Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Gruzija, Kazbeks (5033 m) un... armija :)

Teksts un foto: Nils Porietis
2006. gada septembris, Rīga

Ceļot vienatnē ir visai aizraujoši. Doties vienatnē uz kalniem? Augusta sākumā biju Gruzijā, uzkāpu Kazbekā. Iznāca braukt vienam, jo kompānijas meklējumi nebija rezultatīvi. Pie kalna sapazinos ar vietējiem un uzkāpu Kazbeka virsotnē kopā ar... gruzīnu armijas vīriem, kurus apmācīja franču instruktori. Laiks bija labs, tomēr augšā pūta ļoti stiprs vējš. Kalns pa "klasisko ceļu" nav sarežģīts, vienīgi ledāja augšējā daļa pa dienu paliek bīstama.

7. augustā sāku ceļu no Kazbegi ciemata uz augšu. Pirmo posmu, līdz baznīcai, kas ir kā Kazbeka vizītkarte, braucu ar Ņivu, jo esmu jau divreiz šo posmu veicis, nogāzē ir karsts un soma ir kādi 20 kg, pat nedaudz vairāk. Pirmajā dienā uzkāpju līdz Pļavai, kas ir apmēram 3000 m augstumā un pusceļš līdz meteostacijai no kurienes notiek kāpšana kalna virsotnē.



Kāds laiks paiet meklējot iepriekšējās dienā netālu no pļavas noslēptās pārtikas meklējumos, acīmredzot augstums liek sevi manīt. Iekārtojos Pļavā, vēlāk ierodas gruzīnu karavīri, franču instruktori un blakus iekārto savu nometni. Šī ir Gruzijas armijas topošo instruktoru vienība, kas Francijas instruktoru vadībā tiek apmācīti veikt militāras operācijas kalnu apstākļos. Gruzijai kalnu netrūkst…

Nākošajā dienā kāpju tālāk, man jāšķērso ledāja malas nobiru kalni, ledājs un jāuzkāpj pa nogāzi līdz meteostacijai, kopā apmēram viens augstuma kilometrs. Ieplānoto paveicu piecās ar pusi stundās, pa ceļam gan paspēju aiziet garām īstajai takai no ledāja uz meteostaciju, tāpēc krietni pamocoties ievelkos stacijā no otras puses. Naktsmieru iztraucē spēcīgas vēja brāzmas, kas turpinājās arī nākošās četras naktis.



No rīta pēc brokastīm dodos izlūkot ceļu pa ledāju uz augšu, eju kādas trīs stundas, brīžiem ceļš ir jāpameklē, daudz plaisu, nav jau arī vienam patīkami tur klejot, sāk apmākties un ir sajūta, ka jāiet atpakaļ. Atgriežoties meteostacijā secinu, ka atkal esmu nonācis armijas nometnē. Domāju rītdien iet uz augšu, uz virsotni. Tomēr "apstākļi" meteostacijā nav mierīgi – iepazīšanās ar vietējiem kalnu pavadoņiem-glābējiem notiek ar gruzīnu kandžas malkošanu. Arī man, ievērojot vietējās tradīcijas, vajadzēja no savas puses "piedalīties". Izvilku augšā uznesto laba gruzīnu konjaka pudeli, par ko vietējie kalnu vīri teica, lai citreiz nesot tikai konjaku, pārējo viņi sarūpēšot un iedošot tepat uz vietas. :)

Arī laika apstākļi visu izmaina pa savam - naktī vējš, krusa, lietus, no rīta apmācies un nekur neviens neiet, bet viss notiek uz labu. Pa dienu grozoties ap meteostaciju iepazīstos ar pārējiem vietējiem gruzīniem un instruktoriem, un karavīru pavadonis aicina iet rīt uz virsotni kopā ar viņiem. Ap trijiem naktī apkārt sākas rosība, ceļos arī es. Ārā skaidras debesis un spēcīgs vējš, tādēļ prīmusu iekurt ārā neiznāk, eju veikt ''patīkamo'' nakts ēšanas procedūru uz meteostaciju. Gājiens sākas ap 4-iem, ejam ātri, izrādās, ka vietējiem zināms īsāks ceļš uz augšu, nevis pa lielo ledāju, bet cieši gar kalnu, varot ietaupīt 1,5 stundu. Ejot pa ledāju līdz kalnam ir jānoiet apmēram 6 km, bet šis ceļš ir ejams tikai agri no rīta. Eju vienā sasaitē ar armijas grupas pavadoni, Idrisu Hergiānī, kas ir no slavenākā padomju laika Svanētijas alpīnista Mihaila Hergiānī dzimtas.



Kad ir jau gaišs, izejam uz plato pie kalna, vējš kļūst stiprāks, ceļā uz virsotni redzams iespaidīgs ledus blāķis. Virzoties pa kreisi un uz augšu tuvojamies virsotnei, pirms tās, stāvs posms, vējš jau pārgājis vētrā, brīžiem jāmeklē atbalsts lai noturētos kājās. Arī straujais temps liek sevi manīt, netālu no virsotnes jau ik pa brīdim jāatpūšas. Armijas vienība ir neredzēti skaļa, pirmo reizi kalnos dzirdu tik skaļu bļaušanu – tiesa gan izkliekto komandu un sasaukšanās saturs nav saprotams – gruzīni!



8:50 esmu augšā, vējš nerada vēlēšanos kalna virsotnē ilgi uzkavēties. Ejot lejā, dabūjam gaidīt pārējās sasaites. Kad nonākam uz ledāja, saule krietni silda un sniegs ir palicis mīksts, plaisu šķērsošana ledāja augšējā daļā ir bīstama, esmu priecīgs, kad tiekam uz vaļēja, stingra ledus. Plkst.12- os esmu atpakaļ teltī – esam gājuši 8 stundas, nav slikti. Nākošajā rītā dodos uz leju, apmēram četrās stundās "nometu" divus augstuma kilometrus un kā rēgs ievelkos viesnīciņā. Kāpiens beidzies! Vēl tikai nedaudz jāpaviesojas Tbilisi.



www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā "Ceļojumi" var lasīt vēl vienu aprakstu par kāpienu Kazbekā, tā autors ir Jānis Ozols >>>.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv