Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Arta Millere: Dzīve, paranoja un kāpšana

Ar Artu Milleri sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no p.p.a un Artas Milleres personīgā arhīva
2006. gada oktobris, Rīga

Droši vien daudzi zina, ka Arta Millere ir divu savulaik alpīnistu aprindās labi pazīstamu cilvēku - Guntas Milleres un Kārļa Millera meita. Kārlis savulaik bija spēcīgs kalnos kāpējs Jura Oša komandā, kura 1980tajos gados bija labi zināma kā viena no spēcīgākajām tehniskā alpīnisma komandām Baltijā, savukārt, pateicoties tieši Guntai Latvijas lasītājiem ir bijusi iespēja iepazīties ar vienu no pasaules slavenākā alpīnista, Reinholda Mesnera, fantastisko grāmatu "Gājiens vienatnē". Arta? Kāpēja ar "dzirkstelīti" acīs. Ceļotāja ar pieredzi. Piedzīvojumu meklētāja un nerātnu joku "dzinēja". :)



Ir cilvēki, kas bērnībā cieši saskaroties ar savu vecāku dzīves veidu, pēcāk nevēlas "atkārtot vecāku kļūdas" un savā dzīvē izvēlas principiāli pilnīgi atšķirīgas nodarbes. Vai Tu sevi izjūti kā "sekotāju", vai Tevis izvēlētais kāpšanā ejamais ceļš ir savādāks? Alpīnisms un klinšu kāpšana Tev ir "iedzimta" aizraušanās, vai gluži pretēji - sava veida protests pret saviem vecākiem?

Jau agrā jaunībā mani saistīja vecāku grāmatas un bildes par kalniem, kā kaut ko tālu, nezināmu, bet ļoti vilinošu. Protams, ka tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka pēc vairākiem gadiem speršu savus pirmos soļus kalnos. Tajā laikā trenējos mākslas vingrošanā, kas man galīgi nesaistīja, gribējās kaut ko citu, tad, pēc aptuveni 10 gadu "staipīšanās", nomainīju mākslas vingrošanu pret aikido cīņu, kas man vēl aizvien patīk. Līdz kādu dienu, vidusskolas laikā, radās pirmā iespēja ceļot, kā prioritāti ceļojumam uzreiz izvēlējos kalnus - Pirenejus, kur devos kopā ar tēvu un māsu. Tā nu ir sanācis, ka no "vecāku kļūdām" esmu izvēlējusies atkārtot tēva, nevis mātes vingrošanas "kļūdas". :) Sevi neizjūtu kā sekotāju, kaut gan daudz ko esmu mācījusies arī no tēva. Varbūt, ka, esot kopā ar tēvu kalnos (otrreiz- Kaukāzā), esmu šo to smēlusies arī no viņa, vismaz neliela ikdienas melnā humora ziņā noteikti... :) Katrā ziņā vēlētos vairāk pilnveidoties klinšu kāpšanā un tehniskajā alpīnismā, nekā augstkalnu. Tēvam jau arī, šķiet, tuvāka ir tehnika, tā kā sanāk, ka intereses mums ir vienādas.

Zinot to, ka Tu kāp gan pa klintīm, gan pa ledu, gan kalnos, gan arī... pilsētā :) – kāds būtu Tavs "ideālais" kāpšanas ceļojums?

Tad, kad ilgi nav būts atvaļinājumā, liekas, ka ideālākais ceļojums ar kāpšanas elementiem būtu jebkāds, ka tik prom un vismaz uz visu nedēļu. Bet, man ļoti patiktu aptuveni tāds ceļojuma maršruts - vismaz nedēļu tā paaugstāk un patālāk kalnos, tad kādu nedēļu klintīs, un tad noslēgumā kādā mazpilsētā svinot atvadas no kalniem, pakāpt pa kāda bankomāta durvīm. Ārzemēs vismaz tas ir ļoti pateicīgs materiāls kamīntehnikas atstrādāšanai. Ir iemēģināts. :)

Tu esi kāpusi pa klintīm daudzās vietās, bet kādi ir Tavi iecienītākie klinšu kāpšanas rajoni, maršruti? Un nedaudz arī par Latviju - kur Tev vislabprātāk gribās doties brīvdienās pakāpt, kāpēc?

Manai sirdij vistuvākās klintis ir Spānijā, precīzāk Katalonijā, kur es pirms gadiem tā pamatīgāk apguvu klinšu kāpšanu. Man bija vienreizēja iespēja pusgadu trenēties un kāpt kopā ar katalāņu draugiem katru nedēļas nogali dažādās klintīs- kaļķakmens, granīta, konglomerāta. Katrs materiāls prasa no tevis atšķirīgu pieeju un tehniku, kas veido tavu pieredzi. Piemēram, granīts - kāpšana uz berzi, konglomerāts – smalka tehnika, jo aizķeres ir ļoti mazas un specifiskas, kur ar spēku daudz ko vis nepadarīsi. Man visvairāk "aizķer" tieši šī "smalkā" kāpšana, nevis baisi eksplozīvie "negatīvi". Katalonija ir "la bomba", kā saka spāņi, kāpšanas iespēju ziņā. Kaut vai Barselonas centrā- vari kāpt pa Mont Juic sienām vai arī nedaudz zemāk ir pat klintis ar ekipētiem maršrutiem. Protams, ka viss ir nedaudz nolietots, bet, tiem, kam maz laika, var vienmēr pakāpt, jo nekur tālu nav jābrauc. Vairāki iespaidīgi kāpšanas sektori ir Tarragonā, un tuvāk jau pie Pirenejiem ir iespējas kāpt gan garos maršrutus, gan sporta. Vēl ir daudz mazu sektoru, kas nekur aprakstos īpaši neparādās, bet ir ļoti jaukas klintis meža vidū. Šķiet, ka gandrīz katrs, kas ir pabijis Barselonā, ir aizbraucis arī uz Montserratas klosteri Montserrat kalnos. Tā ir fantastiska vieta gan sporta kāpšanai, gan garajiem maršrutiem- ekipētiem un neekipētiem, tā teikt, Katalonijas kāpēju šūpulis un klasika, kā arī viens no top sektoriem visā Spānijā.



Par kāpšanu Latvijā, protams, ka gribētos biežāk aizbraukt uz Bausku aptaustīt kaut ko dabīgu, bet Rīgā G-tilts vēl aizvien nav pilnībā apgūts (nemaz nerunājot par mūsu jaunāko atklājumu – pierīgas "Fontenblo" bolderinga mežu Mangaļsalā!), līdz ar to - ir kur tiekties. Teikšu tā - īpašu sūdzību pagaidām nav, jo aviobiļetes ir lētas, nākotnes plāni tiek kalti, tikai... reizēm pietrūkst treniņš un baterijas nedaudz jāuzlādē. :)



Kā ar citiem piedzīvojumiem? :) Savulaik Tu esi startējusi piedzīvojumu sacīkstēs, tad - vairāk manīta tieši brīvprātīgajos tiesnešos, nu jau kādu gadu - spriegojot virves un iekārtojot virvju trases piedzīvojumu sacīkstēs un dažādos pasākumos. Šur tur esi "pazibējusi" arī airējot, braucot ar velosipēdu. Kas no cita veida piedzīvojumiem šķiet saistošs?

Par piedzīvojumu trūkumu savā organismā pagaidām nevarētu sūdzēties. Atceros, draudzenes mudināta, piedalījāmies VX Vasara, šķiet, 2001. gadā. Tomēr tāds īsts gandarījums par startu nebija, jo jau bērnībā katru nedēļas nogali "malāmies" pa pie-Rīgas mežiem līdz pat dziļai naktij, līdām pāri sabrukušiem trošu tiltiem, ložņājām pa krūmiem, brikšņiem - maz ir tādu grāvju, kuros nebūtu vai nu iekritusi, vai ielēkusi. Šī piedzīvojumu sacīkstēs redzētā vīkenda programma izrādījās stipri līdzīga bērnības dienās redzētajam, līdz ar to sacensības no dalībnieku puses nešķita tik saistošas. Vairāk man iepatikās noskatīties citu pūlēs, tiesājot, un, vēlāk, apgūstot virvju trašu veidošanas pamatus, man iepatikās šis "cilvēku mocīšanas veids" – veidot virvju trases, būt par tiesnesi tajās, redzēt prieku cilvēku acīs par vingri pavadītu nedēļas nogali. Tas sagādā gandarījumu gan mums - virvju licējiem, gan pašiem "akrobātiem". Ar velo pēdējā laikā tā pamazāk sanācis braukt, bet laivošana patikusi vienmēr, līdz sākas manevri ūdenī ar slīkšanas elementiem un eksperimenti ar iekāpšanu laivā. Tas man kaut kā īpaši nesimpatizē, bet tomēr neesmu arī atteikusies no aira (pat tik auksti slapjā izbraucienā, kā šopavasar uz Kolku). Tā, ka būs vairāk jāuzairē, lai apspiestu savas "paranojas" ar ūdeni.



Tu pieminēji "paranoju" un manevrus ar slīkšanas elementiem. Kas Tavuprāt ir tas, kas liek cilvēkam vienlaicīgi nodarboties ar bīstamām un riskantām nodarbēm (nenoliegsi, ka kāpšana un laivošana jūrā ir bīstama?) un tajā pašā laikā arī baidīties, ierobežot sevi ar bailēm?

Riskantais savā ziņā saista un vilina, īpaši tos, kam ir vienmuļš darbs, rutīna. Risks ir kaut kas tāds, ko grūti kontrolēt, bet tas piedod dzīvei pipariņu. Reiz, kāds kāpēju pāris atzinās, ka tad, kad iestājas rutīna un nav tā īsti vairs par ko parunāt, šie aizšauj uz klintīm un gūst jaunas emocijas. Dažkārt pēc nokļūšanas riskantās situācijās jāpārdomā puse dzīves (kaut otrā puse vēl nav pat nodzīvota… :)) un jāizsver savas dzīves prioritātes. Varbūt, ka arī tas ir tas zemapziņas dzinulis, kas liek iedziļināties pašam sevī, kas tik ļoti pietrūkst ikdienā? Protams, ka cilvēkam ir šūpulī ielikts izdzīvošanas instinkts, kas ne visas trakulības ar skaidru prātu ļauj darīt, tas arī reizēm bremzē realizēt savus "ārprāta" sapņus un ieceres.



Divas galējas situācijas: 1. birojs, daudz darba, domstarpības ar klientiem vai darba kolēģiem un 2. pretīgs laiks kalnos, slikti drošināšanas starpāķi, pārsista virve - kas spēj vairāk izsist tevi no laba noskaņojuma? Kur ir lūzuma punkti? :)

Droši vien, ka situācija nr.1 man pamatīgāk "uzsitsu pa nervu", bet variantā nr.2 galīgā bezizejas situācijā es netīši atcerētos, ka pie mana darbagalda tomēr ir radiators, kas baisi labi silda kājas... Tomēr, tomēr, kā jau tai folkteicienā par alpīnismu un darbu* teikts, izvēlētos brist to šauro kalnu taku. Darbā tu esi atkarīgs no daudziem cilvēkiem un faktoriem, bet kalnos - vairāk vai mazāk viens. Un tad jau kļūst interesanti, reizēm baisi, reizēm vēl baisāk... un kur nu vēl naktī...

Reiz, vēl nemaz tik senā pagātnē, vēl spilgtā atmiņā glabājas pagājušā gada notikumi Alpos, augusta mēnesī. Bija virsotnes diena, sākums jauks, bez stresa, saule spīd, pamazām klabinājām inventāru augšup, gāja varbūt ne tik raiti kā gribējās, bet visumā uz priekšu. Te ap pēcpusdienu savācās tādi kā mākoņi, kas beigās nosedza debesis, sāka nedaudz smidzināt un beigās snigt. Pakāpāmies vēl nedaudz uz augšu, bet pamazām sāka salt un sacelties stiprs vējš. Sākām laisties pa virvēm lejā no kalna, kas mums aizņēma gandrīz 10 stundas, stāvot "baletčībās" sniegā, ar virves iesprūšanas elementiem un plašāko emociju gammu no dalībnieku puses. Reizēm šķita, kur tā [pī] zeme palikusi, cik var salt, ko var čakarēties tik ilgi uz virves, Lielā Bezcerība sāk spiesties smadzenēs un galu galā kaulainā sāka trīt savu izkapti pie sasalušā Gore-Tex... Bet beigu beigās lejā tikām, teltis, tumsā un sniegputenī brīžam jaucot ar apsnigušiem akmeņiem, kājas laužot uz slapjā sniega klātajām nogāzēm, atradām. Šķiet, kādam pat pazibēja doma pārdot svaigi iepirkto inventāru! Tātad – tuvu, tuvu bija tas lūzuma punktiņš. Sekas šim gājienam vēl jūtamas nejūtīgajos kāju pirkstos...



Bet dzīve taču tik skaista pēc tāda gājiena?

Bet, protams! Ir jau arī neskaitāmi pozitīvi mirkļi! Piemēram, Vecgada dienā pakāpt pa klintīm labā kompānijā vai arī janvārī Alpos, laižoties lejā no ilgi kāpta kalna (arī kaut kā sagadījās janvāra naktī, bet "neskarbajā"), dziedāt Vernisāžu... :) Šāda dzīve ir "la bomba"!

Vēlējos vēl piebilst tiem, kas jau pārzina kāpšanu un alpīnismu, neturēt sveci zem pūra un pamācīt jaunos censoņus, lai Latvijā būtu vairāk jaunu un, iespējams, perspektīvu kāpēju. Savukārt, ja kādam interesē vairāk informācija par kāpšanu Spānijā, nekautrējieties un rakstiet man uz e-pastu (pingvinciks(et)one.lv). Tiekamies uz klintīm!

* Iet pa ledāju alpīnists, drēbes saplēstas, seja sasista un saulē apdedzināta, vaigi iekritušies, ķivere ielauzta, rokas saskrambātas līdz asinīm un pirksti apsaldēti, pieklibo. Iet un pie sevis murmina: "Tāpat taču labāk, nekā darbā…"



www.adventurerace.lv publicēti trīs dažādi Artas rakstītie piedzīvojumu apraksti. Trīs dažādas valstis, trīs atšķirīgas kāpšanas vietas, trīs stāstījumi par gūto pieredzi.

Altajā garlaicīgi nebūs
"Uzkāpām līdz sedlienei, un šeit sākās maršruta sarežģītākais posms. Bija jāizlemj, vai gribās kāpt Beluhā. Pa to laiku virsotni bija ietinis jauns mākonis. Izlēmu, ka gribu kāpt. Otrā sasaite aiznesās pie kaut kādas novilktas virves un jau rāpās augšā. Kāpa viņi ļoti enerģiski – gandrīz no nekurienes atrada akmeņus, ko ripināt lejā…" >>>

Pēc astoņiem gadiem...
Stāsts par kāpienu Aneto virsotnē: "Sākumā kore bija relatīvi viegli kāpjama, pa lieliem akmens blokiem, līdz nonācām pie liela žandarma, ap 30 m augsta, kuru, ar sportiskās kāpšanas elementiem izkāpām. Jāpiebilst, ka standartāķi tādi papērni izskatījās, viens stipri kustējās. Bet nav ko bīties, jo, citējot Marku, kāpj jau tāpēc lai uzkāptu, nevis lai kristu." >>>

Ir tauta vēl (Tautavel) Francijā
"Ja jau 450 000 gadus atpakaļ Franču Katalonijas klinšainās alas pievērsa uzmanību homo erectus (tas nebūt nenozīmē to, ko varbūt daži iedomājas, vienu eksemplāru no šiem vīriņiem var apskatīt vietējā "pirmsvēstures" muzejā Tautavel ciematiņā), tad mūsdienās turp dodas klinšu "gardēži", jo galdā tiek likti pāri par 400 maršrutiem sporta klinšu kāpšanai." >>>

Šie trīs Artas Milleres stāsti lasāmi www.adventurerace.lv sadaļā Arhīvs
.

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv