Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ar motocikliem - ceļā uz brīvību! (3. daļa)

Autori: Andis Pikāns, Jānis Kļaviņš (www.enduroadventure.lv)
Foto: no ekspedīcijas mājas lapas

Šis ir stāsts par divu latviešu ekspedīciju no Rīgas līdz Melnburnai. Ar laipnu ekspedīcijas dalībnieku atļauju publicējam (un turpināsim publicēt ar turpinājumiem!) viņu dienasgrāmatā rakstīto. Ekspedīcijas dienasgrāmatas pirmās divas daļas lasāmas šeit: Augusts, 2006; Septembris, 2006.



Ekspedīcijas dienasgrāmata (Oktobris, 2006)

Brauc tur, kur sen jau tavas domas!
Ewan McGregor


KUŅMIŅA (KUNMING)
30.09.2006. Brauciens uz akmens mežu
Vieta aizņem 25 hektāru platību, kas ir piepildīta ar fantastiski skaistiem akmens veidojumiem, kas ir radušies jūras dibenam paceļoties. Jāpiezīmē gan, ka viss šis skaistums ir iežogots apsargāta teritorijā ar kontrolpunktiem, betonētiem celiņiem, videonovērošanas kamerām un policijas patruļām. Piebraucot pie ieejas dabas parkā, mūsu priekšā jau ir kādi 100 tūristu autobusi. Jaunieši papīra tautastērpos piedāvā gidu pakalpojumus un braucienus ar elektrobusu pa parka teritoriju. Protams, superīgi, tieši tas ko mums vajadzēja...



BANGKOKA
02.10.2006.
Izbraucam no centra it kā laicīgi, astoņos no rīta, tomēr rīta sastrēgumi Bangkokas ielās mūs tik un tā aizkavē, un lidostā ierodamies pēc divām stundām. Viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu likties - paiet divas stundas, kamēr atrodam muitnieci, kura saprot, ko vēlamies. Viņa jautā pēc ATA karnetes, un kad to uzrādām, viss arī sāk notikt. Pēc divām stundām karnete ir atvērta un muita noformēta, bet mēs pa šo laiku iepazīstamies ar vietējo brokeri vārda Batbudahs. Viņš gan māk tikai dažus vārdus angliski, tomēr ar visu savu mīmikas un žestu izteiksmi pārliecina, ka ir tas, ko meklējam. Visa procedūra, sākot ar deklarantiem, krāvējiem un beidzot ar muitniekiem, izmaksās 100$. Mazais vīriņš zibenīgi sāk rīkoties, jocīgi saliecies startam. Viņš māk apiet garas rindas pie daudzajiem ierēdņu lodziņiem, kurās, ja mums nāktos stāvēt, mēs pavadītu ne vienu vien dienu; viņš māk sarunāt ar policistiem, lai mūs bez caurlaides ielaiž kravas termināla; viņš tiešām lido un darbojas par visiem simts procentiem. Mums pat sāk ticēties, ka varbūt beidzot tiksim pie braukšanas! Diemžēl visā jezgā mistiskā kārtā pazūd fotoaparāts ar visam Ķīnas bildēm. Nu, jau diezgan ilgu laiku nebiju neko zaudējis. Pēc divu stundu skriešanas pakaļ brokerim, jo mums pašiem nemitīgi visur ir jāparakstās, esam tikuši līdz noliktavai, kur ieraugam arī tik ļoti gaidītas kastes ar savu foršo saturu. Tomēr laiks bija par īsu - muita jau beigusi darbu un pēdējas formalitātes, kā arī salikšanas darbus nākas atlikt uz rītdienu. Vienalga, domas jau lido.

Vakarā Khao San ielas rajons atdzīvojas nakts dzīvei. Visapkārt čum un mudž visdažādāko tautību bekpekeri un vietējie, kuri cenšas visvisādos izklaidēt savus lielos baltos klientus. Starp oriģinālajiem roleksiem, Če Gevaras krekliem un indiešu Versace uzvalkiem notiek arī visādi šovi, no kuriem viens ir slavenais pingpong šovs – šeit ļoti populārs erotiskais šovs. Tas gan ir tikai viens no daudziem piedāvātajiem. Šovs nedaudz atgādina iluzionistu paraugdemonstrējumus. Brīžiem jāpabrīnās par meiteņu izdomu lidojumu. Piepīpētā zāle ar skatuvi pa vidu ir pilna ar baltajiem un taju meitenēm, kuras tos izklaide. Pēc mirkļa notiek arī meiteņu uzbrukums mums - viņu uzdevums ir izspiest no mums pēc iespējas vairāk dzērienu. Apgalvojam, ka esam geji, un tas nostrādā ideāli - meitenes saviebj briesmīgas grimases un liek mums mieru, savukārt mēs varam atkal pilnībā pievērsties "mākslai". Tālāk dodamies uz Hard Rock Cafe, kur lokāla grupa graiza 80-to gadu gabalus. Baigi labais tusiņš!

BANGKOKA - NAKHON RATCHASIMA
03.10.2006. Nobraukti 280 km
Šodien lidostā ierodamies jau pusstundu pirms noliktā laika, jo mūs māc nemiers. Atraujam vaļā kastes, un te viņi ir! Pat asinis sāk riņķot straujāk. Triju stundu laikā turpat uz rampas saliekam močus un bagāžu transporta stāvoklī, lai varētu stumties uz pēdējo muitas kontrolpunktu. Degvielu iepildīt un darbināt močus terminālā neatļauj, bet mums ir vienalga, jo šobrīd būtu gatavi arī iznest tos uz rokām. Ārā ir +35°C, un apmēram kilometru, viscaur slapji, stumjamies pa terminālu uz izejas pusi, tuvāk brīvībai. Pēdējie zīmogi un paraksti kontrolpunktā, un mēs esam ārā uz ielas. Beidzot brīvi!

Lai nokļūtu uz ceļa, kurš ved Laosas virzienā, ir jāizbrauc cauri visai Bangkokai. Pirmajai reizei tas ir visai nereāls uzdevums, tāpēc par 200 batiem nolīgstam taksi, kurš mūs izvedīs uz pareizā ceļa. Ir jāsāk arī pierast pie pretējā braukšanas virziena, turklāt nevis kaut kur, bet uzreiz Bangkokā un ar motociklu. Nav ne vainas, sanāk tīri labi, vienīgi tāda problēma, ka arī šeit pa pilsētas maģistrālēm pārvietoties ar moci ir aizliegts. Pēc tam, kad esam palaiduši taksi, īsti vairs nevar saprast, kurā vietā sākas ierobežojums un kurā tas beidzas. Līdz brīdim kad mūs nostumj malā divi policijas motocikli ar bākugunīm, laižam uz labu laimi. Policisti smaida un saka, ka būs jāmaksā sods, bet atkal nostrādā mūsu uzlīme, un pēc ilga maršruta apraksta, mēs tiekam palaisti vaļā. Izbraucot no pilsētas, kustība paliek stipri mazāka, nesamies pa otro un trešo joslu ar 100–120 km/h. Uzreiz pēc tuksneša, un pa šitādiem ceļiem! Atklāti runājot, biju pēc tiem pat nedaudz noilgojies. Liekas, ka arī moči bija noilgojušies un, beidzot palaisti dziesmā, laimē patīkami urkšķ.

Jāsāk domāt, kādas drēbes lai izvēlās - ar motobotām braukt būtu neiespējami, tāpat arī biezās jakas un bikses acīmredzot būs jāsūta mājās. Pagaidām vislabākais variants ir trekinga puszābaki, krekls ar garajām rokām un kājās šorti vai plānās bikses. Ceļmalās ābolu un plūmju vietā piedāvājumā viss eksotisko augļu sortiments, bet tikai dažus no tiem mēs esam spējīgi atpazīt. Līdz ar tumsu iebraucam pilsētā un sākam meklēt naktsmājas. Ar šo lietu pagaidām ir viens mīnuss - lielākā daļa gesthausu ir ierīkotas bez parkingiem, kuros varētu uz nakti atstāt tehniku, tāpēc jāmeklē lielākas viesnīcas, kurām ir apsargājamās stāvvietas. Šī pilsēta acīmredzot nav iekļauta tūrisma ceļvežos, jo uz ielām esam vienīgie baltie. Vietējie ir laipni un neuzbāzīgi.

NAKHON RATCHASIMA - VJANGČAŅA (VIENTIANE)
04.10.2006. Nobraukti 420 km
No rīta, kamēr karstums nav vēl ieskrējies, braukšana ir vislabākā, arī ceļu kvalitāte ir ļoti laba.

Degviela šeit ir lēta: 95. markas benzīns - 28 bāti litrā (apmēram 40 santīmu). Kādus 100 km pirms Laosas robežas mūs aptur policija un lūdz uzradīt dokumentus, bet var just, ka tā vairāk ir tāda formalitāte, visvairāk viņus interesē mūsu tehnika un maršruts. Pēc brīža uznāk tāds lietus, ka nākas nobraukt malā un uzvilkt lietus tērpus, kuri nebija aiztikti kopš Mongolijas rietumiem. Pat pa lietu šeit ir patīkami braukt - sajūta ir kā siltā dušā. Ap trijiem mēs piebraucam pie robežpunkta - Taizemi un Laosu vairāk kā 1000 km garumā sadala Āzijas lielāka upe Mekonga, un šajā vietā pār upi ir uzcelts draudzības tilts, kuram viena pusē atrodas Taizemes kontrolpunkts, bet otrā - Laosas. Rindu nemana. Mums jānoslēdz ATA karnete, tāpēc labi, ka muitnieks saprot, kas par lietu. Gan atkal ir viena ķibele - tikai tagad ieraugu, ka Ulanbatorā muitnieki ir ierakstījuši savas atzīmes nepareizajās ailēs - tās ierakstītas tajā vieta, kur tas būtu jādara Taizemes ierēdnim. Kādas desmit minūtes mūsu klātbūtnē muitnieks aktīvi konsultējas ar savu kolēģi un tad pieņem lēmumu - mongoļu atzīmes un zīmogi tiek ar balto korektoru aizkrāsoti, un pa virsu salikti tādi paši, tikai ar citiem ērgļiem. Labi, ka tā, jo principā viņš varēja arī pateikt, lai braucam uz Mongoliju un labojam papīrus. Pārbraucam pāri tiltam un nokļūstam Laosas muitas terminālā.

Sabaidī! Visi smaida, neviens nekur nesteidzas. Laosā karneti neradām, cerībā, ka ielaidīs bez tās, jo uz robežpunkta, caur kuru brauksim iekšā Kambodžā, un kas atrodas kaut kur džungļos, varētu būt problēmas ar tās noslēgšanu. Viss gan ir kartībā - tiek noformēta tāda kā deklarācija tehnikas ievešanai uz laiku, salikti zīmogi un ar vislabākā velējumiem iebraucam Laosas Tautas Demokrātiskajā Republikā. Bilde pilnībā nomainās - visapkārt putekli, dubļi un jaukais bardaks. Līdz galvaspilsētai Vjangčaņai ir 20 kilometri, un pilsētā iebraucam, kad jau ir iestājusies tumsa. Atrodam vietu vecā, franču koloniālajā stilā celtā viesu mājā pāris simts metrus no Viktorijas arkas. Ar laosiešu tuktuku, sauktu par džumbo, kurš tehniski nedaudz atšķiras no saviem Taizemes brāļiem, pa vienu dolāru braucam uz centru vakariņās. Pa ceļam šoferītis ir uzdevumu augstumos un piedāvā "gandžu", tas ir, vietējo zāli. Ar šo lietu šeit esot diezgan brīvi, galvenais ir nepīpēt policijas iecirknī, citur ierobežojumu īpaši neesot. Kafūzī iepazīstamies ar diviem holandiešiem: Sanders ar draudzeni jau devīto mēnesi defenderī ceļo pa pasauli un plāno atgriezties mājas tikai pēc gada. Sarunas ievelkas līdz vēlam vakaram un tāpat vēl visu nevar paspēt izrunāt, tāpēc sarunājam tikties no rīta.

VJANGČAŅA (VIENTIANE)
05.10.2006.
Sakrājušies visādi darbiņi, tāpēc sadalām pienākumus un šķiramies. Janka ar mūsu jauno paziņu - laosieti Tomu - kurš runā angliski, un kuram ir labākais tuktuks visā galvaspilsētā, brauc remontēt alumīnija kastes, jo plaisas jau sasniegušas kritisko robežu. Pats dodos uz Kambodžas un Taizemes vēstniecībām ievākt informāciju par vīzām, jo pēc grafika, vēlākais, rīt ir jābrauc tālāk. Pilsētā to četru gadu laikā, kopš šeit biju iepriekš, nekas daudz nav mainījies, varbūt vienīgi uz ielām vairāk jaunu autiņu un ir izbūvēts prospekts pie Viktorijas monumenta. Laosieši gatavojas svētkiem: ir beigusies lietus sezona, turklāt ir pilnmēness, tāpēc rīt visās vietas, kur vien ir pieejams ūdens, notiks tradicionālās sacensības ar džonkām - garām, šaurām koka laivām. Nolemjam pa ceļam uz Luangprabangu apstāties kalnu ciematā Vang Vieng, lai piedalītos svinībās.



VIENTIANE - VANG VIENG
06.10.2006. Nobraukti 240 km
No rīta atstājam savas pases Kambodžas vēstniecībā un dodamies ceļā - citu variantu nav, jo līdz vakaram, kad vīzas solās būt gatavas, gaidīt nevaram. Braucot pa Laosas ceļiem galvenokārt ir jāuzmanās no ne pārāk prātīgi braucošiem mopēdistiem, kuri izpilda visneiedomājamākos manevrus visnegaidītākajos brīžos. No 2005. gada valstī spēkā ir likums, kurš aizliedz importēt mopēdus un motociklus ar kubatūru, lielāku par 150 cm³ - mazie laosieši vēl nav gatavi lielajām kubatūrām un ātrumiem. Vjangčaņā gan dažās vietās varēja noīrēt labi saglabājušos desmitgadīgus Yamaha un Honda enduro močus ar 250 cm³ dzinējiem. Tas maksā padārgi, toties var braukāt pa visu Laosu. Tas ir ideāls variants, lai divu nedēļu laikā iepazītos ar valsti, un vēl iztrakotos ar moci pa kalniem. Begpekeru iecienītajā Vang Vienga, ieripojam pēcpusdienā. Ciemats ir iekārtojies ar džungļiem noaugušu klinšainu kalnu piekājē pie straujas upes. Atrodam vietu pašā upes krasta viesu māja ar interesantu nosaukumu "The Elephant Crossing Hotel" ("Ziloņu pārejas viesnīca").

Sarunājam laivu un laižam izmest likumu pa upi. Vietā, kur beidzas ciemats un upe piekļaujas stāvām klintīm, vietējie no bambusiem ir izveidojuši konstrukciju, ar kuras palīdzību ir iespējams lidināties striķī virs upes 50 metru rādiusā, un tad ielekt tajā no apmēram 15 metru augstuma. Pasākums arī neko nemaksā, pieklājības pēc, jāpaņem vien blakus uzslietajā barā pāris pudeles alus. Jāatzīst, sajūtas ir foršākas, nekā lecot ar gumiju. Jau piecos sāk krēslot, un džonkas kapteinis lūdz mūs atrauties no foršā pasākuma, lai līdz tumsai nokļūtu krastā. Ciemata centrā dažās kafužās ir tāds savāds interjers - no bambusiem un koka dēļiem sasistas lāvas, kam pa virsu ir samesti matrači un spilveni, lai vakariņas ieturot, nodrošinātu maksimālu komfortu. No sākuma tiek pasniegta parastā ēdienkarte, nedaudz vēlāk uz galda paradās līdzīga, bet ar nosaukumu "special" - piedāvājumā haluciogēnās sēnes un zāle visos iespējamos veidos. Sēnes var dabūt ari ieceptas picās. Jautājam apkalpotājai, vai var pagatavot picu, kur sēnes būtu ieceptas kopā ar zāli - viņa sāk smieties, un saka, ka būšot par traku.



VANG VIENG – LUANGPRABANG
07.10.2006. Nobraukti 320 km
Ir karsts un mitrs - jābrīnās, kā airētāji šo pasākumu vispār var izturēt. Mēs iekārtojāmies upes malā, lai pavērotu sacensības, un, lai arī esam sakrāmējuši apkārt lielos saulessargus, ilgāk par stundu nespējam nosēdēt. Ātrāk uz močiem, tur būs glābiņš! 50 km aiz ciemata sākas serpentīns, un tas nebeidzas līdz pat Luangprabangai. Reizēs, kad apstājamies iepauzēt, nokāpjot no moča, ir stipri jāpiepūlas, lai noietu taisni - kā pēc karuseļa. Toties, asfalta kvalitāte ir laba un braukšana sagādā baudu. Augstāk kalnos, ceļa malā ik pēc pāris kilometriem parādās kalnu cilšu ciematiņi: mazās būdiņas saslietas no bambusa un niedrēm, un tikai paši turīgākie var atļauties tādas celt no koka. Bērneļi skrien no būdām ārā un aktīvi mūs sveicina, mājot ar rokām un pavadot ar izsaucieniem. Braucot caur ciematiem jāsveicinās ir nemitīgi.



Laosas kalnus ziemeļos apdzīvo vairākas ciltis, lielākās no tām ir Mungi, Jao un Mjao. Šo cilšu valoda atšķiras no oficiālās un, protams, atšķiras arī dzīvesveids, kas vairāk līdzinās pirmatnējam: vīrieši pa dienu kalnos medī putnus un citus dzīvniekus, sievietes apstrādā rīsu un dārzeņu laukus, kuri iestādīti ļoti stāvās kalnu nogāzes. Katram ciemam lopi ir kopīgi. Elektrības tajos, protams, nav, tāpēc mitrajā klimatā uzglabāt gaļu nav iespējams - tā nu katra cūciņa tiek brālīgi un ātri sadalīta. Četrus gadus atpakaļ, braucot pa šo pašu ceļu ar maršruta autobusu, vienā no apstāšanās reizēm pavisam nejauši izdevās novērot šamaņa rituālu, kur kā varēja noprast, tika mierināts tikko nokautās cūkas gars. Protams, ir cerība, ka atkal izdosies ko līdzīgu redzēt, tāpēc diezgan bieži apstājamies un izslēdzam dzinējus, lai varētu dzirdēt dīvainas un mistiskas skaņas, kuras rituāla laikā nāk no šamaņa rīkles un ir dzirdamas no liela attāluma. Lai ari kalnieši ar žestiem un mīmiku izrāda nepārprotamu laipnību, tomēr, ja apstājamies, mēģinām tiem pietuvoties un komunicēt, nekas nesanāk, jo tie ātri vien nozūd savās būdās, un uzmanīgi mūs vēro caur bambusa spraugām. Tā nu laiks nemanot paskrien, un kad simts kilometrus pirms Luangprabangas sāk krēslot, pieliekam gāzi, jo braukt šeit pa tumsu būtu pārāk ekstrēmi.

LUANGPRABANG
08.10.2006. Nobraukti 70 km
Tieši šajā pilsētā Mekongas krasta četrus gadus atpakaļ dzima ideja par šo braucienu - biju apņēmies atgriezties ar motociklu, un te nu esam - vajag tikai noticēt. Gesthause, kurā nakšņojam, atrodas blakus lielajam templim, un līdz ar saullēktu sākas aktīva mūku darbošanās un mantru skaitīšana. Ar šīm savādajām skaņām arī ceļamies. Atrodam kartē divus ūdenskritumus netālu no pilsētas un braucam tos meklēt. Tad Kouang Si ir aprakstīts kā lielākais, bet iespaidīgāks, ar savām zaļi baltajām kaskādēm noteikti ir Tad Se, tūristu pie pēdējā arī ir mazāk, jo piekļūšana šeit sarežģītāka. Laiks šodien ir īpaši sutīgs, un tādā dienā neko labāku, kā braukt ar moci un peldēties atsvaidzinošajā, tīrajā kalnu upes ūdenī nevar vēlēties. Vakarā pilsētā svētki iet vaļā pilnā sparā, īpaši iecienīta ir visu veidu pirotehnika. Uz šaurajām, ar suvenīriem piekrautajām ieliņām petardes sprāgst vienā laidā. Sajūta ir tāda, kā poligonā atrodoties.



Pie tempļa tiek darināts simboliskais kuģis, kurš, tāpat kā daudzi citi mazāki, tumsai iestājoties, tiek nosēts ar degošām svecītēm un palaists pa Mekongas straumi. Nu, tāds svecīšu vakars dienvidu stilā. Pilsētā ir tikai viens bārs, kur pēc vienpadsmitiem vakarā var iedzert kādu glāzi un paklausīties mūziku. Tā gan ir nekāda, bet mugursomā līdzi ir paķērušies arī mūsējie diski. "Lai iesper zibens, gaudo suns..." tagad skan arī Luangprabangā! Izskatās gan, ka par Prāta Vētru priecājamies vienīgi mēs. Ok, izvelkam Polu Saimonu no sava arsenāla - bez izmaiņām. "Kā mūzika patīk?”- Janka uzdod jautājumu blakus sēdošajai begpekerei – šī rausta plecus: „Es labāk Šakiru klausos.

LUANGPRABANG - NONG KHIAW
09.10.2006. Nobraukti 160 km
Līst lietus, gāž kā no spaiņiem. Ap divpadsmitiem nedaudz pierimst, tad arī braucam ārā. Degviela šeit ir dārgāka nekā Taizemē, un arī sliktākas kvalitātes. Normāli benzīntanki atrodami tikai lielajās pilsētās. Visur citur, stāv novietota divsimtlitrīgā muca, uz tās uzstādīts rokas pumpis un stikla burka ar mērvienībām. Vienmēr tikai divas krāsas - koši sarkanā 90. markas benzīns, dzeltenā krāsā - dīzeļdegviela. Nezinātājs var sajaukt ar sulām, jo līdzīgs aparāts manā bērnībā bija uzstādīts katrā pārtikas veikalā. Serpentīns turpinās - pa sauso asfaltu Mongolijā samocītās riepas turas lieliski, jo līkumos moci var guldīt mierīgi līdz brīdim, kamēr nesāk ķerties kastes, toties pa slapjo tas neiet cauri. Priekša slīd kā uz ledus, un ātrums līdz ar to uz pusi mazāks. Ap četriem esam tikuši līdz ciematam Nong Khiaw, kur atrodam bungalo upes krastā.



NONG KHIAW - MUANG KHAM
10.10.2006. Nobraukti 430 km
Atrodamies pašos Laosas ziemeļos, kur Ķīnas robeža stiepjas apmēram 200 km garumā, un Vjetnamas robeža atrodas vien kādu 70 km attālumā. Kalnu augstums svārstās no 1500 līdz 2500 metriem. Mēs braucam pa ceļu, kurš kartē atzīmēts kā „dirt road all wether” (dubļi uz ceļa visos laikapstākļos). Tas nozīmē, ka tūristi šeit ieklīst ļoti reti. Dažos ciematos mūs uzlūko kā marsiešus, citviet bērni, ieraudzīdami motociklus, bailēs spiegdami nozūd krūmos. Ir sācies rīsu ražas novākšanas laiks, un ceļa malas noklātas ar palmu paklājiem, uz kuriem graudi un mazie sarkanie pipari, kuri tiek bērti klāt pie visiem ēdieniem, tiek izklāti žāvēšanai. Virtuve lielā mērā ir līdzīga taju virtuvei: ēdot Tom Yam zupu, izjūtas tādas pašas kā sēžot astoņdesmitgrādīgajā pirtī. Visur piedāvājumā „sticky rice” - lipīgie rīsi, kas tiek gatavoti īpašā veidā tos tvaicējot, kamēr tie kļūst stingri un lipīgi un garšīgāki par parastajiem.



Braucot no kalna, ir atgadījusies ķibele: vienā no līkumiem sabremzējoties, pakaļējo bremžu pedālis pazūd grīdā - kaut kas krūtīs tā kā drusku palecas uz augšu... Visticamāk, ka manžete nav izturējusi. Jaucam ārā cilindru, jo ar priekšējām vien pa kalniem braukāt būtu pagrūti. Redzamu defektu manžetei it kā nemana, un remonta komplekts, kuru mums iedevis līdzi Artūrs, stipri atšķiras no oriģinālā, tāpēc jāliek vien kopā vecais un jāmēģina prātīgi braukt. Džungļos celt telti īsti nav kur, tāpēc velkam līdz tuvākajai pilsētai cerībā, ka izdosies atrast kādu gesthausi. Pēdējos 100 km nākas braukt jau pa tumsu. Ik pa brīdim jāmēģina izvairīties no lopiem, kuriem, liekas, tieši tumsā uz ceļa ir labākais tusiņš. Pilsētelē ir tieši viena gesthause, kuras ieeja ir izdekorēta ar lielām nesprāgušām amerikāņu armijas aviācijas bumbām no Vjetnamas kara laikiem. Tajā nav neviena tūrista. Nez kāpēc...

MUANG KHAM - VANG VIENG
11.10.2006. Nobraukti 420 km
Ceļamies agri – šodien ir jātiek līdz Van Vieng un pa ceļam vēl jāiebrauc aplūkot Plain of Jars, pļava, kur divus tūkstošus gadu veci trīs centnerus līdz divas tonnas smagi un divarpus metrus augsti akmens kausi izsvaidīti apmēram 25 hektāru platībā. Mazākos no tiem jau aizstiepuši kolekcionāri, bet zinātnieki vēl nav līdz galam atklājuši to izcelšanos un pielietojumu - esot divas versijas: kausi bijuši paredzēti vai nu vīna, vai rīsu glabāšanai.



Braucam caur Xieng Khouang provinci, kas ir Vjetnamas kara laikā amerikāņu visvairāk nobumbotā province Laosas teritorijā. Sākoties karam starp Ameriku un Vjetnamu, Laosa bija parakstījusi Ženēvas vienošanos par neiesaistīšanos karā, kas teorētiski arī liedza uzturēties šeit citu valstu militāristiem. Tas tomēr nebija šķērslis amerikāņu specdienestiem, kuri izštukoja vienkāršu shēmu: Laosā tika iesūtīti aģenti, kuri kā civilie ar vieglajām Cessna lidmašīnām pacēlās no lidlaukiem Laosas teritorijā, lidinājās virs Vjetnamas, piefiksēja bumbojamos objektus un deva signālus ar speciālām dūmu raķetēm smagajiem bumbvedējiem, kurus pārsvarā pilotēja algotņi no Taizemes un Laosas atbrīvošanas frontes. Bieži vien slikto laika apstākļu dēļ bumbvedēji nevarēja ielidot Vjetnamas teritorijā un, lai pietiktu degviela atgriežoties tālu rietumos esošajos lidlaukos, nāvējošā masa tika vienkārši nomesta Laosas austrumu pusē. Kara laikā no 1964. līdz 1973. gadam šeit tika nomesta vairāk kā pustonna sprāgstvielu uz vienu Laosas iedzīvotāju. Daudzās vietās, kā mēmi liecinieki neprātīgajam karam, vēl joprojām mētājas nesprāgušie šāviņi un cita kara tehnika.



VANG VIENG - VJANGČAŅA (VIENTIANE)
12.10.2006. Nobraukti 180 km
Saņemam pases ar Kambodžas vīzu – pēc tās nosacījumiem, mēs varam uzturēties Kambodžas Karalistē trīs mēnešus. Tagad nesamies uz Taizemes vēstniecību, bet ir par vēlu. Papīrus pieņem tikai no rītiem, un vīzas izsniedz tikai pēc divām dienām - tā kā rīt ir piektdiena, tad vīzu saņemsim tikai pirmdien. Tas mums neder, jo pēc grafika Kambodžai ir ieplānota tikai viena nedēļa. Toties jaunas riepas, atsūtītas ar DHL ir klāt, tāpēc mēs atrodam omulīgu servisu ielas malā, kur taisnojam Mongolijā sadauzītos diskus un mainām riepas.

VJANGČAŅA (VIENTIANE)
13.10.2006.
Astoņos no rīta pie Taizemes vēstniecības ir izveidojusies mēmā rinda. Izlauzāmies līdz ierēdņiem un jautājam vai varēsim saņemt vīzu sauszemes robežu šķērsojot no Kambodžas puses. Daudzi begpekeri, kurus satikām iepriekš, apgalvoja, ka tas esot iespējams, bet pārliecības nav. Tā arī izrādījās taisnība - ir virkne robežpunktu, kur Latvijas pavalstnieki var saņemt vīzu iebraucot, bet tieši mūsu izvelētais sarakstā nav iekļauts. Atrodam darbinieku, kurš par samaksu apņemas uztaisīt vīzu šodien. Variantu nav, tāpēc izstāvam rindu, iesniedzam papīrus un fotogrāfijas, saņemto vaučeri nododam darbonim un gaidām. Ap pulksten pieciem vēstniecības darbinieks iznes pases ar Taizemes vīzām. Arī tur varam uzturēties trīs mēnešus. Izsaucam DHL un pakojam mantas - siltās jakas un bikses, motobotas, plītiņas, katliņus un telti - sūtīšanai uz Latviju. Tam visam šeit Dienvidāzijā nav vietas. Kopā sanāk veseli 30 kilogrami.



VJANGČAŅA (VIENTIANE) – PAKSE
14.10.2006. Nobraukti 780 km
Jā, jā, tieši tā! Es nekļūdījos – 780 kilometri! Turklāt, labākie, kādi ir gadījušies visa brauciena laikā, gāžot pa asfaltu. Pirms četriem gadiem, braucot ar maršruta autobusu pa šo ceļu uz Vjetnamu, bija pilnīgi cita bilde - reāls offrouds, tieši tāpēc arī plānojām šim posmam divas dienas. Bet viss mainījies - segumam ir ļoti laba kvalitāte, un Amerika vairs nav jāatklāj. Ik pēc 100 km smagajam transportam notiek svaru kontrole, kura, atšķirībā no Latvijas, arī reāli darbojas. Kustība šeit ir mierīga, policija ir, bet radaru tai nav. Pat suņi, kas klaiņo gar ceļa malām liekas saprātīgāki nekā citur, jo, pirms šķērso braucamo daļu, groza galvu un skatās apkārt. Ceļa malās iekoptie, ultrazaļie rīsu lauki neļauj smadzenēm atslābināties, un braukšana sagādā patiesu prieku.



Izbraucot astoņos rītā no galvaspilsētas, sešos vakarā ar visu to, ka vēl beigās nomaldījāmies, iebraucam Paksē. Pirms četrām dienām pār pilsētu esot brāzusies viesuļvētra, bet uzkrītoši postījumi nekur nav manāmi, vienīgi upju līmenis ir stipri pacēlies, un daudzi lauki ir noplūduši ar ūdeni.

PAKSE - BAN KHON TAI SALA
15.10.2006. Nobraukti 140 km
Par 4000 salām uz Mekongas upes, Laosas un Kambodžas pierobežā dzirdējām jau no begpekeriem Ķīnā. No tām uz divām lielākajām var pārcelties - Don Khong ir lielākā no tām un vairāk tūristu apmeklēta, tāpēc izvēlējāmies otru, kura atrodas pašos dienvidos, vien nieka 10 kilometru attālumā no Kambodžas robežas. Sākumā domājām celties pāri ar močiem, kas teorētiski būtu iespējams, nāktos vien pacīnīties, močus ceļot laivās. Tomēr, uzzinājuši, ka salu divu stundu laikā var šķērsot ar kājām, atmetām šo domu. Nācās vienīgi atrisināt jautājumu kur atstāt aparātus un bagāžu prombūtnes laikā, bet arī tas nebija sarežģīti - ciematā Ban Nakasang, no kura tālāk norisinās kustība uz salu, vietējais komersants vārdā misters Džej, kurš arī ir attīstījis transporta biznesu ar laivām pār upi, par 2$ nevilcinoties piedāvā novietot tehniku savā mājā. Tā kā garāžas nav, tad vienīgā telpa ir dzīvojamā istaba, kur moči tiek novietoti goda vietā blakus televizoram un plauktam ar ģimenes bildēm. Pats misters jūtas ļoti pagodināts, jo pie mājas durvīm jau lēnām veidojas cilvēku pūlis - tie nāk aplūkot agrāk neredzētos rietumu tehnikas brīnumus.



Par 6$ ar Džeja laivu 20 minūtēs pārceļamies uz salu. Tas droši vien ir divreiz dārgāk kā parasti, tomēr šoreiz nekaulējamies. Salas austrumu daļa ir pārsvarā apbūvēta ar nogurušiem bungalo, tāpēc sakām kapteinim, lai pabrauc vēl uz priekšu līdz, pirms paša dzelzceļa tilta, kuru būvējuši franči, ieraugām izkārtni ar uzrakstu „River Garden”. Tur arī paliekam. 20 minūtes jāiet ar kājām līdz varenajām krācēm, kuras šajā vietā ir horizontāli izstiepušās pāri visai Mekongai. Tagad, kad ūdens līmenis ir visaugstākais, skats ir sevišķi iespaidīgs. Sausajā sezonā ir iespēja šeit vērot arī saldūdens delfīnus, bet patreiz tie turas tālāk no krācēm. Tūristu šeit ir ļoti maz. Mēs satiekam profesionālu bekpekeri, vācieti vārdā Saša, kurš jau devīto gadu ceļo pa pasauli cerībā apceļot visas valstis uz planētas. Šobrīd viņam ir atlikušas vēl 49. Mēneša budžets ceļotājam ir 100$, tātad vidēji dienā 3$. Dīvainis pat iegājis tādā naudas ekonomēšanas azartā, ka ir gatavs veikt divus kilometrus lielu līkumu pa krūmiem, lai, apejot biļešu kontrolieri, pie tilta nebūtu jāmaksā valsts nodeva 6000 kipu (apmēram 50 centi).



Vakarā bungalo saimnieks misters Džej piedāvā izklaides programmu - ar piepūšamām kamerām peldēt lejup pa straumi līdz tiltam un tad nolēkt no tā. Izklausās vilinoši, bet Lonely Planet ceļvedī pa Laosu skaidri un gaiši rakstīts, ka šo Mekongas daļu apdzīvo krokodili. Misters Džej tikai smejas: ” Krokodili nobijušies no tūristiem un sen jau ir aizmukuši!” Nu, un kuram ticēt? Straume šeit ir nopietna, un ik pa brīdim ar rokām jāpieairē lai nenokļūtu upes vidū. No vecā tilta margām līdz ūdenim attālums apmēram pieci metri, un, raugoties no augšas brūnajā mutuļojošā straumē, adrenalīns aumaļām lien ārā no peldbiksēm. „Don’t worry!” un misters Džej pirmais pazūd straumē. Es, kā jau dzimis kuldīdznieks un praktizējies šajā lietā uz Ventas Rumbas, nevaru atteikties no tāda pasākuma. Janka tur līdz ar mani. Pie vakariņām pierunājam Džej kaimiņu nodemonstrēt kokosriekstu iegūšanas tehniku: puisis uzmet sev pie pēdām cilpu no vienkārša lakata un minūtes laikā jau ir desmitmetrīgās palmas galotnē. Mēģinām arī mēs, bet kaut kā nesanāk.

BAN KHON TAI (LAOSA) – KRATIE (KAMBODŽA)
16.10.2006. Nobraukti 340 km
Atvadāmies no viesmīlīgā saimnieka, mistera Džei, un gāžam uz robežu, kurai esam atraduši arī GPS koordinātes, jo, pēc nostāstiem, kontrolpunkts atrodas kaut kur džungļos. Nav tik traki, kaut arī pēdējos 10 km nākas braukt pa pielijušu mālainu zemes ceļu. Brīdī kad piebraucam pie Laosiešu robežsargiem, tie salmu lapenē sasēdušies spēlē kārtis. Visa izbraukšanas procedūra aizņem ne vairāk par piecām minūtēm, un neviena jautājuma par tranzīta procedūru tehnikai un tāpat par mūsu bagāžu, nav nekas arī jāmaksā. Pagaidām šis ir labākais robežpunkts mūsu ceļā. Paliec sveika Laosa, zeme, kur vienmēr būs vēlēšanās atgriezties!



Pēc 500 metriem mūs sagaida jau nedaudz modernāka koka būdiņa Kambodžā, pie kuras arī esam vienīgie apmeklētāji. Atraduši pasē vīzu, robežsargi nosūta mūs uz nedaudz lielāka izmēra būdiņu pie muitniekiem. Starp citu, Kambodžas vīzu ir iespējams noformēt arī tepat uz robežas. No otras būdiņas iznāk vīrs, kura vienīgais apģērba gabals ir ap gurniem apmests dvielis - noprotams, ka tikko pabeidzis dušoties. Muitnieks. Angliski, var teikt, nerunā nemaz, bet pēc žestiem noprotams, ka viss nebūs tik vienkārši. Šajā pašā brīdī uzrodas aģents vārdā misters Darats, kurš savukārt angliski runā ļoti labi un ir gatavs palīdzēt. Muitnieks grib mūs sūtīt uz 60 km attālo pilsētu, kur centrālajā muitā jānoformē, kā noprotams, kaut kas līdzīgs tranzīta deklarācijai, turklāt motocikli jāatstāj šeit un transports jāmeklē džungļos pašiem. Robežpunkts strādā tikai līdz pieciem un sākam jau nožēlot, ka no Laosas aizsūtījām mājās telti. Kā pēdējo trumpi izvelkam ATA karneti, bet, kā jau varēja sagaidīt, tādu dokumentu viņš redz pirmo reizi. Kamēr štukojam kur dabūt transportu, muitnieks tāpat dvielī ietinies, ar mobilo telefonu rokās staigā pa nosacīto terminālu un, izklausās, runā ar kādu par mums. Pēc telefona sarunas situācija strauji mainās - ar tulka palīdzību viņš apjautājas vai mums atradīsies nauda dokumentu noformēšanai tepat uz vietas, un, pat liekas, ka jūtas vainīgs. Vai tiešām viss būs tik vienkārši? No būdas tiek iznestas deklarācijas - apšaubāma izskata apdrukātās lapeles, kurās tiek ierakstīts motocikla reģistrācijas numurs un modelis. Tas arī viss, varam braukt tālāk! Mēs ātri sapakojamies un atvadījušies no laipnajiem robežsargiem zūdam miglā, bažīdamies, ka khmeru muitnieks varētu arī pārdomāt.



Brauciens līdz tuvākai pilsētai Stoeng Treng pa izdauzītu ceļu aizņem ne ilgāk par stundu, un tur mūs sagaida arī pirmais šķērslis - Mekongas pieteka Tonle Sap, kas ir jāšķērso ar laivu, jo vienīgais prāmis, kurš paredzēts automašīnām, ir aizgājis stundu atpakaļ. Mūsu jaunais aģents misters Darats, kurš pieteicies par tulku, visu samenedžē dažu minūšu laikā: moču iecelšana un transportēšana pār upi kopā izmaksā 6$.Tālāk tādā pašā veidā gribam pārcelties pār Mekongu, lai tālāk pa mazākas nozīmes ceļiem nokļūtu līdz Siem Riep. Pēc sarunām ar vietējiem kravas automašīnu šoferiem noprotam, ka šajā gadalaikā tas varētu būt neiespējams, jo ir slapjā sezona, un mazās upes džungļos izgājušas no krastiem, tāpēc arī ceļi ir neizbraucami. Nolemjam turpināt braukšanu pa labāku ceļu līdz Kratie un tad pie Kampong Cham pārcelties pāri nesen uzbūvētajam tiltam.

KRATIE - KAMPUNG THOM
17.10.2006. Nobraukti 340 km
Tagad mēs atrodamies Kambodžas Karalistē, kas rietumos robežojas ar Taizemi, austrumos ar Vjetnamu un ziemeļos ar Laosu, tajā ir 12 miljoni iedzīvotāju, pārsvarā khmeri. Līdz 1996. gadam šī ir bijusi pilsoņu kara izmocīta zeme, kur miers iestājies tikai 1998. gadā, kad sarkano khmeru (Khmer rouge) vadonis Pols Pots, pēc desmit gadu ilgās partizānu cīņas džungļos. beidzot tika iznīcināts.



Apzināti braucam pa mazākas nozīmes ceļiem, lai redzētu vietējo iedzīvotāju sadzīvi laukos. Cilvēki līdzīgi Laosas kalniešiem, kas reāli dzīvo pirmatnējā iekārtā, nodarbojas ar lauksaimniecību un ir ļoti nabadzīgi, bet tajā pat laikā laipni un viesmīlīgi. Kartē apzīmētie ceļi absolūti neatbilst reālajai situācijai, un ar automašīnu daudzās vietās izbraukt būtu neiespējami. Karstums un mitrums ārprātīgs. Degviela tāpat kā Laosā tiek tirgota no mucām un plastmasas pudelēm. Kvalitāte nenosakāma un, godīgi sakot, ne pārāk laba. Vietējā valūta, Kambodžas reāls galīgi nekotējas, un pārsvarā visa tirdzniecība notiek ar dolāru palīdzību. Jāatzīst, ka piedaloties transporta kustībā uz Kambodžas ceļiem, nerviem ir jābūt dzelžainiem, savādāk tur nav ko darīt – uz ceļiem ir pilnīgs haoss, tiešām foršs haoss.

KAMPUNG THOM - SIEM RIEP
18.10.2006. Nobraukti 280 km
No Pola Pota dzimtās pilsētas braucam džungļos ziemeļu virzienā, kur kartē ir norādīts pamests templis ar nosaukumu Sambor Prey. Naktī ir gāzis pamatīgs lietus, un zemesceļš, pa kuru braucam ir pārvērties sarkanā dubļu vannā. Vienu brīdi jau sākam štukot par braukšanu atpakaļ, tomēr saņemamies un nocīnāmies līdz galam. Templis ir būvēts pirms apmēram 2000 gadu, protams, tas nav tik iespaidīgs kā viņa Angkoras radinieks, bet labā lieta ir tā, ka šeit džungļos nav tūristu. Pēc Kampong Thom 6. ceļš Siem Riep virzienā paliek stipri mierīgāks un 180 km nobraucam divās stundās. Pa četriem gadiem Siem Riep ir mainījusies līdz nepazīšanai: no jaukas, mierīgas provinciālas pilsētiņas tā pārvērtusies par tūristu gaļas mašīnu. Viss vienos hoteļos un nekas neliecina par to, ka kustība varētu jebkad apstāties. Tas ir noticis par godu vienam no pasaules brīnumiem - slavenajam Angkoras tempļu kompleksam. Un, protams, to grib redzēt daudzi. Ar to ir jārēķinās. Mēs atrodam gesthausi ar nosaukumu „Elephant Secret”, tā ir simtgadīga divstāvu koka mājiņa, ieaugusi krāšņā tropu dārzā, ļoti jauka un omulīga.



SIEM RIEP
19.10.2006. Nobraukti 50 km
Jau vakar novērtējot reālo situāciju apjautu, ka templī pa dienu varētu izskatīties līdzīgi kā centrāltirgū vai Vatikānā, tāpēc ceļamies piecos no rīta un tumsā braucam uz piecus kilometrus attālo templi. Mēs gan neesam vienīgie tādi gudrinieki, jo kustība pirms iebraukšanas templī jau ir sākusies un biļešu tirdzniecība arī. Vienam cilvēkam pasākums izmaksā 40$ uz dienu, bet policija mūs negrib laist iekšā ar motocikliem. Izvelku Latvijas institūta rakstīto ieteikuma vēstuli un pūšu pīlītes par filmēšanu un Holivudu. Tas nostrādā. Uzkāpjam kalnā, no kura paveras skats uz visu kompleksu un pilsētu. Te atrodas arī viens no tempļiem un pagaidām mēs esam vienīgie apmeklētāji. Mēs gaidām saullēktu, bet dūmakas dēļ tas nav pārāk iespaidīgs, bet vienalga ir forši. Aizbraucam uz gesthausi brokastīs un ap desmitiem atgriežamies atkal templī. Manas nojautas izrādījās pareizas - milzīga tūristu straume jau cirkulē visos virzienos. Ja negribas sabojāt garastāvokli, pa dienu tur nav ko darīt, jānāk vai nu agri no rīta vai vēlu vakarā.



SIEM RIEP (KAMBODŽA) – ARANYAPRANHET (TAIZEME)
20.10.2006. Nobraukti 220 km
Rēķinoties ar dažādiem nostāstiem bijām gatavojušies šīsdienas sarežģītajam ceļa posmam līdz Taizemes robežai, taču plūdi šajā apvidū sagādāja vēl jaunus piedzīvojumus - šodien izdevās reāli apjaust savu pārākumu pār citiem transporta līdzekļiem, jo aiz muguras uz applūdušā ceļa palika simtiem tūristu autobusu, mašīnu un džipu. Kopumā ceļš bija noplūdis apmēram simts kilometrus garā posmā, reāli kādus 30 km nācās braukt pa ūdeni. Pārsvarā dziļums nepārsniedza 30 cm, bet bija arī pāris vietas, kur pat sēdeklis tika pārklāts ar ūdeni. Jāņa mocim priekšējai dakšai vienam štokam izbeidzies saļņiks - jācer, ka līdz Bangkokai ar vienu aizvilks. Ap diviem piebraucam pie robežas, kur izrādās, ka Taizemē nelaiž bez civiltiesiskās apdrošināšanas, kuru var iegādāties tikai 10 km attālajā pilsētā. Kad tā ir iegādāta, vēl jāpilda vesela kaudze ar visādiem dīvainiem formulāriem, kuri attiecas uz motociklu ievešanu. Principā varēja arī iebraukt bez ATA karnetes, tomēr pats ar to uzbāžos, jo nevar zināt, kas vēl būs izbraucot. Arī šeit neviens no muitniekiem īsti gan nesaprot kā to pareizi aizpildīt. Ap pieciem iebraucam Taizemē.





TAIZEMES ROBEŽA
Plūdu skarta un birokrātiska…

ARANYAPRANHET - BANGKOKA (BANGKOK)
22.10.2006. Nobraukti 300 km
Atkal jāpārslēdzas uz kreiso braukšanas virzienu, turklāt, ne tikai braucot, bet arī staigājot pa ielām, kas pat brīžiem liekas sarežģītāk nekā braukt. Atgriežoties galvaspilsētā, kur mēs plānojam rīt sagaidīt draugus, kas uz nedēļu mums pieslēgsies pa ceļam līdz Kualalumpurai Malaizijā, lai nokļūtu līdz Khao San ielas kvartālam Bangkokas centrā, bija nepieciešamas divas stundas. Un tas vēl ar to, ka nolīgām taksistu, kurš brauca pa priekšu, rādot ceļu. Trakajā karstumā stāvēt sastrēgumos ar ķiveri galvā liekas nereāli, tāpēc uz brīdi tās piesienam pie somām, bet jau pēc īsa brīža policija mūs noņem no trases. Ar šo lietu te izrādās ir ļoti stingri - nelīdz ne uzlīmes, ne stāsti par ķenguriem Austrālijā - sods 400 bāti un samaksāt to var policijas iecirknī, kurš atrodas nezin kur. Pēc ilgas skaidrošanās izdodas pierunāt policistus vismaz paņemt naudu uz vietas.



BANGKOKA
23.10.2006.
Žilbinošais kapitolijs, karalistes kultūras dzīves un darījumu centrs, lielākā Dienvidaustrumāzijas pilsēta, tāda ir Bangkoka ar saviem astoņiem miljoniem iedzīvotāju - sociālo kontrastu saraustīta, neiedomājama satiksmes haosa izmocīta, un, neskatoties uz to, viena no attīstītākajām pasaules galvaspilsētām. Mūsu džeki ielido jaunajā Suvarnabumi lidostā četros pēcpusdienā ar reisu no Jordānijas. Esam sagatavojuši mazos pārsteigumus un darbības plānu divām dienām, lai tālāk dotos Malaizijas virzienā - šovakar Patonga, rīt esam pieteikuši septiņas ekipāžas Bangkokas lielās balvas izcīņā sacensībās ar tuk-tukiem pa pilsētas ielām.

24.10.2006. Ar tuk-tukiem nobraukti apm. 70 km



Uz Khao San ielas atrast tuk-tuku tādam pasākumam nekādas grūtības nesagādā. Lielākā daļa taju šoferīšu ir ekstrēmāļi un ar humora izjūtu viņiem arī viss ir kārtībā. Īsā laikā tiek savervēti septiņi dampīši un izskaidroti noteikumi - starts šeit pat Khao San kvartālā, finišs apmēram desmit kilometrus attālajā ķīniešu kvartālā, slavenajā Zelta Budas templī, kur apskatē izlikta četras tonnas smagā, pavisam nesen atklātā Budas statuja, kas izgatavota no tīra zelta. Balvā – šī statuja! (joks, protams) Balvu fondu nosakām paši un tas būs 1500 bāti (40$) - pirmās vietas pilots saņem 1000 bātus, otrās - 300 un trešās – 200 bātus. Šoferīši vareni iepriecināti par tādu pasākumu, gatavi startam. Pirms tā mūs jau ir ielencis paliels pūlis ar tūristiem, tāpēc ilgāk kavēties vairs nedrīkst, jo Bangkokas policija nebūtu droši vien sajūsmā par šo dragreisu. Brauciens aizņem kādas 20 minūtes, un uzvarētājam jābūt ne tik daudz apveltītam ar ātras braukšanas iemaņām, kā orientēšanās spējām sastrēgumiem pārpilnajās ielās. Naktī droši vien būtu ekstrēmāk, bet tad bez papildus drošības aprīkojuma nebūtu ieteicams to izpildīt, jo uz īpaša pieprasījuma labs „gonščiks” pagriezienā ar triciklu mierīgi iesveras uz diviem riteņiem. Tāpat arī no krustojuma aizbraukt pāris metrus uz diviem aizmugurējiem riteņiem ir jāprot katram spēcīgam tuk-tuk draiverim. Pēdējā ekipāža atbrauc pēc pailga brīža, jo pat vietējie mēdz nomaldīties, un tiek sagaidīta ar skaļām ovācijām.



BANGKOK - CHUMPHON
25.10.2006. Nobraukti 520 km
Draugi, ko satikām Bangkokā, ir noīrējuši minivenu ar šoferi līdz Puketai, jo bez šofera nomājot mašīnu Taizemē automātiski nākas saskarties ar daudzām problēmām. Šoferis gan nerunā ne vārda angliski, tāpēc izskatās, ka jautrības brauciena laikā netrūks. No Bangkokas pagriežamies austrumu krasta virzienā, kur ceļš ved gar Ķīnas jūras piekrasti. Temps ir labs un ap četriem pēcpusdienā iebraucam piekrastes kūrortā, kurā nav neviena tūrista. Jūra nav redzēta jau trīs mēnešus, un pirmā vēlēšanās ir iemesties tajā pēc iespējas ātrāk ar visām drēbēm. Jāatzīmē gan, ka Ķīnas jūra ir īpaši slavena ar piesārņoto piekrastes ūdeni, un šī vieta nav izņēmums. Peldot jālavierē starp celofāna maisiņiem, kartona gabaliem un izlietotiem prezervatīviem. Jau pēc īsa brīža pelde ir jāpārtrauc, jo Jankam Hincenbergam "kaut kas" zem ūdens tā ir iekodis kājas pirkstā, ka steidzamā kārtā jāmeklē tuvākais hospitālis, kur koduma vietas ir reāli jāšuj. Versijas dažādas - vai nu ass akmens, nenosakāma zivs vai parastais krabis. Vietējie sliecas uz pēdējo versiju un iesaka pēc iebrišanas jūrā kājas pie zemes nelikt, jo tā dažreiz gadoties.

CHUMPHON - PHUKET
26.10.2006. Nobraukti 430 km
Pie Surathani pagriežamies uz rietumiem un braucam jau Andamana jūras virzienā. Izskatās, ka uz moča sēdēt ir daudz komfortablāk nekā busā, tāpēc uz brīdi iedodu pabraukt mūsu Gambalas speciālistam Jānim Bazēvicam. Laikam "Baizelītim" tāda rokāde nebija pa prātam, jo pēc brīža no sajūga kurvja puses parādās izteikti skaļas metāliskas skaņas. Par laimi, netālu atrodam vietējas nozīmes darbnīcu ceļa malā, kur apķērīgs tajs stundas laikā novērš defektu. Viena skrūve kurvim bija pilnīgi atskrūvējusies, un var tikai iedomāties, kas būtu noticies, ja tā būtu izkritusi. Ap sešiem vakarā ieripojam slavenajā kūrortā, kurš divus gadus atpakaļ spēcīgi cieta no cunami viļņiem.

PHUKET
27.10.2006.
Pilsēta ir savesta kartībā un nezinātājs pat nenojaustu par katastrofu, kura to izpostīja 2004. gadā. Vakarā Patong Beach pamostas nakts dzīvei un uzdzīve, tāpat kā agrāk, šeit sit augstu vilni. Uzkrītoši daudz transvestītu krāšņos tērpos tieši uz ielas aicina uz saviem šoviem un uzmācas ar fotografēšanos par naudu. Turpat uz garām letēm, piebērtām ar ledu, gozējas nedzīvas juras delikateses - kalmāri, lobsteri un tīģergarneles, izlikti par ēsmu tūristiem, kuri iedomājas, ka visi šie labumi šodien ir izvilkti no jūras un ir īpaši svaigi. Tomēr izrādās, vairumā gadījumu tas nebūt tā nav - vietējie zvejnieki īstenībā nav spējīgi nodrošināt ar svaigām jūras veltēm lielo tūristu armiju, tāpēc piegāde notiek no visattālākajiem Taizemes rajoniem. Biezi vien ceļā tās ir vairākas dienas…

Tam visam pa vidu maza auguma sieviņas saģērbušās Akha cilts tautastērpos, kuram īstā mājvieta ir pusotru tūkstoti kilometru Taizemes ziemeļu virzienā, piedāvā koka vardes un rotas lietas. Kolorīts neiedomājams! Superīgs!



DŽEIMSA BONDA SALA
28.10.2006.
Vislabprātāk mēs ātrāk pazustu no šīs vietas, jo kaut kā liekas, īpaši neierakstāmies šeit ar saviem dzelzs draugiem, tomēr mierinām sevi ar domu, ka mazas brīvdienas pēc trīs mēnešus garā brauciena esam nopelnījuši. Džeki grib aizlaist uz kādu no tuvējam salām, tādus ceļojumus šeit piedāvā tūrisma aģentūras ik uz soļa. Izvēle krīt par godu slavenajam Džeimsam Bondam, kura vārdā nosaukta kāda no salām, jo 1974. gadā šeit tika uzņemtas filmas "Golden Eye" epizodes. Salai nebūtu ne vainas, ja vien tā nebūtu apbūvēta no vienas vietas ar kioskiem, nokrautiem ar visādiem tūristiem domātiem štruntiem.

Ekspedīcijas dienasgrāmatas ceturtā daļa lasāma šeit: Novembris, 2006.
Sekot ekspedīcijas jaunumiem var šeit!


[ EKSPEDĪCIJAS FOTO GALERIJA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv