Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Alīda Ābola: Piedzīvojumu īstā "sāls"

Ar Alīdu Ābolu sarunājas Kristaps Liepiņš
Foto: no p.p.a un Alīdas Ābolas personīgā arhīva
2006. gada decembris, Rīga

Alīda Ābola? Kurš gan nezin Alīdu? Viena no visu laiku labākajām Latvijas orientieristēm, dažādiem sporta tituliem bagāta neskaitāmu orientēšanās sacensību uzvarētāja, gandrīz vai visu Latvijas piedzīvojumu sacīkšu dalībniece – vienmēr Elitē, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ar mūžīgu interesi par aizvien jauniem piedzīvojumiem un izaicinājumiem, tajā skaitā nu jau arī par klintīs un kalnos kāpšanu. Kur ir viņas enerģijas "slēptie avoti"? :)


Alīda Kalnu Grupas mācību izbraucienā Alpos, Monblāna rajonā, 2005. gads

Kas ir "piedzīvojums"? Nu, tāds, ko Tu varētu saukt arī par "skarbu piedzīvojumu"?

Skaidrs, ka tas ir kas jauns, pēkšņs, negaidīts, tāds notikums, kas ar mani vēl nekad nav gadījies; tas var būt jebkas – sākot ar izbrīnā ieplestām acīm ieraugot saullēktu, kaut gan saule lec katru rītu, bet nez kāpēc šoreiz ir savādāk, beidzot ar lēcienu gandrīz nekurienē. Galvenais, lai tas pārņem mani visu, neatstāj vienaldzīgu, paliek atmiņā.

Ja kāds notikums pārsteidz pilnīgi negatavu gan fiziski, gan psiholoģiski, tad tādu pēcāk varēs nosaukt arī par skarbu piedzīvojumu.

Piedzīvojums var spārnot, celt pašapziņu, gandarīt, norūdīt, dot pieredzi – emocionālu, garīgu, fizisku. Savukārt ikkatra jaunā pieredze sagatavo mani jaunam piedzīvojumam.

Man tuvāki ir gaidītie piedzīvojumi, kad tos plānojot vai piekrītot piedalīties kādā dēkainā vai pat avantūristiskā pasākumā pārņem emocionāls pacēlums un sīkas skudriņas tirpina visu ķermeni nezināmā gaidās, un reizēm, arī šaubās.

Faktiski, šobrīd manā dzīvē galvenokārt dominē piedzīvojumi, kas saistīti ar piedzīvojumu sportu (daļēji arī klinšu kāpšanas mēģinājumiem), un, ja par skarbiem, tad man tie būs tādi, kas teju robežojas ar mazohismu...

Kas bija tas, kas Tevi pamudināja uz pirmajiem sportiskajiem piedzīvojumiem, un kā tie iesākās?

Bērnībā labprātāk spēlējos un dauzījos kopā ar puikām, slēpojām, slidojām, braucām ar riteņiem, laivu, peldējāmies, kāpām kokos, būvējām "štābiņus", spēlējām kariņus, mētājāmies ar akmeņiem, šad tad arī kāvāmies... Arī skolā labi pratu darīt visu, ko vien tik lika fizkultūras skolotāji, - sākot ar skriešanu, beidzot ar visām sporta spēlēm un pat mākslas vingrošanu. Esmu piedalījusies dažādās sacensībās rajona un pat republikas mērogā. Bet sports vēl tas nebija.

Dažādu notikumu pēctecības un apstākļu sakritības rezultātā nepilnu 20 gadu vecumā tiku "iebīdīta" PSRS orientēšanās izlasē un tad faktiski arī sākās mani dažāda lieluma piedzīvojumi sportā gandrīz divdesmit turpmāko gadu garumā.

Bet ja gribi zināt par piedzīvojumu sportu, tad pavisam konkrēti – pirms pieciem vai sešiem gadiem, mums tagad labi pazīstams un man toreiz labs paziņa, orientierists Guntars Mankus uzaicināja mani uz kādu, manā uztverē, avantūristisku pasākumu Lilastē. Ar sportu (un pat ar fizkultūru) jau kādus gadus piecus tā īsti nebiju nodarbojusies, ar riteni vispār nebiju braukusi kopš bērnības, un tad vēl kaut kādas virves... Un divi jaunieši (vai tikai viens no viņiem nebija PS pamatlicējs Latvijā, Kalnu Grupas "profesors", kurš mani "spīdzina" ar jautājumiem tagad?), apsējuši ap galvu lakatus kā pirāti, stāsta un rāda savas gudrības – kā iegūt dzeramu ūdeni gandrīz no zampas, kā pareizi izvēlēties un kopt velosipēdu, bremzēt, braucot lejā pa ļoti stāvu nogāzi, kā vieglāk pa virvēm pārvarēt ūdens šķērsli, pie tam ar visiem velosipēdiem un mugursomām, mudina mūs darīt to pašu...

Faktiski kopš tā brīža manā, jau samērā vienmuļajā un gandrīz rutīnas pārņemtajā dzīvē, sākās pilnīgi jauns un spilgts posms! Pilns ar piedzīvojumiem! Un man ir aizdomas – vai tik jau nav izveidojusies jauna atkarība...


Komandā "Ar putniem" sacīkstēs VX Vidzeme 2004

Tu minēji klinšu kāpšanu, piedzīvojumu sportu. Tie zināmā mērā ir "lēciens gandrīz nekurienē" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kur paliek Tavas bailes? Bailes kā tādas, un viņas taču neapšaubāmi ir, kā tu ar tām tiec galā?

Bailes – tas ir kas netverams, neizmērāms, domāju, katram cilvēkam individuāls lielums. Protams, tās dzīvo arī manī, reizēm tik lielas, ka pārakmeņo, reizēm atkal piespiež ātri rīkoties, savukārt citreiz nav itin nemaz, lai gan kāds cits par to pašu būtu šausmās. Visticamāk, visas baiļu dimensijas nemaz neesmu vēl izjutusi.

Bet tās, kuras pazīstu, var pārvarēt, līdzīgi kā slinkumu, ar gribasspēku. Var arī itin labi sevi mierināt, ka tas, ko daru, ir droši un nekas slikts ar mani nevar notikt. Un galu galā var arī pierast. Grūtāk ir ar bailēm par otru, blakus esošo cilvēku.

Par kāpšanu ne tikai pa virvēm, bet arī... kalnos! Pirmie soļi "ne uz takas", pirmā īstā virsotne, pirmais "ieberziens" – kādas izjūtas un emocijas saistītas ar šo?

Jā, šis tas ir piedzīvots... Bet mēģinot atsaukt atmiņā to, kā Tu saki "ieberziena" gadījumu, kad tā arī līdz virsotnei neuzkāpām, pāri visam tomēr stāv ārkārtīgi liela vēlēšanās kāpt atkal – un kāpt labāk un augstāk, un, paldies Dievam, šīs izjūtas nomāc patiesos baisos pārdzīvojumus toreiz uz kalna, kad plānā, jau līdz pēdējai vīlītei slapjā, jo īsti nepiemērotā, apģērbā un klinšu čībiņās jau nez kuru stundu, burtiski skaļi klabinot zobus, trīcot kā drudzī, drūzmējāmies stacijās, kur kājas gandrīz visu laiku mirka ledusaukstos kūstošā sniega strautiņos, un dažās stacijās bija tikai tik daudz vietas, lai balstītos uz vienas kājas, gaidot rindu uz kārtējo nolaišanos - dažu minūšu ilgu sasildīšanās mēģinājumu, kā smilšu maisam dauzoties pret apsnigušiem klints bluķiem... Toreiz bija viens vienīgs kluss, izmisuma pilns jautājums – cik cilvēks var izturēt? Tas tiešām bija skarbs piedzīvojums!


Aiguille du Moine, Monblāna rajons, 2005. gads

Kas liek atkal un atkal atgriezties piedzīvojumos? Apsēstība? Atkarība?

Atgriezties, vairāk gan liekas, ka liek atkarība. Atkarība no kārtējās adrenalīna devas.

Taisnību sakot, tagad jūtu, ka mani vairāk interesē uzkāpt pēc iespējas augstāk – vairāk psiholoģiski izjust, kā tas ir, kad trūkst skābekļa un "širmis" iet ciet. Mani interesē – par ko pārvērstos mans ego tuvu galējai robežai... Vai arī – varbūt iespēja gūt atbildi jautājumam – cik tad īsti es varu izturēt?

Cik svarīga "galējās robežas" meklējumos ir pieredze? Vai zināšanas un spēks spēj to aizstāt?

Manuprāt, lai vispār dotos kādā piedzīvojumā, nav vajadzīga ne pieredze, ne zināšanas, ne spēks, bet tie ir nepieciešami, lai visam tam, ko mēs darām, nebūtu nevēlamas sekas. Protams, lai pārvarētu paralēlās virves, pietiks tikai ar spēku, klinšu kāpšanā vajadzēs arī kādas zināšanas un iemaņas, bet augstākos kalnos varbūt vairāk vajadzēs arī pieredzi...

Tu teici, ka "ikkatra jaunā pieredze sagatavo jaunam piedzīvojumam". Kāds būtu Tavs ideālais piedzīvojums, kura dēļ ir jēga pamest visu iesākto, riskēt, mesties tajā?

Šo domu vairāk attiecinu uz psiholoģisko, emocionālo, neapzināto pieredzi, kas no visa piedzīvotā atstāj savas sekas – tādu kā neapzinātu garantu un drošības sajūtu, ka varu sev uzticēties.

Ideālais piedzīvojums – vai maz tāds ir iespējams? Teorētiski, protams, ideāli būtu, ja viss nezināmais, ko tiecamies piedzīvot, būtu pēc iespējas nodrošināts ar priekšzināšanām, kaut kādu pieredzi, bet vai tad tas būs īsts piedzīvojums?! Manuprāt, tieši nezināmajā, noslēpumainajā, neprognozējamajā slēpjas piedzīvojumu īstā "sāls", tomēr man ir diezgan svarīgi, lai pēc tam nemocītu nožēla, ka veltīgi ir bijis riskēts, tērēts laiks, nauda utt., bet nekas prātīgs no sev solītā nav sanācis. Un lai kaut mazlietiņ būtu sajūta, ka atkal esmu sevi pamocījusi...

Diez vai es tagad justos labi, ja, daudzus gadus veltot sportam visu savu enerģiju, upurējot iespēju būt kopā ar saviem bērniem, iespēju iegūt labāku izglītību, nebūtu no tā guvusi gandarījumu. Līdzīgi ar piedzīvojumu sportu. Manā izpratnē piedzīvojums nav uzvara, bet ceļš uz to.

Ja es gribētu šeit vilkt paralēles, piemēram, ar klinšu kāpšanu (vairāk sporta kāpšanas izpratnē), tad, pieļaujot, ka ar laiku šīs iemaņas būtu apgūtas vairāk vai mazāk perfekti, rīcība gandrīz 100% droša, - kur tad šeit būtu vieta piedzīvojumam? Vai tad tai "gandrīz nesimtsprocentīgumā"? Diez vai. Ar to, manuprāt, ir daudz par maz cilvēkam, kurš alkst īstu dēku!


Alīda kāpj Fr 6a!? Sardīnija, Cala Gonone, Bidiriskotai klintis, 2005. gads

Smalkais jautājums par vīrieša - sievietes attiecībām augsta riska aktivitātēs un sportā. Kāda ir Tava pieredze ar konkurēšanu, pierādīšanu un citām smalkām "būšanām"?

Varbūt man ir palaimējies (bet varbūt tieši otrādi – nav), bet mani šis jautājums nekad nav uztraucis vai pat licis aizdomāties. Es izjūtu to pavisam vienkārši – vīrieši ir vīrieši un sievietes ir sievietes, un, ja Dievs mūs uz zemes radījis dzīvei blakus, tad tā tam arī jābūt.

Ja sacensību nolikums prasa, ka komandā jābūt abu dzimumu pārstāvjiem, tad tā arī tas jāpieņem, ko tur daudz domāt. Ja jūtos pietiekoši labi un varu puišiem turēt līdzi, esmu priecīga; vēl vairāk esmu priecīga, ja kāds palīdz pārcelt riteni pāri grāvim vai nogāztam kokam, ja paiet pretī un palīdz uzvilkt riteni kalnā, ja pastumj vai pavelk, jo tas taču visas komandas interesēs – būt ātrāk, bet nedusmojos, ja nepalīdz – tātad paši ir noguruši. Par laimi, man nekad nav gadījies tā, ka puiši atrautos, apsēstos paēst un tiklīdz esmu klāt, rautos augšā un atkal uz priekšu, tāpēc nevaru pateikt, kā justos šādā situācijā. (Red.: Kādas diskusijas apkopojumu par sieviešu lomu ekstrēmu sacīkšu komandā un augsta riska sportā var lasīt šeit.)

Par pierādīšanu - es nekad nevienam citam, it sevišķi jau vīriešiem, neko neesmu vēlējusies pierādīt, ja nu vienīgi kādreiz PSRS izlases treneriem (lai vieglāk dzīvot), bet pati sev gan...

Starts 100% tīrā sieviešu komandā piedzīvojumu sacīkstēs VX Ziema Pro 2006 - kā tas bija?

Mans "ahileja papēdis" - neprotu uzņemties atbildību. Dūša ir liela, bet lai pasākumu "iznestu", briesmīgi stresoju, vārdu sakot, atbildības nasta ir tik neērta, ka liedz man brīvi izmantot savas iespējas.

Startējot 100% sieviešu komandā piedzīvojumu sacīkstēs VX Ziema Pro 2006 es it kā automātiski uzņēmos vadību, jo esmu taču orientieriste, turpretī pārējās, visnotaļ jaukas, brīnišķīgas un saprotošas sportiskas dāmas, nav tik daudz pieredzējušas. Nu un godīgi jāatzīst, - ja nebūtu manu orientieristes kļūdu, būtu cīnījušās par trijnieku... (Red.: Par vēl vienas 100% sieviešu komandas gaitām piedzīvojumu sacīkstēs VX Ziema Pro 2006 var lasīt šeit.)


Uz virvēm piedzīvojumu sacīkstēs VX Ziema Pro 2006 (Ainaži – Vidlauči)

Savā būtībā vairāk esmu individuāliste, nu un tāda kā aiz muguras, aizvējā stāvētāja. Varbūt tāpēc omulīgāk tomēr jūtos vīriešu sabiedrībā (arī piedzīvojumu sacensībās), jo kā nekā viņi tomēr ir "stiprais dzimums". Un šī vārdos neaprakstāmā drošības sajūta aiz "stiprā mūra" mani kaut kā īpaši fascinē, nomierina, atbrīvo un mobilizē.

Toreiz, PSRS laikos zāle bija zaļāka, debesis plašākas, saule spožāka. :) Kādas atmiņas par tiem laikiem? Tieši saistībā ar fanātiskas sportošanas laiku...

Jā, pilnīgi piekrītu Tev – tas bija brīnišķīgs, bezrūpīgs laiks – treniņnometnes, sacensības pa visu plašo "dzimteni", arī ārpusē (toreiz sports bija gandrīz vai vienīgā iespēja tikt "ārpusē"), inventārs, medicīnas aprūpe – viss par brīvu, visi priekšnoteikumi fanātiskam darbam, un ja bija trāpīts īstajā lauciņā, kas patika, padevās, interesēja, saistīja un deva rezultātus, bet... Debesis noteikti plašākas ir tagad, jo, man tā šķiet, tagad es to skaidri redzu pati, bet toreiz mums to tikai mēģināja iestāstīt.

PSRS lielvalsts treneri, neskatoties uz to, ka esmu latviete, mani mīlēja, jo es biju ļoti centīga; godprātīgi, ar pilnu atdevi pildīju visu, ko mums lika priekšā, nekad nerunāju pretī. Bet man patika, pat sagādāja baudu, treniņos izpumpēties līdz pilnīgam spēku izsīkumam (zināju arī slaveno Suvorova teicienu – grūti mācībās, viegli kaujā).

Kur ir Tavas enerģijas slēptie "avoti", jo brīžiem izskatās, ka Alīda spēj visu un vēl vairāk arī, ja tikai viņai ļauj mazliet patrenēties... ? :)

No kurienes man enerģija? Ar saprātu neprotu uzņemt kosmisko enerģiju, ja tai ticam; lai gan esmu par to interesējusies un mēģinājusi to darīt. Varbūt kāds man to "piespēlē" pašai neapzinoties?

Visdrīzāk ir tā, ka fiziskās spējas man ir jau gēnos (mani senči nav bijuši sportisti, bet vienkārši fiziski spēcīgi ļaudis paaudžu paaudzēs); tās pilnveidot (fanātiski trenēties, lai sasniegtu rezultātu) man noteikti ir palīdzējis jau bērnībā iemantotais mazvērtības komplekss, centību un neatlaidību manī ir iedresējusi mamma – skolotāja ne tikai pēc profesijas, un savukārt kāds tur augšā parūpējies, lai šis viss kopā tā smuki manī savienotos, bet kādēļ – tas man pašai ir noslēpums.

Protams, viss jau nav tik skaisti un vienkārši – gājis ir visādi. Tomēr zinu – ja nebūs kustības uz priekšu, līdzko nostrādās bremzes, sāksies ceļš lejup, bet to es vēl nevēlos.


Alīda (pa labi – Maija un Arta) Petit Aiguille Verte virsotnē, Monblāna rajons, 2005. gads

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv