Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ar motocikliem - ceļā uz brīvību! (2. daļa)

Autori: Andis Pikāns, Jānis Kļaviņš (www.enduroadventure.lv)
Foto: no ekspedīcijas mājas lapas

Šis ir stāsts par divu latviešu ekspedīciju no Rīgas līdz Melnburnai. Ar laipnu ekspedīcijas dalībnieku atļauju publicējam (un turpināsim publicēt ar turpinājumiem!) viņu dienasgrāmatā rakstīto. Ekspedīcijas dienasgrāmatas pirmā daļa (Augusts, 2006) lasāma šeit.



Ekspedīcijas dienasgrāmata (Septembris, 2006)

Brauc tur, kur sen jau tavas domas!
Ewan McGregor


KALNU PĀREJA - XOIDTSENGER GOL UPE - TSENGERIN OGUY ALAS
(N 47’20’825”- E 91’57’339”)

01.09.2006. Nobraukti 130 km
Deviņos no rīta vējš nav rimies, tieši otrādi - pūš vēl stiprāk. Labā ziņa ir tā, ka debesīs nav neviena mākoņa. Sēžam teltī un gaidot, kad norimsies brāzmas, atceramies savas skolas gaitas. Vēlāk ne bez pūlēm nojaucam telti un braucam apkārt kalnam, kuru vakar neizdevās šķērsot. Ap 12iem iebraucam ciematā Manhan, kur pielejam bākas. Arī šeit par alām neviens neko nezina. Pēc nelielas maldīšanās, pa pavisam vāji saskatāmu ceļu gar upes gultni braucam dienvidu virzienā un izskatās, ka beidzot esam uz īstā ceļa. Upes krastā ganās divkuprainie kamieļi, kuri līdz šim nebija manāmi. Ap trijiem dienā pietuvojamies koordinātēm tikai kilometru attālumā un pie vienas no jurtām satiekam zēnu, kurš ir informēts par alām. Veiksme ir vēl lielāka, jo izdodas sarunāt naktsmājas par $10 vienā no jurtām. Visa ģimene mums gatavo mongoļu nacionālo ēdienu buc - lielos, taukainos, no jēra gaļas un mīklas sastāvošos pelmeņus, kas tiek tvaicēti uz pannas uz jurtas vidū stāvošās plīts. Uz alām nolemjam doties rīt, jo nogurums un pelmeņi pieveic mūs. Vakarā tiekam uzaicināti uz blakus esošo jurtu, sveču gaismā notiek dzīva komunikācija, ar žestu un vārdnīcas palīdzību. Mūs cienā ar mongoļu degvīnu arhi, kas gatavots no kazas piena. Tas atgādina ierūgušas bērzu sulas un nemaz neliekas tik stiprs.



TSENHERIN OGUY ALAS
02.09.2006.
Vienas no lielākajām kalnu Altaja alām, Tsenherin Oguy alas izceļas ar to, ka 1966. gadā mongoļu-krievu speleologu ekspedīcija atklāja šeit zīmējumus uz sienām, kuri tiek uzskatīti par vissenākajiem petroglifiem Mongolijas teritorijā. Aptuvenais to vecums 15000 gadu. Lielā melnā alas mute ir labi saskatāma no upes puses. Mums līdzi uz alas izpēti ir pieteicies Bagijs, īstajā vārdā Hurubat, jaunākais dēls mongoļu ģimenē. Viņam jākļūst par lamu, kā to paredz tradīcijas, un pats puišelis par to ir ļoti lepns. Var just, ka no Bagija nāk arī tāds kā gaišums, arī acu skatiens savādāks kā pārējiem bērniem. Mūs visu laiku nepamet sajūta, ka līdz ko pamanīsim alu, ieraudzīsim arī tūristu pūļus, tirdzniecības vietas, kur nopērkama saldā vate, atklātnes un citas lietas, kurām tādā vietā pienāktos būt. Bet nav nekā. Ir tikai visu aptverošs mēms klusums, kurš iestrēdzis starp apkārt esošajiem kalniem, palīdzēdams uzburt iedomās tās ilūzijas par cilvēkiem un dzīvniekiem, kuri šeit klejoja daudzus tūkstošus gadus atpakaļ. Nereāli. Fantastiski. Mums vēl ir lielā iespēja visu to redzēt.



Ala ir ovāla tipa, tās eju garums sasniedz 220 metrus, platība 880 m². Alā izveidojušās vairākas nišas, kuras senatnē varēja kalpot par mājvietu cilvēkiem. Uzreiz no ieejas platformas straujš kāpums lejā, tumsā, dziļumā. Uzliekam uz galvas lukturus un dodamies uz priekšu. Vienīgie, ko šeit traucējam ir putnu bari, kuri alā iekārtojuši sev apmešanās vietas. Visur apkārt lielas kaudzes ar sausiem, putekļainajiem putnu mēsliem, kuri zem mūsu soļiem paceļas gaisā un stipri apgrūtina elpošanu un redzamību. Alas tumšās, klinšainās sienas mēmi klusē, neatbildot uz mūsu spīdekļu uzmācīgajiem jautājumiem. Izskatās, ka atrast zīmējumus bez zināšanām ir diezgan nereāli. Pēc stundu ilgas ložņāšanas metam mieru un rāpjamies izejas virzienā, jo kamerai sāk sēsties baterija no izmantotā prožektora. Līdz, atrodoties apmēram 50 metrus no izejas, uz pie vienas no labajā pusē izvietotajām nišām ieraugu ap 20 cm lielu kalnu āža kontūru iezīmētu ar sarkanīgu krāsu. Turpat apkārt atklājam vēl kādus piecus lielākus zīmējumus uz kuriem attēloti dzīvnieki. Dīvainākais no tiem ir tas, kur kamieļa rumpim piekabināta tāda kā ziloņa galva ar garu snuķi. Mums ir riktīgi paveicies, jo nav jau tā, ka zīmējumi šeit būtu kā īpaši iežogoti vai atzīmēti un izgaismoti prožektoru gaismā, kā tas noteikti būtu civilizētajās valstīs. Ja kādam šīs lietas interesē, tad ir pēdējais laiks to ieraudzīt un izjust, jo nevar jau zināt kā šeit izskatīsies pēc dažiem gadiem. Ar baigo gandarījuma sajūtu atgriežamies savā jurtā, kur visu atlikušo dienu izbaudām un vērojam īsto mongoļu klejotāju sadzīvi un dzīvesveidu.



TSENGERIN OGUY ALAS - ALTAY
03.09.2006. Nobraukti 400 km
Rīta agrumā atvadāmies no viesmīlīgās mongoļu ģimenes un dodamies pilsētas Altay virzienā. Izbraucot uz nosacīti lielā ceļa, pirmās trīs stundas izdodas noturēt vidējo ātrumu 80 km/stundā un mēs jau sākam štukot, ka varētu nocīnīties šodien līdz pilsētai. Ceļa apstākļi īpaši nav uzlabojušies, varbūt vienīgi netraucē kalnu pārejas, kuru šķērsošana ir apgrūtinošāka. Braucot lūdzu Dievu, kaut tehnika izturētu, jo visa tā slodze, kas močiem te jāpārcieš nav aprakstāma. Ap pieciem vakarā 60 km attālumā no pilsētas ceļa malā ieraugam Kamazu, kuram kravas kastē ielādēts speciāli aprīkotais holandiešu bagi-kaitinga ekspedīcijas Fiat Ducato buss. Hansu ar ģimeni satikām dažas dienas atpakaļ šķērsojot Mongolijas robežu. Jau tad nobrīnījāmies par drosmīgo holandieti, kurš ar Fiatu iedomājies mest izaicinājumu Mongolijas ceļiem. Kaut kas sagājis grīstē ar elektrību, bet holandietis ir apķērīgs zellis un sarunājis vietējo, kurš gatavs par 1000 Eiro aiztransportēt busu līdz Ulanbatorai, pa ceļam vēl iegriežoties Gobi tuksnesī un uzkaitojot.

Ap sešiem vakarā pēc deviņu stundu garā smagā posma esam nocīnījušies līdz pilsētai. Siltais ūdens nav visā pilsētā un, protams, arī viesnīcā. Nesaprotu, kāpēc no krāna nenāk ledus vižņi, jo ūdens nav vienkārši auksts, bet ļoti auksts. Palūdzam virtuvē termosu ar karsto ūdeni, ar lupatu aizdambējam numurā izlietni un mazgājamies mongoļu stilā.

ALTAY
04.09.2006.
Pirmā diena mūsu ceļojuma laikā, kad varam veltīt laiku mierīgi klīstot pa pilsēteli, guļot īsto pusdienas laiku un beidzot arī lasīt grāmatas.

ALTAY - BAYANHONGOR
05.09.2006. Nobraukti 420 km
Izbraucot no pilsētas austrumu virzienā laiks paiet meklējot pareizo ceļu, jo iebrauktās riteņu špūres aiziet visos iespējamos virzienos, un nekas neliecina par to, ka kādam no šiem virzieniem būtu lielāka nozīme. Izskatās, ka diena, lai arī vējaina, būs izdevusies silta. Otro reizi ceļojuma laikā zem lielās jakas atstājam vien T - kreklu. Tas nozīmē, ka temperatūra varētu būt virs +20 grādiem. Ceļa kvalitāte paliek bez izmaiņām. Cenšamies turēt tempu, jo līdz vakaram plānojam nokļūt Bayanhongorā, kur parīt tiekamies ar atbalsta grupu no dzimtenes. Sandris, Uldis un Maksims ielido Ulanbatorā ceturtdien no rīta, tur viņus sagaida Hyndai Galoper džips, kurš kopā ar džekiem palīdzēs mums nodrošināt braukšanu caur Gobi tuksnesi, jo pēc aptuvenām aplēsēm apmēram 400 km mūsu nospraustajā maršrutā nebūs iespēju iepildīt degvielu, kā arī paredzamas problēmas ar dzeramo ūdeni.

Ap pusdienas laiku, notiek tas, ar ko zemapziņā visu laiku rēķinājāmies. Manam Baizelītim nolaidusi pakaļējā riepa, 8000 km garajā posmā pirmo reizi. Vispār līdz šim tehnika turējusies godam, un ceram, ka arī turpmāk nepievils. Trīs reizes nospļaujamies! Čehu riepas Mitas, pret kurām Gornoaltajskā nomainījām oriģinālās Pirelli, un kuras lieliski sevi pierādīja pa dubļiem Kolas pussalas pārbaudes brauciena laikā, jāatzīst, nav paredzētas akmeņainajam Mongolijas offroudam. Pēc nepilniem 2000 km protektors izskatās vienkārši traģiski. Atliek cerēt, ka līdz Pekinai aizvilksim, un tur jau noteikti jāgatavojas nākamo riepu maiņai. Touratech alumīnija boksi gar sāniem pilnībā sevi attaisno, jo pēc pāris reizēm, kad moči zaudējuši līdzsvaru un gāzušies uz sāniem, tie vien nedaudz deformējušies turpinot tomēr pildīt savas funkcijas. Skrūves turas labi, vien vakar konstatējām, ka Jāņa mocim atnācis vaļā uzgrieznis, kurš satur stūres tiltiņu. Amortizātoriem šeit ir pamatīga slodze, bet pagaidām tie turas godam.



Un tā nu pēc riepas nomontēšanas konstatējam, ka ciemos ieradies aptuveni 3 cm garš jānis nagliņš. Pēc stundu ilga darba varam braukt tālāk. Ceļš fiziski un psiholoģiski smags. Visu laiku nepieciešama maksimāla uzmanība un koncentrēšanās uz izdauzītās akmeņainās un brīžiem smilšainās trases. Tehnika un drēbes pārklājušās ar cementam līdzīgu biezu putekļu kārtu, no deguna nāk ārā asiņainas un putekļainas gļotas. Iedzerot ūdeni pirmajā brīdī to grūti norīt, jo arī rīkle pilna ar putekļiem. Pēdējos 100 km pirms pilsētas nākas palēnināt tempu, jo baterijas ir nosēdušās un koncentrēties ir grūti. Pēc pāris kilometriem ieraugam dīvainu ainavu. Akmeņainajā tuksnesī saslietas simtiem jurtas, un visur apkārt zeme izrakņāta, kā pēc gigantiskiem kurmju rakumiem. Šur un tur ap tiem rosās cilvēki ar dīvainām uzpariktēm un sijā smiltis. Pirmajā brīdī domājam, ka esam nokļuvuši arheoloģiskajos izrakumos, bet izrādās, ka tās ir nesen atklātas zelta raktuves, kur meklēt laimi ir iespēja ikvienam. Krievu valodā nedaudz runājošs mongolis mums stāsta, ka labi rokot dienā iespējams iegūt līdz 50 gramiem augstvērtīgā metāla. Turpat savā jurtā viņš nodemonstrē no bundžas izbērto šīsdienas guvumu. Esam nokļuvuši mongoļu Eldorādo!



Tomēr nekāds pasaules zelts nespēj mūs pasargāt no nākamā "mīkstā", kurš pēc pieciem kilometriem iemetas Jāņa moča priekšējā ritenī. Šoreiz naglas nav, vienkārši kamera nav izturējusi kādu no spēcīgajiem triecieniem, ar kuriem jārēķinās regulāri. Turpat uz ceļa saulei rietot, līmējamies. Līdz ar tumsu, astoņos vakarā iebraucam pilsētā. Viesnīcā par 5$ no deguna, ir arī duša! Un tajā ir arī siltais ūdens! Pēc smagās, bet interesantās dienas lieliskāku dāvanu nevaram vēlēties.

BAYANHONGOR
06.09.2006.
Atpūta. Klīstam pa pilsēteli, kura ne ar ko neatšķiras no pārējām. Galvenā rosība notiek ap tirgus laukumu, kurā noteikti galveno lomu spēlē biljards zem atklātām debesīm, un kurš pielīdzināms nacionālajam sporta veidam. Starp aitu un kazu ādām un ķīniešu precēm rosās nelegālie tirgoņi, kuri piedāvā neiedomājamas lietas, tai skaitā arī tarbaganu un visādu citu savvaļas dzīvnieku gaļu. Nolemjam pārsteigt savus draugus, kuri gaidāmi rītvakar, un par 10$ nopērkam veselu jau izšmorētu tarbaganu. Gaļa nedaudz garšo pēc vistas, bet visādi savādāk diezgan garšīga. Pēcpusdienā notiek moču apkope un tad brīvais laiks.

BAYANHONGOR
07.09.2006.
Visa diena paiet draugu gaidās. Sazvanāmies ar viņiem Ulanbatorā, kur izrādās snieg sniegs, un dodam pēdējos norādījumus par lietām, kuras mums ir nepieciešamas. Attālums no Ulanbatoras līdz Bajanhongorai ir 600 km, kas ar džipu ir nomērojams 11 stundās. Ap desmitiem vakarā pie katra trokšņa skrienam pie loga un skatāmies vai nav beidzot piebraucis autiņš. Pēc stundas ilgi gaidītais brīdis ir klāt. Ar visām delikatesēm no Latvijas! Vakariņās tiek servēts mongoļu šņabis un tarbagans, Latvijas nēģi un marinētas baravikas. Saņemam vēstules un mazas dāvaniņas no radiem un draugiem. Laime pilnībā! Līdz četriem rītā plānojam maršrutu.

BAYANHONGOR - ORUG NUUR EZERS
08.09.2006. Nobraukti 150 km
Džipā tiek novietotas mūsu lielās smagās somas, līdz ar to mums parādās sajūta, ka pieauguši spārni. Arī laika apstākļi palikuši labāki: temperatūra turas ap +20, un pie debesīm neviena mākoņa. Uz priekšu gan diez kā neiet, jo operatoriem jāveic filmēšana. Braucam pa Rietumgobi akmeņaino tuksnesi ezera virzienā, līdz pietuvojamies kalnu grēdai un apvidum, kuru 1957. gadā skārusi 10 baļļu spēcīga zemestrīce. Vietējie atceras un stāsta, ka četras dienas zeme ar debesīm griezusies kopā un bijis tāds putekļu mākonis, ka metra attālumā nav varēts neko ieraudzīt. Kalnu āži nākuši no kalniem un pievienojušies mājlopu ganāmpulkiem. Ezeram gan pietuvoties nav iespējams, jo krasti ir purvaini un krūmāju ieskauti. Iekārtojam nometni ar saksauliem apaugušā tuksnesī un vakarā vērojam pilnmēness eleganto iznācienu.



ORUG NUUR EZERS - SHANDUN THAL KANJONS
09.09.2006. Nobraukti 150 km
Nākamais pieturas punkts ir Cagaan Agui ala, kuras atrašanai, lai arī mums ir zināmas koordinātes, jāpieliek īpašas pūles. Tomēr, tā kā apkārtne šajā kalnu Gobi apvidū ir īpaši skaista un arī braukšana pa akmeņainajiem pauguriem sagādā vien prieku, tad īpaši nestresojam. Kā izrādās, arī mūsu džipa šoferītis, mongolis vārdā Buho, arī ne vien nerunā nevienā valodā izņemot dzimto, bet arī neorientējas apvidū, uz ko pirms tam bijām cerējuši. Laiks pa dienu karsts. Beidzot ap pusdienas laiku vienā no kalnu masīviem atrodam to alu. Tā ir daudz mazāka nekā pirmā, kuru apmeklējām, un arī zīmējumus atrast nav iespējams, lai gan pēc nostāstiem tie šeit esot. Ala ievērojama ar to, ka trīsdesmitajos gados, kad Mongolijā sākušās komunistu represijas, tajā vairākus gadus slēpies un dzīvojis kāds slavens budistu mūks.

Pa ceļam uz apdzīvoto vietu Bayanlig, kur mums ieplānota ūdens un degvielas iegāde pirms došanās Gobi centrālajā daļā, nejauši uzduramies vienam no kalnu kanjoniem, kurš var mēroties skaistumā arī ar saviem Amerikas brāļiem. Ap septiņiem vakarā, kad esam jau uzņēmuši kursu Nemegetinas veidojuma virzienā, kur ieplānota dinozauru fosiliju apskate, Jankam uzbliež priekšējā riepa. Tas notiek brīdī, kad braucam caur mazāku, bet ne mazāk skaistu kanjonu. Turpat arī paliekam. Skati kā amerikāņu filmās par indiāņiem. Atbilstoši situācijai nolemjam pēc vakariņām taisīt ar laptopa palīdzību kino vakaru: šovakar piedāvājumā Džima Džarmuša "Dead Man" ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Labāku vietu šīs filmas skatīšanai grūti iedomāties. Indiāņu vietā pie mums ar ižiņu piebrauc vietējie mongoļi. Labu brīdi viņi lēkā ap laptopu un močiem pārsteigumā ik pa brīdim noelšoties, ir labi redzams, ka tādus brīnumus tie redz pirmo reizi. Vēlāk notiek tējas dzeršana un tabakas apmaiņa. Miera pīpes vietā, tiek piedāvāta prīmiņa, bet materiālam šajā brīdī nav nozīmes.



SHANDUN THAL KANJONS - NEMEGETINAS VEIDOJUMS
10.09.2006. Nobraukti 220 km
Maksimam pa nakti licies, ka ap telti klīdušas būtnes ar dīvainām balsīm, un puisis ir nopietni satraucies. Mēs sākam, ka uztraukumam nav pamata, vai, tieši otrādi, pamats ir, jo atrodamies Gobi un ar gariem šeit jārēķinās. Iebraucam ciematā Bayanlig, kur kannas tiek uzpildītas ar degvielu un ūdeni pirms tuksnešainās teritorijas, jo apdzīvotas vietas nav paredzamas. Parādās smilšu joslas, caur kurām jābrauc ar pilnu gāzi, pretējā gadījumā smagais mocis momentā ierokas smiltīs. Janka jūtas kā zivs ūdenī, man iet smagi. Rokas pēc stundas ir pilnīgi nodzītas un jāpriecājas par katru posmu, kur sākas akmeņi. Džipā iekrāmētas smagas somas, un tas, jāatzīst, ir vislielākais labums. Ar pilnu ekipējumu izbraukt šo posmu domājam būtu praktiski neiespējami. Lēnām tuvojamies Nemegetinas veidojumam, kur atrodamas lielākās pasaulē dinozauru fosiliju atradnes. Mūsu šoferītis Buho ir pagalam pazudis tulkojumā - domā, ka mēs neesam normāli, jo, kā viņš iztēlojas, meklējam dzīvus dinozaurus, un vairakkārt uzsver, ka tos šeit nesastapsim.

NEMEGETINAS VEIDOJUMS - GURVANTES
11.09.2006. Nobraukti 170 km
1946. gadā krievu paleontologu ekspedīcija atklāja šajā vietā bagātīgas dinozauru fosiliju atradnes, tās laikā zinātniekiem izdevās atrakt pilnīgi veselu zaurolofu 5 metru augstumā. Pēc aculiecinieku stāstītā, vēl pavisam nesen varēja šeit ieraudzīt no zemes atsegtus gigantiskus kaulus un olas 10-30 cm diametrā. Tagad tā gluži vairs nav, jo vietējiem tas kādu laiku bijis ienesīgs rūpals, kaulus un olas realizējot tūristiem Ulanbatoras un Dalandzadgadas melnajā tirgū. Tomēr iegūtās informācijas ieintriģēti, visi no rīta izklīstam meklējumos pa sarkanīgiem smilšainiem kanjoniem. Pēc stundas nākas konstatēt, ka vienīgais atradums ir āža galvaskauss, kuram, nabadziņam, varenpriecīgs Sandris Jūra neliek mieru ar fotokameru. Tālākais ceļš līdz Gurvantes izrādās fiziski grūtākais līdz šim maršrutā. Pēc pirmā kritiena, kad priekšējais ritenis tiek izrauts no špūres vēl nav ne vainas, taču pēc nākamā labā potīte tiek izmežģīta. Tomēr tas ir labākais, kas varēja notikt -ja nebūtu motobotas, viss varētu būt bijis savādāk.



GURVANTES - BAYANDALAY
12.09.2006. Nobraukti 240 km
Pēc vakardienas urīna kompresēm kāja jūtas stipri labāk, un varam kustēties tālāk. Laiks turas ideāls - silts un saulains. Puišiem džipā kratīties ir jau piegriezies un visi gaida labāku ceļu, bet tas tik drīz nav paredzams. Ar moci braucot, 70 procentus laika ir jāpavada kājās stāvot. Pirms atrodam kempingu, kur pa nakti ir iespēja palikt jurtās un ir pat pieejams siltais ūdens, Jankam trešo reizi uzbliež priekšējā riepa.



BAYANDALAY - MANDAH
13.09.2006. Nobraukti 370 km
Pēc vakardienas apspriedes nolemjam turēties kopā līdz Saišandai, kur mēs tālāk aizbrauksim Ķīnas virzienā, bet čaļi atgriezīsies Ulanbatorā. Vakar pēc rūpīgākas tehnikas apskates atklājusies vēl viena problēma - par ātru tika saslavētas Touratech alumīnija sānu kastes: pie augšējiem kronšteiniem parādījušās smukas plaisas. Steidzami jāmeklē serviss un kastes virsmai plaisu vietā jākniedē pa virsu stiprinājumi. Ap divpadsmitiem iebraucam Mongolijas dienvidu lielākajā pilsētā Dalandzadgad, kura gan ne ar ko neatšķiras no pārējām. Tālāk ceļš paliek nedaudz labāks un var mēģināt vidējo ātrumu noturēt ap 50 km stundā. Kalni lēnām atkāpjas un parādās akmeņainais tuksnesis. Vairākas reizes nomaldamies arī ar visu GPS, bet jebkurā gadījumā bez navigācijas pa Mongoliju pārvietoties ir neiespējami. Ap astoņiem vakarā metam mieru un ceļam savas "jurtas" Austrumgobi tuksneša plašumos.

MANDAH - SAISHAND
14.09.2006. Nobraukti 280 km
Lidojam 100-120 km/h. Ceļš to pieļauj - esam iebraukuši apvidū, kurš atgādina sālsezerus. Neviena krūma, neviena zaļuma, cik vien tālu sniedzas skats, apkārt viens vienīgs tukšums. Tomēr, kad iebraucam Saišandā, gribas nolekt no moča un bučot asfaltu, jo bezceļi ir tā kā uz brīdi piegriezušies. Atrodam viesnīcu, kurā numuru durvis nav aizslēdzamas, slēdzeņu vietā rēgojas tukši caurumi. Nekas, cilvēkiem ir jāuzticas. Apsēžamies uz viesnīcas kāpnēm, atpogājam aliņus un iesitam viens otram plaukstās. Gobi ir šķērsots, un sajūta ir baigi foršā. Pēc pāris stundām ir klāt arī mūsu komanda. Džipam sarauta lupatās riepa, bet arī rezerves ritenis nav daudz labāks, tam ārpusē caurums aizklāts ar ielāpu. Kā viņi aizbrauks līdz Ulanbatorai, nezinu. Lēnām piezogas satraukums, iedomājoties par to, ka rīt būs jāšķērso Ķīnas robeža. Vakar, zvanot uz tūrisma aģentūru, kura palīdzēja ar džipa nomu, meitenes vēlreiz apstiprināja, ka ar transporta līdzekli iebraukt Ķīnā nav iespējams. Protams, līdzīga informācija bija jau pirms izbraukšanas, tomēr izlēmām paļauties uz veiksmi un ATA karneti, ar kuru tīri teorētiski nevajadzētu būt problēmām.

SAISHAND - ERENHOT (MONGOLIJAS-ĶĪNAS ROBEŽA)
15.09.2006. Nobraukti 250 km
Pētot Mongolijas kartes, nezin kāpēc savā prātā biju iedomājies, ka galvenais maģistrālais ceļš, kurš savieno Krieviju, Mongoliju un Ķīnu un pa kuru mums paredzēts nobraukt pēdējos kilometrus savā maršrutā pa šo zemi, būs asfaltēts. Bijām pat izrēķinājuši laiku, kurā šo posmu šķērsosim -apmēram trīs stundas. Kad pāris dienas atpakaļ šoferītis Buho klāstīja, ka ceļa tur nav, atklāti runājot, neticēju. Izrādījās - taisnība. Nē, vēl vairāk: labi, ka Jānis nebija jau iepakojis somā GPS, jo ar to jau bija jāsāk strādāt pāris kilometrus no pilsētas. Vēlreiz izklājam Mongolijas ceļu karti, kur skaidri un gaiši ir norādīts, ka braucam pa galveno, maģistrālo ceļu, kurš savieno galvaspilsētas Ulanbatoru (ar 800 000 iedzīvotājiem) un Pekinu (ar 12 miljoniem). Neticami! Par orientieri ņemam dzelzceļa līniju, kura atšķirībā no ceļa ir reāla. Pēc apmēram 50 km parādās pirmais transporta līdzeklis mūsu ceļā - pārkrauts kamazs, kurš bīstami žvangājas uz nelīdzenās, nosacītā ceļa virsmas. Apstādinām to un vēlreiz saņemam apstiprinājumu, ka braucam pareizi. Brīžiem pārņem sajūta, ka šis ceļš nekad nebeigsies. Beidzot pēc piecu stundu cīņas tālumā parādās robežpilsētas Zamiin Uud aprises. Izbrīnu rada pārsteidzoši labas kvalitātes asfalts, kurš parādās uzreiz pie iebraukšanas pilsētelē.



Uzreiz braucam robežas virzienā, un arī te mūs sagaida pārsteigums - mūsdienīgs, kapitāli uzbūvēts robežkontroles punkts un tālumā tāds pats muitas termināls. Aiz dzeloņstieplēm un perimetra līnijas atrodas Ķīna. Te nu tā ir. Mongolijas pusē rindas nav, robežsargs paņem mūsu pases un pa rāciju, kā var noprast, ziņo kādam par mums. Tālāk ar dažiem lauzītiem krievu un angļu vārdiem liek mums saprast, ka ar motocikliem iebraukt robežpunktā aizliegts. Nobraucam turpat malā, novelkam motobotas un jakas, svelme ir pamatīga, apsēžamies uz ceļa un sākam štukot ko darīt tālāk. Pamazām ap mums izveidojas tusiņš, un pēc apmēram stundas jau ir uzradušies mongoļu draugi, viens no tiem vārdā Ganzo runā arī ļoti labi angliski. Vēl pēc brīža jau ir skaidrs, ka mūs sagaida nopietnas problēmas pat izbraucot no Mongolijas. Var noprast, ka mongoļu robežsargi ir labi informēti par ķīniešu nostāju attiecībā uz ārzemniekiem ar transporta līdzekļiem un negrib ķēpāties, labi zinot, ka Ķīnas puse tāpat bez pavadoņa un speciālās atļaujas iekšā mūs neielaidīs. Robežpunkts gan mongoļu, gan Ķīnas pusē strādā līdz septiņiem vakarā un tas nozīmē, ka laika palicis pavisam maz. Uz to brīdi ar Ganzo palīdzību ir izdevies jau arī atrast vietējo mafijas darboni, kuram ir kontakts ar robežsargiem. Tiek nosaukta summa 300$ par mūsu izvešanu caur mongoļu robežpunktu, uzreiz gan arī brīdinot, ka ar ķīniešiem mums tālāk jācīnās pašiem. Saprotam, ka kaulēties nav jēgas jo tiek iesaistīti diezgan daudzi cilvēki. Robežsargu uazikam tiek ieslēgtas bākugunis un tā pavadībā iebraucam mongoļu terminālā. Tur viss notiek zibenīgā ātrumā: darbonis ar mūsu pasēm un dokumentiem pats visu sakārto, mums tik atliek noraudzīties no malas un atcerēties Lazdiņu laikus. Paliec sveika, Mongolija!

Ķīnas termināls ir vēl iespaidīgāks par mongoļu un no attāluma atgādina ziemas pili. Piebraucot pie augstajiem dzelzs vārtiem, gaiši zaļā formā ar sarkanām uzšuvēm ģērbies policists mūs nodzen malā un liek gaidīt. No apkārt stāvošajiem autobusiem izveļas ķīniešu bari un sakrīt mums apkārt. Sēžam uz močiem un bezpalīdzīgi noraugāmies, kā apmēram trīsdesmit interesenti rausta, knibina močus, somas un arī mūs. Pēc brīža pienāk, tāds kā no amerikāņu filmām par Vjetnamu, draudīga izskata zaļš oficieris un liek uzrādīt dokumentus. Pases viņu neinteresē, var saprast tikai vienu vārdu - permission. Izvelku savu dokumentu mapi ar visiem ielūgumiem, ieteikuma vēstulēm un tulkotajām tiesībām. Ātri tos pāršķirstījis, viņš krata noraidoši galvu un kaut ko ķīniešu valodā murmina. Izvelku ATA karneti, nekādas izmaiņas. Tad draudīgi paceļot balsi viņš ar rāciju norāda Mongolijas virzienā un uzbļauj: "Back to Mongolia!" Kad lūdzam pieaicināt tulku, viņš paliek vēl niknāks un no izkliegto vārdu arsenāla noprotam, ka tūlīt tiks atņemtas pases un anulētas vīzas. Atmosfēra vareni draudīga, jo pa to laiku mūs ir aplenkuši vēl kādi pieci zaļie. Saprotam, ka nav variantu un pagriežamies Mongolijas virzienā. Tālāk, kā paredzam, sekos vēl viena problēma - mūsu Mongoļu vīza ir slēgta un atpakaļ valstī teorētiski atgriezties nav iespējams. Tomēr nav tik traki, jo mongoļu robežsargu apakšpulkvedis labi runā krieviski un līdzjūtīgi nosaka, ka bija jau paredzējis tādu iznākumu pie ķīniešiem.Viņš anulē izbraukšanas zīmogus, un mēs atgriežamies Mongolijā. Sameklējuši netālu no robežas viesnīcu, ap deviņiem vakarā beidzot tiekam pie brokastīm un noturam kara apspriedi rītdienai.

ZAMIIN UUD
16.09.2006.
Atverot no rīta acis, pirmajā mirklī gribas cerēt, ka vakardienas notikumi būs vien nosapņots ļauns murgs. Nekā - mums jābūt reālistiem un, kā kubiešu revolucionāriem, jāsapņo par neiespējamo. No viesnīcas loga redzama norobežojošā perimetra līnija un pagaidām neviesmīlīgās zemes tuksnešainie plašumi. Atmiņā atgriežas epizodes no Deivida Bola romāna "Ķīnas vilinājums" - ja kāds grib meklēt piedzīvojumus Ķīnā, tad to noteikti iesaku izlasīt. Priekšā neveiksmīgi trāpījušās divas brīvdienas, un tas nozīmē, ka neko vairāk par informācijas ievākšanu, nevaram iesākt.

Brokastīs iepazīstamies ar pie blakus galdiņa sēdošajām muitniecēm uniformās. Meitenes ļoti atsaucīgas, jo ir iespēja izmantot praksē angļu valodu, kuru mācījušās augstskolā. Viņas jau ir informētas par mūsu vakardienas pārbraucienu, apsola uzzināt ko vairāk un palīdzēt. Ierodas Ganzo, un arī viņš ir pārliecināts, ka būs kāds risinājums. Ganzo ir studējis Anglijā, šobrīd nodarbojas ar zelta atradņu apsaimniekošanu un šeit jau trešo dienu gaida savu Somijas draugu, ar kuru kopā studējuši, un kurš ir ceļā no Pekinas uz Ulanbatoru. No soma nav ne vēsts, bet Ganzo gaidīs.

Ap pusdienlaiku uzrodas vakardienas darbonis vārdā Bahbaator un ieminas, ka varētu ar saviem Ķīnas kolēģiem organizēt mums zaļo koridoru. Jautā vai esam gatavi maksāt. Atbildam, ka varam runāt, jautājums ir par summām. Pēc brīža var just, ka sākusies aktīva darbība. Labi, ka ir Ganzo, jo darbonis nerunā ne vārda angliski. Visi jautājumi par maršrutu caur Ķīnu, mūsu dokumentiem, izklausās diezgan loģiski. Ganzo telefons kādu stundu strādā kā Ņujorkas biržā, ap pieciem pēcpusdienā atbrauc Bahbaators un ir gatavs runāt par cipariem. Runa ir par $1000. Apspriežamies. Izklausās maz, jo labi zinām kādas summas mums pirms brauciena sauca Ķīnas tūrisma aģentūras. Par visu dokumentu sagatavošanu, saskaņošanu, atļauju saņemšanu šķērsojot attiecīgās provinces gida pavadībā bija jārēķinās ar apmēram $10 000. No otras puses, viņam jau var nebūt informācijas par tādām summām, un vēl jau pastāv iespēja, ka ir izdevies sameklēt Ķīnas muitas ierēdni, kurš ir gatavs noformēt ATA karneti, jo pirms tam Bahbaatoram tika iedotas visas mūsu dokumentu kopijas, tai skaitā arī karnetes. Arī pirmajā reizē, kad bija jāšķērso Mongolijas robeža, viņš tomēr savu darbu paveica godam. Pieņemam lēmumu riskēt un šķiramies no pēdējās skaidrās naudas. Rīt no rīta mums jābūt gatavībā braukt. Vakarā Ganzo mongoļu draugam Amra, kurš arī strādā muitā, ir jubileja un mēs tiekam kā viņa paziņas ielūgti uz tusiņu karaoke bārā.

ZAMIIN UUD
17.09.2006.
Jau agri no rīta sākas mandrāža, gaidot starta zvanu braukšanai - līdzīgi, kā jaunībā pirms sacensībām. Ap divpadsmitiem abi skatāmies uz telefonu tā, it kā tā būtu ruletes bumbiņa, kura lēkā pa iegriezto riteni un pēc mirkļa apstāsies un atnesīs nemērītu bagātību. Neviens nezvana. Nervi sasprindzināti līdz pēdējam, labi, ka Janka uz visu noraugās filozofiskā mierā, un līdz ar to nomierinos arī es. Ap diviem jau ir skaidrs, ka šodien nekas nenotiks, jo pat teorētiski nokārtot formalitātes uz abām robežām vairs nebūs laika. Ap trijiem atskan zvans no Ganzo. Ķīnas pusē it kā šodien nav darbā tā atbildīgā persona, kura varētu pieņemt lēmumu. Rīt viss būšot kartībā. Vēlāk piezvana Amra un paziņo, ka tikko redzējis ārzemnieku, kurš ar moci iebraucis no Ķīnas Mongolijā. Nesamies uz pilsētu cerībā to satikt. Tas arī izdodas - pie vienas no ēstuvēm atrodam austrieti ar BMW 650. Viņš jau ceļo trīs mēnešus, un tāpat kā mēs divas nedēļas atpakaļ mēģinājis šķērsot šo robežu. Viņam, atšķirībā no mums, nav pat izdevies izbraukt savā gaitā no Mongolijas. Iekrāvis moci kravas mašīnā un ticis līdz Ķīnas muitai, kur ar baigo skandālu mocis nokrauts, ievietots muitas zonā. Pats vairs nav varējis atgriezties Mongolijā vīzas dēļ, tāpēc atstājis moci un ar autobusu braucis uz Pekinu atkal taisīt Mongolijas vīzu. Par ķīniešiem izsakās ar trīsstāvīgajiem, par Pekinu tāpat. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka iekšā netiksim un vienīgais veids kā izbraukt caur Ķīnu, pēc viņa domām, būtu frahtējot smago mašīnu ar noblombētu konteineri. Tagad domā atgriezties Ulanbatorā un pēc tam caur Krieviju atpakaļ Eiropā. Tas viss neizklausās pārāk cerīgi.



ZAMIIN UUD
18.09.2006.Nobraukti 30 km
Ap divpadsmitiem atskan zvans - viss kartība, ir jābrauc. Somas mums ir kaujas gatavībā jau no vakardienas, 20 minūšu laikā tās tiek nostiprinātas, mēs sirsnīgi atvadāmies no saviem jaunajiem draugiem un cerības spārnos gāžam uz robežu. Mongoļu robežsargi mums jau atdod godu kā veciem paziņām, un pēc dažām minūtēm esam mongoļu terminālā. Tur gan notiek pusdienas pārtraukums un nākas gaidīt. Ganzo ir kopā ar mums, un ik pa brīdim pienāk zvani no Bahbaatara par to, ka viss sarunāts un problēmu nebūšot. Ārā riktīga suta - varētu būt kādi 30 grādi, bet šobrīd tas mūs nesatrauc. Kad pusdienas laiks jau gandrīz beidzies, pēkšņi pienāk mongoļu robežsargu oficieris, kurš arī jau pirms tam par mums bija informēts, paņem pases un saka, ka tikko saņēmis zvanu no ķīniešu kolēģiem par to, ka operācija tiek atcelta, un iekšā tomēr mēs nevarēsim tikt. Par brīnumu pašiem, mēs visu uztveram pilnīgā mierā. Zvana satraucies stalkeris Bahbaators, un saka, ka visu līdz rītam sakārtošot. Jau otro reizi ar anulētiem izbraukšanas zīmogiem atgriežamies Mongolijā.

Vakarā uzrodas stalkeris: zaļais koridors neies cauri, bet sarunājis Ķīnas pusē tūrisma aģentūru, kura varētu uzņemties par mums garantijas. Jautā, cik esam gatavi maksāt, mēs sakām, lai paši nosauc cenu. OK - zvanīšot, informēšot. Mēs tikmēr sākam apdomāt citus variantus: apzvanām internetā atrastas ķīniešu transporta kompānijas, bet pilnīgi nevienā no tām, ko sazvanījām, neviens nevarēja atbildēt angliski, neraugoties uz to, ka apzināti izvelējāmies pašas lielākās. ATA karnetes menedžeris, misters Czo Pekinā apstiprināja, ka problēmām nevajadzētu būt. Sakām, lai sazinās ar robežu un pasaka to tur, viņš atbild, ka tas nav iespējams, jo muitas numuri ir slepeni un nav pieejami. Forši! Pa to laiku mongoļu draugi atraduši kanālus Ulanbatorā pie dzelzceļa priekšnieka, kurš mutiski apsola palīdzēt nosūtīt kravas vagonā močus no Ulanbatoras līdz Pekinai. Tātad jātiek līdz Ulanbatorai, jo apzināmies, ka te nekas visticamāk nenotiks. Rīt vakarā ir vilciens, bet lieta tāda, ka kravas vagonā vietas precēm jau rezervētas nedēļu uz priekšu, un, vispār, moči skaitās bīstama krava, tā kā ķēpāties neviens negrib. Te atkal palīdz Ganzo, kurš pierunā dzelzceļa muitniekus rīt uzkraut močus. Piezvana stalkeris un nosauc summu 3000$. Nepiekrītam, jo, zinot cik sarežģīts ir oficiālais ceļš, nav ticības, ka lietas var sakārtot dažu dienu laikā. Apzvanām, kā rezerves variantu, aviokompānijas un saņemam apstiprinājumu, ka sliktākajā gadījumā būs iespēja nosūtīt motociklus no Ulanbatoras uz Pekinu ar cargo. Tātad Ulanbatora.

ZAMIIN UUD - ULANBATORA (AR VILCIENU)
19.09.2006.
Pasākums, moču iekraušanai vilcienā bija sižeta vērts. Kā jau teicu, brīvu vietu kravas vagonā nav, plus, lai izstāvētu rindu uz svariem, bija tajā jāstājas jau sešos no rīta kopā ar ķīniešu kulēm, maisiem, mantu pakām, mēbeļu kalniem un visādām citām eksportējamām precēm. Mums, pateicoties sakariem, bija iespēja no tā izvairīties, tikai lai tiktu bez rindas vagonā vajadzēja - tik vien tāds sīkums - uzcelt trīssimtkilogramīgos močus uz divus metrus augstas rampas. Sākuma tas likās nereāli, bet kad pieslēdzas kādi 15 mongoļu palīgi, tehnika pacēlās gaisā un tika iepakota kravas vagonā starp pasaules labāko dizaineru brendiem. Desmitos vakarā tā bija gatava startam galvaspilsētas virzienā. Visa procedūra kopā ar pabalstiem muitniekiem izmaksā $200. Paši mēs iekārtojāmies ērtā un tīrā kupejas vagonā par $20 un pamājām ardievas robežpilsētai, lai dotos pretim jauniem krastiem.



ULANBATORA
20.09.2006.
Iebraucam Ulanbatora ap pulksten desmitiem. Šeit ir silts - ap +15. Mūs sagaida Ganzo paziņa Ojo, kurš palīdzēs ar valodu galvaspilsētā. Pēcpusdienā izķeram dzelzceļa priekšnieku, kurš bija solījis nodrošināt transportu un uzzinām, ka viss tiek atcelts. Ķiniešiem jāsūta pieprasījums, un to var arī nesagaidīt. Kuces dēls, kāpēc to nevarēja pateikt aizvakar? Nesamies uz Air China. It kā viss kartībā, tikai jāizjauc moči, jo uz Pekinu lido mazais boings, kuram durvju izmērs 89x120 cm. Mūs nosūta uz Mongolian Express kompāniju, kura nodarbojas ar kargo kravu sūtīšanu, tas liekas sakarīgs kantoris. Mongolis vārda Baira uzzīmē reālo situāciju: kravas dokumenti būs jānoformē vismaz trīs dienas, un prātīgāk ir sūtīt to uz Laosu caur Koreju. Labi, ka mums ir ATA karnete, savādāk viņš nemaz neņemtos. Cena līdz Pekinai 800$. Tas izklausās vilinoši, jo līdz Laosai 4000$, toties nav jāizjauc moči un ir garantija, ka Laosā mūs ielaidis. Vēl pēdējais zvans uz Pekinu misteram Czo - jautajam skaidri, vai varēsim no Pekinas tālāk braukt savā gaitā uz Laosu? Nē, nevarēsim, jo ir vajadzīgas atļaujas no transporta departamenta. Viss skaidrs – tad sūtam uz Laosu. Pietiek! Vienojamies, ka rīt nodarbojamies ar moču iesaiņošanu.

ULANBATORA
21.09.2006.
Galvaspilsētas iedzīvotāju skaits ir ap 1 miljonu, un pilsētas ielās valda satiksmes haoss. Priekšroka ir lielākam autiņam un skaļākam signālam. 70% no plūsmas gan veido vieglās automašīnas, pārsvarā Hyundai modeļi. Tik daudz Toyota Landcruiser džipus vienkopus vēl nekad nebiju redzējis, un ari Hammeri vairāk kā Rīgā. Ceļu un ielu kvalitāte tāda pabriesmīga, arhitektūra arī nekāda: ielu malas pilnas ar šķībiem, greiziem kioskiem un sociālistiskajā laikā celtiem, apskrambātiem daudzstāvu māju blokiem. Cenas ļoti tuvas Rīgas līmenim, bet galvenais, ka cilvēki laipni, mierīgi un neuzbāzīgi.

Kamēr tiek noformēti dokumenti, izmantojam laiku un dodamies uz Laosas vēstniecību mēģināt dabūt vīzu. Mēs esam vienīgie apmeklētāji, un pēc brīža no kabineta iznāk pats konsuls mīkstajās istabas čībās un laipni aicina mūs iekša. Runājamies par šo un to, stāstam par braucienu un Latviju. Konsuls ļoti ieinteresēts. Apgalvo, ka viņa zemē mums problēmu nebūšot, un varam pārvietoties ar ko vien vēlamies. Rīt vīza būšot gatava, vajag vien 30$ un divas fotogrāfijas. Atstājam pases un atvadāmies. Jā, citiem konsuliem būtu ko pamācīties! Jaucam ārā močus - prrr, ritenis nost, stūre arī, akumulators ārā, eļļa jāizlej... Vēlāk tie tiek ievietoti slēgtās koka kastēs, un gaida rītdienas svēršanu.



22.09.2006.
Ap pulksten trijiem dienā, kad liekas nekas vairs nevar mainīties, atskan zvans no Bairas. Seula Korejā atsakās pieņemt motociklus, jo nevar garantēt to nogādi tālāk, sakarā ar politisko situāciju Bangkokā. Baira mūs mierina un saka, ka atradīs citu ceļu. Kaut kāda iekšēja sajūta saka, ka nav arī vērts saspringt, jo kaut kad taču šim apburtajam lokam ir jābeidzas.

23.09.2006.
Kopā ar Ganzo braucam uz tarbaganu medībām 50 km attālumā no pilsētas. Visu dienu pavadām jurtā pie mongoļu ģimenes: laiks ir vējains, tāpēc tarbagani no alām ārā neradās. Kad visi ir no kumisa labi iesiluši, sēžamies vecajā Volgā, kura tiek nežēlīgi triekta pa kalnaino un akmeņaino stepi. Pie stūres Ganzo, viņam blakus mongoļu nomads, kuram nolaists sānu stikls un kaujas gatavībā aizvēsturisks vinčesters. Zvēri ir pietiekami gudri, lai tādai ekipāžai neradītos, tāpēc pēc brīža atgriežamies jurtā pie vakar nomedīta cepeša. Sākas negaiss ar pamatīgu lietu un pērkonu. Mongoļi izskatās sabijušies, jo tas te ir retums. Vakarā atgriežamies pilsētā.

ULANBATORA - PEKINA
24.09.2006.
Desmitos tiekamies ar Bairu birojā un pārrunājam darbības plānu, kā arī visus rezerves variantus. Instinktīvi gribās uz šo cilvēku paļauties, jo reāli tagad no viņa ir atkarīga mūsu mērķa sasniegšana. Korejieši ir apstiprinājuši, ka Taizemes partneri ir apsolījuši pēc 26. datuma kravas pārkraut. Ejam pēc savam biļetēm uz Pekinu. Ar mongoļu "Miata" var aizlidot par 100$, reiss ir pulksten piecos. Ar kādām sajūtām mēs varam ierasties šajā zemē, pēc visa tā, kas ir noticis? Turklāt tas viss ir tikai kaut kādas aprobežotas sistēmas un likumu dēļ. Kādai ir jābūt stratēģijai un idejām, lai varētu atrast pamatojumu šī dīvainā dzelzs priekškara nepieciešamībai? Un kā nez šādos apstākļos viņi plāno organizēt Olimpiskās spēles?

Nu, šoreiz patiešām paliec sveika Mongolija! Paldies par četrām fantastiskām nedēļām, pavadītām šai bezgala interesantajā, skarbajā un viesmīlīgajā zemē! Neraugoties uz nosaukumu, "Miata" serviss lidojuma laikā stipri labāks nekā mūsu pašu aviokompānijām. Pekinā laiks ir par stundu atpakaļ, un mēs nolaižamies septiņos vakarā. Milzīga, moderna, no caurulēm saliktā lidosta nedaudz atgādina līdzīgu Minhenē. Pie pasu kontroles Janka iet pirmais un, protams, sajūta ir, ka varētu atkal būt problēmas. Janku gan izlaiž minūtes laikā. Atverot manu pasi, kur redzama fotogrāfija, robežsargs gandrīz apmet kūleni, un pielec kājas raudzīdamies pēc Jāņa. Labi, ka viņš ātri aptver, ka neesam samainījuši pases, starpība vien tāda, ka fotogrāfijā esmu bez bārdas, un tagad, pēc solījuma nodzīt to tikai Ķīnā, ir pagājuši divi mēneši. Tālāk, protams, seko tradicionālais "razvods" ar takšiem. Sazvanām Danu no Latvijas vēstniecības un saprotam, ka summa nosaukta divreiz lielāka nekā vajadzētu būt. Dana ir bijusi loti pretimnākoša un norezervējusi mums centra viesnīcu. Sarunas ar taksometra vadītāju notiek pa telefonu ar Danas starpniecību, un labi vien, ka tā, jo neviens taksists šai valstī angliski nerunā, plus vēl - komunikācija ar žestiem un savādāk ir neiespējama, jo cilvēki izskatās noslēgti un tādi kā ieprogrammēti, tā kā roboti. Vēl viens pārsteigums ir dzelzs restes, kuras norobežo vadītāju no pasažiera, pirmo pelēko iespaidu vēl vairāk pastiprinot. Milzīgi viadukti un perfektas autostrādes. Celtnes, kā jau megapilsētā. Tīrība. Jā, tīrība, jo pēc aprakstiem bijām sagaidījuši kaut ko citu. Bet var jau būt, ka tā ir tikai centrā - rīts rādīs.

PEKINA
25.09.2006.
Ciemojamies Latvijas vēstniecībā. Pamazām sākam iepazīt dīvainos likumus, kuri izdomāti un pieņemti šajā pilsētā un valstī attiecībā uz motocikliem un viņu braucējiem. Pekinas centrā ir aizliegts pārvietoties ar divriteņu motocikliem. Tomēr, ja ir trīs riteņi, tad viss kārtība. Tas nozīme, ka ar blakusvāģiem pa Pekinas ielām var pārvietoties. Protams, tam vel nepieciešama arī ķīniešu vadītāja apliecība. Pēcpusdienās mūs ciemos ir uzaicinājis mūziķis un komponists Josefs Fungs, kurš piedalījies mūzikas komponēšanā Pekinas olimpisko spēļu ceremonijas atklāšanai. Mums tas jāpieņem kā liels gods, jo cilvēks ir sabiedrībā zināms. Vairāk gan liekas, ka mākslinieks no mums vēlas izvilkt informāciju saistībā ar saviem nākotnes projektiem…

PEKINA - CHENGDU
26.09.2006.
Pa nakti neko ļaunu nenojaušot bijām atstājuši vaļā logu, kā rezultātā saņēmām Ķīnas moskītu triecienuzbrukumu. No rīta Jankam tāds ģīmis, it kā vakar būtu pavairāk "iešāvis" un pēc tam vēl izkāvies. Vilcienu biļetes dabūt ir neiespējams, jo tās tiek izpirktas vairākas dienas uz priekšu. Arī pati pilsēta mūs nervozē - nevaram nekādi aprast ar domu, ka esam palikuši bez saviem močiem, un līdz ar to stipri ierobežoti daudzās lietās. Ārā karsts, ap +28, saule. Nopērkam par 120$ biļeti uz lidmašīnu, un kad ierodamies lidostā, esam vairāk pat priecīgi, ka ir jāatstāj šī pilsēta. Ielidojot Čengdu pirmais, kas mūs izbrīna, ir taksometri bez restēm. Arī pati pilsēta pirmajā brīdī liekas mājīgāka, kaut arī tikpat spēcīgi apbūvēta. Ātri atrodam viesnīcu pašā centrā par 200 juaņiem, kas sastāda apmēram 20$. Tas ir trīsreiz lētāk nekā Pekinā. Tā kā mūsu uzdevums rīt ir atrast kādu lietotu moci, ar kuru plānojam braukt tālāk, tad pirmais kas jāizdara, ir jāsameklē "mēle". Dodamies uz pilsētas centrālo bāru, kur notiek paliels tusiņš. Apmēram pēc stundas beidzot izdodas satikt beļģi vārda Saimons, kurš vandās pa Ķīnu jau piecus mēnešus un mācās ķīniešu valodu. Viņš mūs atrunā no šīs ieceres, skaidrodams, ka pirmais policists, kurš mūs apstādinās, uzskatīs par lielu godu izčakarēt laovajus - lielos degunus - un sagādāt tiem problēmas.



CHENGDU
27.09.2006.
Pilsētas ielās mēs esam vienīgie baltie. Neviens nerunā angliski, ja saka "litlbit" (a little bit - mazliet) tas arī nozīmē, ka neko. Pārvietojamies ar velorikšām - apmēram trīs kilometri izmaksā piecus juaņus. Atrodam feinu tirgu, kur piedāvājumā ir Ķīnas zuši un lielas zaļas vardes. Sameklējam tūrisma aģentūru, lai noskaidrotu, kur būtu vērts aizbraukt, lai kaut ko apskatītu. 100-200 km rādiusā ap pilsētu ir visādas interesantas vietas, bet vienīgais veids kā tur nokļūt ir tikai ar tūristu autobusu vai arī ar lidmašīnu. Pēcpusdienā mēs saņemam zvanu no Ulanbatoras: atkal izmaiņas! Bangkoka atsakās nogādāt močus tālāk uz Laosu, jo ir vajadzīgs kaut kāds drošības sertifikāts. Mums jau gan ir vienalga - ka tik tiekam ātrāk pie braukšanas. No Kunmingas nolemjam lidot uz Bangkoku un no turienes braukt uz Laosu, lai neizčakarētu ieplānoto maršrutu. Tie būs lieki 1000 km, bet nekas. Vienīgais labums ir tāds, ka frahta summa samazinās par kādiem 1000$. Izdodas dabūt arī vilciena biļetes uz Kunmingu rīt vienos dienā.

CHENGDU - KUNMIŅ (AR VILCIENU)
28.09.2006.
Ķīniešu vilcienā ir trīs stāvi - pirmie divi ķīniešiem, trešais, pie griestiem - mums. Divos stāvos. Pārpildītajā vagonā mēs esam vienīgie baltie. Ik pa brīdim garām panesas ratiņi ar ķīniešu virtuvi, augļiem, žurnāliem un visādu citu drazu. Ratiņu stūmēji monotonā balsī izkliedz piedāvājumus, kuri izklausās kā mantras. Aiz loga skaisti skati ar noaugušām, vecām klintīm un kalniem, straujām upēm, tomēr priecāties par tiem traucē daudzie tuneļi, kuri izkalti klinšainajos kalnos vilciena ceļā.

KUŅMIŅ
29.09.2006.
Kuņmiņ ir Ķīnas dienvidrietumu lielāka pilsēta, kura jau izsenis atradusies tirdzniecības ceļu krustcelēs starp Ķīnu, Vjetnamu, Birmu un Laosu. Šis ir lielākais Ķīnas mazo tautību centrs, to apdzīvo 52 tautības. Arhitektūras ziņā pilsēta ne ar ko īpaši neatšķiras no visām iepriekšējām Ķīnas pilsētām - tāds dzelzsbetona gabals vien ir. Acīmredzot rikšas šeit ir aizliegtas, jo tās nekur nemana. Ar pirmo mēģinājumu mēs trāpam mājīgā viesnīcā, kur čum un mudž baltie tūristi un begpekeri. Pēc pēdējām saņemtajām ziņām moči vakar no Ulanbatoras izlidojuši uz Koreju. Anna gan saka, ka satelīts uzrādot Ulanbatoru, bet varbūt tas ir tāpēc, ka akumulators nav ilgi uzņēmis strāvu un līdz ar to raidītājs nestrādā. Katrā ziņā Baira mums uz meilu ir atsūtījis oficiālu bukinga numuru. Svētdien močiem vajadzētu būt Bangkokā. Rītdien braucam ar tūristu busu uz 150 km attālo slaveno "siliņ" -akmens mežu. Šodien mēs dodamies uz etnisko minoritāšu kultūras centru pilsētas robežās. Pilnīgs sviests - kaut kas līdzīgs brīvdabas muzejam, bet tikpat labi tas varētu būt arī zooloģiskais dārzs.

Ekspedīcijas dienasgrāmatas trešā daļa lasāma šeit: Oktobris, 2006.
Sekot ekspedīcijas jaunumiem var šeit!


[ EKSPEDĪCIJAS FOTO GALERIJA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv