Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ar motocikliem - ceļā uz brīvību! (4. daļa)

Autori: Andis Pikāns, Jānis Kļaviņš (www.enduroadventure.lv)
Foto: no ekspedīcijas mājas lapas

Divi latvieši, Andis Pikāns un Jānis Kļaviņš turpina enduro moto ekspedīciju no Rīgas līdz Melnburnai. Viņi atrodas ceļā nu jau piekto mēnesi! Ekspedīcijas dienasgrāmatas pirmās trīs daļas lasāmas šeit: Augusts, 2006; Septembris, 2006; Oktobris, 2006.



Ekspedīcijas dienasgrāmata (Novembris, Decembris 2006)

Brauc tur, kur sen jau tavas domas!
Ewan McGregor


PHUKET - TRANG
29.,30.10.2006. Nobraukti 380 km
Braucam uz dienvidiem gar rietumu piekrasti. Ik pa brīdim uzlīst veldzējošs lietus. Mums pieslēdzies Ringolds ar savu melno Toyota Hilux pikapu. "Kūtiņa" džekiem ir īstajā izmērā - Ansis ar Talsu Māri un Božu sēž salonā, Hincis ar šīraku un bagāžu izvietojušies aizmugures kravas nodalījumā. Ringo jau ilgu laiku dzīvodams Taizemē ir piešāvies pie vietējās kustības un nesas tā, ka knapi tiekam līdzi. Īsi pirms Trang uz maģistrāles tiek uzstādīts arī brauciena ātruma rekords – 165 km stundā. Ap sešiem mēs piebraucam pie piekrastes, kur atšķirībā no Puketas pēc cunami nekas nav novākts - pussagrautas salmu būdas, izskaloti koki, visur miskaste un smakas. Nekas neliecina par tūristu klātbūtni. Pēc stundu ilgas maldīšanās jau tumsā, pašā jūras malā izdodas atrast bungalo, kuri par brīnumu arī darbojas.



TRANG - KUALA KEDAH (MALAIZIJA)
31.10.2006. Nobraukti 450 km
Tikai rīta gaismā var ieraudzīt kādā foršā vietā esam apstājušies - pat bardaks visapkārt nespēj izbojāt lielisko skatu uz tūristu pamesto pludmali, jūru un vientuļajām zvejnieku laivām. Tuvojamies Malaizijas robežai un visuzskatāmāk to pierāda cilvēku apģērbi, kuri mums nemanot ir izmainījušies. Sievietes tagad ir ietinušās garos paltrakos un lakatos, vīri ar bārdām un baltām micēm galvās – musulmaņi šeit, Taizemes dienvidos pie robežas, ir pārsvarā par budistiem, un izskatās, ka tie sadzīvo mierīgi. Benzīntankos un ēstuvēs alu vairs dabūt nevar, bet pavadošā grupa ātri atrod risinājumu iegādājoties palielu putuplasta kasti, kuras saturs tiek apkrauts ar ledu. Ap trijiem esam pie robežpunkta Wang Kelian. Karnete ar mūsu iniciatīvu tiek noslēgta un mēs izbraucam no Taizemes.



Malaizijas pusē arī no muitnieku un robežsargu puses uzreiz jūtama interese par mūsu tehniku un maršrutu Atšķirībā no tajiem šeit visi ierēdņi runā angļu valodā un attieksme ir vislabvēlīgākā. Vīza Latvijas Republikas pilsoņiem nav vajadzīga, bet pirmais jautājums ir par ATA karneti - bez tās te nevajadzētu iebraukt, tā kā mums tāda ir, tālāk viss iet kā pa sviestu, un ar vislabākā vēlējumiem iebraucam Malaizijā. Tomēr, ne visiem tā veicas – tā kā Ringolda "kūtiņa" ir ar Taizemes reģistrācijas numuriem un tehniskā pase ir tikai taju rakstībā, malaizieši pieprasa to tulkot. Jautājums tiek atrisināts 40 km attālajā pilsētā Taizemes pusē pie notāra un tulka vienlaicīgi. Jau melnā tumsā mēs iebraucam apbružātā ostas pilsētā, lai agri celtos ar prāmi uz tuvējo Lankavi salu.



KUALA KEDAH – LANKAVI
01.11.2006.
Močus peldināt uz salu nav nekādas jēgas, jo kargo prāmis iet veselu diennakti, plus vēl jāveic visādas formalitātes, bet pasažieru ekspreša brauciens ilgst pusotru stundu. Novietojam "baizeļus" stāvvietā par pieciem ringitiem ($ 1,5) diennaktī un ar pirmo prāmi septiņos no rīta peldam prom. Lankavi sala tūristus pievilina ar beznodokļu zonu un mežonīgajām pludmalēm Andamana jūras krastos. Ar cunami salai bija paveicies, jo no rietumu puses to ieskauj neapdzīvotu salu grupa, kura toreiz arī bija uzņēmusi galveno viļņa triecienu. Ap desmitiem iepeldam modernā ostā, noīrējam minivenu un braucam uz smilšaino Pantai Cenang pludmali, kur bez problēmām pašā krastā atrodam palmās ieaugušus visvienkāršākos bungalo.

LANKAVI
02.11.2006.
Par Lankavi salu klīst arī daudzas leģendas. Visizplatītākā no tām ir par princesi Mahsuri, kura tika apsūdzēta laulības pārkāpšanā un notiesāta uz nāvi. No sodītās princeses brūcēm izlija baltās asinis, kas apliecināja viņas nevainību, bet traģisko kļūdu jau bija par vēlu labot. Pirms nāves princese Mahsuri nolādēja salas iedzīvotājus nākamajās septiņās paaudzēs, un tiešām vairākus simtus gadus salas iedzīvotāji dzīvoja nabadzībā, tiem regulāri uzbruka pirāti un kaimiņos dzīvojošie taji, bet pati sala pastāvīgi cieta no dabas katastrofām un stihijām, un tikai, kad nomira pēdējie septītās paaudzes pārstāvji, dzīve Lankavi atgriezās normālās sliedēs. Tieši tad valdība nolēma izveidot uz salas valstī vienu no pirmajiem tūrisma centriem, bet 1987. gadā tā tika pasludināta par beznodokļu zonu. Uz arhipelāga galvenās salas parādījās asfaltēti ceļi, elektrība un ūdensvads, tika uzbūvēta lidosta un prāmju termināls.



Kopā ar šīraku noīrējam mopēdus un braucam izpētīt salu. Rietumos ir iespēja ar gondolām uzbraukt vienā no salas augstākajiem kalniem – Marcingang, bet tā kā apkārt ir mūžīgā dūmaka, tad neko daudz apkārt saskatīt nevar. Turpat netālu atrodam ūdenskritumu, kura vēsajā un dzidrajā ūdenī ir iespējams arī nopeldēties. Nopietni ir jārespektē un jāuzmanās no savvaļas mērkaķiem, kuri izmantos pirmo iespēju - pamanot nepieskatītās mantas, ievilks tās džungļos. Nācās par to pārliecināties arī pašiem brīdī, kad bijām aizgājuši attālāk no mopēdiem un atstājuši pie tiem savas mugursomas ar pasēm un kredītkartēm. Labi, ka mugursoma bija lielāka par pašu mērkaķi, kaut gan neskatoties uz to, kādus trīsdesmit metrus viņam izdevās to pavilkt pa zemi.



LANKAVI - KAMERONA AUGSTKALNE (CAMERON HIGHLANDS)
03.11.2006. Nobraukti 350 km
No rīta ar pirmo prāmi atgriežamies uz kontinenta un turpinām ceļu pa maģistrāli dienvidu virzienā. Autobani perfektā stāvoklī - ne ar ko nav sliktāki par Eiropā redzētajiem, bet motocikliem pat vēl labāki! Pirms maksāšanas termināliem izveidotas speciālas nobrauktuves īpaši priekš tiem, jo atšķirībā no automašīnām, močiem braukšana ir par brīvu. Ļoti patīkami. Policiju arī nekur pagaidām nemana, tā kā braucam ar 130-140 km/stundā. Mūsu šodienas mērķis ir Kamerona Augstkalne. Nobraucot no šosejas, pēdējos 60 km nākas rāpties pa serpentīnu. Neskatoties uz lietu, kas ik pa brīdim mūs izmērcē, braukšana ir forša, tāpat kā skati, kas paveras uz kalnu nogāzēs esošajām tējas plantācijām. Līdz ar tumsu un lietu iebraucam Tanah Rata ciematā, kur gadsimta sākumā angļi sabūvējuši viesnīcas un izveidojuši atpūtas zonu. Šeit, 2000 metru augstumā, gaiss ir dzestrs un patīkams - beidzot par ilgiem laikiem kaut kas nedaudz tuvāks Latvijas klimatam! Viesnīcās pat nav izvietoti kondicionieri, un naktī var gulēt pie atvērta loga. Brīnumi!



KAMERONA AUGSTKALNE (CAMERON HIGHLANDS) – IPOH
04.11.2006. Nobraukti 140 km
Kopš 1926. gada Kamerūnas kalnu nogāzēs tiek audzēta tēja, kura lieliski nogatavojas maigajā un lietainajā klimatā. Lēto darbaspēku angļi ieveda šeit no Indijas, un pirmo plantācijas strādnieku pēcnācēji arī tagad apdzīvo daudzus ciematus, kuri izvietojušies starp plantācijām. Raža tiek novākta visa gada garumā, pārsvarā ar to nodarbojas sievietes. Vēlāk fabrikās ar karsto gaisu no lapām izvada mitrumu, tad ar mašīnām tās tiek presētas un smalcinātas. No viena svaigo lapu kilograma beigās paliek tikai ap 200 gramiem melnās tējas. Iecienītākā no tām ir BOH, kas nozīmē "Best of Highlands" (augstienes labākā).



Šķiramies no saviem draugiem, lai rīt vakarā atkal satiktos jau Kualalumpurā. Esam sazvanījuši trīs latviešu lidotājus, kuri studē un dzīvo netālu esošajā pilsētā Ipoh, un brauksim viņus apciemot. Gatis, Kaspars un Edgars uzņem mūs savā kondaminimumā, kurā pusotra gada laikā esam pirmie ciemiņi no Latvijas. Čaļi šeit mācas pilotēt helikopterus, lai vēlāk varētu darboties pasaules karstākajos un nemierīgākajos punktos Apvienoto Nāciju uzdevumā. Gatis strādājis arī Banda Acheha, kura pirms diviem gadiem no cunami viļņa cieta visvairāk. Sarunas ievelkas līdz vēlai naktij - ir taču tik daudz par ko runāt.

IPOH - KUALALUMPURA
05.11.2006. Nobraukti 280 km
Kualalumpura - mūsdienīga pilsēta, kurā vēl ir dzīvas senās Āzijas tradīcijas, bet atvērta visai pasaulei. Uz debesskrāpju stikla sienām atspoguļojas mauru mošejas, bet Čainataunas nakts tirgos var apreibt no eksotisko ēdienu smaržām. Tam visam fonā spīd moderno tirdzniecības namu stikla un spoguļu fasāžu sienas, lepnas viesnīcas, biroju metāla torņi, kas tiecas uz debesīm un kuriem garām slīd dažādu nāciju, kultūru, reliģiju cilvēku sejas.



Iebraucam pilsētā pēcpusdienā. Draugi jau ir norezervējuši hoteli pašā centrā un ar mazajām viltībām sagādājuši biļetes Petronas dvīņu torņa apmeklējumam - tas nemaz nav tik vienkārši, jo biļešu skaits dienā ir ierobežots – 800 gab. Toties tās nemaksā nevienu kapeiku - kompānija tās uzsauc par brīvu. Protams, gribētāju uzbraukt otrajā augstākajā pasaules tornī (452 m) netrūkst. Tomēr, ja godīgi, man pašam, skats uz Rīgu no Pētertorņa vai no viesnīcas Latvija jumta liekas daudz iespaidīgāks. Vēlāk atvadāmies no ceļabiedriem, kuriem ir laiks lidot mājās uz Latviju, bet mums jābrauc tālāk, lai ar motocikliem sasniegtu savu mērķi - Melburnu.

KUALALUMPURA
06.11.2006.
Šodien darba plānā Indonēzijas vēstniecība, jo mums ir nepieciešama vīza. Piebraucot pie vēstniecības, paveras bēdīgs skats - milzīgs cilvēku pūlis acīmredzot gaida brīdi, kad sāksies darba laiks. Var redzēt, ka daudzi ir sākuši stāvēt rindā jau kopš vakardienas. Pie pašas ieejas – tur, kur notiek vislielākā drūzmēšanās, policisti, lai varētu kontrolēt situāciju, pat ir likuši pūlim notupties ceļos. Bez mums šeit redzami vēl tikai daži baltie, kuri tāpat kā mēs apjukuši noraugās uz šo skatu. Tikmēr ir izdevies noskaidrot, ka visi šie cilvēki ir Indonēzijas pavalstnieki, kuriem nepieciešams šeit kārtot formalitātes darba atļaujas saņemšanai Malaizijā.



Pēc brīža parādās policists, pienāk pie mums un izveido koridori cauri cilvēku pūlim, lai mēs varētu tikt iekšā pa vārtiem. Ierēdne, kura pieņem pases ar fotogrāfijām un anketām liek arī uzrādīt biļetes atpakaļceļam no Indonēzijas - skaidrojam, ka tas nav iespējams, jo braucam ar motocikliem un tālāk celsimies ar prāmi uz Austrāliju. Tādā gadījumā jāuzrāda biļetes braucienam ar prāmi - sakām, ka tas nav iespējams, jo nezinām pat kad vēl pie tā nokļūsim. Tiek sasaukts konsīlijs un dokumenti pieņemti ar piezīmi, ka parīt pie vīzas saņemšanas uzrādīsim ārlietu ministrijas ieteikuma vēstuli un ATA karneti. To mēs varam, bet pases mums vajag jau rīt, jo vienīgais prāmis nedēļā no Džordžtaunas uz Medanu atiet ceturtdien un līdz tam vēl jāaizbrauc līdz Singapūrai. Tas viņus diemžēl neinteresē - tāda ir kārtība. Labi, kaut ko izdomāsim. Vēl kādu brīdi tusējamies pie vārtiem cerībā atrast kādu darboni, kurš līdzīgi kā Vjangčaņā palīdzētu atrisināt problēmu vīzu, bet nekā konkrēta nav, tomēr paliek vēl cerības, ka Annai izdosies sazvanīt konsulātu Stokholmā un no turienes sagaidīt palīdzību. Gaidīsim rītu.

KUALALUMPURA - JOHOR BAHRU
07.11.2006. Nobraukti 430 km
Atvadāmies no Ringolda, kuram ir izdevies dabūt Taizemes vīzu uz diviem mēnešiem, un braucam atkal uz Indonēzijas vēstniecību. Mums veicas - vai nu nostrādāja ārlietu ministrijas vēstule, vai kāds bija piezvanījis no Stokholmas - to mēs neuzzināsim, bet pases ar Indonēzijas vīzām ir gatavas! Urā! Uz Singapūru!



Pie Džohoras šauruma un lielā tilta, kas savieno Malaiziju ar Singapūru piebraucam ap pieciem pēcpusdienā viscaur izlijuši un slapji. Malaizijas pusē ir tikai robežsargi, bet nav neviena muitnieka, kurš varētu noslēgt karneti, tāpēc braucam tālāk cerībā, ka Singapūrā to nepaprasīs. Pirms paša tilta ir vēl viena kontrole, kura mūs pat neapstādina. Maldīgi noturam to par Singapūras robežkontroles punktu un apstājamies uz tilta, lai apsveiktu viens otru ar iebraukšanu pundurvalstiņā, bet otrā tilta pusē, kad paveras skats uz milzīgu modernu terminālu, ar videonovērošanas kamerām, brīdinājumiem nefilmēt un nefotografēt visās malās, reindžeriem melnos kombinezonos ar zaļām platmalēm galvās un automātiem šaušanas gatavībā rokās, saprotam, ka esam kļūdījušies. Latvijas pases tiek akceptētas, bet tiek uzdots jautājums par atļauju iebraukšanai valstī ar citas valsts transporta līdzekli. Rādu karneti, meitene pagroza galvu un nosūta mūs uz muitu, kur ierēdnis izliekas visai zinošs un sāk formēt karneti – tad arī paceļas jautājums, kāpēc tā nav noslēgta Malaizijā. Atbildu, ka nebija iespējams atrast muitnieku. Brīdi padomājis, tas piekodina izbraucot noteikti to noslēgt un atver karneti. Vēl ir jāaizpilda imigrācijas karte, kurā ir jāparakstās arī par to, ka esam informēti par to, ka par narkotiku ievešanu valstī draud nāvessods. Tikmēr ir atskrējis robežsargs un prasa, lai uzrādām atļauju ar dīvainu nosaukumu International circulation permit. Tādas mums, protams, nav. Tālāk viss norisinās zibenīgā ātrumā - pases tiek palūgtas atpakaļ, tajās iespiež zīmogu par deportāciju, atsaukti divi zaldāti, kuriem dots uzdevums konvojēt mūs līdz Malaizijas robežai. Viss notiek ļoti zolīdi, bet bez mazākajām iespējām iesaistīties diskusijās. Pēc trijām stundām esam uz tā paša tilta, tikai pretējā virzienā. Forša dieniņa. Skaidrs ir viens - jāizguļas un no rīta ar skaidru galvu jādomā ko darīt tālāk.

JOHOR BAHRU - SINGAPŪRA
08.11.2006. Nobraukti 70 km
Jau vakar pilsētā izdevās ievākt informāciju par otru robežpunktu, kurš ir daudz noslogotāks, jo atrodas tieši pilsētā un, tā kā algas tur ir krietni lielākas, katru dienu darbā uz Singapūru ar mopēdiem un motocikliem dodas apmēram miljons malaiziešu. Tieši tāds tusiņš mums arī varētu derēt, jo rīta stundās, lai neveidotos kilometriem garas rindas Singapūras robežkontrole un muita varētu strādāt brīvākā režīmā. Ap astoņiem rītā pirms robežas ienirstam milzīgajā mopēdu straumē, kura ienes mūs terminālā. Pie pasu kontroles viss iet kā pa sviestu, bez jautājumiem un ar smaidiem. Adrenalīns arī sēž aizmugurē uz sēdekļa. Izjūtas līdzīgas kā pirms daudziem gadiem, Lazdiņus "šturmējot". Tālāk muitnieki, lai neapstātos cilvēku un transporta plūsma, strādā pēc izvēles. Brīdī kad braucam tiem garām, viņi ir aizņemti ar citiem un pēc brīža ar skaļu urā! , kuru caur ķiveri neviens nedzird, mēs ieripojam Singapūrā. Vēl gan ir jātiek līdz 20 km attālajam centram, jo uz maģistrālēm, līdzīgi kā Austrijā un Vācijā, uzstādīti maksas termināli. Teorētiski mums vajadzētu par ceļu izmantošanu maksāt naudu, bet praktiski tas nenotiek, jo šajā brīdī neesam piereģistrēti. Man gan nav nekas pret maksāšanu, bet kaut kas viņiem visā šajā procedūrā attiecībā uz pārvietošanos pa valsti ar citas valsts motocikliem nav līdz galam nostrādāts. Bet pēc zoles nāk krišana... Kad laimīgi esam tikuši līdz viesnīcai pašā centrā, pienāk sliktā ziņa no Džordžtaunas - ceturtdienas kuģis uz Indonēziju tiek pārcelts uz pirmdienu. Citu variantu nav, jo politiskās situācijas dēļ, Melakas prāmju līnija vispār apturēta uz nenoteiktu laiku.



Singapūra. Uz 642 kvadrātmetru lielās zemes sadzīvo četri miljoni visdažādāko tautību un reliģiju pārstāvji. Šī ir arī pasaules tīrākā pilsēta. No 1965. gada, kad Singapūra atdalījās no Malaizijas un tika pasludināta par suverēnu valsti, ar drastiskiem sodiem ķīnieši tika piespiesti nespļaut uz zemes un pierast pie kārtības. Brīdinājumi ir ik uz soļa - uz ielām, veikalos un metro: sods par ēšanu un dzeršanu sabiedriskajā transportā 500 Singapūras dolāri (300 ASV dolāri), par smēķēšanu – 1000 dolāri un tā tālāk. Ir pat uzstādīti speciāli aparāti, kuros ir iespējams ar kredītkarti norēķināties par uzlikto sodu. Tajā pat laikā, šī ir pievilcīgākā un interesantākā Dienvidāzijas pilsēta, kuru ir nācies apskatīt līdz šim.



SINGAPŪRA - IPOH
09.11.2006. Nobraukti 680 km
Ceļamies 5.30 no rīta, jo šodien noteikti jātiek līdz Ipoh, kur rīt no rīta būs iespēja ar mūsu lidotājiem pacelties gaisā un pafilmēt Malaiziju no augšas. Atpakaļceļā caur robežu viss iziet kā pa diedziņu - neviena jautājuma. Ap divpadsmitiem iegriežamies Sepangā, kur jau vairākus gadus notiek viens no Pirmās Formulas Āzijas posmiem. Mūs ļoti laipni un atsaucīgi uzņem atbildīgie trases darbinieki un priekšnieki, tiek pat piedāvāta iespēja ar močiem izlaist pa trasi goda apli, ko, protams, ar lielāko prieku izmantojam. Ik pa brīdim gāž tāds lietus, ka jānobrauc zem tiltiem un jānogaida. Pēcpusdienā aiz Kualalumpuras uzraujamies uz radara, bet atkal atpērkamies ar uzlīmi: policists smaidot pakrata ar pirkstu un piekodina uzmanīties. Cerams, ka mūsējie pret ārzemniekiem izturas tāpat. Jau dziļā tumsā ieripojam Ipoh, kur mūs atkal uzņem lidotāji.



IPOH - DŽORDŽTAUNA
10.11.2006. Nobraukti 240 km
No agra rīta mūs sagaida lidotāju skolā. Helikopters, ar kuru puiši trenējas lidošanā kā par skādi ir aizlidojis uz apkopi, bet mēs ātri tiekam iefīrēti mazajā sporta lidmašīnā, kur par pilotu piesakās viens no labākajiem instruktoriem. Tad nu kļūst arī ir skaidrs, kādas ir izjūtas lidojot ar galvu uz leju un kājām gaisā - labāk tomēr ar moci... Atvadāmies un nesamies uz Džordžtaunu, kur trijos mūs gaida aģents, lai apspriestu jautājumus saistībā ar motociklu transportēšanu uz Indonēziju.



DŽORDŽTAUNA - BATU FERINGHI
11.11.2006.
Augļu kuģis, uz kura tiks krauti mūsu moči, paredz doties uz Indonēziju pirmdien vakarā. Diemžēl pašiem mums sarunāt vietu uz tā neizdodas, jo kapteinim nav attiecīgas licences pasažieru pārvadāšanai, un Indonēzijas imigrācijas dienests attiecībā uz šo jautājumu esot ļoti nopietns. Atrodam pasažieru prāmi, kurš otrdien sešās stundās mūs nogādās ostas pilsētā Medanā Indonēzijas ziemeļos. Viena motocikla transportēšana izmaksās 280 ringitus, bet biļete vienam cilvēkam – 150 ringitus. Džordžtaunā, lielākajā salas pilsētā, izņemot vecos nocietinājumus, kurus angļi cēluši lai aizsargātos no pirātu uzbrukumiem un pulksteņa torni, būvēto par godu Anglijas karalienei, īpaši vairs redzēt nav ko, tāpēc atstājam močus KTM servisā un ar taksi laižam uz 20 km attālo salas pludmali ar nosaukumu Batu Feringhi, kur nobāzējamies vienkāršā bungalo.



PENANGA
12.11.2006. Nobraukti 120 km
Pulksten 5.30 no rīta pielecam stāvus no skaņām, kuras atskan no ruporiem. Pirmajā brīdī iedomājāmies par cunami vai gaisa uzbrukumiem. Kā izrādās, pavisam blakus atrodas musulmaņu mošeja, kuras tornī izkārtie skaļruņi arābu valodā aicina mūs pievienoties rīta lūgšanai. Uzstājīgā aurēšana turpinās pusstundu, un par atkārtoto iemigšanu var aizmirst. Ap deviņiem braucam uz servisu, kuru atrast izdevies pavisam nejaušā kārtā - to ieteica viens no čaļiem, ar kuru tikāmies Sepangas trasē. Pēc plāna nākamais serviss bija paredzēts tikai Džakartā, jo nekur tuvāk pēc iepriekš iegūtās informācijas neviens KTM pārstāvis nebija atrodams. Kritiskā stāvoklī ir Jāņa moča priekšējās dakšas blīvslēgs un gaisa filtri, tāpat jāmaina eļļas un bremžu uzlikas. Par brīnumu viss ir uz vietas, serviss ļoti labā līmenī, bet cenas arī uz rezerves daļām tieši uz pusi mazākas nekā Latvijā. Čaļi ļoti atsaucīgi un ieinteresēti par mūsu braucienu. Malaizijā jau ir pārdoti apmēram divdesmit Adventure modeļi un daļa no tiem atrodas arī Penangā. Ātri tiek saorganizēts brauciens apkārt salai vietējo baikeru pavadībā.



BATU FERINGHI - DŽORDŽTAUNA
13.11.2006. Nobraukti 50 km
Desmitos no rīta, kā norunāts, ierodamies Cakra Agency birojā, lai sāktu noformēt papīrus motociklu nosūtīšanai uz Medanas ostu Indonēzijā. Tiekam sagaidīti ar trīspadsmitajam datumam cienīgu ziņu - kuģim izgājis no ierindas dzinējs, un izbraukšana tiek atlikta uz ceturtdienu. Tāds pavērsiens kardināli ietekmē visus mūsu brauciena turpmākos plānus: attālums kilometros cauri visām Indonēzijas salām varētu sastādīt ap 4000 km, un pēc citu ceļotāju nostāstiem ātrāk kā piecpadsmit dienās līdz Austrumtimorai nokļūt nav iespējams. Kuģis no Austrumtimoras galvaspilsētas Dili uz Darvinu Austrālijā iet reizi nedēļā, pēc grafika 26. novembrī, bet pēc tam nākamais tikai 9. decembrī. Reāli mēs varam paspēt tikai uz 9. decembra prāmi, un tas nozīmē vien to, ka Austrālija mums būs jāšķērso piecās dienās, par cik lidmašīnas biļetes no Melburnas jau ir izpirktas ar datumu 19. decembris. Forši! Nu, apmēram kā no sērijas "80 dienās apkārt zemeslodei"! Tomēr vēl cerībā atrast kādu citu risinājumu raujamies uz ostu pa tiešo vizītē pie ostas harbor master. Pēc sarunas galvenajā ofisā arī paliek skaidra reālā situācija uz šo brīdi: tehnikas transportēšanu no Malaizijas uz Indonēziju spēj sakārtot tikai šī vienīgā Cakra Agency, tā kā mūsu turpmākie plāni ir atkarīgi tikai un vienīgi no viņiem.



BATU FERINGHI
14.11.2006.
Diena paiet rakstot iekavētās dienasgrāmatas un klausoties uzmācīgajās musulmaņu lūgšanās, kas četrreiz dienā atskan no mošejas torņa skaļruņiem.

BATU FERINGHI – DŽORDŽTAUNA
15.11.2006.
Nobraukti 25 km Esam tomēr panākuši iespēju jau šodien uzkraut močus uz kuģa un noformēt muitas formalitātes cerībā, ka dzinējs rīt būs kārtībā un gatavs izbraukšanai jūrā. Protams, risks pastāv, bet mums nav citu iespēju, jo pasažieru kuģis piektdien un sestdien nekursē. Kargo ostas teritorijā noslēdzam karneti un gaidām brīdi, kad mums būs iespēja ieraudzīt slaveno kuģi ar nosaukumu "Mitrautama" no Indonēzijas. Pa šo laiku ir izdevies jau ievākt informāciju, ka kuģa kapteinim ir labi kontakti ar Sumatras piekrastes pirātiem un mums ne par ko nav jāuztraucas. Malakas jūras šaurums ir viena no vietām, kur pavisam reāli vēl darbojas 21. gadsimta pirāti, ievācot nodevas no zvejas laivām un ik pa brīdim nolaupot kādu lielāku ārzemju kuģi, lai vēlāk kopā ar īpašniekiem varētu sadalīt apdrošināšanas kompānijas izmaksāto naudu.



Un tad nu beidzot ap pieciem pēcpusdienā mēs to ieraugam - tas izskatās tieši tāds, kādu biju to iedomājies: četrdesmit metrus garš nenosakāma vecuma no koka darināts kolorīts kuģis. Vēl tikai melnais karogs mastā pietrūkst! Tiekam iepazīstināti ar kapteini, kurš lietišķi apjautājas vai somās un kastēs neatrodas neatļautas lietas un ātri sāk organizēt iekraušanas procesu. Pēc tam, kad darbs ir padarīts, pasaucu viņu malā un krekla krūšu kabatā ielieku naudas zīmi. Tāds žests tam ir ļoti pa prātam, un tēvišķīgi ar roku sitot man uz pleca, viņš liek saprast, ka viss būs štokos.



BATU FERINGHI - BELAWAN (INDONĒZIJA, SUMATRA)
16.11.2006. Ar motorlaivu
Pasažieru satiksme atšķirībā no transporta satiksmes starp Penangu un Sumatru ir sakārtota normāli: lielās motorlaivas atiet četras reizes nedēļā un aizķeršanās nenotiek. Izbraucot jau divos dienā, deviņos no rīta iepeldam ostas pilsētā Belawan. Civilizācija ir beigusies, skati apkārt stipri atgādina Kambodžu. Turpat netālu no ostas atrodam moteli. Uz otru lielāko Indonēzijas pilsētu Medanu pagaidām nav jēgas braukt, jo šajā pašā ostā rīt būtu jāiepeld močiem.

BELAWAN
17.11.2006.
Svelme stāv vēl lielāka nekā Malaizijā, labi vēl, ka ik pa brīdim uzlīst lietus. Pilsētā esam vienīgie baltie un liekas, ka viss mopēdu taksometru bizness šobrīd sakoncentrējies ap mums. Lai vai kur mēs ietu, tie uzmācīgi braukā apkārt un piedāvā savus pakalpojumus. Pilsētele nav liela un mēs vislabprātāk pa to gribētu izstaigāties, tomēr izskatās, ka tas nav diez ko reāli, jo interese par mums ir kā par dinozauriem. Visi rāda ar pirkstiem, bērni saskrien apkārt un cenšas viens otru pārkliegt: "Hello mister! How are you! ", bet ar to arī valodas zināšanas beidzas. Izdodas atrast arī internetu, bet tas nenācās viegli, jo, kā izrādās tam te ir cits nosaukums – "computer"! Ātrums tam līdzīgi kā viss cits apkārt - kājminams… Pa to laiku esam jau iepazinušies ar vietējiem ostas muitniekiem un brokeriem. Mūsu "Mitra Utama" tiek gaidīta šovakar ap pieciem, bet izkraušanās sāksies tikai rīt deviņos no rīta.

BELAWAN - BUKIT LAWANG
18.11.2006. Nobraukti 180 km
Kad no rīta ierodamies ostā, mūsu "draugi" ir jau izkrauti. Liekas, ka darbība apkārt ir apstājusies, jo visi krāvēji ir sastājušies apkārt mūsu motocikliem un uzlūko tos. Arī šajā valstī bez ATA karnetes nebūtu ko darīt – tas ir pats svarīgākais papīrs muitā, lai arī neviens tāpat to nemāk pareizi aizpildīt. Stundas laikā viss ir nokārtots un mēs esam gatavi startam. Sumatrā ierobežotā laika dēļ varam apskatīt tuvāk tikai vienu vietu - holandieši ieteica džungļu ciematu Bukit Lawang divu stundu braucienā no Medanas, un uz turieni arī dodamies.

Jau pēc nobrauktiem 50 km nākas atzīt, ka Kambodžas satiksme salīdzinot ar šo bija tīrais kūrorts. Kaut ko tādu nebiju varējis iedomāties - noteikumi nepastāv pilnīgi nekādi, priekšroka ir kravas mašīnām un lielajiem satiksmes autobusiem un tie nerespektē nevienu citu; ceļi, tāpat kā satiksme, ir briesmīgā stāvoklī; mazās piepilsētas seko cita citai, saplūst kopā un nekad nebeidzas; sastrēgumi kā Maskavā. Apdzīšana ne tikai ir iespējama, bet pat nepieciešama gan no labās, gan kreisās puses, skaņas signāls - ja tas izturēs līdz galam, tad būs labi. Tāpat nav skaidrs priekš kam pilsētās uzstādīti luksofori, ja tos tāpat neviens neievēro. Ceļa zīmes un norādes ir tik reti un tās ir tik nesakarīgas, ka nav pat jēgas tās uzlūkot. Bez GPS un kartes pārvietošanās būtu apgrūtināta. Tāpat apstājoties un taujājot vietējos pēc pareizā virziena, labāk karti viņiem nerādīt, jo lielākā daļa to redz pirmo reizi mūžā.



Pēc divu stundu cīņas nogriežamies pa mazākas nozīmes ceļu un, lai arī vairāk tas atgādina motokrosa trasi, tomēr transporta kustība ir stipri mazāka un beidzot ir iespēja atvilkt elpu. Ap četriem iebraucam ciemā, kur pie straujas kalnu upes ceļš beidzas un tālāk ir tikai džungļi. Apmetamies holandiešu ieteiktajā vietā ar nosaukumu Garden Inn - vienkārši, ļoti mājīgi un lēti bungalo pašā kalnu un upes piekājē.

BUKIT LAWANG
19.11.2006.
Jau vakar neskatoties uz laika deficītu nolēmām šodien ar pavadoni doties džungļos, lai nakšņotu tajos un rīt pa upi atgrieztos ciematā. Mūsu pavadonis vārdā Kolans ir cēlies no bataku cilts, kas apdzīvo Tobas ezera krastus un vēl tikai dažas paaudzes atpakaļ piekopa kanibālismu - jautrs un, galvenais, zinošs zeperis - gatavā džungļu enciklopēdija. Atrodamies nacionālā parka teritorijā, un, pēc Kolana teiktā, šajā apvidū savvaļā dzīvo ap sešdesmit tīģeru, savvaļas ziloņi un orangutāni. Lai zvērus redzētu, uz džungļiem gan ir jādodas vismaz uz nedēļu. Mums varbūt paveiksies un redzēsim orangutānus.



Naktī ir gāzis pamatīgs lietus, un uz stāvajām kalnu takām mālainais pamats slīd tāpat kā ledus. Visapkārt sīc cikādes un ik pa brīdim iebļaujas mērkaķi. Mums veicas - pēc divu stundu ložņāšanas izdodas ieraudzīt augstu kokos divas orangutānu mammas ar bērniem. Lielie mērkaķi arī mūs ir pamanījuši, purina kokus un lauž liānas, cenšoties parādīt, ka labāk redzētu mūs ejam nevis nākam. Sastinguši un mutes atvēruši kādas divdesmit minūtes tos vērojam, tad dodamies tālāk. Vakarpusē, kad noieti kādi seši-septiņi kilometri, mēs iznākam upes krastā, kur ierīkojam ugunskuru un nakšņojam.



BUKIT LAWANG - PRAPAT
20.11.2006. Nobraukti 280 km
Labāku dzimšanas dienu nebiju varējis iedomāties, un vēl kā saldais ēdiens visam redzētajam un izjustajam notiek nobrauciens ar trijām kopā sasietām kamerām pa trešās-ceturtās kategorijas kalnu upi.



Mēs ar Janku sēžam pa vidu, priekšā un aizmugurē Kolans ar vēl vienu indiāni, izveicīgi, ar garām koka kārtīm pa straujajām krācēm vada apšaubāmās konstrukcijas plostu. Vienā no tām indiānis arī reāli nenoturas un pazūd zem ūdens, bet viss ir kārtībā, tikai jāmeklē jauna kārts. Ap desmitiem esam atpakaļ pie močiem un turpinām maratonu dienvidu virzienā. Līdz ar tumsu piebraucam pie Tobas ezera un tur arī paliekam.



PRAPAT – PENJABUNGAN
21.11.2006. Nobraukti 340 km
Pēc nobrauktiem simts kilometriem ar šausmām apjaušam KAS mūs sagaidīs tālāk - mūsu vidējais ātrums 40 km/s, nežēlīga satiksme mijas ar kalnu serpentīniem. Nepārspīlējot, stundas laikā nākas izvairīties no apmēram piecām-sešām avārijas situācijām. Jankam pazūd sajūgs, kaut kur ir jūtama eļļas noplūde, bet atgaisojot to, uznāk lietusgāze, kura turpinās divas stundas. Jau dziļā tumsā, izlijuši slapji un nokvēpuši no smago mašīnu izplūdes gāzēm laimīgā kārtā atrodam kādā no ciematiem ceļmalas moteli.

PENJABUNGAN – MUARABUNGO
22.11.2006. Nobraukti 540 km
Vienīgā iespēja iekļauties laikā ir celties piecos no rīta un maksimāli izmantot braukšanai dienasgaismu. Pirms astoņiem rītā piebraucam Sumatras rietumu krastam, kur skatam paveras Indijas okeāna piekraste. Ap divpadsmitiem dienā šķērsojam ekvatoru.



Dažus kilometrus aiz tā notiek tas, kam bija jānotiek - avārija. Priekšā braucošais kravas buss strauji nogriež man ceļu, un vienīgais, ko varu darīt, ir bremzēt un moci guldīt uz sāniem. Ar to ir par maz un pēc mirkļa notiek sadursme. Labi, ka kravā, pret kuru atsitos, ir lupatas, nevis ķieģeļi. Pašam ne skrambas, bet mocim priekšējais būris ir stipri deformējies. Tomēr, tas ir labākais, kas no šīs situācijas varēja iznākt, jo dakša ir vietā un lampa vesela. Busa šoferis apzinoties savu vainu izskatās pārbijies vairāk par mani un lūdzas lai nesaucam policiju. Mēs to, protams, nedarām, nebūtu jau sevišķi arī jēgas. Turpat uz vietas sameklējam lauzni un kokus, ar kuriem salocītos būra kronšteinus izdodas nedaudz pataisnot. Ap astoņiem vakarā beidzam cīnīties un, pie Sumatras kartes galvas saķēruši, rēķinam kilometrus, kas atlikuši līdz prāmim uz Javas salu cerībā, ka tur ies vieglāk.

MUARABUNGO – KOTABUMI
23.11.2006. Nobraukti 690 km
Pirmos trīssimts kilometrus nobraucam četrās stundās, kustība ir mazāka un serpentīni beigušies, tomēr vēlāk viss atgriežas vecajās vietās. Ciemati nebeidzas un pilsēta seko viena pēc otras. Visa brauciena laikā cauri Sumatrai, uz ceļa un pilsētās neesam redzējuši nevienu balto, pat bekpekerus šeit nemana. Ja godīgi, tad te īsti arī nav ko skatīties, varbūt vienīgi priekšstatu par ekoloģijas problēmām uz galvenās transporta dzīslas, kas savieno salas ziemeļus ar dienvidiem. Bijām cerējuši šodien tikt līdz ostai, tomēr tas neizdodas.



KOTABUMI – DŽAKARTA (JAVAS SALA)
24.11.2006. Nobraukti 340 km
Lai arī līdz prāmim ir atlikuši 200 km, ostā esam tikai pēc piecām stundām. Prāmju satiksme gan ir labā līmenī un ļoti lēta - tie kursē starp lielajām salām nepārtraukti un biļete vienam motociklam kopā ar vadītāju maksā vien 7000 ringitus (apmēram 8$). Esam laimīgi mājot ardievas Sumatrai, jo tā nebija labākā vieta, kur var gūt gandarījumu no braukšanas. Pēc trīs stundām pietauvojamies Javas salai, un, jau no ievāktās informācijas zinām, ka jāgatavojas vēl lielākam sviestam. Arī šeit līdzīgi kā Taizemē motocikliem ir aizliegts pārvietoties pa maģistrāli, tā kā nākas braukt pa mazākas nozīmes ceļiem. Attālums no ostas līdz galvaspilsētai ir vien 140 km, bet tā pieveikšana aizņem sešas stundas. Visas tās sajūtas no mīcīšanās pa nebeidzamiem sastrēgumiem, karstumu un smogu aprakstīt nav iespējams, bet Džakartu apbraukt mums nebija iespējas, jo Jāņa mocim sajūgs turas uz godavārda, turklāt tur mūs gaidīja arī DHL sūtījums ar filmēšanas tehniku. Domas galvā tajā brīdī rodas pavisam nejaukas, laiku īsinot saceru pat anekdoti:
"Motopulciņa "Hells Angels" biedru rokās nonāk Ķīnas, Taizemes un Indonēzijas transporta ministri. Kungus par viņu iepriekšējo darbību sagaida nežēlīga spīdzināšana, tāpēc katram tiek dota iespēja izpildīt divas vēlēšanās. Ķīnas ministrs nekavējoties atceļ visus aizliegumus attiecībā uz ārvalstu motobraucēju iebraukšanu valstī, kā arī pārdēvē savu sievu par Sarkano Zvaigzni, dēlu par Urālu un meitu par Panoniju. Labi. Taizemes kolēģis, protams, atceļ visus ierobežojumus motobraucējiem pārvietoties pa Bangkokas maģistrālēm un paraksta lēmumu savas darbības laikā uz visām oficiālajām ārvalstu vizītēm ierasties ar tuktuku. Savukārt Indonēzijas ierēdnis, pats par sevi saprotams, arī atceļ muļķīgos ierobežojumus, kuri liedz pārvietoties motocikliem pa Javas un Sumatras autobāņiem un pavēl sev uz krūtīm uztetovēt Kioto protokola pilnu tekstu."



DŽAKARTA - BOGOR
25.11.2006. Nobraukti 90 km
Džakartā atrodas Indonēzijas KTM dīleris, kur mūs sagaida ļoti laipni un pretimnākoši cilvēki. Uzzinot, ka esam ierobežoti ar laiku, servisa darbinieki ir pat ar mieru palikt pēc darba laika, lai savestu kārtībā mūsu tehniku. No īsajiem pārbraucieniem starp servisu un viesnīcu, var secināt, ka pati pilsēta ir tikpat bezpersoniska kā daudzas citas Dienvidāzijā redzētās, bet varbūt arī esam vienkārši iespaidojušies no nenormālajiem sastrēgumiem, un visapkārt jūtams smogs ir ietekmējis mūs. Ap četriem pēcpusdienā kustamies ārā un, lai arī ir sestdiena, līdz 90 km attālajai pilsētai Bogor cīnāmies četras stundas.



BOGOR - YOGYAKARTA
26.11.2006. Nobraukti 540 km
Lai arī šodien trīspadsmit stundās ir nobraukti tikai 540 km, ir dažas lietas, kas vieš cerību: pirmkārt, ir parādījušās sakarīgas ceļazīmes ar virziena norādēm un, otrkārt, avārijas situācijas veidojas uz pusi mazāk kā Sumatrā. Un tas jau ir daudz! Varbūt gan esam vienkārši aklimatizējušies uz Indonēzijas ceļiem?





YOGYAKARTA - LAWANG
27.11.2006. Nobraukti 500 km
Laosā sastaptie holandieši ieteica Javas salā apskatīt aktīvo vulkānu Bromo, un tā kā tas mums ir pa ceļam, tad plānu arī realizējam. Pa serpentīnu 3000 metrus augstajā kalnā jābrauc apmēram divas stundas. Pie beigām jau velkam no somām jakas, jo tik vēss gaiss nav bijis jūtams no pašiem Urāliem. Ar močiem piebraucam pašā vulkāna piekājē brīdī, kad sākas saulriets un skats, kas paveras pie krātera malas apbalvo mūs par visām mocībām uz Javas salas ceļiem.





LAWANG – KALIBUKBUK (BALI SALA)
28.11.2006. Nobraukti 380 km
Atlikušais ceļa posms līdz ostas pilsētai Banyuvangi ir nesalīdzināmi mierīgāks par visu iepriekš redzēto. Gar ceļa malu vietām izkārtojušies feinie augļu tirdziņi ar kolorītajiem tirgoņiem, kuri labprāt piedāvā nogaršot mango, džekfrutus, durianus un visādus vēl līdz šim neredzētus brīnumus. Prāmis atkal atiet tieši pēc mūsu piebraukšanas, tikai biļete jau trīsreiz dārgāka nekā uz iepriekšējā. Jebkurā gadījumā Javas sala ir pieveikta un rezumē par to ir tāds pats kā par Sumatru - ar motocikliem te labāk nebraukt. Līdz slavenajai Bali salai prāmis iet nepilnas divas stundas un lai arī uz augšējā klāja jūtams vējš, cepiens ir pamatīgs. Ostas pilsētā Gilimanuk iepeldam ap trijiem dienā. Esam nolēmuši virzīties gar austrumu piekrasti, kura nav tā apbūvēta un ir mežonīgāka un neapdzīvotāka. Jau pēc nobrauktiem desmit kilometriem ar prieku secinām, ka satiksmes kustība šeit daudz mierīgāka un beidzot atkal var sajust kaifu no braukšanas. Arī nomācošās musulmaņu lietiņas pazudušas, jo salu apdzīvo 90 procenti hindu reliģijas piekritēji. Pēc stundas brauciena Javas jūras krastā atrodam no koka un salmiem celtu mājīgu gesthausi ar daudzsološu nosaukumu "Nirvana".



KALIBUKBUK – KUTA (LOMBOKAS SALA)
29.11.2006. Nobraukti 190 km
Pavisam nejauši esam trāpījuši uz Hindu Jaunā gada svētkiem, ko sauc par Galunganu. Šajā dienā dieviem tiek pienesti ziedojumi, ziedu un augļu veltes tiek uzkārtas augstu uz bambusa kārtīm, lai Dievi tās varētu ieraudzīt no kalna virsotnes. Svētku noskaņojums tiešām jūtams visapkārt, un mūsu lielākais prieks ir par to, ka visa šī krāšņā izrāde nav domāta tūristiem, bet gan pašiem salas iedzīvotājiem, kuriem rituālu un tradīciju saglabāšana ieņem svarīgu vietu dzīvē. Kad salas vidienē piestājam pie kāda no lielajiem tempļiem ar domu apmeklēt to, tad izrādās, ka lai iekļūtu tajā mums jāievēro stingri noteikta apģērba forma - garie svārki "sarongs" un Hindu apsējs galvai.



Pēc pāris stundu brauciena pa kalnu serpentīnu esam jau ostā, bet tālāk, jūrā pavadot piecas stundas, prāmis nogādā mūs uz Lombokas salas. Te jau atkal jūtama musulmaņu klātbūtne un tikai dažviet vēl dzirdamas Hindu svētku atbalsis. Sala ir gandrīz divreiz mazāka par Bali un pārbraukt tai no ziemeļiem uz dienvidiem iespējams stundas laikā. Tā kā nākamajā, Sumbavas salā ir paredzēts iebraukt rīt, tad šovakar laižam uz Lombokas rietumu piekrasti, serferu paradīzi Kutu Indijas okeāna krastā.



KUTA (LOMBOKAS SALA)
30.11.2006.
Vieta tiešām superīga - serferiem izrādās nav sezona, tāpēc bungalo pašā okeāna krastā šobrīd stāv tukši un vientuļi. Piekrasti apdzīvo sasaku cilts indiāņi, kas nodarbojas ar zveju un lauksaimniecību. No rīta, kad esam jau sakravājuši pekeles un gatavi doties tālāk ceļā, pienāk ziņa no Perkins kuģu aģentūras - mūsu pēdējā cerība no Dili Austrumtimorā uz Darvinu Austrālijā ir pārcelta uz nenoteiktu laiku. Pirmajā brīdī kājas paliek tādas pavisam smagas, un domas drudžaini mētājas pa galvu - ko tālāk? Skaidri zinām, ka citu variantu pārcelties no Timoras uz Austrāliju vienkārši nav. Pastāv gan vēl viena vienīgā iespēja - pirms tam internetā atradām ziņu, ka no Bali kursē Austrāļu aviokompānijas "Qantas" kargo lidmašīnas, ar kurām daži ir transportējuši arī motociklus. Pēc divu stundu intensīva darba ar telefonu ir izdevies noskaidrot to, ka tas tiešām ir iespējams, bet sīkāka informācija iegūstama tikai rīt, jo šodien uz Bali salas turpinās svētki un ir brīvdiena. Esmu pārliecināts, ka šobrīd ir izdarīts viss iespējamais, ko mēs vien varējām darīt, tāpēc – jāgaida vien rītdiena.



01.12.2006.
Pa telefonu izdodas noskaidrot, ka vienīgā aviokompānija, kas var nodrošināt motociklu pārvešanu no Bali uz Darvinu ir Austrāļu "Qantas", un arī ar piezīmi, ka mums ir nenormāli paveicies, jo 9. decembrī viņi pārtrauc bīstamo kravu transportēšanu šajā maršrutā. Tas nozīmē to, ka turpmāk pa gaisu motociklus pārvest no Indonēzijas uz Austrāliju nebūs iespējams. Reiss paredzēts 6. decembrī, bet Bali ir jāierodas divas dienas iepriekš, lai sagatavotu tehniku un muitas papīrus. Izmaksas par aviotransportu katram motociklam būs apmēram 600$. Diezgan demokrātiski, ja ir zināms, ka vieta uz kuģa būtu maksājusi 300$. Nu, ko! Negaidītas brīvdienas un nepavisam ne tajā sliktākajā vietā.

KUTA (LOMBOKAS SALA) – KUTA (BALI SALA)
03.12.2006. Nobraukti 180 km
Pie kontrolposteņa pirms paša prāmja visu labo iespaidu par Lombokas salu mums sabojā divi policisti, kuri pēc dokumentu pārbaudes pieprasa uzrādīt internacionālās tiesības, pretējā gadījumā draudot arestēt motociklus līdz pirmdienas rītam, līdz apstākļu tālākai noskaidrošanai. Skaidri redzams, ka tie grib izspiest naudu, bet mums nav laika spēlēt teātri, jo prāmis uz Bali atiet pēc 20 minūtēm. Sākumā piedāvāju 5000 rūpijas, bet ar to viņiem ir stipri par maz, un mēs jau tiekam konvojēti uz tuvējo iecirkni. Tas droši vien jau ir iestudēts pasākums, ar smaidu vien atliek noraudzīties kā notikumi attīstīsies tālāk. Summa iecirknī pie galda tiek nosaukta X par abiem močiem. Saku, ka mums nekur nav jāsteidzas un varam mierīgi gaidīt rītu. Maksimums, ko varu piedāvāt ir Y par katru moci. Sākas kaulēšanās un beigās apstājamies pie Z. Ja nebūtu jāsteidzas uz prāmi, esmu pārliecināts, ka summa beigās būtu mazāka, bet neko darīt, šī ir trešā reize kad brauciena laikā nākas dot policistiem naudu - pirmā bija Krievijā, otrā Bangkokā, taču tur tas bija par reāliem pārkāpumiem, šeit reāla izspiešana. Nepatīkami, bet tāds ir fakts. Uz Bali salas turpinās svētki un ielas pilnas ar cilvēkiem, kas, krāšņos tērpos rotājušies, piedalās ceremonijās.

KUTA (LOMBOKAS SALA)
04.12.2006.
Atgriežamies Bali salā, jo prāmju satiksme no Austrumtimoras uz Austrāliju atcelta uz nenoteiktu laiku.

Nosaukums vietai, kur mēs paliekam, ir tāds pats kā Lombokas salā, bet tās divas Kutas ir tik atšķirīgas, ka pat nav ar ko salīdzināt. Bali Kuta divus gadus atpakaļ tika spridzināta, un izskatās, ka musulmaņu teroristi būs panākuši savu. Agrāk tūristu tik ļoti iecienītais centrs tagad ir kā izmiris, viesnīcas un bāri stāv tukši un vietējie ieslīguši dziļā depresijā. Tā kā šobrīd šī nav tā labākā vieta kur palikt, bet mums ir jādara savas lietas, tāpēc meklēt ko citu nav jēgas. Visa diena aiziet noformējot lidostā papīrus un tīrot motociklus, jo, ierodoties Austrālijā, tiem ir jāizskatās kā jauniem, pretējā gadījumā ir iespēja tikt ievietotiem karantīnā uz divām nedēļām, bet tas nu mūsu situācijā galīgi neder. Austrālijā ļoti nopietni pieiet šai lietai, tādejādi cenšoties pasargāt zemi no visādām slimībām un baciļiem.

05.12.2006.
Močiem atkal tiek izlaists benzīns, izņemti akumulatori, nojaukti būri, un tie tiek ievietoti lepnās metāla kastēs, lai rīt vakarā tie būtu gatavi pacelties gaisā.

06.12.2006.
Diena pārsvarā aiziet klīstot apkārt, ik pa brīdim skatoties pulkstenī un rēķinot atlikušo laiku līdz rītdienas aizlidošanai.

08.12.2006.
ESI SVEICINĀTA, AUSTRĀLIJA!

* * *

Aizkavēšanās dēļ puišiem jāšķērso Austrālija (ap 4000 km!) 5 dienās, lai sasniegtu Melnburnu.

* * *

Ekspedīcija Rīga - Melburna ir noslēgusies. Austrālija sasniegta un puiši trešdien 20. decembrī atgriežas apsnigušajā Rīgā!

Ekspedīcija noslēgusies! Vai būs nākošā? To var uzzināt šeit!

[ EKSPEDĪCIJAS FOTO GALERIJA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv