Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Ilze un Zane: Caur Eiropu uz Austrāliju

Ar Ilzi Lapiņu un Zani Rozenbahu sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no Ilzes Lapiņas un Zanes Rozenbahas personīgā arhīva
2006. gada oktobris, Rīga

Ilze Lapiņa un Zane Rozenbaha ir visai labi pazīstamas tiem, kas regulāri startē piedzīvojumu sacīkstēs Latvijā. No šī gada vasaras – arī visiem, kas piedalās rogaininga čempionātos: augustā viņas ieguva pirmo vietu starp sieviešu komandām Eiropas čempionātā, kas notika Ukrainā, bet oktobra vidū nopietni pieteica sevi arī Pasaules čempionātā Austrālijā (8. vieta, un priekšā tikai septiņas austrāliešu komandas)! 24 stundas orientēties nepazīstamā šķēršļotā apvidū, lai kur tas nebūtu, Austrālijā vai Eiropā, gan dienā, gan naktī, gan lietū, gan vairāk kā 30°C karstumā – tā nav joka lieta. Un ne bez piedzīvojumiem…

Nav noslēpums, ka komandas sporta veidos (un rogainings tāds taču ir, piekrītiet?) viens no pirmajiem un galvenajiem uzdevumiem, kas jāpaveic jau pirms sacīkstēm - atrast sev piemērotu komandas biedru! Kā Jūs viena otru atradāt un kā notika "pieslīpēšanās"?

Ilze: "Es jau pirms diviem gadiem biju kā mērķi nospraudusi, ka gribu braukt uz Austrāliju uz pasaules čempionātu. Tikai tāds sīkums - komanda. Kad uzzināju, ka arī Concorde gatavojas doties uz Austrāliju, radās doma, ka varētu startēt kopā ar Zani. Patiesībā, nekad iepriekš nevienās sacensībās kopā nebijām startējušas un pat nevienu treniņu nebijām kopā gājušas. Tādēļ, lai pirms Austrālijas patrenētos un mazliet pierastu pie sadarbības, aizbraucām uz Eiropas Čempionātu Ukrainā. No pieslīpēšanās viedokļa tas bija ļoti vērtīgi un Austrālijā savstarpējā sadarbība komandā mums jau veicās daudz labāk."


Zane (trešā no kreisās) kopā ar "Concorde" Ukrainā, pirms Eiropas čempionāta starta

Zane: "Jā, Ukraina mums bija pirmā tikšanās reize kā komandai. Protams, mēs bijām pazīstamas, bet tikai tādā ap sacensību tusiņu līmenī. Es zināju, ka Ilze ir laba orientieriste, bet, ja godīgi, tā bija vienīgā lieta par ko uztraucos, jo nebiju pārliecināta, kā mēs saskaņosim tieši šo orientēšanās procesu. Ukraina palīdzēja saskaņot šo lietu, jo ir daudz dažādu sīkumu, par kuriem ir jāvienojas, piemēram, kurš atzīmēsies KP (kas dažkārt ir ļoti ķēpīgs process, kā, piemēram, Ukrainā), kurš pa to laiku izpētīs ceļu uz nākošo punktu un izies no punkta. Vēl problēma izrādījās ēšanas režīms, jo man ir grūti ieēst slodzes laikā, Ilzei ir līdzīgi, bet, ja to saprātīgi neregulē, tad rezultāts ir vēl sliktāks - spēku izsīkums un galvā sviests. Tad nu Austrālijā mēs jau apzināti viena otru pieskatījām, lai ēstu un dzertu ar vairāk vai mazāk noteiktu regularitāti. Tagad varu teikt, ka vēlētos iziet vēl kādu rogainingu šādā sastāvā, jo kā komanda mēs ar katru reizi darbojamies aizvien labāk."


Ilze un Zane pēc Eiropas čempionāta finiša

Divas meitenes vienas pašas mežā, citā kontinentā, pie tam - slavenā ar to, ka tur mīt gan indīgi zirnekļi, gan čūskas... Vai nebija tā kā nedaudz bail?

Zane: "Nu, Kristap, šis ir tāds provokatīvs jautājums. :) Bet bija tā, ka, ja es būtu redzējusi pirms starta to, ko es redzēju divās nedēļās pēc starta (liels skaits lielu indīgu zirnekļu un visai tuvu, red.), tad varbūt arī šis jautājums nedaudz liktu satraukties, bet visādi citādi tā drusku bija jāpabaidās, kad iestājas pilnīgi necaurredzama nakts ar saviem dīvainajiem Austrālijas nakts trokšņiem, bet toties ļoti, ļoti skaistām zvaigžņotām debesīm. Es vēl aizvien atceros to skatu ar Ilzi sēžam uz milzīga klints bluķa un pāri visam zvaigžņu pilna debess… Es esmu tās domas piekritēja, ka bīstamākais dzīvnieks cilvēkam ir otrs cilvēks, jo visiem pārējiem dzīvniekiem ir vairāk bail no mums nekā mums no viņiem."

Ilze: "Jā, zirnekļi, tas jau ir nopietni. Lai gan iepriekš biju ievākusi informāciju, ka indīgākais no Austrālijas zirnekļiem parasti uzturoties Sidnejas apkārtnē un sacensību rajonā viņam nevajadzētu būt. Patiesībā distances laikā vienkārši nebija laika domāt par baidīšanos. It īpaši naktī bija ļoti jāsakoncentrējas uz kontrolpunktu meklēšanu un nekam citam vienkārši nepietika laika. Drusku jocīgi jau bija, dzirdot krūmos visādas dīvainas skaņas, bet tās gan tiešām bija mukšanas, nevis uzbrukšanas skaņas. Protams, ja mēs distances sākumā būtu redzējušas tās milzu ķirzakas, ko redzēja citas Latvijas komandas, varbūt izjūtas distancē arī būtu drusku bailīgākas."

Kā Jūs abas vērtējat savu rezultātu šajā čempionātā un kas bija pats grūtākais brīdis šajās sacīkstēs? Un pats interesantākais?

Ilze: "Mums pietrūka mazliet veiksmes un arī nebijām gatavas tik ļoti smagiem apstākļiem, pirmkārt, karstumam. Ir tāda sajūta, ka mēs līdz galam nerealizējām visas savas iespējas, lai gan būtībā izdarījām visu pēc savām spējām.


Ilze (un Edgars) pirms starta PČ, plāno distanci

Varētu būt, ka man visgrūtākais brīdis bija apmēram pusstundu pēc starta. Ukrainā es kādas 4-5 stundas distancē varēju kustēties ar patiesu prieku un tikai pēc tam sāka piezagties domas – nu jau trešā daļa pievarēta, nu vairs tikai puse palikusi. Austrālijā apmēram pusstundu pēc starta man jau karstums un kalni bija tā apnikuši, ka labprāt būtu vienkārši gājusi uz finišu. Un vēl, naktī, kad meklējām un nevarējām atrast vienu punktu, rāpāmies pa milzīgiem akmeņiem un nekādi nespējām saprast, kur atrodamies, gribējās apsēsties un drusku paraudāt.

Interesantākais noteikti bija distances plānošana. Bija patiešām sarežģīti atrast visoptimālāko variantu distances veikšanai. Un laikam tas, kuru izvēlējāmies arī nebija visoptimālākais, jo naktī nācās ņemt punktus, kas nebija gluži naktī ņemami."


Zane – kaut kur kalnā, virs "necaurejamā" meža…

Zane: "Pats grūtākais bija karstums un visi tie pārkaltušie, dzelkšņainie krūmi un zāle, kuri pamanījās ielīst visur, jo sevišķi jau zeķēs. Pirmajā pusstundā veicām kādu 100 m pacēlumu un pēc tā man jau bija tā, ka apsēsties un necelties. Normāli jutos vienīgi naktī, neskatoties uz maldīšanos. Pirmais mačs manā dzīvē, kad domāju - kaut nu saullēkts uznāktu pēc iespējas vēlāk. Ja parasti uz distances beigām vēl atrodas gribasspēks un vispār vēlme nostartēt pēc iespējas labāk, tad šoreiz karstums nokāva un izsmēla visu. Tagad, kad skatos kartē, liekas pat nesaprotami, kāpēc mēs pieņēmām lēmumu stundu ātrāk iet uz finišu, lai gan bija laiks mierīgi paņemt vēl vienu KP ar 70 punktiem, bet jā.. kā jau Ilze teica, ja tantei būtu riteņi…

Interesanti bija pilnīgi viss, jau tas vien, ka mēs tur esam. Pilnīgi cita vide - ainava apkārt, kas pamatā bija eikaliptu meži ar tā saucamo "bušu" jeb pamežu, putni un zvēri, dominējot ķenguriem, skaņas, ko tie rada. Galvenie dīvaināko skaņu izdvesēji, liekas, ir dažādu sugu papagaiļi. Debess ar nepierastām zvaigžņu kombinācijām, pat mēness tur izskatās savādāk nekā šajā, ziemeļu puslodē. Protams, sacensību karte, kuru ieraugot es kādu brīdi biju bez valodas - no kura gala vispār sākt!? Es domāju, ka plānojums bija mums labs, pirmkārt, jau mums vienmēr pietika ūdens. Kļūdas naktī, kalnos, jā varēja veikties labāk, bet liekas, ka bez tām iztika tikai retais. Tagad ir skaidrs, ka strauts un ieloks pilnīgā sausumā izskatās ļoti līdzīgi, jo sevišķi jau naktī un ne vienmēr tie visi pie tam ir iezīmēti.


Ilze – līdzi nesamā ūdens krājuma atjaunošana

Rezultāts - jā drusku žēl jau tā, ka, tādēļ, ka naktī nepaņēmām to vienu punktu un izgājām pie nākošā pavisam no nepareizās puses, un, kad no rīta viss bija beidzies, devāmies "mājās" stundu ātrāk, mēs esam tur, kur esam, nevis trijniekā, bet no otras puses - jājautā sev, vai vienmēr rezultāts ir tā iegūtā vieta? Jau, kad es gatavojos šīm sacensībām, domāju, ka pats lielākais ieguvums būs tas, ka tur nokļūšu, būs starts un mēs aiziesim mežā, jo ārā mēs no tā visa iznāksim jau drusku savādāki, cerams, pozitīvi savādāki. Man visvairāk gribējās tur nokļūt, būt iekšā tajā visā, redzēt šo zemi it kā no iekšienes un, ja vēl ir laba kompānija, tad es domāju, ka rezultāts ir pats pozitīvākas un labākais. "

Kā vērtējams apvidus, kurā notika sacensības? Punktu izvietojums attiecībā pret pārvaramajiem šķēršļiem?

Ilze: "Apvidu vērtēt patiesībā ir ļoti grūti, jo ikdienišķas orientēšanās sacensības tur laikam vienkārši nerīkotu. Punkti pārsvarā bija tādās nogāzēs, kur uzskriet gluži viss nevarēja, tikai uzkāpt. Savukārt attiecībā uz rogainingu – šis sporta veids ir cēlies no Austrālijas un tāda nu ir viņu specifika. Redzēju vēl pāris Austrālijas rogaininga sacensību kartes un cik pēc tām varēja spriest, apvidus bija visai līdzīgs. Bet katram jau savs "dzimtais" apvidus liekas tuvāks. Domāju, austrāliešiem visai lielas problēmas varētu sagādāt Latvijas vai Igaunijas līdzenie apvidi, vai purvi, kuros viss pamats zem kājām šūpojas.


Svešā mežā visi koki vienādi…

Vēl gribu piebilst, ka par vienu lietu gan jutāmies ļoti vīlušās – kontrolpunktiem nebija atstarotāju. Brīžiem tas sagādāja nopietnas problēmas. Vienam punktam, kurš pēc leģendas bija strautu gultņu sazarojumā un bija uzlikts krūmiņos uz deguna pie sazarojuma, pagājām garām burtiski 1,5 m attālumā. Labi, ka drīz vien satikām divas komandas, kas nāca mums pretī uz šo pašu punktu un bija pārliecinātas, ka punktam jābūt tajā virzienā, no kurienes mēs nākam."


Svešā mežā visi koki… Nē, daži tomēr atšķirīgi! Bet strauti gan visi kā viens – visi sausi.

Pēc čempionāta pabijāt lieliskās izklaidēs ar piedzīvojumiem! Kas no tā visa bija vis- vis- viss… ? Fantastiskākie iespaidi? Cits kontinents, cita vide, citas aktivitātes...

Zane: "Mēs (Edgars, Kristiāns, Aira) padzīvojāmies pa Austrāliju un Kristiāns ar Airu pat pa Jaunzēlandi vairāk kā trīs nedēļās, lai paspētu ieraudzīt un piedzīvot pēc iespējas vairāk. Mēs ar Edgaru nobraucām gandrīz 3000 km, bet arī jāsaka, ka no šī kontinenta redzējām tikai mazu stūrīti. Protams, Austrālija un Jaunzēlande ir paradīze dažādiem piedzīvojumiem un atrakcijām. Tā kā es neesmu lekusi no Bezdelīgu klints (piedzīvojumu sacīkstēs VX Vidzeme 2004), tad man kanjonigs Zilajos kalnos bija viens no interesantākajiem piedzīvojumiem, sevišķi jau lēcieni ūdenī atmuguriski.


Zane un Edgars: gatavi dziļākiem ūdeņiem

Jau turp braucot mēs ar Edgaru bijām nolēmuši, ka gribam izdarīt divas lietas - noiet rogainingu un iemācīties nirt. To pēdējo jau var darīt arī Latvijā, bet tomēr ir liela atšķirība, vai nirsti Slokas karjerā vai okeānā pie Lielā Barjerrifa. Lai gan jāsaka, ka pirmais niriens okeānā bija pilnīgi duļķainā ūdenī bēguma laikā, kad nevarēja redzēt neko. Drusku pat pabaidījos, bet labi, ka Edgaram bija spilgti dzeltena hidra un stinga roka. Tā kā šo pirmo pārbaudījumu izturējām veiksmīgi, tad nākošajā dienā tikām apbalvoti ar visu, kas jau nu piedienas, nirstot pie koraļļu salām ar delfīniem, milzīgiem bruņurupučiem, visu krāsu, sugu un izmēru zivtiņām un visādām citādām jūras radībām, kas mitinās Lielajā Barjerrifā. Kaut kur uzrāpties kalnos gan neizdevās, jo nebija nekas līdz no ekipējuma, bet iespēju tur ir daudz. Domājot uz priekšu par šādiem tāliem ceļojumiem, man atkal gribētos tos apvienot ar kādām sacensībām, jo tad var ieraudzīt svešo zemi it kā no iekšienes, nokļūt tādās vietās, kur nekā citādi nevarētu nokļūt."


Lielā Barjerrifa zili-zaļajos ūdeņos

Ilze: "Protams, arī mēs centāmies saplānot tādas aktivitātes, ko pie mums izbaudīt nevar. Man ļoti patika kanjonings Zilajos kalnos, lai gan pēc lēciena Salacā no jau Zanes pieminētajām Bezdelīgu klintīm :) īpašu adrenalīnu es tur nejutu. Bija tikai skaisti un interesanti. Vēl man ļoti patika mazie pingvīniņi, kas netālu no Melburnas katru vakaru rindām vien nāk ārā no okeāna, lai pārnakšņotu zālē. Viņi bija tik amizanti un bija ļoti žēl, ka šis viņu ikdienas gājiens ir tik drausmīgi komercializēts: Samaksājiet naudiņu un tad varēsiet pasēdēt uz betona pakāpieniem, kur neviens pingvīns garām neiet, samaksājiet lielāku naudiņu un varēsiet pasēdēt tur, kur viņi patiešām ies garām. Samaksājiet naudiņu un jūsu fotogrāfiju, kas nobildēta priekštelpā, kur visi pērk biļetes, ar datora palīdzību iemontēs starp pingvīniem un būs jums foto pingvīnu bariņā.

Vēl man bija žēl, ka neizdevās izbaudīt neko no aborigēnu kultūras, ja neskaita kādus suvenīrus. Un vienīgā aborigēniete, ko redzēju, lidostas veikaliņā tirgoja suvenīrus. Un vispār, Austrālija ir tik ļoti milzīga, bet mēs redzējām tikai pavisam mazu daļiņu no tās…"


Ilze un Raimonds: kanjonings Zilajos kalnos

Piedzīvojumu sacīkstēs šajos gados esiet pieredzējušas visai daudz dažādus "pārsteigumus". Kā tie liek paskatīties uz tām lietām dzīvē, kas ir pāri ikdienišķajām, riskantākas? Vai ir kas tāds, ko jūs vēlētos vēl mēģināt, kas varbūt pat varētu būt vairāk saistošs par orientēšanos, rogainingu un piedzīvojumu sacīkstēm?

Ilze: "Domāju, ka piedzīvojumu sports man noteikti ir dzīvē devis lielāku pārliecību par saviem spēkiem. Ja es zinu, ka varu pati uznest riteni Siguldas kalnā, vai saņemties un nolekt no klints upē, tad arī savā ikdienas dzīvē man nav jāgaida, lai kāds kaut ko izdara manā vietā, bet varu pati ar visu tikt galā. Ir bijušas situācijas, kur šī pārliecība man ir ļoti palīdzējusi.

Ko es vēl gribētu darīt? Es noteikti gribētu iemācīties lidot ar paraplānu. Vienreiz to kopā ar instruktoru darīju Šveicē un zinu, ka gribētu to darīt vēl. Esmu mēģinājusi kontaktēties ar paraplanieristiem Latvijā, bet vienmēr kaut kā nesanāk satikties un iesaistīties. No otras puses, es uzticos savām izjūtām un cenšos nedarīt par spīti visam to, kas nesanāk. Varbūt tas nozīmē, ka man to nevajag darīt.

Un vēl man noteikti gribētos braukt uz kalniem. Tā kā mēs to studiju laikā darījām. Ar mugursomām un teltīm aiziet kalnos uz pāris nedēļām. Ne jau kāpt milzīgās virsotnēs, vai trīs dienas karāties pie vienas klinšu sienas, bet vienkārši baudīt dabu, sniegainos kalnus. Nu labi, savai pašapziņai varbūt arī uzkāpt kādā virsotnītē… :)"



Zane: "Man jau liekas, ka tā ir kaut kāda iedzimta "anomālija", kaut kāds "nemiera" gēns vai var nosaukt to pat kādā skaistākā vārdā - talants, kas ir vai nav dots un agri vai vēlu, bet tas izpaužas. Man liekas, ka ir cilvēki, kuri ir tendēti nevis uz to, kas notiek ārpusē, bet gan viņus interesē vairāk tas, kas notiek iekšienē, viņos pašos, un līdz ar to ir nepārvarama vēlēšanās atklāt kaut ko jaunu sev par sevi. Piemēram, nirt gribējās iemācīties ne jau tāpēc, lai redzētu zivtiņas, bet lai sajustu to bezsvara stāvokli vai trešo dimensiju, kura cilvēkam citādi ir liegta. Vēl tā ir "bateriju pārlādēšana" un tīra ķīmija, kas notiek ar cilvēku šūnu līmenī dažādu, vairāk vai mazāk riskantu pasākumu laikā un pēc tiem. Kad vienreiz esi izjutis to lidojošo sajūtu pēc garajiem mačiem, gribas piedzīvot to vēl un vēl. Nevar to noliegt, tā ir sava veida narkotika. Tikai radoša, pozitīva "narkotika", nevis destruktīva. Šie visi pasākumi: sacensības, izbraucieni, pārgājieni, organizēšana, dod visplašāko emociju diapazonu - gan pozitīvu, gan arī negatīvu, kādu var piedzīvot reti kurā nodarbē. Un ja vēl tas viss notiek kopā ar labu kompāniju - varu teikt, ka savā ziņā bērnības sapņi ir piepildījušies.

Pa visiem šiem gadiem, kopš vairāk vai mazāk aktīvi piedalos dažādās ar piedzīvojumiem, orientēšanos un nedaudz arī - kāpšanu saistītās aktivitātēs, izkristalizējas lietas, kas man padodas un patīk labāk un kas nē. Gribas pilnveidot un/vai uzturēt formā aizsākto, cik nu tas ir iespējams. Pašlaik tādu lielāko gandarījumu dod tieši rogaininga formāts, tāpēc, ka tur ir iespēja katram strādāt ar karti, kā arī tur ir mazāk izteikts sacensību moments paša mača gaitā, jo man vienmēr ir bijusi pievilcīgāka cīņa ar sevi, nevis ar citiem. Gribētos pārvarēt slinkumu, iesācēja nedrošību un neveiklību kāpšanā, jo tas reiz ir lauciņš, kur "art un art" - gribas taču kaut kur vēl uzrāpties. Ja runā par piedzīvojumu sacensībām, tad gribētos vēl kādreiz nostartēt vecajā labajā Concorde sastāvā, bet laikam ne Latvijā, jo kāda daudzdienu ekspedīcija, kaut kur aiz LV robežām, ir palicis tāds nepiepildīts sapnis. Pašreiz nekas konkrēts par PS nav padomā, par rogainingu gan. Tāpat labprāt piedalītos vēl kādu PS sacensību organizēšanā (Zane bija viena no aktīvām Rīga Challenge 2006 organizatorēm, red.), neskatoties uz to, ka tas patiešām ir smags darbs, bet attiecīgi tas dod milzīgu gandarījumu. Kā teikt, pirmie kucēni ir noslīcināti, pirmā pieredze ir iegūta, varētu vēl paturpināt un atkal jau - ja vēl tas viss notiek kopā ar labu kompāniju..."



Tādi kā šīs intervijas noslēguma jautājumi. Jautājums Ilzei: vai savas meitas Tu laistu uz Austrāliju, ja viņas pēc gadiem izteiktu vēlmi piedalīties tur... piedzīvojumu sacīkstēs!?

Ilze: "Kad paaugsies, tad jau redzēs, vai viņām pašām tas liksies saistoši. Domāju, ka pret viņu piedalīšanos piedzīvojumu sacīkstēs man nebūtu nekas pretī. Tie sporta veidi, kas tiek apzīmēti kā "ekstrēmi", man nepatīk, bet piedzīvojumu sports jau nav nekas ekstrēms. :) Varbūt gan, ja es tos "ekstrēmos" arī iepazītu labāk, arī tie neliktos tik briesmīgi… :)"

Jautājums Zanei: Kur Tavuprāt meklējama "laimes formula"? Skatoties uz Tavu smaidu daudzu piedzīvojumu sacīkšu un arī kalnu gājienu finišos, Tu to zini, vai vismaz esi tuvu atminējumam... ? :)

Zane: "Ja raņen svetloj streloj, Meņa ņeizļečiš… (tā dzied BG). Tā jau man gribētos domāt… :) Bet visādi citādi tā ir tava paša izvēle, vai esi vairāk nelaimīgs vai vairāk laimīgs. Un jo vairāk kādreiz esi bijis nelaimīgs, jo lielākas cerības būt atkal kādreiz vairāk laimīgam…"



www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija" skatāmas arī Raimonda Lapiņa un viņa komandas biedru bildes no sacensību distances: [ FOTO GALERIJA] Papildus informāciju par rogainingu Latvijā un pasaulē var iegūt Latvijas Rogaininga lapā.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv