Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Terra Incognita 2003: Grūtības un ārprāts

Didzis Caune
Raksts publicēts NRA 2003. gada 30. septembra numurā

Lai arī distances elementi ikreiz pirms starta ir noslēpums, gandrīz droši, ka VX Zemgale 2003 piedzīvojumu sacensībās, kurām starts tiks dots šo piektdien, kārtējo reizi būs Latvijā vēl nebijuši pārbaudījumi, - organizatori latiņu ceļ augstāk konsekventi...

Ne tikai citiem - arī sev, ko apliecinājuši ar nule kā Horvātijā izcīnītajām tiesībām pārstāvēt Latviju piedzīvojumu sporta Eiropas čempionātā nākamgad... Horvātijā VX organizatori Kristaps Liepiņš un Normunds Lisovskis kopā ar Kasparu Klapkalnu un Ievu Zelmeni Team VX sastāvā sacensību Terra Incognita astoto vietu izcīnīja, 102 stundās veicot vismaz 400 kilometru...



Divdesmit septiņu komandu konkurencē godam sevi apliecināja arī otra latviešu vienība Fotolukss (Andžela Brice, Atis Plakans, Ģirts Kalniņš, Vilmārs Tomsons) - 12. vieta. Starp citu, finišu nespēja sasniegt, piemēram, arī Horvātijas policijas speciālo uzdevumu vienības pārstāvji.

Salas, kas griež krosenes

Tādu sacensību garumu Team VX pieredzēja pirmo reizi. Miegam vidēji diennaktī neiznāca vairāk par divām stundām. Kristaps Liepiņš Terra Incognita atzīst par sarežģītākajām arī reljefa ziņā. Distance bija kā atspole starp Adrijas jūru un Velebita kalnu grēdu, kuras pārejas nācās šķērsot ne reizi vien.



«Jau uzreiz pēc starta bija kāju posms pa kalnu slēpošanas trasi uz augšu. 600 m kāpums apmēram pusotra kilometra augstumā. Pēc tam lejā pa mežiem. Maršruts galvenokārt gāja pa ceļiem.

Arī pēc tam sekojošais veloposms no orientēšanās viedokļa bija ļoti vienkāršs - jāmin tik pedāļi. Tiesa, visu laiku kalnā - nemitīgs pacēlums divdesmit kilometru garumā. Līdz kalnu pārejai. Pēc tās - baigais nobrauciens atpakaļ līdz Adrijas jūrai. Vienā no šādiem posmiem maksimālais ātrums bija 63 km/h...



Kalni gan bija sīkums salīdzinājumā ar četrām salām, ko vajadzēja šķērsot Adrijas jūrā (starp tām veicot desmitiem kilometru jūras kajakā). Salas - tas nozīmē kilometru kilometrus pa šķautņainiem akmeņiem. Krosenes tiek sagrieztas tā, ka pēc tam tās var mest laukā. Iešanai briesmīgs apvidus - vājprāts vienkārši... »

Naktī, jūrā, zem greizajiem ratiem

Par sacensību skarbāko pārbaudījumu Kristaps atzīst peldēšanas posmu jūrā: «Piekrastē ieradāmies neilgi pirms pusnakts. Tā bija jau ceturtā nakts distancē. Kopš iepriekšējās miega reizes nonstopā bijām pārvietojušies jau 28 stundas. Izlēmām pagulēt - stundas divas...

Jāpeld 800 metru. Var teikt, no vienas salas uz otru, kaut īstenībā tā bija viena sala ar tādu kā ļoti izstieptu līci. Jāpeld naktī un ar izteiktu sānu straumi, kas nes ārā jūrā. Apkārt absolūta tumsa. Nemanījām ne glābējus, ne ko citu. Gaisma - tik vien, cik paša lukturītis pie pieres. Jāpeld ar visu somu un otrā krastā jātrāpa diezgan precīzi, jo nelielas oļu pludmalītes, kur var normāli tik krastā, ir tikai trīs. Pārējā krasta līnija ir klintis. Dari, ko gribi, bet ir jātiek uz kādu no šīm trim mazajām pludmalītēm... Tā arī peldējām - kompass priekšā un luktura gaismas kūlītī mēģini kaut ko saskatīt... Nakts - skaidra. Tieši kursā mirdzēja Lielo greizo ratu apakšējās zvaigznes...»

Operācija lauka apstākļos

Pēc peldēšanas maršruts tālāk veda pa salas perimetru. Akmeņainas piekrastes mijās ar klintīm, līdz kādā vietā ceļu aizšķērsoja vertikāla akmens siena. «Tālāk 150 metru bridām pa pusotru metru dziļu ūdeni, turot somas virs galvas,» atceras Kristaps. «Nu, un vēl - Kaspars Klapkalns uzkāpa uz jūras eža... Nācās stundu ziedot ķirurģiskām operācijām - no papēža tika izņemtas kādas sešpadsmit adatas. Neko - iedzēra pretsāpju zāles, tad gājām tālāk...»



Tomēr šis posms, pateicoties īpatnējām piekrastes klinšu formām, bijis viens no skaistākajiem. «Līdz finišam vēl padsmit kilometru ar kājām un piecpadsmit kilometri ar jūras kajakiem, bet bija fantastisks saullēkts, un kontrolpunktā vēl uzzinājām, ka reāli varam pretendēt uz desmitnieku! Tad nu uz emocionālā pacēluma viļņa metāmies augšā kalnos. Spurtojām, kaut gan augšā, izejot uz kalna plato un ieraugot kārtējo akmeņu lauku desmit kilometru garumā, nomāktība atkal nebija tālu. Bet šādas emocijas ir vienkārši jāizlaiž - tiec tām pāri, un pēc brīža viss atkal ir normāli...»



Cilvēka spēju robežas ir tikai prāta noteiktas - tā latviski varētu tulkot Terra Incognita devīzi, par kuru paši piedzīvojumu sacensību dalībnieki jokoja: nav prāta, nav robežu...

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv