Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Pēc astoņiem gadiem...

Autors: Arta Millere [ AUTORE?]
Arhīvs: 2004. gads, Rīga

Atgriežoties Spānijā, laikam jau gauži patīkami pārsteidzu savus draugus - kāpējus, ko iepazinu pirms gada. Lielā prieka pārņemti, mani uzaicināja izkāpt kādu korīti Pirenejos. Neko aizdomīgu nenojaušot, bez ierunām, piekritu.

Izbraukšana tika domāta sestdien 14. augustā, 5:30 no Barselonas. Satiekoties piektdienas vakarā ar vienu no kāpējiem, lai aizņemtos ekipējumu, uzzināju, ka šī korīte patiesībā ir ap 4 km gara, ar nelieliem "sarežģījumiem" bet, tas, kas mani savaldzināja visvairāk - kore veda uz Aneto. Protams, ka viņš nosmaidīja ūsās, kad apprasījos pēc siltākām drēbēm, un sāka stāstīt stāstiņus par paziņām, kas vasarā Pirenejos nosaldējuši locekļus, īpaši gan neprecizējot, kādus. Pats par sevi saprotams, ka aizrunājāmies līdz gangrēnām, amputācijām, zibeņiem un pērkoniem, vienvārdsakot, par lietām, kas dara dzīvi kalnos tik interesantu.

Nākamajā rītā agri savācām otru kolēģīti un tā trijatā, es un divi katalāņi - Marki, devāmies Benasque pilsētiņas virzienā. Iebraucām kalnos cik tālu vien varēja, atstājām mašīnu pie kādreizējā hospitāļa, raitākai gaitai iemalkojot pa vīniņam, un devāmies ceļā. Sākumā pa ceļu līdz Plan de Besurta, no kurienes ceļi šķīrās - viens veda mums interesējošā virzienā, otrs - uz Refugio la Renclusa, kas ir klasiskais izejas punkts visiem Aneto uzkāpt gribētājiem.



Pusdienlaika mērķis bija Forat d´Aigüalluts - pļava, kuru šķērso vairākas seklas upītes. No turienes ieraudzīju to "korīti" - zobaini robainu - Cresta de Salenques. Līdz tās pārejai Coll de Salenques mums vēl bija jānokļūst, tur esot labu labās bivaka vietiņas. Nolēmām paēst un nemanot atlūzām, jo saulīte cepināja diezgan sirsnīgi. Vakarpusē kāpām augšup pa Rio de Barrancs ieleju līdz sākās pasākuma "svīstošākā" daļa - nobiras, ko pēc stundiņas pieveicām un tikām uz pārejas. Atradām brīnišķīgu trīsvietīgu plauktiņu, kas kā balkons izvirzījās no nogāzes.

Tā kā vēja nebija, romantisku noskaņu radījām, sadedzot sveces visapkārt. Debesīs nelieli "zvaigžņu kari" ar krītošiem meteorītiem, Piena Ceļš - tas viss vedināja uz nelielām izvirtībām, no kurām galvenokārt cieta tumsiņā atnākušie franči... Tā paēduši un iekārtojušies beztelšu naktsguļai, uzbudinājām tos nabagus, atceroties dažnedažādas jēlības franču valodā, līdz, kamēr tie mums uzbrēca neizskaidrojamas rupjības. Bet ar to vēl nemieri nebeidzās, jo sveces mūs pamudināja uz garīgām lietām, kā rezultātā sākās budistu un visādi citādi pašiem nesaprotami dziedājumi. Kaut kā tomēr saņēmāmies un to bardaku izbeidzām, jo rītdien taču būs jākāpj.

Rīts sākās ierasti - ar tējas katla izgāšanu un palikšanu bez dzeršanas, un visai dienai 1,5 l ūdens uz trim. Tā kā visas kāpšanas grūtības pavadīja samērā nežēlīgas slāpes.

Sākumā kore bija relatīvi viegli kāpjama, pa lieliem akmens blokiem, līdz nonācām pie liela žandarma, ap 30 m augsta, kuru, ar sportiskās kāpšanas elementiem izkāpām. Jāpiebilst, ka standartāķi tādi papērni izskatījās, viens stipri kustējās. Bet nav ko bīties, jo, citējot Marku, kāpj jau tāpēc lai uzkāptu, nevis lai kristu. Pēc brīža jau sekoja otrs žandarms, nedaudz zemāks un vieglāk kāpjams. Tālāk korē īpaši sarežģījumi nebija, ja neskaita vairākas vietas, kuras jākāpj bez stresa un ar pārliecinošām kustībām, savādāk lidojums garantēts, kā arī divi dulferi.


Lielais žandarms - pirmā nopietnā klinšu kāpšanas vieta

Tā spriņģojot augšā lejā, virsotne neglābjami tuvojās ar pēdējiem pārdesmit metriem nobiru, tad lieliem akmens bluķiem.




Uz Salenques kores

Uzmācās gan man tās sentimentālās sajūtas, pēc astoņiem gadiem atkal pavisam nejauši uzkāpjot Aneto. Šoreiz gan sniega virsotnē nebija, krusts arī nomainījis dislokācijas vietu un kļuvis īsāks. Stāsta, ka pirms vairākiem gadiem kāds to esot nolauzis, vai arī tas pats nokritis no virsotnes.






Uz Aneto virsotnes krusta ar Marku.

Pēc nelielām izdarībām virsotnē, šķērsojām Paso de Mahoma - šauro klinšu korīti - un pa Aneto ledāju laidām lejā, katrs sapņodami par aukstu aliņu un, vēlams, daudz. Beidzot atradām strautiņu, padzērāmies un izsapņotie alus kausi nedaudz, bet samazinājās. Pa zāļainajām nogāzēm nokāpām līdz tai pašai Barraancs upei un pa pieejas ceļu gājām atpakaļ.



Naktī iebraucām Benasque un bāriņā piepildījām pirmspēdējo tās dienas vēlēšanos - katram pa alēnam! Pēdējais - gulēt - lika pagaidīt līdz četriem no rīta, kad beidzot atbraucām mājās.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv