvesmu stāsta par vēsturi. Medīna nozīmē "pilsēta", bet tagad tā ir pilsētas centrs, pati pilsēta izpletusies un ir mājvieta 1.7 miljoniem iedzīvotājiem. Fesas medīna ir vecākā Marokā, tā ir bijusi un joprojām ir nozīmīgs biznesa un tirdzniecības centrs. Tā sadalīta daudzās mazākās daļās, un katra no tām tiek slēgta pēc piektās lūgšanas ~19:00 vakarā aiz milzīgiem ciedrkoka vārtiem. Agrāk šai procedūrai bija praktiska nozīme, jo laupītāji centās to iekarot, bet tagad tā ir tikai tradīcija. Fesas medīna esot autentiska un to necenšas pielāgot tūrisma vajadzībām. Es gan mazliet par to šaubos, jo, piemēram, ādas izstrādājumu veikalu apmeklējot, radās tieši pretējs priekšstats.



Medīnai ir vairāk nekā 300 daļas. Katrai ir viena mošeja, viens ūdens avots, viena skola, viena maizes ceptuve un viens vēl kaut kas, ko aizmirsu, bet kas pēc četriem iepriekšējiem spriežot, pieder pie pamatvajadzībām… bet tualete tā toč nebija…!

Ieliņas ir šauras un izskatās nabadzīgas, tomēr gids stāsta, ka šeit ir daudz turīgu ļaužu, un aiz pieticīgās ēku ārienes slēpjoties lepnas mājvietas. Islamā esot pierasts, ka ārēji visiem jāizskatās vienādi, neviens nedrīkst būt pārāks. Visas durvis ir divējādi veramas. Lielajās durvīs ir iestrādātas mazākas. Mājinieki lieto mazākās. Kad nāk viesi, tad atver lielās. Mājās cilvēki sagatavo maizes mīklu, katra ģimene pēc savas gaumes un ieskatiem, un no rīta aiznes uz ceptuvi. Pēcpusdienā var saņemt gatavus kukulīšus.



Tiekam aizvesti uz ādas krāsotavu, turpat ir arī ādas izstrādājumu veikals. Ejam uz paklāju pārdotuvi un metāla un kapara šķīvju darbnīcu. Visur notiek nežēlīga kaulēšanās. Vidēji cena, par kādu prece beigu beigās tiek nopirkta, ir četrreiz zemāka nekā pārdevēja sākotnēji noteiktā. Tiekam arī smaržvielu, tradicionālās medicīnas un kosmētikas veikalā. Pēc īsas prezentācijas visi kā viens krītam kārdinājumā un katrs kaut ko nopērk. Mani savaldzina rožu krēms. Smaržo fantastiski.



Visbeidzot gids mūs pamet. Ak, jā, nepastāstīju, ka jau otro reizi gandrīz tieku apprecināta. Neatceros, kā saruna sākās, bet Dačuks pamanās paziņot, ka es esot gatava precēties, uz ko gids negaidīti atsaka, ka viņš arī esot gatavs. Kopš tā brīža laiku pa laikam sarunās uzpeld tēma, kā labāk mani apprecināt – ko dāvināt kāzās, kā apģērbt. Nokļūstot musulmaņu tērpu veikalā, gids man sauc pakaļ, ka nopirkšot man tērpu, kādu valkā marokāņu sievietes. Šajā valstī apprecēties būtu tikpat viegli cik ieiet dušā. :) Tātad, kad gids mūs pamet, dodamies ar autobusu uz vilcienu staciju, kur noskaidrojam ar ārkārtīgi lauzītā angļu valodā runājošiem darbiniekiem, ka ir iespējams nogādāt riteņus un mantas Marakešā.



Mājupceļā ieturam sātīgas vakariņas, un viesnīcā viss vakars paiet, saiņojot riteņus. Pirms tam Vilnis un Dačuks vēl aizbrauc līdz autoostai, kur uzzina, ka vienīgais autobuss un Erfoudu iet vēlu vakarā. Toties viņus noķer kārtējais gids, kurš piedāvā ar grand taxi mūs aizvest līdz tuksneša malai, kur mēs tālāk īrētu džipus. Tas ir interesants piedāvājums, jo pa ceļam ir skaisti skati un jebkurā brīdī varēsim lūgt šoferus apstāties, kas nebūtu iespējams, braucot ar autobusu.

Tie paši takši rīt agri no rīta par nolīgto summu (150 dh/cilv.) arī aizvedīs mūsu mantas uz dzelzceļa staciju. Viss ir sarunāts, un, šķiet, mūs gaida vēl vairākas interesantas dienas. Manī beidzot rodas patīkams satraukums, kāds parasti jūtams jauka atvaļinājuma priekšnojautās. Cerams, ka visi mūsu plāni izdosies.

27.10.2006.
Ceļamies pēc 7:00, paēdam brokastis un grand taxi ir jau klāt, aizvedam mantas uz dzelzceļa staciju, kur jāaizpilda veidlapas un par 8.50 eiro no cilvēka viss tiek aiztransportēts (cerams) uz Marakešu. Paši sēžamies grand taxi un caur Erfoudu dodamies uz ~400 km tālo Rissani. Tur mūs sagaidīšot autobuss, kas aizvedīs līdz Merzougai, kur varēsim noīrēt džipus. Takši ir briesmīgā kondīcijā, bet šķiet, ka vismaz bremzes tiem strādā…

Rakstu… Viens naktī, un daudz kas apgriezies kājām gaisā, sagrauti priekšstati un mainīti plāni. Līdz Rissani braucam nenormālā ātrumā pa kalnu ceļiem. Šķērsojam Mazos un Lielos Atlasa kalnus, skati ir burvīgi, bet nabadzība ir liela – cilvēki mitinās kantainās, bieži vien līdz galam neuzceltās kleķa būdelēs. Kad satumst un mēs turpinām joņot 130-140 km/h, es nolemju atslēgties no stresa un mēģinu pagulēt. Braucam divos takšos, mūsu mašīnā esam pieci, neskaitot šoferi. Četriem sēžot aizmugurē uz 20 gadus veca mersedesa izsēdētā sēdekļa, gulēšana pārāk nesokas.



Beidzot esam Rissani, kur mūs zibenīgi nocopē riktīgs berberu jaunietis vārdā Ibrahims – mūsu nākamais gids. Vispirms tiekam uzaicināti atslābināties (relax), iedzerot piparmētru tēju. Tā tiek pasniegta kādas ļoti, ļoti smirdīgas kafejnīcas (pilnas ar tumsnējiem pīpējošiem vīreļiem, kas kā trusīši uz čūsku, paralizēti blenž televizorā, kur rāda Lielo Sportu – futbolu) gala telpā, kur izklāts paklājs un mums liek novilkt kurpes. Jāpiebilst, ka paklājs izskatās netīrīts kopš tā "dzimšanas" brīža, bet tas gidam netraucē tūristos iedvest cieņu pret tējas dzeršanas procesu.

Pēc tējas "rituāla" ,pēc Ibrahima iniciatīvas seko visu organizētu ekskursiju neiztrūkstoša sastāvdaļa – veikala apmeklējums. Tiekam aizvesti uz tuvējo berberu čalavu (lakatu) veikalu, kur saimniekiem par sarūgtinājumu neko nenopērkam.



Sēžamies divos Landroveros un dodamies it kā uz Merzougu. Tā ir pie-tuksneša pilsētiņa apmēram 35 km no Rissani. Sākumā ir asfaltēts ceļš, bet tad no tā nogriežamies. Braucam pa sarkanām, cietām tuksneša smiltīm, kurās tikai ar grūtībām manāmas iebrauktas sliedes. Pēkšņi aptveram, ka no šī brīža pilnībā esam atkarīgi no šī svešā berberu jaunieša. Braucam apmēram 40 minūtes, kad mums priekšā esošais Landrovers negaidīti nogriežas, un mēs uz lauka ar nepārredzamām robežām paliekam vieni. Labu brīdi otru mašīnu vispār nevar saskatīt. Sākam uztraukties. Kad Dačuks pajautā berberam, kāpēc esam sadalījušies, uz ko berbers atslābināti atbild, ka visi ceļi ved uz Romu, neko vairāk nepaskaidrojot, man notirpst kājas. Sākam skaitīt, cik mums uz pieciem ir nažu, ja nu gadījumā tos nāktos pielietot. Vēlāk, kad šo mirkli pārspriežam, izrādās, Dačuks bija jau paspējis ieslēpt naudu krūšturī, bet Aivars, kurš sēdēja priekšējā sēdeklī, izstrādājis plānu, kā ar kājām izsistu stiklu, ja berbers no aizmugures viņu sāktu žņaugt, un Edžus, kurš sēdēja aiz berbera, varonīgi liktu lietā savus daudzos nažus. Man bija doma slēpt kredītkarti… jāatzīst, diezgan blondīniski, jo nekad nav dzirdēts par tuksnesī ierīkotiem bankomātiem.

Pēc ilgāka brīža priekšā tomēr pamanām otru mašīnu, un ceļu turpinām kopā. Acīmredzot, esam samaksājuši arī par pakalpojumu ar nosaukumu "tūristu grupas pārbiedēšana".

Īsi pirms galamērķa ceļš kļūst grūtāk izbraucams, un pēkšņi mašīnas gaismās redzam plūstam spēcīgu brūnu ūdens straumi, kas momentā applūdina ceļu. Straume ir plata un kļūst arvien dziļāka. Vēlāk atklājas, ka sakarā ar lietus sezonu no kalniem plūst ūdens un mēs bijām liecinieki, kā pilnīgi sausā vietā pēkšņi var rasties upe. Kad tiekam ievesti pilij līdzīgā tūristu apmetnē, vietējie sāk skaļi klaigāt un skraidīt ap džipiem, no tiem tiek izmestas dažas somas, šoferi salec mašīnās un ātri aizbrauc. Uzzinām, ka tas tādēļ, lai varētu paspēt šķērsot upi, kamēr tā vēl nav pārāk dziļa. Rīt pie apmetnes būšot milzīgs ezers. Mūs ieved "pilī". Nav skaidrs, kā to īsti nosaukt, jo berberu apmetne tā noteikti nav. Varbūt tas ir kašbahs – tradicionālā dubļu māja, kas visticamāk celta speciāli tūristiem.



Telpas no iekšpuses izklātas ar paklājiem un uz sienām ir specifiski dekorējumi. Mums piedāvā vakariņas, izvēlamies tikai Marokas salātus un tēju. Pēc brīža visā lielajā atpūtas telpā nodziest gaisma. Lietavu dēļ ir pārtrūkusi elektrības padeve, un turpmāko vakaru pavadām sveču gaismā. Man tas patīk, jo pasākumam piešķir īpašu noskaņu. Kad esam paēduši, mums un vēl citiem tūristiem ir berberu muzikālais priekšnesums. Tie ir burvīgi – ar bungām un kastaņetēm (vai ko tamlīdzīgu).



Šo nakti bija plānots pavadīt berberu teltīs – no daudziem paklājiem celtās telšveidīgās nojumēs, bet tā kā ir diezgan pamatīgi lijis, teltis ir slapjas (ko gan dara paši berberi, kad līst?!), tajās ielikto matraču priekšā ir lielas peļķes, un mums jāpaliek tai pašā telpā, kur ēdām. Mums ir siltas segas, un man tā patīk pat labāk.

28.10.2006.
Pa nakti lija tik briesmīgi, ka man un, izrādās, arī Vilnim bija licies, ka aiz loga jau skalojas upe. Tomēr nē – no rīta ieraugām palmas, tālumā kāpas un aiz mūsu "pils" vārtiem – plašu ūdens klajumu. Debesis ir apmākušās un skaidrs, ka nekāda kamieļu jāšana mums nespīd. Ik pa brīdim smidzina. Paēdam brokastis, no kurām lielākā daļa sastāv no pašu līdzvestās pārtikas, un gaidām savus Landroverus. Vai nu šova dēļ, vai tiešām tā ir, bet atklājas, ka pie mašīnām tikt varam, tikai pārbrienot uzplūdušo dubļu upi. Mūsu gids, kuru sievišķīgo, mazliet "zilo" kustību dēļ (un arī tādēļ, ka tēju viņš ielej, augstu ceļot tējkannu tā, ka tēja glāzēs līst šļakstēdama) esam iesaukuši par Šļakstoni, ar nūju bakstot pamatu, brien pa priekšu. Mēs sekojam.



Ūdens nav ledains, tomēr pēc brīža sāk salt kājas, un nākamajā dienā man atkal klāt ir iesnas no vēl neizārstētā bronhīta. Tiekam pie džipiem un dodamies ceļā. Mums tiek solītas vairākas apskates vietas. Nokļūstam nedaudz tuksnesim līdzīgā apgabalā, kur šofera pienākums ir nekavējoties iestigt pirmajā nelielajā kāpiņā. Tūlīt pat ritenis tiek ar rokām atrakts, nedaudz pietēlojot apjukumu. Acīmredzot tas pieder pie izklaides programmas.



Visiespaidīgākais ir dubļu ciemati un Flamingo ezers. Dubļu ciemati ir reālas ļaužu apmetnes, celtas no smiltīm, sajauktām ar salmiem. Kad līst lietus, milzīgas teritorijas pārvēršas par dubļu jūru. Maziem bērniem droši vien tā ir jauka izklaides vieta, man pašai brīžiem prasījās novilkt kurpes un padauzīties pa salijušajām peļķēm.

Savukārt Flamingo ezers ir ezers, kurā Ibrahims pirms divām nedēļām esot redzējis flamingo, un neskatoties uz dažu mūsu grupas biedru šaubām, ka tie tur vēl varētu būt, dodamies apskatīt. Kad ierodamies apskates vietā, viss ko redzam, ir milzīgs klajums, rāms ezera spogulis ar divām gausām pīlēm piekrastē. Ibrahims, izvēlies no džipa, atslāj līdz krastam un relaksētā balsī secina: "No flamingo…" Acīmredzot, nekādu stresu par to, ka tūristi nav dabūjuši solīto pakalpojumu, tas viņā nerada. Tā teikt – ar dabu cīnīties nav cilvēka spēkos. Flamingo ceļi mums ir neizdibināmi.



29.10.2006.
Ceļamies 7:00, jo ir sarunāti takši uz Marakešu. Šļakstonis mums ir noorganizējis, ka dodamies uz autoostu un ar autobusu braucam līdz takšiem. Pēc laba brīža gaidīšanas vietējā kolorīta pilnā autoostā, sasēžamies busā. Noskaidrojas, ka lietus ir izdzinis no krastiem upi un apūdeņošanas kanālus. Pabraucam 10 minūtes, autobuss apstājas, vietējie satraukti skraida, skatās pa logu. Saprotam, ka lieta nopietna. Priekšā ir nepārredzama dubļu jūra, kas pārklājusi visu ceļu un tuvējos laukus. Sākam braukt. Kā traki fotokorespondenti klikšķinām, izliekušies pa logiem. Peļķe kļūst arvien dziļāka, tas jau kļūst aizraujoši. Esam sajūsmā. Aiz logiem palmu audzes un ceļazīmes, viss ir brūnā, dubļainā lietusūdenī. Beidzot kļūst seklāks, un zem busa riteņiem sākam manīt ceļu. Otrā pusē milzu peļķei stāv gara tūristu automašīnu rinda. Vietējie tās ar traktoriem velk pāri.

Pēc laika ir klāt arī abi takši. Tā īsti sākam braukt tikai pirms 11:00, jo jau pašā brauciena sākumā vienam taksim nākas mainīt eļļu. Diena paiet briesmīgi. Ceļā pavadām 12 stundas. Šķērsojam Atlasa kalnus daļēji pa citu ceļu nekā turpbraucot, skati ir burvīgi. Brīžiem apstājamies pafotografēt. Tomēr praktiski viss laiks tiek pavadīts mašīnās un kad beidzot ierodamies pie Marakešas hosteļa pašā medīnas vidū, sajūta tāda, ka vēl ilgi pārvietošos, saliekusies taisnā leņķī ar dibena formām stipri līdzīgām takša izsēdētajam sēdeklim. Rīt – brīvdiena. Blandamies pa centru un iepērkam suvenīrus.

30.10.2006.
No rīta ar Dačuku un Edžu aizbraucam uz dzelzceļa staciju un izņemam no bagāžas somas. Tās kopā ar riteņiem pa dzelzceļu veiksmīgi attransportētas no Meknes. Visu dienu klīstam pa medīnu, ik pa laikam apciemojot mūsu iemīļoto sulu bāru. Mango, avokado, melones, kivi, hurma – no tā visa šeit tiek gatavotas tumīgas, sātīgas sulas. Vesels vitamīnu sprādziens organismā. Izslāpušie beidzot ir dabūjuši alkoholu, un vakars tiek pavadīts, to tērējot. Naktī atkal guļu cieši kā bērns. :)



Suvenīrus nekādus neizdodas iepirkt, jo no rīta, ieejot tirgū, acis žilba no krāsainības, bet vakarā viss šķita vienāds un ne pārāk interesants vešanai uz mājām.

31.10.2006.
6:30 mūs pamodina Tēta Aivara dauzīšanās pie istabiņas durvīm. Astoņos ir autobuss uz Essaouru. Padzeram kafiju un dodamies ceļā. Ejam uz autobusu pa vecpilsētas ieliņām Redzam, kā mostas pilsēta. Skolas bērni baltos ķitelīšos dodas uz mācībām, veras veikali. Uz ielām vēl nav izlikti galdi un preces, un var labi redzēt, cik ļoti netīras ir ielas. Kaut kur mana pa kādam čaklākam, kas šo to saslauka, bet kopējo situāciju tas daudz neglābj.



Autoostā atrodam savu busu un 3 stundu laikā esam Essaourā. Nez kamdēļ savā naivumā biju iedomājusies, ka tā būs eiropeiski sakopta kūrortpilsētiņa. Dodoties centrālā laukuma virzienā, kur mums tika ieteikta laba viesnīca, jau pašā sākumā "ieberžamies" tādā smakā, ka manā galvā tā ieņem tādu kā Essaouras atpazīšanas zīmi. Steidzoties ieraudzīt Atlantijas okeānu, nokļūstam uz senatnīga mūra, kura tuvumā acīmredzot plūst visas pilsētas kanalizācija.

Ieliņas ir bezgala smilšainas, mājas aplupušas, tomēr šeit ir kaut kas eiropeisks. Centrālais laukums ir sakopts un visapkārt manāmas kafejnīcas, kurās sēž ne tikai "ģimenes galvas" – vīrieši, bet arī sievietes. Pēc visa spriežot – eiropietes un amerikānietes.

Visu dienu klīstam pa pieokeāna ieliņām, ķeram kadrus un kaifojam. Esam arī atļāvušies paņemt burvīgu viesnīciņu ar skatu uz okeānu. Visapkārt lido kaijas un pa logu var redzēt senlaicīgu cietoksni, ap kuru balti skalojas okeāns.



Pusdienās ēdam garšīgāko tajine, kāds Marokā baudīts. Uz viesnīcas jumta ir terase ar kafejnīcu. Tajā labu laiku sēžam, malkojam piparmētru tēju un skatāmies, kā satumst, turpat netālu spēlē dzīvo mūziku, un mūs pārņem romantisks miers. Šovakar nenāk miegs, un dodamies pastaigā gar okeānu. Gaiss ir silts un negribas šodienu laist projām. Mēs ar Dačuku, kā parasti, esam vienā istabā. Pa nakti atstājam milzīgo logu vaļā, iemiegam ar okeāna viļņu šalkām fonā.



01.11.2006.
Arī šodien ir mierīgā diena. Saule pazudusi aiz mākoņiem, un pat uz pludmali nav vērts steigties. Ieejam interneta kafejnīcā, kur patīkamā atvieglojumā secinām, ka Hapagfly nav mūs "uzmetis" un uz Eiropu laikam tomēr brauksim.

Iepērkam suvenīrus un lietiņas pašu priekam, pārēdamies tajine un ostā ķeram kadrus ar strādniekiem, kas pārdod zivis, gatavo āķus, lāpa zvejas tīklus. Edžiņš "nolaupa" jau tā trūcīgajai Essaouras pludmales strēlei pāris smilšu sauju savai dažādu jūru smilšu kolekcijai. Jūtos atslābināti un harmoniski.



Piecos vakarā dodamies ar busu atpakaļ uz Marakešu. Pirmais darbs pēc ierašanās – uztankošanās sulu bārā. Tētis Aivars šeit jau kļuvis par savējo un no oficianta vispirms saņem draudzīgu plikšķināšanu uz pleca un beigās pat nelielu masāžu. Rīt Aivaram dzimšanas diena. Redzēs, kā ies. Smejamies, ka nu Tētis Aivars būs kļuvis par Veco Tēti.

02.11.2006.
Agri no rīta Vilnis aiziet uz tirgu pēc augļiem, jau pirms Aivara uzkāpjam uz jumta terases, kur kafejnīcā pasniedz brokastis un sagatavojam dāvanu – uz pieciem granātāboliem uztupinām no ciedra koka izgrebtu vardīti. Kad ierodas Aivars, dziedam "Hei, melnā pantera" un liekam bučot vardīti. Tagad Aivaram ir pašam sava princese. Izskatās, ka jubilāram apsveikums patīk. Paēdam brokastis dodamies ielās. Visa diena paiet, atkal pērkot suvenīrus. Jūtos sagurusi no burzmas un smakām, tomēr pēdējā vakara tuvošanās vieš pazīstamas skumjas.

Pašā vakarā Aivars mums ir sagādājis fantastisku augļu tusiņu – terases kafejnīcā pārēdamies melones, arbūzus un granātābolus. Vakars tomēr beidzas diezgan agri, daudzi ir saguruši un aiziet gulēt. Paliek izturīgākie. Jānītis pīpē. Istaba pilna ar dūmiem, durvis stāv vaļā, lai dabūtu svaigu gaisu. Negaidīti durvīs parādās svešs jauneklis un jautā, kur viesnīcā ir duša. Sākam skaidrot, ka šī ir privāta teritorija un negribētu viņu laist mūsu numuriņā. Tad atceros par publisko dušu pāri pagalmam. Sāku skaidrot, kā līdz tai nokļūt. Saku: "...and then you cross... ", pēkšņi nespēju atcerēties vārdu "pagalms". Pēc īsas pauzes Ieviņa steidzas palīgā ar savu radošo pieeju un pabeidz teikumu manā vietā ar: "... the river. " Izplūstam nevaldāmos smieklos. Man ir mazliet neērti un zemapziņā saglabājas vēlme tomēr palīdzēt, bet smiekli nāk tik stipri un nevaldāmi, ka drīz vien jauneklis, neizpratnē smaidot, mūs pamet…

03.11.2006.
No rīta pēc septiņiem uz terases ēdam pēdējās brokastis. Pumpuriņš aplaimo vietējos, no augšas Marakešas centrālajā laukumā ielidinot savus pēdējos dirhamus. Ir mazliet skumīgi. Pavisam drīz steidzamies uz lidostu, kurā vēl pēdējo reizi mūs mēģina "uzmest". Lidostas darbinieks Aivaram pasaka, ka par riteņu pārvadāšanu jāmaksā 20 eiro, bet kad ierauga, ka mums ir padsmit riteņi, informē, ka jāmaksā 25 eiro par katru. Uz to Aivars reaģē ar jau atstrādātu uzbrukuma tehniku, paziņojot, ka vairāk par 20 eiro par riteni nemaksāsim, un lidostas džekam nākas palikt bez peļņas.



Atvadāmies no Marokas – no smaržām, krāsām, melnā tītām sievietēm, kailiem sarkaniem kalniem, no šmaucējiem un izpalīdzīgajiem, no preciniekiem, saldās piparmētru tējas un dienvidu augļu tumīgajām sulām, no musulmaņu fanātiskajām dziedošajām lūgšanām, ko gandrīz ik rītu dzirdējām aiz viesnīcu logiem un galu galā – arī no mūs vajājošajām neveiksmēm, kuras visas spītīgā optimismā pārvērtām piedzīvojumā. Rīga mūs sagaida ar -8 grādu salu, kas pēc Marokas +25 ir pēdējais no neskaitāmajiem kontrastiem pēdējo trīs nedēļu laikā.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv