Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
"Endurance Quest 2003": Izturības pārbaude

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]

Ceturtdienas agrs rīts. Līdz saullēktam vēl nepilna stunda. Bengtskāras bāka uz akmeņainas salas divdesmit piecus kilometrus no Somijas dienvidrietumu krasta. Līdz tuvākajām nelielajām saliņām kilometri četri pieci, bet arī tās ir tikai viļņu nogludinātas granīta bruņurupuču muguras. Dzestrs rīta vējš plivina mūsu atpazīšanas un drošības karogus, kas piestiprināti pie glābšanas vestēm. Šī ir pirmā iespēja. Iespēja paskatīties uz sevi sacensību distancē, kādā līdz šim neesam uzdrošinājušies doties. Organizatoru solījumi – pieci ar pusi simti kilometru pa Somijas dienvidrietumu daļas salām, kas veicami ar jūras kajakiem, kājām, orientējoties brīžiem pilnīgi cilvēka neskartā apvidū, ar velosipēdiem, skrituļslidām, zirga mugurā, kanoe laivā, peldus, kā arī pa virvēm lietojot alpīnistu ekipējumu...

Vēl kādu laiku pēc mūsu "varonīgā" soļa - pieteikšanās uz šīm sacīkstēm, saņemot apstiprinājumu, ka patiešām esam iekļauti to komandu skaitā, kas gatavojas startēt "Endurance Quest 2003", paši jutām, ka šoreiz nu esam nokļuvuši pamatīgās "sprukās". Pēc tam sākās daudzveidīga gatavošanās, jo pirms šīm sacīkstēm nekad neesam sēdušies jūras kajakā, nemaz nerunājot par izbraukšanu atklātā jūrā. Arī niršanu un ilgu peldēšanu, iespējams pat kaut kur jūrā, mums nav līdz šim izdevies pamēģināt. Pārējās disciplīnas ir vairāk vai mazāk pazīstamas, lai arī tādu apjomu porcijās tās vēl neesam īsti baudījuši, vismaz vienās Non-Stop bezapstājas sacīkstēs jau nu noteikti ne.

Šoreiz esam trijatā, jo ierastajā "Team VX" komandā, kas jau vairākkārt startējusi dažādās piedzīvojumu sacīkstēs gan Igaunijā, gan Krievijā, gan Polijā un Latvijā, bez debitē Guntars – viens no Latvijas spēcīgākajiem orientieristiem, kam piedzīvojumu sacīkstes kļuvušas par līdzvērtīgu sporta veidu viņa iepriekšējām sportiskajām nodarbēm. Un visus mūs vieno interese par to, kā ir, kad ir tik nepanesami smagi un grūti... Šūpojamies jūras viļņos savos jūras kajakos, blakus vēl divdesmit vienai komandai, un gaidām pēdējo minūti, kas mūs atdala no gandrīz nepārtrauktās sacensību kustības vairāku diennakšu garumā. Kopā ar kaiju balsīm noskan nelielā prāmja, kas mūs iepriekšējā vakarā šeit atgādāja, signāls. Virs laivām paceļas airu vilnis un četrdesmit četras laivas, puse divu, puse viena airētāja virzītas, no lielās salas aizvēja puses uzņem kursu apkārt bākai, lai šķērsojot bangainu klinšu radžu haosu, dotos atklātā jūrā.

Esam pārliecinoši pēdējie, bet tas mūs nepavisam nesatrauc. Mēs esam šeit lai sacenstos vairāk ar sevi, nevis ar lielāko daļu no tām komandām, kas jau no paša starta izraujas vadībā – to nosaukumi vien liecina par profesionalitāti un sponsoru ieguldījumiem... Kaut kur tālumā, melleņu ķīseļa krāsas jūras pamalē, dūmakas mākoņu slānī iemirdzas pirmais saules dimants. Pie pirmā kontrolpunkta, kas atrodas uz pirmās, ar retiem nelieliem kokiem un zāli apaugušās salas pieairējam dzeltenīgi iesārtā saules gaismā, jau ne vairs pēdējie. Otrajā kontrolpunktā esam iedzinuši vēl vienu komandu. Šeit saņemam papildus karti, atstājam kajakus uz piekrastes akmeņiem, un skriešus dodamies atzīmēties desmit papildus kontrolpunktos, kas izvietoti uz... kādām septiņām nelielām, atsevišķām salām. Attālumi starp salām nav lieli, tos pārvaram peldus ar visām drēbēm un apaviem. Klintis ir slidenas, vietām no ūdens izrāpties pagrūti, savukārt salu iekšpusē daba sagādājusi citus pārbaudījumus – ar sūnām noaugušas klinšu pieres, mētru un paparžu gravas, biezus ķērpjājus, kuros ķeras (ķērpjas un jājas... ) kājas.



Pēc papildus orientēšanās maršruta (kas šajā gadījumā tiek saukts par koastiringu – krasta līnijas apsekošanu) veikšanas turpinām ceļu starp lielajām arhipelāga salām. Nākošajā kontrolpunktā papildus uzdevums, kurā iespējams iegūt "piespiedu atpūtas" laiku – vikingu āvas mešana koka bluķu mērķī. Katram no mums viens metiens ir veiksmīgs, bet ar to vēl nepietiek, esam spiesti piecpadsmit minūtes pētīt vikingu ciemata rekonstrukciju somu interpretācijā. Šai atpūtai seko iršanās vairāku desmitu kilometru garumā līdz pat sacīkšu nākošā posma sākumam, līdz kuram kopā esam nolaivojuši aptuveni pussimtu kilometru. Veiksmīgi, pēdējos kilometrus cīnoties ar palieliem viļņiem, uz kuriem pat dažreiz izdodas nedaudz pasērfot, izmetam savu kajaku degunus smilšainā piekrastes sērē. Nogurums liek sevi manīt, it sevišķi rokās, nepārtrauktā pieairēšana viļņos pirkstus padarījusi krampjaini stīvus. Pusdienlaiks. Saule karsē pašā zenītā.



Pēc īsas pauzītes ar mūsu atbalsta grupas sarūpētu siltu maltīti, dodamies kāju posmā, kas plānojas uz vairākiem desmitiem kilometru. Bet ne jau tie mūs šoreiz visvairāk dara bažīgus. Pēc "iesildīšanās" piecpadsmit kilometriem kartē vērojami četri sauszemes "pārrāvumi" – tos paredzēts veikt peldus, no vienas salas uz otru. Garākais no tiem – 1,7km! Kopā aptuveni nepilni četri kilometri... Esam apgādājušies ne tikai ar glābšanas vestēm, kas ir obligātas arī šajā sacensību posmā, bet arī ar organizatoru rekomendētajiem papildus peldlīdzekļiem – piepūšamajiem matračiem un pleznām, kas rēgojas laukā no mūsu mugursomām.

Pienākot pie pirmās "peldvietas" esam nedaudz šaubīgi par savu varēšanu – otrs krasts neizskatās visai tuvu... Paldies dievam, šīs vasaras siltais laiks ir sasildījis arī Somijas piekrastes ūdeņus, un peldēšanas priekos izpaliek zobu drebināšanas kūres. Pēc ilgstoša peldējuma varam atzīmēties kontrolpunktā. No tā šķērsojam salu līdz tās otras puses krastam un atkal metamies ūdenī. Otra, nedaudz mazāka sala tiek šķērsota nenovelkot pleznas. Trešajā mūs sagaida liels, sfērisks granīta paugurs, kas krietni izceļas virs apkārtnes. Lai izvairītos no brikšņiem uz pārpurvotām attekām, dodamies tieši tam pāri uz nākošo peldēšanas vietu. Ceturtais peldējums arī ir nepilnu kilometru garš, pie tam tā beigās no vēja puses ūdens virsmu loka nelieli viļņi, kas veļas ieslīpi pretī mūsu peldēšanas virzienam. Krastā izkāpjam ar patiesu prieku, ka šīs ūdens procedūras (gan ārējas, gan brīžiem arī aizrijoties – iekšējas...) nu ir beigušās. Vērojam divas komandas, kuras šūpojas viļņos vēl tikai peldējuma pusceļā. Jāatraujas. Nākošais posms ir mums pazīstamāks – orientēšanās.



Līdz ar vakara krēslu nonākam starpfinišā. Šeit plānota disciplīnu maiņa – priekšā mūs gaida trīsdesmit kilometrus garš skrituļslidošanas posms, kura vidū – vertikālas virves. Kartē iezīmēta kārtējā bāka, un no iepriekšējo komandu atbalstītājiem jau uzzinām, kas mūs sagaida – 40 m augsta bāka ar krietnu pārkari augšējā daļā, no kuras brīvi gaisā šūpojas virves, pa kurām jātiek augšā, jāatzīmējas kontrolpunktā un jānolaižas atpakaļ uz zemes.

Apņēmības pilni, caur mežu izejam līdz šosejai – tā nebūt nav ideāli gluda, asfalts ir raupjš, labi vēl, ka nav bedrains. Apaujam savas Rolerblade slidas un apņēmīgi uzsākam ceļu, kas aizvijas krēslainos pakalnos. Arī skrituļlidošana nav mūsu ikdienas programmā, tāpēc piecpadsmit kilometri līdz nelielai piekrastes pilsētiņai, kurā atrodas ''kāpjamā" bāka šķiet visai pagari. Kāpšanā neesam iesācēji un mūsu laiks šeit ir viens no labākajiem. Tomēr kāpšanas priekus priecājoties, diena ir izbeigusies pavisam, un pāri piecpadsmit kilometrus garajam atpakaļceļam nenovēršami ir nolaidusies nakts. Aunam kājas vibrējoši slīdošajos zābakos un pieres lukturiem spīdinot, izgaismojot savu ceļu metamies atpakaļ uz starpfinišu. Šī ceļa daļa nu jau vijas nedaudz vairāk kalnup, un lieti noder līdz paņemtās trekinga nūjas – slidošana nedaudz līdzinās slēpošanai slidsolī, un daļa no kājām paredzētās slodzes tiek pārnesta uz rokām. Labi, ka ir nakts, un uz šosejas nav sevišķi daudz autobraucēju.

Ceļā jau esam gandrīz diennakti, tāpēc starpfinišā apspriežamies par turpmāko taktiku un pieņemam lēmumu vienu stundu gulēt, it sevišķi tāpēc, ka priekšā sarežģīta orientēšanās un kontrolpunktu meklēšana klinšainos, aizaugušos mežos. Ēdam, sapūšamies ar pretodu aerosolu (odi te ir vājprātā daudz!), lienam guļammaisos un tāpat, zem klajas debess mēģinām iemigt. Tas nav viegli, jo nogurums un nepārtrauktā slodze neļauj ķermenim uzreiz atslābināties. Precīzi pēc stundas, parādoties nelielai rīta gaismiņai atkal esam kājās un raujamies uz priekšu. Netālu no otrā kontrolpunkta, klinšaina meža ielokā pamanām vienu guļošu komandu, kas satinusies metalizēti spīdīgajos pārsegos.

Acīmredzot mūsu lēmums ir bijis pareizs, tumsā šeit orientēties pagrūti. Kāpjam klinšainā paugurā, kurā jābūt pašam kontrolpunktam – arī šeit viena komanda, BASK/Salamon no Krievijas. Viņi strauji raujas augšā un turpinām ceļu nu jau tandēmā. Rītausmas gaismu aizsedz pelēku mākoņu gubas, jau pēc brīža nogāž vasarīgs lietus. Nākošais kontrolpunkts un arī nākošais pārbaudījums – pēc pusotra simta metru peldējuma jāizrāpjas uz vertikālām klintīm, un jāveic dažus simtus metru garš kāpiens pa klintīm, kas desmit piecpadsmit metru augstumā virs ūdens savilkts zigzagos ar virvēm, pie kurām drošināties. Kāpiena beigās paredzēts atkabināties no virvēm un... nolekt no piecu metru augstuma melni brūnajā ūdens dzelmē! Nu nav jau tas augstums liels, bet tā kā nu ļoti lekt gribētos – arī nevarētu teikt... Tomēr lecam, nekas jau cits neatliek! Sajūta nav aprakstāma – iesaku pamēģināt, tikai prātīgi...



Pēc kāju etapa beigām, kas ved pa šķietami bezgalīgiem meža ceļiem (garlaicīgi, vienmuļi un drausmīgi sāk nākt miegs!) seko velo etaps. Atrodam savus velosipēdus glīti novietotus nelielā meža ielokā, kopā ar citu komandu spēkratiem un vienu tiesnesi. Ieturam nelielas otrās brokastis un minam pedāļus. Jau pirmajos kilometros ceļš vijas visdažādākās virāžās. Tiek lietoti visi iespējamie ķēdes pārnesumi un saslēgumi, jo stāvi nobraucieni mijas ar gariem un velkošiem pacēlumiem. Ar rupju granti un šķembām klātie ceļi nomainās ar šauriem meža ceļiem, līdz beidzot nonākam līdz asfaltam. Divu stundu intensīva pedāļu mīšana mūs noved pie kārtējā "quest" uzdevuma – uz trijiem baļķiem jāizvieto mūsu trīs velosipēdi, mantas un pašiem peldus šis improvizētais plosts jāpārceļ ūdensšķēršļa otrā krastā, kur velo braukšana atsākas ar jaunu sparu, nu jau krietni mežonīgākā apvidū, ik pa brīdim stumjot un nesot velosipēdu caur aizaugušiem, vasaras saulē izžuvušiem mežiem.

Vēl tikai nedaudz – kādi desmit kilometri mūs šķir no "laimes" (nākošā posma sākuma) un notiek neticamais, vismaz tik neticami tas izklausās, ja stāsta kādam nezinātājam: velo posmā, ejot lejup pa klinšainu un sausām priežu audzēm klātu mežu, tiek pazaudēta Guntara glābšanas veste (kas ir komandas obligātajā ekipējumā, un jānes līdz gandrīz visā sacīkšu maršrutā)... Izklausās neticami, bet realitātē tas nozīmē to, ka ja tā pazudusi tālu, tad būs mokoši tai tikt pakaļ, ja tā neatradīsies vispār – esam diskvalificēti. Izvēlamies visefektīgāko variantu – dodamies meklēt... Nepaiet ne pusstunda, baudot mūsu veiktā ceļa atpakaļskata ainavas, un kopā ar koka zarā aizķērušos un tur pat atrasto vesti turpinām ceļu līdz nākošajam starpfinišam.



Pēcpusdiena. Sākam izjust laika trūkumu. Pirmās komandas ir mums priekšā jau vairāk kā sešas stundas, un līdz ar to sacensību organizētāji sāk veikt korekcijas atpaliekošo komandu maršrutos. Mēs esam pēdējie, kam tiek piedāvāts orģinālais maršruts. Nākošais posms solās būt ļoti garš un mokošs – trekings (pārgājiens) ar spēcīgu orientēšanās ievirzi, "lidojošās lapsas" pārceltuvi (nobrauciens pa trosi lielā ātrumā bremzējot ūdenī) un maigu pāreju uz kanoe posmu pa upēm un ezeriem, kura dēļ jānes līdz arī viss laivošanai nepieciešamais, ieskaitot airi...

Laužamies cauri mežiem, mēģinām saīsināt maršrutu meklējot īsākus ceļus pa purvainām ieplakām. Labi, ka vasaras karstumā tās pažuvušas, un vismaz kājas izdodas saglabāt daudzmaz sausas. Pusnaktī nonākam divu tiesnešu kompānijā, kas gulšņā nojumē pie ugunskura ezera krastā. Šeit saņemam kartes tālākam ceļam. Kopā ar pārsteigumu... Viens kartes stūris aizklāts un tā vietā tiek izsniegta... vairāk kā gadsimtu vecas Krievijas guberņas kartes melnbalta kopija, kurā ir viens kontrolpunkts, kas tagad mums arī jāmeklē! Kartes mērogs nav zināms, izskatās, ka ceļu tajā laikā šeit gandrīz tikpat kā nav bijis. Dodamies tumsā, mirdzot zvaigznēm un nakts putnu spārniem virs galvas švīkstot.

Raksta turpinājums: "Izturības pārbaude" (2. daļa)

 
  pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv