Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ar sarkano Gliemezi uz Tebrizu (Irāna)

Teksts un foto: Andris Lūkins, Artūrs Vēveris
2006. gada septembris, Rīga

Reiz ienāca prātā doma, ka varētu aizbraukt uz Černobiļu Ukrainā, apskatīt reaktoru un pasēdēt uz kādas mājas jumta klusajā un tukšajā Pripetā. Ziemā tika vākti materiāli par Černobiļu un iekļūšanu zonā. Izrādījās, ka legāla iekļūšana zonā nav lēta, bet vai tad pasaulē ir tikai viena vieta kur var klusi pasēdēt?

Var arī klusi pasēdēt mašīnā. Pagājušajā gadā trīs paziņas esot stopējuši uz Irānu. Gana eksotiska vieta un laika sēdēšanai bijis daudz. Un tā tapa maršruts: Latvija – Lietuva – Baltkrievija – Ukraina – Rumānija – Bulgārija – Turcija - Irāna. Tika noteikts izbraukšanas datums: 22.06. 2006. Mērķis: 10 dienās ar mašīnu aizbraukt līdz Persijas līcim.

Ticamības līmenis pasākumam bija "0"! Tika apciemoti pieredzes bagātie stopētāji, kas mūs vēl vairāk iedrošināja apskatīt Irānas jaukumus. Lai palielinātu ticamību, ka viss notiksies, nokārtojam Baltkrievijas vīzu.

Mašīna: Toyota Corolla, dīzelis, 1989. gada izlaidums, nav radio, ir nelielas problēmas ar motora dzesēšanu. Apskate beidzas 27.06.2006. Iegādāta par Ls 200.- ar servisa spriedumu – principā neremontējama, bet par Ls 600.- var mēģināt to darīt...

22. jūnijs, plkst. 11.00
Ticiet vai nē – izbraucam. Pirmais mērķis – Viļņa!
Plkst. 17.00 esam Grenstāles robežpunktā, rādām pases un smaidoši braucam tālāk. Pusceļā Rīga-Viļņa, radiatora temperatūra ir neapmierinoši augsta. Tiek noņemta radiatora dekoratīvā redele, un atjaunots dzesēšanas šķidrums. Kā papildus dzesēšanu motoram ieslēdzam salona apsildi uz max – to tā arī neizslēdzam visu ceļojuma laiku. Plkst. 21.00 nobraukuši 450 km esam Viļņā. 22.00 esam uz Baltkrievijas robežas, kur pavadām nākošās 5 stundas.



23. jūnijs, plkst. 4.00
Iebraucam Minskā. Kārbiņu pilsētā ar platiem ceļiem. Plkst. jau 5.00, nobraukti jau 689 km, lec saule. Jauna grūta, karsta diena. Braucam uz maiņām, bez apstājas, jo jau pēc 10 dienām man ir jābūt atpakaļ darbā. 11.00 nobraukti 1016 km, šķērsojam Baltkrievijas robežu. Iebraucam Ukrainas muitas zonā, kur laipnie Ukrainas muitnieki, ar lielu smaidu sejā paprasa papildus 10 dolārus, un vienu pudeli limonādes. Nožēlojami.

Uz ceļa, kas ved gan uz Kijevu, gan Černobiļu, ir izvietoti policijas posteņi, kuri arī nekautrējas paprasīt naudiņu – tāpat vien. Pati Černobiļas teritorija (rādiuss 30 km) ir norobežota ar stingru apsardzi, kurai cauri tiek tikai ar caurlaidēm no "augšas". Teritorijas apkārtne ir gana dramatiska, lai nebūtu liela vēlme tajā tikt iekšā. Plkst. 17.00 pēc 1301 km esam Kijevā. Tālāk pa maģistrāli uz Odesu.



24. jūnijs, plkst. 1.00
Pēc 1777 km esam pie Odesas. Iekšā pilsētā nebraucam, pa apvedceļu, kas atgādināja būvlaukumu, apbraucam pilsētu un dodamies Rumānijas virzienā. Izbraucam cauri mazam Moldovas atzaram 1 km, kas iestiepjas, gandrīz līdz Odesai. Mūsu vīza šinī gadījumā bija robežsarga rakstīta lapiņa ar mašīnas numuru. Papīra vīziņu atdodam pēc 1 km nobraukšanas.

Ukrainai ar Rumāniju ir aptuveni 70 km gara robeža, pa Donavas upi, kuras krastos ir izvietotas divas nelielas Ukraiņu pilsētas, no kurām, liekas pašsaprotami, vajadzētu kursēt regulāram prāmim uz otru krastu, bet... Pa nakti apmaldamies.

Plkst. 8.00, nobraukti 2146 km, uzzinām, ka prāmis no Ukrainas uz Rumāniju iet tikai piektdienās (ir sestdienas rīts!), alternatīvas: doties uz Moldovu un no turienes uz Rumāniju, bet liekas, ka Latvijai nav bezvīzu režīma ar Moldovu. Neziņa ir destruktīvs ļaunums, jo tad mūsu nogurušajos prātos mostas vissliktākās domas.



Braucam uz Moldovu, jo tur visi ir pērkami, un pa Moldovu mums ir jānobrauc tikai 2 km. Pirms Ukrainas robežpārejas punkta sarēķinām naudiņas, cik varam atļauties maksāt – ne vairāk par 50 dolāriem. Ukraiņu robežsargs uzzinājis, ka esam no Latvijas rāda uz lauku: "Tur redz' guļ viens jūsējais, ar velo". Dodamies izlūkos - ar Jāņu dziesmām sveikt savējo – jā, ir jau Jāņu rīts. Izrādās mūsējais vizinās ar velīti pa Centrāleiropu. Jauki patērzējām un uzzinām, ka nu jau gandrīz kā veselu mēnesis Latvijai ar Moldovu ir bezvīzu režīms. Smaids kļūst liels kā Jāņu siera pusritulis.

Kā varoņi dodamies iekša robežpunktā un tiekam cauri tikai papildus ziedojot robežsargu veselībai Rīgas balzāma pudelīti. Nebijis jaunums - mums bija piespiedu iespēja par 11 dolāriem dezinficēt mašīnas riepas! :)



Esam Rumānijā un ar prāmi, kas kursē ik pa 1 stundai, nokļūstam Donavas otrā krastā. Rumānija ir vienkārša valsts, kurā cilvēki nerunā ne krieviski, ne angliski. Ļoti populārs pārvietošanās līdzeklis ir zirgu pajūdziņš un veca DACIA. Plkst. 20.00, nobraukti 2365 km. Iebraucam Konstantā: pilsētā ar lielu ostu Melnās jūras krastā. Nolemjam, ka pie pirmās izdevības griežam pa kreisi un metamies iekšā jūrā.
P.S. Neesam mazgājušies 3 dienas un mašīnā ir ļoti silti.

Lai sasniegtu baudu ko sniedz dzestra jūra ir jāpārvar stāv krasts, akmeņaina pludmale un asiem akmentiņiem klāts jūras dibena posms, pa kuru līdz dziļākiem ūdeņiem jābrien krietni 50 m. Toties pēc tam ir KAIFS! Plkst. 23.00, nobraukti 2440 km, iebraucam Bulgārijā, muitnieki runā krieviski, un par lielu brīnumu neprasa "iztikas" līdzekļus. Nakts pārbrauciens pa Bulgāriju palicis atmiņā kā grūtākā nakts visa brauciena laikā. Ja pirmos 30 km ceļi bija taisni, iestājoties tumsai iekūlāmies murgainā karuselī. Asi līkumi, kalnu serpentīni, ielejas ar pilsētām, kur dzīve nerimstas, un ceļi virs tām. Braucot bija sajūta kā sapnī (murgā). Papildus "odziņa" ir maz gulētās naktis, un rezultātā, daudz netrūka līdz nodedzinātām bremzēm, bet tikai gandrīz...

25. jūnijs, plkst. 4.00
Pēc 2703 km nobraukšanas stājamies malā. Nolemjam sevi vairs nespīdzināt un vienā no ciematiem, mašīnā ceļa malā aizmiegam. 6.00 no rīta mūs pamodināja ēzeļu ģimene, kas draudzīgi brīvi klīda pa ciemata ielām. Pēc mazas foto sesijas dodamies ceļā. 8.00 esam sasnieguši Turcijas robežu. Nokārtojam formalitātes, nopērkam Turcijas tranzīta vīzu par 10.- $ un mierīgi turpinām ceļu. Skaidras naudas nav.



Plkst. 10.00 Kirklare nopērkam degvielu, bankomātus neatrodam, maksājam ar karti. Degviela ir dārga – tikpat cik Latvijā. Kilometru aiz benzīntanka mūs aptur CP, liekas, ka pārsniedzām nedaudz ātrumu. Smaidīgi, un ar draudzīgu HELLO pasniedzam Latvijas dokumentus. Policists uzdod jautājumu turku valodā, par ko mēs turpinām tikpat draudzīgi smaidīt. Policists ar steku pasit pa bagāžnieku. Nesagaidījis, ka tas atveras, viņš dziļāk ieskatās pasēs atdod tās un domīgi noteica: "Letonie… Go!"



Uzbraucam uz maksas ceļa, par ko liecina kases automāts un zīme ceļa malā. Turku naudiņas nav, tāpēc paļaujoties uz likteni, braucam bez biļetes. Plkst. 13.00, Istambula. No šosejas raugoties tā liekas milzīga, moderna un attīstīta pilsēta. Katrā pakalnā pa mošejai un katrā kalnā pa Turcijas karogam. Šeit arī maksas ceļa pirmais kontroles punkts, redzam, ka vairums mašīnu sastājas garās rindās pie vārtiem, taču dažas mašīnas izmanto atsevišķos vārtus un brauc bez aizķeršanās. Arī mēs.



Plkst. 20.00. Nobraukti 3441 km un esam Ankārā. Šeit ir paredzēta ilgāka palikšanās jo jānokārto Irānas vīza. Paļaujoties uz mums tik pierasto praksi, ka pilsētas karti var iegādāties DUS, īpaši nesatraucāmies par navigāciju un triecienā ieņēmām pilsētas sirdi. DUS, protams, kartes nopirkt nevarēja. Nākamā vieta kur cerējām tikt aplaimoti, bija BURGER KING ēstuve. Šeit mums laipni piedāvāja burgerīšus un frī par ekvivalentu Ls 2.50, bet vārds "karte" laikam viņu angļu valodā nozīmē ko rupju. Stāvvietā mani panāca kāds izpalīdzīgs turks, kurš mūs bija novērojis ēstuvē un piedāvāja savu palīdzību – kas izpaudās uz salvetes ar zīmuli zīmētu provizorisku karti, kura tika detalizēti paskaidrota lauzītā angļu valodā un žestiem. Iekļaujoties kopējā satiksmes plūsmā, ar mūsu Ankāras karti plaukstā, tik liela arī viņa bija, mēs devāmies uz vēstniecību rajonu. Vēstniecības rajons ir klusa vieta ar parkiem un maz cilvēkiem uz ielas, un līdz ar to, ar mazām iespējām iegūt kartes turpinājumu ar precīzu norādi uz Irānas vēstniecību. ASV vēstniecības drošības dienesta gaiši izgaismotā ēka, kā naktstauriņus, jau pa gabalu, pievilina Ankāras ielās noklīdušos angļu mēlē runājošos. Šeit arī tiku pie kopētas rajona kartes ar norādi uz Irānas vēstniecību.

26. jūnijs
Lai pieklājīgi ierastos vēstniecībā, rītu sākām agri, noparkojam mašīnu pie HILTON viesnīcas un devāmies uz parka strūklaku mazgāties. Sekojoši vēstniecības apmeklējums ar ļoti laipniem darbiniekiem un solījumiem vīzu dabūt jau tajā pašā dienā. Šī iemesla dēļ dienas plānā tika iekļauta arī drēbju mazgāšana strūklakā, žāvēšana mauriņā, mošejas apmeklējums un kebabu ēšana. Vīzu, kā solīts dabūjām pēcpusdienā, un devāmies jaunā piedzīvojumā uz Irānu.



Izbraucot uz šosejas, jau aiz pilsētas tiekam pie kārotām vakariņām – saldas melones pa lēto. Plkst. 13.00, kad nobraukti jau 4697 km, un līdz Irānai jau teju ar roku sasniedzams, patīkams pārsteigums vienmuļā ainavā ir Ararats. Sniegotā virsotne izceļas kā liels brīnums starp dzeltenu zāli apaugušiem pauguriem. Lai mūsu dvēseles pirms iebraukšanas Irānā, kur valda stingri islāma likumi, būtu pilnīgi tīras, vienīgo vieglprātīgo žurnālu FHM, ar izaicinošām un kārdinošām meiteņu bildēm, atstājām benzīntankā. Braucot jau prom, ar smaidu noraudzījāmies divu puišeļu cīņā par latviešu meiteņu foto.



Plkst. 15.00 esam uz Irānas robežas, kur pirmais, ko liek mums izdarīt, ir šortus nomainīt pret pieklājīga garuma biksēm. Pases un dokumenti tiek ātri savākti un dota īsa pavēle - gaidiet. Pēc laiciņa pie mums pienāk jauns, kautrīgs vīrietis, apsveicinājas, pajautā no kurienes esam un kādi mērķi ir mūsu vizītei. Uzzinājis, ka esam jau atdevuši dokumentus, skumji nogrozīja galvu un apklusa. Jaunais vīrietis, Amirs, Irānas valsts Tūrisma aģentūras darbinieks, kas rūpējās par iebraucējiem uz robežas, liekas ir arī vienīgais cilvēks, kuram uz robežas var uzticēties. Uz Irānas robežas iebraukšanas dokumentus kārto tikai privātfirmas, jeb, kurš pirmais Tev no rokas izraus pasi, tas arī pārbaudīs cik bagāts Tu patiesībā esi… Vidēji tas ir ap 300.-$ no mašīnas. Mums bija 200.-$. Pēc 5 stundu ilgas diskusijas un kaulēšanās tikām atbrīvot gandrīz no visas skaidrās naudas. Ir palikušies apmēram 20 dolāri, tukši vēderi un gandrīz tukša bāka.



Pierobežas pilsētiņā par 7.-$ paēdam vakariņas un par pusdolāru pielejam pilnu bāku ar degvielu. Turpat benzīntankā, pēc Turku šoferu ieteikuma, arī pārnakšņojam, lai agri no rīta dotos uz Tebrizu kārtot Azerbaidžānas vīzas - pēc sākotnējā plāna ir paredzēts Latvijā atgriezties ar lidmašīnu no Baku.

27. jūnijs
Kā parasti aizstājot pilsētas kartes ar platu smaidu, dodamies iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem un meklēt vēstniecību. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi, bet ne visi saprot angļu valodu, bet tie, kas mūs nesaprata aizveda mūs uz Angļu valodas apmācību firmu. Tur, pēc īsas sarunas, dabūjām gidu, kurš mūs pavadīja līdz pat vēstniecībai, un kā pateicību, ka pavadījām laiku kopā ar viņu, ielūdza mūs pie sevis uz vakariņām. Pie vēstniecības mēs šķīrāmies kā seni draugi, un norunājām satikties vakarā pie viņa skolā. Azerbaidžānas vēstniecībā dokumentus vīzai pieņēma caur restotu logu ielas pusē. Īsā sarunā ar vēstniecības darbinieku, tika panākta vienošanās, ka par īpašu pateicību vīzas mēs varētu dabūt pēc divām dienām, bet tikai tad ja dokumentus iesniegsim sajā pašā dienā līdz plkst. 16.00. Kopā 80.-$ par abiem. Tādos brīžos liekas, ka liktenis ir vēlīgs, jo parasti vīzas uz postkomunisma valstīm jāgaida nedēļas divas, ja vien Tev ļoti maks nespiež. Vēl tikai paliek tāds sīkums, kā atrast bankomātu un izņemt skaidras Irāņu naudiņas, ko vietējam valūtas māklerītim iemainīt dolāros.

Pirmais atrast banku. Banku atradām, iegājām un lepni sniedzu savu VISA karti, bankas kalpotājs to pavirpināja rokā un smaidoši teica, ka šinī bankā palīdzēt nevarēs. Šāds pavērsiens bija neprognozēts un radīja satraukumu un arī laiks spieda. Ja kāds ir vērojis TV šovu "Skrējiens pēc miljona" – tālākais bija tāpat . Divu stundu laikā mēs apskraidījām četras bankas un trīs bankomātus. Bet pilsētas galvenajā bankā, mums paskaidroja, ka diemžēl, dēļ saspīlējuma ar ASV, starptautiskās kredītkartes Irānā netiek apkalpotas. Mums ir 10.-$ irāņu naudiņās. Neatmetuši cerības, nolemjam zvanīt un lūgt palīdzību, jau iepazītajam skolotājam. Sameklējam viņa vizītkarti, sameklējam taksofonu, bet nav "kapeiciņu". Irāņiem, liekas, kādreiz inflācija nav bijusi sveša, mani 10.-$ ir pabieza papīru kaudzīte ar daudzām nullītēm, un "kapeiciņa" liekas šeit pavisam neiederīga. Tiek lūgta kārtējā palīdzība no malas, kas arī netiek atteikta – "kapeiciņa" ir rokā, un kā pateicību par to izstāstām savu bēdu stāstu ar kredītkartēm. Irāņiem, jebkurš angliski runājošais ir svētība, un tādēļ mūsu jaunais draugs, apsola atrisināt mūsu problēmu. Dodamies jau uz kārtējo banku, kur pēc īsas iepazīšanās ar mūsu bēdu stāstu, un pēc jaunā irāņu drauga komentāra persiešu valodā, pusstundas laikā tiek sagādāts mums aizdevums 100.-$, un lapiņa ar konta numuru, uz kuru nauda pārskaitīt atpakaļ jau no Latvijas.

Garajos naudas meklēšanas līkločos esam nolēmuši uz Azerbaidžānu nebraukt (analizējot pieredzi liekas, ka ar simts dolāriem, kurus atdosim par vīzām, tātad atlikums būs kā reiz, lai uz robežas atsukātu… drošāk uz Turciju, kur viss, vīzas un auto dokumenti maksā 20.-$) – labāk pa drošu un pārbaudītu ceļu (caur Turciju un Eiropu) atgriezties Latvijā.

Pēc šāda jauka fināla ar mierīgu prātu dodamies uz skolu. Skolā, kamēr gaidām mūsu namatēvu atbrīvojamies no darba, tiekam plaši eksponēti un izrādīti vietējiem angļu valodas apguvējiem. Pāris stundās apmeklējot mācību klases, izmantojām abpusēju iespēju iepazīties ar atšķirīgo kultūru un sadzīvi, kas kā izrādās nav tik ļoti atšķirīga. Vienas dienas laikā esam uzsūkuši Irānu sevī. Vakariņas kopā ar skolotāja ģimeni ēdam īstā kebabu restorānā, kur maize, plakanā pankūku maize, tiek cepta uz vietas lielā krūkai līdzīgā krāsnī. Aicinājums pēc vakariņām palikt mūsu namatēva dzīvoklī šķiet jau pavisam pašsaprotams.

Brīvdiena Irānā
Šodien Irānā ir brīvdiena, tāpēc no rīta, pēc sātīgām brokastīm tiekam uzaicināti uz pilsētas parka apskati, kam seko jaukas pusdienas un atvadīšanās. Mūsu spēki un materiālās rezerves ir galā, nolemjam jau tanī pat vakarā doties atpakaļ uz Turciju.



Kā jau bija gaidīts, uz robežas nosēdējām stundas četras, līdz pusnaktij. 30. jūnijs - Artūra dzimšanas diena, kā dāvana, tika "atlaists" materiālais ziedojums Irāņu robežsargam, kas pie mūsu ierobežotajiem līdzekļiem bija liels atvieglojums.

Lidmašīna uz Latviju izlidoja svētdienas rītā, tādēļ no Irānas robežas līdz Istambulai braucam gandrīz bez apstājas. Vienmuļo sprinta braucienu pa šoseju pusceļā pārtrauca kāds bruņurupucis, kuram mēs palīdzējām tikt pāri šosejai. Vēl interesantākas brauciena beigas pataisīja ceļa remonts un apvedceļš caur kalniem ar modernizācijas neskartiem Turku ciematiem un brīnišķīgiem dabas skatiem.



Vēlā sestdienas vakarā esam Istambulā, kopā ir nobraukti 6364 km. Agri no rīta mūsu ceļi šķirās. Artūrs nolēma atpakaļ uz Latviju braukt ar mašīnu, es ar lidmašīnu. Artūrs atriezās Latvijā vēl pēc 4 dienām, kopā nobraucot 10 000 km. Uz Latvijas robežas samaksāja sodanaudu par braukšanu bez apskates 40.- Ls. Mašīnu (tajā pašā vakarā) pārdevām par 160.- Ls.

Prom
Stopošanai pa pasauli soma sakravāta un prāts sakārtots, atliek gaidīt siltākas dienas. Tādas pienāk - guļu traumās, trešais mēģinājums piešūt manu snowošanas laikā "norauto" kāju ir noticis. Jāņu nakts tiešām ir karsta- vemju Sandras atnestās zemenes, kas uzvārījušās pēcoperācijas temperatūrā. Blakus gultā Jānis, kurš, ja ne lauztā kāja tad droši vien savā furgonā vadātu stopotājus pa Eiropu. Stūrī 90gadīgais Ivans pielicis biksēs jau trešo reizi. Viņa sievas nestie labumi aizkustina viņu līdz pašiem zarnu dziļumiem, bet es saprotu, ka mans sapnis par ceļu ir ievilcies uz gadu!

Vēl nenojaušu, ka tieši pēc 365 dienām pamodīšos varžu dīķī pie Donavas deltas. Nakts kā jau nakts – sveša kultūra ,ceļš un telpa kādu iepriekšējos sapņos nebiju piedzīvojis, pat tumsa bija savādāka… gaiss jau nu noteikti. Lielākā daļa dzīvo bija vardes un klaiņojoši suņu bari. Spriežot pēc kartes nekas no naktī piedzīvotā nebija sapnis.

Mēs
Mēs braucām divatā: Es un Gliemezis līdz paņēmām arī Andri, jo kādam taču ir jāsaka Gliemezim kurp dodamies… Es esmu tikai cilvēks, man ir jāsnauž, bet gliemezis ir Mašīna, tāpēc pats nevar izlemt pa labi, vai pa slikti jābrauc.

Gliemezis
Apsveicu, jūs esat laimējis iespēju iegādāties savā īpašumā sarkanu TOYOTA par nieka Ls 200.- skan Uģa balss telefonā. Sakrīt ne tikai mana sapņu auto marka, krāsa un tehniskais stāvoklis, bet arī valsts numura zīme - šo braucamo biju noskatījis jau tad, kad tas nebija pārdošanā un Uģis to zināja.

Auto ar zila gliemeža emblēmu uz durvīm, kā par spīti neticīgajiem savā cienīgajā 17 gadu vecumā aizveda mūs 5000 km no mājām un tik pat atpakaļ, kopā pārciešot 16 robežposteņus un apskatot 9 valstis.

● Ukrainā (Černobiļā) čigāns grib pārpirkt gliemezi par 400.-$;
● Moldovā (srazu vidna što kraģenaja) mums norauj akumulatoru;
● Rumānijā (avārija) paprasa 10.-$ tikai par mašīnas izskatu;
● Bulgārijā (netu narkotjik!!? ti pishi pishi! a ja potom sam praverju) ar skrūvgrieža palīdzību norauj visu, zem kā varētu paslēpt narkotikas;
● Latvijā - Ls 40.- sods par to, ka Gliemezim beigusies "tehniskā apskate"…
Sākotnējais plāns, uzdāvināt sarkano azerbaidžāņiem un atpakaļ doties ar lidmašīnu izgāžas, atgriežoties Latvijā kāds lāga servisa džeks paglābj Gliemezi no šrota un tai pašā vakarā pārņem to saviem piedzīvojumiem.



Andris: derīguma termiņš 10 dienas. Jau sākumā zinu, ka nevēlēšos atgriezties mājās (kur gaida darbs) 10tajā dienā un ja vien būs iespēja blandīšos ilgāk. Šoferis jau iepriekš pārbaudīts, iztur lielas fiziskas un psiholoģiskas slodzes. Zināju, ka pat tad, ja kādam no mums uznāktu vājums vai īslaicīgs stulbums, otrs izdomātu, kā tikt līdz savam - KOPĪGAM LABUMAM – zemei aiz 27 kalniem un tikpat jūrām.

Artūrs: es Spiedu roku Persijas princim! Ceļā bija daudzi trejgalvji jāuzveic!

Zemes:
Baltkrievija –visur citur jau izmirušās 30gadīgās kravas mašīnas, kā čūskas rīta saulē ļodzās pa purva vidū nolietu asfalta strēli vedot dzelzsbetona paneļus uz Minsku. Katram Minskas iedzīvotājam pietiek ar diviem paneļiem virs galvas, tie dzīvo un ar kājām bradā divus kaimiņa paneļus, no saspiešanas viņus pasargā betona sienas. Beigsies viņiem vienu dienu betons.

Ukraina - tur ir varžu pilsētas! Ir arī govju pilsētas! Skumjāk ir suņu pilsētās, jo suņiem nepietiek ar zāli. Ir arī pilsētas kur nedzīvo neviens. Pripetā mūs neielaida, nedrīkst taču izjaukt pastāvošo iekārtu.

Moldova - robeža tik pat šķidra kā alus… šos vārdus pat jauc. Pabijām tur 2 km, paspēja neiepatikties. Visu laiku skatījos pāri Donavai uz dzelteno Rumāniju.

Rumānija - kalnaino pļavu bites un zirgi pamanījušies pieradināt cilvēkus, kas naglo tiem mājas un gādā pārtiku ziemai. Par to viņiem atļauts braukt ar Dacia un iekārtot benzīntankus ar WC. Esiet uzmanīgi Rumānijā!!! Es nokārtojos uz viena no kalniem.

Bulgārija - starp kalniem aug pilsētas, pāri stiepjas tilts, braucot naktī nevar saprast kur zeme kur debesis. Varna izrādās daudz lielāka nekā kartē zīmēts, gribējām tur gulēt, bet bailes no tā, ko ieraudzīsim dienā, mums lika izbraukt ārā.

Turcija - starp Turcijas kalniem varētu uzbūvēt daudz Bulgārijas. Veļot govs kaku pa tikko nopļautu pļavu var iegūt sūdmateriālu, no kā var uzbūvēt lētu un siltu māju. Tualetes papīra vietā musulmaņi lieto ūdeni - žēl musulmani Eiropā, kam jāsamierinās ar papīra strēmelē noslaucītu pakaļu un tādam sū(n)ainam viņam jāstaigā un jābauda Eiropas kultūra…

Irāna - cilvēki Irānā nepaliek veci, viņi mirst tad, kad apnīk dzīvot.

Armēnija - mēs tur nebijām. Kad skatos uz armēņu vīna pudelēm attēloto Araratu, otrā pusē iztēlojos turku benzīntanku, pie kura stāvējām un Araratu elpojām.


 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv