Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Novembra vasara El Chorro klintīs

Autors: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ilze Krišlauka, Ieva Pētersone, Una Krutova, Andris Malahovskis
2006. gada decembris, Rīga

Kad pāris nedēļas pēc atgriešanās no Šamonī mācību brauciena nakts sapņos joprojām kaut kur kāpu, bet dienās ar mazliet muļķīgu smaidu lidoju citā realitātē, kļuva skaidrs, ka tā turpināt nedrīkst. Iespējamos risinājumus normāla saprāta atgūšanai saskatīju divus - doties pie psihoterapeita, lai piepalīdz nolaisties uz zemes, vai pirkt kārtējo aviobiļeti, kas dod cerību drīzumā atkal pacelties spārnos, kalnos un klintīs. No abiem laiku un naudu prasošajiem pasākumiem izvēlējos sirdij tīkamāko otro variantu…

Vienīgais brīvais laika logs atradās novembra izskaņā, dodot ne vien iespēju pamukt no NATO vīru uzlidojuma Rīgai, bet arī pretīgi pelēko Latvijas rudeni, kad "saules nav tais istabās" uz nedēļu nomainīt pret maigu siltumu un zilām debesīm. Iebakstīju kartē pirkstu, un par iespējamo galamērķi izvēlējos Spānijas dienvidos, Malāgas tuvumā esošo El Chorro - vienu no Eiropas ziemas klinšu kāpšanas oāzēm, kur periods no oktobra līdz aprīlim ir īstais laiks, lai izkāpelētos tā no sirds. Nekādus megaprojektus par virsotņu iekarošanu un sarežģītu maršrutu iziešanu gan nekalu. Plānos vien laiska aktīvā atpūta ar vieglu pakāpelēšanu sava talanta un pieredzes robežās. Tālākais jau ir "tehnikas jautājums". Aviobiļetes iegāde un domubiedru savākšana lielu piepūli neprasīja. Bez īpašas aģitēšanas piedzīvojumam piekrīt Ieva, Vineta, Andris (kurš laika gaitā iegūst segvārdu Māris) un līdzjutēja Una.

Dažas rindas par nekurieni jeb Hola, El Chorro !
Mazais, kalnu aizā paslēptais El Chorro ciemats ar milzīgajām klintīm atrodas 50 km uz ziemeļrietumiem no Malāgas, kur viegli un maciņam draudzīgi var nokļūt izmantojot aviokompānijas EasyJet pakalpojumus. Tālāk uz galamērķi visērtāk doties ar īrētu auto, ja vien finanses to atļauj, un virpuļošana pa šaurajiem serpentīniem neraisa baiļu lēkmes. Auto variants ir īpaši izdevīgs gadījumā, ja plānos ir ne vien ciemata, bet arī apkārtnes labumu izzināšana vai attālāku kāpšanas sektoru iemēģināšana. Uz El Chorro var braukt arī ar vilcienu, kurš ciemata stacijā gan pietur tikai divas reizes nedēļā – pirmdienās un ceturtdienās. Tā kā uz šo reto iespēju ietrāpīt neizdevās, dzelzceļa pakalpojumus izmantojām tikai līdz Alorai, bet atlikušos 12 kilometrus mērojām ar taksometru.

No vairākām iespējamajam mājvietām izvēlējamies lauku saimniecību "Finca La Campana" (www.el-chorro.com). Tiekam pie glītiem un ērtiem divistabu apartamentiem Andalūzijas lauku stilā, ar virtuvi, kurā iespējams ne vien sagatavot kārtīgu maltīti, bet arī pagozēties kamīna siltumā. Tikai dažus metrus no sliekšņa ūdeņus mirdzina neliels baseins, lieki teikt, kas tas tika izmantots diezgan intensīvi, neraugoties uz vietējoprāt nepeldēšanas gadalaiku ziemu. Vienīgais mīnuss – līdz ciemata centram ir aptuveni 2 km, tātad mājiņas atrašanās vietu var droši dēvēt par vēl lielāku nekurieni, kā pašu El Chorro. :) Nav gan ļaunuma bez labuma – intensīvais pāris kilometru kāpiens pret kalnu atgriežoties mājup no klintīm ļauj pavēsajā baseinā ieplunkšķināt bez liekas drebināšanās; raitajā riksī sakarsušie ķermeņi rautin' raujas pēc veldzes. Attālumu kompensē arī miers, klusums un vietējā bodīte, kur dabūjams viss omulīgai eksistencei vajadzīgais, visai plašu vīna izvēli un kāpšanas inventāra nomu ieskaitot.



Mājvietā iebraucam jau vēlā vakara tumsā, tāpēc pirmā rīta gaisma atnāk kā pārsteigums. Dodos nelielā teritorijas apgūšanas skrējienā, ik pa brīdim piebremzēju, lai papriecētu acis pie rīta saulē mirdzošajām klintīm un apelsīnu birzīm. Apkaime ir patiesi skaista, bet skarba. Ne miņas no Sardīnijas klintiņu romantiskā gleznainuma, vai Šamonī rietumnieciskā pastkaršu glancējuma. Gigantiskās nikno vēju nopūstās klinšu rindas un Gvadalorsas (Guadalhorce) upes izgrauztais vairākus kilometru garais un aptuveni 200 m augstais kanjons veido visai respektablu ainu, kas vilina klinšu kāpējus no visas pasaules. Panorāmu vēl smagnējāku padara visur esošie vietējās elektrostacijas augstsprieguma vadu tīmekļi un dzelzceļa tuneļu virknes, kuras no sirds nākas izbaudīt dodoties uz attālākām aizas dzīlēs esošām kāpšanas vietām. Kā kontrasts ir apelsīnu un citronu dārzi, kas tieši novembra izskaņā lepojas ar kārdinošiem un sulīgiem augļiem, un tā vien vilina nogaršot kādu no aromātiskajiem bumbuļiem. Dienu ritumā atrodam kādu pamestu citronkoku puduri, un ar īsti ziemeļniecisku negausību ķeramies pie intensīvas C vitamīna uzņemšanas. Vareni!

Miniatūrā ciemata centrālā burziņa vieta ir stacijas veikals – bufete, diezgan noplukusi, pat neglīta vieta ar savdabīgu mājīgumu un pievilcīgu darba laiku. Bodītes galvenie apmeklētāji ir lejup no klintīm nonākušie visdažādāko nacionalitāšu kāpēji; te mudž gan vācu un britu, gan čehu, gan skandināvu mēles. Kauss alus ar uzkodām, un komunikācija ar atraktīvajām bufetniecēm ļauj vietējo kolorītu izbaudīt tā pa īstam, pie reizes uzsitot omulīgu klaču ar domubiedriem no citām zemēm. Mazliet lielākas pārtikas iegādes vietas ir daži nedaudzus kvadrātmetrus lielie "supermerkato", kas omulības ziņā gan atpaliek no stacijas tirgotavas dīvainā šarma. Bezpersoniskā vakuumā iepakots šķiņķis vai desas gabals ne tuvu nestāv no riktīga kūpinātas gaļas kluča turpat acu priekšā nošķēlētam "jamon serrano" vai vietējā darinājuma "chorizzo". Turpat netālu ir arī neliels inventāra veikaliņš. Lietu klāsts nav pārāk plašs, bet visu nepieciešamo minimumu var iegādāt – sākot no virvēm un atsaitēm, beidzot ar klinšu kurpēm un jaukiem krekliņiem.



Viens no lielākajiem El Chorro plusiem līdztekus klintīm ir burvīgais klimats. Rīti un vakari ir padrēgni, bet dienas vidus priecē ar īstu Baltijas vasaras temperatūru un zilām debesīm.

Par trepēm un kāpšanu bez tām
Esot El Chorro nekāpt nav iespējams. Ja ne klintīs, tad kādā no apkaimes pauguriem. Stundas gājiena rādiusā no ciemata centra ir atrodami un izbaudāmi vairāk kā 600 sporta kāpšanas maršruti, sākot no "3" līdz "8c" grūtību kategorijai, dažādos garumos. No pavisam īsiem, līdz pat 7 virvju (~300 m) kāpieniem. Arī pašu organizētās drošināšanas maršruti ir neizsmeļami. Īsta paradīze nopietniem klinšu vīriem un sievām. Bet mēs, ņemot vērā savu kāpšanas pirmziemnieku statusu, ikdienas treniņu trūkumu un faktu, ka gandrīz visiem tas ir pirmais klinšu izbrauciens bez Kristapa mundrās klātbūtnes, par sev īsti piemērotiem atzīstam tikai divus no daudzajiem sektoriem – "Eskalera Arabe" jeb "Arābu kāpnes" Las Frontales pret ciematu pagrieztajā klinšu rindā un "Cotos Medios" kanjona centrālajā daļā (Central Gorge). Tur līdzās nopietniem maršrutiem atrodami arī vairāki iesācējiem un svētdienas kāpējiem piemērotie "četrinieciņi" un "piecinieciņi".



Escalera Arabe
Maršrutu nosaukumi "arābu trepju" sektorā vien ir ko vērti – nu kā lai nepamēģina sasniegt "O Sole mio" vai "La Artista" stacijas, bet sektoru kopumā var raksturot kā vietu, kas ne par ko nedevās rokās. Tā vien gribas dungot jau Šamonī ieskandināto Dzelzs Vilka dziesmiņu par to kā "visu dienu tu meklē trepes". Pie kāpšanas rokasgrāmatu shēmām nepieradušās acis daudzo klinšu un klintiņu jūklī īsto atrast nespēj pat ar vairākiem piegājieniem. Uzdevumu vēl sarežģītāku padara pilnīgs apkārtnes reljefa karšu trūkums, tās nevar iegādāt nevienā no ciema bodēm, pat mītnes vietas vienīgais eksemplārs ir kaut kur aizceļojis. Pilnīgai galvas sajaukšanai abas mūsu rīcībā esošās kāpšanas grāmatas stāsta ko mazliet atšķirīgu, tām kopējs gan ir viens – dabā ceļi un celiņi ir daudz vairāk kā improvizētajās shēmas, un ja vēl kāds no tiem aizbliezts ar barjeru, juceklis garantēts. Tā nu pirmajā dienā sektoru sākam meklēt par ātru, līdz apnikumā metam mieru, un kāpjam kur esam – "Las Encantadas" sieniņā. Laižamies vieglā bolderingā, atrodam arī kādu mūsu spēkiem atbilstošu "piecinieciņu" un iemēģinām spēkus tur. Nākamais "Escalade Arabe" piegājiena mēģinājums vainagojas ar vairākiem lieki noietiem kilometriem, iekulšanos īstā aitu ganāmpulkā, kuras jo sirsnīgi steidz par mums pamēdīties, un noslēdzas ar piesardzīgu kāpelēšanu "El Pilar" sektorā, kas tomēr vairāk piemērots nopietnākiem kāpējiem.



Tajā pašā vakarā turpat blakus tomēr atrodam īsto vietu, un nākamajā dienā laiku no gaismas līdz tumsai veltām sparīgai un skaistai kāpšanai "Arābu trepēs". Darbojamies rāmi un ar baudu, iemēģinot vienus un to pašus maršrutus vairākos variantos un no visām pusēm. Atkal jūtos kaut kā baisi labi. Paldies Andrim par pamatīgo drošināšanu un vērtīgajiem padomiem, kas ļāva pievarēt dažu labu grūtāku vietiņu. Kritiskos brīžos atceros veco labo padomu nelietot vārdus "es nevaru", bet tos aizvietot ar kaut ko uz papīra nerakstāmu…



Pakomunicējam ar kādu britu pāri, kuri dienu iepriekš izkāpuši 5 virvju "6b" maršrutu "Ampatrax" sektorā nu atpūšas rāmi ņemoties ar tiem pašiem 4 un 5 kategorijas maršrutiem kā mēs. Interesanti, ka "Los Timbales" trasīte viņu grāmatiņā ir iezīmēta kā "5", nevis "4", kā mūsu materiālos. Ej nu tiec gudrs ar tām kategorijām. Dienu jau puskrēslā noslēdzam ar mēģinājumu nošturmēt smailu akmens adatu "El Pilarito", vismaz lai smuki nofotografētos. Andrim un Vinetai tas arī izdodas.



Strauji uznākusī tumsa un dienā sakrātais nogurums īsti neļauj man un Ievai cīnīties līdz galam. Kļūst stipri vēsāks, gaudo ass vējš, kas piespiež ietīties vējjakās un ausis paslēpt zem cepurītes. Uz ieleju paveras pasakaina panorāma, ar zilām debesīm, lecošo mēnesi fonā, un "7b" kāpējiem uz varenas vertikālas klints priekšplānā. Kādas meitenes virzīšanas uz augšu pa izteikti stāvu un gludu sienu, manuprāt, ir pretrunā visiem fizikas likumiem par gravitāciju un tamlīdzīgām lietām. Ir kur tiekties!



Cotos Medios
"Cotos Medios" sektora atrašana kanjona vidusdaļā sokas labāk. Norādes ir nepārprotamas – gar sliedēm uz priekšu, šķērsojot vairākus tiltus un izejot cauri vairākiem dzelzceļa tuneļiem. Lukturīšu gaismā prātīgi virzāmies uz mērķi, kuru katru brīdi esam gatavi pieplakt pie tuneļa sienas, ja nu garām nesas kāds ātrvilciens. Zem kājām čirkst akmens šķembas, lampiņas staru kūlis izgaismo šauru taciņu, pār tuneļa sienām rit mitras lāses un kaut kur tālumā vīd gaisma. Sajūtas diezgan interesantas, mazliet kā ogļracim, mazliet kā Kusturicas filmas varonim, mazliet kā īstam piedzīvojumu meklētājam.

Posmos starp tuneļiem ik pa 10 soļiem stājamies fotografēt. Esam pašā kanjona rīkles viducī, kaut kur starp debesīm un zemi. Iespaidīgie skati pat īsti nav ietverami objektīvos, bet vismaz nepamēģināt nav iespējams. Pēc vairāk kā pusstundas kātojiena nonākam meklētajā Cotos Medios sektorā, kas ir viens no populārākajiem un senāk aprīkotajiem visā apkārtnē. Kāpjamās klintis mazliet atgādina La Poltrona sienu Cala Gononē (Sardīnija). Pelēkas, gludas un ar sīkām aizķerītēm. Kā pirmos ieraugām divus somu puišus, kas sparīgi cīnās pa šķietami stāvu un gludu maršrutu "Number One", ko vēlāk kopīgiem spēkiem izdodas pieveikt arī mums. Grāmatiņā tas atzīmēts ar cipariņu "4", bet man ir pamatotas aizdomas, ka te atkal kaut kas neštimmē. Siena ir stāva, ap āķiem un dažām aizķerēm manāmi daudzu pieskārienu nopulēti teju vai spoguļgludi laukumi, kur noturēties ir diezgan sarežģīts rēbuss. Atkal neiztiku bez daža lamuvārda – buramvārda pielietošanas un adrenalīna uzplūdiem. Kad šķiet, ka āķi atsaites iekabināšanai bez noraušanās sasniegt nav iespējams, atliek pateikt ko spēcīgu, un āķis pats ielec karabīnē, tiesa, ne vienmēr… :)



Pamatā mūsu maršruti arī šeit ir "četrinieciņi" un "piecinieciņi". Noplosāmies vairāk kā 5 stundas, kad jau puskrēslā laiks doties mājup. Caur stacijas bufeti, protams. Sapriecājamies, kā no kalna lejup nesas klinšu kazas. Atšķirībā no mums, "6b" pa vertikāli viņām ir nieks.



Pa parasto tūristu takām
Vienīgajā no kāpšanas brīvajā dienā dodamies pārgājienā Ardales virzienā, ar mērķi apskatīt senas arābu apmetnes Bobastro drupas. Drupas gan ir visai nosacītas – faktiski tas ir viendabīgā klintī izcirsts veidojums, kurā reiz bijusi viena no pirmajām apkaimes kristiešu baznīcām. Tālajā 9. gadsimtā te valdījis Omārs Ibn Hafsuns, kurš mauru teritorijā dominējošo islamu nomainījis pret kristietību un 10. gs. sākumā uzbūvējis šo ēku. Seno vietu nebūt nav viegli atrast. Pēc aptuveni 7 km gājiena kalnup bez jebkādām norādēm, necila zīme spāņu valodā stāsta kaut ko par Iglesias (baznīca). Tas arī ir īstais brīdis pamest asfaltēto ceļu un raut augšā pa kreisi. Pats "lielceļš" tālāk aizvijas uz priekšā esoša paugura virsotni, kur atrodas mazliet sirreālistiska paskata un formas mākslīgā ūdenskrātuve. Nudien dīvains skats.



Bez Bobastro apskates, vēl viens tūristu magnēts El Chorro ciemā ir "Camino Del Rey", jeb Karaļu ceļš - gara, šaura, gar klintīm virs jau minētā Gvadalorsas upes kanjona vedoša laipa, ko reiz atklājis Spānijas karalis Alfonso XIII. Būvēta tālajā 1914. gadā, tā tūristiem patreiz ir slēgta draudīgā tehniskā stāvokļa dēļ. Tiesa, klīst baumas, ka ar klinšu kāpēju aprīkojumu bruņotiem, un to pielietot zinošiem indivīdiem šis aizliegums neesot šķērslis. Vēl jo vairāk – dažu maršrutu sākums vai stacijas ir tieši uz šīs klintij piestiķētās taciņas. Uz savas ādas gan to nepamēģinājām.



Ja brīvais laiks ir vairāk, ieteicams aizdoties uz netālām vietām kur mums diemžēl nesanāca pabūt. Uz Rondu piemēram. Vai uz El Torcal dabas parku, kur varot arī pakāpt. Vai uz "Malāgas ezeru novadu" netālu no Ardales, kas faktiski ir vairākas kanjona tuvumā izveidotas mākslīgās ūdenskrātuves, kuras ļoti labi redzamas ar lidmašīnu piezemējoties Malāgas lidostā.



Un, protams, Malāga. Andalūzijas ceļvežu mazliet piemirsta, uz Granādas vai Seviļjas fona šķietami pieticīgā pilsēta noteikti ir tā vērta, lai cauri braucot tai atvēlētu kādas dārgā laika stundas. Eiropas galējā dienvidu osta, Pablo Pikaso dzimtā pilsēta ar silto pludmali, palmu alejām, citrusu dārziem un omulīgajiem ļaudīm ir tā vērta. Pilsētas centrs nav pārāk liels, un vienā pastaigā var ietvert gan "Vienrokas katedrāli", kas ir viena no vecākajām Spānijā, gan romiešu amfiteātra drupas, Alkazabas arābu cietoksni un pašā kalna galā esošas Gibralfāro pils atliekas. Pēdējās divas vietas jo īpaši ieteicams apskatīt.



Ja ir vairāk laiks, var iegriezties Pikaso muzejā. Lai gan izcilākās gleznas ir paklīdušas plašajā pasaulē, arī te esošās ekspozīcijas darbos jūtams ģēnija otas pieskāriens. Kopumā Malāga veido diezgan kaleidoskopisku sajūtu un emociju virpuli. Saule, jūra un palmas kopā ar ziemassvētku rotājumiem, ziedoši koki ar no lampiņām uzkonstruētu pingvīnu to paēnā, dāmas kurpītēs un kažokos (ir taču ziema!), kamēr mēs baudām vasaru īspiedurkņu krekliņos, krodziņš ar vīnu un paelju un bezpajumtnieks, kurš gluži bezkaunīgi pieskrien un izķer kumosus no šķīvja, kāzinieku procesija ar "Smalkā Stila" Hiacintes gaumē sapucētām viešņām un milzīgā stacijas ēka, ieejot kurā pat rokassomiņa jālaiž caur rentgena staru kontrolei, bet tālākiem braucieniem jāiečekojas gluži kā lidostā… Iespaidi nudien ir raibu raibie un tā vērti, lai tos izbaudītu no sirds.

Katras beigas ir kaut kā sākums jeb Hasta luego !
Kopumā ņemot, piecas dienas kāpšanas teritorijā ir stipri par maz, jo sevišķi svešā vietā ar lielu klinšu sienu izvēli. Krietns laiks paiet saprotot situāciju, aptverot mērogus, atklājot taisnākās takas piegājieniem. Bez tam gribas redzēt arī ko vairāk par klintīm, vismaz vienu dienu veltot apkārtnes brīnumu apskatei. Varbūt savādāk tas ir pieredzējušiem kāpējiem, kuri klinšu rokasgrāmatas lasa kā ābeci un ar vienu acu skatienu spēj noteikt maršruta stāvokli un iespējas to veiksmīgi izkāpt.

Rakstot šīs rindas, aiz loga jau kuro dienu līņā vienmuļš Latvijas pelēkais slapinātājs, uz galda smaržo El Chorro saules pilnie citroni, bet domās jau atkal esmu tur. Vietā kur pēc sparīgas kāpšanas var laiskoties majestātisku klinšu ieskautā sliežu malas bufetē, niekoties ar alus kausu, skaitīt garām braucošos vilcienu un neraugoties uz saules apsvilināto degungalu un nobrāztajiem pirkstiem justies tā laimīgi un svētdienīgi. Vietā kur sajust, ka dzīve tiešām ir brīnums, pat tad, ja līdz brīvai un pārliecinošai "6a" izkāpšanai vēl jāpaaugas. :) Laikam jādodas pie psihoterapeita lai atgriež ikdienišķajā pasaulē, vai arī…



Praktiska info:
Aviobiļete Rīga - Berlīne – Malāga – Berlīne – Rīga = Ls 90
Dzīvošana "Finca La Campana" 6 naktis vienam cilvēkam = Ls 74
Pārtika un vīns 5 El Chorro dienām = aptuveni Ls 30 (kārtīgi ēdot un baudot labus vīnus)
Transports (taxi + vilcieni) = aptuveni Ls 20
Apdrošināšana = Ls 15
+ neobligātie izdevumi "pa ceļam" – viesnīcas Malāgā un Berlīnē, muzeji, pusdienas un suvenīri = aptuveni Ls 70

Paldies:
Dzīvespriecīgajai kompānijai par omulību, dziesmām un labu sadzīvošanu!
Andrim par padomiem un pārliecinošo drošināšanu!
Unai par gardajām maltītēm!
Darba kolēģiem, kuriem kārtējo reizi nācās pastrādāt manā vietā!
Kristapam par kāpšanas vīrusu!

[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv