Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Altajā garlaicīgi nebūs

Autors: Arta Millere [ AUTORE?]

Reiz, iegājušai "Jāņa sētas" karšu veikalā, jautāju, vai nav kāda Altaja karte. Pārdevējs, uz mani jocīgi paskatoties, atbildēja: "Aizmirstiet." Altajs tomēr no prāta tā i neizgāja. Par Altaju bija ieinteresējušās kopā 15 personas, kas 28. jūlijā, smagas somas stiepjot, saradās Rīgas Centrālajā stacijā, lai kāptu Rīgas-Maskavas vilcienā un brauktu sava sapņa virzienā.

Vilcienā garlaicīgi nebija – ik pa laikam piedāvāja aizpildīt kaut kādas ceļošanas anketas u.c. papīrus. Uz robežas, muitnieks jautājot, vai ko neatļautu gadījumā nevedam, saņēma atbildi: “Uz kalniem braucam!”. Viņš uzreiz attiecīgi reaģēja: "Podņimiķe polki!" Kad pavadone vakarā izdāļāja brokastu lenčboksus, izvērsās saruna par ēšanas paradumiem. Te izpaudās manas ģimenes specifika – tēvs: "Veči, tagad jāsaēdas!" un brālis: "Katrs apēd savējo, tad palīdz pārējiem."

29. jūlijā ap 12:00 iebraucām Maskavā. Pretī bija atbraukusi maza kravas mašīna, kas mūsu somas un Zigi ar Gunāru aizveda uz Vnukovas lidostu. Pārējie aizgāja marinēt gurķi pilsētas plašajās ielās. Pamazām prieku par Maskavas atkalredzēšanu sāka nomākt bada sajūta. Iegājām vienā iestādē "Russkoje bistro". Ēdiens padomju stilā. Man vēl gadījās cik necik normāls – salāti un kartupeļu pīrāgs, bet tie, kas pasūtīja soļanku, saņēma toverīti ar brūngani duļķainu novārījumu, kurā bija gan gaļas gabaliņi, gan akniņa, pārmarinētas olīvas, un tā smirdēja arī manā galda pusē (jāpiemin, ka derīguma termiņš tika uzrādīts 23. jūlijs). Pēc šīs iestādes gastronomiskajām īpatnībām nācās iet uz pārbaudīto vietu – pie Sarkanā laukuma.

Atlikušo laiku līdz 21:00 nostaigājām pa pilsētu, tad braucām uz Vnukovas lidostu. Tur sākām pakot savas mantas dažādos maisos un līmēt tos ciet ar skoču. Tīšanas un plēšanas skaņa nāca no visām lidostas malām. Mantu salīmēšana – darbs lietderīgs, bet dzirdei nepanesams. Līdz ar katra reisa paziņošanu, plēšana kļuva intensīvāka un stresaināka.

Reģistrējušies, nodevuši bagāžu un izgājuši caur kontrolēm, sasēdāmies Ikarusā, kas mūs aizveda līdz Siberian Airlines dzelzs putnam TU-154, kura vēderā iekāpt aicināja stjuarte. Izlidojām 23:35, bija jānolido 3100 km līdz Barnaulai. Lidojuma laikā zem lidmašīnas varēja saskatīt negaisa uguņošanu mākoņos, un Jānis sarunā ar Oļegu T. uzzināja, ka pēc avio avārijām, ja kāds paliekot dzīvs, tad tie ir lidmašīnas beigās sēdošie…

30. jūlija rītā ielidojām Barnaulā, kur mūs jau gaidīja busiņš, kas vedīs līdz pat Tjungurai (~750 km). Sevišķi uzkavēties lidostā negribējām, tāpēc, sagaidījuši bagāžu, uzreiz sēdāmies busā. Izbraucām cauri Barnaulai un pa diezgan briesmīgu apvedceļu, putekļus rīdami, braucām kādu pusotru stundu. Tālāk ceļš bija tīri ciešams, lai gan diezgan garlaicīgs, un no šīs veģetācijas glāba nelielās apstāšanās reizes. Beidzot tumsā iebraucām Tjungurā. Vēl tāds nieks, kā pārbraukt Katuņu pa trošu tiltu, kurš bija tikai nedaudz platāks par autobusu…? Un tad jau bijām arī nometnē "Visotņik". Visi labprāt paēda (ēšana ļoti laba), iegāja pirtī atmiekšķēt putekļu kārtu un iekārtojās istabiņās.

31. jūlija rītā pēc divu diennakšu gandrīz negulēšanas neviens labprātīgi necēlās 8:00, tāpēc modinātājs tika apklusināts un aizmirsts. Ap deviņiem Antons tik neatlaidīgi visus modināja, ka mēs piecēlāmies un devāmies brokastot. Vēlāk aizgājām uz Tjunguras ciematiņu – viena iela, abās pusēs mājeles. Atradām kādu mazu bodīti, kurā pārdeva arī Latvijas reņģes. Zālespļāvēju funkciju te pildīja visi mājdzīvnieki – cūkas, aitas un zirgi ar savām atvasēm.

Pēcpusdienā ar raftu pa Katuņu izbrauca Oļega T. grupa jeb – vienkāršāk – oļegieši (pārskatāmības labad mēs tikām sadalīti divās grupās, vienai vadonis bija Oļegs Tabernakulovs, otrai – Zigismunds Grohovskis). Viņu galamērķis bija Akkemas upes ieteka Katuņā, kur vajadzēja uzcelt teltis un pēc dienas gaidīt mūsu ierašanos.

Ziga grupa palika "Visotņikā". Katrs darīja, ko mācēja – krāmējās, spēlēja kārtis. Parunājām ar kāpējiem, kas tikko atgriezās no Akkemas ielejas. Viņi pastāstīja, ka taka esot zirgu izmīcīta ar dubļu un zirgābolu maisījumu, kas sniedzoties teju līdz ceļiem, bet nošmulēties varot pat līdz vietai, ko par celi vairs nenosauksi.

1. augustā arī mūsu grupai vajadzēja doties pa Katuņu uz leju. Somas ar mantām aiznesa zirgi. Bet pēc rafta sausās drēbes pārvilkšanai sakrāmējām mazajās somās, ko veda traktors, kas atgādās raftu atpakaļ nometnē. Rafts jau bija uzpūsts, mantas saliktas, vestes uzvilktas, atlika tikai piestiprināt pumpi laivas iekšpusē. Kā instruktors uzgūlās bortam, tā – puffššššš un darbs vējā – šuves pušu. Līmēšana aizņemšot ap 4 stundām. Tikpat ilgi mums nāktos iet pa taku līdz Akkemas ietekai. Rafta instruktors mūsu gribai iet pa slikto Akkemas ielejas taku veltīja parunu: jesļi ženu kupil, tak jeb... i plač. Kā jau visas no tautas nākušas parunas, arī šī savu skarbumu netika zaudējusi. Par to pārliecinājāmies nākošajās dienās.

Pēc pusdienām rafts bija gatavs un devāmies ceļā. Par laimi nelija, kā tas bija vakar, bet laiks bija apmācies. Brauciens diezgan jautrs – kāda muca, krāces. Laivā sēdošie (īpaši priekšā) tika izmērcēti aukstajā ūdenī. Gore-Tex te nelīdzēja – ūdens aizšļācās aiz apkakles un izmērcēja visu. Pēc kādām divām stundām (~15 km) kāpām krastā un sākām iet uz nometnes vietu. Nonācām pie upes tur, kur kūpēja dūmi, domājām, esam galā, bet… Akkemai vajadzēja tikt pāri. Akkema bija izstrādājusi mazu joku un izskalojusi vienīgo tiltu 2 stundas vēl pirms mēs te atnācām. Zirgi ar visām mantām stāvēja otrā krastā. Oļegieši paguva tikt pie savām mantām, bet mēs ne.

Tuvojās vakars, un arī lietus sāka līt. Katrs savilka to, ko bija paņēmis līdzi. Dažam nebija gandrīz nekā no sausajām drēbēm. Pie sakurtā ugunskura kaut kā saspiedāmies un sildījāmies. Domājām, kā tikt pāri. Satumsa. Meitenēm tika ierādītas vietas oļegiešu teltīs, bet vīri saģērbās un palika sēdēt pie uguns zem tenta.

2. augusta rītā turpinājām domāt, kā tikt pāri upei. Kā vienīgo par labu esam atzina sentēvu metodi – tika cirstas eglītes un mestas pāri vietai, kur vajadzēja būt tiltam. Lai būtu drošāka iešana, egles galus sasēja kopā vienā pusē, tad to vajadzēja izdarīt arī otrajā. Virvē tika iesiets Oļegs un palaists veikt šo misiju.

Kā jau tas reizēm notiek – netālu no otrā krasta viņš nenoturējās tievajās eglītēs un ievēlās sakultajā Akkemā. Šajās dienās par Akkemu varēja dainot "upe nesa ozoliņu", tikai ozoliņa vietā ik pa laikam papeldēja garām bērzi ar visām saknēm un baļķēni. Par laimi Oļegs drīz vien izķepurojās ārā un nonāca otrajā pusē. "Tiltiņš" tika nostiprināts, novilkta marga, un visi devās tam pāri. Otrajā krastā gaidīja kaifs – sausas drēbes, ēdiens.



Pēc šīm baudām turpinājām ceļu bez aizķeršanās, ja par tādu nesauc pašu ceļu – neceļu – zampu. Gar takas malām nevarēja iet, jo tur auga asi krūmi. Astpirdzinājumu deva vienīgi strauti, kas tecēja pāri takai. Tajos varēja mazgāt kājas. Tak jāatzīst, bez īpašiem rezultātiem, jo "netīrumi" jau bija "ieēdušies" apavos, šortos, pašās kājās. Gāju ar zandalēm, jo tā likās visērtāk. Pēc kāda trešā strauta tās novilku, jo uzberzu tulznu. Tālāk gāju basām kājām. Kādu laiku tā jau gājis arī Ojārs. Daži garāmgājēji izteica savas domas: "Vai tad tā var paiet?" un "Te jau viena aizgāja istabas čībiņās." Vēlāk Oļegs T. teica, ja pašam tā būtu jāiet, viņš nošautos un man aizliedza rītdien iet bez zābakiem.



Gājiens beidzās līdz ar zirgu nešanas nespēju. Teica, ka tālāk taka izskalota, nevarot iet, vakar viens zirgs uz neatgriešanos jau esot iekritis upē. Iekārtojām nometni pie pašas Akkemas un varējām klausīties, kā nikni krāca upe, veldama dobji būkšķošus akmeņus.

3. augustā visas mantas jānes tālāk pašiem. Sākumā taka izskatījās cerīga – bez dubļiem. Nācās iet pa nobirām, tad iegājām mežiņā. Tajā, kā pasaku grāmatās zīmētajos mežos, no eglēm nokarājās garu garie ķērpji, zem kokiem daudz mētru. Pa ceļam saēdāmies ogas – avenes, brūklenes, zilenes, jāņogas, upenes.

Pēc daudzu stundu gājiena pa šo mežu, kas līdzinājās "Bezgalīgā stāsta" mežam, arī taka jau sāka likties bezgalīga. Un tad, kad jau uzmācās stūrgalvīgi ēzeliskas pārdomas "pa kuru pusi apiet peļķi, ja abas puses ir vienādas?", samanīju caur kokiem zaļas teltis un guļbaļķu būdas. Uh, nometne klāt!

Atnākušie jau bija sagājuši ailā un kūpināja slapjās drēbes, jo arī šajā dienā lija. Izmēģinājām žāvēt zābakus ar "karsto akmeņu metodi". Salikām sakarsētus akmeņus zeķēs, tās zābakos un gaidījām brīnumu. Secinājām – pilnīgi slapjiem zābakiem šī metode neder. Zeķes kļuva te sausas, te slapjas, bet zābaki tikai tvaicējās. Žļerkstoņu zābakos likvidējām, bet mitrumu ne. Vakarā nometnē tika rīkota pirts, kurā ar prieku sutinājām savas piedzītās, netīrās miesas.

4. augusta rītā manījām, cik ātri kalnos mainās laiks – naktī spīdēja zvaigznes, no rīta gāza lietus, tad atkal noskaidrojās. Diena bija domāta kā ar nākotnes plānu kalšanu saistīta daļēja atpūtas diena.

Pirms vakariņām aizgājām līdz nepilnu stundu attālajam Akkemas ezeram. Iznāca iet caur meteorologu mājiņas pagalmu. Sākām runāties ar tās saimnieku. Viņš uzreiz mums piedāvāja pirti, masāžu, apskatīt viņa gleznotās Beluhas un, protams, to visu pirkt. Aiz metereologa būdas, kādu gabalu tālāk bija vēl viena nometne, kur dzīvot varēja polārajās mucās. Pat suns te mita suņubūdā – mucā. Netālu no tās helikopteru nosēšanās laukuma malā uzraksts vēstīja, ka te ir "Aeroport "Beluha". Ļetajķe vertaļotami Aeroflota!" Ezera otrā galā arī manīja daudzas teltis, kurās mīt ne tikai alpīnisti, bet arī dažādi dīvaiņi un neizdevušies rērihi.

Vakarā tapa skaidrs, ka rītdien taisīsim zabrosku uz Akkemas ledāja. Zabroska sastāvēs no smagā inventāra – dzelkšņiem, virvēm un pārtikas, ko ar steigu vajadzēja pārskatīt, salikt maisiņos un uzrakstīt trūkstošo, ko nometnes virtuvē vēl nāktos pasūtīt.

5. augustā paredzētā zabroska bija domāta arī kā aklimatizācijas gājiens. Oļegieši šodien jau devās augšā uz Tomskije stojanki, jo zabrosku viņi paguva izdarīt vakar. No nometnes pēdējās (8:45) izgājām es ar Māru, jo vēl nebija viss nokārtots ar pārtiku. Ceļš veda gar Akkemas ezeru, tālāk gar to uz augšu. Nonācām līdz vietai, kur Akkema ietek ezerā. Kādu gabalu uz augšu bija jāšķērso upe. Tai pāri novilkta trose, bet šinī pusē sēž Agita ar Ojāru. Pa kuru pusi iet? Visi nākošie un ejošie tūristi gāja pāri upei. Nolēmām, ka tautas taka nepievils. Novilkuši bikses, kājās atstājot vien zandales un apenes, pieturoties pie troses, šķērsojām ~20 m plato upi. Ūdenslīmenis tā ap celi un nedaudz augstāk. Otrā krastā izkāpām stīvām, nejūtīgām, atsalušām kājām. Labi, ka spīdēja saule, un kājas "atkusa" ātri. Tālāk pa šo pusi iet bija viegli – laba taka noveda līdz pašam ledājam. Vēl tik pa akmeņiem jāšķērso viena upīte.



Uzkāpjot uz ledāja, tālāk jāvirzās pa tā kreiso malu. Sākumā ledājs nobiris ar akmeņiem, pamazām arī pašu ledu ieraudzījām. Bija arī ledus sēņu lauks. Kādu gabalu gājuši un šķērsojuši pa ledāju tekošās upītes, atradām labu slēptuves vietu. Tur atstājām pārtiku, dzelkšņus, leduscirtņus, ko apkrāvām ar akmeņiem. Satikām Gunāru, Zigi un Jāni. Pacienājām ar ēdamo un apjautājāmies, kur Signe. Nezinot. Mēs arī nezinājām. Gājām atpakaļ. Katrs pa savu upes krastu – Zigis, Jānis un Gunārs pa kreiso, kur taka ļoti slikta – visu laiku jāložņā pa lieliem akmeņiem; es, Māra un nelielu gabalu arī Ojārs ar Agitu, kas nolēma nakšņot netālu no ledāja – pa labo. Kad pārnācām nometnē, neviens Signi tā arī nebija redzējis. Neliels stress. Gunārs mēģināja plēst lētus jokus, padarot situāciju nedaudz neciešamu. Klusējot, ja neņem vērā Gunāra vārīšanos, paēdām vakariņas. Pēc divām stundām (22:00) ieradās Signe – Altajs ir viņas pirmie kalni. Tā kā nezinājām, kas ar viņu noticis, nekādas mantas rītdienas gājienam nekārtojām un tumsā to vairs izdarīt nevarēja.

6. augustā 9:15 pametām nometni un atkal devāmies uz Akkemas ledāju. Nu jau trešo reizi šķērsojām Akkemu brienot. Itāļu grupai dalībniekus un somas pāri veda zirgi. Itāļi izbrīnā noskatījās, kā mēs izģērbjamies un metamies ūdenī. Tā kā upi šķērsojām ar zandalēm, kuras tālāk nebūs vajadzīgas, tad noslēpām tās aiz akmeņiem atpakaļceļam. Tālāk pa taku līdz ledājam, pa to līdz noslēptajām mantām aizgājām diezgan raiti. Paņēmām atstāto un gājām augstāk.

Uz morēnas bija uzcelta telts. Pie tās jau atpūtās ātrāk atnākušie un vārīja pusdienas. Paēdām un devāmies uz Tomskije stojanki. Pēc labvēļu nostāstiem tās esot aiz stūra, kur ledājs met līkumu. Lai tur tiktu, esot jāiet pa morēnām, vai nu sānu vai vidus, un nedrīkstot iekļūt leduskritumā. Sākumā gājām pa vidusmorēnu un tomēr iekļuvām plaisās. Kaut kā pārgājām uz sānu morēnu un turpinājām ceļu. Drīz vairs nesapratām, kur īsti jāiet, jo tūriņi bija gan augšā, gan lejā – te, tur, visur. Tā arī ar Māru iegājām bezceļos – viegli brūkošā morēnā. Kaut kā knapi tikām lejā uz ledāja. Kāpēc uzreiz nekāpām uz ledāja? Neviens jau neteica, ka pēc leduskrituma bija jāiet atpakaļ uz ledus! Tad vēl uz ledus redzējām krustu, kas nepavisam neapzīmēja nometnes vietu. Un šis "nometne aiz stūra" variants arī bija maldīgs, jo aiz pirmā stūra nebija nekas. Kaut kā nepatika šī orientēšanās un paslēpes kalnos. Līdz Tomskijiem tomēr tikām.

Nometne sastāvēja no vienas būdiņas un vairākām teltsvietām uz sānu morēnas ap ~3000 m augstumā. Patālāk uz morēnas atradās nometnes tualete – trīsstūrveidīga celtne bez durvīm, lai labāk varētu redzēt skaisto skatu uz virsotnēm. Naktī dzirdējām pārsvarā akmeņu lavīnu trokšņus.

7. augustā saule vairs nespīdēja. Vējš mākoņus no ielejas dzina augšup. Nebija ilgi jāgaida, kad sāka līt. Pēc lietus sāka snigt. No Tomskijiem mēs turpinājām iet augšup. Mērķis bija tikt pāri Delanē pārejai (~3400 m, 2B). Nonācām tās pakājē un nolēmām pagaidīt 10 minūtes, kamēr noskaidrojas. Ja ne, tad uzslietu telts pārklājus un nogaidītu. Nepagāja ne tās 10 minūtes, kad sniegs pārstāja snigt un mākoņi sāka izklīst. No miglas pavērās ieleja. Pastāva. Līdz bergšrundam gājām bez sasaitēm. Tālāk jau sākās interesantākas lietas. Tika skrūvēti ledusāķi un stiprinātas virves, jo pāreja bija diezgan ledaina un stāva (~45°).



Gājām augšā pa margām, diezgan nostrādājāmies. Visi nedaudz satraukti. Vienas virves vidū Ojāram no zābaka purna nomaucās nost dzelksnis, arī čaiņika leduscirtnis necirtās ledū. Cik viņš uzkārpījās uz augšu, tik noslīdēja atpakaļ. Beidzot kaut kā tomēr tika līdz stacijai. Alpīnismam tika veltīts skarbs vārds. Saule sāka dedzināt mūsu nenosegtās ķermeņa daļas, bet pretapdeguma krēmi gulēja somās: tos nedabūt, jo visi locekļi nodarbināti ar vienu mērķi – neizslīdēt un turēties cik vien var. Līdz apnikumam jākārpās un jāgaida, kad pienāks kārta kāpt augšā, jo labu plauktiņu kājai nevarēja izcirst, tas pēc laika nobruka. Kājas sāp, cimdi slapji, visi ērcīgi, un pārejai galu neredz. Un tad vēl šis jautājums un vienlaikus arī atbilde: "Marga brīva?", "Marga brīva." Nepacietīgākie ar to vien nodarbojās, kā augšupkāpjošajam uzdeva šo jautājumu.

Pēc daudzu stundu darba, kamēr izgājām kādas 8 virves, beidzot tikām augšā. Nokāpām otrajā pusē kādus 200 m zemāk. Tur ir lēzenāks un sniegaināks. Uz Mensu ledāja uzcēlām teltis. Pirmā nakšņošana sniegā. Šī esot lavīnu droša vieta. Guļot teltī, jau dzirdu krītam akmeņus.

8. augustā no rīta jau 6:00 posāmies no Mensu ledāja augšā, gar Berela sedliem uz nākamo nakšņošanas vietu. Kāpiens likās viegls, tāpēc jo drīz sasniedzām ~3500 m augsto nometni, kurā teltis bija sacēluši oļegieši un vēl kādi alpīnisti. Šodien viņiem virsotnes diena. Visu dienu gaidījām, kad tie nokāps. Beidzot ap 20:00 arī ieradās nometnē. Cik saprotu, tad lēni un uzmanīgi esot gājuši stāvos posmus.



Nometne atradās uz sniega pampaka. Zem sniega manījās mazītiņas plaisiņas, kas līdz mūsu aiziešanai atvērās vēl vairāk, pat līdz 10 cm. Uz dažām no tām bija uzceltas teltis, jo tur bija gatavi telšu laukumi. Labi skati paveras no sabiedriskās tualetes, kas ierīkota uz kores, zem kuras ir Katuņas ledājs. Te nu tā upe smeļas savus ūdeņus.



Šo dienu pavadījām laiskojoties un gatavojoties rītdienas kāpienam Beluhā. Taču šo nodomu sāka apdraudēt stiprais vējš un mākoņi, kas parādījās pievakarē.

9. augustā 1:00 naktī zvanīja modinātājs. Necēlāmies, jo vējš stipri pluinīja telti, un sniga sniegs, virsotne bija mākoņos. Pulksteni pārlika uz 4:00. Arī tad laiks nebija mainījies. Gulējām tālāk. Škrobis. Ap 11:00 laiks noskaidrojās. Visi savās teltīs kaut ko darīja. Dažās teltīs tika klāstīti alpīnisma pamati. Katra sejā varēja manīt augstuma izpausmes – visbiežāk sastopamas bija uzpampušas lūpas. Bet Māra bija "vislabāk" aklimatizējusies – sākusi līdzināties altajietei (uzpampusi seja). Viņa ar oļegiešiem nolēma iet lejā.

Spēlējot kārtis, nonācām pie atziņas, kā fizioloģijā var izmantot slapjos zābakus. Caur cilvēka ādu taču ūdens uzsūcas, tāpēc nevajag dzert. Izsūkts, pēc tam zābaks dabiskos procesos atkal samirkst. Vakarā nometnē uznāca vēl grupa kāpēju. Pamazām veidojas telšu pilsētiņa.

10. augustā atkal cēlāmies 1:00 naktī. Lai arī naktī pūta stiprs vējš, pamazām tas tomēr norima. Debesis, par laimi, bija zvaigžņotas. Gājām sasaitēs: Signe un Ojārs; Arta un Zigis; Agita, Jānis un Gunārs. Izgājām ap 2:30. Sākums nebija grūts – diezgan lēzens, tad sākās kāpums. Tas bija līdz apm. 4000 m. Te bija vēl vienas nakšņošanas vietas. Šī vieta mēnesgaismā izskatījās nedaudz kosmiska – nogāzei pa vidu liela, dziļa plaisa.

Uzkāpām līdz sedlienei, un šeit sākās maršruta sarežģītākais posms. Šajā vietā Signei un Ojāram tika rekomendēts kāpt Berela virsotnē, bet pārējiem – Gunāram, man, Agitai, Jānim bija jāizlemj, vai gribās kāpt Beluhā. Pa to laiku virsotni bija ietinis jauns mākonis. Izlēmu, ka gribu kāpt. Otrā sasaite aiznesās pie kaut kādas novilktas virves un jau rāpās augšā. Kāpa viņi ļoti enerģiski – gandrīz no nekurienes atrada akmeņus, ko ripināt lejā. Pēc kārtējā sauciena: "Akmens, akmens!" apstājos, paskatījos uz augšu un sapratu, ka klāt ir pēdējais brīdis... Pati izvairījos. Krītošais akmens tomēr pāršķēla Krievijā ražotā zābaka biezo ādu. Uzkliedzu, lai man apavus nebojā! Lai vairs nekustās tajās vietās, zem kurām jākāpj mums! Vēl kas kaut kas sājāks palika arī uz mēles… Pārsimts metrus kāpām pa stāvu sniega un mazu klinšu nogāzi. Dažviet varēja variēt – kāpt vairāk pa klintiņām vai arī sniegu. Drošināšanai izmantojām ap akmeņiem apsietās visai šaubīga izskata cilpas.



Vienā posmā abas sasaites sanāca kopā. Šajā mirklī Jānis paspēja pateikt: "Labāk kāpju divreiz Elbrusā, nekā vienā Beluhā." Tālāk bija pavisam lēzens, tad stāvs ~80 m sniega posms, pagrieziens pa labi, pārdesmit soļi un nostājāmies virsotnē (4506 m, 3B grūt. kateg.) pulkst. tā ap 9:00. Pēdējos posmus jau gājām pa mākoni. Par laimi pēdas varēja saredzēt diezgan labi. Kad uzkāpām virsotnes korē, pūta stiprs vējš, un sejā cirtās sniega druskas. Skats no virsotnes balts – neko redzēt nevar, tikai uz dažām sekundēm pavērās mākoņa sprauga, bet saskatīt ielejas pretējās nogāzes nebija iespējams. Virsotne iezīmēta ar laduscirtni, pie kura piekārts zvaniņš, kas jau labu laiku vairs nezvana, un plāksnīte.



Kāpjot lejup no virsotnes, cilpas vairs neizmantojām, bet centāmies iet pārsvarā vairāk pa sniegu. Redzamība mākoņa dēļ bija slikta, tomēr aizbrukušās pēdas gabalu uz priekšu bija saskatāmas. Zigis centās kurināt tempu, bet daudzviet, manuprāt, man tas ne visai labi padevās. Taču, jo tuvāk mājām, jo "kumeliņš tek raitāk". Par mūsu atrāvienu Jānis vēlāk izteicās: "Tepat jūs vēl bijāt, bet tad kaut kur pazudāt." Otrā sasaite no virsotnes kāpa aiz mums.

Pēdējo nogāzi līdz sedlienei veicām jau pavisam raiti. Pa ceļam uz teltīm vēl parunājāmies ar citiem kāpējiem, kas uzcienāja mūs ar konfektēm. 13:00 bijām pie teltīm. Signe un Ojārs sagaidīja ar karstu tēju. Kaifs! Pa gabalu esot pamanījuši un atpazinuši mūs pēc manas pingvīngaitas. Ūdeni ātri uzsildīja ar avārijas metodi – diviem prīmusiem. Kad katls bija tukšs, sekoja otrs kaifs – zābaku novilkšana. Salīdām guļammaisos. Tikai pēc stundas atnāca otrā sasaite. Vairākas stundas atpūtāmies. It kā jau vajadzēja pakāpt kādu gabalu uz leju, bet tas neguva publikas atbalstu. Vakarā te uznāca liela grupa brālīgās Lietuvas Republikas pārstāvju – pārsvarā jaunieši.



11. augusta rītā cēlāmies 3:00, lai 4:00 varētu sākt nokāpšanu. Naktī bija diezgan stiprs vējš un auksts, tādēļ gandrīz negulēju. Bezmiegu veicināja kaut kādi murgi, un telts, kas vēja pūsta, spiedās uz sejas. Šajās naktīs, guļot uz sniega, biju laimīga, ka agri jāceļas, jo tad iznāca mazāk salt.

Līdz Delanē pārejai laiks bija normāls, un sniegs ciets. Ejot pa Mensu ledāju, ausa saule. Uz Delanē pārejas visi satikāmies. Sākās 4 stundu nolaišanās. Atkal tika skrūvēti ledusāķi un stiprinātas virves, jo nogāze bija kļuvusi daudz ledaināka. Sāka pūst auksts un ļoti stiprs vējš. Lietošanas kārtībā, pateicoties kaukāziešu nodevīgai klusēšanai, bija tikai īsās virves. Tādēļ tikai pēc 9,5 virvēm, aukstā vēja pārsaldēti, nolaidāmies un tikām pāri bergšrundam. Aizgājām līdz Tomskijiem. Tur paēdām, sajutām, ko nozīmē siltums un tā iespaidā pārģērbāmies. Tad katrs savā ātrumā gāja uz Akkemas kalnu bāzi pa nu jau ierasto Akkemas ledāju. Pievakarē dažs labs jau ceturto reizi šķērsoja saldējošās Akkemas ūdeņus. Atpalicējiem jau pusstundu pirms nometnes nācās tumsā meklēt taciņu. Par laimi tā šajās dienās bija nožuvusi un vairs nenācās laipot pa dubļiem. Pēc 22:00 iegājām nometnē. Parasti mūsu pārgājieni vilkās kādas 8-12 stundas. Bet šis bija ilgākais – 18 stundas. Turklāt ar pilnu uzkabi, izņemot pārtiku, daļu tās atstājām augšā plaisā un Tomskijos. Vakarā nometnē – viss kā nākas – konjaks, vodočka, pirts. Pēc tam visi salīda pa teltīm un gulēja kā sisti.



12. augustā dabūjām kārtīgās, sātīgās nometnes brokastis. Visgaršīgākais bija medus. Līdz pusdienām slaistījāmies. Ko nu katrs izdomāja – kārtojās, spēlēja kārtis un sauļojās, ar instruktoru no Maskavas virtuāli mērīja krāniņus, tas ir, salīdzināja fototehniku, un darīja citas lietas. Pēc pusdienām izgājām no nometnes, lai dotos uz blakus – Kučerlas upes ieleju. Pa dienu Zigis bija sarunājis zirgus, kas smagākās mantas aiznesīs līdz "Visotņikam". Taka uz pāreju veda no meteorologa būdas uz augšu.

Sākumā pastāva, tālāk pa šķietami nebeidzamām akmens nobirām, līdz pienācām pie pāreju iezīmējošā kociņa ar baltajām lentītēm. Uz leju iet sevišķi nesanāca – taka veda pa plašo pārejas kori līdzīgu plato. Tur auga zālīte, puķītes, ganījās zirgi. Manījām, ka atkal savelkas mākoņi. Ātri uzcēlām teltis, salīdām tajās, tad arī sākās lietus.

13. augusts, kā jau 13. datums, mūs primočil – telts nebija izturējusi lietu. Bijām ar slapjām kājām un guļammaisu. Seklā peļķē atradās manas kājas, bet dziļajā daļa zābaku. Izgājām ap 7:00. Sākām meklēt taku. Uznāca mākonis. Kad to aizpūta vējš, taku tā i neatraduši, bijām aizgājuši labu gabalu pa kreisi. Stunda pagāja, kamēr to uzgājām. Taka laba, gājās ātri, līdz nokļuvām mežā. Tad tik sākās – organisms neļāvās paiet garām ogām. Pieēdāmies, paķērām līdzi pa kādam ciedru čiekuram un gājām tālāk.



Kučerlas upe un ieleja bija ļoti gleznaina. Tāpēc šī taka ir plezīrgājēju visai iecienīta. Taka veda pa pļaviņām, mežiem, reti pacēlās uz kāda stāvāka krasta. Šajā ielejā pirmoreiz uzmācās arī kāds ods. Kad ceļa lielākā daļa jau bija noieta, satikām oļegiešus. Tur paēdām. Te nu jāsaka, ka cietēji bija tie, kas steidzās pēc ēšanas ātrāk uz "Visotņiku" – viņi iekļuva pērkona negaisā un kārtīgi izlija. Es un Māra nesteidzāmies un palikām pilnīgi sausas. Pa ceļam ar visām pīppauzēm, ogošanām, sarunām ar vietējiem īpatņiem, "Visotņikā" nonācām tikai 15 minūtes aiz pārējiem. Laikam taču viegli nebija klājies. Šīsdienas pārgājiens bija vilcies ap 15 stundām, veicām vairāk kā 30 km. Pusvienpadsmitos bija paredzēta pirts. Līdz tam laikam pelnīta atpūta. Pirtī mazgājoties nodzisa elektrība. Varbūt, ka tā bija labāk, ja savus melnumus neredzējām...

14. augusts – atpūtas, kravāšanās un žāvēšanās diena. No vietējiem puišeļiem sarunājām zirgus izjādei pa apkārtni par 1 st.- 100 rub. Viņi atveda zirgus un teica, ka gaidīs mūs pēc stundas. Mēs, četras meitenes, uztrausāmies savos bērīšos. Pavadoņa mums nebija, tāpēc jājām, pa celiņiem kur acis rāda. Tieši pēc stundas bijām atpakaļ. Zirdziņi mūs nepievīla un negražojās. Domājām nopirkt aunu, lai vakarā ēstu šašliku. Vienīgi lietu sarežģīja tas, ka barans vēl izklaidēja aitas ganībās, kas bija patālu no šejienes, un, kas tad altajietim ir viena diena salīdzinājumā ar mūžību? Nekas. Lai taču mēs uzgaidot. Tāpēc šo vakaru pavadījām tikai ar aliņu un Oļega T. stāstītajām anekdotēm.

15. augustā 10:00 izbraucām no "Visotņika". Šoreiz trošu tiltu šķērsojām kājām. Šoferi busiņu trieca pēc iespējas ātrāk uz Barnaulu, labi, ka benzīns tam bieži bija jālej, tad vismaz svaigu gaisu varēja ieelpot. Autobusā bija neiespējami gulēt. Biju dzirdējusi, ka no negulēšanas varot nomirt. Pēdējās autobusā pavadītās stundas pastiprināja manas aizdomas par šīs hipotēzes īstenību.

16. augustā ap 1:00 rītā iebraucām Barnaulas lidostā. Iegājām lidostas otrajā lielākajā pasažieriem pieejamajā ēkā, kuru Oļegs T. nodēvēja par hram pisaņije i kakaņije, un devāmies ierīkoties uzgaidāmajā telpā naktsguļai. Pamodāmies, kad lidostā bija sākusies burzma. Reģistrējoties un nododot somas svēršanai, brīnījos – tikai divi aliņi somās nākuši klāt, bet sver krietni vien vairāk nekā šurpbraucot.

Lidmašīnai vajadzēja izlidot 8:50, bet vēl 9:00 tā stāvēja, un stjuartes izsauca pasažieru vārdus. Nesagaidīju, kad beidzot lidmašīna pacelsies, un atplīsu. Pamodos, kad jau bijām kādu stundu lidojuši. Šķiet, ka gandrīz visi ar nepacietību gaidīja ēdiena pasniegšanu. Ielidojām Maskavā un izklīdām, kur nu kurais – krogos, veikalos, stacijā dežūrēt. 20:30 sanācām Rižskajas stacijā un sasēdāmies vilcienā, lai brauktu mājup.

17. augustā pēc 12:30 ceļojums beidzās turpat, kur sācies – Rīgas Centrālstacijā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv