Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Normans Graustiņš: Spēles, avantūras un pašlepnums

Ar Normanu Graustiņu sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no Normana Graustiņa personīgā arhīva
2006. gada decembris, Rīga

Normans Graustiņš māk pārsteigt! Lasot par viņa piedzīvojumiem, tu, cilvēks, nekad nevari būt pārliecināts par to, kā tie beigsies. Un vai maz labi beigsies. Brīžiem pat šķiet - nu tāda pārgalvība labu galu viss neņems, bet... atkal caur "adatas aci", un atkal sveikā! Pie tam, tā skaisti. Ar zināmu "pašpuikas" cieņu un glanci. Un arī ar savu funktieri... :)



Mēs katrs esam savādāks, līdz ar to arī izpratne par piedzīvojumiem ir ļoti atšķirīga. Tāpēc, iesākumā vēlos lūgt Tevi noformulēt, kāda ir Tava piedzīvojumu izjūta?

Tā katru reizi ir savādāka. Pat jādomā, kas tajās visās avantūrās ir kopējs... ? Varbūt tas ir atrast savu "galējo punktu"? Citreiz tīri fiziski, bet biežāk pat laikam - garīgi. Kaut gan fiziskais iet ar garīgo roku rokā. Esmu spēlējis tādu spēli "iemērkt pirkstu ūdenī". To dara laikā, kad jūra aizsalusi un ledus norauts no krasta puslīdz redzamā attālumā. Mērķis aiziet līdz malai un iemērkt pirkstu ūdenī. Vari vai nevari? To be or not to be? Laikam jau tas pats vecais jautājums. Es toreiz nevarēju. Pēc noietajiem 3 km pietrūka dūšas kādiem 3 metriem. Laikam lieki piebilst, ka ja neesi pavisam traks, bet tāds, "uz saprāta robežas", tad tie 3 km gāja lēni - nu apmēram, kā pa mīnu lauku. Tausti, šļūc uz vēdera, bungā ar kāju, skaties burbuļus ledū u.t.t. Un taisni tas viss ir tā buķete, kas veido piedzīvojuma garšu. Drusku arī, protams, pašlepnums - visi stāv krastā un rāda ar pirkstu pie deniņiem, bet es eju. Kaut gan ir bijis arī otrādi. Laikam vecs palieku… :)



Vēl mana piedzīvojumu sajūta saistās ar dabas skaistuma vērošanu. Es praktiski nekad neesmu meklējis piedzīvojumus pilsētā. Biežāk esmu gulējis uz ledus un vērojis sarmas gleznas tuvplānā, lidojis ar paraplānu virs rīsa lauku terasēm vai pustuksneša, esmu braucis liekus 400 km, lai uz pusstundu ienirtu Adrijas jūrā kopā ar medūzām un lieku reizi sadurtos uz jūras eža.


Kopā ar čūskām un to dīdītāju, Nepālā

Varbūt vienam otram lasot Tavus piedzīvojumu stāstus, kas publicēti www.adventurerace.lv, šķiet, ka Tava bērnība nav bijusi pilnvērtīga, jo tādi "izgājieni" vairāk piederētos puikam puikas gados, nevis pieaugušam vīram, un vispār - šādi niekoties... No otras puses - saglabāt bērna piedzīvojumu uztveri - tas ir fantastiski! Kā Tu pats to komentētu?

Jā, Tu pareizi, Kristap, piezīmē, ka mani piedzīvojumi izklausās pēc neizbaudītas bērnības. Vai tā ir? Nezinu. Bet vai lēkāt ar vējadēli pa viļņiem ir nopietnu vīru nodarbošanās? Vai braukšana ar enduro motociklu ir nopietna lieta? Jā un nē. Tās pašas bērnības izpausmes tikai citā līmenī un kvalitātē, jo kurš tad bērnībā nav lēkājis pa viļņiem un traucies ar velosipēdu…?


Ceļojums uz Maroku, kurā nekas nav tā, kā sākumā šķiet…

Bet visādā gadījumā man šobrīd liekas, ka jo dullāks cilvēks spēj būt, jo plašākas ir viņa iespējas. Es nerunāju par muļķību, kura bieži iedzen postā, bet par bezaizspriedumu domāšanu. Sīks piemērs - reiz mēs ar draugiem un radiem sēdējām un brokastojām kādā Norvēģijas kempingā. Mūsu mazajā kompānijā bija arī mans Amerikas radiņš, Otrā pasaules kara emigrants, visnotaļ cienījama gadagājuma kungs, kurš pusmūžu baudījis jenkiju armijas virsnieka disciplīnu. Tātad sēžam pie galda un brokastojam, te viņš paņem šampūna pudeli un lēnām sāk spiest tās saturu sev uz galvas. Pārējiem to redzot izkrita kumosi no mutes, bet viņš vēl ar otru roku turpina ēst. Pēc tam ar brīvo roku lēnām sāk ierīvēt šampūnu matos. "Neiešu tak maksāt par to dārgo dušas laiku, kamēr man vēl nav ūdens jātecina", viņš nokomentēja. Pēc tam paņēma dvieli un aizgāja caur visu kempingu dušas virzienā. Visi pārējie domāja, ka tas kāds slēpto kameru šovs, bet mēs plīsām no smiekliem.

Tā, lūk, ir brīva doma, kura citiem nedara pāri. Kā teica Kaija Džonatans Livingstons (grāmatas autors Ričards Bahs) - viss no viena spārna gala līdz otram, katra tava spalviņa ir tavs iztēles auglis, un tu spēj to ko spēj tava iztēle.

Ja godīgi, vispār esmu disciplīnas cilvēks, varbūt tieši tāpēc man patīk "norauties no šņores" un cienu tos, kuri to prot izdarīt skaisti. Bet varbūt, ka tieši extreem ir disciplīnas baudīšana? Kā sak' solis pa labi, solis pa kreisi un čau! - kļūda var būt neatgriezeniska... Ja godīgi - ej nu tu, cilvēks, saproti - galvenais, ka ir pēc tam ko atcerēties!


Sniega izjūtu ķerot, Alpu kalnos

Kā Tev blakus esošie (dzīvojošie), Tavi tuvākie cilvēki reaģē uz Tavu "disciplinēto noraušanos"?

Bērni stāvā sajūsmā, sieva ar apbrīnojami pacietīgu sapratni, māte par laimi nezina adresi www.adventurerace.lv... Draugi starā, jo bieži grib piedalīties, bet viņu sievas manu parādīšanos pie horizonta ar jauniem un jūsmīgiem stāstiem uztver kā zobu sāpes.



Nu labi - vienmēr jau nav tik traki, dažas jau pašas sāk piedalīties, bet viena otra šķiršanās laikam tomēr ir uz piedzīvojumu meklēšanas rēķina... Redz tā jau laikam ir sava veida slimība, bet es uzskatu, ka labāk tāda, nekā caurām dienām-naktīm dators vai, nedod Dievs, alkohols. Man tā liekas, ka bez savas "kaites" neviens jau neiztiek.

Ir cilvēki kam "gadās" un ir cilvēki, kuriem "negadās". Man gadās. Tad, redz, tie, kuriem "negadās" netic, ka var gadīties kā man. Pieauguši cilvēki, bet domā, ka es meloju. Ir bijuši gadījumi, kas tāds tiek ierauts notikumu pilnā "historijā" un pēc tam atzīstās, ka divās dienās piedzīvojis vairāk, kā visā dzīvē. Galvenais, lai katram piedzīvojumam ir laimīgas beigas! Ar šampanieti. Kā pasakās...



Vai notiek arī tā, ka nākas tā pa īstam sajust "laimīgo beigu" strauju attālināšanos? Vai tādās reizēs nepaliek baisi par pārdrošību, negribas sev teikt – nu nē, nekad vairs!?

Oi, nu gan tēma aizgāja... Liela daļa te (www.adventurerace.lv lasītāju) ir kalnos kāpēji. Es domāju nevis klinšu kāpējus, bet augstāku kalnu mocekļus (atvainojos pat izteicienu). Tādēļ droši vien man daudzi pievienosies idejā, ka rezultāts ir stipri atkarīgs no tavas domas un attiecībām ar pasauli, draugiem un arī sevi. Respektīvi, pats neesmu kalnu cilvēks, bet man daudzi ir stāstījuši, ka ja kalnā kāp ar nepareizu domu, tad nekas neizdosies. Kalns tevi nepieņem. Vai nu laika apstākļi saies ķīselī vai kāda cita liksta atgadīsies, kas liks labākajā gadījumā atgriezties. Nepālā ir svētais kalns, kurā nedrīkst kāpt. Daudzi ir mēģinājuši, bez atļaujām. Apmēram puse ir atgriezusies neuzkāpusi, pārējiem vieglas smiltis... Vienkārši - tajā kalnā tu nevari iet godīgi un sevis dēļ, ja reiz nedrīkst. Pie nepareizās domas pieder arī savas taisnības par varēm pierādīšana, vai citāda lepnība. Tieši tā tas ir ar daudziem extreem un paraplānu jau nu noteikti. Esmu pāris reizes pa druskai apsities lidojot. Un skaidri zinu, ka abas reizes vaina bija domā. Var arī izteikties - karma. Par laimi man nav nācies redzēt pavisam bēdīgus gadījumus, bet gana daudz esmu bijis klāt nopietniem negadījumiem un pa lielai daļai domāju, ka vainīga nepareizā doma. Mēs pat domājam aizliegt apmācību periodā audzēkņiem ņemt līdzi draugus, draudzenes un mātes, jo rezultāts atkal tas pats - viņš to nedarīs savas vēlmes vadīts, bet kāda cita dēļ un tas ir garām.


Uz Daugavas Ziemeļu mola Mangaļsalā, vētras laikā

Ja es tagad teikšu, ka iešu vētras laikā uz mola, lai vēlāk par to uzrakstītu rakstu, tad tas ir garām. Tas pats attiecas arī uz citiem maniem piedzīvojumiem. Konkrēti TAJĀ gadījumā uz mola (par to var lasīt šeit), vēlāk spriežot, tiešām Neptūns mums ar dakšu dibenā bakstīja, bet tai brīdī bija vēsa doma, precīza rīcība un, protams, arī veiksme. Nekādu baiļu, nekādu domu par bēdīgām beigām. Godīgi sakot TUR jau uztvere ir citāda. Burtnieku ezerā notikumi (par tiem var lasīt šeit) nerisinājās tik ātri, tādēļ bija laika izspriest un pat pastrīdēties. Arī toreiz doma bija skaidra, kaut arī apzinājāmies, ka beigas var neiznākt laimīgas, bet no otras puses - kā to ņem. Ne jau katrs ir skaisti un ar himnu gājis dibenā! Daudzi noliek karoti slimnīcas gultā un sāpju nomocīti. Tā kā man tāda aiziešana tobrīd tīri labi ietu pie sirds.



Vienu reizi dzīvē man tomēr ir piezagusies bēdīgā doma. Biju vēl sīks un peldējāmies jūrā pirms trešā sēkļa. Bija konkrēta vētra un man līdz sēklim pietrūka divi soļi. Vilnis piesit muti ar ūdeni precīzi tādiem intervāliem, lai tu dabū izklepoties un ievilkt gaisu plaušās kopā ar nākamo vilni. Cīnījos baigo laiku un čaļi mani pagrieza uz krasta pusi, lai peldu atpakaļ, jo pats uz tiem diviem soļiem biju ieciklējies un doma vairs nebija skaidra. Die's zina kā būtu izgājis. Bet vai tāpēc es vairs jūrā nepeldos ? Galvenais atcerēties iespējamās briesmas un nākamreiz mācēt tās savlaicīgi pamanīt.

Vai ikdienas dzīvē šīs mācības noder? Un kāda ir šī, Normana Graustiņa ikdiena?

Āā - ikdiena. Hm, būtu jau labi, ja varētu teikt, kā vēlēja viens jokdaris - lai jums laba diena bez ikdienas. Bet gadās jau arī iekrist pamatīgā ikdienā. Rīts-Sastrēgums uz tilta-Darbs-Sastrēgums-Māja-Miegs-Sastrēgums u.t.t. Tad kādreiz eju pa lielveikalu un starp plauktu rindām iztēlojos paraplāna startu (ar acs kaktiņu lūrot vai kāds paziņa neredz), uz ielas sapņoju par tālām zemēm un smalki nerroju cilvēkus. Piemēram, šausmīgi jauka atrakcija ir "Jums nokrita". To dara tā: ja ieraugi, ka kāds smēķētājs slaidi aizlidina smēķa pārpalikumu un ir gana daudz skatītāju, tad ar rūpju pilnu seju pacel smēķi, panāc cien. Smēķētāju un tā lai visi dzird, izcili laipni saki: "Atvainojiet - Jums izkrita!" un sniedz kūpošo smēķgalu. Emociju gamma ir baigi plašā, bet vēl neviens nav nometis otrreiz.

Citreiz ir jauki pastāstīt ceļu policistam, ka viņš patiesībā nezina ceļu satiksmes noteikumus un var teikt, ka visi tie, kuri no viņa "atpirkušies", arī nē... Nu kaut kā tak' ir jāizklaidējas! Citreiz savācamies un aizbraucam līdz jūrai. Jo sliktākā laikā, jo labāk. Un man par lielu prieku jāsaka, ka latvieši ir jūras tauta. Pat vissliktākajā laikā un pat naktī pie jūras vienmēr ir vēl kādi cilvēki.
Vārdusakot, par labi pavadītu dienu uzskatu, ja vakarā vairs nevari atcerēties, kad un kāds bija rīts. Tad viss ir kārtībā un iet kā vajag. Sliktākais, ja ir otrādi – ja dienas notikumus vari izklāstīt vienā teikumā. Tādēļ es novēlu ikvienam (sev tai skaitā), lai mēs par saviem piedzīvojumiem varētu kopotos rakstus sarakstīt. :)



Esi domājis par to, kāpēc Tava ikdiena atšķiras no simtiem un tūkstošiem citu cilvēku ikdienas? Kāpēc šīs avantūras? Kāpēc to visu dari?

Kāpēc es to visu daru? A' ko tad lai es daru? Dzīvi pavadu birojā pie kompja? Tāpat jau baigās stundas salasās. Pie TV ar aliņu rokā? Ir jau bijuši arī labum'labie piedzīvojumi ar aliņu rokā, bet ja tos uzrakstīšu – toč’ neticēsiet… :)

Reiz viens vīrs teica: iedomājieties, ka pēc divām nedēļām visa pasaule – čau…! Nu pavisam čau, beigta un viss. Kā TU pavadītu šīs divas nedēļas? He-he! Gribu redzēt cik no jums birojā tupētu vai pie TV ar aliņu rokā!

Un tad tas vīrs teica - "Dariet to jau šodien!" Tad nu es reizumis to arī daru.



www.adventurerace.lv publicēti vairāki Normana rakstītie piedzīvojumu dēku apraksti. Reizēm pat to lasīšana "paņem" tik dziļi, ka šķiet, ka tu tur jau esi "iekšā"…

● Baloni un Spārni
"Nesaprotu, no kurienes bezvējā turbulence, taču nevēlos "atrauties" salocīšanos, tādēļ dodu "gāzi grīdā" un metos atpakaļ..." >>>

● Ar Dievpalīgu Marokā
"Inšallah". Tas nozīmējot, ka viss būs kārtībā, ja vien tāda ir Allāha griba. Marokā ļaudis Allāham tic vairāk, kā zinātnei... >>>

● Neziņā tītie jeb sviestmaizes likums
Jo vairāk esmu kur braucis, jo biežāk secinu, ka plānot praktiski nav jēgas jo pēdējā mirklī Liktenis (Sliktenis) visu sagriež kājām gaisā… >>>

● Komanda
Jahta stiprajā sānvējā sāk dreifēt ostas virzienā. "Pacelt buras!" nokomandē Dens, bet es laikam vienīgais reiz esmu buru turējis rokā… >>>

● Ziemas moto braucēji
No mehāniķa garāžas ar apdauzītiem pirkstiem iznācām pēc sešām stundām. Nolēmām noņemt pirmo skaidu pa apledojušo pagalmu... >>>

● Kaķa pēdējais ceļš, jeb "mūžības skartie"
Tomēr viņš ir ķerts, es nodomāju un atcerējos, kā mums reiz tādā brīdī atrāva vantij karabīni un abi turējām mastu... Atcerējos un noskurinājos. >>>

● Maroka. Nekas nav tik vienkārši...
Vējš pūš pareizajā stiprumā un virzienā. Ar piekto piegājienu paceļu spārnu, tiklīdz pasperu soli kraujas virzienā, mani uzrauj stāvus gaisā. >>>

● ...mūsu dienišķo termāli mums dodi...
Esam sasnieguši bez dažiem metriem 2500. Tas patiešām Latvijā ir daudz. Sajūta pilnīgi sirreāla, jo zemi klāj dūmaka, bet mēs esam virs tās! >>>

● Burtnieku grebjot
Centos pierādīt, ka vienīgā starpība - noslīksim ķepurojoties, bet mums ir jāiet dibenā cēli - dziedot Latvijas himnu! Čīīk-brāāk, čīīk-brāāk... >>>

● Noķert Kaupo
Mūsu leksika jau sasniedza kulmināciju - "Eu, Janka! Kas Tu tiešām **** neatceries, kur bija piesieta šitā ****? Man liekas, ka šitā ***** šņore ir jāsien pie tā pelēkā draņķa..." >>>

● Skrējiens pa ledu
Atgriežos tagadnē un aizveru grāmatu. Nevar būt, ka viņš nevarēja aizskriet. Tur noteikti bija vēl kādi citi apstākļi... Varbūt stiprs vējš, kurš visu sasaldē acumirklī... Varbūt viņš apmaldījās? >>>

● Piecdesmit tūkstoši
Vējš jau sāk cilāt jumta maliņu, bet kartona kastīte pārliecinoši pārlido pagalmu. Šitāds laiciņš un neviens negrib braukt uz jūru. Nu kas viņi visi ir ķerti, vai!? >>>

● Bez balss, ar klibu kāju
840 m. Vēja šņākoņu stropēs pāršķeļ čerkstoša balss rācijā: "Norman – tu izskaties nepieklājīgi mazs". Maigi teikts, ka balsīs dzirdama labsirdīga skaudība. Es atbildu, lai kāds atved vilnas zeķes... >>>

● Vakara pastaiga
Ass vējš un gaiss ap –15ºC. Līdz Lidostai gājām pa šosejas malu, norunājām apiet tai apkārt pēc iespējas tuvu sētai, protams, no ārpuses. Vējš dzēla tā, ka par sviedriem nebija ko domāt. >>>


www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas intervijas ar interesantiem cilvēkiem.



Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv