Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Divas Latvijas piedzīvojumu sporta komandas Slovēnijā

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]

2004. gada 27.-29. jūnijā "Team VX" komanda kopā ar vēl vienu Latvijas komandu piedalījās vienās no ievērojamākajām piedzīvojumu sacīkstēm Austrumeiropā - Adventure Race Slovenia 2004. Latvijas komandas:

"Team VX" - Anda Savļenko, Kristaps Liepiņš, Guntars Mankus, Normunds Lisovskis
"VX Eastcon" - Gatis Kalniņš, Pēteris Zariņš, Baiba Ābelniece, Raivis Spēlmanis


Sacīkstē piedalījās 35 komandas no Eiropas, tajā skaitā arī šīs sacīkstes pagājušā gada uzvarētāji – "Team Sleepmonsters.com" no Lielbritānijas. Adventure Race Slovenia 2004 notika kalnainā apvidū - Slovēnijas Alpos. Distance sadalīta posmos: 3 km peldēšana, 30 km trekings, 115 km kalnu velo, 50 m nolaišanās pa virvēm, 6 km velo distance pazemes šahtās, 40 km trekings kalnos, 12 km laivošana. Kopā aptuveni 260 km.

Starts sacīkstēm tika dots piektdienas rītā 10.00, Velenjes pilsētiņas nomalē. Pirms tam gandrīz divas stundas sacensību dalībnieki devās izgājienā cauri pilsētiņai jātnieku eskorta pavadībā, tikās ar preses pārstāvjiem un… notēloja improvizētu startu pilsētas centrālajā laukumā.



Iesākumam, uzreiz pēc īstā starta - pāris kilometru garš skrējiens. Iesildīšanās. Pēc tā sekoja 3 km peldēšanas posms Velenjes ezera viļņotajos ūdeņos. Laiks kā "uz pasūtījuma" sabojājās, sāka gāzt lietus (vairāk vai mazāk tas turpināja līt visu nākošo dienu). Tumšpelēki mākoņi klāja ezeru un tas izskatījās kā vēlā vakara stundā. Aizvien pieaugušo viļņu galotnes kapā lietus piles, kas nu jau sāk atgādināt krusu – ir vēlme ienirt... Labi, ka redzam spilgti oranžās bojas, pretējo krastu traucē saskatīt lietus "siena". Peldēšanas posms - cilpa, kas ezerā iezīmēta ar spilgtām bojām. Lai peldēšanas ātrums būtu lielāks, visas komandas izmanto pleznas. Tāpat atļauti hidrotērpi un dažādi peldpūšļi, ko nu kurš vēlas savai labsajūtai un ātrumam 3 km distancē. Kontrollaiks - 1 stunda! Abas VX komandas iekļāvās aptuveni 45 minūtēs.

Pēc peldēšanas vēl kādi 3 km kross, nu jau ar šķēršļiem, jo jāšķērso dubļaini purvaina pļava un kādas lietus straumes pārpludinātas upes brasls. Fonā ievērības cienīgs objekts - Velenjes TEC, kuras dūmeņi mums vēlāk arī kalpoja kā māju (finiša) simbols, jo bija redzami no visām kalnu grēdām, kuras turpmāk šķērsoja distance.



Pirmais veloposms (~ 50 km) atmiņā paliks ar nepārtrauktu lietu un mīšanos kalnā - uzņēmām augstumu no 300 līdz 1200 metriem. Augstāk kalnos asfalts beidzās, sākās grants ceļi, kas brīžiem pārvērtās par nelielām upītēm. Pirmajos nobraucienos nākas secināt, ka Latvijas MTB trases ir sīkums salīdzinot ar parastiem Slovēnijas ceļiem!

Nākamais posms - nolaišanās pa virvi. Virves - trīs, bet sastrēgums tik un tā. Esam spiesti stāvēt rindā un gaidīšanas laiku veltam improvizētām pusdienām. Nolaišanās (klints augstums ~35 m) gana iespaidīga, lai nepieradušie pabaidītos! Nolaišanās tiek uzsākta ar visai stāvu "pārlauzienu" pāri klints malai, un vairāk kā ¾ no nobrauciena seko vismaz dažus metrus no klints sienas. Ar atkabināšanaos no virves vēl viss nebeidzas – nākošo dalībnieku "pamodināti", no augšas brīžiem krīt palieli akmeņi.

Virvju posmam seko kalnos kāpšana, trekings pa visai kalnainu apvidu, nepilni 40 km pāri 2100 m augstai virsotnei. Šī posma sākumā iepriekš draudzīgi gājušās (katra turot savu tempu, tomēr ik pa brīdim satiekoties) Latvijas komandas sadalījās un līdz pat finišam gāja atsevišķi. "VX Eastcon" komanda kalnkāpšanas sākumā nespēja uziet īsto taku un brīžiem izmantoja pat strauta gultni. Lietus pievakarē beidzot mitējās, taču fotoaparāti vēl arvien bija "piemirkuši", tāpēc bildes tika uzņemtas ar cerību, ka gan jau kaut kas sanāks...



Tuvojoties virsotnei, no kuras netālu bija arī tiesneši un kārtējais kontrolpunkts, apkārtnes skati kļuva arvien elpu aizraujošāki. Kaut kur pretējās nogāzēs izlīda pat vakara saule, nelielu mirkli ar saviem stariem sveicot arī mūs. Kalna virsotnē gaidīja neliels, bet patīkams pārsteigums - sniedziņš! Ļoti maz gan, bet pietiekoši lai nepārprotami norādītu – esam kalnos...

Pēc nokāpšanas jau pa nakts klātajām kalna nogāzes stāvajām takām, brīžiem "uztaustot" pareizo ceļu tikai ar nojautu un īsinot ceļa serpentīnus ar taisnākiem gājieniem pa nakts melno mežu, sekoja sacensību "pērle": alas jeb, precīzāk, 6 km ar velo pa vismaz gadsimtu vecām, izstrādātām kalnrūpniecības šahtām! Kalnam pa vienu pusi iekšā, pa otru - ārā... Šahtas labirintā pareizais ceļš bija marķēts ar bultām. Līdzenākajos posmos tika sasniegts ātrums ~25 km/h (mans personiskais ātruma rekords 35 km/h – pilnīgi sirreālas sajūtas traucoties "nekurienē"). Citviet kustību bremzēja veco sliežu trepe vai pazemes upju (strautu?) uzpludinājumi, kuru dziļums bija līdz pat pusritenim. Laiku pa laikam starp ejām bija jāpārvar pusatrakti aizgruvumi. Un, protams, jāuzmanās, lai neaizķertu klints sienas vai griestus! Izbraucot virszemē, velo posms turpinājās vēl kilometrus 40, kuros nepārtraukti mijās uzbraucieni kalnos un visai tehniski nobraucieni, ceļu kvalitāte - pārliecinoši slikta. Bija arī viens bezceļa posms, kurā velosipēdus nācās nest pa stāvām, aizaugušām un kritalām klātām meža nogāzēm.



Rīta saullēkts. Starpfinišs pēc otrā velo posma. Distancē pavadīta pirmā diennakts. Mūsu komanda, pirms sēšanās laivās, pat uzvārīja paēst – kā teica Ērmanītis: "Ar tukšu vēderu zobinu nepacilāsi". Droši, ka ar airi ir līdzīgi. "VX Eastcon" tādas ēšanas ekstras gan neatļāvās, jo viņus jau sāk piespiest kontrollaiks.

Kajaku posms - 12 km laivojums pa Dravas upi. Liela upe, kā Gauja pie Carnikavas, tikai ar krietni ņiprāku straumi. Pirms sacīkstes organizatori biedēja ar augstu ūdens līmeni un bīstamību, lai turoties pie krasta. Nekā tāda tur jau nebija. Bet tāds nu viņu darbs - rūpēties par drošību...

Un tad sekoja sacensību otrā "nagla" – vairāk kā 80 km trekinga pa kalniem līdz 1,5 km augstumam. Posms, kas izšķīra, kuras komandas var un kuras nevar... Kartes pēc pirmās dienas lietusgāzēm nu jau izšķīda pilnībā. Glāba tikai tas, ka maršrutu pirms starta bijām pārlīmējuši ar caurspīdīgu līmlentu. Tādas strēmeles vien palika no lielajiem karšu palagiem!



Dienas vidū, pirms kārtējā stāvā kāpiena uz kalna kori, atļaujamies vienīgo gulēšanu šajā sacīkstē – aptuveni 15-20 minūtes miega. Tad dodamies tālāk – augšup pa 400 m augstu un 1,5 km garu slaloma trases nogāzi. Plānoto ceļu, kas kartē iezīmēts blakus, tā arī neatradām. Sastapti vietējie gan izteica šaubas par tāda ceļa esamību. Kartes!? Tam seko kartējais off-road posms, nu jau pa kalna kores pļavām un mežā.

Otrā nakts pagāja orientējoties pa purvainu kalnu plato. Takas vietām bija pārvērtušās upju gultnēs. Tā kā bija visai auksts, domu par pagulēšanu izskaudām visiem iespējamajiem līdzekļiem. Kaut kādi "gļuki" esot rādījušies visiem. Pienāca rīts un dzīve atkal kļuva krāsaina, iet palika vieglāk... Garais trekinga posms tiešām "nolauza" vairumu no komandām - daļa izstājās, daļa (lēnākās) veica tā saīsinātu variantu. Pilnu distanci spēja iziet 10 no startējušām 35 komandām, tajā skaitā - arī abas Latvijas komandas. Smejamies – 20% no pilnu distanci izgājušajām komandām ir no Latvijas... :)



Beidzamais posms - velo. It kā īss, taču ar savām nelielām viltībām - no vienas ielejas jānokļūst blakus ielejā, šķērsojot kādu pilnīgi nepārliecinošu sedlieni off-road variantā... Orientēšanās uz pēdējo punktu ir problemātiska un nepakļaujas Guntara "loģikai". Diemžēl bildēs neiekļuva arī skats, kā kalnos tika vilkts komandas dalībnieks. Feministēm tas noteikti patiktu, jo nevienmēr jāvelk ir "dāmas" (kā tas bija TIAR 2003 sacīkstēs Horvātijā), bet gadās - arī večus... Šoreiz tika vilkts Normunds, kurš sacīkstes beidza ar ceļgala traumu. Ar skumjām un izmisumu esam spiesti palaist garām sev divas komandas, kas vēl pirms kāda laika ir bijušas patālu aiz mums.

Finišs. Izcīnīta 8. vieta. Distancē pavadīts: 52 h 48 min., "VX Eastcon" - 10. vieta ar 54 h 12 min.




Baiba Ābeļniece par Adventure Race Slovenia 2004:

Piedzīvojuma mači jau tāds tūrisms vien ir – tikai mazliet skarbākā formā. Tāds secinājums man radās pēc Slovēnijas kalnu "aršanas" trīs dienu garumā. Ja izdevās trāpīt uz pareizā ceļa, maršrutu varēja iziet pa atpūtnieku takām. Mums ne vienmēr izdevās atrast šo "pareizo" ceļu. Mierina doma, ka nākošreiz būtu vieglāk. :)

Komandā bijām dažādi cilvēki ar dažādu pieredzi, bez iepriekšējas sadarbības pieredzes. Ja finišējām, tad sastrādāšanos noteikti var uzskatīt par veiksmīgu. Lietderīgāk trīs dienu mačā noteikti būtu iet komandai, kas jau iepriekš to ir darījusi. Tomēr tiem, kam patīk pārsteigumi, labāk startēt ar citiem komandas biedriem katru reizi. :) Garš bija kāju posms un nekad nebūtu iedomājusies, ka vēl trešajā dienā pēdējos 30 km būšu spējīga noskriet, lai iekļautos kontrollaikā. Tad arī bija lielākie pārbaudījumi mūsu komandai, jo smadzenes strādāja diez gan gausi, bet lēmumi bija jāpieņem ātri. Bet tas piederas pie lietas!

Sacensību gaitā pieejamās kastes (tur tika glabātas gan zeķes, gan kotletes) krietni vien atviegloja dzīvi, jo iespēja trešajā dienā uzvilkt sausas zeķes un apavus bija kā medus maize tulznainajām kājām, kas tādas bija galvenokārt pateicoties reljefam – 1000 m augšā un 1000 m lejā. Trešajā dienā noteikti vieglāk ejami bija ceļi, kas veda uz augšu nevis – kā parasti – tie, kas ved uz leju. Mani atklājumi trīs dienu piedzīvojuma sacensībās Slovēnijā:
- trekinga nūjas (pat skriešanā noderīgas);
- ir komandas, kas velk meiču, arī pārvietojoties ar kājām, un diez gan veikli sanāk;
- otrajā naktī nevajag žēlot pretmiega līdzekļus;
- nav jēgas strīdēties ar komandas biedriem… :)




Anda Savļenko par Adventure Race Slovenia 2004:

Atskan taures pūtiens, pār galvām pārceļas starta lenta un sacīkstes sākas. Uh, skrienot mugursoma neganti kratās, garām patraucas vairākas, komandas, kuru dalībnieki dažādās sistēmās jau velk viens otru.

Beidzot sasniegts ezers. Tā, hidra mugurā, pleznas kājās un uz priekšu 3 km peldējumā! Debesīs atveras slūžas un pār mums gāžas vēl viens ezers. Slauku milzīgās lietus lāses no acīm un cenšos saskatīt boju. Tā pazudusi lietus sakapātajā ezera virspusē, citas komandas peld jau nepareizi.

Pēc peldes varam sasildīties nākamajā skrējienā. Esmu priecīga, ieraugot savu velo. Lietus līst nežēlīgi, pirmais uzbrauciens kalnā nebeidzas un nebeidzas, pa ceļu pretī plūst akmeņu pilni strauti, šķiet esmu nonākusi Leiputrijā - kalnu upes veļ pienbaltas ūdens masas. Skaisti. Pērkons ir tepat virs galvas, kalnu akustika kā baznīcā pastiprina dārdus.

Ūūūūūū, pirmais nobrauciens! Īsti nesaprotu - lietus norimis vai palicis blakus ielejā, bet tas vienalga - nobrauciens ir garš, līkumots un rada lidojuma ilūziju. Lieliski! Braucot gar upīti pat šķiet, ka mēs esam ātrāki par tās ūdeni. Žēl, ka Latvijā nav tādu kalniņu, kur pabraukāties lejā...

Saulīte arī nāk palūkoties, kā tiksim galā ar nolaišanos pa virvi. Esmu pirmo reizi kalnos, pirmoreiz pieskaršos īstai klintij. Iekabinos virvē, atkāpjos līdz kraujas malai un speru soli jau uz leju. Klints vietām vēl pil, virve slapja un smaga, neslīd caur Grigri. Ieķeros tajā abām rokām, strauji pieaug ātrums, nobīstos, atlaižu rokas un palieku virvē karājoties kā milzu Jo-Jo…

Saulainais laiks sola patīkamu kāpienu manā pirmajā virsotnē, tomēr sākumā kalns ir gana stāvs un kāpt ir grūti. Pie sevis nošausminos - jau nākamajā nedēļas nogalē es dodos kāpt Elbrusā, bet nu vairs neesmu par savu ideju pārliecināta. Tomēr viss "sakārtojas pa plauktiņiem", kad tieku virsotnes tuvumā. Skats paveras brīnišķs un esmu kalnu savaldzināta.

Nākamā veloposma sākumā ~6km jābrauc pa šahtu. Pēc bezgalīgajiem klanu ceļu kāpumiem uztveru to kā atvieglinājumu. Komandas biedri gan nav sajūsmā par vietām palikušajām sliežu plankām. Vienubrīd alas griesti ir pavisam zemi, aizmirstu par trekinga nūjām, kas rēgojās ārā no mans somas un tās sevi atgādina - ieķeras alas griestos un es spēcīgi atsitos pret sienu. Vismaz pārliecinājos, ka bez ķiveres braukt nevar. Piepeši pieres lampas gaismas aplis ap mani pazūd, pirmajā mirklī samulsums, bet tad saprotu - esmu izbraukusi no alas tumšajā kalnu naktī.

Saule jau pakāpusies augstu, kad sēžamies kajakos. Lielā kalnu upe pilna ar ūdeni, kas slinki virpuļo, tā, ka atpūtas posms šis nav - jāairē. Pēc šī nāk grūtākā daļa - apmēram 100 kilometru kāju posms. Kalnā augšā, kalnā lejā. Uz slaloma trasēm nu raudzīšos citādākām acīm. Normundam rodas problēmas ar celi.

Nākamā nakts nāk ar halucinācijām. Eju pa kalnu taku un neatšķiru, kurš akmens ir īsts, bet kurš tikai manā iztēlē. Rītausma un Kristapa PowerGel ar kofeīnu izbeidz manas mokas - atnāk jau "trešā elpa". Saule silta, kalnu avotu ūdens auksts, esmu izdzērusi visu līdz paņemto un līdz starpfinišam šad tad pieliecos ceļmalā pasmelt veldzi. Finiša tuvums rada satraukumu, galva gan vairs skaidri nestrādā. Kā svētceļnieki kāpjam uz pēdējā kalna galā esošo baznīcu. Tur kādas komandas līdzjutēja cienā visus ar arbūza gabaliņiem. Mmmm, tik saldu un sulīgu augli neatceros ēdusi.

Paņemam velosipēdus, nedaudz pamaldāmies, kā jau ar >50 stundu negulētu prātu pieklājas, un galapunktā ierodamies velkot Normundu velo sakabē, bet laimīgi - esam pieveikuši Slovēniju, tās kalnus un lejas! Finišā organizatori jautā, ko es domāju par sacīkstēm. Tā arī patiesi atbildu: "Crazy drive for crazy people!"




Latvijas komandu dalību Adventure Race Slovenia 2004 atbalstīja Salomon (apģērbi), Nike ACG (apavi), Axley (brilles), un veikals "Champion".

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv