Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Irbis Winter Extrim 2004 – "gonka po ruski"

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]

2004. gads ir sācies. Tikko esmu atpakaļ no Alpiem. Kārtējā piedzīvojumu sezona sākusies ar āppustrašu snovbordu Monblāna rajonā. "S karabļja na bal". Atkal dodamies uz Krieviju – šis lēmums tiek pieņemts ļoti strauji, jo iesākumā šī doma nešķiet sevišķi "simpātiska". Piesakot komandu (es un Raimonds Lapiņš, otra Latvijas komanda jau arī pieteikta) uz kārtējo Pēterburgas piedzīvojumu sacīkšu – "Irbis Winter Extrim 2004" (jā, tieši "Extrim", jo tas labāk sasaucoties ar "Irbis"...), kas vienlaicīgi arī skaitās pirmais atklātais Pēterburgas piedzīvojumu sacīkšu ziemas čempionāts, nav īsti pārliecības vai ir vēlme turp vispār braukt. Krievijā esam bijuši, zinām, ka tur viss ir nedaudz savādāk… :) Krievijā sāk izplatīties baumas par Latvijas spēcīgāko piedzīvojumu sacensību "intervenci".

Piedzīvojums – Krievijā tās ir ne tikai pašas sacensības, bet brauciens kā tāds! Arī šajā reizē, piedzīvojumi "iet vaļā" sākot ar Krievijas robežas šķērsošanu Narvā, kas vien jau bija diezgan aizraujošs pasākums, tāpat kā navigācija un brauciens vieglajā autiņā ar piekabi pa ziemas skartajiem Krievijas ceļiem. Tiem, kam bijusi iespēja dzīvot PSRS laikos, tā ir lieliska iespēja atsaukt atmiņā šeit Latvijā jau sen zudušo – izbaudīt veikalu pārdevēju, darbaļaužu atpūtas bāzes un vietējās ēdnīcas vietējā apkalpojošā personāla proletārisko attieksmi, ēdnīcā no padomjlaika traukiem nogaršot makaronus un zivju kotletes (pirms sacīkstēm daži no mūsu komandas gan nebija par tām sajūsmā), kā arī klasisko padomju laiku ēdnīcu tēju. Kolorīts piedzīvojums!

Vēl atrodoties Pēterburgā, pirms došanās uz Karēlijas pusi, Orehovo, kur atradās sacensību starts, mums bija naiva cerība, ka sniegs nebūs tik dziļš lai to nespētu izbrist bez speciālajiem sniega apaviem, tā saucamajām "sniega kurpēm", raketēm, kuras Latvijā iegādāties vai izīrēt nav iespējams, un ja arī būtu, tad šeit no tām lielākoties ziemā nebūtu liels labums – nav mums to dziļo sniegu pēdējos gadu desmitus, nav. Diemžēl ierodoties Pēterburgas mača vietā visas cerības izgaisa. Sniegs bija dziļš – līdz ceļiem, vietām vēl krietni dziļāks. Lai arī iepriekšējā nedēļā uznākušais atkusnis bija nedaudz "saplacinājis" laukos esošo sniegu un izveidojis pacietu sērsnas kārtu, mežos sniegs palicis iepriekšējā daudzumā – vietām gandrīz līdz... nu, kā teica krievu filmā "Bet rītausmas šeit klusas": "nu… vam po poes budjet... "



Uz sacensību starta līnijas sestdienas rītā izgāja 58 (piecdesmit astoņas) divu cilvēku komandas, sadalītas divās klasēs – "Elites" (distances garums vairāk kā 100 km, kas veicams ar velosipēdiem , kājām un ar slēpēm) un "Tautas" (distances garums vairāk kā 50 km, kas veicams kājām un ar slēpēm) klasē. Sacīkstēs piedalījās vairāku Krievijas pilsētu (Pēterburga, Maskava, Jekaterinburga, Noriļska) komandas, kuru sastāvos bija arī Krievijā labi pazīstami un titulēti sportisti (orientieristi, velosipēdisti, alpīnisti). Pazīstamākie no tiem – Ivans Kononovs (vairāku Krievijas piedzīvojumu sacīkšu uzvarētājs, Pēterburgas čempions sporta tūrismā), Marina Libo (Krievijas sporta meistars orientēšanās sportā, daudzu Krievijas un ārzemju piedzīvojumu sacīkšu uzvarētāja un dalībniece, tajā skaitā piedalījusies Eco-Challenge AR un Discovery AR World Championship sacīkstēs), Mihails Peršins (starptautiskās kategorijas sporta meistars alpīnismā, Krievijas alpīnisma izlases dalībnieks), Aleksandrs Oģincovs (viens no Krievijas pazīstamākajiem alpīnistiem, projekta "Krievu ceļš – pasaules sienas" realizētājs).

Protams, kā jau Krievijā - sacensību organizācija nedaudz piekliboja. Pirms starta tika solīta sanāksme, kura tā arī nenotika. Līdz ar to starta brīdī tā arī nesapratām vai jāsāk būs ar velo vai kāju posmu, kā arī vēl šādi tādi jautājumi palika nenoskaidroti – bet tas vēl krietni papildināja un bagātināju mūsu piedzīvojumu paleti. Un tāpēc iesākumā sekojām "masām", kā matroži "ziemas pils virzienā" dodoties uz KP 1, kurā saņēmām sacīkšu karti. Jāsaka, ka navigācija 1:100 000 mēroga kartē, sevišķi kāju posmā, bieži vien vairāk atgādināja laimes spēli nevis orientēšanos.

Jau pirmajā velo posmā sniegs mums atņēma daudz spēka (bet tas tikai palielina mūsu uzrādīto rezultātu vērtību!), jo meža izstrādātāju ceļš pēc kāda laika nomainījās pret aizputinātu un knapi atpazīstamu ceļu. Šī arī bija viena no fiziski smagākajām velo posma vietām – aptuveni pieci kilometri, veicami brienot pa sniegu, velosipēdu ripinot sev blakus vai nesot plecā. Pēc velo – neliels klinšu kāpšanas posms pa mākslīgi izgatavotu klinšu sienu (kura gaitā tiek mainītas klinšu aizķeres un nedaudz arī sacensību noteikumi!), tam seko kāju posms ar ļoti krietnu maldīšanos – kartes padomju militāristu izpildījumā! Pēc tam virvju posms ar pārceltuvi āri upei – jāstāv komandām rindā, pie tam dažas komandas pamanās "aizlīst" citām priekšā… Jautrība, kā jau Krievijā.



Sacensību "odziņa" – slēpošanas posms! Tā sākumā distance bija iebraukta ar… traktoru! Bija jāpieliek palielas pūles, lai nobraucienos varētu noturēties šajās "špūrēs" kājās (un veseliem zobiem…). Tam sekoja otrā atrakcija – pa labi iebrauktu sliedi (vienvirziena kustībā) braucot lejā no kalna, pretējā kustībā virzījās "Tautas" klases komandas. Un noslēgumā – baisām gravām izvagots mežs, ar kritušiem kokiem un neskaitāmām "tautinieku" sliedēm. Labi, ka mežs neprot runāt, jo arī tas nebūtu noturējies kaut ko nepasakot, dzirdot tos vārdus, kas šajā mežā tika ik pa brīdim izteikti! "I(r)bis Extrim! " Pa ceļam satiekam vairākus Krievijas čempionus orientēšanās sportā…



Sacīkšu pēdējais posms – trekings pa labu orientēšanās karti visai reljefainā apvidū. Pie tam, pa "tautas" klases iebristajām pēdām (savas brist sen jau vairs nav vēlmes!), kas aizvien negāja pa mūsuprāt taisnākajiem un pareizākajiem ceļiem. Tas nedaudz atgādināja došanos labirintā, kurā ne visi ceļi ved pareizajā virzienā, un daži pat apraujas, tā arī nekur neaizveduši... Gandrīz pirms paša trekinga posma beigām - slēptā kontrolpunkta meklēšana gar upes krastu. Mums ar Raimondu tas nesagādā sevišķas problēmas, Latvijā tas nav nekas īpašs. Un tad jau pats finišs – vairāk kā 20 m augsts ūdenstornis, kurā abiem komandas dalībniekiem jāuzkāpj pa nostiprinātu vertikālu virvi, izmantojot organizatoru žumārus. Finiša spurts pa 40 grādos nospriegotu un aptuveni 100m garu virvi lejup no ūdenstorņa. Nobrauciena ātrumā ieelpotie spirgtā vēja malki – lūk arī viss. Laiks "apstādināts", esam otrie! Bet piedzīvojumi turpinās.



Pēcfiniša pusdienas garšo labi. Tomēr nepamet tāda kā nenobeigtības sajūta. Ir lietas ko Krievijā tā arī nekad, šķiet, nesapratīsim. Piemēram - tā arī nesapratām, kā rīkotājiem palīdzēja daudzie sacensību informācijā minētie un starta-finiša vietā "lielformātā" reklamētie sacīkšu atbalstītāji - balvas uzvarētājiem tradicionāli mazas. Laikam tomēr sadarbība ar atbalstītājiem Krievijā notiek kādā īpašā veidā. :) Nedaudz apbēdināja arī servisa ķibeles - pēc sacensībām nebija iespējas nomazgāties. Ir tikai viens krāns mūsu vasaras mājiņā. Tas pats tualetē. Un viens uz kādiem 20 cilvēkiem. Vispār jau rīkotāji bija ieplānojuši dušu, bet vietējai tantei, kura atpūtas bāzē atbild par šo servisu, bija apnicis gaidīt dalībniekus un viņa bija aizgājusi mājās. Tā gadās! Izmitināt vēl vienu papildus nakti atpūtas bāzes darbinieki arī mums atteica – "ņepoloženo"... Tomēr pateicoties viena no organizatoru viesmīlībai, tiekam fantastiski uzņemti viņa mātes Pēterburgas dzīvoklī!

Kopumā ņemot "Irbis Winter Extrim" gonka mums patika. Sadarbība sacīkstes laikā ar Raimondu – fantastiska! Šī bija laba iespēja sacensties ar Krievijas labākajiem piedzīvojumu sacīkšu dalībniekiem viņu pašu "mājās". Tur tam ir īpaša vērtība. Secinājums – mēs varam konkurēt ar labākajām Krievijas komandām! Galvenais ieguvums – pieredze pirmajās "nopietnajās" Krievijas ziemas piedzīvojumu sacīkstēs.


Preses ziņa: "Latvijas komanda izcīna otro vietu Pēterburgas čempionātā"

Vairāk kā vesela diennakts nepārtrauktā kustībā bija nepieciešama Latvijas komandai "VX 2", kuras sastāvā startēja Latvijas Alpīnistu savienības prezidents Kristaps Liepiņš un Pasaules čempions rogainā (24 stundu orientēšanās) Raimonds Lapiņš, lai izcīnītu otro vietu starp "Elites" klases komandām Pēterburgas pirmajā atklātajā ziemas piedzīvojumu sporta čempionātā, kas notika 7. – 8. februārī, Ļeņingradas rajona Orehovā (Krievija). Distances kopējais garums pārsniedza 100 (simts) kilometrus, no kuriem aptuveni piecdesmit kilometri orientējoties apvidū bija jāveic ar velosipēdiem, vairāk kā trīsdesmit – ar kājām, un aptuveni tik pat daudz – ar slēpēm. Distancē bija jāveic arī vairāki speciālie uzdevumi – gan klinšu kāpšanas distance, gan virvju pārceltuve pāri upei, gan arī nostiprinātas vertikālas virves vairāk kā 20 metru augstumā.

Sestdien, 7.02. uz sacensību starta līnijas izgāja 58 (piecdesmit astoņas) divu cilvēku komandas, sadalītas divās klasēs – "Elites" (distances garums vairāk kā 100 km) un "Tautas" (distances garums vairāk kā 50 km) klasē. Sacīkstēs piedalījās vairāku Krievijas pilsētu (Pēterburga, Maskava, Jekaterinburga, Noriļska) komandas, kuru sastāvos bija arī Krievijā labi pazīstami un titulēti sportisti (orientieristi, velosipēdisti, alpīnisti). Latviju pārstāvēja divas komandas – "VX 1" (Normunds Lisovskis un Guntars Mankuss) un "VX 2". Diemžēl finiša līniju šķērsot izdevās tikai aptuveni pusei no visām komandām, jo sarežģītais apvidus, biezā sniega sega, nakts tumsa un –10°C zemā temperatūra pamatīgi "sijāja" pretendentu skaitu. Arī otrā Latvijas komanda līdz finišam tā arī nenokļuva.

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv